CILVĒCĪBAS UN POLITISKĀS ATBILDĪBAS KODEKSS ; THE CODE OF HUMANITY AND POLITICAL RESPONSIBILITY

 

CILVĒCĪBAS UN POLITISKĀS ATBILDĪBAS KODEKSS

Politiķa rīcības universālie pamatprincipi

Preambula

Es apzinos, ka politiskā vara nav privilēģija valdīt pār cilvēkiem, bet publisks pienākums kalpot sabiedrības labumam, demokrātijai, konsekventi ievērojot miermīlības, tiesiskuma, cilvēka cieņas un demokrātijas principus.

Ne mana nacionālā piederība, ne mana ideoloģiskā, reliģiskā pārliecība vai politiskais mērķis nedod man tiesības pārkāpt citu cilvēku pamattiesības vai izmantot varu pretēji vispārcilvēciskajām vērtībām un demokrātijas pamatnostādnēm.

I. CILVĒKA CIEŅAS PRINCIPS

1. Katrs cilvēks ir vienlīdz vērtīgs un pelnījis saņemt cieņpilnu attieksmi un konstitucionāli garantētu viņa pamattiesību ievērošanu.

2. Politiķis savā rīcībā nedrīkst pieļaut cilvēku diskrimināciju, pazemošanu, dehumanizāciju vai viņus padarīt par politiska naida objektu viņa izcelsmes, tautības, valodas, dzimuma, reliģiskās pārliecības, politisko uzskatu vai citu pazīmju dēļ.

3. Izvirzītais politiskais mērķis nekad nedrīkst un  nevar attaisnot cilvēka pamattiesību apzinātu pārkāpšanu, ignorējot ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pamatnostādnes par visu cilvēku vienlīdzību cieņā un tiesībās.

II. DZĪVĪBAS UN NEVARDARBĪBAS PRINCIPS

4. Cilvēka dzīvība ir visaugstākais politiskās atbildības kritērijs.

5. Politiķis nepieļauj, neatbalsta un neattaisno vardarbību kā līdzekli politisko mērķu sasniegšanai.

6. Starpvalstu strīdi risināmi diplomātijas, sarunu, starpniecības, citu miermīlīgu līdzekļu veidā, balstoties uz starptautisko tiesību normām.

7. Spēka lietošana nav politiskās gribas instruments, ko drīkst izmantot kāda politiskā mērķa vai egoistiskas izdevības vārdā.

ANO Statūti šo principu formulē īpaši skaidri: valstīm starptautiskie strīdi jārisina miermīlīgi, bet starptautiskajās attiecībās jāatturas no draudiem vai spēka lietošanas.

III. PATIESĪBAS UN GODPRĀTĪBAS PRINCIPS

8. Politiķis nekādā gadījumā nedrīkst apzināti izplatīt nepatiesu informāciju vai melus kā ticamus faktus.

9. Politiķim ir nepieļaujami manipulēt ar sabiedrību, slēpjot būtisku informāciju vai sagrozot faktus personiskās vai politiskās varas interesēs.

10. Publiski izteikts viedoklis par svarīgu sabiedrības jautājumu ir nošķirams no politiska solījuma.

11. Ja politiķis ir kļūdījies, viņam ir pienākums šo kļūdu atzīt un labot.

IV. DEMOKRĀTISKĀS IZVĒLES GARANTIJAS PRINCIPS

12. Tautas brīva politiskā izvēle ir demokrātiskas varas leģitimitātes pamats.

13. Politiķis nedrīkst manipulēt ar vēlētāja izvēli, izmantojot apzinātus melus, psiholoģisku maldināšanu, emocionālu ietekmēšanu, viltus identitātes, koordinētu dezinformāciju vai citus negodīgus līdzekļus.

14. Demokrātisku vēlēšanu rezultāts vienmēr ir respektējams- neatkarīgi no tā, vai tas ir izdevīgs vai neizdevīgs konkrētajam politiķim.

15. Demokrātijas noturība un tās stiprināšana allaž ir prioritāra attiecībā uz varas saglabāšanu.

Tas ļoti precīzi sasaucas ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas

21. pantu, kur noteikts, ka tautas gribai jābūt valdības varas pamatam un tai jāizpaužas periodiskās, patiesās vēlēšanās.

