Atslēgas prātam un sirdij

                                                           Mens vertitur cum fortuna

Atslēgas prātam un sirdij

Bieži esam neapmierināti ar to, kas notiek mums apkārt, kritizējam ierēdņus, valdību, sūrojamies par dzīvi, grimstam veltīgā apcerē, neauglīgās diskusijās. Bet ko tad reāli darām, lai novērstu esošās negācijas, lai izlabotu situāciju?!

          Kāpēc jāgrimst bezcerības purvā vai izmisīgi jāpūlas pārvarēt valsts varas pieļauto aplamību sekas - neefektīvi protestēt, spītīgi izmantojot laika garam mazatbilstošas  politiskās cīņas formas?! Ja atkal jāpiedzīvo kārtējā vilšanās - donkihotiskā ietiepībā nesekmīgi turpinot cīnīties ar varas mašīnu. Rezultātā tiekam pakļauti nesaudzīgām represijām, sāpīgi ciešam un beigu galā kļūstam par upuriem, par zaudētājiem, par neveiksminiekiem.

Cilvēces evolūcija vienmēr ir saistījusies ar vardarbības piesātinātu cīņu par ikvienas tautas izdzīvošanu, ar  savas valsts ekspansīvas attīstības tieksmēm  - bieži vien nerēķinoties ar cittautiešiem, apkarojot nepakļāvīgos un  svešticīgos. Cenšoties visdažādākajos veidos esošā sociuma ietvaros nodrošināt savai izdzīvošanai nepieciešamos resursus un apstākļus. Nekautrējoties no agresīvas rīcības, kad neviens līdzeklis vairs netiek smādēts, kad tiek izmantotas visas pieejamās metodes. … turpinājums grāmatā “Kā atbrīvoties no totalitārisma skavām. Izaicinājums pārvarēt politisko vientiesību“: https://buki.lv/product/ka-atbrivoties-no-totalitarisma-skavam-e-gramata

                                             *   *   *

03.08.2019 

Kolektīvā amnēzija Krievijā  

Andis Kudors, politologs

2019. gada pavasarī Krievijā tika fiksēts jaunāko laiku rekords. Ne sporta sasniegumos, bet cilvēku prāta aptumšošanās izplatībā. Martā Staļina lomu kā pozitīvu lietu valsts dzīvē atzina 70% aptaujāto. Kam ir jānotiek cilvēka prātā, lai ignorētu tos drausmīgos noziegumus, ko iniciēja, vadīja un atbalstīja tirāns? Te gan uzreiz jāpiebilst, ka ne visi lielajā kaimiņvalstī domā vienādi.

Jūlijā vairākas dienas Maskavas ielas ir pildītas ar cilvēkiem, kuriem ir pašcieņa un kuri pieprasa cieņpilnu attieksmi arī no valsts varas. Šoreiz cilvēki ir ielās, jo iestājas pret nedemokrātisku varas attieksmi kandidātu reģistrēšanā pirms Maskavas pašvaldības vēlēšanām. Levadas centra veiktā aptaujā uz jautājumu – "Ja notiks masveida protesta akcijas, vai Jūs personīgi piedalīsieties tajās?" 2019. gada jūnijā 27% atbildēja apstiprinoši, savukārt 69% teica, ka nepiedalīsies.¹

Nevar, protams, bez atbilstošiem pētījumu datiem viennozīmīgi apgalvot, ka visi, kuri nevēlas protestēt, pozitīvi spriež par Staļinu, tomēr, puslīdz droši var pieļaut, ka jaunieši, kuri pārliecības dēļ gatavi riskēt saņemt traumas no sitieniem ar stekiem, nav nekādi jūsmotāji par "tautu tēvu". 2005. gadā Vladimirs Putins, vienā no savām uzstāšanās reizēm teica, ka PSRS sabrukums bija 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Tā nebija vienkārši mirkļa atklāsme, bet gan skaidrs uzstādījums vēstures politizācijā turpmākajiem gadiem. Šoreiz paskatīsimies, ko spriež tie 70% cilvēku par PSRS un Krievijas vēsturi, kuri piekrīt Kremļa saimniekam.

Atmiņas traucējumi

Socioloģisko pētījumu centra Levada 2019. gada maijā publicētie aptauju dati parādīja, ka Kremļa iniciētā vēsturiskā propaganda ir devusi būtiskus augļus. Salīdzinot 2008. un 2019. gadā Krievijas iedzīvotāju sniegtās atbildes uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem ir skaidri redzama tendence, proti, PSRS negācijas sāk aizmirsties, tā vietā nostiprinās padomju laika propagandas veidots skatījums. Mūsdienu Krievijas varas veidotā vēstures specifiskā interpretācija lielā mērā sakrīt ar padomju pasakām, līdz ar to "jaunais" ir tas pats "vecais" tikai mūsdienu mērcē. Uz Levadas centra aptaujas jautājumu – "Kas, jūsuprāt, bija raksturīgs tam vēsturiskajam ceļam, pa kuru mūsu valsts virzījās padomju varas laikā?" 2008. gadā 29% respondentu izvēlējās atbildi – "Valsts rūpes par vienkāršajiem cilvēkiem".²

2019. gadā šo atbildi izvēlējās jau 59%. Tas ir vairāk kā būtisks lēciens! Kas notika? Vai Krievijas iedzīvotāji piekļuva slepenai informācijai par "labo dzīvi" Padomju Savienībā, kas pirms tam nebija pieejama? Aptaujā bija iespējams atzīmēt vairākas atbildes vienlaikus. Variantu – "Pastāvīga cilvēku dzīves uzlabošana" 2008. gadā atzīmēja 14%, bet 2019. gadā jau 39% aptaujāto.³ Tas ir vairāk kā divas reizes salīdzinājumā ar atbildēm pirms vienpadsmit gadiem.

Kolektīvā amnēzija iet plašumā, ar to saslimst aizvien vairāk Krievijas pilsoņu. REN TV ir aizgājis līdz tādam absurdam, ka stāsta, ka deficīta apstākļos kaut ko dabūt (dostatj) veikalos esot bijis pat interesanti... Tauta piebalso – kā PSRS posmu raksturojošu atbildi "Rindas, deficīts, kartiņas" 2019. gadā izvēlējās vairs tikai 24 %, iepretim 42% – pirms vienpadsmit gadiem.⁴ Kopš Ņikitas Hruščova valdīšanas perioda viens no PSRS saukļiem attiecībā uz sacensību ar trūdošā kapitālisma zemēm ekonomiskajā izaugsmē bija dagnatj i peregnatj (panākt un apdzīt). Jurijs Gagarins gan bija pirmais cilvēks, kuram izdevās nokļūt kosmosā un atgriezties uz Zemes, tomēr no šāda sasnieguma tautu cietuma iedzīvotāji netika labāk paēduši.

Tikai 13% aptaujātie 2008. gadā izvēlējās kā PSRS raksturojošu lietu – "Atpalicību no attīstītajām zemēm ražošanā, produkcijas kvalitātē." 2019. gadā šādu atbildi izvēlējās vēl mazāk – tikai 9 %.⁵ Lai arī PSRS plānveida ekonomika saražoja daudz brāķa, nekvalitatīvu preču un nekādi netika galā ar totālu deficītu (ja bija nauda lai nopirktu automašīnu, bija jāgaida rindā daži gadi), 2019. gadā 43% lielās kaimiņvalsts iedzīvotāju padomju saimniekošanas raksturošanai izvēlējās atbildi – "Veiksmīga ekonomikas attīstība, bezdarba neesamība", ko 2008. gadā atzīmēja 31% aptaujāto. Šī "veiksmīgā ekonomikas attīstība", starp citu bija viens no PSRS sabrukuma iemesliem. Bet kam gan tas interesē? Ja Putins teica, ka katastrofa, tātad katastrofa. Tie kuri uzskata, ka propaganda un dezinformācija nestrādā un nevienu neietekmē, padomājiet vēlreiz!

Staļins – "efektīvs menedžeris"

2019. gada martā Krievijas iedzīvotāju pozitīvā attieksme pret Staļinu sasniedza visaugstāko punktu Levadas centra aptauju vēsturē. Uz jautājumu – "Kādu lomu Staļins ir spēlējis valsts dzīvē?" – 70% atbildēja ka "kopumā pozitīvu" vai "drīzāk pozitīvu". Par savu apbrīnu, cieņu vai simpātijām pret vadoni ir norādījis katrs otrais aptaujātais (51%). Cieņu Staļinam šogad pauda 41%, savukārt nepatiku, bailes vai riebumu pret "tautu vadoni" izjūt 14% respondentu.⁶

2008. gadā "cieņu" apliecināja 22%, tātad gandrīz divas reizes mazāk nekā šogad. V. Putina laika tendence ir skaidri izteikta – gan attieksme pret PSRS, gan pret diktatoru Staļinu ir kļuvusi labvēlīgāka nekā Borisa Jeļcina laikā. Aleksandrs Čepurenko Levadas centra Sabiedriskās domas vēstneša 2019. gada pirmā pusgada izdevumā pauda viedokli, ka Staļina modernizācija radīja daudz grandiozu projektu un grandiozu solījumu, kas radīja notiekošā racionalitātes ilūziju.⁷ Pētnieks atgādināja Jurija Levadas rakstīto par to, ka ar šādiem paņēmieniem sasniedzamais rezultāts neizbēgami izrādījās īstermiņa, jo "fasādes nobruka (korupcija), bet reformas dreifēja drudžainas potjomkina sādžu būvniecības virzienā".⁸

Līdzīgi kā Staļina laikā, tagad Soču olimpiāde, futbola čempionāts, Kerčas tilts, cauruļvadu izbūve un citi lielie projekti ir tēmēti uz režīma leģitimitātes vairošanu un "izrāviena" uz saulaino nākotni simbolizēšanu. Vienlaikus A. Čepurenko atgādina, ka 21. gadsimtā Krievijā joprojām 2000 skolu nav silto tualešu, un aptuveni 20% slimnīcu nav siltā ūdens.⁹ Putina runas par ekonomisko un tehnoloģisko izrāvienu nu jau šķiet traģikomiskas, sevišķi ņemot vērā, cik ilgi viņš jau vada valsti. Hruščovs arī savulaik solīja, ka 1980. gadā PSRS būs komunisms... Gorbačovs solīja, ka 2000. gadā katram padomijā būs savs dzīvoklis.

