trešdiena, 2017. gada 8. marts

جمہوریت کی سالم-سازی کی راہ میں نشانیاں (Orientieri demokrātijas atveseļošanas ceļā)URDU


                     

         
لیکن انسانیت برقرار رکھنا ہمارا انتخاب ہے    انسان ہونا ہماری فطرت میں ہے

جمہوریت کی سالم-سازی کی راہ میں نشانیاں

غیر قابل قبول بات ہے کہ آج کے معاشرے میں اب تک پہلے کی طرح بہت سے لوگ
درد کی تکلیف برداشت کرتے رہتے ہیں، مصیبتوں اور آفتوں کا سامنا کرتے رہتے ہیں، سماجی برائیوں کی اصلی وجوہات کو ٹھیک سے نہ جانتے- پہچانتے ہوئے، مسئلوں کے ماخذ کو معلوم کرنے کی کوشش تک نہ کرتے ہوئے، ڈٹکر اور ثاپت قدمی سے پھر بھی اکثر عبث اپنے کو اصلیت کے موافق بنانے کی سعی کرتے رہتے ہیں۔ اپنی انسانیت کا تھوڑا- بڑا حصہ کھوتے ہوئے، اپنی ضمیر کے ساتھ مفاہمت کرتے ہیں۔ ارد گرد کی ہو رہی حالت کو دیکھتے ہوئے، اور زندگی کے اپنے تلخ تجربے پر مبنی ہوتے ہوئے، ہم محبت اور بہبودی کے اپنے اشتیاق کو ظاہر کرنے سے اکثر ڈرتے ہیں، اپنے حقیقی جذبات کو اپنے اندر
گہرائی تک چھپاتے ہیں،  ایک دوسرے پر بھروسہ نہ کرتے ہوئے، ایمانداری، روحانیت، و بےغرضي پر یقین نہ رکھتے ہوئے، منافق اور بدخلق بن جاتے ہیں۔ نتیجتا اپنے آپ میں اپنی قدرتی انسانیت کو ڈھونڈ نکالنا، سمجھنا اور عمل میں لانا – مشکل ہو جاتا ہے۔ کیا، آج کے زمانے میں ایک انسان ہونا اتنا دشوار بن گیا ہو؟!     
کیوں ابھی تک ہم عدم-انسانیت کی نسبت ذمےدار لوگوں کو یا ڈھونڈ نکال نہیں سکتے یا اس کے لئے کوشش بھی نہیں کرتے، کیوں ھم ایسی حالت کو قبول کرتے ہیں جب برسر اقتدار جاہل رہنما اور جانباز سیاستدان لوگ آتے ہیں اور اقتدار اپنے قبضے میں رکھتے ہیں؟!         
اپنی دقیانوسی سوچ، عمومی رویوں اور تعصبات کی قید میں رہتے ہوئے، متکبر اور ماہر کے نام کے پیچھے چھپے غیر جذباتی  بلا جواز مظاہروں کے دائرے میں اکثر محدود ہوتے ہوئے اس بارے میں تباہ کن خیالات، توجیح اور وضاحت جاری رکھیں کہ سیاست دانوں اور ریاست کے رہنمائوں کے مختلف اقدامات، فیصلوں اور ان کی خطروں سے بھری سرگرمیوں کے بارے میں کیا خیالات اور رد عمل ظاہر کریں، دوسرے لفظوں میں ان کی سرگرمیوں کے نتائج سے کیسے نمٹ جائیں۔ تاہم کیا کیا جا سکے تاکہ جمہوریت کے موجودہ اداروں کو مزید مضبوط بنایا جائے اور حکومت کی باگ دوڑ لالچی بدماشوں، کیریئر کے دیوانوں اور طاقت کے ناقابل لوگوں کے ہاتھ آنے میں سخت ترین رکاوٹیں بنائی جائیں۔
موجودہ خیالی جمہوریت میں تعطیل کو توڑنے کے لئے کم سے کم پہلا قدم اٹھانے کی خاطر پہلے پہلے یہ کرنا کافی ہے کہ وسیع قومی سروے کے ذریعے معاشرے میں قابل احترام، پیشہ ور، روحانی طور پر بالغ اور اعلی اخلاق کے حاصل شخصیات کے دائرے کا انتخاب کیا جائے جن کی مدد سے اور جن کی نگرانی کے تحت ریاست کے لئے اہم ترین مسائل کو دور کرنے کے لئے موثر حکمت عملی تیار کی جا سکے۔ فوری اقدامات سے بھری اس قسم کی منصوبہ بندی کو ریاستی اقتدار کے ذمہ دار افراد کے حوالہ کیا جانا چاہئے تاکہ سارے قوم کے مفاد میں اس منصوبہ بندی پر منظم و مرکوز طریقے سے باقاعدہ عمل کیا جائے۔