V. VARAS PILNVARU NEIZMANTOŠANAS PRET SABIEDRĪBU PRINCIPS

16. Politiskais mandāts nepieder tieši politiķim — tas ir pilsoņu uzticēts pienākums/pilnvarojums.

17. Nav atļauts valsts institūcijas izmantot partijas, politiķa vai šauras grupas (klana) varas saglabāšanai.

18. Politiķim aizliegts pakļaut tiesu varu, neatkarīgos medijus, vēlēšanu administrāciju, sabiedrisko informācijas telpu un citas demokrātiskas institūcijas savām politiskajām interesēm vai iegribām.

19. Regulāra varas maiņa demokrātiskā ceļā ir normāla demokrātijas sastāvdaļa, nevis apdraudējums valstij.

VI. VĀRDA, INFORMĀCIJAS UN DOMAS BRĪVĪBAS PRINCIPS

20. Politiķis vienmēr respektē cilvēka tiesības uz viedokli, pārliecību un brīvu informācijas apriti.

21. Kritika pret politiķi nav uzskatāma par uzbrukumu valstij.

22. Politiķis nedrīkst pieprasīt sabiedrībai ticēt viņam tikai viņa amata vai politiskās varas dēļ.

23. Politiķim ir pienākums nodrošināt sabiedrībai iespējas nošķirt oficiālu informāciju, politisko propagandu, viedokli un neatkarīgi pārbaudītus faktus.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants aizsargā vārda brīvību, tostarp tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas.

  VII. DIGITĀLĀS UN MĀKSLĪGĀ INTELEKTA ATBILDĪBAS PRINCIPS

24. Politiķis nekādā gadījumā nedrīkst izmantot mākslīgo intelektu, dziļviltojumus vai citas tehnoloģijas, lai apzināti radītu viltus priekšstatu par personas izteikumiem, rīcību vai dzīves epizodēm un notikumiem.

25. Nav pieļaujams, ka sintētiski radīts vai mākslīgi pārveidots politiska satura materiāls tiek pasniegts kā autentisks.

26. Politiķis nekādos apstākļos nedrīkst izmantot automatizētu/algoritmizētu tehnoloģiju, lai sistemātiski manipulētu ar iedzīvotāju politisko izvēli, vienlaicīgi slēpjot šādas manipulācijas faktus.

27. Nav pieļaujams, ka tehnoloģiskais progress kļūst par līdzekli cilvēka autonomās politiskās izvēles noniecināšanai.

Šeit “Vēlētāja gudras izvēles platforma” iegūst otru dimensiju: tā ne tikai palīdz vēlētājam analizēt politiķa līdzšinējo darbību, bet ar kodeksa palīdzību definē, kādam būtu jābūt paša politiķa cilvēciskajam profilam.

VIII. DEHUMANIZĀCIJAS UN NAIDA POLITIKAS NOVĒRŠANAS PRINCIPS

28. Politiķis nekādā situācijā nedrīkst pārvērst kādu sociālo grupu vai valsti par “ienaidnieka tēlu”, lai mobilizētu sabiedrību sev par labu.

29. Politiskās konkurences pamatā ir ideju sacensība, nevis mērķtiecīga oponenta/pretinieka cilvēciskās cieņas pazemošana.

30. Atšķirīgs politiskais viedoklis pats par sevi nav un nevar būt pamats personas demonizācijai, represijām vai vajāšanai.

 IX. DIPLOMĀTIJAS UN KOMPROMISA PRINCIPS

31. Politiķis jebkurā konflikta situācijā vispirms meklē diplomātisku risinājumu, nevis mēģina brutālā veidā pārliecināt vai varmācīgi gūt uzvaru.

32. Konstruktīvas, cieņpilnas sarunas ar pretinieku nav un nevar būt valsts interešu nodevība.

33. Kompromiss, kas saglabā cilvēka cieņu, drošību un tiesības, nav politiskā vājuma izpausme.

34. Godprātīga diplomātija ir primārais līdzeklis konfrontācijas novēršanai un agresīvu starpvalstu konfliktu nepieļaušanai.