Kolektīvais Putins

Ņemot vērā gan minētos aspektus, gan Staļina režīma izlieto asiņu, radīto ciešanu un salauzto likteņu (gan indivīdu, gan veselu tautu) kopumu, zīmīgas ir Stokholmas sindroma pārņemtās sabiedrības daļas atbildes sabiedriskās domas aptaujās. Uz jautājumu "Kā jūs domājat, pa kādu vēsturiskās attīstības ceļu ir jāiet Krievijai?" 2008. gadā 14% aptaujāto atbildēja – "Jāatgriežas uz ceļa, pa kuru gāja PSRS."¹⁰ 2019. gadā līdzīgi domā jau 28% respondentu. Tā ir gandrīz trešdaļa! Bez Putina mediju politikas skaitļi būtu atšķirīgi, jo vienkārši nebūtu tādu vēsturiskās propagandas kampaņu, kuru vēstījumi ir sastopami ar kinofilmās. Te palīdz ar Komunistiskā partija, kura godina "efektīvā menedžera" piemiņu. Tomēr, runa ir ne tikai par maldinātājiem un propagandistiem, bet arī par to lielo auditorijas daļu, kas ēd visu, ko tai liek priekšā. Nevajadzētu domāt, ka ar Vladimira Vladimiroviča aiziešanu viss ātri un brīnumaini izmainīsies. Ir ne tikai Putins – indivīds, bet arī "kolektīvais Putins" un liels pulks ļaužu, kam pietiek, ja TV sejas skaidro, ka lielākais mūsdienu sasniegums ir tas, ka Krievija ir "piecēlusies no ceļiem." Šie cilvēki ar savu domāšanas veidu nekur uzreiz neizzudīs. Putinisms, ietērpjoties kādā citā ārējā tērpā, var pastāvēt arī bez Putina.

1 Протестный потенциал, Levada, 04.06.2019., https://www.levada.ru/2019/06/04/protestnyj-potentsial-9/?utm_source=mailpress&utm_medium=email_link&utm_content=twentyten_singlecat_24988&utm_campaign=2019-06-04T07:00:51+00:00

2 Советский Союз, Levada, 24.06.2019., https://www.levada.ru/2019/06/24/chernovik/?utm_source=mailpress&utm_medium=email_link&utm_content=twentyten_singlecat_25450&utm_campaign=2019-06-24T07:02:06+00:00

3 Turpat.

4 Turpat.

5 Turpat.

6 Уровень одобрения Сталина россиянами побил исторический рекорд, RBK, 16.04.2019.,
https://www.rbc.ru/politics/16/04/2019/5cb0bb979a794780a4592d0c

7 Вестник общественного мнения 1–2(128), Levada, 2019., 186.lpp., http://www.levada.ru//cp/wp-content/uploads/2019/07/Book-1.pdf

8 Turpat.

9 Turpat, 188. lpp.

10 Советский Союз, Levada, 24.06.2019., https://www.levada.ru/2019/06/24/chernovik/?utm_source=mailpress&utm_medium=email_link&utm_content=twentyten_singlecat_25450&utm_campaign=2019-06-24T07:02:06+00:00

https://www.delfi.lv/news/versijas/andis-kudors-kolektiva-amnezija-krievija.d?id=51331861

Vairs nekādu “tāpēc, ka es tā teicu” – darbinieki vēlas piedalīties lēmumu pieņemšanā

Žanna Upeniece 5. novembris , 2019 7.00

Ir divi galvenie vadītāju veidi. Tādi, kuri visus lēmumus pieņem darbinieku vietā, un tev, kā darbiniekam, ir viegli saprast, kāda ir tava loma un nozīme uzņēmumā. Un ir tādi, kuri liek domāt, piedalīties, ierosināt un radīt spožas idejas. Šie, otrie, sākumā darbiniekam var likt apmulst. Tomēr izrādās, ka tieši šādus vadītājus darbinieki mūsdienās meklē arvien vairāk.

Abu veidu vadītāji dara labāko, ko spēj, un pēc labākās sirdsapziņas. Abi ietekmē to, kā viņu darbinieki attīstās kā profesionāļi. Kādēļ darbinieki vairāk meklē vadītājus, kuri iedrošina? Un kā kļūst par šādu vadītāju?

Mēs savās komandās daudz diskutējam – atkal un atkal vēlamies uzzināt viedokļus, ieteikumus un idejas. Mūsu kolēģi nemaz vairs nebūtu apmierināti ar vadītājiem, kuri vienmēr zina, kā ir labāk. Viņi meklē vadītājus, kuri iesaista, iedrošina, jautā un – vissvarīgākais – uzklausa. Tas redzams arī darba intervijās – vienalga, kāds ir izvēlētais amats, cilvēki vēlas piedalīties arī radīšanas, ne tikai izpildes procesā. Mūsu uzņēmumā tā jau ir ierasta kārtība, kas sakņojas ilgstošās Ziemeļvalstu vienlīdzīgas un demokrātiskas darba vides tradīcijās. Bet ko tas nozīmē citu uzņēmumu vadītājiem?

Galvenokārt tas nozīmē, ka mainās tendences. Mēs virzāmies prom no “droši” un tuvāk – “aizraujoši”. Darbinieki vairs nevēlas vadītāju, kurš pasaka, ko darīt, bet gan to, lai viņi kopīgi pieņemtu lēmumus.

Ilgu laiku daudzi uzņēmumi un arī paši darbinieki uzskatīja, ka šī motivēšana un iesaistīšana ir tikai tāda “hipsterīga”, bezsaturīga pļāpāšana. Tagad šis uzskats ir vēsture. Ja arī kāds vēl vēlas uzkavēties pagātnē, jāņem vērā, ka visi citi virzās uz priekšu.

Būt labam vadītājam ir daudz grūtāk

Vai tas nozīmē, ka vadītājiem vairs nav jāvada, un viņi vienkārši var paļauties, ka viņu komandas visu izdarīs? Patiesībā ir gluži otrādi. Tas vien, ka ļoti labi dari savu darbu, tevi vairs nepadara par vadītāju. Tādas īpašības kā spēja uzklausīt, cienīt, iedrošināt, ievērot un novērtēt dažādus viedokļus ir vajadzīgo īpašību saraksta tikai pats sākums.

Mani īpaši uzrunāja šie daži komentāri, ko kolēģi iekšējās aptaujās saka par darbu pie mums: “Ienākot telpā, kurā notiek komandas sanāksme, būtu grūti pateikt, kurš te ir vadītājs – visiem ir vienādas iespējas un laiks izteikt savas domas un ieteikt risinājumus”; “mūsu vadītāji uzklausa līdz viņi sadzird labu ideju – tad mēs to kopīgi apspriežam, kopīgi izstrādājam un īstenojam”.

Vadība, kas rada un sniedz iespējas, un komandas darbs ir galvenie iemesli, ko kolēģi min, kādēļ viņi strādā jau 5, 10 un – daži no viņiem – pat 20 gadus.

Acīmredzami tas darbojas. Tas motivē cilvēkus, ļauj viņiem justies iesaistītiem un būt daļai no lēmumu pieņemšanas procesa. Tomēr motivācija un lojalitāte nav vienīgie ieguvumi. Kāds vēl ir labums no tā, ka esi iemācījies uzklausīt?

Izcili profesionāļi, ko radām mēs paši

Jo cilvēkiem ir vairāk atbildības jomu, jo vairāk viņi var iemācīties. Ja visiem, arī asistentiem un jaunākajiem speciālistiem, ir iespēja piedalīties stratēģijas izveidē, ideju ģenerēšanā un projektu vadītāju sapulcēs, viņi var redzēt, kā viss darbojas. Spēja redzēt kopainu palīdz arī labāk izprast viņiem piešķirtā uzdevuma jēgu.

Tas ir būtisks veids, kā uzņēmumā visiem nodrošināt pastāvīgu profesionālu izaugsmi. Protams, jābūt iekšējām apmācībām, semināriem un citiem atspēriena punktiem, tomēr nekas tā nepaaugstina kompetenci, kā problēmu risināšana kopā ar pieredzes bagātākiem kolēģiem.

No otras puses, strauji mainīgajā biznesa vidē kolēģi, kuri pastāvīgi attīstās, nav tikai patīkams bonuss. Tā ir nepieciešamība. Viens cilvēks gluži fiziski nespēj zināt visu, tādēļ viņa lēmumi vienmēr būs ierobežoti. Strādāt kā ekspertu komandai un iekļaut dažādus cilvēkus, nozīmē labākus lēmumus, ātrāku to ieviešanu un tādējādi arī uzvaru konkurences pilnajā tirgū.

Svaigas idejas un kolēģu iesaiste, kas uzlabo efektivitāti

Nebaidīšanās no dažādiem viedokļiem nozīmē, ka mēs iegūstam vairāk jaunu, oriģinālu ideju. Daudzu gadu darbs vienā nozarē, iespējams, mūs padara par ekspertiem, bet tas arī traucē mums paraudzīties uz problēmām no neiesaistīta cilvēka skatupunkta. Tieši tāds arī ir jaunu cilvēku pienesums. Kamēr vien viņiem ir ļauts izteikties, netiekot nokritizētiem, uzņēmumam ir daudz lielākas iespējas noturēties augstā līmenī.

Darba vidē tas, ka esi daļa no lēmumu pieņemšanas komandas, tevi sasaista ar lēmumu, ko palīdzēji pieņemt. Tas nozīmē, ka darbs tiks padarīts labāk, ātrāk un ar daudz lielāku aizrautību. Iesaiste uzlabo darba efektivitāti; efektivitāte uzlabo darba rezultātus. Un tas tiek sasniegts, vienkārši lūdzot cilvēkiem izteikt savus viedokļus!

Tātad: ko darīt?

Darba devējiem ir nepieciešams, lai viņu komandas pieņemtu labus lēmumus, un tādā pat mērā komandām nepieciešami labi vadītāji.

Labs vadītāja darbs nozīmē, ka pastāvīgi tiek uzdoti jautājumi, uzklausītas visas atbildes, dzirdētais tiek izmantots turpmākajā darbā un tiek radītas jaunas iespējas. Kopīgi pasākumi, kopīga ideju ģenerēšana, dažādu veidu “prāta vētras”, atvērtas durvis (abstrakti un burtiski) – mēs izmantojam to visu, lai nodrošinātu, ka ikviens tiek sadzirdēts.

