Быть Человеком: понимание, возможности, выбор

       Beati omnes esse volumus

                                    

Быть Человеком: понимание, возможности, выбор

            Как бы горько ни было, но в настоящий момент следует признать, что большинство из нас по-прежнему слепо борются с жизненными проблемами, трудностями и несуразностями, во многом созданными существующей системой власти и ею воспроизводимыми. Чтобы выжить, мы всеми силами пытаемся адаптироваться, не вдаваясь в происходящее вокруг, не думая о первопричинах проблем, не пытаясь найти их корни. Так мы приспосабливаемся, привыкаем жить в условиях, которые отнюдь не достойны человека.

    Казалось бы, нормальных людей превращают в ограниченных невежд. В существ, которые в рамках системы образования, - идеологизированной в интересах властей, и в результате изощренной пропагандистской обработки утрачивают способность самостоятельно мыслить, анализировать, отличать добро от зла. Таким образом попадая в кабалу к аморальным, циничным политиканам, даже не осознавая этого. Становясь манипулируемыми субъектами разработанных схем социальной инженерии....: 

 Продолжение статьи: см. e-book : https://www.litres.ru/ervin-filippov/kak-izbavitsya-ot-okov-totalitarizma-vyzov-preodolet-politi/

 https://www.ozon.ru/product/kak-izbavitsya-ot-okov-totalitarizma-526017537/?sh=lUPMEml_0g

​​​​​​​https://www.super-izdatelstvo.ru/product/kak-izbavitsya-ot-okov-totalitarizma

                                                 *  *   *

     

 СЛОВО О ЗАКОНЕ И БЛАГОДАТИ

 МИТРОПОЛИТА  Киевского  ИЛАРИОНА

 О ЗАКОНЕ, ДАННОМ ЧЕРЕЗ МОИСЕЯ, И О БЛАГОДАТИ И ИСТИНЕ, ЯВЛЕННОЙ ИИСУСОМ ХРИСТОМ, И О ТОМ, КАК ЗАКОН МИНОВАЛ, А БЛАГОДАТЬ И ИСТИНА НАПОЛНИЛА ВСЮ ЗЕМЛЮ И ВЕРА РАСПРОСТРАНИЛАСЬ ВО ВСЕХ НАРОДАХ ВПЛОТЬ ДО НАШЕГО НАРОДА РУССКОГО; И ПОХВАЛА ВЕЛИКОМУ КНЯЗЮ НАШЕМУ ВЛАДИМИРУ, КОТОРЫМ МЫ БЫЛИ КРЕЩЕНЫ; И МОЛИТВА К БОГУ ОТ ВСЕЙ ЗЕМЛИ НАШЕЙ

http://old-ru.ru/02-2.html

ПРОБЛЕМА СПРАВЕДЛИВОГО УПРАВЛЕНИЯ ГОСУДАРСТВО

Балюшина Юлия Львовна

Аннотация. 

В статье проведен анализ представлений древнерусских мыслителей (Иллариона, Даниила Заточника и Владимира Мономаха) о справедливом управлении обществом. Показано, что справедливость на данном этапе развития философской мысли связывалась с категорией "правды" и морально-нравственным обликом правителя, его личностными качествами, воплощалась в гуманизме и заботе правителя о своих подданных; юридические законы понимались как производные от "правды", божественных заповедей и велений совести. http://www.gramota.net/materials/3/2014/4-1/6.html

Зона временного содержания

06.03.2020, 08:13

Денис Драгунский о том, почему надо отменить обязательное среднее образование

Недавно в прессе появилась статья известного педагога, заслуженного учителя РФ Евгения Ямбурга под названием: «Российским учителям предложили выдать боевую экипировку с камерой заднего вида».

… А ведь и в самом деле. Все чаще и чаще читаешь не только о неуважении к учителю, не только о презрении к его словам, не только о насмешках, издевательствах, ругани и оскорблениях, но даже о побоях. Даже иногда – о ножевых ранениях. Почему?

А ни почему. Точнее, прекрасно понятно, почему. Не надо называть «безмотивным» проступок, мотив которого прост и ясен. Настолько прост, что эта ясность для нас неприемлема. Потому что разрушает нашу привычную картину мира.

Огромная масса школьников ненавидит школу. Не знаю, сколько там в процентах, но, мне кажется, не менее половины. А может быть, и больше.

Причем дети ненавидят школу не потому, что их там унижают-оскорбляют. Это тоже случается, увы, это ужасно – но не это главное. Дети ненавидят школу потому, что не видят в ней смысла, цели, перспективы. Не могут ответить на самый главный вопрос: «Зачем мне все это? Синусы и косинусы, нейтроны и щелочи, взятие Бастилии и в придачу дуб, который неизвестно за каким чертом рассматривает князь Андрей?».

Вот отсюда и возникают унижения и оскорбления со стороны учителя: он сам, человек прежнего поколения и прежних ценностей, глубоко оскорблен принципиальным нежеланием детей изучать нейтроны и князя Андрея. Не каким-то там непослушным, веселым и хулиганистым сиюминутным нежеланием, как в прежние времена случалось, и ничего страшного – а именно принципиальным. Потому что непонятно, зачем это все человеку надо. Но учитель, оскорбленный этой принципиальностью, которая бьет в самую сердцевину его убеждений и ценностей – в ответ начинает карать ученика. Теми средствами, которые в его распоряжении – от двоек и проработок до издевательств и морального террора. Ну и получает «ответку», как нынче принято говорить в высших сферах.

Не подумайте, что я оправдываю жестокого учителя или агрессивного ученика. Оба (не)правы. Я всего лишь пытаюсь увидеть общую картину школьного образования. А она безрадостна.

Особенно на фоне веселых криков о том, что так называемые «hard skills» не так уж нужны, нужны «soft skills». То есть твердые знания и навыки (та же математика, физика, литература) должны потесниться, уступить мягким – умению общаться, договариваться, улыбаться, находить друзей, работать в команде.

На фоне бесконечных курсов по укреплению самооценки и прокачке мотивации.

На фоне вдохновляющих (а на самом деле демотивирующих) историй успеха – но теперь не о Форде, Гейтсе или Джобсе, которые что-то созидали, а о пятнадцатилетних юношах и девушках, которые якобы зарабатывают миллионы, ведя «бьюти-блоги».

На фоне того, что старая индустриальная система массовой однотипной фабрично-офисной занятости уже практически рухнула. Фабричное производство вынесено в дальние страны, где не надо отапливать помещения (ибо тепло), и даже освещать их как следует не надо (ибо обойдутся), и где рабочему надо платить в десять раз меньше, чем в европейских странах, включая Россию. А в офисной работе все больше «удаленки» и многоступенчатого аутсорсинга, который, в конечном итоге, сводится к той же самой удаленке.

То есть причина объективна: существенные изменения структуры занятости в постиндустриальном обществе, в котором нам повезло жить.

Если совсем грубо – школа столетиями (примерно три века) готовила молодых людей к фабрике или к конторе, к госслужбе или к работе в научном коллективе. Все знания и навыки, которые давались в школе, были нацелены именно на это (ну и на продолжение образования в университете). В этой ситуации попытки сохранить школу в том виде, в котором она была двадцать-тридцать лет назад, принесут только вспышки насилия. Потому что при нынешней структуре занятости насилием является обязательное среднее образование для всех, особенно же для тех, кому оно ни к черту не сдалось. А насилие порождает насилие, это элементарно, мой дорогой Ватсон.

Но как сделать, чтобы учителя уважали или хотя бы не обижали?

Одни говорят, что надо вооружить учителя правовыми и техническими средствами защиты от учеников – от закона об оскорблении учителя до видеокамер кругового обзора.

Другие говорят, что надо резко увеличить зарплаты и соцпакеты для учителей, уменьшить количество учеников в классах, и вообще «сделать профессию учителя престижной».

Не выйдет.

Насчет видеокамер и прочих средств контроля, изъятий гаджетов при входе в школу и прочих полицейских мероприятий – напомню старую мудрость из рассказа Чехова: «Воры завсегда были проворней сторожов!» Все равно обманут, извернутся, изощрятся и посмеются.

Насчет денег и престижа. Мне кажется, что, если бы мне платили 300 000 рублей в месяц и дали бы мне чин государственного советника первого ранга, но при этом я (сидя в классе на 10 учеников), объяснял бы восьмиклассникам особенности почерков византийских писцов Х века, или что-то про эволюцию взглядов Жака Лакана в сравнении с Мелани Кляйн, они бы меня ненавидели точно так же. А может быть, еще сильней, потому что в маленьком классе труднее спрятаться от столь жестокого интеллектуального насилия.

Господа! Не надо учителю шлемов, бронежилетов и панорамных видеокамер. И делать его чиновником высокого ранга с огромной зарплатой – тоже не надо. Я полагаю, что сделать профессию учителя весьма уважаемой – довольно просто. Надо всего лишь отменить обязательное среднее образование. Обязательным (особенно в эпоху гаджетов) должно стать максимум четырехклассное (а лучше трехклассное) начальное образование.

Человек должен уметь: читать и понимать смысл прочитанного, уметь расписываться и записывать от руки недлинные тексты, уметь бойко набирать в мессенджере и в текстовом процессоре. Пользоваться поисковиками и социальными сетями. Считать устно в пределах сотни, считать на калькуляторе в рамках четырех действий арифметики. Быть вежливым, уважать старших, не обижать девочек. Обладать общими представлениями о правах человека, об уважении к личности. Знать в общем и целом, что такое закон и о том, что бывает за его нарушение. Ну и конечно, твердо усвоить, что дуб – дерево, роза – цветок, олень – животное, воробей – птица, Россия – наше отечество, а смерть неизбежна. Последнее надо сообщать ближе к концу курса начальной школы, чтобы зря не расстраивать малышей.

А как же дальше, после четвертого класса?

Да очень просто. Среднее образование (как и начальное) должно оставаться строжайше, безо всяких оговорок бесплатным. Кстати, на мой личный вкус, я бы вообще запретил платные школы в принципе. Но посещение средней школы должно быть строго добровольным. В возрасте от 10 до 12 лет это должно быть выбором родителей или опекунов, а с 13 и до 17 — выбором самого подростка. Хочешь учиться? Учись и соблюдай правила. Учись, чему тебя учат умные, специально этому обученные люди. Не хочешь учиться или не хочешь соблюдать правила – вон там дверь.

Вот, собственно, и все. Никто никого ни к чему не принуждает.

При этом всякий человек в любом возрасте может продолжить образование хоть в школе, хоть на каких угодно курсах. А уж работодатель или приемная комиссия вуза будут решать, чего это образование стоит, на что может претендовать его обладатель.

Сейчас все чаще приходится слышать, что самые востребованные профессии будущего – это инженеры-биотехнологи и специалисты по искусственному интеллекту. Ибо это передний край науки. Увы. Тут маленькая путаница. Самые желанные и самые высокооплачиваемые профессии – это одно. Самые востребованные (то есть те, на которые проще всего устроиться) – совсем другое.

В конце 1940-х – начале 1950-х передним краем науки было все, связанное с ядерной бомбой и ракетами. Однако сказать, что физик-ядерщик или инженер-ракетчик были самыми востребованными профессиями в послевоенном СССР – это значит впасть в романтические фантазии.

И тогда, и сейчас самими востребованными профессиями являются те, что связаны с не самыми сложными навыками работы. Уборка помещений. Погрузка-разгрузка и доставка. А также все прочие работы в сфере услуг и торговли. Плюс строительство, наверное. Вот это на самом деле востребованные, а не вымечтанные профессии.

Всякий родитель хочет видеть своего взрослого ребенка если не «топ-», то хоть каким-то менеджером. Администратором, юристом, бизнесменом, актером. Если желания родителей и детей совпадают – слава Богу.

А если нет – давайте с этим, наконец, смиримся.

Но вот тут возникает самое сильное возражение. «Значит, вы хотите, чтобы половина детей в возрасте от 10 лет была предоставлена самим себе? Это же ужас! Это какие-то «банды Нью-Йорка!» Они же будут сбиваться в стаи и нападать на прохожих, будут воровать, грабить, калечить! Куда они, простите, денутся, когда родители на работе?».