مجرمانہ طور پر بھی غیر اخلاقی پالیسی جاری رکھنا نامناسب ہے جس کے نتیجے میں انسانی اقدار کے انحطاط اور ان کی تباہی ہو جائیں گے۔ علاوہ ازیں بے حسی میں پڑنا، نسانی فطرت کا انکار کرنا اور خود احساس کی تلاش میں یا مایوسی محسوس کرتے ہوئے انتہا پسندی یا مطلق العنانیت کی طمع کا شکار ہونا بھی نامناسب ہے، اس کے برعکس قومی شعور کو بڑھاتے ہوئے اور کلیکٹیو انٹیلی جنس کو تیزتر بناتے ہوئے موثر فیصلے مستقل طور پر تلاش کرنا ہے۔ آخرکار یہ بھی سمجھنا ہے کہ دوسروں سے کچھ طلب کرنے سے پہلے اپنے ہی گھر میں ترتیب کرنا ہے اور اپنے اقدار، حوصلہ افزائی اور اخلاق کو درست کرنا ہے۔ اور اس صورت حال میں سماجی شناخت کا پاسپورٹ (یعنی پی سی ائی) موثر ذریعہ ثابت ہو سکتا ہے (مزید معلومات کے لئے دیکھیں نامردی سنڈروم پر قابو پانےاور  جذباتی خطابت اور عوام کی مملکت کے اصولوں کی مخالفت کرنے کے طریقے نامی مضمون، جس کے لئے لنک ہے http://ceihners.blogspot.com/)۔ خاص غرض سے اپنی ترقی کرتے ہوئے اور اپنی شخصیت میں بہتری لاتے ہوئے ہم اپنے سماج، اپنے عوام اور اپنی دنیا، جس میں ہم سب رہتے ہیں کو بہتر بنائیں گے۔
شخصیت کی مکمل ترقی کے لئے نامناسب حالات میں انسان کی طویل اور مسلسل زندگی اس نتیجے پر پہنچی کہ جدید سماج میں لوگوں کا چھوٹا ہی حصہ ترقی پسند نظریات پر کاربند ہے، مستقبل کی پیشن گوئی کرنے کا قابل ہے، اصلاحات کو منظر کرکے ان کے موثر عمل کو یقینی بنا سکتا ہے۔ سماجی شناخت کا پاسپورٹ ہی ایسا ذریعہ بن سکتا ہے جس کی مدد سے اس قسم کے لوگوں کو ڈھونڈا جا سکے۔ یوں پورے معاشرے کے مفاد میں اور ہمارے خوش مستقبل کی خاطر ایسے لوگوں کو ان کی صلاحیت کا مثبت استعمال کرنے کے لئے مواقع مہیا کئے جائیں گے۔
تب کروڑ پتویں اور سرکاری عہدیداروں کی طرف سے طاقت کے ناجائز استعمال، کاروباری ماحول کی خرابی اور روزمرہ مشکلات کے خلاف سرگرم لیکن بہت اکثر غیر موثر لڑائی پر اپنی قوت کو ضائع کرنا نہ پڑے گا۔ تب زیر اقتدار اشتعال انگیز اداروں اور حاشیائی مظاہروں (جو عام لوگوں میں حمایت نہ پاکر حکومت کی طرف سے سخت جبر و تشدد کا شکار ہوجاتے ہیں) پر اپنے دل و دماغ اور اپنی ساری زندگی کی قربانی کرنا نہ پڑے گا۔ تب ہی ہم سمجھ پائیں گے کہ ریاستی نظر کی طرف سے ہمیشہ کی جانے والی غلطیوں اور سماجی عدم توازن کے خلاف بیکار مظاہروں اور غیر موثر جدوجہد کی بجائے کہیں بہتر ہے کہ ہم اپنی دانشورانہ صلاحیتوں اور اپنی قوتوں کا استعمال کریں تاکہ مکروہ، غیر پیشہ ور رفیق اور اچانک لوگ سرکاری نظار میں شامل نہ ہوں۔
درحقیقت اس کے نتیجے میں جمہوریت کو بحال کرنے اور اسے مضبوط بنانے سے وابستہ مسائل حل کئے جا سکیں گے جو آج کے لئے بے حد اہم ہیں، اس کے علاوہ اس سے اصلی جمہوریت وجود میں آنے کے لئے درکار ماحول پیدا ہوگا جب قوم خود پبلک اتھارٹی کے اداروں کو قائم کرتا ہے اور ان میں شامل ہوجاتا ہے۔ مزید برآں اس کی بدولت سرگرمیوں کے نتائج کا معروضی اندازہ لگایا جائے گا اور ضرورت پڑنے پر درکار اصلاحات کئے جائیں گے۔
اپنی ناکامیوں اور تکلیفوں کا جواز پیش کرنے کی خاطر دشمنوں کا نام استعمال کرنے کا غیر گریز رجحان ایک خراب روایت بن چکا ہے جب لوگ سچ اور جھوت میں کوئی فرق نہ دیکھتے ہیں یا دیکھنا نہ چاہتے ہیں، جب وہ اپنے اندر اور اپنے آس پاس کے لوگوں کے اندر بھی نظر ڈالنے کے لئے تیار نہیں ہیں، ایسے لوگ اپنے رویوں اور نظریاتوں، اپنی کارروائیوں اور ان کے نتائج کا جائزہ لینے کے ناقابل ہیں۔ یہ سب کچھ نہ کرتے ہوئے ہم تاریخ بھولنے کی بیماری کا شکار رہتے ہیں، انسانی حقوق کی غلط فہمی پر کاربند رہتے ہیں، اخلاقی زوال میں اپنی زندگی گزارتے رہتے ہیں، یوں ہم زندگی کی بند گلی میں اپنے آپ کو پاتے ہیں اور نئے سماجی آفات پھر سے آنے کے خطرات پیدا کرتے جاتے ہیں۔