Jūs varat atrast savu, atšķirīgu veidu, kā kļūt par uzņēmumu, kur ir “normāls darbs” un kurā darbinieki vēlas strādāt 5, 10 un pat 20 gadus. Jūsu darbinieku un jūsu uzņēmuma vārdā es aicinu jūs sākt mēģināt to jau šodien.

https://ir.lv/2019/11/05/vairs-nekadu-tapec-ka-es-ta-teicu-darbinieki-velas-piedalities-lemumu-pienemsana/

Pieci šķēršļi datos balstītiem lēmumiem Latvijā

Edgars Lapiņš, argumentācijas un kritiskās domāšanas pasniedzējs Rīgas Ekonomikas augstskolā 

24. februāris , 2020 8.13

Grūtākie lēmumi ir tie, kas jāpieņem neskaidrības, nenoteiktības apstākļos. Uz kuru no attīstības tirgiem mēģināt izvērst biznesu? Kādas politikas izmaiņas ātrāk samazinās aplokšņu algas Latvijā, neapgrūtinot godīgos uzņēmējus? Vai vērts ieguldīt naudu jaunā digitālā mārketinga kanālā, vai tomēr rīkot ikgadējo klientu pasākumu?

Šādu nenoteiktības apstākļos pieņemamu lēmumu daudzums tikai palielināsies, jo mēs dzīvojam globālās konkurences, savienotas patērētāju pasaules un tehnoloģiju radītu inovāciju laikmetā. Turklāt mums, Latvijā, ir īpaši apgrūtināti apstākļi, salīdzinot ar starptautiskiem spēlētājiem. Daudzās nozarēs un reizēm pat lielākajām organizācijām pietrūkst mēroga vai resursu, lai varētu ievākt un analizēt, piemēram, nepieciešamos tirgus izpētes datus. Tādēļ mūsdienās ir kritiski spēt neskaidrības apstākļos veikli atsijāt būtisko informāciju no nebūtiskā trokšņa, apkopot pieejamo aktuālo informāciju, un šādi pieņemt uz datiem balstītus lēmumus. Sevišķi vadītājiem Latvijā.

Nesen vienā no Baltijas lielākajiem uzņēmumiem vidējā līmeņa vadītājiem vadīju darbnīcu par datos balstītiem lēmumiem un kritisko domāšanu. Vienā no uzdevumiem kopā ar dalībniekiem aprakstījām biežākās problēmas vai situācijas, kurās netiek pieņemti datos balstīti lēmumi (gan šajā organizācijā, gan dalībnieku iepriekšējā pieredzē), kā arī kopīgi identificējām risinājumus.

Šī un līdzīgas pieredzes, kā arī paša profesionālie iespaidi, iedvesmoja aprakstīt biežāk sastaptos šķēršļus datos balstītu lēmumu pieņemšanai. Lai nemālētu bildi pavisam dramatiskos toņos, šeit apskatīšu tikai tos šķēršļus, kurus ir iespējams novērst īsā vai vidējā termiņā.

Svarīga piebilde: šis saraksts nebūt nepretendē uz absolūtu patiesību vai statistiski reprezentatīvu bildi par situāciju Latvijas organizācijās. Šeit apkopoju savus novērojumus, kas gūti, strādājot ar prāvu skaitu veiksmīgu Latvijas un Baltijas organizāciju konsultanta, pasniedzēja, vadītāja vai sadarbības partnera lomā.

Mērķi bez atskaites punkta

Vairumā lielo Latvijas organizāciju mērķi tiek nolikti uz urrā. Gandrīz visiem vadītājiem, darbiniekiem un vairumam nodaļu ir uzstādīti relatīvi skaidri mērķi, kas parādīs, vai darbs veikts labi. Jauniem projektiem tiek uzstādīti rādītāji, kas būtu jāsasniedz. Taču bieži šiem mērķiem tomēr pietrūkst vajadzīgais segums jeb atskaites punkts (t.s. benchmark).

Ko es ar to domāju? Ne velti aizdevumu procentu likmes privātpersonām tiek piesaistītas starpbanku aizdevumu likmēm. Ne velti, iegādājoties auto, mēs gribam salīdzināt vidējo degvielas patēriņu ar citiem modeļiem. Ne velti gan pabalstus, gan algas (labās prakses gadījumos) mēdz piesaistīt inflācijai. Ne velti uzņēmuma finanšu rādītāji jāskatās konkrētās nozares vidējo rādītāju kontekstā, kā arī uzņēmuma valsts, reģiona vai tā klientu auditorijas ekonomisko apstākļu kontekstā.

Ikviens skaitlisks rādītājs, kas tiek prezentēts bez atskaites punkta, strauji tiecas uz bezjēdzību.

Vai jums kāds mēģina kaut ko pārdot, minot iespaidīgus skaitļus? Pavaicājiet pēc skaitliska salīdzinājuma ar konkurentiem. Vai vadības uzstādītais mērķis ar jauno mārketinga kampaņu par 50% palielināt ceturkšņa pārdošanas apjomu ir jēgpilns? Jā, ja šo mērķi balstām līdzīgu iepriekšējo kampaņu rezultātu datos. Kā arī pieņemam, ka neradīsies būtiski ārēji apstākļi, piemēram, jauna konkurenta ienākšana tirgū. Te jau parādās dažādi iespējamie scenāriji; katram no tiem vajadzētu savu mērķi un atskaites punktus. Savukārt, ja šī mums ir pirmā tāda kampaņa, tad mērķi varētu balstīt informācijā par citu uzņēmumu, iespējams, pat citu nozaru, līdzīgu projektu vai kampaņu rezultātiem. Tādā gadījumā svarīgi rēķināties, ka mērķis ir indikatīvs un mēs nezinām, kā sanāks.

Ja tiek izlaists šis plānošanas process, un mērķu rādītāji tiek ‘parauti no gaisa’, tad mēs mānām paši sevi, ka mums ir jēgpilns mērķis. Jā, reizēm nebūs datu un nekas cits neatliks. Reizēm labāk ‘no gaisa parauts’ mērķis, nekā bezmērķīga darbošanās. Taču tad svarīgi būt par to godīgiem organizācijas ietvaros. Citādi vienam darbiniekam vai nodaļai paveiksies, un bez īpašas piepūles sanāks sasniegt “izcilu rezultātu”, kamēr citi, godprātīgi un profesionāli ieguldoties par 150%, nesasniegs nospraustos mērķus. Tas ir labs veids, kā nodedzināt un pazaudēt labus darbiniekus.

“Ogošana datos”

Cilvēkiem lielākoties ir labi nodomi. Arī organizācijās cilvēki lielu daļu no lēmumiem pieņem, labu nodomu vadīti. Taču ir gadījumi, kad kāds vienkārši grib pierādīt savu taisnību. Kāds vēlas “pārdot” savu ideju. Ir gadījumi, kad lēmums no sākta gala nav bijis balstīts datos, piemēram, nav rādītāju un atskaites punktu, kas definēs panākumus. Tad rodas problēmas.

Tās ir situācijas, kurās kāds cilvēks izvēlēsies datus stāstam, lai mālētu labvēlīgu bildi. Nevienam taču nepatīk atzīt savu ideju negatīvos aspektus. “Idejas pārdošanas” posmā selektīva datu atlase notiek vienmēr. Tā notiek gandrīz vienmēr, kad pēc projekta kādam jāapkopo dati, lai radītu ziņojumu, kas parādīs, ka projekts bijis veiksmīgs. Lai kurš to darītu, parasti cilvēkiem nedz patīk atzīties pašiem savā neizdarībā, nedz arī apkopot pierādījumus par cita neizdarību. Tā kādam var sagandēt darba dienu, nedēļu, karjeru vai dzīvi.

Tad nu šādās situācijās sākas “ogošana datos” (angliski cherry picking). “Ogošana” datos ir viena no cilvēciskākajām un tāpēc arī biežākajām pašlabuma nosliecēm (self-serving bias). Šī problēma sagādā sevišķi lielas galvassāpes, kad trūkst skaidru mērķu ar skaidriem atskaites punktiem. Lai šo noslieci “atkostu”, nākas iedziļināties un kritiski vērtēt visus projektu novērtējuma rādītājus. Nākas prasīt pēc nozarē un pasaulē pieņemtiem salīdzinošiem rādītājiem.

Labākais veids, kā ilgtermiņā izvairīties no pašlabuma noslieces izpausmēm, ir mērķtiecīgi veidot uzticību savā organizācijā. Nebūt “skaldi vai valdi” tipa vadītājam un apzināties, ka darbinieki reizēm pieļaus kļūdas, cietīs neveiksmes. Proti, apzināties, ka darbinieki ir cilvēki, nevis roboti. Šeit vērts padomāt – cik izplatīta ir kļūdu pieļaušanas kultūra Latvijas valsts pārvaldē? Iestādēs, no kurām mēs, nodokļu maksātāji, pieprasām mūsu naudas neizšķērdēšanu, kur par kļūdām nereti draud ne tikai darba zaudēšana, bet arī kriminālapsūdzības. Cik bieži valsts pārvaldē šā iemesla dēļ nākas saskarties ar “ogošanu datos”?

Ticība eksperta (paš)tēlam

Ego ir lielākais vadītāja ienaidnieks. Ekonomistu un psihologu veiktie pētījumi[1] par ekspertu spriedumiem rāda: jo ekspertam svarīgāka viņa reputācija (pārsvarā gadījumu, ar dažiem loģiskiem izņēmumiem, to var reducēt uz “lielāks ego”), jo biežāk šie eksperti kļūdās. Turklāt slaveno, augstās reputācijas ekspertu kļūdas ir lielākas. Proti, viņi ne tikai kļūdas biežāk, bet arī pamatīgāk. Salīdzinājumā tie, kuriem ir mazāka emocionālā piesaiste izteiktajiem spriedumam, spriedumos kļūdās retāk. Piemēram, mēs visi atceramies, kā vairākums slaveno ekonomistu vēl neilgi pirms 2008. gada apgalvoja, ka finanšu krīze drīzumā nebija gaidāma.

Ir riskanti paļauties uz vadītāja kā eksperta spriedumu. Jo pašpārliecinātāks vai slavenāks eksperts, jo zemāka viņa/viņas spriedumu precizitāte.

Datos balstīti lēmumi biežāk sastopami organizācijās, kuru vadības lokā nepastāv vadītāja kults. Pietiek ar to, ka atsakāmies no uzskata, ka vadītājs visu zinās labāk kā jebkurš cits. Praktiski tas nozīmēs ‘saplacināt’ organizācijas hierarhiju. Laba pazīme, kas uz to norāda: cik bieži ikdienā no vadītājiem dzirdam frāzi “es nezinu”. Tad, kad šis solis ir sperts, vadītājiem ir vieglāk paļauties uz savu ekspertīzi, izvirzot labas hipotēzes. Nākamais solis ir atrast datus, ar ko tās pārbaudīt.