В самом деле, кошмар. В этом возражении есть резон. Но в этом резоне есть некое страшное открытие. Значит, примерно для половины учеников школа – это всего лишь «изолятор временного содержания», «дневная тюрьма», «зона с 8 до 15», место, куда их загоняют, чтоб они не хулиганили, не крали, не разбойничали без надзора?

Сдается, что в огромной массе случаев это именно так. Значит, для начала надо признать, что проблема школы именно в этом, а не в программах обучения.

https://www.gazeta.ru/comments/column/dragunsky/12990787.shtml

Пожилые люди о смерти: «Раньше жилось лучше — когда я контролировала ситуацию вокруг» (Der Spiegel, Германия)

Каково это — в конце жизни смотреть вперед? Шесть очень пожилых людей рассказали нам, как они живут, зная, что скоро покинут этот мир.

24.05.2020 Мена Кост (Mena Kost)

Каждому человеку рано или поздно придется умереть, однако лишь немногие готовы открыто говорить о смерти. «Даже многие пожилые люди молчат, потому что не хотят обременять молодых — а иногда и потому, что стесняются говорить о собственных страхах», — написала швейцарская писательница Мена Кост.

Однако это, по ее мнению, неправильно: «Поговорить о смерти полезно. Потому что тогда можно вместе принять тот факт, что она придет, — принять хотя бы отчасти. Потому что такие разговоры способствуют чувству единения людей».

Вместе с фотографом Аннетт Бутелье (Annette Boutellier) Мена Кост встретилась с людьми, которые скоро покинут этот мир. В общей сложности они поговорили с 15 мужчинами и женщинами в возрасте от 83 до 111 лет, и те рассказали, что думают по поводу смерти. Эти разговоры, вошедшие в книгу «Прожить жизнь» (Ausleben), состоялись между осенью 2018 и осенью 2019 года. Некоторые из этих людей за этот год умерли.

Каково это — в конце жизни смотреть вперед? «Многие пожилые люди теряют страх перед смертью. Некоторые даже начинают относиться к ней приветливо и с юмором», — резюмировала Кост.

Эта статья посвящена шести женщинам и мужчинам. Двоих из них автор позднее дополнительно спросила, что они думают о кризисе, вызванном коронавирусом….

Вернер Арбер, род. 1929

Между стопок бумаг Вернер Арбер (Werner Arber) видит Рейн. Вода коричнево-зеленого цвета протекает под мостом Драйрозенбрюке. Микробиолог и генетик сидит за письменным столом в своем кабинете на верхнем этаже старого базельского биоцентра. Лауреат Нобелевской премии приезжает сюда примерно раз в неделю. Для работы.

«В таком возрасте кое-что нужно уже отпускать. Например, после инфаркта три года назад в чем-то я был ограничен: поездки стали даваться тяжелее, чем раньше, и я меньше выступаю с докладами. Я больше не могу столько работать и должен сосредоточиться на основном.

Но я принимаю это без возражений. Я очень благодарен за мою длинную жизнь. Я счастлив с семьей. Я ни о чем не жалею. И я знаю, что мне придется умереть.

В жизни есть много причин для смерти. Мы много знаем о медицине, но не всегда получается предотвратить грозящую смерть. Сегодняшняя пандемия коронавируса в этом отношении представляет собой особую проблему, потому что у нас еще нет надежных медицинских средств для борьбы с ней.

Я еще много лет назад начал задумываться о смерти. В том числе потому что по работе я многое узнал о процессах эволюции. Тот, у кого есть потомки, не будет жить вечно — это концепция. Если бы мы жили вечно, скоро не хватило бы места на Земле, и мы не могли бы больше производить на свет детей.

Со времен Дарвина мы знаем, что генные мутации позволяют живым существам по принципу случайности пытаться адаптироваться ко всем жизненным ситуациям. Каждое живое существо должно иметь шанс размножаться и пробовать новую мутацию. То есть люди умирают в том числе и для развития человечества.

У меня нет страха смерти. Но мне очень помогает тот факт, что моя работа и моя жизнь имеют долгосрочные последствия. Во-первых, мое исследование, которое заложило фундамент современной молекулярной генетики. Во-вторых, мои дети. Они несут в себе наследственную информацию — мою и моей жены. То есть мы передаем дальше наши качества — за пределы смерти.

Даже если постоянно добавляется новая наследственная информация, старая, то есть моя, никогда полностью не исчезнет. Это же прекрасная мысль. Плюс воспитание — мы, люди, много лет живем с вместе с нашими детьми. И от этого мы что-то берем и затем передаем это дальше, детям.

Когда человек умирает, нужно утешать тех, кто еще жив. Иногда это получается, а иногда нет. Одна наша подруга очень страдает после смерти мужа. Я так долго не грущу. С захоронением тела смерть на шаг отдаляется от меня. Что остается со мной, когда кто-то умирает, так это хорошие воспоминания.

Я воспитан религиозным человеком, и христианство для меня всегда образец. Мне нравится триединство. Иисус был человеком, он должен был — как и все мы — умереть. Живя, он показал нам, какой должна быть хорошая жизнь на Земле. Творец и Святой Дух, напротив, по моему мнению, ответственны за Вселенную. Когда произошел большой взрыв, оба взяли на себя ответственность за фундамент жизни.

Что касается этого фундамента, я, кстати, думаю не о больших молекулах, а о частицах атомов. Когда я умру, то верну эти кирпичики фундамента обратно, и они смогут внести свой вклад в создание чего-то нового. Это может быть растение или червь. Я считаю, очень хорошо знать, что возвращаешь эти кирпичики. Для меня это воскрешение. С этой точки зрения я чувствую себя в безопасности».

https://inosmi.ru/social/20200524/247461491.html  

Научиться стоять отдельно Все чаще кажется, что от нас ничего не зависит

 Как противостоять этому ощущению и не впасть в отчаяние.

 Разговор с философом и политологом Денисом Грековым

 28 февраля 2024, Ирина Лукьянова

 Русская душа — негатив? — В девяностые годы мне попалась книжка американского миссионера под названием «Введение в русскую душу». Миссионеры, которых много тогда приезжало в Россию, удивлялись тому, что головы тут у людей устроены не так, как у них. Видишь безобразие — напиши петицию, пожалуйся местным властям, выбери другого депутата, в конце концов. Россияне только вздыхали в ответ. И вот автор этой книжки объяснял, что тут решительные и самостоятельные люди систематически истреблялись или выдавливались из страны. И привычка не высовываться, ничего не предпринимать, терпеть воспитана на протяжении многих поколений. Если тут есть какая-то сермяжная правда — то ведь в таком обществе очень трудно воспитать другой принцип действий, кроме как терпеть? — Ну кроме трудов американских миссионеров есть еще замечательная книга — сборник статей Льва Гудкова «Негативная идентичность», изданный еще в 2004 году. Там приведены данные социологических исследований, которые вел Гудков в «Левада-центре»*. Эти исследования были посвящены фиксации негативной тоталитарной идентичности — можно сказать, что на постсоветском пространстве, но фактически в России. И там они фиксировали разные ценностные составляющие, разные социальные формы мышления, как сказал бы Карл Мангейм, которые характерны для носителей этой идентичности. Что в целом можно о ней сказать? Это не биологическая наследственность. Нельзя, разумеется, говорить, что россияне — это какие-то генетически выведенные рабы и прочее. Это, конечно, чушь. Но есть определенные социальные формы мышления, которые наследуются и воспроизводятся через социализацию. Это первое. Второе — есть и разные социальные эффекты вроде выученной беспомощности. И многие россияне — носители как раз такой негативной идентичности. …:  https://storage.googleapis.com/novaya-files/pdf/2024/02/28/nauchitsia-stoiat-otdelno.pdf

«Обязанность – не молчать»!

Being a Human: Understanding, Opportunities, Choice

           Hominem ex operibus eius cognoscere

                                    

    Being a Human: Understanding,                           Opportunities, Choice

     As painful as the truth wouldn’t be, we have to admit that the majority of us are still blindly fighting the problems, difficulties, and absurdities created and constantly reproduced by the ruling power in various ways. In order to survive, we put all of our efforts to adapt to the situation without paying attention to what is going on, without thinking about the causes, and without trying to find the root of the problems. Then we adapt to the situation and get used to living in conditions which are not at all humane.

    Seemingly normal people are turned into narrow-minded obscurants, creatures who lose their ability to reason, analyse, and see the difference between good and bad in educational systems staged in the interest of the ruling power and as a result of sophisticated propaganda becoming servants of amoral and cynical political engineers without even knowing it and becoming a subject which may be manipulated in the social engineering schemes developed by these very persons.

     Under such conditions the power elite starts to believe that they are almighty super-humans who can pick their puppets by the principle of cretinism (useful idiot), degrading the whole state administration system, planting the seeds of ignorance, xenophobia, and mistrust in society, encouraging to hate those who think differently, repressing the human creativity, and strictly limiting chances of development and expression. Such democracy becomes its own opposition, a self-destruction tool which maintains its quality as the antinational institutions established by the power have reached a state where the majority of the people are considered the senseless crowd.... Read more: https://www.amazon.com/HOW-GET-RID-SHACKLES-TOTALITARIANISM-ebook/dp/B0C9543B4L/ref=sr_1_1?crid=19WW1TG75ZU79&keywords=HOW+TO+GET+RID+OF+THE+SHACKLES+OF+TOTALITARIANISM&qid=1687700500&s=books&sprefix=how+to+get+rid+of+the+shackles+of+totalitarianism%2Cstripbooks-intl-ship%2C181&sr=1-1

      I

Martha Nussbaum  Political Emotions: Why Love Matters for Justice

Nussbaum stimulates readers with challenging insights on the role of emotion in political life. Her provocative theory of social change shows how a truly just society might be realized through the cultivation and studied liberation of emotions, specifically love. To that end, the book sparkles with Nussbaum’s characteristic literary analysis, drawing from both Western and South Asian sources, including a deep reading of public monuments. In one especially notable passage, Nussbaum artfully interprets Mozart’s The Marriage of Figaro, revealing it as a musical meditation on the emotionality of revolutionary politics and feminism. Such chapters are a culmination of her passion for seeing art and literature as philosophical texts, a theme in her writing that she profitably continues here. The elegance with which she negotiates this diverse material deserves special praise, as she expertly takes the reader through analyses of philosophy, opera, primatology, psychology, and poetry. In contrast to thinkers like John Rawls, who imagined an already just world, Nussbaum addresses how to order our society to reach such a world. A plea for recognizing the power of art, symbolism, and enchantment in public life, Nussbaum’s cornucopia of ideas effortlessly commands attention and debate.

https://www.goodreads.com/book/show/17804353-political-emotions  

Manipulation: A Psychologist’s Guide to Highly Effective Manipulation Techniques - Influence People with Persuasion 

Clark David

Effective Techniques for Manipulating, Persuading, & Influencing People!

All of us have experienced manipulation in some form or another in our lives. It can present itself in the form of a commercial on television, a billboard ad on the street, or a sales person that is trying to convince you to purchase a product or service. It can commonly be experienced in your social or personal relationships such as your friend asking you to borrow something, or your mother convincing you to attend a family reunion.

There are many different types of manipulative techniques and this psychological guidebook will spend some time to look at how manipulation could be affecting you and how to use it in your benefit.

https://www.goodreads.com/book/show/39856416-manipulation

 Dark Psychology And Manipulation: How to Stop Being Manipulated, the Secrets and the Art of Reading People. Psychology of Persuasion, of Narcissist and ... Human Behavior. Winning Influence.

Ray Manson

Finally you can access the power of personal influence

The fascination with Dark Psychology, the study of the art and science behind manipulation and mind control, has exploded since this clinical research term first appeared in academic journals back in 2004.

In Dark Psychology and Manipulation readers will be taken into the minds, the behaviors, the tactics and the techniques of the Narcissists, Machiavellians, Psychopaths, and Everyday Sadists living and working among us.

You’ve worked with some of these people, you’ve worked for them, you’ve dated them, married them, divorced them, admired them, feared them, but most of all wondered what it is that makes them do the dark and disturbing things they do.

 Whether it’s your sister going through one relationship after another with an abusive, controlling, manipulative boyfriend, first husband, fiancée; or it’s your own experience of having to work for an egotistical, scheming, backstabbing yet somehow wonderfully charismatic supervisor; or it’s your neighbor’s teenage son who seems to enjoy burning ants in the backyard on the weekends

how dangerous are these people?