X. ATBILDĪBAS UN PĀRSKATA/ATKLĀTĪBAS PRINCIPS

35. Jo ievērojamāka politiskā vara, jo ir lielāka atbildība par tās pielietošanu.

36. Politiķim vienmēr ir jābūt gatavam izskaidrot sabiedrībai būtiskus lēmumus, sniegt to pamatojumu, objektīvi izvērtēt iespējamos riskus un sekas.

37. Amats, politiskais svars neatceļ personisko vai kriminālatbildību.

38. Politiķim arvien jāspēj atšķirt: “ko es esmu pilnvarots darīt”
no tā “ko es varu/spēju darīt tikai tāpēc, ka manās rokās ir varas groži”.

XI. NĀKAMO PAAUDŽU PRINCIPS

39. Neviens  politiķis nedrīkst vēlmi pēc īstermiņa politiskā ieguvuma nostādīt augstāk par valsts un visas cilvēces ilgtermiņa drošību un labklājību.

40. Pieņemot politiskos lēmumus, vienmēr jāņem vērā to ietekme uz nākamajām paaudzēm, starptautisko mieru, demokrātiju un cilvēka dzīves vides vispusīgu kvalitāti.

XII. POLITISKĀS PAŠIEROBEŽOŠANĀS PRINCIPS

41. Politiķim jābūt gatavam pašierobežot savu varu situācijās, kad tās izmantošana apdraud cilvēka pamattiesības, demokrātijas institūciju noturību vai pilsoņu brīvu izvēli.

Tas nozīmē, ka demokrātijas patiesais pārbaudījums nav tas, ko politiķis dara, ierobežotas varas apstākļos, bet gan tas, ko viņš, izvērtējot riskus, neuzdrīkstās darīt arī tad, kad viņam vēlētāji ir deleģējuši  ļoti svarīgas varas funkcijas.

 XIII. POLITISKĀ ZVĒRESTA FORMULA

Apkopojot šos principus, iespējams noformulēt lakonisku “Politiķa zvērestu”:

Es apņemos vienmēr un visur sev uzticētās politiskās varas pilnvaras izmantot tikai un vienīgi cilvēka cieņas, dzīvības, brīvības, demokrātijas, tiesiskuma, miera aizsardzībai.

Es konsekventi apņemos respektēt cilvēka pamattiesības neatkarīgi no viņa politiskās, nacionālās, reliģiskās vai citas pārliecības.

Es savas varas saglabāšanai nekad neizmantošu dezinformāciju, manipulācijas, vardarbības un dehumanizācijas metodes vai moderno tehnoloģiju sniegtās demokrātijas falsifikācijas iespējas.

Es jebkuros apstākļos atzīšu savas kļūdas, respektēšu  demokrātiskās varas maiņas tiesiskās procedūras un jebkurus konfliktus visiem spēkiem centīšos risināt cieņpilna dialoga, godprātīgas diplomātijas un ar demokrātijai atbilstošiem juridiskiem līdzekļiem.

Es vienmēr apzināšos, ka vara man nav dota, lai valdītu pār cilvēkiem, bet gan lai uzticīgi, atbildīgi kalpotu līdzcilvēkiem, nodrošinot visas sabiedrības labklājību un ikviena cilvēka personības pašapliecināšanas iespējas.

 

POLITIĶA 10 BAUŠĻI

Universāls politiskās ētikas kodols

 

 PILNĪBĀ APZINOS, KA VISU SABIEDRĪBAS LOCEKĻU CIEŅPILNAS DZĪVES VIDES NODROŠINĀŠANA IR MANAS POLITISKĀS VARAS MĒRĶFUNKCIJA.

Nekāda ideoloģija vai politiskais mērķis nav un nekad nedrīkst būt nozīmīgāki par cilvēka dzīvību, brīvību un viņa pamattiesībām uz cieņpilnu dzīves kvalitāti.