Augsta līmeņa vadītājiem ir svarīgi ne tikai uzmanīties no iebraukšanas eksperta paštēla grāvī, bet arī pārlieku nepieķerties draugu, paziņu, citu uzņēmuma vadītāju vai citu “viedokļu līderu” rekomendācijām vai viedokļiem. Es esmu pārsteigts, cik daudz gadījumu nācies pieredzēt, kuros uzņēmumu vadītāji Latvijā pieņēmuši būtiskus lēmumus, balstoties uz paziņu, biznesa līderu, izmestiem viedokļiem par tirgus tendencēm vai biznesa virzieniem. Arī pats pāris reizes esmu bijis šis paziņa. Kad veiksmīga uzņēmuma vadītājs tev pusdienās pavaicā viedokli kādā jautājumā, tā taču ir “goda lieta” sniegt pārliecinošu atbildi, vai ne? Bet varbūt uzticamāk būtu neitrālā kontekstā pavaicāt viedokli dažiem nejauši izvēlētiem cilvēkiem no uzņēmuma mērķauditorijas.

Viltus dilemma starp kvalitatīviem un kvantitatīviem datiem

Latvijā valda divi galēji, nepamatoti aizspriedumi pret divām galēji atšķirīgām datu grupām.

Proti, tipiskākos aizspriedumus pret datiem var iedalīt divās lielās grupās. Pie pirmās grupas pieder brīži, kad cilvēki dzird “dati”, un nodomā “lielie dati” jeb “big data” jeb “liela apjoma kvantitatīvo datu statistiskā analīze” (vai arī Excel, SPSS, R, Python u.tml.).

Pie otrās grupas pieder brīži, kad cilvēki dzird tādas frāzes, kā ” cilvēciskais faktors”, “subjektīvs novērtējums”, vai “komunikācijas prasmes”, un nospriež: “Te nav runa par datiem”, tādējādi liedzot sev iespēju izdarīt izsvērtus lēmumus par kvalitatīviem datiem.

Abi izplatītie maldīgie priekšstati, ka (A) “Dati = ‘lielie dati’ vai ‘datu statistiskā analīze’” un (B) ar kvalitatīviem datiem nav iespējams strādāt sistemātiski, bremzē datos balstītu lēmumu pieņemšanu.

Kādēļ tā? No vienas puses, paškritiski jāatzīst, ka nozarēs un nodaļās, kuru darbs ikdienā norit ar tā saucamajām sociālajām prasmēm (piemēram, personāla vadībā, mārketingā, projektu vadībā u.c.), salīdzinājumā ar citām jomām pastāv kompetenču trūkums darbā ar kvantitatīviem datiem. Šīs prasmes netiek pienācīgi novērtētas, pieņemot darbā jaunus cilvēkus. Turklāt bieži jau studiju laikā uz šīm jomām novirzās tie, kuriem ar statistiku “uz Jūs”.

Savukārt nozares un nodaļas, kurās cilvēki īpaši daudz darbojas ar skaitļiem (finanses, pārdošana, ražošana u.c.), riskē piemirst kvalitatīvos rādītājus jeb datus. Taču arī kvalitatīvus datus ir iespējams “kvalificēt”, lai ar tiem varētu strādāt sistemātiski, un, uz tiem balstoties, pieņemtu lēmumus. Piemēram, tādus faktorus kā intervētāja subjektīvs vērtējums par kandidāta atbilstību amatam ir iespējams uzlikt uz skalas no 1 līdz 5. Lai klientu konsultants neoptimizētu veikto pārdošanas zvanu skaitu uz krītošas kvalitātes rēķina, ir iespējams ieviest klientu atsauksmju funkciju, vai arī veikt nejaušu zvanu ierakstu auditu. Līdzīgas pieejas kvalitatīvo datu sistematizēšanai ir iespējamas jebkurā jomā.

Fokuss uz procesu, nevis rezultātu

“Mēs vienmēr esam lietas darījuši šādi” ir viena no destruktīvākajām frāzēm organizāciju darbā.

Augstāk minēto frāzi parasti nākas dzirdēt kā aizsargmehānismu brīdī, kad izteikts ieteikums ieviest uzlabojumu procesos, lai sasniegtu labāku rezultātu. Ja tu kā vadītājs dzirdi šo frāzi, uzreiz vajadzētu saausīties. Ļoti iespējams, šajā brīdī tiek nogriezti spārni kādai labai idejai.

Manā pieredzē šāda uz procesu, nevis rezultātu vērsta nosliece iet roku rokā ar padomju laika un deviņdesmito gadu “vadības skolu”, kā arī darbu valsts sektorā (lai piedod paziņas valsts struktūrās!). Ja padomājam, kāds īpatsvars no vidējiem un augstākajiem vadības posteņiem valsts struktūrās vai kapitālsabiedrībās ir no šī laika posma “skolas”, tad saprotam, ka šis varētu būt būtisks izaicinājums rezultatīvai valsts pārvaldei. Tas nenozīmē, ka pieredzējuši vadītāji nav spējīgi pielāgoties, un fokusēties uz rezultātu. Taču šādi piemēri diemžēl ir gana reti.

Divas svarīgas piezīmes. Pirmkārt, procesi ir būtiska organizāciju darba sastāvdaļa. Procesi ir efektīvi īsceļi, iemītas taciņas, kas nodrošina ātrumu bieži veicamos darbos. Taču zālājā iemītas taciņas esamība nenozīmē, ka blakus nobruģēt ceļu nebūtu efektīvāk. Rīcība, kad par to kāds uzsāk diskusiju, ir atbalstāma ikvienā organizācijā.

Otrkārt, un vēl svarīgāk – cilvēki ir dažādi dažādās situācijās. Pat konservatīvākais vai slinkākais darbinieks varētu izdomāt efektīvāku, vieglāku veidu, kā sasniegt rezultātu. Nepastāv “uz procesu orientēti cilvēki” un “uz rezultātiem orientēti cilvēki”, jo cilvēki nav kastītes. Taču, atkarībā no tā, kādas ir organizācijas motivācijas shēmas, tās var būtiski sekmēt orientāciju uz procesu vai uz rezultātiem. Skaidrs, ka “cieta alga” par 40 darba stundām nedēļām bez papildu motivācijas par labiem rezultātiem sekmēs pirmo.

Kāds vaicās: “Kur cepiens?” Sevišķi daudzu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) īpašnieku un lielo organizāciju augstāko vadītāju vidū ir izplatīts uzskats, ka biznesa tempa dēļ lēmumus nav iespējams pieņemt, balstoties uz datiem. Gribi vai negribi, tie jāpieņem uz intuīciju.

Tik tiešām, tāda mēdz būt daudzu MVU ikdiena. Taču tas, ka bieži nav naudas, lai iegūtu datus, nenozīmē, ka tas nav iespējams nekad, un ka to nebūtu jāmēģina. Tas arī nenozīmē, ka nav iespējams pielietot sistemātiskus datos balstītus lēmumus tādās jomās kā darbinieku pieņemšana darbā un novērtēšana.

“Cepiens” ir tādēļ, ka Latvijā gan privātajā, gan valsts sektorā pārāk bieži dati seko lēmumiem, nevis lēmumi seko datiem.

Labi vadītāji ir kā zinātnieki. Viņi nedomā, ka vienmēr visu zina labāk. Tā vietā viņiem ir hipotēzes, ko iespējams pārbaudīt. Viņi spēj savas hipotēzes skaidri formulēt savām komandām. Un viņi zina, kādus datus iespējams iegūt, lai šīs hipotēzes pārbaudītu.

 [1] Pensilvānijas Universitātes profesors Filips Tetloks aprakstījis šos un citus pētījumus darbā Expert Political Judgment: How Good Is It? How Can We Know?, kā arī New Yorker rakstā. Pēdējo 10 gadu laikā Tetloks paplašinājis pētījumu sfēras un konstatējis līdzīgas noslieces arī ekonomikā, finansēs, biznesā un militārās jomās, kuras aprakstījis grāmatā Superforecasting (2015).

https://ir.lv/2020/02/24/pieci-skersli-datos-balstitiem-lemumiem-latvija/?utm_source

"Facebook" apturējis Krievijas izlūkdienesta dezinformācijas operāciju pret Ukrainu

Sociālais tīkls "Facebook" trešdien pavēstīja, ka ir likvidējis profilu tīklu, ko Krievijas militārais izlūkdienests izmantojis, lai tīmeklī izplatītu melīgu informāciju, vēršoties pret Ukrainu un citām Austrumeiropas valstīm.

"Kaut arī cilvēki aiz šī tīkla centās noslēpt savas identitātes un koordināciju, mūsu izmeklēšanā tika konstatēta saistība ar Krievijas militāro izlūkdienestu," teikts "Facebook" paziņojumā.

"Facebook", kas jau iepriekš sastapies ar grūtībām, cenšoties panākt, lai valdības un politiskās organizācijas neizplata sociālajā tīklā melīgu vai maldinošu informāciju, laiku pa laikam paziņo, ka ir apturējis vairāku valstu, arī Krievijas, dezinformācijas kampaņas.

Krievijas Aizsardzības ministrija pagaidām uz lūgumiem komentēt pēdējo "Facebook" paziņojumu nav atbildējusi.

Maskava iepriekš noraidījusi Rietumu pārmetumus par politisku iejaukšanos, arī ASV īpašā prokurora Roberta Millera izmeklēšanas komisijas apsūdzības, ka Krievija ir izmantojusi sociālos medijus, lai ietekmētu ASV 2016.gada prezidenta vēlēšanas.

Krievija pēdējās operācija ietvaros izmantojusi vairāk nekā 100 profilu sociālajos tīklos "Facebook" un "Instagram", radot viltus identitātes, bieži vien mērķvalstīs uzdodoties par žurnālistiem, pavēstīja "Facebook" kiberdrošības politikas vadītājs Nataniels Gleihers.

Šie profili izmantoti, lai kontaktētos ar vietējiem medijiem un politiķiem, cenšoties izplatīt viltus ziņas par politiski šķeļošiem jautājumiem, arī apsūdzībām korupcijā, etnisko spriedzi Krievijas anektētajā Krimā un Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu virs Krievijas okupētā Donbasa 2014.gadā.

"Mēs jau labu laiku zinām, ka šie cilvēki meklē autentiskas balsis, lai pastiprinātu savas versijas nozīmi," Gleihers sacīja ziņu aģentūrai "Reuters". "Tā lielā mērā ir klasiskā izlūkošanas operācija, cenšoties manipulēt ar stratēģiski svarīgiem indivīdiem, lai sasniegtu augstākus rezultātus."