Are they normal?

Is their behavior forgivable?

Should we be modeling some of our own ways of doing things—at work, in romance, at the grocery store—after them?

Not all of them are crazy.

Some of them are even wildly successful—in business, in romance, in general.

Are they certifiable or is their behavior just a little more extreme than mine?

As the field of Dark Psychology continues to grow, and researchers, clinical psychologist, social engineers, therapists, and other experts (and survivors) continue to find out more about what makes these people tick, you’ll find analyses of the latest studies in Dark Psychology.

Plus, the book gives readers quick and easy breakdowns of how each dark personality is different from the other, and how they are similar.

Learn more about the Narcissist—and how to spot one, how to know when you’re being worked by one. Find out why Psychopaths have suddenly become role models for many a CEO and upper management businessperson.

How did they go from untouchable to the corporate version of James Bond?

Take a look at the various techniques used by these personalities of the Dark Triad: manipulation, brainwashing, seduction.

All of which are really just after two things: power and control.

Do yourself a favor: educate yourself before others decide how you should be educated.

Learn how others have been trying to seduce you, trying to lead you astray, down a path that they’ve chosen, not that you chose.

Don’t be the prey. Which doesn’t mean you have to be the predator, either. It just means you’ll be able to choose.

It means you won’t be at the mercy of anyone from this world of Dark Psychology.

https://www.goodreads.com/book/show/46021100-dark-psychology-and-manipulation

 

                                           Hominem ex operibus eius cognoscere

                 

        Būt Cilvēkam: izpratne, iespējas, izvēle

     Lai cik tas arī nebūtu rūgti, bet šobrīd jāatzīst, ka vairākums no mums joprojām akli cīnās ar daudzējādā ziņā esošās varas sistēmas radītajām un joprojām atražotajām dzīves problēmām, grūtībām un nejēdzībām. Lai izdzīvotu, visiem spēkiem cenšamies adaptēties, neiedziļinoties apkārt notiekošajā, nedomājot par problēmu pirmcēloņiem, nemēģinot rast to saknes. Tā pielāgojamies, pierodam dzīvot apstākļos, kas nebūt nav cilvēka cienīgi.

    Šķietami normāli cilvēki tiek pārvērsti par aprobežotiem tumsoņiem, par radījumiem, kuri varas interesēs ideoloģizētās izglītības sistēmas ietvaros, izsmalcinātas propagandas apstrādes rezultātā zaudē spēju patstāvīgi domāt, analizēt, nošķirt labo no ļaunā, tā nonākot amorālu, cinisku polittehnologu kalpībā, pašiem to neapzinoties, kļūstot par manipulējamu subjektu viņu izstrādātajās sociālās inženierijas shēmās. … turpinājums grāmatā “Kā atbrīvoties no totalitārisma skavām. Izaicinājums pārvarēt politisko vientiesību“: https://buki.lv/product/ka-atbrivoties-no-totalitarisma-skavam-e-gramata

     

                   Kā mēs varam radīt jaunu līderu paaudzi postkapitālisma laikmetam? 

Claudio A. Rivera 26. novembris , 2019 

Vai kapitālisma stundas ir skaitītas? Vai zinām, kas mūs sagaida nākotnē? Vai protam izglītot cilvēkus postkapitālisma laikmetam? Šajā rakstā dalīšos ar savām domām par šiem svarīgajiem jautājumiem.

Esam pārmaiņu laikmetā. Mums nav “planētas B”, un izskatās, ka beidzot sabiedrība to ir sapratusi. Cilvēcei ir kļuvis skaidrs, ka nepietiek ar “nepārtrauktu progresu”. Tirgus ir pilns ar produktiem, kurus  cilvēkam nevajag, jaunās tehnoloģijas bieži traucē cilvēka labklājībai, stress un citas ar “moderno dzīvi” saistītās slimības ir kļuvušas epidēmiskas. Rodas jautājums: “Kāpēc turpinām patērēt šos produktus un veicinām šo dzīves veidu?” Arī jaunieši jau kādu laiku pastiprināti interesējas par sarežģītiem, ar pasaules attīstību saistītiem jautājumiem. Beidzot arī pasaules līderi ir sapratuši, ka tik liela globālā nevienlīdzība un nestabilitāte nav ilgtspējīgi.

Kas īsti notiek? Vienkāršojot sabiedrībā esošos procesus, var teikt,  ka sabiedrība mēģina ietekmēt, ierobežot un dažos gadījumos pat aizvietot kapitālisma galveno līderi, proti – “kapitāldaļu īpašnieku”. Tas nenotiek, noniecinot privātīpašumu, kā to darītu komunismā. Galvenā doma ir privātīpašuma sociālfunkcijas atjaunošana. Cilvēce pastiprināti vēlas “humanizēt kapitālismu”.

Kā minēju, pasaules līderi ir sadzirdējuši šo vēlmi – ANO ir uzņēmusies izveidot un veicināt “ilgtspējīgas attīstības mērķus” (sustainability development goals). Ievērojams skaits korporāciju līderu ir skaidri norādījuši, ka kapitālismam ir nepieciešama “pārformulēšana.” Arī politiķi atrodas jaunas pārregulācijas (piemēram, datu aizsardzības regulēšana) un protekcionisma veicināšanas procesos.

Kas ir postkapitālisma pamats?

Šajā sarežģītajā pārmaiņu laikmetā, kad tirgus ekonomika sāk ieņemt citādu lomu cilvēku dzīvēs, jāmainās arī veidam, kā tiek izglītoti nākotnes ekonomikas dalībnieki un veidotāji. Eksistē dažādi filozofiski domāšanas veidi, caur kuriem varam skatīt pasauli un veikt secinājumus, vai kaut kas ir labs vai slikts, derīgs vai nederīgs. Manuprāt, divi domāšanas veidi, kuri vislabāk ilustrē dilemmu, ar kuru saskaramies šajā pārmaiņu laikmetā, ir utilitārisms un humanitārisms.

Gan kapitālisma sistēmai, gan šīs sistēmas līderu izglītībai ideoloģiskais pamats ir bijis viens – utilitārisms. Utilitārisms ir filozofisks domāšanas veids, kas nosaka, ka galvenais ētikas standarts ir sasniegt lielāka cilvēku skaita lietderības vai laimes maksimizāciju. Tehniski uzņēmējdarbībā šī paradigma izplatās caur  “uzņēmējdarbības principu”: uzņēmumu vadītājiem jāmaksimizē akcionāru vērtība. To darīt palīdz “izmaksu un ieguvumu analīze”, kura iekarojusi popularitāti visdrīzāk savas vienkāršības dēļ.

Utilitārisms nebalstās uz vērtībām vai normām, bet vērtē rīcību, pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu analīzi.  Jaunajā postkapitālisma laikmetā šī paradigma vairs nav pieņemama pieaugošā daļā dzīves jomu, arī biznesā. Vēl nesen slavenais amerikāņu menedžmenta guru Pīters Drukers (Drucker, Peter F.) nopietni kritizēja akcionāru vērtības maksimizācijas principu: “Apjukumu rada maldīgs uzskats, ka tā sauktais uzņēmēja peļņas motīvs izskaidro viņa uzvedību vai virzību uz viņaprāt pareizu rīcību. Apgalvojums, ka šāds peļņas motīvs pastāv, ir ļoti apšaubāms.”

Pretēji utilitārismam humānisma perspektīva galvenokārt nav vērsta uz rezultātu un sekām, bet gan uz pašas darbības pareizību vai nepareizību. Humānismā galvenais ir cilvēks, utilitārismā cilvēks var būt galvenais tikai tad, ja tas maiksimizē vērtību lēmuma pieņēmējam. Tāpēc uz utilitārisma principu balstītā ekonomika mēs turpinām piedāvāt produktus, kas patērētajam īsti nav vajadzīgi.

Kā varam izglītot līderus postkapitālisma laikmetam?

Utilitārisms ir ļoti ietekmējis arī izglītību. Ja svarīgākais princips izglītībā ir utilitārisms, mēs radām izglītības programmas ar izteiktu specializāciju un disciplīnu fragmentāciju. Tas diemžēl noved pie liela intelektuālā sašaurinājuma. Ja svarīgākais princips izglītībā ir humānisms, mēs radām izglītības programmas, kas veicina kritisko domāšanu (vai intelektuāli plašu redzes loku) un starpdisciplinaritāti. Iemesls ir šāds: utilitārisma domāšanas veids – radīt efektivitāti. Humānisma domāšanas veids – radīt izcilību. Un mēs dzīvojam laikmetā, kur sabiedrībai nepietiek ar nepārtrauktu efektivitāti un progresu, kas radies no utilitārisma principiem.

Mūsu nespēja risināt daudzšķautņainas sabiedrības problēmas konceptuāli radusies no  “kastīšu domāšanas”. Finansisti nesadarbojās ar inženieriem, inženieri nesadarbojās ar māksliniekiem utt. Reālās problēmas nerespektē utilitārisma izglītībā apgūtās disciplīnu robežas. Spēja efektīvi darboties vienā specifiskā jomā nekorelē ar spēju efektīvi risināt problēmas, kuras sastāv no neskaitāmi daudziem aspektiem un jomām.

Ja mēs vēlamies radīt jaunu līderu paaudzi, kura atbilst postkapitālisma laikmeta prasībai skatīties uz pasauli caur plašāku prizmu kā izmaksu un ieguvumu analīze, mums ir jāpiedāvā topošajiem līderiem starpdisciplinārās programmas. Tās ir programmas, kurās dalībnieki kritiski meklē visaptverošas atbildes uz reālām problēmām, izmantojot gan “teorētiskās disciplīnas” (piemēram, filozofiju, matemātiku), gan “praktiskās disciplīnas” (piemēram, finanses, inženieriju, medicīnu). Starpdisciplinārajās programmās galvenais nav efektīvi akumulēt zināšanu blokus. Starpdisciplinārajās programmās galvenais ir prasmīgi “skatīt realitāti no jauna” caur integrētām zinātnēm.

Redzu, ka jau tuvākajā nākotnē vadošās izglītības institūcijas būs tādas, kur programmas nebūs strukturētas pa kursiem, bet ap sabiedrībā svarīgiem jautājumiem.  Pasniedzēji nebūs piesaistīti disciplīnām, mācības vadīs starpdisciplināras komandas, studenti pavadīs vairāk laika laboratorijās un kafejnīcās, nevis auditorijās.

Pasaulē jau ir augstskolas, kuras sāk jaudīgi strādāt tieši šajā – plašu domāšanu attīstošā – virzienā. Daļa no šīm augstskolām ir tradicionālās Ivy League skolas, piemēram, Hārvarda Universitāte, bet daļa ir jaunpienācēji  – Minerva at KGI un Quest College. Sekojot šim trendam, Latvijā radies spilgts starpdisciplinārās izglītības piemērs – starp Latvijas vadošajām augstskolām nodibinātā Baltijas IT līderu programma (www.bitl.lv).

Postkapitālisma laikmets ir periods, kur tirgus ekonomikas pieņēmumi ir zem jautājuma zīmes.  Taču viena lieta ir skaidra – no vadošiem uzņēmumiem tiks prasīta cilvēciskāka attieksme pret procesiem un lēmumu pieņemšanu. Vairāk tiks prasīti inovatīvi un ilgtspējīgi risinājumi. Turklāt humānistiskais biznesa redzējums jebkuru uzņēmumu uzskata par vietu, kur caur kopīgu darbu notiek cilvēka personīgā un sociālā attīstība. Lai izveidotu šādus biznesus nepieciešami izcili izglītoti līderi, kuri ir eksperti gan produktu izstrādē, gan cilvēku izpratnē. Esmu pārliecināts, ka tikai starpdisciplinārā izglītība var veicināt nepieciešamo līderu kapacitāti, lai veicinātu sabiedrības ilgtermiņa attīstību.

https://ir.lv/2019/11/26/ka-mes-varam-radit-jaunu-lideru-paaudzi-postkapitalisma-laikmetam/

Patiesības nošķiršana no meliem: mūsdienu iespējas

                                                      Vincit omnia veritas                                   

Patiesības nošķiršana no meliem: mūsdienu iespējas

         Aktuālajā starptautiskajā situācijā īpašu nozīmi ir guvuši atbildīgo valsts institūciju centieni ierobežot uzbrūkošo propagandu, rast adekvātus līdzekļus un iedarbīgas metodes tās apkarošanai.