2. KALPOJU SABIEDRĪBAI, NEVIS SEV.
Politika ir publisks pienākums/pilnvarojums, nevis instruments personiskās varas, labklājības vai privilēģiju saglabāšanai.

3. SARGĀJU PATIESĪBU.
Nemelo, nemanipulē un apzināti nemaldini cilvēkus. Ja esi kļūdījies — atzīsti kļūdu un izlabo to.

4. RESPEKTĒJU CILVĒKA BRĪVO IZVĒLI.
Neizmanto varu, propagandu, emocionāli psiholoģiskas manipulācijas, dezinformāciju vai modernās tehnoloģijas, lai viltotu cilvēka politisko izvēli.

5. NEMĒĢINU PADARĪT OPONENTU PAR IENAIDNIEKU.
Politiskā konkurence ir ideju sacensība, nevis cīņa par pretinieka iznīcināšanu. Atšķirīgs viedoklis nav un nevar būt noziegums.

6. NEIZMANTOJU VARDARBĪBU KĀ POLITIKAS INSTRUMENTU.
Konflikti tiek konsekventi risināti dialoga un taisnīgas diplomātijas veidā, saskaņā ar tiesību normām. Cilvēka dzīvība nav un nevar būt jebkuras politiskās varas cena.

7. VIENMĒR UN VISOS APSTĀKĻOS RESPEKTĒJU DEMOKRĀTIJAS POSTULĀTUS.
Godīgas vēlēšanas, varas maiņa, neatkarīgi mediji, tiesu vara un institūciju neatkarība ir demokrātijas pamats, nevis šķēršļi varas īstenošanai.

8. TEHNOLOĢIJAS IZMANTOJU CILVĒKA LABĀ, NEVIS VIŅA PRĀTA MANIPULĀCIJĀM.
Mākslīgais intelekts, dziļviltojumi un citas tehnoloģijas nekad nedrīkst kļūt par slepeniem līdzekļiem sabiedrības maldināšanai, falsificējot vēlētāju pasaules redzējumu un uzskatus varas iegūšanas vai tās saglabāšanas interesēs.

9. PASTĀVĪGI UZŅEMOS ATBILDĪBU PAR VARAS PIELIETOŠANAS SEKĀM.
Vērtē savu lēmumu/rīcību ne tikai pēc tūlītēja politiska ieguvuma, bet vispirms pēc ietekmes uz cilvēkiem, valsti, mieru, demokrātiju un nākamajām paaudzēm.

10. IEROBEŽOJU SAVU VARU.
Kad personiskās, partijas vai valsts intereses nonāk pretrunā ar cilvēka pamattiesībām, demokrātiju un mieru — obligāti izvēlies demokrātiju, mieru, vispārcilvēcisko vērtību aizsardzību.

                  Politiskās ētikas kvintesence

1. Cieni visus cilvēkus.
2. Kalpo sabiedrībai.
3. Sargā patiesību.
4. Respektē brīvu izvēli.
5. Neesi naidīgs.
6. Nepielieto vardarbību.
7. Sargā demokrātiju.
8. Neizmanto tehnoloģijas dezinformācijas nolūkā.
9. Konsekventi atbildi par saviem lēmumiem.
10. Liec lietā piešķirto varu tikai sabiedrības labumam.

Un pāri tam visam — saliedēts vadmotīvs:

CILVĒKS VIENMĒR IR UN BŪS MAJESTĀTISKĀKS PĀR POLITISKO VARU.

Šī, pati svarīgākā, atziņa dod ļoti skaidru atbildi uz jautājumu, ko darīt situācijā, kad politiķim jāizvēlas starp varas interesēm un cilvēces universālo pamatvērtību un tiesību konsekventu ievērošanu.

Ja vara prasa pārkāpt cilvēka cieņu, brīvību, patiesību, demokrātiju vai mieru — vara ir jāierobežo vai tā jānomaina!

      Mūsdienās galvenais civilizācijas eksistenciālais drauds ir starpvalstu militārie konflikti. Esmu darījis visu, kas manos spēkos bijis iespējams, lai piedāvātu racionāli pārdomātus risinājumus, kā šos riskus novērst/minimizēt. Savā blogā esmu izklāstījis demokrātijas noturības idejas visiem ieinteresētajiem cilvēkiem un piedāvājis visiem vēlētājiem rūpīgi izstrādātu gudras izvēles platformu →  http://ceihners.blogspot.com/.