عام لوگوں کی طرف سے غلط خود ذلت کرتے ہوئے اپنے آپ کو کمزور چھوٹا آدمی سمجھنے اور اپنی کمزوری کو تسلیم کرنے (جیسے جتنے کم جانتے ہو اتنی پرسکون زندگی گزاروگے) اور اقتدام پر اثر ڈالنے کے امکان کی کمی کے نتیجے میں ایسے نقلی منظم انتخابات کرانے کی تباہ کن عادت پیدا ہوتی ہے جن میں بےایمان کیرئیر دیوانے، جماعتوں کے لالچی عہدیدار اور سرمایہ کاروں کی طرف سے حمایت حاصل کرنے والے افراد قوم کے نمائندے بن جاتے ہیں۔ یوں ایک بار پھر ہم سادگی سے بھروسہ کرتے ہیں کہ اس طریقے سے منتخب افراد (جن کو تو عام ووٹر کے مقابلہ میں زیادہ دانشمند، ایماندار اور سمجھہ دار ہونا چاہئے) اقوام کے اعتماد کے تحت کام کریں گے، اہم ترین مسائل کو حل کریں گے اور پورے قوم کے مفاد میں فیصلہ کر پائیں گے۔
اپنی زندگیوں کو ایسے اقتدار کے حوالہ کرتے ہوئے جس کے لئے اپنے ہی مفاد میں تیار کردہ انتخابات کے دوران ہی یہ بھروسہ چاہئے، ہمیں آگے چل کر ہمارے ارد گرد رونما ہونے والے واقعات کو قبول کرنا پڑے گا جبکہ دراصل اقتدار کے نمائندوں سے ہمارا رابطہ رفتہ رفتہ غائب ہوتا جائے گا اور ہم ان کی کارروائیوں کی نگرانی کرنے اور ان پر اثر ڈالنے کے قابل نہیں ہوں گے۔
پروپیگنڈے کی بدولت پھیلنے والے آدھے سچ پر یقین رکھتے ہوئے اور جذباتی خطابت اور  عوام کی مملکت کے اصولوں کی پیروی کرتے ہوئے، بیانوں کے تحت کارروائیاں کرنے یا نہ کرنے کا جائزہ نہ کرتے ہوئے، غیر حقیقی بہانوں اور جھوٹے دلائل کو صحی سمجھتے ہوئے ہم اپنی تنگ نظری میں کمزور اور حکام کے ماتحت لوگ بن جاتے ہيں جن پر آسانی سے دباؤ ڈالا جا سکتا ہے اور جن کی ووٹروں کی جمہوری صلاحیت کھو جاتی ہے۔ اسی لئے ہم اسی جگہ پر ہیں! اس سے پہلے دی گئی پیشکشوں کی پس منظر میں یہ سب کچھ ثابت کرتا ہے کہ سرکاری نظام میں فوری طور پر تبدیلی لائے جانی کی اشد ضرورت ہے۔
اس مضمون میں دی گئی پیشکشیں تعمیری ہونے کے باوجود بہت زیادہ افراد کو اس معاملے سے متعلق سخت، عدم روادار اور لعنتی بیاناب ناپسند ہو سکتے ہیں۔ لیکن لوگوں کی آنکھیں کھولتے ہی اور ہر کسی چیز کو اپنے اپنے نام سے پکارتے ہیں، صورت حال کا حقیقی تجزیہ کرتے ہوئے ہی موجودہ سماجی و معاشی مسائل کو حل کیا جا سکتا ہے اور ہم انسانی آفت سے بچ سکتے ہیں۔ اس کے ساتھ یہاں پیش کیا گیا جمہوریت کی بحالی کا راستہ ارتقائی ہی ہے، یہ کوئی تباہ کن انقلابی تجربہ نہیں ہے جس کے نتیبجے میں بڑے پیمانے میں لوگوں کے شکار ہیں اور نئے انسانی آفات آتے ہیں۔
ہمیں پورا یقین ہے کہ قریب مستقبل میں اگلی نسلیں اب تک کے زمانہ کو تاریک دور اور تشدد و غلامی کی صدیوں کا نام دیں گی۔
فی الحال تو پڑھنے والے سے صرف دلچسپی بھرا توجہ اور اس سے پیدا ہونے والے تفہیم چاہئیں تاکہ سماجی شناخت کے پاسپورٹ کی پیشکش کو ایک ایسا ذریعہ سمجھے جس کی مدد سے جمہوریت کے موجودہ اداروں کی ترقی کرنے اور ان میں بہتری لانے کے امکانات پیدا ہوں گے اور جمہوریت کے اصولوں کے تحت سماجی ماحول پیدا ہوگا۔ ایسی دلچسپی سے تبدیلیوں کے لئے بے تاب رہنے والے اور سماجی طور پر فعال افراد کو سرگرمی سے مصنف کی حمایت کرنے میں مدد ملے گی جو اس قسم کے سماجی شناخت کے پاسپورٹ کے ڈیمو ورژن (پہلے پہل صرف اپنے لئے ہی) بنانے کی غیرلالچی کوشش کر رہے ہیں۔ پی سی ائی کی پیشکش کے بانی اس پاسپورٹ کی تیاری کے لئے اتنی بڑی فنڈنگ کرنے پر آمادہ ہیں جتنی وہ کر سکتے ہیں۔ کیا ایسی پہل پر تجرباتی عمل کرنے کے لئے کوئی رکاوٹ ہے؟ یہ سمجھنا چاہئے کہ صرف قدامت پرستی، ظاہر خود کفالت، بے حسی اور غیر سمجھ ایسی رکاوٹیں بن سکتے ہیں۔