          Diemžēl, ierastajā birokrātiski tradicionālajā stilā tiek mēģināts piedāvāt valsts budžeta līdzekļus novirzīt, lai finansētu jaunu publisko mediju organizēšanu, pat jauna  telekanāla veidošanu. Šobrīd tas kārtējo reizi draud ar ievērojamu valsts naudas nelietderīgu izlietošanu.

          Mūsdienu apstākļos daudz perspektīvāk, mērķtiecīgāk un efektīvāk ir izmantot, piemēram, ASV Indiānas  Universitātes Komplekso infotīklu un sistēmu pētniecības centrā (Center for Complex Networks and Systems Research) izstrādāto faktu un apgalvojumu patiesuma datorizētas kontroles metodi (sk. Computational Fact Checking From Knowledge Networks).

          Šāda novatoriska pieeja masu mediju telpā publicēto materiālu faktoloģiskajā izvērtēšanā un dezinformācijas atklāšanā ir perspektīva, objektīva un var kalpot kā efektīvs instruments sabiedrības viedokļa veidošanai. Atliek vien rast atbildīgo valsts amatpersonu izpratni! 
          Atbilstošs valsts atbalsts ieinteresētu arī progresīvi domājošu uzņēmēju piesaisti un līdzdarbību Indiānas Universitātes zinātnieku piedāvātās kompjūtermetodikas adaptēšanai masu mediju izplatītās informācijas faktoloģiskajā izvērtēšanā, analīzē un tās rezultātu publiskās pieejamības nodrošināšanā. Tas ļautu operatīvi identificēt ļaunprātīgi tendenciozas, melīgas informācijas izplatīšanas gadījumus. Radītu un sniegtu iespēju visiem interesentiem gūt objektīvu priekšstatu (izslēdzot jebkura novērtētāja subjektīvu attieksmi, viņa nekorektas interpretācijas vēlmes) par publiskajā telpā izplatīto materiālu ticamību, to atbilstību realitātei.

          Tādējādi informācijas datorizētas apstrādes rezultātā tiktu dots maksimāli neatkarīgs demokrātiskās sabiedrības vidē izplatīto faktu un apgalvojumu patiesuma izvērtējums. Radītas stipras barjeras dezinformācijas (troļļošanas) kultivēšanai, jo beidzot uz zinātniski argumentēta pamata varētu publiski atmaskot tās izplatītājus. Kritiski izvērtēt un sniegt objektīvu viņu sociāli destruktīvo aktivitāšu raksturojumu.

          Rekomendētā zinātniski pamatotā un maksimāli objektīvā pieeja tieši sasaucas ar autora piedāvāto Sociālās identitātes pases ideju (sk.   rakstu “Par sociālās identitātes pases mērķfunkciju”). Tas arī ļautu sistēmiski ierobežot varas kontrolētajos plašsaziņas līdzekļos praktizēto, pliekano un agresīvo puspatiesību sludinošo propagandu, kas vienmēr ir manipulējusi ar lētticīgu cilvēku prātiem, viņus zombējusi.

                                                            

2015. gada 1.septembrī 

Kortnija Radša: Kad cīņa ar viltus ziņām palīdz cenzūrai

Kortnija K. Radša
Project Syndicate

Mediju analītiķi ir pamatoti identificējuši briesmas, ko rada "viltus ziņas", taču bieži vien nav pievērsta uzmanība tam, ko šis fenomens nozīmē pašiem žurnālistiem. Šis termins ne tikai kļuvis par ātru veidu, kā nomelnot visu industriju; autokrāti to izmanto kā ieganstu, lai iemestu žurnālistus cietumā un attaisnotu cenzūru, bieži vien izmantojot safabricētas apsūdzības terorisma atbalstīšanā.

Godprātīgo žurnālistu skaits, kuri ieslodzīti par viltus vai izdomātu ziņu izplatīšanu, pasaules mērogā ir sasniedzis visu laiku augstāko līmeni – vismaz 21. Nedemokrātiski noskaņotajiem līderiem arvien biežāk izmantojot "viltus ziņu" apkarošanu kā ieroci, lai slēgtu neatkarīgus medijus, šis skaits, visticamāk, pieaugs.

….Pat ja žurnālisti netiek apcietināti, autokrāti arvien biežāk ķeras pie apgalvojuma par "viltus ziņu" izplatīšanu, lai nomelnotu godprātīgu reportieru darbu. Un šeit ironiskā kārtā autokrātiem par labu ir nākuši dažu Rietumu valdību centieni attīrīt sociālos medijus no viltus vai vardarbīga materiāla. Lai gan šo attīrīšanas centienu mērķis – piemēram, nepieļaut tāda veida iejaukšanos vēlēšanu norisē, kādu līdz pilnībai ir izkopusi Krievija, – ir slavējams, šā procesa neparedzētās sekas ir godprātīgu žurnālistu, kuri ziņo par reāliem notikumiem pasaules bīstamākajās vietās, cenzūra.

Paraugieties, kas pērn notika ar video sižetiem par pilsoņu karu Sīrijā. Cenšoties iegrožot ekstrēmistu radīto saturu, "YouTube" izņēma simtiem video, kas skāra šo konfliktu, tostarp daudzus, kurus bija publiskojuši "Shaam News Network", "Qasioun News Agency" un "Idlib Media Center", – tie visi ir neatkarīgi ziņu dienesti, kuri dokumentē šo postu.

Līdzīgā veidā arī "Facebook" slēdza to indivīdu un organizāciju kontus, kas izmantoja šo platformu, lai dokumentētu vardarbību pret Mjanmas musulmaņiem rohindžiem – krīzi, ko Apvienoto Nāciju Organizācija ir nosaukusi par "klasisku etniskās tīrīšanas paraugu". "Facebook" norādīja, ka ir rīkojies, reaģējot uz platformas "kopienas standartu" pārkāpumiem.

….Lai arī likumi, kuru mērķis ir cīnīties pret naida runu, vardarbību vai "viltus ziņām", ir radīti, labu gribot, to ieviešana ir bijusi nesakārtota, daudz nedomājot par mehānismiem, kā nodrošināt atbildību, caurspīdību vai atgriezeniskumu. Valdības cenzūras ieviešanai izmanto ārpakalpojumu, uzticot to privātajam sektoram, kur lēmumu pieņemšanā galvenie faktori ir akcionāru vērtības maksimizēšana, nevis žurnālistikas brīvības uzturēšana.

Pasaules demokrātiju līderiem ir jāstājas pretī neliberālajam uzbrukumam neatkarīgajām ziņu organizācijām, un tas nozīmē pārdomāt neskaidri formulētos likumus attiecībā uz satura veidošanu, ko viegli izmantot negodīgiem mērķiem. Brīvi, dzīvotspējīgi plašsaziņas līdzekļi ir būtiski veselīgas sabiedrības funkcionēšanai, un dezinformācija var to graut. Taču oficiāli pretlīdzekļi, ar kuru palīdzību apklusināt ziņu dienestus, nodarīs vēl lielāku ļaunumu nekā kaite, kuru tiem vajadzētu ārstēt.

*Kortnija K. Radša ir Žurnālistu aizsardzības komitejas (Committee to Protect Journalists) pārstāve un darba "Cyberactivism and Citizen Journalism in Egypt: Digital Dissidence and Political Change" autore. http://www.delfi.lv/news/comment/comment/kortnija-radsa-kad-cina-ar-viltus-zinam-palidz-cenzurai.d?id=49812381

Kellija Borna: Dezinformācijas problēmas risinājums

Kellija Borna
Project Syndicate

Kopš ASV prezidenta vēlēšanas 2016. gada novembrī uzskatāmi parādīja, cik viegli viltus ziņu ražotāji spēj ietekmēt digitālos kanālus, nav rimušas diskusijas par to, kā stāties pretī dezinformācijai. Astoņos mēnešos, kopš "Facebook", "Google" un "Twitter" vadītāji nonāca Kongresa priekšā, lai atbildētu uz jautājumiem, kādā veidā Krievijas spēki ir izmantojuši viņu platformas, lai ietekmētu vēlēšanas, esam nogājuši tālu ceļu. Taču, ja kaut kas risinājumu meklēšanas gaitā ir noskaidrojies, tad tas, ka šai sarežģītajai problēmai nav ātra un vienkārša risinājuma.

Viena visaptveroša līdzekļa vietā ir nepieciešami vairāki soļi, problēmu risinot no dažādiem skatpunktiem. Modernā informācijas ekosistēma ir kā Rubika kubs, kur, lai noliktu katru atsevišķo lauciņu pareizajā vietā, ir nepieciešama atsevišķa rīcība. Runājot par digitālo dezinformāciju, ir jāapsver vismaz četras dimensijas.

Pirmkārt, kurš ar šo dezinformāciju dalās? Ar dezinformāciju, ko izplata kādi ārvalstu spēlētāji, ir iespējams cīnīties – gan tiesiskā ceļā, gan ar normatīviem – pavisam citos veidos nekā ar dezinformāciju, ko izplata valsts iedzīvotāji; īpaši tas attiecas uz ASV, kur izteikti tiek aizsargāta runas brīvība un pastāv nosacīti stigri likumi attiecībā uz ārvalstu iejaukšanos.

Ne tik smalkus un sarežģītus ārvalstu iejaukšanās gadījumus ASV iespējams risināt ar dabiskās valodas apstrādes un ģeolokācijas tehnoloģiju komplektu, lai identificētu spēlētājus, kas darbojas ārpus valsts. Ja izmaiņas platformas līmenī nenes cerēto, valsts varētu iejaukties plašāk, piemēram, īstenojot vispārējas sankcijas.

Otrkārt, kāpēc ar šo dezinformāciju dalās? Maldinoša informācija – neprecīza informācija, kas tiek izplatīta bez ļauna nolūka, – stipri atšķiras no dezinformācijas vai propagandas, kas tiek izplatīta tīšām. Situāciju, ka cilvēki ar labiem nolūkiem ar šo nepatieso informāciju dalās nezināšanas dēļ, vismaz daļēji varētu risināt ar medijpratības kampaņām vai faktu pārbaudes iniciatīvām. Stipri sarežģītāk ir nepieļaut, ka ļaunprāši tīšām izplata šādu informāciju, turklāt tas ir atkarīgs no viņu specifiskajiem mērķiem.

Piemēram, pret tiem, kuru motivācija ir peļņa, – kā nu jau bēdīgi slavenajiem maķedoniešu pusaudžiem, kuri, vadot viltus ziņu portālus, nopelnīja tūkstošiem dolāru, – varētu vērsties ar jaunām reklamēšanās nostādnēm, kas traucētu gūt vēlamo peļņu. Taču tādas nostādnes neapturēs tos, kuri ar dezinformāciju dalās politisku vai sociālu iemeslu dēļ. Ja šie spēlētāji darbojas kādu organizētu tīklu ietvaros, tad, lai kaut kāda iejaukšanās būtu iedarbīga, ir jātraucē visa tīkla darbība.

Trešais – kā ar šo dezinformāciju dalās? Ja spēlētāji ar šādu saturu dalās sociālajos tīklos, tad vajadzētu pietikt ar izmaiņām platformu nostādnēs un/vai valdības regulējumos. Taču izmaiņām ir jābūt konkrētām.

Piemēram, lai pārtrauktu botu izmantošanu mākslīgai satura izplatīšanai, platformas varētu prasīt, lai lietotāji atklāj savu īsto identitāti (tas gan būtu problemātiski autoritāros režīmos, kur anonimitāte pasargā demokrātijas aizstāvjus). Lai ierobežotu izsmalcināto "mikrotārgetēšanu" (microtargeting) – patērētāju datu un demogrāfijas izmantošanu indivīda interešu un uzvedības prognozēšanai, lai ietekmētu viņu domas un rīcību, – iespējams, platformām vajadzēs mainīt savu datu apstrādes un privātuma nostādnes, kā arī ieviest jaunus reklamēšanās noteikumus. Piemēram, nevis dot reklamētājiem iespēju piekļūt 2300 iespējamiem "ebreju nīdējiem" tikai par 30 dolāriem, bet drīzāk – un dažos gadījumos platformas jau to dara – atklāt politisko reklāmu mērķauditoriju, aizliegt konkrētus mērķēšanas kritērijus vai ierobežot, cik maza drīkst būt grupa.