Kaut arī Krievijas viltus profilu tīkls spējis piesaistīt vien dažus tūkstošus sekotāju, tam izdevies panākt, ka vietējie mediji publicē dažus rakstus, sacīja sociālo mediju analīzes uzņēmuma "Graphika" pārstāvis Bens Nimmo.

Cilvēki, kas slēpušies aiz viltus žurnālistu profiliem, arī intervējuši Kremļa kritiķus, dažkārt panākot, ka viņi izsakās neuzmanīgi vai kļūmīgi, un tad šos neveiksmīgos izteikumus izplatījuši tīmeklī.

"Šī operācija centās saindēt informācijas akas ūdeni, izmantojot viltus personas, lai tīmeklī un vietējos medijos ievietotu prokremliskas un pretrietumnieciskas notikumu versijas," sacīja Nimmo.

https://www.tvnet.lv/6898471/facebook-apturejis-krievijas-izlukdienesta-dezinformacijas-operaciju-pret-ukrainu

    30.04.2020 00:04

Covid-19, autoritārisms un Krievijas propaganda  

Andis Kudors, politologs

…Koronavīruss ir iegansts, lai Kremļa propagandisti turpinātu iesākto – vēstītu par to, cik slikti ir Rietumos un cik labi Krievijā. Tie, kuri strādā smalkāk, saka, ka arī Krievijā ir slikti, bet Rietumos nav labāk, varbūt pat sliktāk. Covid-19 ir tikai kārtējā tēma, kas tiek izmantota, lai savai un ārvalstu auditorijai "apstiprinātu": "Mēs taču jums jau teicām!" Noklusēšana un meli ir mūsdienu Krievijas ārpolitikas un iekšpolitikas rutīna. Kāpēc tā?

Autoritārisms un meli

Viena no Mihaila Gorbačova uzsāktās astoņdesmito gadu perestroikas jeb pārbūves sadaļām bija "glasnotj" (atklātība), kuras ietvaros PSRS Tautas deputātu kongresā 1989. gadā tika izgaismots un atzīts par spēkā neesošu 1939. gada Staļina–Hitlera pakts un tā slepenie protokoli. Tās pašas atklātības ietvaros 1988. gadā uz ekrāniem parādījās kinofilma "Mazā Vera", kura bija ļoti populāra kopmītnēs notiekošās tuvības ainu dēļ. Šīs ainas varbūt daļai auditorijas aizēnoja revolucionārās filmas galveno vēstījumu – ne viss Padomju Savienībā ir kārtībā, tajā ir daudz jo daudz sociālo problēmu. Galvenā varone Vera kādā epizodē ironizēja par tautas kopējo sapni – komunismu. Daudzas desmitgades filmu veidotājiem nekas tāds netika atļauts. Kinofilma "Baltā tuksneša saule" pat ar daudz mērenāku ironijas devu vairākus gadus nogulēja plauktos kā padomju skatītājam kaitīgs darbs.

Kā reformēt valsti, ja tiek noklusēta patiesība? Borisa Jeļcina laikā drīkstēja runāt un rakstīt par reāli notiekošo. Kas ir noticis VDK virsnieka Vladimira Putina valdīšanas laikā? Kāpēc mūsdienās, ieslēdzot RTR, NTV un citus smadzeņu skalošanas kanālus, ir jāsaķer galva, jo ilgi neko tādu nav iespējams skatīties un klausīties? Atbilde ir vienkārša – autoritārisms nevar pastāvēt bez meliem un noklusēšanas. Autoritāra un jo sevišķi totalitāra režīma līderiem, vadoņiem un tautu tēviem palīdz personības kults, lielāks vai mazāks, bet kults. Lai tauta skatītos nacionālajam līderim mutē un mātu ar galvu viņa runu laikā, vajag divas lietas: melus un represijas. Melus – naivākajiem un mazāk izglītotajiem, represijas – gudrajiem un drosmīgajiem. Godīgās vēlēšanās var uzvarēt labākie, savukārt tur, kur informācijas telpa tiek kontrolēta, uzvar tie, kuri nosaka, kas tautai ir un kas nav jāzina. Mūsdienu Krievijas "mediji" ir auguši maldināšanas meistarībā, tikai tas jau nav gods – būt melu lielmeistaram. Vai Latvijas iedzīvotāji ir pasargāti no viņu ietekmes?

Reklāma, propaganda, informācija un dezinformācija

Kā darbojas reklāma un aktīvā pārdošana? Reklamētājs un pārdevējs noklusē par produkta nepilnībām un izceļ labās īpašības un sniegtās priekšrocības. Ja pircējs saka – cena par lielu, tad pārdevējs atbild – ieguvums vēl lielāks! Neprofesionāls pārdevējs sāk strīdēties un saka – nē, cena ir zema, nepadomājot, ka par "zemu" un "augstu" pircējs visbiežāk domā no savas algas perspektīvas. Ja esat no tiem, kas saka, ka nekad nav uzķērušies uz aktīvo pārdošanu un reklāmu, – padomājiet divreiz! Ja pat reklāma var mūs novest pie cita rezultāta, nekā cerējām, tad vēl jo vairāk mērķtiecīga maldināšana. Meistarīgi sagatavota propaganda melus nesatur, tā noklusē un piepucē, līdzīgi kā reklāma. Propagandisti specifiski iepako informāciju, vedot auditoriju pa koridoru, kas sašaurinās, tuvojoties vienīgajai "pareizajai" atbildei. Turklāt propaganda bieži operē tā, lai izraisītu afekta (emocionālu), nevis kognitīvu (racionālu) reakciju.

Atšķirībā no propagandas informācija jūs nekur "neved", jūs paši nonākat pie vieniem vai otriem secinājumiem. Te gan jāpiebilst, ka, lietojot informācijas ieguvei tikai vienu mediju, pakļaujat sevi riskam. Medija redakcija izlemj, kas svarīgs, kas ne, un ar savas dienaskārtības palīdzību var censties ietekmēt valsts politisko dienaskārtību. Arī pedagogi "ved" skolniekus noteiktā virzienā, tomēr propaganda nav tas pats, kas pedagoģija. Pedagogi māca mums, kā meklēt, kā atsijāt vajadzīgo no nevajadzīgā, kā analizēt iegūtos datus, kā nonākt pie secinājumiem, pie pareizā risinājuma un patiesības.

Un te atskan postpatiesības laikmeta indivīda balss: "Kurš vispār zina, kas patiesībā notiek, viss ir miglā tīts." Pirms šīs rindas lasošie pedagogi un filozofi sāk nervozēt, apstādināšu sevi un tikai piebildīšu – Krievijas dezinformētāji strādā tieši šajā virzienā – lai migla būtu biezāka. Miglas lukturi netiek ieslēgti, vējš nav vēlams. Dezinformācija ir ļoti bīstama, jo tā nav vienkārši viltus ziņa jeb meli. Dezinformētājs cenšas atklāt auditorijai ko patiesu, iepriekš nezināmu, tad pievieno klāt melus, tā, lai jūsu viedoklis un ideālā gadījumā arī turpmākā rīcība atbilstu viņa mērķiem. Raksta ierobežotā apjoma dēļ te aplūkojam tikai mazumiņu no minimuma. Kur nu vēl informācijas kara arsenāls ar refleksīvo kontroli, psiholoģiskajām un ietekmes operācijām?!

Prakse

Kas notrieca Malaizijas lidmašīnu MH17, kas lietoja "Novičok" Solsberi, kas radīja koronavīrusu? Kremlī ieklepojas, aģentūra "Rossija Segodņa" un citi gaismas nesēji sasparojas un saražo nevis vienu maldinošu versiju, bet septiņas, un migla sabiezē. Ja būtu tikai viens vēstījums, ko darīt, ja tas tiek atmaskots? Tāpēc vajag daudz un uzreiz. Lai būtu vieglāk noticēt, tiek izmantota dezinformācija – daļa detaļu ir patiesa, daļa – nepatiesa. Vai Kremļa rupori daudz runā par ES Māršala plānu koronavīrusu ierobežojošo pasākumu negatīvo seku mazināšanai?

Protams, ka ne. Tas atgādina Irākas karu, kura laikā Huseina propagandists ar iesauku "Bagdādes Bobs" ar lielu aizrautību stāstīja, ka Irākas spēki veiksmīgi likvidē ASV karavīrus un tankus. Krievijas mediji to regulāri tiražēja, vienlaikus daudz neziņojot par ASV un sabiedroto spēku straujo virzīšanos uz mērķi. Kad tas bija sasniegts un režīms krita, bija īpatnējs vakuums Krievijas medijos. Ja sekotu tikai Kremļa TV kanāliem, iespējams, pārņemtu dīvaina sajūta, jo kā tad tā – visu laiku taču tika ziņots par veiksmīgajām irākiešu militārajām darbībām, bet te pēkšņi – režīms kritis? Līdzīgi bija vīrusa izplatīšanās sākumā, kad Itālija izmisīgi cīnījās un robustā ES vadība vēl nebija nākusi klajā ar ideju par jaunu Māršala plānu Eiropai un valstu divpusējie palīdzības soļi vēl netika sperti. Daudzi steidzās teikt, ka ES brūk, NATO brūk, viss ir slikti utt. Līdzīgi kā Irākas karā, arī tagad, vīrusa apkarošanas laikā, maldinātāji darbojas pēc šablona, stāsta pārsvarā tikai par eiropiešu un amerikāņu problēmām un Krievijas/Ķīnas panākumiem.

Par ES vienotības trūkumu vīrusa ierobežošanas kontekstā runāja arī viens otrs Latvijas eksperts. Te jāuzdod jautājums: vai vēlamies federālu Eiropu? Brisele Eiropas Savienībai nav tas pats, kas Vašingtona Savienotajām Valstīm vai Berlīne federatīvi veidotajai Vācijai. Te nevēlos teikt, ka ar Eiropas solidaritāti viss ir labi, nebūt ne. Turklāt kā Latvijas pilsonim man nepatīk daži no vējiem, kas pūš uz mums no Briseles un citām Eiropas galvaspilsētām. Tomēr, ja kritizējam, tad atbilstoši tām saistībām, ko katrs ir apņēmies darīt. Atgādināšu, ka ES darbojas uz līgumu bāzes, kas tiek noslēgti starp dalībvalstīm un kuros ik pa laikam mainīti to nosacījumi, vai arī slēgti jauni. Vai prasīsim viens no otra vairāk, nekā Lisabonas līgums paredz? To saku plašāk, ne tikai saistībā ar šo vīrusa epopeju. Tie, kuri aiz Kremļa sienas lūko, kur ES nav ideāla, redzot, ka Brisele rīkojas lēni, Maskavā lēma ātri un aizsūtīja Itālijai "pakazuhas" (izrādīšanās) palīdzību.

Rietumvalstu diskreditēšana tiek izvērsta, izplatot dezinformāciju par valstu cīņu pret koronavīrusa izplatību. Martā tika izvērsta dezinformācijas kampaņa pret Poliju, to apsūdzot Itālijai paredzētu sejas masku nozagšanā un savas gaisa telpas slēgšanā Krievijas lidmašīnām, ar kurām tika plānots nogādāt humāno palīdzību Itālijai. Arī Latvijai tiek sava daļa, "Sputnik" stāstīja, ka Krievijas veselības aprūpe ir laba, bet Latvijas – vāja. Vēl vairāk, maldinātāji pieļāva, ka vīruss ir izgudrots Latvijā. Tātad vismaz mūsu biologi un farmaceiti ir labi. Kaimiņzemes maldinātāji ir atvēzējušies: koronavīruss ir radīts NATO laboratorijās; vīrusa radīšanas mērķis ir dzimumu līdzsvara nodrošināšana, jo, izradās, vīrieši no tā mirst vairāk; tas ir aizsardzības līdzeklis, lai neielaistu imigrantus no Turcijas Eiropā; briti iesmērēja Vuhaņā metro rokturi, līdzīgi kā viņi iesmērēja ar kaut ko Skripaļa durvju rokturi; vīruss tiek izplatīts, lai novērstu uzmanību no "Brexit" un, svarīgi, lai samazinātu Itālijas pensiju sistēmas slogu.¹ Loģiski...

Krievija – Ķīna – Irāna

Ķīnas Ārlietu ministrijas runasvīrs Lijan Zhao 13. martā retvītoja Krievijā tapušu rakstu "Covid-19: jaunākie pierādījumi rāda, ka vīruss ir radies ASV". Tas tika izplatīts vairāk nekā 60 000 reižu "Facebook", "Twitter" un "Reddit", un saite uz to izplatīta 116 mājaslapās.² Gan Krievija, gan Ķīna un Irāna kopš februāra izplata dezinformāciju par vīrusu. Te ir jaušama sadarbība, valstis izplata viena otras vēstījumus, sevišķi tos, kas ziņo par ASV vainu vīrusa radīšanā. ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo 20. martā teica, ka visas trīs minētās valstis koordinē pūliņus šajā jomā. Ķīnas pārstāvji izplata divus galvenos vēstījumus: 1) ASV ir atbildīgas par vīrusa radīšanu; 2) Ķīnas Komunistiskā partija veiksmīgi tiek galā ar problēmu, tas pierāda Ķīnas sistēmas pārākumu pār citām. Ķīnas propagandisti saudzē Krieviju, kas savukārt saudzē Ķīnu savos vēstījumos. Bijušais CIP darbinieks Metjū Kronings (Matthew Kroening) norāda, ka Ķīna ir pārgājusi no sākotnējās taktikas – savu sasniegumu slavēšanas – uz Krievijas stila dezinformāciju, aktīvi uzbrūkot citām valstīm.³ Krievijas maldinātāji saražo vēstījumu, ko Ķīnas un Irānas draugi izplata. Pēc tam Krievijas maldinātāji pārpublicē irāņu un ķīniešu vēstījumus, kas sākotnēji radīti Krievijā, bet nu tie tiek pasniegti kā no ārvalstīm nākuši.⁴ Redz, ne jau tikai mēs to sakām, arī citi.

Noslēgumā

Covid-19 izmantošana propagandā un dezinformācijā atgādina ne tikai par Latvijas un citu Eiropas valstu informācijas telpas drošību, bet arī par sabiedrības veselību kopumā, kas var tikt negatīvi ietekmēta, ja cilvēki pieņem lēmumus, balstoties maldinātāju vēstījumos. Dezinformācija par valdības sazvērestību pret tautu ir efektīva tajā sabiedrības daļā, kura nejūtas tā, ka spētu ietekmēt valdības darbu. Te svarīgs ir vārds "nejūtas", jo valstīs, kur pastāv politiskās līdzdalības kanāli, dažkārt indivīdi vienkārši nezina, kā ietekmēt, vai nevēlas uzņemties atbildību par savā pašvaldībā un valstī kopumā notiekošo. Daļai, pat ja ir vēlme un zināšanas, nav laika, jo jāstrādā vairākos darbos, šajā gadījumā grūti ko pārmest.

Politiskā līdzdalība ir ne tikai biļetena iemešana balsošanas urnā, bet arī dalība partijās, nevalstiskajās organizācijās, interešu grupās, kuras cenšas ietekmēt politiku. Arī ielas demonstrācija un pikets ir konvencionāla protesta forma, kas prasa pilsonisku drosmi. Ērtāk ir sēdēt dīvānā un teikt, ka visi politiķi ir idioti un nelieši, un pa reizei vēl kaut ko spēcīgu ietvītot vai ierakstīt "Facebook". Atriebjoties par lielo netaisnību, tā teikt. Politiķi un ierēdņi nav eņģeļi vai dēmoni, viņi ir mūsu kaimiņi, skolas vai augstskolas biedri ar savām stiprajām un vājajām pusēm, kam ir jāatskaitās sabiedrībai par savu darbu. Interneta troļļi to izmanto, lai grautu, nevis celtu. Ja ir aizliegta vai apgrūtināta pilsoniskā un politiskā līdzdalība, ja valstī ir ierobežota NVO izveide, pulcēšanās, protesta īstenošana, ja vēlēšanas ir negodīgas, ja lielajos medijos priekšvēlēšanu periodā pārsvarā parādās Putins, Žirinovskis un Zjuganovs, tad sašutumam ir pamats. Savukārt demokrātiskās valstīs vajag mazāk aizrauties ar sazvērestības teoriju, bet izmantot savas iespējas. Postpadomju domāšana ir laba augsne dezinformācijas izplatīšanai.

1 Russian propaganda spreads conspiracy that coronavirus could be designed to kill elderly Italians, 30.03.2020., http://euromaidanpress.com/2020/03/30/russian-propaganda-spreads-conspiracy-that-coronavirus-could-be-designed-to-kill-elderly-italians/

2 Russia's top coronavirus 'fakenews' stories, 27.03.2020., https://euobserver.com/coronavirus/147905

3 As Virus Spreads, China and Russia See Openings for Disinformation, 28.03.2020., www.nytimes.com/2020/03/28/us/politics/china-russia-coronavirus-disinformation.amp.html

4 Turpat.

https://www.delfi.lv/news/versijas/andis-kudors-covid-19-autoritarisms-un-krievijas-propaganda.d?id=52098817

Dezinformācijas troļļi – savu izplatāmo ideju meistari

Plaši uzdarbojušies interneta vidē Krimas aneksijas laikā, kā arī 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanu laikā, troļļi jeb personas, kas uzdodas par citām personām, lai veidotu savu naratīvu, nav reta parādība sociālajos tīklos un dažādu ziņu portālu komentāru sadaļās. Atsevišķi izceļami ir tieši dezinformācijas troļļi, kuru galvenais darbības mērķis ir virzīt dezinformāciju. Kā troļļi spēj darboties ar vairākām sabiedrības grupām vienlaikus, lai radītu polarizāciju? To šajā projekta "Atmaskots.lv" podkāsta epizodē DELFI žurnālists Ansis Īvāns noskaidro kopā ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieku Mārci Balodi. DELFI redakcijas veidotos podkāstus vari klausīties arī "Podbean", "Spotify", "Apple Podcasts" un "Google Podcasts".

Pieci Krievijas dezinformācijas pīlāri

Pavisam nesen ASV Valsts departaments publicēja ziņojumu par Krievijas dezinformācijas ekosistēmu, ko veido pieci pīlāri. Oficiālā valsts pozīcija, sociālie mediji, valsts amatpersonu paustais ir tikai viens no šiem pīlāriem. Vai šāda prakse valstu diplomātijā ir ierasta? Un kādi ir pārējie propagandas pīlāri? Par šo tēmu sīkāk stāsta Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieki Mārcis Balodis un Marika Petrovska projekta "Atmaskots.lv" podkāsta jaunākajā epizodē. DELFI redakcijas veidotos podkāstus vari klausīties arī "Podbean", "Spotify", "Apple Podcasts" un "Google Podcasts".

Nostalģiskā propaganda – kā vēstures atmiņas izmanto dezinformatīvos vēstījumos

Atmaskots.lv podkāsta septītajā epizodē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Kristīne Skujiņa-Trokša stāsta par to, kā propagandas mediji, spēlējot uz tā patērētāju emocijām, izmanto nostalģiskus vēstījumus par padomju laikiem. Tāpat pētniece pastāsta par individuālajiem ideoloģistiem, kuru pārdomas pēc tam pārtver Krievijas propagandas mediji, izmantojot krasi pretējas nokrāsas viedokļos, salīdzinot situāciju Latvijā

https://www.delfi.lv/podkasti/atmaskots/atmaskots-9-dezinformacijas-trolli

Kā Krievija ar propagandu cenšas pārrakstīt vēsturi un saglabāt kontroli pār bijušajām PSRS valstīm

Gundega Grīva, 04.03.2025

Krievija vairākkārt centusies pārrakstīt vēsturi ar meliem, puspatiesībām un sagrozītiem faktiem. Tāpat tās Federālās izlūkošanas dienestam (FSB) izveidota īpaša divīzija, kuras mērķis ir noturēt bijušās PSRS valstis savā ietekmes orbītā. Otrā divīzijas nodaļa ir veltīta Latvijai, bet devītā - Ukrainai, norāda franču psihologs, analītiķis un humanitārais darbinieks Patriks Fors.

Kā Krievija ar propagandu cenšas pārrakstīt vēstur...

Analītiķis uzsver, ka šādu vēstures sagrozīšanu spilgti var novērot argumentos, ar kuriem Krievija cenšas attaisnot savu iebrukumu Ukrainā. Viens no tiem esot Krievijai it kā radītais NATO drauds. “Deviņdesmito gadu sākumā Ukrainai piederēja 17% Krievijas kodolarsenāla, tai skaitā 4000 kodolgalviņas, 176 ballistiskās raķetes, 3 stratēģiskie bumbvedēji, u.c. Ukraina bija trešā lielākā kodolvalsts pasaulē,” uzsver analītiķis.  