    Turpinot attīstīt Vēlētāja gudras izvēles platformas (VGIP)  humānās būtības loģiku, šeit ir izdarīts nākamais solis un lakoniskā stilā noformulēti dažādu partiju vadību un valstu līderu darbības/uzvedības pamatprincipi, balstoties uz ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas, Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas universālajiem postulātiem. Uz  aksiomātiskajām prasībām un pamatvērtībām, kuras politiķiem būtu obligāti jāievēro savos lēmumos. Pēc tiem jāvadās savā rīcībā un darbības motivācijā, neskatoties, vai pārstāvi kreiso, centrisko vai labējo politisko spārnu, vai esi konservatīvo, progresīvo, reliģisko, nacionālo vai vēl kādu citu vērtību aizstāvis.

 Ja agrākais darbs pamatā atbildēja uz jautājumu:

“Kā vēlētājam iespējami objektīvāk izvērtēt politiķa, kandidāta un partijas sociālo kvalitāti?”, tad šeit tiek veidota otra, normatīvā puse - “Kādiem minimālajiem cilvēcības un demokrātijas principiem pašam politiķim ir jāatbilst, neatkarīgi no viņa ideoloģijas?”

Ir ieskicēts sākotnējs,  politiķu uzvedību reglamentējošs kodekss, kura bezierunu ievērošana nodrošinātu militāru agresiju novēršanu, vardarbības nepieļaušanu starpvalstu attiecībās. Šāds kodekss rada nepieciešamos priekšnoteikumus esošo pretrunu risināšanai godīgas un taisnīgas diplomātijas veidā ar miermīlīgiem līdzekļiem. Nepieļaujot jebkādas manipulācijas ar savas valsts pilsoņu prātiem pie varas esoso politiķu interesēs. Viņiem cenšoties izplatīt rafinētus melus, dziļviltojumus, izmantot modernās tehnoloģijas un MI potenciālu demokrātijas falsifikācijas nolūkos, lai neierobežoti turpinātu saglabāt līdzšinējās varas pilnvaras.

Šis kodekss piedāvā visaptverošu politiskās atbildības un rīcības normu kopumu. Ikviena politiķa uzvedības morālos orientierus, kuru konsekventa ievērošana minimizēs un gala rezultātā arī spēs novērst totalitārisma, autoritārisma, politiskās vardarbības, dehumanizācijas, manipulāciju un starpvalstu konfliktu eskalācijas riskus. 

Pamatu tam dod jau pati ANO sistēma: ANO Statūti paredz starptautisko strīdu miermīlīgu risināšanu un aizliedz spēka lietošanas draudus pret citas valsts teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību. Savukārt, Vispārējā cilvēktiesību deklarācija balstās cilvēka cieņā, vienlīdzībā, dzīvības un brīvības aizsardzībā, vārda un pārliecības brīvībā, tautas tiesībās piedalīties savas valsts pārvaldīšanā. Eiropas Cilvēktiesību konvencija šos principus adaptē Eiropas tiesiskajā telpā.

Nākamajā izstrādes etapā uz šo politisko baušļu pamata var un vajag noformulēt konkrētus indikatorus → pierādījumu avotus → vērtēšanas metodiku, t.i., izstrādāt pilnvērtīgu auditējamu “Politiķa politiskās atbildības un cilvēcības kodeksu” ar korekti definētiem kritērijiem un pierādījumu indikatoriem.

Tādējādi mēs iegūsim nevis tikai morālu manifestu Kodeksa formā, bet arī auditējamu “Politiskās atbildības un cilvēcības intigrētu indeksu”.

Tas būtiskā veidā organiski papildinātu jau izstrādāto VGIP indeksu konstrukciju: KUS → PAS → PIKI → PDI, iedibinot augstāka līmeņa dimensiju — politiķa fundamentālā atbilstība cilvēktiesību, demokrātijas un miermīlības principiem.