Šī ir sava veida bruņošanās sacensība. Ļaundari ātri vien apies jebkuras digitālo platformu ieviestās izmaiņas. Nepārtraukti būs nepieciešami jauni paņēmieni, piemēram, blokķēdes, kas palīdzētu apstiprināt fotogrāfiju oriģinālu autentiskumu. Taču nav nekādu šaubu, ka digitālajām platformām ir labākas iespējas regulāri pielāgot savas nostādnes, nekā to spēj valstu regulatori.

Tomēr digitālās platformas nevar vienas pašas tikt galā ar dezinformāciju, vēl jo vairāk tāpēc, ka, pēc dažu aprēķiniem, sociālie mediji veido tikai apmēram 40% no plūsmas uz visbriesmīgākajiem viltus ziņu portāliem, kamēr pārējie 60% apmeklētāju tajās nonāk "organiski" vai caur "slēpto socializēšanos" (piemēram, ziņu apmaiņas vai e-pasta sarakstes ar draugiem rezultātā). Šos ceļus kontrolēt ir krietni grūtāk.

Beidzamā – un, jādomā, visbūtiskākā – dezinformācijas problēmas dimensija ir: kāda ir tā informācija, ar ko dalās? Ekspertiem ir nosliece koncentrēties uz absolūtu "viltus" saturu, ko ir vieglāk identificēt. Taču digitālajās platformās šāda satura "apcirpšana" notiek jau dabiski – vienkārši tāpēc, ka cilvēki parasti nevēlas izskatīties pēc muļķiem, daloties ar pilnīgi nepatiesiem stāstiem.

Tomēr cilvēkiem patīk lasīt un dalīties ar informāciju, kas saskan ar viņu skatījumu. Vēl jo vairāk viņiem tas patīk, ja izraisa spēcīgas emocijas – īpaši dusmas. Tā kā šāda veida saturā lietotāji iesaistās pamatīgi, tad digitālo platformu rīcībā arī ir instrumenti, kā to izcelt.

Šāds saturs ir ne tikai sabiedrību šķeļošs; tas bieži vien ir arī maldinošs un musinošs, un ir pazīmes, ka tas var graut konstruktīvu demokrātisko diskursu. Taču kur ir robeža starp bīstamu nevienprātību, kas balstīta uz sagrozītu informāciju, un enerģisku politisko diskusiju, kuras pamatā ir konfliktējoši pasaules uzskati? Un kuram, ja vispār kādam, vajadzētu šo robežu novilkt?

Pat ja uz šiem ētikas jautājumiem būtu iespējams atbildēt, problemātiska satura identificēšana lielā mērogā saskaras ar nopietniem praktiskiem izaicinājumiem. Starp baisākajiem dezinformācijas piemēriem redzams, ka bieži vien tie koncentrēti nevis uz kādu konkrētu vēlēšanu procesu vai kandidātu, bet uz sabiedrības viedokļa dalīšanos, piemēram, attiecībā uz rasistiskiem jautājumiem. Un bieži vien tie nemaz nav pasūtījuma darbi. Līdz ar to nebūtu iespējams šādus gadījumus risināt ar jauniem nosacījumiem, kas regulē reklāmas kampaņas, piemēram, Godīgo reklāmu aktu, kuru ieviesis gan "Facebook", gan "Twitter".

Pat ASV nav skaidra risinājuma dezinformācijas sērgai, bet vēl skarbāka ir situācija starptautiskajā kontekstā, kur šī problēma ir pat vēl vairāk decentralizēta un neskaidrību pilna, – vēl viens iemesls, kāpēc visaptverošs, visu ietverošs risinājums nav iespējams.

Bet, lai arī katrs no atsevišķajiem pasākumiem risinās tikai šauru problēmu – reklāmas izvietošanas nosacījumu uzlabošana var atrisināt 5% no problēmas, savukārt dažādie "mikrotārgetēšanas" nosacījumi var risināt ap 20% –, kopā ņemot, ir iespējams panākt progresu. Rezultāts būs informācijas vide, kas, lai arī ne ideāla, iekļaus tikai nosacīti mazu problemātiska satura daudzumu – no kā nav iespējams izvairīties demokrātiskās sabiedrībās, kur lielā vērtē ir runas brīvība.

Labā ziņa(!?) ir tā, ka ekspertiem nu būs pieeja privātuma aizsargātiem "Facebook" datiem, kas palīdzēs viņiem izprast (un koriģēt) platformas iespaidu uz vēlēšanām – un demokrātijām – visā pasaulē. Jācer, ka citas digitālās platformas – tādas kā "Google", "Twitter", "Reddit" un "Tumblr" – šim piemēram sekos. Nonākot pie pareizajiem secinājumiem un apņemoties panākt fundamentālas un arvien pieaugošas pārmaiņas, ir iespējams panākt, ka digitālās platformas (un to sociālais un politiskais iespaids uz apdraudētajām mūsdienu demokrātijām) kļūst drošas – vai vismaz drošākas.

* Kellija Borna ir Viljama un Floras Hjuletu fonda (William and Flora Hewlett Foundation) programmas "Madison Initiative" vadītāja.

04.12.2018 00:03

Dezinformācija kā ierocis: Kā Krievijas mediji kultivē naidu 

Pēdējo gadu notikumi pasaulē, sevišķi Krievijas agresija pret Ukrainu, ir īpaši aktualizējuši dezinformācijas un propagandas lomu cilvēku viedokļa ietekmēšanā, ļaujot informāciju pat uzskatīt par daļu no kara.

Un vismaz Krievijas kontekstā informācijas uzskatīšana par ieroci nav tikai metafora, ja paraugās uz tā saukto Gerasimova doktrīnu – Krievijas armijas Ģenerālštāba priekšnieka Valērija Gerasimova atziņām, kas publicētas jau 2013. gadā.

Tajā uzsvērts, ka mūsdienu militārajos konfliktos līdzās militārajām ir jāliek arī citas, asimetriskās, cīņas metodes, kas ļaus gūt pārsvaru pār pretinieku. Starp tām ir gan speciālo spēku operācijas, iekšējās opozīcijas radīšana, gan "informatīvā iedarbība, kuras formas un metodes nemitīgi pilnveidojas".

Tas skaidri norāda, cik nozīmīga loma Krievijas valsts medijiem ir kā kara instrumentam..: https://www.delfi.lv/news/arzemes/dezinformacija-ka-ierocis-ka-krievijas-mediji-kultive-naidu.d?id=50634059

Kā 'troļļi' apspēlēja Klintoni, un ko mums no tā mācīties

 www.DELFI.lv Gunita Gailāne Nacionālo ziņu nodaļas žurnāliste

Sociālie mediji ietekmē mūsu uzņēmību pret dezinformācijas formām un tas var ietekmēt un ietekmē sociālo mediju patērētāju pat tad, ja informācija nav tik daudz maldinoša, cik manipulatīvi pasniegta, lai panāktu noteiktu mērķi, sarunā ar portālu "Delfi" skaidro pētniece Ketlīna Hola Džeimson (Kaitlin Hol Jameson writer), kas nesen izdevusi grāmatu par Krievijas hakeru un interneta "troļļu" ietekmi uz ASVprezidenta vēlēšanām "Kiberkarš: kā Krievijas hakeri un troļļi palīdzēja ievēlēt prezidentu".

Pensilvānijas Universitātes profesore norāda, ka Krievijas pusei pat nebija vajadzīgi spiegi vai militārā izlūkošana, viņiem nav bijusi vajadzīga saziņa ar ASV prezidenta un toreizējā prezidenta amata kandidāta Donalda Trampa kampaņas veidotājiem, lai izdarītu to, ko izdarīja – ietekmētu vēlēšanas. Turp.:

http://www.delfi.lv/news/national/politics/ka-trolli-apspeleja-klintoni-un-ko-mums-no-ta-macities.d?id=50489987

Slepens GRU ziņojums atklāj troļļu taktiku pirms Krimas okupācijas, ziņo laikraksts

 www.DELFI.lv Ansis Īvāns

Krievijas Ģenerālštāba Galvenā izlūkošanas pārvalde (GRU) uzreiz pēc prokremliskā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča bēgšanas 2014. gadā uzsākusi propagandas kampaņu sociālajos tīklos un vadošo angļu valodas mediju komentāru sadaļās, lai sagatavotu augsni Krimas okupācijai, vēsta laikraksts "The Washington Post".

Medijs par to uzzinājis no slepena GRU ziņojuma, kas nonācis tā rīcībā.

Dokumentā aprakstīta specdienestu darbinieku rīcība īsā laika periodā – no Kijevā notikušo Eiromaidana protestu uzvaras 21. – 22. februārī līdz pirmajām Krimas okupācijas dienām. Kā operācijas mērķis dokumentā norādīta augsnes sagatavošana Krimas parlamenta ēkas sagrābšanai.

Operācijas laikā GRU darbinieki izveidojuši viltus profilus sociālajos tīklos, tostarp "Facebook" un "Vkontakte". Izdomātie personāži tika veidoti tā, lai izskatītos pēc vienkāršiem ļaudīm, kas sākotnēji atbalstījuši Eiromaidana protestus, bet vēlāk tajos vīlušies.

Saskaņā ar ziņojumā pausto GRU izveidojusi aptuveni 30 ukraiņu grupas sociālajos tīklos un 25 "vadošajos angļus valodas medijos".

"The Washington Post" kā piemēru min vienu no viltus personāžiem "Ivanu Galicinu". Viņš komentēja rakstu par Ukrainu britu laikraksta vietnē, kur skaidroja lasītājiem, ka "Ukrainā ir noticis valsts apvērsums".

"Es dzīvoju Kijevā. Es biju Maidanā, bet miermīlīgais protests beidzās pirms diviem mēnešiem, to izspieda bruņoti nacionālisti. Tas ir murgs. 70 gadus pēc Otrā pasaules kara pie mums atkal ir atnākuši fašisti. Es nevēlos tādu nākotni Ukrainai," rakstīja iedomātais Galicins.

Vēršoties pie ukraiņiem, GRU troļļi izmantoja specifisku leksiku, lai noskaņotu iedzīvotājus citu pret citu. Protestētājus sauca par "zapadenciem" (Ukrainas rietumos dzīvojošie cilvēki), "nacistiem" un "fašistiem".

"Zapadencu brigādes jau ir ceļā, viņi brauc mūs aplaupīt un nogalināt. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņiem nav nekā svēta," medijs citē kādu no komentāriem.

Tāpat ziņojumā norādīts, ka caur viltus kontiem izplatīti draudi Ukrainas austrumu krievvalodīgajiem iedzīvotājiem un Janukoviču atbalstošajiem politiķiem.

Pēc tam, kad 2014. gada 27. februārī Krimas parlamenta ēku sagrāba maskēti Krievijas karavīri, GRU "Facebook" un "Vkontakte" izveidojusi četras grupas pussalas aneksijas atbalstam.

"Izmantojot mūsu kontus feisbukā, mēs izplatījām komentārus, kas informēja Krimas iedzīvotājus par nacistisko organizāciju draudiem," ziņojumu citē "The Washington Post".

Noslēgumā ziņojumā secināts, ka "nospiedošs vairākums sociālo tīklu lietotāju piekrita publicētajiem argumentiem un atbalstīja to autoru pozīciju".

Vēstīts, ka Ukrainas prokremliskais prezidents Viktors Janukovičs 2014. gada februārī bēga no valsts, kad ar spēku nebija izdevies apspiest tautas protestus pret viņa valdību, ko izraisīja viņa atteikšanās no sadarbības ar Eiropas Savienību (ES) par labu Maskavai, kā arī brutālā vēršanās pret demonstrantiem un plašā korupcija.

27. februārī bruņoti karavīri bez atpazīšanas zīmēm pārņēma valdības ēkas Krimā un bloķēja Ukrainas armijas bāzes. Krievija sākotnēji noliedza, ka bruņotie ļaudis ir tās karavīri.