“Tomēr 1991. gadā, zem ASV spiediena, Ukraina, Krievija, Apvienotā Karaliste un ASV noslēdza Budapeštas memorandu, kas paredzēja šo ieroču nogādāšanu atpakaļ Krievijā. Pārvešanas operāciju finansēja ASV, bet noslēgtā līguma ietvaros Krievija piekrita cienīt Ukrainas teritoriālo integritāti un tai nekad neuzbrukt. Pēc šīs vienošanās ar Krieviju, Ukraina darīja visu iespējamo, lai pievienotos Eiropai un NATO, vairākkārt demonstrējot savu ieguldījumu sabiedroto pusē. Tomēr mūsu valstis, cienot Krievijas vēlmes, atteicās Ukrainu uzņemt aliansēs.”

“Šie fakti pierāda, cik skaidrs jau tolaik bija fakts, ka ASV un NATO nebija nodoma uzbrukt vai pazemot Krieviju, kas tomēr tajā brīdī atradās ļoti neaizsargātā stāvoklī. Turklāt, tas ir vēl viens pierādījums, kas apliecina, ka Krievijas galvenais arguments, ko tā izmanto, lai attaisnotu savu iebrukumu Ukrainā, proti, NATO radītās briesmas, ir absolūti nepamatots.”

Pirms Krimas aneksijas Ukrainas resursus un mafiju kontrolēja Krievija

“Līdz Maidana revolūcijai 2014. gada februārī, kuras rezultātā tika gāzts Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, kurš, starp citu, ir Kremļa atalgojuma ietekmes aģents, Ukrainu kontrolēja Krievija. Ta bija monopols Ukrainas ārkārtīgi bagātīgo zemju un dabas resursu ekspluatācijā. Arī vietējās mafijas kontrolēja krievu oligarhi,” norāda analītiķis. “Pēc šīs revolūcijas, lai nepazaudētu visas šīs bagātības, Krievija nekavējoties atbildēja Ukrainai ar iebrukumu Krimā un Ukrainas austrumu daļā, apgalvojot, ka vietējie šajos reģionos, iespējams, izturoties slikti pret krievvalodīgajiem. Šo dīvaino teoriju noliedzis gan Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstākais komisārs cilvēktiesību jautājumos, gan EDSP un visas citas attiecīgās starptautiskās organizācijas.”

“Arī es esmu savācis neskaitāmas liecības no bijušajiem šo reģionu iedzīvotājiem, un visi tiešie pierādījumi ir pretrunā ar šiem Krievijas centieniem pārrakstīt vēsturi. Protams, daudzās valstīs, kurās dzīvo vairāku tautību iedzīvotāji pastāv zināma kultūras spriedze - šo fenomenu varam novērot Latvijā, Igaunijā, Bolīvijā, Ķīnā, Peru, Gruzijā… īsi sakot, saraksts ir garš. Un Krievijas propaganda ir ļoti efektīva, lai pārvērstu rētas asiņojošās brūcēs,” norāda Fors.

“Tomēr, ar kādām tiesībām valsts var atļauties izmantot šādus argumentus militārai agresijai? Vai jūs varat iedomāties, ka Francija izlemtu iebrukt Beļģijā, aizbildinoties ar to, ka valoņi dažkārt jūtas flāmu nicināti? Vai varat iedomāties, ka ASV pieteiktu karu Kanādai, aizbildinoties ar kultūras nesaskaņām starp Kvebekas iedzīvotājiem un angliski runājošajiem kanādiešiem? Otrs arguments, ko krievi dažkārt min, lai attaisnotu savu iebrukumi ir tas, ka “ukraiņi nogalinājuši prokrieviskos seperātistus”. Tomēr pierādījumi liecina, ka Krievija  faktiski uz Ukrainu nosūtīja savu karaspēku, kas uzdevās par Ukrainas seperātistiem”.

Absurdie argumenti, ar kuriem Krievija attaisno iebrukumu Ukrainā

“Pēc Krimas aneksijas, 2014. gada septembī, tika parakstīts “Minskas līgums 1”, kurā Krievija atzina Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti. Šim līgumam 2015. gada februārī sekoja “Minskas līgums 2”. Pēc tā Krievija guva apstiprinājumu Rietumu un sabiedroto valstu vājumam tās priekšā. Krievijas diplomāti un propagandas pārstāvji visādi centušies sagrozīt un izkropļot notikušo, taču objektīvā realitāte ir tāda, ka Krievija līdz 2021. gada decembrim pārkāpa šos līgumus 24 reizes.”

“2022. gada 15. februārī Krievijas Valsts dome nobalsoja un aicināja Putinam atzīt pašpasludinātās republikas Austrumukrainā. Nākamajā dienā ASV valsts sekretārs Anronijs Blinkens nosodīja šādu soli un norādīja, ka “šādi rīkojoties Krievija atteiktos no tās sastībām, kas bija iekļautas Minskas līgumos”. Tomēr Krievijas valdība centās visus pārliecināt, ka Putina prioritāte ir “situācijas regulēšana Donbasā” un tas joprojām norit saskaņā ar Minskas vienošanos.”

“No 17. februāra Donbasā ievērojami pieauga sprādzienu un uzlidojumu skaits. Krievija oficiāli pašpasludinātās Luhanskas un Doņeckas tautas republikas atzina 2022. gada 21. februārī, tādējādi izbeidzot noslēgto vienošanos. Viņam šie līgumi vairs nepastāv. Šim lēmumam uzreiz sekoja Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, ko Krievija pamatoja ar sekojošiem argumentiem:

Ukrainas valdībā esot nacisti un narkomāni. "Šeit jāuzsver, ka Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir ebreju izcelsmes. Turklāt viņa un viņa valdības politiskā nostāja ir sociāldemokrātiska - neviens lēmums, kopš viņu nākšanas pie varas nav liecinājis par sliekšanos uz galēji labējo pusi. Tāpat Zelenskis 2019. gadā pievienoja  stingri nacionāli noskaņoto paramilitāro grupu “Azov” Ukrainas nacionālajai gvardei, padorot to formālu. Svarīgi atzīmēt, ka neilgi pirms kara Ļvivā notika tā saucamā “nacionālistu demonstrācija”, kuru laikā par bibliotēkas dedzināšanu un pieminekļu bojāšanu tika aizturēti 127 cilvēki. Vairumam no viņiem bija Krievijas pases un tikai divi no viņiem saprata krievu valodu."

"Beidzamais, un, iespējams, vissvarīgākais - pat ja Ukrainā būtu valdījusi galēji labējā valdība, tas nekādā gadījumā nesniedz atļauju kādai valstij pret to īstenot militāru uzbrukumu. Iedomājaties, ja Francija šī iemesla dēļ tagad uzbruktu Itālijai, Horvātija - Ungārijai, Polija - Slovākijai, vai Latvija pirms dažiem gadiem - Igaunijai. Vai jūs saprotat, cik absurdu argumentu krievi ir spējuši “nopārdot” lielai daļai pasaules iedzīvotāju?"

Karš Ukrainā esot sācies NATO dēļ. "Šis apgalvojums ir nepatiess vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Putins pats oficiāli ir paziņojis par savām imperiālistiskajām ambīcijām. 2014. gada 18. martā, kad Krievija anektēja Krimu, viņš oficiālā runā sacīja: “Mūsu ziņā ir atņemt to, kas pieder Krievijai!” Tāpat Putins 2002. gadā piekrita Ukrainas pievienošanās NATO, bet vēlāk aliansi izmantoja kā ieganstu, lai uzbruktu Ukrainai. Interesanti, ka viņam bija vienaldzīga Somijas pievienošanās NATO… Tāpat Krievijas ziņā nav lemt, kurām valstīm kādām aliansēm pievienoties - tā ir katras suverēnas valsts izvēle."

"Visbeidzot, ja ASV vai NATO būtu ambīcijas uzbrukt Krievijai vai paverdzināt to ekonomiski, tā to būtu darījusi deviņdesmitajos gados, kad Krievija piedzīvoja ekonomisko sabrukumu un tai nebija armijas. Notika gluži pretējais - kā jau minēju, amerikāņi finansēja to, lai kodolieroči no Ukrainas tiktu pārvesti uz Krieviju.”

FSB piektā divīzija veltīta bijušo PSRS valstu noturēšanai Krievijas orbītā; otrā nodaļa - paredzēta Latvijai

“FSB piekto divīziju Putins izveidoja 1998. gadā, kad viņš bija FSB vadītājs. Tās uzdevums bija īstenot operācijas Eiropas Savienības valstīs, kas atdalījās no bijušās Padomju Savienības, ar mērķi noturēt tās Krievijas ietekmes orbītā,” norāda Fors. “No 2009. līdz 2022. gada februārim to vadīja ģenerālis Sergejs Baseda, kuru vēlāk nomainīja cits aģents, kas bija pakļauts Aleksandram Bortņikovam. Dienesta devītā nodaļa ir veltīta Ukrainai, bet otrā - Latvijai.”

“Ukrainas nodaļa tika izveidota 2019. gadā un tajā sākotnēji bija 30 aģenti, tomēr jau dažus mēnešus vēlāk Ukrainā atradās 160 Krievijas aģenti, kuru uzdevums bija destabilizēt Ukrainu no iekšpuses. Aģenti uzraudzīja notiekošo, iefiltrējās un korumpēja. Viņi arī vervēja informatorus visos Ukrainas sabiedrības līmeņos - policijā, armijā, politikā, medijos un pat prezidenta administrācijā Bankova ielā.”

“Kā jau minēju, šo aģentu mērķis bija destabilizēt valsti, lai vēlāk varētu izvērst militāru uzbrukumu. Jāpiebilst, ka šim departamentam tiek piešķirts ievērojams budžets. Tas īsteno pastāvīgas sabotāžas un kiberuzbrukumus, kuru mērķis ir palēlināt valsts militāro atbildes reakciju. Tāpat tika organizētas sabiedrisko personu nolaupīšanas vai slepkavības.”

“Pēc satraucoša ASV Centrālās izlūkošanas aģentūras (CIA) brīdinājuma Ukrainas Drošības dienests (SBU) 2022. gada februāra vidū pārtvēra šifrētus ziņojumus no FSB, kas liecināja, ka aģentiem dota pavēle pamest Kijivu, bet atstāt dzīvokļu atslēgas virsniekiem, kuriem bija jāierodas no Krievijas. FSB jau bija sagatavojis divas prokrieviskas valdības, kuras varētu nomainīt Ukrainas valdību. Viena no tām atradās Baltkrievijā un tajā bija iekļauts Viktors Janukovičs [bijušais Ukrainas prezidents] un viņa politiskās partijas biedri. Plāns “B” bija Ukrainas opozīcijas partijas līderis Viktors Medvečuks, kura meitas krusttēvs ir Valdimirs Putins.”

“2021. gada maijā Medvečukam tika piemērots mājas arests par separātistu karaspēka finansēšanu Doņeckā un Luhanskā, 2022. gada februāra beigās viņš aizbēga no gūsta, bet aprīlī - jau atkal tika sagūstīts. Galu galā 2022. gada septembrī Ukraina viņu apmainīja pret ukraiņu karavīriem, kurus krievi turēja gūstā.”

“Likās, ka viss ir sagatavots varas pārņemšanai Ukrainā, turklāt Putins pilnībā uzticējās saviem FSB aģentiem. Tomēr realitātē viss nenotika kā plānots - ģenerāļa Besedas 5. divīzija Putinam bija melojusi jau gadiem, un lielu daļu no piešķirtajiem miljardiem, kas bija paredzēti ukraiņu uzpirkšanai, tika sadalīti starp FSB aģentiem, kas stāstīja Putinam to, ko viņš vēlējās dzirdēt. No 2022. gada februāra beigām līdz aprīļa sākumam no nodaļas tika atlaisti 155 no 160 tajā esošajiem aģentiem. Daži no viņiem arī pazuda bez vēsts.”

https://jauns.lv/raksts/zinas/643887-ka-krievija-ar-propagandu-censas-parrakstit-vesturi-un-saglabat-kontroli-par-bijusajam-psrs-valstim

Say What You Mean: A Mindful Approach to Nonviolent Communication

Oren Jay Sofer

How to speak and listen more effectively--to communicate mindfully and improve all relationships--based on the author's unique synthesis of mindfulness practice combined with the principles of nonviolent communication.
Communication is hard. Here's a proven method that makes it not only considerably easier, but also much more effective for people on both sides of the conversation. Oren Sofer's method for effective communication is a unique combination of mindfulness with the modality called nonviolent communication (NVC), a method popular since the 1960s that is based on the belief that all human beings have the capacity for compassion and resort to violence or behavior that harms others only when they don't recognize more effective strategies for meeting needs. NVC provides those peaceful strategies. Oren's unique method for fostering peaceful--and effective--communication has three "steps" or components: (1) presence: bringing mindful awareness to the interaction, (2) intention: clarifying and setting a goal for the interaction, and (3) attention: learning to really hear and understand in a way that enables you to navigate the difficulties, express yourself clearly, and listen like it really matters--which it most certainly does. The steps are accompanied by many practical exercises, and in the course of this three-part training, readers will learn how to apply these skills to personal and social relationships with romantic partners, friends, colleagues, and family.

https://www.goodreads.com/book/show/39380381-say-what-you-mean  

Оруэлловская антиутопия близко. Китай первым реализует эффективный контроль через соцкредит?

Москва, 12 июля - "Вести.Экономика". В конце марта 2019 г. китайская компания CY Credit в партнерстве с Центральным комитетом Коммунистической молодежной лиги и Национальной комиссией по развитию и реформам запустила социальный рейтинг для молодежи.

Отследить свой социальный рейтинг китайцы смогут в мобильном приложении Unictown, которое разработала компания CY Credit по заказу Коммунистического союза молодежи Китая.

Приложение анализирует "цифровой отпечаток" молодых людей в Китае, присваивая каждому пользователю от 350 до 800 баллов. Любой, кто наберет больше 640 очков, попадет в особую группу и получит доступ к привилегиям. Эта инициатива призвана стимулировать социально полезное поведение

Благонадежные пользователи получают преимущества при собеседовании на работу, льготы по дополнительному обучению, а в целом вознаграждение может включать даже аренду квартир, образование за рубежом и даже выгодный брак.

Приложение собирает, сортирует и анализирует огромное количество данных от уровня образования до покупок в онлайн-магазинах. Социальный рейтинг становится основой для вознаграждения аналогично тому, как банк предлагает более высокие кредитные лимиты с более низкими процентными ставками для клиентов с хорошей репутацией. Однако социальный кредит гораздо шире и включает в себя нефинансовые действия, такие как антиобщественное поведение и волонтерство.

К 2020 г. к системе планируют подключить всех жителей в возрасте от 18 до 45 лет, то есть около 460 млн человек. Как сообщает South China Morning Post, обладателей низкого рейтинга наказывать не планируют. Предполагается, что они сами захотят улучшить свои показатели, чтобы открыть доступ к привилегиям.

"В отличие от других программ, наша система поощряет хорошее поведение. Она помогает молодым людям понять, как вести себя, чтобы стать лидерами и ролевыми моделями для представителей своего поколения", — рассказал SCMP президент CY Credit Ши Яньин.

Как объясняют создатели приложения, в основе Unictown лежит концепция пяти постоянств праведного человека, предложенная Конфуцием. К ним относятся доброжелательность, тяга к справедливости, следование обычаям, рассудительность и искренность. "При оценке человека в Китае задают один главный вопрос — на него можно положиться или нет?" — утверждает Ши.

Правительство начало внедрять систему социального рейтинга в 2014 г. Аналитики полагают, что власти надеялись повысить степень доверия в обществе. Западные активисты обвиняют Компартию в слежке за гражданами и вторжении в частную жизнь, однако сами китайцы поддерживают подобные программы.

В 2018 г. немецкие исследователи опросили 2200 граждан Китая, чтобы узнать их отношение к системам социального рейтинга. Оказалось, что 80% китайцев пользуются коммерческими системами скоринга, например Sesame Credit. При этом лишь 7% знают, что правительство имеет доступ к их персональным данным.

Опрос также показал, что 80% респондентов в какой-то степени или полностью поддерживают рейтинги благонадежности. При этом чаще всего за системы социального скоринга высказывались образованные городские жители более старшего возраста с более высоким уровнем достатка. Это необычно, так как представители этой группы в других странах выше других ценят приватность.

В то же время 76% опрошенных признали, что считают взаимное недоверие главной проблемой китайского общества.

В 2016 г., когда Китайское национальное управление по туризму опубликовало в сети список граждан, которым ограничили доступ к перелетам, пользователи отреагировали позитивно. Новостями регулярно делились в соцсетях, а публикациям щедро ставили лайки. Это еще одно доказательство положительного отношения к системам слежки.

Как именно работает система социальных кредитов, точно не знает никто, но известно, что рейтинги рассчитываются исходя из всего массива информации, который государству удается собрать о гражданине. Для некоторых система социальных кредитов сулит большие возможности, для других - наказание. План Коммунистической партии заключается в том, чтобы следить за своими гражданами 24 часа в сутки и 7 лет и оценивать их поведение, полностью функциональной систему планируют сделать к 2020 г.

По данным Австралийской вещательной корпорации (ABC), запущенная пилотная программа уже оценивает миллионы людей по всей стране. В настоящее время более 200 млн камер наблюдения используют программное обеспечение с искусственным интеллектом и системой распознавания лиц, которое добавляет или вычитает очки рейтинга на основе поведения в реальном или цифровом мире.

Данные, собранные из обширной сети камер, смешиваются с информацией, собранной из правительственных отчетов отдельных лиц, медицинских, финансовых документов и даже интернет-страниц. Рейтинги людей могут меняться в реальном времени в зависимости от поведения человека, но другие люди также могут также влиять на оценки. Например, можно потерять баллы из-за общения с "нежелательными" лицами.

Граждан, которые могут похвастаться наибольшим количеством баллов, ждут приятные бонусы, такие как VIP-обслуживание в аэропортах, возможность получить кредит под меньшую процентную ставку, внеконкурсное зачисление в лучшие университеты государства и др. Те, чей рейтинг окажется самым низким, не смогут претендовать на хорошую работу, будут отключены от скоростного интернета, а их дети не смогут посещать престижные школы. На результат влияют банковские задолженности, дорожные штрафы, предосудительное поведение онлайн и курение в общественных местах. Очки можно поднять, став донором крови или приняв участие в благотворительном проекте.

Разработанная китайским ИТ-гигантом Alibaba система оценки давно вышла за рамки традиционного кредитного скоринга. Она анализирует не только кредитную историю, но также уровень образования, историю покупок и даже контакты пользователя. Более того, компания не скрывает, что передает данные о пользователях правительству.

В "черный список" правительства попадают знаменитости и крупные предприниматели — в основном за неуплату налогов. Рейтинг также понижают за критику властей, нарушение ПДД и другие мелкие проступки, которые отслеживают с помощью информаторов и цифровых сервисов. Одновременно с этим учитываются сведения из государственных баз данных, так что ни один аспект жизни не остается незамеченным.

Социальная кредитная система развернута по меньшей мере в дюжине городов Китая. Несколько технологических компаний работают с правительством над созданием обширной инфраструктуры, настройками технологии и завершения алгоритмов, которые определяют рейтинговую оценку. Это самый крупный проект социальной инженерии в современной истории, а также способ, при помощи которого китайская элита будет иметь возможность контролировать более миллиарда человек.
Подробнее: https://www.vestifinance.ru/articles/122036

03:01, 15 июля 2019

Россия поддержала китайский метод «перевоспитания» мусульман

Россия, Белоруссия, Таджикистан и еще 34 страны поддержали в Совете по правам человека ООН политику Китая по «перевоспитанию» в пенитенциарных учреждениях в Синьцзян-Уйгурском автономном районе (СУАР) уйгуров. Об этом сообщает «Коммерсантъ» со ссылкой на источник в российской делегации.

Отмечается, что эти страны поддержали китайское заявление на сессии Совета ООН по правам человека после того, как 22 государства (страны-члены ЕС, Япония, Австралия, Канада, Новая Зеландия) осудили в открытом письме действия Пекина.

Почти 40 делегаций «высоко оценили прогресс, которого Китай достиг в области прав человека в СУАР», заявил представитель Китая Чэнь Сюй. По его словам, верный курс государства доказывает отсутствие в регионе терактов за последние три года.

МАТЕРИАЛЫ ПО ТЕМЕ

00:01 — 7 октября 2018

Будущее рядом

Их сажают в лагеря, разлучают с детьми и убивают. Все ради любви к родине

В июне власти Китая опровергли информацию о пытках заключенных в лагеря уйгуров. Ошибка заключается в том, что «центры образования и профессиональной подготовки» описывают как концентрационные лагеря, пояснил замглавы МИД Чжан Ханьхуэ.  В августе 2018-го Комиссия ООН по правам человека сообщила, что по меньшей мере миллион представителей этнических меньшинств содержится в закрытых лагерях в СУАР, где их якобы перевоспитывают. Людей заставляют петь революционные песни, изучать идеи председателя КНР Си Цзиньпина, говорить на неродном для них китайском языке. Существование лагерей официальный Пекин объясняет профилактикой террористической деятельности в регионе. В то же время те, кто прошел через перевоспитание, говорят, что людей в лагерях подвергают пыткам.

https://lenta.ru/news/2019/07/15/friends_4ever/