ارون تسیئخنر، اکنامک سائنسز کے ڈاکٹرErvins Ceihners, Dr.oec                 
                      

                         

                      07.03.2017

pirmdiena, 2017. gada 6. marts

Kā neļaut pie varas nokļūt negodprātīgiem politiķiem


                                                           Naturam mutare difficile est
   
                                                

         Kā neļaut pie varas nokļūt negodprātīgiem
                     politiķiem
                                                            
       Daudzi sociāli aktīvie sabiedrības locekļi, neapmierināti ar varas piekopto politiku, dažādos veidos protestē, demonstrē, raksta petīcijas, solidarizējas, cenšas vienoties kopīgai rīcībai. Tas viss ir apsveicami! Tas iedrošina arī citus nebūt vienaldzīgiem, apātiskiem, nebaidīties no iespējamām represijām, cīnīties par patiesību, par taisnu lietu. Bet, kā liecina dzīves pieredze, bieži vien ar to ir par maz, lai demokrātiskā ceļā pilnveidotu varas sistēmu, jo izsauc agresīvu pretdarbību no varas struktūru puses, represijas, pat vardarbību. 
    Nesalīdzināmi efektīvāk būtu panākt, lai mūsu vidū esošie sociāli aktīvie cilvēki konsolidētos uz vienkāršas un aksiomātiskas sociālās patiesības pamata. Patiesības, ka humānās krīzes, posts, korupcija aizsākas, netiek laikus novērstas, progresē, pie varas esot politiķiem, kuri nav cienīgi tur atrasties. Lai turpmāk to vairs nepieļautu, viss mūsu radošais intelekts, entuziasms, protesta enerģija un spēki būtu jāmobilizē un jāvirza uz to, lai uzceltu nepārvaramas barjeras nonākt pie varas ambiciozām, kapitālā balstītām, kaut ar zināmu harismu apveltītām, bet savā sociālajā būtībā neadekvātām personībām, ielikteņiem, korumpantiem.
     Diemžēl, tas nav atkarīgs tikai no esošo vai vēl topošo partiju ideoloģiskās platformas, no pašsludinātiem ultrapatriotiskiem saukļiem, populistiskiem lozungiem, no ar demagoģiju un kompromatiem piesātinātas priekšvēlēšanu kampaņas, no tautā populāru cilvēku izmantošanas politiskajās spēlītēs, bet vispirms jau no pašiem cilvēkiem, kas šo politiku pārstāv un veido. Galu galā viņi ir tie, kuri izvēlas un - ar savā rīcībā esošo administratīvo resursu un propagandas mašīnas palīdzību - uzspiež tautai savus pēcnācējus, varas mantiniekus, ielikteņus kā esošās retrogrādās politikas spējīgus turpinātājus un savas neaizskaramības garantus. … turpinājums grāmatā “Kā atbrīvoties no totalitārisma skavām. Izaicinājums pārvarēt politisko vientiesību“: https://buki.lv/product/ka-atbrivoties-no-totalitarisma-skavam-e-gramata
     
                 
05.03.2017.

Džefrijs Sakss un Bendija S. Lī: Trampa psihopatoloģijas iet plašumā


Džefrijs Sakss un Bendija S. Lī, Project Syndicate
Nu jau, šķiet, ik dienu ASV prezidents Donalds Tramps saasina savu politiku un personīgos uzbrukumus citām valstīm un to vadītājiem, trūcīgajiem, vājajiem un imigrantu ģimenēm. Pats pēdējais no tiem – Trampa atbalsts bezsirdīgajai rīcībai nošķirt imigrantu bērnus no viņu vecākiem. Lai gan sabiedrības dusmas ir piespiedušas viņu piebremzēt, nosliece uzbrukt drīzumā liks sevi manīt kaut kur citur.
Vairums ekspertu Trampa izvirdumus interpretē kā izdabāšanu savai politiskajai bāzei vai "iznešanos" kameru priekšā, vai tukšu bramanību nākotnes darījumu noslēgšanas labā. Mūsu viedoklis atšķiras. Saskaņā ar daudzu Amerikā atzītu mentālās veselības ekspertu viedokli mēs uzskatām, ka Tramps cieš no vairākām psiholoģiskām pataloģijām, kas padara viņu par tiešu un nepārprotamu draudu pasaulei.
Trampa rīcībā redzamas vismaz trīs bīstamu problēmu pazīmes: paranojas, empātijas trūkuma un sadisma. Paranoja ir tāda atsvešinātības no realitātes forma, kas indivīdam liek saskatīt neeksistējošus draudus. Cīnīdamies ar šiem saviem iedomātajiem draudiem, paranoisks indivīds var radīt apdraudējumu citiem. Empātijas trūkums var rasties no indivīda pārliekas aizņemtības ar sevi un raudzīšanās uz citiem kā tikai instrumentiem. Kaitēšana citiem neizraisa nekādu nožēlu, ja tā kalpo paša mērķiem. Sadisms nozīmē just patiku, nodarot citiem sāpes vai pazemojot, īpaši tos, kas pārstāv iedomātos draudus vai atgādina par paša trūkumiem.
Mēs uzskatām, ka Trampam šīs īpašības piemīt. Savus secinājumus mēs balstām uz viņa darbības novērojumu, uz to, kas zināms par viņa dzīves gājumu, un citu daudzajiem ziņojumiem, nevis uz kādas neatkarīgas psihiatriskās pārbaudes, uz ko iepriekš esam aicinājuši un aicinām atkal, rezultātiem. Taču mums nav nepieciešams uzzināt visu ainu, lai saprastu, ka Tramps pasaulei rada arvien lielākas briesmas. Zināšanas psiholoģijā mums saka priekšā, ka, šādam indivīdam iegūstot varu pār citiem, vērojama tendence minētajām īpašībām iet plašumā.
Lai savai kareivīgajai darbībai rastu kādu attaisnojumu, Tramps nemitīgi un nežēlīgi melo. Saskaņā ar kādu "Washington Post" analīzi kopš stāšanās amatā Tramps ir izteicis vairāk nekā 3000 viltus vai maldinošu apgalvojumu. Un, kā piezīmē "Washington Post", pēdējo nedēļu laikā viņa meli, šķiet, ir pastiprinājušies. Turklāt Trampa uzticības personas norādījušas, ka viņš arvien biežāk varētu ignorēt jebkādus mērenāka kursa padomus no apkārtējo puses. Nav neviena "pieaugušā", kurš varētu viņu apturēt, jo viņš ap sevi ir pulcinājis korumpētus un kareivīgus sirdsdraugus, kas gatavi darīt, kā viņš liks, – un tas viss ir pilnībā paredzams, ņemot vērā viņa psiholoģisko stāvokli.
Trampa negantie pārspīlējumi pēdējo nedēļu laikā liecina par arvien pieaugošu viņa simptomu pastiprināšanos. Piemēram, atkārtotie apgalvojumi, ka viņa tikšanās ar Ziemeļkorejas vadītāju Kimu Čenunu neskaidrais iznākums pielicis punktu kodoldraudiem, ko radīja Kima režīms, vai arī nekaunīgie meli, ka migrantu bērnu piespiedu atšķiršanu no viņu vecākiem pie dienvidu robežas ar Meksiku ir izraisījuši demokrāti, nevis viņa paša politika. "Washington Post" nesen saskaitīja 29 nepatiesus vai maldinošus paziņojumus tikai stundas laikā vien. Vienalga, vai tas veikts ar nolūku vai balstīts maldos, šāds nepārtrauktas melošanas līmenis ir patoloģisks.
Tā kā Trampam patiešām trūkst spēju pārliecināt par savu gribu citus, viņa pieeja garantē nebeidzamu draudu, pretdraudu un eskalāciju ciklu. Uz jebkuru taktisku atkāpšanos viņš reaģē ar jaunu agresiju. Tāds ir gadījums ar saasināto tirdzniecības karu aci pret aci, kas sācies starp Trampu un arvien plašāku valstu un ekonomiku loku, ieskaitot Kanādu, Meksiku, Ķīnu un Eiropas Savienību. Tas pats attiecas uz Trampa vienpusējo un skaitā progresējošo starptautisko līgumu laušanu un izstāšanos no organizācijām, ieskaitot Parīzes klimata vienošanos, Irānas kodoldarījumu un, pavisam nesen, Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību padomi pēc tam, kad tā kritizēja ASV politiku pret trūcīgajiem.
Trampa paranoja uzskatāmi izvēršas pastiprinātā ģeopolitiskā spriedzē. Tradicionālie sabiedrotie, kuri nav pieraduši strādāt ar ASV vadītājiem, kuriem ir nopietni mentāli defekti, neapšaubāmi, ir satriekti, savukārt pretinieki radušos situāciju izmanto. Daudzi Trampa atbalstītāji, šķiet, viņa bezkaunīgo melošanu interpretē kā drosmīgu patiesības teikšanu, un gan eksperti, gan ārvalstu līderi sliecas ticēt, ka viņa dīvainie izvirdumi atspoguļo kādu politisku stratēģiju. Tomēr tas ir pārpratums. Trampa rīcība tiek "izskaidrota" kā racionāla un pat drosmīga, lai gan, visticamāk, tās ir nopietnu psiholoģisku problēmu izpausmes.
Vēsturē ir papilnam indivīdu ar mentāliem traucējumiem, kuri ir ieguvuši milzīgu varu kā topošie glābēji, lai beigās vienkārši kļūtu par despotiem, kas nodara milzīgu kaitējumu savai kopienai un citiem. Viņu gribasspēks un solījumi panākt nacionālu diženumu rod atbalstu sabiedrībā, taču, ja mēs varam ko mācīties no gadījumiem, kad pie varas nonāk cilvēks ar šādām pataloģijām, tad skaidrs, ka ilgtermiņa rezultāti neizbēgami ir katastrofāli visiem.
Mums nevajadzētu sastingt, baidoties no gaidāmās katastrofas. Līderim ar bīstamām paranojas, empātijas trūkuma un sadisma pazīmēm nevajadzētu palikt prezidenta amatā, tā neļaujot viņam nodarīt postošu kaitējumu. Mūsu drošību palīdzēs atjaunot jebkurš piemērots veids, kā atbrīvoties no draudošajām briesmām, vienalga, vai tā būtu vēlēšanu urna, impīčmenta procedūra vai ASV Konstitūcijas 25. labojuma iedarbināšana.
* Džefrijs Sakss ir Kolumbijas Universitātes Ilgtspējīgas attīstības centra direktors. Bendija S. Lī ir tiesu psihiatre Jeila Medicīnas skolā un Pasaules Veselības organizācijas projektu vadītāja.

Kā mēs varam radīt jaunu līderu paaudzi postkapitālisma laikmetam? 

Claudio A. Rivera 26. novembris , 2019 7.28

Vai kapitālisma stundas ir skaitītas? Vai zinām, kas mūs sagaida nākotnē? Vai protam izglītot cilvēkus postkapitālisma laikmetam? Šajā rakstā dalīšos ar savām domām par šiem svarīgajiem jautājumiem.
Esam pārmaiņu laikmetā. Mums nav “planētas B”, un izskatās, ka beidzot sabiedrība to ir sapratusi. Cilvēcei ir kļuvis skaidrs, ka nepietiek ar “nepārtrauktu progresu”. Tirgus ir pilns ar produktiem, kurus  cilvēkam nevajag, jaunās tehnoloģijas bieži traucē cilvēka labklājībai, stress un citas ar “moderno dzīvi” saistītās slimības ir kļuvušas epidēmiskas. Rodas jautājums: “Kāpēc turpinām patērēt šos produktus un veicinām šo dzīves veidu?” Arī jaunieši jau kādu laiku pastiprināti interesējas par sarežģītiem, ar pasaules attīstību saistītiem jautājumiem. Beidzot arī pasaules līderi ir sapratuši, ka tik liela globālā nevienlīdzība un nestabilitāte nav ilgtspējīgi.
Kas īsti notiek? Vienkāršojot sabiedrībā esošos procesus, var teikt,  ka sabiedrība mēģina ietekmēt, ierobežot un dažos gadījumos pat aizvietot kapitālisma galveno līderi, proti – “kapitāldaļu īpašnieku”. Tas nenotiek, noniecinot privātīpašumu, kā to darītu komunismā. Galvenā doma ir privātīpašuma sociālfunkcijas atjaunošana. Cilvēce pastiprināti vēlas “humanizēt kapitālismu”.
Kā minēju, pasaules līderi ir sadzirdējuši šo vēlmi – ANO ir uzņēmusies izveidot un veicināt “ilgtspējīgas attīstības mērķus” (sustainability development goals). Ievērojams skaits korporāciju līderu ir skaidri norādījuši, ka kapitālismam ir nepieciešama “pārformulēšana.” Arī politiķi atrodas jaunas pārregulācijas (piemēram, datu aizsardzības regulēšana) un protekcionisma veicināšanas procesos.
Kas ir postkapitālisma pamats?
Šajā sarežģītajā pārmaiņu laikmetā, kad tirgus ekonomika sāk ieņemt citādu lomu cilvēku dzīvēs, jāmainās arī veidam, kā tiek izglītoti nākotnes ekonomikas dalībnieki un veidotāji. Eksistē dažādi filozofiski domāšanas veidi, caur kuriem varam skatīt pasauli un veikt secinājumus, vai kaut kas ir labs vai slikts, derīgs vai nederīgs. Manuprāt, divi domāšanas veidi, kuri vislabāk ilustrē dilemmu, ar kuru saskaramies šajā pārmaiņu laikmetā, ir utilitārisms un humanitārisms.
Gan kapitālisma sistēmai, gan šīs sistēmas līderu izglītībai ideoloģiskais pamats ir bijis viens – utilitārisms. Utilitārisms ir filozofisks domāšanas veids, kas nosaka, ka galvenais ētikas standarts ir sasniegt lielāka cilvēku skaita lietderības vai laimes maksimizāciju. Tehniski uzņēmējdarbībā šī paradigma izplatās caur  “uzņēmējdarbības principu”: uzņēmumu vadītājiem jāmaksimizē akcionāru vērtība. To darīt palīdz “izmaksu un ieguvumu analīze”, kura iekarojusi popularitāti visdrīzāk savas vienkāršības dēļ.
Utilitārisms nebalstās uz vērtībām vai normām, bet vērtē rīcību, pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu analīzi.  Jaunajā postkapitālisma laikmetā šī paradigma vairs nav pieņemama pieaugošā daļā dzīves jomu, arī biznesā. Vēl nesen slavenais amerikāņu menedžmenta guru Pīters Drukers (Drucker, Peter F.) nopietni kritizēja akcionāru vērtības maksimizācijas principu: “Apjukumu rada maldīgs uzskats, ka tā sauktais uzņēmēja peļņas motīvs izskaidro viņa uzvedību vai virzību uz viņaprāt pareizu rīcību. Apgalvojums, ka šāds peļņas motīvs pastāv, ir ļoti apšaubāms.”
Pretēji utilitārismam humānisma perspektīva galvenokārt nav vērsta uz rezultātu un sekām, bet gan uz pašas darbības pareizību vai nepareizību. Humānismā galvenais ir cilvēks, utilitārismā cilvēks var būt galvenais tikai tad, ja tas maiksimizē vērtību lēmuma pieņēmējam. Tāpēc uz utilitārisma principu balstītā ekonomika mēs turpinām piedāvāt produktus, kas patērētajam īsti nav vajadzīgi.
Kā varam izglītot līderus postkapitālisma laikmetam?
Utilitārisms ir ļoti ietekmējis arī izglītību. Ja svarīgākais princips izglītībā ir utilitārisms, mēs radām izglītības programmas ar izteiktu specializāciju un disciplīnu fragmentāciju. Tas diemžēl noved pie liela intelektuālā sašaurinājuma. Ja svarīgākais princips izglītībā ir humānisms, mēs radām izglītības programmas, kas veicina kritisko domāšanu (vai intelektuāli plašu redzes loku) un starpdisciplinaritāti. Iemesls ir šāds: utilitārisma domāšanas veids – radīt efektivitāti. Humānisma domāšanas veids – radīt izcilību. Un mēs dzīvojam laikmetā, kur sabiedrībai nepietiek ar nepārtrauktu efektivitāti un progresu, kas radies no utilitārisma principiem.
Mūsu nespēja risināt daudzšķautņainas sabiedrības problēmas konceptuāli radusies no  “kastīšu domāšanas”. Finansisti nesadarbojās ar inženieriem, inženieri nesadarbojās ar māksliniekiem utt. Reālās problēmas nerespektē utilitārisma izglītībā apgūtās disciplīnu robežas. Spēja efektīvi darboties vienā specifiskā jomā nekorelē ar spēju efektīvi risināt problēmas, kuras sastāv no neskaitāmi daudziem aspektiem un jomām.
Ja mēs vēlamies radīt jaunu līderu paaudzi, kura atbilst postkapitālisma laikmeta prasībai skatīties uz pasauli caur plašāku prizmu kā izmaksu un ieguvumu analīze, mums ir jāpiedāvā topošajiem līderiem starpdisciplinārās programmas. Tās ir programmas, kurās dalībnieki kritiski meklē visaptverošas atbildes uz reālām problēmām, izmantojot gan “teorētiskās disciplīnas” (piemēram, filozofiju, matemātiku), gan “praktiskās disciplīnas” (piemēram, finanses, inženieriju, medicīnu). Starpdisciplinārajās programmās galvenais nav efektīvi akumulēt zināšanu blokus. Starpdisciplinārajās programmās galvenais ir prasmīgi “skatīt realitāti no jauna” caur integrētām zinātnēm.
Redzu, ka jau tuvākajā nākotnē vadošās izglītības institūcijas būs tādas, kur programmas nebūs strukturētas pa kursiem, bet ap sabiedrībā svarīgiem jautājumiem.  Pasniedzēji nebūs piesaistīti disciplīnām, mācības vadīs starpdisciplināras komandas, studenti pavadīs vairāk laika laboratorijās un kafejnīcās, nevis auditorijās.
Pasaulē jau ir augstskolas, kuras sāk jaudīgi strādāt tieši šajā – plašu domāšanu attīstošā – virzienā. Daļa no šīm augstskolām ir tradicionālās Ivy League skolas, piemēram, Hārvarda Universitāte, bet daļa ir jaunpienācēji  – Minerva at KGI un Quest College. Sekojot šim trendam, Latvijā radies spilgts starpdisciplinārās izglītības piemērs – starp Latvijas vadošajām augstskolām nodibinātā Baltijas IT līderu programma (www.bitl.lv).
Postkapitālisma laikmets ir periods, kur tirgus ekonomikas pieņēmumi ir zem jautājuma zīmes.  Taču viena lieta ir skaidra – no vadošiem uzņēmumiem tiks prasīta cilvēciskāka attieksme pret procesiem un lēmumu pieņemšanu. Vairāk tiks prasīti inovatīvi un ilgtspējīgi risinājumi. Turklāt humānistiskais biznesa redzējums jebkuru uzņēmumu uzskata par vietu, kur caur kopīgu darbu notiek cilvēka personīgā un sociālā attīstība. Lai izveidotu šādus biznesus nepieciešami izcili izglītoti līderi, kuri ir eksperti gan produktu izstrādē, gan cilvēku izpratnē. Esmu pārliecināts, ka tikai starpdisciplinārā izglītība var veicināt nepieciešamo līderu kapacitāti, lai veicinātu sabiedrības ilgtermiņa attīstību.

piektdiena, 2017. gada 3. marts

Future prospects for democracy (Possibilities of disclosing the social essence of politicians)


Debes, ergo potes

                    
          
Future prospects for democracy
 (Possibilities of disclosing the social essence of politicians)

                                                                                        

Currently, we live in the era which is existentially decisive for the entire civilization, when a symbiosis of digital technology and people is under way, when a comprehensive process of the informatization of society is being implemented. In these circumstances, the requirement for genuine democracy, which is organized and is functioning in accordance with the set of universal values proclaimed by the UN and accepted by all civilized countries, becomes an objective and particularly important need.
          To achieve this goal, it is necessary to mobilize the entire intellectual potential, it is necessary to make every effort to strengthen democracy as the dominant system of the organization of the public power so as to attain its harmonization in the form of a true rule of the people (direct democracy). The sooner we recognize and comprehend this urgent need and effectively contribute to its practical implementation, the more successfully the strengthening and improving of the existing democratic institutions will be ensured. This is what will allow for efficiently solving the exacerbated existential problems of the modern society.... Read more: https://www.amazon.com/HOW-GET-RID-SHACKLES-TOTALITARIANISM-ebook/dp/B0C9543B4L/ref=sr_1_1?crid=19WW1TG75ZU79&keywords=HOW+TO+GET+RID+OF+THE+SHACKLES+OF+TOTALITARIANISM&qid=1687700500&s=books&sprefix=how+to+get+rid+of+the+shackles+of+totalitarianism%2Cstripbooks-intl-ship%2C181&sr=1-1
          
                               


ceturtdiena, 2017. gada 2. marts

Перспективы демократии (возможности раскрытия социальной сути политиков) RU


                                   Debes, ergo potes


                            Перспективы демократии
 (возможности раскрытия социальной сути политиков)

                                                                                       

           В настоящее время живем в экзистенциально решающей эпохе для всей цивилизации, когда происходит симбиоз цифровых технологий и человека, претворяется в жизнь всеобъемлющий процесс информатизации общества. В этих условиях объективной, особо важной необходимостью становится потребность в подлинной демократии, организованной и функционирующей в соответствии с провозглашенной ООН и акцептированной всеми цивилизованными странами совокупностью общечеловеческих ценностей.
          Для достижения этой цели следует мобилизовать весь интеллектуальный потенциал, необходимо приложить все силы к укреплению демократии как доминирующей системы организации публичной власти с тем, чтобы добиться ее гармонизации в форме истинного народовластия (прямой демократии). Чем скорее осознаем, осмыслим эту насущную необходимость и будем эффективно содействовать ее практическому осуществлению, тем успешнее будет обеспечено укрепление и усовершенствование существующих демократических институтов. Это и позволит удачно решать нагромоздившиеся экзистенциальные проблемы современного общества.
          Надо начать с понимания того, что все люди являются личностями: разнообразными, различными, также контроверсионными и незрелыми, но всегда уникальными. В разнообразии кроется богатство всех нас! Каждого необходимо принимать в своем отличии, не пытаясь переиначить индивида по своему образу и подобию. Относясь к согражданам с пониманием, пиететом, терпимостью, не навязывая им свои взгляды, мнение, не приумножая зло и не пытаясь судить других, не будучи идеальным самому....: 

 https://www.ozon.ru/product/kak-izbavitsya-ot-okov-totalitarizma-526017537/?sh=lUPMEml_0g

​​​​​​​https://www.super-izdatelstvo.ru/product/kak-izbavitsya-ot-okov-totalitarizma

                                                          *  *   *

         





Путин заявил о новых горизонтах прямой демократии


03.07.2019 | 15:49
Президент РФ Владимир Путин заявил, что эпоха соцсетей, больших данных и других цифровых технологий серьезно расширяет «горизонты для расширения прямой демократии», выступая перед участниками второго Межпарламентского форума, проходящего в Москве, передает корреспондент «Газеты.Ru».
По его словам, технологические возможности раскрывают новые возможности для непосредственного, интерактивного участия граждан в принятии решений.
Президент заявил что новые технологии способны сыграть позитивную роль в повышении открытости и демократизации общественной и политической жизни и укреплении демократических институтов.
«Цифры не заменят свободу. Именно народ всегда является источником власти», — заявил также Путин.
https://www.gazeta.ru/politics/news/2019/07/03/n_13166203.shtml


Мы не такие, как все: зачем России особый путь
Алина Витухновская об опасностях национальной и культурной идентичности
Вопрос идентичности делает русскую интеллигенцию и саму Россию заложником непреодолимых и губительных обстоятельств. При этом болезненная приверженность культурной идентичности становится дикостью в современном мире.
…Отечественный литератор и, тем более, критик, трактует русскую культуру патологически однобоко. И не только трактует, но и формирует. Сакрализация страданий и нищеты — есть жизненная необходимость существования империи и ее подданных. Это есть ее базовая программа, матричная установка, сансарная петля, куда она неизбежно возвращается каждый раз, когда цивилизация делает шаг вперед. А Россия, соответственно, делает два шага назад.
Дихотомическое, искусственное разделение на «западников» и «славянофилов» дополнительно способствовало недопущению проникновения передовых достижений мирового прогресса в пространство русской реальности.
К сожалению, подобное размежевание можно наблюдать до сих пор, когда речь идет о том, что Россия практически выпала из мирового цивилизационного контекста.
…Поэт Нестор Пилявский говорит: «Насколько мне близок русский язык, настолько же далека концепция «русского мира» и связанные с ней вещи, которые многими считаются корневыми для русской культуры. Русская культура неоднородна, в ней есть раскол и бездна, и это хорошо».
Художник Дмитрий Плоткин считает, что как рожденный и всю жизнь проживший в России человек, он, конечно же, носитель ее культурного кода — «...но только на уровне коммуникаций, так как меня воспитывали на мировой литературе, музыке и искусстве, что сделало меня космополитом. Но не безродным, так как во мне живут и русские сказки, и русская литература (выборочно), и другие формальные продукты отечественной культуры.
Я художник, воспитанный на мировой культуре и искусстве: мои корневые предтечи — это и Петров-Водкин, Врубель и Филонов, но также и Матисс, Ван Дейк, Караваджо и другие, поэтому в своем творчестве, а значит и творении русской культуры, я надсубкультурен, я поликультурен... Если же выйти за рамки моей личности, то я бы посоветовал не путать культуру и цивилизацию, которая в России зачаточна в сравнении с Европой...».
Писатель и поэт Анжелина Полонская, часто публикующаяся в Европе, занявшая свою литературно-политическую, ни от кого не зависящую позицию, констатирует некое отчаянье: «Я вообще не идентифицирую себя с Россией. Это не моя страна от начала и до конца. Большая ошибка — следствие большая ловушка. Я нахожусь здесь не добровольно. Чувствую себя в изгнании. Возможно, если бы родилась до революции, все было бы по-другому, но «возможно» не существует. Я связана языком. Не могу сказать, что его люблю, это все равно, что любить голубые глаза. Так же нелепо. Но я на нем пишу и понимаю, что ни на каком другом писать не буду. Значит, в некотором роде, это мое убежище. У меня нет родины. Так как я потеряла принадлежность к родной земле, новую родину не обрела. Моя идея в том, что земля одна на всех, безумие делить ее на условные границы внутри себя. Мы (земляне) настолько малы в масштабах вселенной, что любая идеология становится бессмысленной, если вдуматься. …
Конечно, мы должны хранить нашу культуру и традиции. Но при этом понимать, что болезненная приверженность культурной идентичности становится настоящей дикостью в современном мире.
Также немаловажным является и то, что культура без или вне субъекта не имеет смысла. Поэтому мы должны всерьез задуматься над субъектной политической идентичностью, которая в перспективе заменит архаичную национальную.

https://www.gazeta.ru/comments/2019/08/18_a_12586327.shtml?utm_source=push

Андрей Колесников о кризисе госкапитализма в России в эпоху пандемии

28.04.2020, 08:04
…капитализм пришел в Россию, превратившись сразу из дикого в олигархический (бюрократический), минуя стадию капитализма нормального (или «либерального меритократического», как его определяет Бранко Миланович в недавней книге «Одинокий капитализм»).
Кончилось все тем, что капитализм по-русски стал государственным. Теперь, в период наступившего общего кризиса российского государственного капитализма (не путать с капитализмом нормативным), самое время набросать план единого учебника политэкономии госкапитализма.
Пандемия обнаружила его слабые звенья: госкапитализм, объявлявший себя патерналистским, с этими своими функциями не справился – скорость, масштаб, качество помощи гражданам и бизнесам катастрофически, в разы отставали и отстают от этих параметров в странах загнивающего либерализма и нормативного капитализма.
Провалилось и сервисное государство – обслуживать граждан не получается: чиновник исчез с радаров под предлогом самоизоляции. Работает исключительно надзорно-полицейская составляющая государства. Правда, назвать ее «сервисом» язык не поворачивается.
Обратим внимание на важнейшие политэкономические характеристики госкапитализма по-русски.
Во-первых, это слияние власти и собственности. У кого власть, у того и собственность.
Во-вторых, эта собственность не мелкая, а крупная. И вся активность госкапитализма у нас мегаломаническая: меньше высокоскоростной магистрали или моста через пролив не предлагать (сильно напоминает проекты позднего государственного социализма в СССР, включая поворот сибирских рек в противную природе сторону).
В-третьих, госкапитализм, как и госсоциализм, сильно милитаризован: он держится на мифологии осажденной крепости. На нас нападают, нам нужны огромные расходы на то, что госкапиталисты называют «безопасностью страны». На самом деле это их личная дорогостоящая безопасность. Отсюда и крен в сторону непроизводительных расходов государственного бюджета госкапитализма (безопасность, армия, прочие вооруженные отряды, а также нечто под названием «национальная экономика») в ущерб расходам производительным (на человеческий капитал: здравоохранение, образование, культуру). И, кроме того, диспропорционально большая доля секретных расходов бюджета (до 20% в иные годы). Политически такой режим опирается на бюджетозависимых людей.
В-четвертых, соль земли госкапиталистической – это государственные олигархи-монополисты. То есть олигархи, порожденные непосредственно государством, их лозунг: «Государство – это мы».
Благополучие соли земли держится исключительно на сырьевом экспорте, поэтому падение цен на углеводороды ввергает госкапиталистов в ступор.
Отсюда, в-пятых, вытекает важное свойство госкапитализма – недоверие ко всему частному и рыночно-конкурентному, ко всему, что меньше крупного – среднему и частному бизнесу. С этим его свойством связана абсолютная неспособность госкапиталистического правительства, выражающего интересы госолигархов, оказать помощь во время пандемии нормальным бизнесам, на которых в других странах держится большая часть ВВП. Отсюда и пропагандистская атака на либерализм как идеологию политической демократии, свободного рынка и частной инициативы.
В результате доли малого и среднего бизнеса в ВВП и доходов от предпринимательской деятельности в общей структуре реальных располагаемых доходов населения – смехотворны.
Таковы основы политэкономии российского госкапитализма, словно прожекторами подсвеченные текущим нефтяным шоком и пандемическим кризисом.
Да, и еще одно свойство: сварливость и стремление во всем обвинять Запад.
Как говорил товарищ Сталин по аналогичному поводу 70 лет тому назад, пеняя политэкономам: «Это все комсомольские штучки, плакат. Это отнимает время и засоряет головы».
В чем-то он все-таки был прав.