Savukārt jau martā Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja par Ukrainai piederošās pussalas aneksiju – iekļaušanu Krievijas federācijas sastāvā.

Selfiji, kaķu video un politiskā propaganda: kā interneta troļļi nepamanīti pārņēma «Facebook»

TVNET/Bloomberg 2017. svētdiena 8. oktobris 

Pasaulē lielāko sociālo tīklu «Facebook» vairums lietotāju izmanto, lai sekotu draugu dzīvei, publicētu pa kādam «pašiņam» un sazinātos ar citās valstīs dzīvojošajiem radiem. Taču ilūziju par personīgu, cilvēcīgu komunikāciju savu mērķu sasniegšanai pēdējo mēnešu un varbūt pat gadu laikā sākušas izmantot interneta «troļļu fermas», kas ar dezinformāciju un apelēšanu pie emocijām cenšas nosvērt sabiedrības viedokli sev vēlamajā virzienā. Šobrīd «Facebook» tiek pētīts saistībā ar Krievijas iespējamo iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās - vēl nesen nevienam šāds scenārijs nebūtu ienācis prātā.

Septembrī «Facebook» atzina, ka priekšvēlēšanu laikā pārdevis reklāmas 100 000 dolāru vērtībā ar Kremli saistītajai «troļļu fermai», kas pati sevi dēvē par «Internet issļedovaņija» («Interneta pētījumi»), vēsta «Bloomberg». Sociālais tīkls apmēram 3000 reklāmu saturu iesniedzis ASV Kongresam un īpašā padomnieka Roberta Millera vadītajai komisijai, kas izmeklē Krievijas iejaukšanos pērnā gada vēlēšanās.

Konkrēti pierādījumi par Krievijas troļļu aktivitātēm izmainījuši «Facebook» nostāju šajā jautājumā. Drīz pēc Donalda Trampa negaidītās ievēlēšanas ASV prezidenta amatā Marks Cukerbergs par «diezgan traku ideju» nodēvēja bažas, ka viņa dibinātā platforma varētu būt spēlējusi nozīmīgu lomu svaru kausu sasvēršanā par labu ekscentriskajam miljardierim Trampam. Taču pagājušonedēļ Cukerbergs pauda nožēlu, ka neuztvēra šo problēmu gana nopietni. «Tā ir pārāk svarīga problēma, lai to ignorētu,» atzina IT magnāts.

Troļļu reklāmas un viltus ziņas ir radniecīgas problēmas, ar ko «Facebook» jātiek galā. Saskaņā ar «Facebook» ziņojumu, vairumā reklāmu tiešā veidā netika pausts atbalsts kādam no ASV prezidenta amata kandidātiem, taču tās saturēja polarizējošus viedokļus par tādiem amerikāņu sabiedrībā aktuāliem jautājumiem kā rasisms, imigrācija un homoseksuāļu tiesības. Apelējot pie emocijām, apstiprinot lasītāju viedokļus (bieži vien ar izdomātu faktu palīdzību) un rūpīgi atlasot auditoriju, veiksmes gadījumā reklāmas sasniedz savu mērķi - manipulēt....

Kā saprast, ka cilvēks tev melo? Stāsta bijušais FIB darbinieks 

Kasjauns.lv

Teju katrs mēdzam sameloties par sīkumiem, taču ir ne mazums cilvēku, kuri melo arī par svarīgākām lietām. Par tādām, kuras uz visu mūžu var sabojāt attiecības, par tādām, kuru dēļ var zaudēt darbu vai pat tikt cietumā.

Atpazīt rūdītus meļus un augsta līmeņa krāpniekus ir Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) darbs, un viņiem ir savas metodes, kā saprast, ka kaut kas šajā lietā nav tīrs. Pazīmes par iespējamiem meliem FIB meklē, analizējot cilvēka sejas izteiksmi, ķermeņa valodu un arī izteicienus, kurus cilvēks lieto.

Kā atpazīt meļus, portālam "Business Insider" stāsta Marks Boutons, kurš 30 gadus strādājis FIB un savu pieredzi apkopojis arī grāmatā "How to Spot Lies Like the FBI".

Taču, ja tu spēj pēc ķermeņa valodas un sejas izteiksmes saprast, ka cilvēks tev melo, šādas prasmes noder arī tad, ja nestrādā kriminālistikā. 

"Ir ļoti daudz dažādu izpausmju un ar to saistītu reakciju, kas ļauj secināt, ka cilvēks nav patiess pret tevi," saka Boutons, "dažas no tām rada nervozitāte, dažas - noteiktas fiziskas vai ķīmiskas reakcijas."

Bijušais FIB darbinieks arī uzsver: pirms sāc analizēt cilvēku, vispirms tev jāsaprot, kāda ir potenciālā meļa uzvedība normālos apstākļos.

"Vislabāk kādu laiku pavērot šo personu, sarunājoties un uzdodot neitrālus jautājumus. Tad arī apmēram sapratīsi, kādas ir viņa tipiskās reakcijas noteiktās situācijās," saka Boutons. "Un pēc tam, ja sarunu biedrs parāda noteiktus melu indikatorus, kad tu uzdod konkrētāku vai divdomīgāku jautājumu, un viņa ķermeniskā reakcija atšķiras no tās, kādu redzēji iepriekš, tu vari būt pārliecināts, ka viņš, visticamāk, melo." 

Lūk, dažas meļu pazīmes, kam bijušais FIB darbinieks iesaka pievērst uzmanību:

• Ieskaties acīs. Vai viņa skatiens ir šaudīgs?
• Kā cilvēks sevi "nodod", ka ir satraucies melu dēļ
• Kā melojot ieslēdzas "aizsardzības mehānisms"
• Kur cilvēks skatās, melojot par dzirdēto
• Kā cilvēks uzvedas, ja melo par savām izjūtām
• Ja smaida tikai lūpas, nevis acis
• Melojot cilvēki bieži pieskaras sejai un pakasa to
• Melojot kļūst sausa mute, tāpēc cilvēki mēdz saraukt lūpas
• Ja cilvēks melo, viņš vairāk svīst
• Daži melojot nosarkst. Parasti - sievietes

Ja cilvēks kaut ko saka, taču vienlaikus noraidoši krata galvu

Maldināšana – Latvijas gadījums Nr. 36 – noslēgums  

Austrumeiropas politikas pētījumu centrs

Ar šo rakstu tiek noslēgts projekts "Maldināšana – Latvijas gadījums", kas ilga tieši trīs gadus. Esam pateicīgi lasītājiem par izrādīto interesi un komentāriem (tiem, kuri bija konstruktīvi)! Austrumeiropas politikas pētījumu centrs (APPC) nepārtrauc darbību Krievijas propagandas un dezinformācijas izpētē un maldinošo vēstījumu atmaskošanā; tiek mainīts tikai veids. Aptuveni pirms mēneša DELFI sadarbībā ar APPC uzsāka jaunu projektu "Atmaskots", kurā regulāri izgaismo medijos izplatītos melus par Latviju. Līdzīgi projekti tiek īstenoti arī Igaunijā un Lietuvā.

Šis raksts ir veidots kā neliels apskats par visu projektu trīsdesmit sešu mēnešu garumā. Veidojot apļa kompozīciju, līdzīgi kā rubrikas pirmajā rakstā citēsim Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, kurš preses brīfingā uzreiz pēc tikšanās ar Vladimiru Putinu 2017. gada 29. maijā teica: "Man vienmēr ir bijušas brīnišķīgas attiecības ar ārzemju žurnālistiem, ar nosacījumu, ka tie patiešām ir žurnālisti. Politiskajiem līderiem ir atbildība par lēmumu pieņemšanu, tiem ir jārunā patiesība. Kad ziņu organizācijas izplata apmelojošu informāciju, tad tie vairs nav žurnālisti, bet ietekmes aģenti. Šo prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā "Russian Today" un "Sputnik" ir bijuši šādi ietekmes instrumenti, kas periodiski izplatīja melus par mani un manu kampaņu. [...] Mēs teiksim patiesību: "Russia Today" un "Sputnik" rīkojās nevis kā profesionāli preses un žurnālistikas darbinieki, tie vienkārši darbojās kā ietekmes aģenti, propagandas un melu izplatītāji."

Varam tikai piekrist Francijas prezidentam, jo arī mūsu projektā kā spilgtākais maldinātājs priekšplānā iznāca "Sputnik". Melošana ir kļuvusi par ikdienas normu Krievijas varas kontrolētajos medijos. Gandrīz katrs "Sputnik" raksts par Latviju satur maldinošus vēstījumus, un mēs runājam par valstij piederošu "mediju", kas apkalpo Kremļa ārpolitiku! Secinājums ir vienkāršs un fundamentāls – Latvijas reputācijas graušana, mūsu valsts sabiedrības mulsināšana un šķelšana ir Krievijas ārpolitikas sastāvdaļa.

Nedaudz statistikas

Projekta ietvaros izpētīto rakstu skaits ir ap 150. Daudzos rakstos bija vairāki maldinoši vēstījumi, tas nozīmē, ka atmaskoto vēstījumu apjoms ir daudz lielāks par rakstu skaitu. Tomēr, kvantitāte nebija mērķis. Pildījām trīs uzdevumus:

1) demonstrējām lasītājiem Latvijā, kādi vēstījumi tiek izmantoti Latvijas un citu valstu sabiedrību maldināšanai;

2) kādas maldināšanas metodes tiek izmantotas sabiedrisko un politisko procesu ietekmēšanai Latvijā;

3) vairojām Latvijas iedzīvotāju kritiskās domāšanas spējas un medijpratību, kas mazina Krievijas (un arī vietējo Latvijas) maldinātāju darbības ietekmi.

Piemērus par maldināšanu lietojām, galvenokārt, lai izgaismotu metodes un tendences Krievijas (un dažu Latvijas) interneta portālu darbā.

Apskatījām virs 40 "Sputnik" rakstus, kuros meli un propaganda nāk kā no konveijera. "Sputnik" strādā visprastāk, tajā rakstītais ir viegli atmaskojams. Šķiet, ka viņi "spiež uz masu" un uz sazvērestības teoriju vairāk nekā uz kvalitāti. Auditorija, uz ko tas orientējas, nav sevišķi izglītota. Citi portāli ar šo apjomu nespēj sacensties, bet tomēr saražo savu daļu apmelošanas. Ar agresivitāti pret Latvijas valsti izceļas "BB.lv" (bijušais "Vesti"); izpētījām ap 20 viņu rakstu. Izskatījām līdzīgu apjomu "RuBaltic.ru" publikāciju. Nākamie apjoma ziņā bija "Baltnews", kam seko "Imhoclub", "EurasiaDaily", "RIA", "TASS", "Regnum", u.c. Projekta darba apjoms bija ierobežots, pētnieki izvēlējās tipiskākos un zīmīgākos gadījumus. APPC publikācijas ar atmaskojošo saturu ir pieejamas domnīcas mājaslapā www.appc.lv.

Tēmas

Maldinošo vēstījumu klāsts ir plašs; visbiežāk tiek izmantota:

1) vēstures tematika;

2) ekonomika;

3) NATO, drošība;

4) krievu diskriminācija.

Vēstures propagandisti jau daudzus gadus skaidro sev un pasaulei, ka latviešu leģionāri un mežabrāļi bija nacisti un kara noziedznieki. Latvija iestājās PSRS brīvprātīgi, Sarkanā armija ir jāuztver kā atbrīvotāja. Ekonomiskais bloks ir piesātināts ar stāstu par Latvijas "brīvo kritienu", "ekonomisko katastrofu", "labajiem padomju laikiem", "sagrauto rūpniecību" u.tml.

Drošības tematikā dominē stāsts par Latvijas militarizāciju, lielajiem aizsardzības izdevumiem un Latviju kā Krievijas provocētāju Vašingtonas un Briseles uzdevumā. Tiek atgādināts, ka tuvojas karš, ko izraisīs baltieši, un kas padarīs Latviju par izdegušo zemi. NATO kareivji ir amorāli dzērāji. NATO nevar uzticēties, jo tā nepalīdzēs Latvijai kara gadījumā. Krievija ir spiesta spert aizsardzības soļus pret agresīvo NATO, kas draudīgi tuvojas Krievijai. Krievu diskriminācija tiek turpināta, norādot, ka Latvijā valda aparteīda režīms, rusofobija esot valdošā ideoloģija, krievu tiesības tiekot ierobežotas.

Spilgtākie un absurdākie maldināšanas piemēri

Strādājot šajā projektā ik pa laikam saskārāmies ar absurdiem apgalvojumiem, kuriem nebija nekāda pamata. Daļa vēstījumu bija mazāk kliedzoši, tie vienkāršoja problēmas un pasniedza izteikti vienpusēju vērtējumu par Latvijā notiekošo, mērķtiecīgi ignorējot labo. Tipisks piemērs ir stāts par "caurkritušajām valstīm"; Baltijas valstis neesot konkurētspējīgas, tām nav nākotnes un perspektīvu. Turklāt tās esot zaudējušas konkurenci neatgriezeniski. Ir kuriozi stāsti par "Ukrainā karojošajām sievietēm no Latvijas, kuras cīnās plecu pie pleca ar snaiperēm no Lietuvas un Polijas vienībā "Raganas". 2017. gada 31. jūlijā portālā "Rubaltic.ru" publicēja interviju ar Anatoliju Vassermanu, kurš saka, ka Baltijas valstis juridiski pieder Krievijai. "Vesti", savukārt ik palaikam izceļas ar skaļiem virsrakstiem. 2017. gada 9. augustā "Vesti.lv" publicēja rakstu: "Latvijā tuvākajā laikā sāksies pilsoņu karš", kurā tika izklāstīts Aivara Lemberga viedoklis par izglītības jomā plānotajām reformām. "Baltnews.lv" izcēlās ar rakstu "Stratēģija – "ko vēlaties?". Tajā ir teikts, ka tiek īstenota ASV un Rietumu sazvērestību pret Latviju. Pie mums, tāpat kā ASV, valdība apzināti degradē izglītības sistēmu, lai patēriņa palielināšanas dēļ izaudzinātu neizglītotu sabiedrību.

Laikam visspilgtāk spīdēja "Sputnik" ar skaidrojumu, kas slēpjas ar Covid-19. Te tikai dažas no pērlēm: koronavīruss Itālijā tiek izmantots, lai samazinātu sociālā budžeta slodzi lielā ilgdzīvojošo pensionāru skaita dēļ; koronavīruss, iespējams, ir izveidots Latvijā, jo, piemēram, Latvijā izstrādātais meldonijs tika izmantots, lai noņemtu no trases Krievijas tenisisti Mariju Šarapovu; vīrieši no Covid-19 mirst divreiz vairāk, tātad vīruss tiek izplatīts, lai panāktu dzimumu līdzsvaru uzņēmumu padomēs un valdēs.

Metodes

Viena no tipiskām metodēm Krievijas asajā varā pret Latviju ir regulāra vienu un to pašu maldinošo vēstījumu atkārtošana vairāku gadu laikā. Propaganda šādi sasniedz savu ierobežoto, bet, tomēr, rezultātu noteiktā mērķa auditorijas daļā. Runājot par ekonomikas tēmu, parasti Latvijas sniegums tiek salīdzināts nevis ar NVS valstīm, bet ar bagātākajām Eiropas un Ziemeļamerikas valstīm. Kremļa maldinātāji parasti izmanto vairākas melu versijas par vienu un to pašu notikumu, kurā iesaistīta oficiālā Krievija.

Tas bija vērojams arī Krievijas ziņu raidījumos par MH17 lidmašīnas notriekšanu virs Ukrainas. Maldinošo vēstījumu ir daudz, lai mulsinātu auditoriju un padarītu patiesību par relatīvu lielumu. "Sputnik" nekautrējās savos vēstījumos atsaukties uz anonīmiem sociālo platformu kontiem, padarot neiespējamu saukt sevi par mediju. Vēl viena tipiska propagandistu metode, ko esam novērojuši šajā projektā, ir regulāra vienas tēmas "piekabināšana" citām. Ja tiek runāts par izglītību, tad jāatgādina, ka krievu valoda tiek it kā diskriminēta. Ja tiek runāts par militāro parādi, tad jāatgādina, ka skolotajiem ir par zemu algas u.tml. Turklāt maldinātāji necik nekautrējas nonākt pretrunā ar saviem iepriekšējiem vēstījumiem. Stāsts par Latvijas vājo armiju var mainīties ar atklāsmi par valsts militarizāciju.

Latvijas personas, kuru citāti un intervijas ir vislabāk derējušas Krievijas propagandistu vēstījumu pastiprināšanai: Aleksandrs Gapoņenko, Einārs Graudiņš, Vladimirs Buzajevs, Aivars Lembergs, Jānis Jurkāns, Aldis Gobzems, Didzis Šmits, Juris Aleksejevs (Imhoclub.lv galvenais redaktors), Jānis Ādamsons, Normunds Grostiņš, Nils Ušakovs, Vjačeslavs Dombrovskis, Miroslavs Mitrofanovs, Nikolajs Kabanovs, u.c.

Mērķi

Maldinošo vēstījumu izplatīšanas mērķis ir sašķelt Latvijas sabiedrību un bojāt Latvijas starptautisko reputāciju. Kremļa ārpolitiku apkalpojošajiem maldinātājiem nav varas izmainīt Latvijas ārpolitikas stratēģiskās izvēles, bet ir iespējams apgrūtināt mūsu dzīvi. Tiek mēģināts uzturēt un vairot spriedzi latviešu – krievu attiecībās. 9. maija kultivēšana Latvijā ir vērsta uz sabiedrības saliedēšanās nepieļaušanu. Kūdīšana pret latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanu ir daļa no Krievijas tautiešu politikas, kas destruktīvi ietekmē sabiedrības noskaņojumu Latvijā. Kremļa propagandas ietvaros Latvijā dzīvojošie krievi tiek aicināti nevis integrēties savā mītnes zemē, bet attīstīt diasporizācijas sajūtu, kas veicina Latvijā dzīvojošo krievu virtuālu un brīžiem praktisku nodalīšanos no Latvijas valsts un latviešiem.

Sašķelta sabiedrība ir vājāka un Krievijas praktiskā ārpolitika un pret mums īstenotais informācijas karš norāda, ka tas ir tas, ko vēlas Maskavā. Šādi Latvija tiek sodīta par iestāšanos NATO un par izvēli atgriezties Rietumos – likuma varas un demokrātijas vidē. Papildus etniskajai šķelšanas līnijai, tiek kultivēta neuzticēšanās valsts varai un to īstenojošajām institūcijām. Šim mērķim kalpo dažādi sazvērestību stāsti, kas vienkāršo pasauli. Tiek kultivēta arī neuzticēšanās Latvijas sabiedrotajiem NATO ietvaros, izmantojot bailes par to, ka NATO dalībvalstis X stundā nenāks palīgā Latvijai. Ja pasauli un Latviju vada kāda neredzama aizkulišu roka, no indivīda nekas nav atkarīgs, tāpēc nav vērts būt pilsoniski un politiski aktīvam. Demokrātija nevar pienācīgi funkcionēt bez sabiedrības līdzdalības un uzticības demokrātiski ievēlētiem pārstāvjiem. Autoritāras valsts destruktīva ietekme demokrātiskā valstī tiek dēvēta par aso varu, kuras īstenošanā mūsdienu oficiālā Krievija ir viens no visspilgtākajiem piemēriem.

https://www.delfi.lv/news/versijas/appc-maldinasana-latvijas-gadijums-nr-36-noslegums.d?id=52179283

Arnis Latišenko, APPC: Maldināšana – Latvijas gadījums Nr.5

Šis ir piektais raksts rubrikā par Latvijas nomelnošanu un diskriditāciju vietējos un ārvalstu "medijos". Pastāv virkne zemas kvalitātes portālu, piemēram, imhoclub.lv, sputniklv.com, baltnews.lv, vesti.lv, nozagts.focus.com, rubaltic.ru u.c., kuri ir īsteno pret Latviju un tās valdību demonizācijas kampaņas. To mērķis ir uzspiest Latvijas auditorijai bezpalīdzības, naida un kauna sajūtu pret savu valsti. Taču valsts ir visa sabiedrība, nevis atsevišķi politiķi. Neviens nenoliedz ekonomisko, demogrāfijas un sociālo izaicinājumu esamību. Taču pastāv atšķirība starp adekvātu problēmu novērtējumu un demoralizāciju, kuru pavada lozungs "viss ir slikti, Latvijai nav nākotnes, visiem jābrauc prom". Šī rubrika ir darbība pret nomelnošanas kampaņu.

Maldināšana: 2017. gada 18. augustā portālā "newinform.com" publicēts ziņa "Baltijas valstis nobijās no krievu taisnības".[1] Ziņā ir tiek stāstīts par Latvijas varasiestāžu lēmumu aizliegt filmēt Latvijā seriālu "Parad Ale" par holokaustu, ko bija plānots rādīt Krievijas "Pirmajā kanālā". Ziņas vēstījums – Latvija ir nacistiska valsts, kas noliedz holokaustu.

Atspēkojums: Newinform.com pārpublicēja 2016. gada augusta ziņu, kas iepriekš publicēta tādos "medijos" kā imhoclub.lv[2], baltnews.lv[3], ru.sputniklv.com[4]. Vecu ziņu pārpublicēšana ir pavirša maldināšanas taktika, kuras mērķis ir pastāvīgi uzturēt noteiktus vēstījumus. Vienlaikus ziņa nonāk pretrunā ar savu pamatideju, jo tiek pausts, ka Krievijas filmēšanas grupai nebija aizlieguma veikt filmēšanu. Jāpiebilst, ka Latvijas varasiestādes nenoliedz, ka arī tās teritorijā ir noticis holokausts nacistiskās okupācijas laikā. Netiek noliegta atsevišķu personu, piemēram, Viktora Arāja, kolaborācija un iesaiste ebreju iznīcināšanā.

Turklāt Latvija īsteno politiku, kas ir vērsta uz holokausta piemiņas saglabāšanu, piemēram, par to liecina daudzie memoriāli, Rīgas Geto un Latvijas Holokausta muzejs. 4. jūlijs Latvijā ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena, holokausta vēsture ir iekļauta valsts izglītības saturā.

Maldināšana: 2017. gada 8. septembrī portālā "vesti.lv" publicēts raksts "Krievijas žurnāliste par krieviem Latvijā: viņi nav paēduši,viņiem nav pieejama medicīna",[5] kas būtībā ir pārpublicēts Krievijas "žurnālistes" Anastasijas Mironovas raksts portālā "gazeta.ru". Dažas no šī raksta tēzēm: Latvijas krievi dzīvo "geto" rajonos, cieš no nepietiekama uztura, tiem nav pieejami medicīniskie pakalpojumi; Rīgas nomalēs nav veikalu, bērnu rotaļu laukumu un bērnudārzu, bet noziedzība ir tik augstā līmenī, ka automašīnas var atstāt tikai apsargājamās stāvvietās.

Atspēkojums: Raksts ir klaji tendenciozs, tajā sniegtā informācija ir kļūdaina (piemēram, neadekvāts produktu cenu atspoguļojums). Autore apraksta situāciju Latvijā nekonsekventi, atsevišķi sadzīves elementi tiek attēloti kā pasaules nabadzīgākajās valstīs (bads), savukārt citi – kā pasaules bagātākajās valstīs (viesstrādnieku darbaspēks). Vidi degradējošo būvju izvietojuma[6] un etnisko krievu īpatsvara[7] Rīgā salīdzinājums neliecina, ka etniskie krievi apdzīvotu tikai rajonus ar degradētu vidi. Interaktīvā karte parāda, ka bērnudārzi ir izvietoti vienmērīgi visā Rīgas teritorijā.[8] Iedzīvotāju aptaujas dati Rīgā liecina par augstu apmierinātības līmeni ar infrastruktūras un komunālo pakalpojumu pieejamību.[9]

Pēc ANO datiem no nepietiekama uztura Latvijā cieš mazāk kā 5% iedzīvotāju, šajā aspektā Latvija ierindojas kopā ar pasaules attīstītākajām valstīm.[10] Arī Globālais bada indekss parāda, uztura trūkums nav problēma Latvijā.[11] Latvijā nepietiekams uzturs kā nāves cēlonis ir apmēram 0,2% gadījumos un šajā aspektā Latvijai ir pat labāki rezultāti nekā virknē attīstītāko valstu.[12] OECD[13] dati un valstu Noziedzības indekss[14] liecina, ka Latvija ir drošāka valsts nevien par Krieviju, bet arī par vairākām attīstītākajām Eiropas valstīm. Zems noziedzības līmenis tiek atzīmēts kā viens no pozitīvākajiem aspektiem Rīgā.[15]

Maldināšana: 2017. gada 10. septembrī portālā "politicus.ru" publicēts raksts "Vēsturiskā skice: Baltijas valstis un to neatkarība... Pateicoties PSRS". Raksta autors, atsaucoties uz Krievijas senatoru Francu Klinkeviču, apgalvo, ka Baltijas valstis saglabāja savu nacionālo identitāti un ekonomisko potenciālu pateicoties PSRS. Tāpat tiek apgalvots, ka Baltijas valstis brīvprātīgi iestājās PSRS.

Atspēkojums: Latvija neiestājās brīvprātīgi PSRS, tās teritorija ar spēka pielietošanas draudu un ultimāta palīdzību tika militāri okupēta 1940. gada 17. jūnijā, bet 5. augustā tika pabeigta teritorijas aneksija. Tautas Saeimas vēlēšanas 1940. gada 14. un 15. jūlijā bija nedemokrātiskas un nelikumīgas, tajās nebija izvēles iespēju, jo piedalījās tikai viens saraksts.

Okupāciju par nelikumīgu tobrīd uztvēra vairums pasaules valstu – vairāk nekā 50.[16] Neskatoties uz teritorijas kontroles zaudēšanu, Latvija juridiski turpināja pastāvēt un tās pārstāvniecības ārvalstīs darbojās arī okupācijas periodā. Latvija pirms okupācijas bija valsts ar attīstītu, produktīvu un eksportu vērstu ekonomiku un augstāku dzīves līmeni nekā PSRS.[17] PSRS nevis saglabāja, bet centās pakāpeniski iznīcināt tautu nacionālās identitātes un vērtības ar rusifikācijas, kultūras daudzveidības mazināšanas [18] un "padomju cilvēka" veidošanas politiku.[19]

Maldināšana: 2017. gada 12. septembrī portālā "rubaltic.ru" publicēta intervija ar Latvijas "žurnālistu" un Imhoclub.lv galveno redaktoru Juriju Aleksejevu.[20] J. Aleksejevs apgalvo, ka Baltijas valstīm nav sasniegumu un tās sasniedza savu augstāko attīstības pakāpi kultūrā, demogrāfijā, medicīnā, ekonomikā un pārticībā, atrodoties PSRS sastāvā.

Atspēkojums: J. Aleksejevs glorificē totalitāru režīmu, ignorējot sociālās, ekonomiskās un vērtību pagrimuma sekas, ko šis režīms atstāja (ne tikai Latvijai). Kāpēc ES donoru un saņēmēju reģionu robeža ir tā pati, kas atdalīja demokrātisko pasauli no autoritārās un sociālistiskās?[21]
Kāpēc iedzīvotāju skaits samazinās visizteiktāk tieši postpadomju un bijušajās sociālistiskā bloka valstīs?[22]
Ja arī kādiem cilvēkiem Latvijā šis fakts ir nepieņemams, taču, ja aplūko starptautisko organizāciju datus, tad var secināt, ka Latvija visaugstāko attīstības pakāpi ir sasniegusi tieši mūsdienās. Vislielākais IKP ir bijis 2008. gadā,[23] savukārt vislielākais IKP uz 1 iedzīvotāju pēc pirktspējas[24] un vislabākie iedzīvotāju dzīves ilguma rādītāji sasniegti ir sasniegti tieši šobrīd.[25] Latvijas nacionālais kopienākums ir divkāršojies kopš PSRS sabrukuma.[26]

Latvijai nav sasniegumu? Tad kā Latvija ir bijusi spējīga izpildīt uzņemšanas kritērijus Eiropas Savienībā, Eirozonā un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), kas pasaules attīstītāko valstu klubs. Latvija ieņem 14. vietu Doing Bussiness reitingā,[27] 3. vietu Nodokļu konkurētspējas indeksā,[28] 20. vietu Ekonomiskās brīvības indeksā,[29] 44. vietu Tautas attīstības indeksā,[30] 18. vietu Dzimumu vienlīdzības indeksā,[31] 33. vietu Globālajā inovāciju indeksā,[32] 34. vietu Sociālā progresa indeksā.[33] Kādus vēl pierādījumus vajag J. Aleksejevam un līdzīgiem "žurnālistiem"?

Maldināšana: 2017. gada 20. septembrī portālā "rubaltic.ru" publicēts raksts "Pētījums: Baltijas valstu "ukrainizācija"".[34] "Pētījumā" "Baltijas valstu "ukrainizācija" politisko prakšu eksports"[35] tiek secināts, ka vīzu režīma atcelšana ar Ukrainu un ukraiņu migranti "banderovieši" ir drauds Baltijas valstīm, jo šie migranti izraisīs konfliktus un "maidanu" tajās. Pētījuma pamattēze – Baltijas valstis "iemācīja" Ukrainai "nacismu, okupācijas lozungu, tiesiskās kontinuitātes koncepciju un vēstures pārrakstīšanas prakses", bet tagad Ukraina ir pārspējusi savus skolotājus un ir gatava pasniegt tiem mācību.

Atspēkojums: "Pētījums" nav pētniecisks, tam nepiemīt zinātnisks stils un tas nebalstās uz zinātniskām metodēm.[36] Pirmkārt, autori neizmanto empīriskus faktus – "pētījums" sastāv no vispārīgiem, subjektīviem, zinātniski nepamatotiem apgalvojumiem par Ukrainu un Baltijas valstīm. Autori nepaskaidro, kā tie ir nonākuši pie noteiktu apšaubāmu apgalvojumu patiesuma. Otrkārt, autori nebalstās uz zinātniskajām teorijām – iespējams, autori nekad nav dzirdējuši par tādām. "Pētījumā" Ukraina tiek nosaukta par "Eiropas vēža audzēju", tiek arī izmantoti standarta rāmējumi – banderovieši, nacisti, fašisti. "Pētījuma" statusa piedēvēšana politiska rakstura sacerējumiem, tiek īstenota ar mērķi mākslīgi piedēvēt tiem nozīmi un uzrunāt auditoriju, kurai nav zināšanu un izpratnes par sociālo zinātņu metodoloģiju.

---

[1] https://newinform.com/75864-pribaltika-ispugalas-russkoi-pravdy-latviya-soprotivlyaetsya-rossiyanam

[2] https://imhoclub.lv/ru/material/ohota_na_vedm?act=collapse

[3] http://baltnews.lv/news/20160807/1017195701.html

[4] https://ru.sputniknewslv.com/Latvia/20160810/2584528.html

[5] http://vesti.lv/news/rossiiskaya-zhurnalistka-o-russkih-latvii-oni-ne-doedayut-im-nedostupna-medicina

[6] http://grausti.riga.lv/lv/vidi_degradejoso_buvju_saraksts/

[7] https://ritvars.files.wordpress.com/2013/11/nac_sast_riga.jpg?w=600

[8] http://dati.e-skola.lv/lv/interaktiva-karte/pirmsskolu-karte

[9]http://www.sus.lv/sites/default/files/media/faili/rigas_iedzivotaju_aptauja_2016.pdf

[10] http://data.un.org/Data.aspx?d=MDG&f=seriesRowID%3A566

[11] https://www.ifpri.org/publication/2017-global-hunger-index-inequalities-hunger

[12] http://www.worldlifeexpectancy.com/cause-of-death/malnutrition/by-country/

[13] http://www.oecdbetterlifeindex.org/topics/safety/

[14] https://www.numbeo.com/crime/rankings_by_country.jsp?title=2017-mid®ion=150

[15] http://www.investeriga.lv/wp-content/uploads/2017/03/pdf-R%C4%ABgas-ekonomikas-profils-2017-LAT.pdf

[16] http://www.mfa.gov.lv/aktualitates/zinas/47466-latvija-godina-samnera-velsa-deklaracijas-baltijas-valstu-okupacijas-neatzisanas-politikas-75-gadadienu

[17] http://www.va.lv/sites/default/files/lv_psrs_2017_final3-1.pdf

[18] Daina Bleiere et al., Latvijas vēsture: 20. gadsimts. Red. I. Feldmanis (Rīga: Jumava, 2005)

[19]http://www.lvi.lu.lv/lv/LVIZ_2013_files/1numurs/D_Bleiere_Visparejas_izglitibas_sovetizacija_LVIZ_2013_1.pdf

[20] https://www.rubaltic.ru/article/politika-i-obshchestvo/12092017-zhurnalist-sovetskoe-proshloe-stran-pribaltiki-bylo-verkhom-ikh-dostizheniy/

[21]https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/5/54/European_union_erdf_map_en.png

[22]https://www.washingtonpost.com/news/worldviews/wp/2013/10/31/how-the-worlds-populations-are-changing-in-one-map/?utm_term=.b952fe79ec4e

[23] https://data.worldbank.org/indicator/NY.GDP.MKTP.CD?locations=LV

[24] https://data.worldbank.org/indicator/NY.GDP.MKTP.PP.CD?locations=LV

[25] https://data.worldbank.org/indicator/SP.DYN.LE00.IN?locations=LV

[26] https://www.makroekonomika.lv/latvijas-iekszemes-kopprodukts-un-nacionalais-kopienakums

[27] http://www.doingbusiness.org/rankings

[28] https://taxfoundation.org/2016-international-tax-competitiveness-index/

[29] http://www.heritage.org/index/ranking

[30]http://hdr.undp.org/sites/default/files/HDR2016_EN_Overview_Web.pdf

[31] http://reports.weforum.org/global-gender-gap-report-2016/rankings/

[32] https://www.globalinnovationindex.org/

[33] http://www.socialprogressindex.com/?code=LVA

[34] https://www.rubaltic.ru/news/20092017-issledovanie-pribaltike-ugrozhaet-ukrainizatsiya/?sphrase_id=1131

[35]https://www.rubaltic.ru/upload/medialibrary/36e/36e92b665d141ff062dd47c5494e2b4c.pdf

[36] David Sanders, "Behavioural Analysis" in David Marsh and Gerry Stoker (eds.) Theory and Methods in Political Science, sec. ed., New York: Pelgrave Macmillan, 2002.

20 valstis paraksta vienošanos cīņai ar viltus ziņām

27. septembris,  Nadežda Kalaus (Latvijas Televīzija)

20 valstis, tostarp Vācijas, Francija, Lielbritānija, kā arī Latvija un Lietuva, ANO parakstījušas  vienošanos cīņai ar viltus ziņu izplatīšanu internetā.

Šo vienošanos ierosinājusi starptautiskā preses un vārda brīvības organizācija "Reportieri bez robežām", mudinot interneta pakalpojumu sniedzējus veicināt uzticamu saturu un dažādību, lai izbēgtu no pašreizējā informācijas haosa". Vienošanos parakstījušās valstis apņēmās veicināt neatkarīgi ziņotas, dažādas un uzticamas informācijas izplatīšanu internetā.

Kā skaidroja Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ("Jaunā Vienotība"), tas neparedz kādu konkrētu rīku izveidi, taču apliecina politisko gribu:

"Pirmkārt, tā ir politiska deklarācija, nevis juridiski saistošs līgums.

Tas ir dokuments, kas nosaka vairākus būtiskus principus, kuriem valstis ir apņēmušās sekot. Tā ir cīņa pret dažāda veida sagrozījumiem un meliem, kas šobrīd pārpludinājuši internetu un sociālos medijus. Arī neatkarīgas žurnālistikas veicināšana. Viens no punktiem, kas ir aktuāls Latvijai un pie kā mums vēl ir jāstrādā. Bet pirmais solis nākamajā budžetā ir sperts – tā ir sabiedrisko mediju stiprināšana ne tikai vārdos, bet arī finansiāli."… https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/20-valstis-paraksta-vienosanos-cinai-ar-viltus-zinam.a333426/: