Kas traucē būt patiesiem & Kurp ved nepatiesība

                  Veritas nimis saepe laborat, extinguitur numquam

               

    Kas traucē būt  patiesiem & Kurp ved nepatiesība                     

        Tirgus ekonomikas apstākļos - dominējot komercizdevīguma kritērijiem, - maz kas tiek darīts, lai efektīvi ierobežotu vardarbības heroizāciju, ciniska egoisma kultivēšanu. Vairums masu mediju - orientējoties uz publiskās auditorijas vairākuma primitīvu pieprasījumu un vienlaikus atražojot šāda veida pieprasījumu, - turpina proponēt banalitātes paraugus, paši vairo un izplata vulgārisma piesātinātus telešovus, agresīva rakstura blokbāsterus.

      Tas ir viens no morālo un tikumisko vērtību marginalizācijas pamatcēloņiem, kas ved pie personības garīgās izaugsmes principu noniecināšanas, pie ļaužu (pirmām kārtām - jaunās paaudzes) pašattīstības vadmotīvu un mērķu degradācijas.

           Šādā atmosfērā daudz ļaužu it kā neievēro vai ignorē valsts varas orgānu būtisko lomu un līdzdalību informācijas veidošanas, selekcijas, izplatīšanas procesos. Kad valsts saviem pilsoņiem mērķtiecīgi daudzviet uzspiež politiski angažētu, vienpusēju pasaules redzējumu un sistēmiski  praktizē ksenofobiju: … turpinājums grāmatā “Kā atbrīvoties no totalitārisma skavām. Izaicinājums pārvarēt politisko vientiesību“: https://buki.lv/product/ka-atbrivoties-no-totalitarisma-skavam-e-gramata

                                                  *    *   *

Cīņa pret dezinformāciju: vai stingrāk jāregulē soctīkli?

2019. gada 1. maijs 00:05 Iļja Kozinsžurnālists

Otrdien Eiropas Savienības (ES) mājā tika aizvadīta diskusija “Dezinformācijas novēršana - virzība uz ierobežotāku vai atbildīgāku interneta vidi”. Baltijas mediju izcilības centra organizētajā pasākumā vairāki ārvalstu un pašmāju eksperti dalījās pieredzē, cīnoties ar dezinformāciju. Lielākoties runa bija tieši par Krievijas pēdējos gados izvērstajām dezinformācijas aktivitātēm. Diskusiju klātienē vēroja arī TVNET.

Vai esi internetā saskāries/saskārusies ar "mēstuļu ziņām"?

• Jā
• Nē
• Kas tās tādas?

Aptaujā piedalījās 333 cilvēki

Vai sociālo mediju platformām ir jābūt vairāk regulētām? Vai tas nozīmē arī vairāk cenzūras? Ar šiem diviem jautājumiem sākās pieaicināto ārvalstu un arī pašmāju ekspertu viedokļu apmaiņa par cīņu pret dezinformāciju.

Somijas sabiedriskā medija “Yle” pētnieciskā žurnāliste Jesika Aro Krievijas dezinformācijas un viltus ziņu ietekmi izjutusi uz savas ādas. Tas notika, kad tika publicēts žurnālistes pētījums par “krievu troļļiem” Somijas mediju telpā un to ietekmi uz sabiedrību. Līdz ar pētījuma publicēšanu Jesika Aro pati kļuva par dezinformācijas un viltus ziņu mērķi un upuri. Tas sievietei lika nopietnāk raudzīties uz sociālo platformu regulējumu, diskusijas laikā atzina žurnāliste.

Jesika Aro uzskata, ka sociālie tīkli faktiski ļauj īstenot Krievijas sponsorētas dezinformācijas kampaņas, kas kaitē demokrātijai.

“Viņi ļauj darboties šiem krievu troļļiem un citiem ekstrēmistiem, un viņi pelna ar to. Tā kā viņi gūst no tā ienākumus, protams, ir jābūt regulējumam. Problēma ir tāda, ka sociālo mediju milži mēģina izvairīties no jebkāda regulējuma.

Viņiem ir milzīgs lobijs un PR mašīna, kas strādā uz to, lai izvairītos no jebkāda regulējuma. Mums viņi [sociālo mediju uzņēmumi] ir stingri jāregulē. Tāpat kā jebkurus citus uzņēmumus, kas vēlas izmantot mūsu pilsoņus un mūsu resursus, lai pelnītu. Viņi izmanto tik daudz mūsu pilsoņu privāto datu, ka viņiem acīmredzot ir jābūt atbildīgiem,” pārliecināta Aro.

Pētnieciskās aktivitātes dēļ sievietei esot draudēts. Saistībā ar šiem draudiem sākti arī vairāki kriminālprocesi.

Tiesas pirmajā instancē vairākiem ļaundariem esot piespriests nosacīts cietumsods, tomēr visi ir iesnieguši apelācijas prasības. Saistībā ar šiem notikumiem Aro bija pat spiesta kādu laiku dzīvot ārzemēs.

Piesardzīgāk uz stingru sociālo mediju regulējumu raugās prestižā dāņu laikraksta “Politiken” žurnālists Mikels Jarlners. Vīrietis piekrīt, ka regulējumam ir jābūt, taču medaļai ir arī otra puse, proti, virzība uz cenzūru, kas, pēc žurnālista domām, nav atbalstāma.

Vienlaikus diskutējot par mūsdienu dezinformācijas kampaņām runa nav tikai par Krievijas izvērstajām aktivitātēm, atzīst Jarlners.

“Runājot par viltus ziņām, mēs bieži lūkojamies uz Krieviju. Līdzīgi, runājot par terorismu, mēs automātiski skatāmies uz Islāma pasauli, bet beigās esam izbrīnīti, kad šis terorisms nāk no mūsu pašu sabiedrības. Piemēram, Breiviks, nesenais Jaunzēlandes terorakts. Un tieši tas pats notiek ar viltus ziņām. Mums ir jābūt ļoti piesardzīgiem, lai neasociētu viltus ziņas ar Krieviju vien,” pauda Jarlners.

Pamatojot savu apgalvojumu, eksperts minēja vairākus piemērus, kad dezinformācijas kampaņas izvērsa citas grupas. Piemēram, vēlēšanu laikā Bavārijas federālajā zemē Vācijā viltus ziņas izplatījuši ultralabējie grupējumi.

Diskusijas laikā izskanēja līdz šim Latvijā reti lietots jēdziens “junk news”. Kā paskaidroja Mikels Jarlners, “junk news” jeb “mēstuļu ziņas” izskatās kā īstas ziņas, taču tās bieži tiek veidotas uz slikti izpētītu materiālu bāzes, pamatojas uz puspatiesībām.

Izdevums “Politiken” veicis pētījumu, kura laikā tika atklāts, ka kopš 2015.gada vismaz 69 Dānijas parlamenta deputātu jautājumi ministriem tika pamatoti tieši ar mēstuļu ziņām.

Līdz ar to dezinformācijas izplatīšanā nereti piedalās arī paši politiķi, tādēļ sabiedrībai jābūt modrai, uzskata žurnālists.

Lai arī eksperts atzīst nepieciešamību pēc sociālo mediju regulējuma, tomēr nedrīkst ar šiem centieniem aiziet pārāk tālu.

“Kas mani patiešām uztrauc, ir tas, cik viegli mēs apspriežam jaunu cenzūras veidu, bet tajā pašā laikā nediskutējam par to, ko mēs varētu zaudēt. Mums ir jānotur ļoti sarežģīts līdzsvars,” secināja Jarlners.

Turpinot diskusiju, Valsts kancelejas direktora vietnieks Kaspars Ozoliņš atzīmēja, ka, vēršoties pret dezinformāciju, ir jāatceras, ka tā notiek ne vien sociālajos tīklos, bet arī tradicionālos medijos. Atbildot uz TVNET jautājumu par dezinformācijas riskiem gaidāmo Eiropas Parlamenta vēlēšanu kontekstā, Ozoliņš pauž, ka tiešu risku Latvijai patlaban neesot.

“Riski, protams, ir līdzvērtīgi visām ES dalībvalstīm. Zinām, ka ietekme līdz šim caur sociāliem medijiem ir bijusi diezgan ievērojama. Tas, ko mēs redzam, - tieša ietekmēšana attiecībā uz vēlētāju izvēlēm un potenciāliem noskaņojumiem pirms vēlēšanām masīvā veidā netiek veikta,” zināja teikt Kaspars Ozoliņš.

Savukārt Viļņas universitātes lektors Nerijus Maliukevičs, diskutējot par Krievijas lomu dezinformācijas kampaņu īstenošanā, teica, ka tā nav vienīgā, kas izvērš šādas kampaņas. Tomēr Krievijas informatīvās aktivitātes esot iedvesmojušas dažādus citus spēkus.

“Es piekrītu, ka tas neattiecas tikai uz Krieviju. Es domāju, ka Kremļa agresīvās stratēģijas ir ģeniālas ar to, ka tās parādīja piemēru, un tagad viņi vienkārši piegādā šīs stratēģijas ikvienam, kas ir gatavs tās lietot. Populistu kustības vienkārši saskata iespējas lietot šīs stratēģijas,” teica eksperts.

Maliukevičs arī pastāstīja par vienu aktuālu tendenci. Politiķi, saskaņā ar pētnieka teikto, bieži par “viltus ziņām” dēvē informāciju, kas nāk no viņus kritizējošiem cilvēkiem, piemēram, žurnālistiem.

Runājot par risinājumiem, kā tikt galā galvenokārt ar Krievijas radītiem dezinformācijas draudiem, ES stratēģiskās komunikācijas darba grupas “East StratCom Task Force” pārstāvis Jons Kists pastāstīja par ES rīcības plānu cīņā pret dezinformāciju. Kopš 2015. gada šis darbs notiek trijos virzienos. Pirmkārt, katram dezinformācijas gadījumam tiekot sniegts atspēkojums. Otrkārt, tiekot stiprināti brīvi un neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi Austrumeiropā. Treškārt, tiek apkopoti un izklāstīti dezinformācijas un viltus ziņu piemēri. Apkopotā veidā šī informācija ir pieejama vietnē “EU vs Disinfo”. Šāds dezinformācijas apkopojums, pēc Kista vārdiem, ir nepieciešams, lai vairotu iedzīvotāju sapratni par šo parādību. Izņemot minēto, rīcības plānā liels uzsvars tiekot likts uz medijpratības attīstību, norādīja Jons Kists.

Diskusijas noslēgumā vairāki eksperti bija vienisprātis:

sociālie tīkli ir jāregulē vairāk. Tajā pašā laikā tas nedrīkst novest pie cenzūras.

Vienlaikus eksperti secinājuši, ka patlaban pietrūkst datu par viltus ziņu reālo ietekmi uz cilvēku izvēlēm. Tāpēc ir nepieciešams veikt vairāk pētījumu šajā jomā.

https://www.tvnet.lv/6647724/cina-pret-dezinformaciju-vai-stingrak-jaregule-soctikli

Krievijas propagandas oficiālais vakara muldoņa

9VĪRI Sandris Metuzāls | 9vīri

Tas, ka oficiālajos Krievijas televīzijas kanālos ir papilnam sagrozītas informācijas un klaju melu, jau sen vairs nav nekāds jaunums. Taču uz daudzo TV reportieru un programmu vadītāju fona īpaši izceļas viens, uz kuru pat hitleriskās Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gebelss droši vien skatītos ar cieņu, un tas ir kanāla Rossija-1 žurnālists Vladimirs Solovjovs.

Dziesma par televīziju

Pavisam nesen pamatīgu ažiotāžu Krievijā izraisīja leģendārā krievu dziesminieka Borisa Grebenščikova jaunā satīriskā dziesma Večerņij mudozvon – maigā versijā to varētu latviskot kā Vakara muldoņa. Dziesmiņā tiek vēstīts par vārdā nesauktu televīzijas darboni, kurš pēc pasūtījuma ir gatavs visus pamācīt un pastāstīt, kā viss ir patiesībā. Internetā izcēlās spraigas diskusijas, kam gan šī dziesma ir veltīta, un reti kuram bija šaubas par to, ka galvenais adresāts ir Krievijas televīzijas šovu vadītājs un viens no galvenajiem Kremļa propagandistiem Vladimirs Solovjovs.

Pats Solovjovs gan sākumā mēģināja iestāstīt, ka dziesma nepavisam nav par viņu, jo viņa raidījumā vārds “vakara” nefigurē, dodot mājienus, ka droši vien domāts pavisam cits raidījums Vakars ar Ivanu Urgantu – tā atspēlējoties par to, ka Urgants vienā no saviem raidījumiem bija atļāvies ironizēt par Solovjovu. Taču punktu diskusijai pielika pats Grebenščikovs, norādot, ka starp Vakara U un Vakara M ir milzu distance – kā starp cienījamu nodarbi un kaunu. Pēc Grebenščikova atbildes aktuāla vairs nebija arī Solovjova versija, ka ar dziesma varētu būt veltīta Ukrainas prezidentam...

Ar ko gan Solovjovs izpelnījies šādu ievērību? Galvenokārt ar savu svētdienas vakara sarunu šovu, kas pēc 2014. gada Krimas aneksijas un sekojošajām pret Krieviju vērstajām ekonomiskajām sankcijām ir kļuvis par vienu no redzamākajiem propagandas ieročiem. Tajā Solovjovs darbojās tik aktīvi, ka izpelnījās īpašu pietuvināšanu Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Žurnālistam tika atļauts intervēt prezidentu Putinu un veidot viņam veltītas filmas – šāds gods tiek retajam. Tieši Solovjova filmā Putins pirmo reizi atzinās, ka “zaļie cilvēciņi”, kas 2014. gada sākumā uzradās Krimā, patiešām ir bijuši Krievijas karavīri; līdz tam oficiālās Krievijas amatpersonas to allaž bija noliegušas. Pēc aptauju datiem, Solovjovs ir viens no populārākajiem TV raidījumu vadītājiem Krievijā.

Kažoku maiņa

Solovjova pārtapšana par Krievijas TV propagandistu Nr. 1 ir diezgan pārsteidzoša, jo vēl pirms desmit gadiem nekas neliecināja, ka viņš kādudien varētu kļūt par Kremļa uzticamāko žurnālistu. Pat pavirši pameklējot, internetā var atrast viņa kādreizējos izteikumus, kas ir krasā pretrunā ar to, ko Solovjovs no ekrāna sludina tagad.

Kaut vai par Krimu. Solovjovs 2008. gadā: “Cilvēks, kurš gribētu sākt Krievijas un Ukrainas karu, ir noziedznieks, turklāt man pat grūti iedomāties, kāda mēroga noziedznieks. Ukrainā taču dzīvo mums dvēseles, vēstures un asins ziņā radniecīgi cilvēki... Nevajag kliegt: “Sevastopole mūsu!” Nevajag kliegt: “Krima mūsu!””

Solovjovs 2013. gadā, tātad gadu pirms Krimas aneksijas: “Nedod Dievs, ka Krima atgrieztos Krievijas sastāvā. Tam nav nekāda juridiska pamatojuma. Un kam mums Krima? Hruščovs taču to atdeva pilnīgi leģitīmi. Ja mēs runājam par Krimas atgriešanu, tas nozīmē karu. Jūs gribat karot ar Ukrainu? Cik ukraiņu un krievu dzīvības esat gatavi ziedot, lai sagrābtu Krimu, kas jau sen ir kļuvusi par tatāru teritoriju? Krimas iedzīvotāji ir pret.”

Solovjovs 2014. gadā: “Šo dienu mēs tuvinājām, kā vien spējām. Krima un Sevastopole atkal ir Krievijas sastāvā. Vēsturiskais taisnīgums ir uzvarējis!”

Mediju karjeru Solovjovs sāka deviņdesmito gadu beigās diezgan nejauši, jo pirms tam nodarbojās ar biznesu, kādu laiku bija pat dzīvojis ASV un tur labā līmenī apguvis angļu valodu. Tieši šā iemesla dēļ viņu reiz radiostacija Serebrjannij doždj palūdza aizstāt saslimušu raidījuma vadītāju, kas runāja angliski. Tā arī viņš aizķērās radio uz pāris gadiem un vēlāk pārcēlās uz Krievijas televīziju. Tur viņš pievērsās politiskajai žurnālistikai, taču nebūt ne kā oficiālās varas aizstāvis. Drīzāk jau viņš atradās pretējās pozīcijās: draudzējās ar liberālo politiķi Borisu Ņemcovu, bija pazīstams ar oligarhu Borisu Berezovski un aktīvi protestēja pret neatkarīgās televīzijas NTV pāriešanu Kremļa paspārnē. Toreiz viņam vēl nenāca prātā protestētājus saukt par mēsliem, kā viņš to atļāvās pēc nesenajiem ielu gājieniem Maskavā...

Taču, kad neatkarīgās televīzijas viena pēc otras tika aizklapētas ciet, tad bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem apmeta kažoku uz otru pusi un bija gatavs strādāt oficiālajā televīzijā Rossija-1, kur drīz vien sāka dziedāt pavisam citu dziesmu. Sākoties Ukrainas krīzei un sekojošajai Krimas aneksijai un karam Donbasā, Solovjovs ātri vien izvirzījās par vienu no galvenajiem televīzijas propagandistiem, kura rīcībā ik nedēļu ir nodots labākais ētera laiks. Lielākoties tas tiek aizpildīts ar tā sauktajiem sarunu šoviem, kuros, kā tiek apgalvots, piedalās visdažādāko Krievijas sabiedrības slāņu pārstāvji, kuriem nav vienaldzīgs valsts liktenis; sākot no histēriskā politiķa Vladimira Žirinovska un Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālās pārstāves Marijas Zaharovas, beidzot ar ultranacionālistisko rakstnieku Aleksandru Prohanovu un pēc padomju laikiem skumstošo kinorežisoru Karenu Šahnazarovu. Diskusijas parasti norisinās augstos toņos, nereti emociju uzkurināšanai tiek uzaicināti “ienaidnieka tēli”, piemēram, kāds amerikāņu politologs vai latviešu aktieris Andris Lielais, kuru tad visi pārējie raidījuma dalībnieki metas lamāt. Un to visu skatās miljoniem skatītāju.

Cīņa pret rusofobiem

Cilvēkam, kurš nav Kremļa propagandas apdullināts, ilgi skatīties Solovjova raidījumus diez vai būs pa spēkam. Drīz vien sāks trīcēt rokas, dzirdot raidījuma vadītāja un viesu klajo demagoģiju. Sarunu tēmas ir visdažādākās, taču agri vai vēlu visi nonāk pie ierastas atziņas: Rietumi pret Krieviju ir sazvērējušies, Ukraina ir fašistiska valsts, nabaga Krievija atrodas ienaidnieku ielenkumā.

Ja ticam Solovjovam, nav amerikāņiem citu domu, kā vienīgi par to, kā ieriebt Krievijai. Taču Krievija ir pietiekami lepna un varena, lai ar Amerikas cūcībām spētu tikt galā! Šāds vadmotīvs vijas cauri gandrīz katram propagandas sarunu šovam. Te būs tikai daži raidījuma dalībnieku izteikumi.

Krievijas Valsts domes deputāts, Izglītības un zinātnes komitejas vadītājs Vjačeslavs Ņikonovs: “Es piekrītu amerikāņu līderiem, kad viņi saka, ka Krievija kaitē Amerikai. Ja, kaitējam un kaitēsim – atļaušos izteikt tik paradoksālu apgalvojumu. Kaitējam un kaitēsim -– ar saviem milzīgajiem izmēriem, savu militāro spēku un savu ekonomisko varenību!”

Senators Oļegs Morozovs: “Amerikāņi pēdējos 20 gadus ir dzīvojuši mītu varā. Viņiem likās, ka viņi ir visvareni. Viņi pat vājo Krieviju necentās piebeigt, jo domāja, ka nav vairs vērts. Un kas iznāca? Viņiem nav neviena panākuma! Viņiem būtu jāatzīst sava politiskā sakāve. Bet viņi to nevēlas...”

Visai iecienīta tēma propagandas raidījumos ir patiesības meklējumi – kādēļ gan Krieviju pasaulē tik daudzi nemīl? Krievijas Valsts domes Kultūras komitejas vadītājai Jeļenai Jampoļskai atbilde tālu nav jāmeklē: “Visa rusofobija, vienalga, vai tā nāk no īstajiem Rietumiem vai no nabagu Rietumiem kā Polijas un Baltijas, vienmēr sākas ar pretpadomju noskaņojumu.” Citā pārraidē viņai piebalso uzbeku izcelsmes krievu politiķis Semjons Bagdasarovs: “Tajā Baltijā parādījušies vadoņi, kuri uzreiz sāka klaigāt: “Mēs jūs atbrīvojām no metropoles!” Kaut gan metropole deva visu – kultūru, tehniku… Jābūt stingrākiem – jo stingrāka politika, jo labāk! Un nevajag lamāt NKVD orgānus!”

Savs viedoklis par nepateicīgajiem baltiešiem ir arī režisoram Karenam Šahnazarovam: “Baltijas valstis taču neatkarību ieguva bez kara – vienkārši mēs ņēmām un uzdāvinājām viņiem neatkarību. Un cik vienreizīga iespēja viņiem bija kļūt par tiltu starp Krieviju un Rietumiem! Bet viņi kļuva par NATO priekšposteni. It kā nebūtu skaidrs, ka sadursmes gadījumā viņus iznīcinās pirmos.”

Politologs Sergejs Mihejevs: “Rietumos tagad jebkādu noziegumu attaisnos, ja vien tas būs vērsts pret Krieviju un krieviem. Ja jau Krievija ir pasaules ļaunums, tad cīņā pret to visi līdzekļi labi. “Nogaliniet, nogaliniet – es par visu atbildēšu!” Kas to teica? Gebelss! Un Hitlers! Drīz vien vectētiņu Hitleru arī attaisnos! Ja nebūtu holokausta, Hitlers jau sen būtu visas Eiropas iemīļotais varonis!”

Viena no tēmām, kas palaikam aktualizējas urrāpatriotiskajos krievu televīzijas sarunu šovos, ir staļinisma reabilitācija. Šovu dalībnieku attiecības ar “visu tautu” tēvu un masu slepkavu, kā likums, ir tuvas un mīļas.

 “Staļins ir viens no tiem cilvēkiem, kurš ir mainījis pasauli – un šajā jomā bijis neparasti veiksmīgs. Lūk, aizbrauc uz Ulanbatoru, bet tur priekšā milzīgs piemineklis Čingishanam. Bet līdz Čingishanam Staļinam bija tālu... Un cik nežēlīgs bija Jūlijs Cēzars? Viņš taču gallu karu laikā iznīcināja miljonu cilvēku – turklāt bez šaujamieročiem. Un viņu tur godā... Patiesībā es, lūk, ko teikšu: ja Hitlers būtu karā uzvarējis, ar viņu būtu tieši tāpat. Ko ar to iesākt, es nezinu,” tā vienā no Solovjova pārraidēm atzina kinorežisors Karens Šahnazarovs.

Politologs Vitālijs Tretjakovs Staļina popularitātes atdzimšanu saista ar Ukrainu: “Zināmā mērā cilvēki pret Staļinu izturas labi, bet pret Hruščovu ne pārāk tāpēc, ka Staļins banderiešus iesēdināja, bet Hruščovs izlaida.”

Pats Solovjovs vienā no saviem raidījumiem pat atļāvās pakritizēt Putinu, ka tas esot... nepietiekami nežēlīgs. Pēc viņa domām, Krievija atrodas karastāvoklī, tāpēc prezidentam jāsper stingrāki soļi, citādi valsts politika esot liberālāka nekā Vācijā vai Amerikā. Vārdu sakot, noderētu jauns Staļins.

Propaganda kā bizness

Tādā garā varētu turpināt vēl un vēl, jo visos raidījumos tonis un agresīvā retorika ir līdzīgi. Varētu par to tikai pasmieties, ja ne kāds būtisks fakts – pēc sabiedriskās domas aptaujām, Solovjovs Krievijā ir atzīts pat žurnālistu, kurš visvairāk izpelnījies sabiedrības uzticību. Pat neraugoties uz to, ka vēl viens no pirmā piecnieka Vladimirs Pozners ir publiski paziņojis, ka Solovjovu par žurnālistu neuzskatot un tiekoties roku viņam nepasniegs.

Darbs propagandas druvā, pēc visa spriežot, ir visai ienesīgs. Vismaz Solovjova gadījumā noteikti. Kā noskaidrojis Kremļa galvenais opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, Solovjovam pieder ne tikai vairāki dzīvokļi Maskavas centrā, bet arī divas villas Itālijā pie Komo ezera. Pēdējais fakts varētu likties īpaši šokējošs, jo propagandists sevi allaž ir pozicionējis kā lielu Krievijas patriotu, taču tagad izrādās, ka brīvo laiku viņš labprātāk pavada nevis Suzdaļā vai Pleskavā, bet gan Itālijā.

Solovjova atbilde uz šādiem pārmetumiem gan ir īsa: “Jā, es esmu bagāts cilvēks, vai tad kāds to nezināja? Nesaprotu, par ko gan pretenzijas? Deviņdesmitajos gados es nodarbojos ar biznesu un sapelnīju kapitālu. Es neesmu valsts ierēdnis, tāpēc nesaprotu šos pārmetumus. Laikam jau Navaļnijs mokās ar kaut kādiem kompleksiem...” Un var jau būt, ka pārmest arī nebūtu par ko, ja vien Krievijas galvenais propagandists piedevām nebūtu nokārtojis uzturēšanās atļauju Itālijā; šis fakts nepavisam nesader ar urrāpatriotiskajām runām.

Tā runāja propagandists

 “Es uzskatu, ka lēmums izvest padomju karaspēku no Afganistānas bija kļūdains. Es uz turieni būtu gatavs sūtīt savu dēlu. Un arī pats gribēju uz turieni doties. Nekādu problēmu tur neredzu. Arī uz Sīriju es savus bērnus būtu gatavs sūtīt.” (Par Krievijas karaspēka izmantošanu pasaulē)

“Un šie 2 procenti mēslu uzskata, ka ir tiesīgi Maskavā kādam kaut ko skaidrot? Viņi izgāja nevis pret Sobjaņinu, ne pret Putinu, bet pret tautu.” (Runājot par demonstrācijām, kuru dalībnieki pieprasīja sarīkot galvaspilsētā godīgas vēlēšanas)

“Patriots – ne patriots. Nikolajs Gogolis lielu daļu savas dzīves pavadīja Romā, taču bija patriots. Labāko Romas ceļvedi sarakstīja Gogolis. Neteikšu neko par izciliem kultūras darbiniekiem, lai nepadomātu, ka esmu sajucis prātā un sevi salīdzinu ar viņiem. Patriotisms taču nav paraksts par neizbraukšanu no valsts un nav arī stulbā sajūta, sakot: “Viss labākais ir mūsējais.” Tas ir tad, kad tev ir apzināta izpratne un to vari izvēlēties. Un tik un tā izvēlies Krieviju.” (Par saviem īpašumiem ārzemēs).

https://jauns.lv/raksts/9viri/358630-krievijas-propagandas-oficialais-vakara-muldona

15.03.2021 00:00

Pētījums: ieskats Kremļa troļļu pasaulē  

Didzis Bērziņš, Komunikācijas zinātnes doktors

Troļļu "Facebook" kontu anatomija

Foto: AFP/Scanpix

Viltus ziņas, konspirācijas teorijas, dezinformācija, propaganda: ar mediju starpniecību šie un citi tematiski tuvi atslēgas vārdi bijuši mūsu sabiedrības uzmanības lokā nu jau vismaz desmitgadi. Turklāt to pieminēšanai gan mediju ziņās, gan ikdienas sarunās izteikti augoša tendence – progresija pat drīzāk ģeometriska nekā aritmētiska.

Latvijas intelektuāļu publiskajās pārdomās šie jēdzieni izmantoti arvien biežāk, tostarp ietverot arī skaudrus un skarbus brīdinājumus. Divu gadu garumā esmu pētnieciski darbojies laukā, kura raksturlielumi minēti ievadrindkopā, tas ir, centies saprast, ko dara un kā darbojas Kremļa troļļi sociālajā tīklā "Facebook". Ieskatu tanī, kā tas notika, kas noskaidrots un kādus secinājumus tas varētu raisīt, piedāvāšu šajā rakstā.

• Troļļu "Facebook" kontu anatomija
• "Latvija esot neizdevusies valsts"
• "Latviju vadot neizdevušies politiķi, nacionālisti"
• "Starptautiskās institūcijas un partnervalstis iznīcinot Latviju"
• "Krievija ir attīstīta, spēcīga, brīnišķīga valsts"
• "Brīnišķīgā Latvijas padomju pagātne"
• "Fašistiskie noziedznieki Krievijas kaimiņos"
• Kremļa dezinformācija kaimiņu un reģiona valstīs
• Medijpratības izaicinājumi un Kremļa dezinformācijas atpazīšana

https://www.delfi.lv/news/national/politics/petijums-ieskats-kremla-trollu-pasaule.d?id=53014705  

Patiesība par meliem: kritiskā un impēriskā domāšana

"Muļķīgi būtu domāt, ka propaganda mēģina pārliecināt tos, kuri kaut kam netic! Patiesībā propaganda strādā tieši uz tādiem cilvēkiem, kuri ir motivēti domāt, ka viss varētu būt tieši tā, kā stāsta propagandisti. Krievijas gadījumā pamatpārliecība ir šāda – es dzīvoju kolosālā valstī, un es esmu labs cilvēks! Un tas, ko Putina mediji dara ļoti veiksmīgi – viņi jau ļoti ilgstoši noskaņo cilvēkus uz galēji nacionālistiskām domām. Galvenais mērķis jau ir sašķelt – lūk, esam mēs, krievi, un lūk, ir tie otri – viņi! Vienkāršojot – mēs, krievi, savstarpēji sadarbojamies un esam labie, bet tie otri, kuri visi mums uzbrūk –  tie ir sliktie! Vienkārša cilvēka prātā visvieglāk ir pieņemt to, ko tev saka kā patiesību, jo cilvēki jau ir ļoti ilgstoši dzīvojuši šādas informācijas varā," intervijā "Deviņvīri" pauž sociālpsihologs Mārtiņš Priedols….: https://jauns.lv/raksts/9viri/525388-patiesiba-par-meliem-kritiska-un-imperiska-domasana 

Aiz propagandas priekškara: Krievijas paštēlam radīts nāvējošs kokteilis  

  LETA

Agresīva, kaimiņiem naidīga, totalitāra, cilvēktiesības neievērojoša, izolacionistiska un homofoba - tāda ir Krievija Rietumu pasaules acīs. Taču Kremļa propagandisti savai sabiedrībai piedāvā pilnīgi citu skatījumu uz Krieviju. Turklāt šajā redzējumā kopā savijas gan tas, ko ideologi vēlas iestāstīt iedzīvotājiem, no vienas puses, gan atsaukšanās lielas daļas sabiedrības pasaules uztverei, no otras.

Teju gadu sekojot līdzi Krievijas propagandas vēstījumiem, izkristalizējas galvenās tendences, kā tiek konstruēts mūsdienu Krievijas tēls. Vispirms jau tiek sludināts, ka Krievija ir nevis viena no lielvalstīm, bet īpaša civilizācija ar mesiānisku raksturu. Proti, mūsdienu pasaulē Krievijas misija esot aizstāvēt "tradicionālās" un kristīgās vērtības, kuras iznīcina "sapuvušie" un morāli degradētie Rietumi. Līdz ar to Krievija ir garants "normalitātei", "pēdējā cilvēcības saliņa", kur patverties. Karš Ukrainā tiek pasniegts kā metafiziska labā un ļaunā, Dieva un Velna sadursme, kur Krievija pārstāv "dievišķos" spēkus, jo ir kristīga nācija. Faktiski par mūsdienu Krievijas moto atkal ir kļuvis 19. gadsimta sauklis - "pareizticība, patvaldība, tautiskums", tikai "patvaldība" ir nomainīta ar Putinu.

Ultrakonservatīva pareizticība un Padomju Savienība

Krievijas paštēlu Kremļa ideologi veido no savstarpēji ļoti pretrunīgiem elementiem, kas, salikti kopā, veido dīvainu, taču kaimiņvalstīm ļoti bīstamu hibrīdu. Proti, tā ir ultrakonservatīva pareizticība, kas apvienota ar impēriskumu, nostalģiju pēc Padomju Savienības un Staļina slavināšanu. Vienlaikus tas ir naids par notikumiem 1991. gadā, kad sabruka PSRS, un daudzi "kremlini" runā par valsts nodevību un uzskata pirmo un pēdējo PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu par valsts nodevēju. Tajā pašā laikā šeit ļoti labi iederas zināma Staļina reabilitācija, uzsverot un atgādinot viņa nopelnus uzvarā pār hitlerisko Vāciju.

Jāteic, ka propagandistu, piemēram, Vladimira Solovjova un politologa Sergeja Mihejeva, kuru 2014.gadā Eiropas Savienība pasludināja par "persona no grata", ieskatos Krievijai nav īpaši saistošas pēc Otrā pasaules kara noteiktās starptautiski akceptētās robežas, jo visu laiku notiek atsaukšanās uz Krievijas "vēsturiskajām zemēm", uz kurām tai ir leģitīmas "vēsturiskas" tiesības. Kremļa ideologu skatījumā Krievija nenoliedzami ir spēcīga lielvara, kurai nelietīgie Rietumi 1991.gadā nolaupīja varu un ietekmi. Līdz ar to mūsdienu Krievija gluži kā Vācija pēc Versaļas vienošanās dzīvo ar revanšistiskām izjūtām. Proti, krieviem tiek stāstīts, ka vareno lielvaru, ar kuru rēķinājās visa pasaule, - PSRS - 1991. gadā ar pašmāju nodevēju palīdzību sagrāva Rietumi ar ASV priekšgalā. Solovjovs savā raidījumā gaudās, cik liela bija Padomju Savienības teritorija salīdzinājumā ar mūsdienu Krieviju. Tas ir skaidrs apliecinājums, ka mūsdienu Krievijai būtiski ir teritoriālie ieguvumi, vienalga, par kādu cenu tas būtu.

Turklāt tam visam ir zināma šizofrēniska pieskaņa, jo propagandisti nenogurstoši apgalvo, ka Rietumi nespēj atbrīvoties no savām vēsturiskajām koloniālajām ambīcijām, kuras tiek īstenotas arī pašlaik attiecībā uz jaunattīstības valstīm. Savukārt Krievija varot lepoties ar to, ka tā nekad neesot bijusi koloniāla lielvara. Kā tas iet kopā ar apgalvojumu par mistiskām pretenzijām uz "vēsturiskajām" zemēm, gan skaidrots netiek, jo šādas pretrunas jau nevienu neinteresē.

Vēl viena zīmīga tendence - par Krieviju tiek runāts kā par ideālo valsti, kura nekad pirmā neesot nevienam uzbrukusi, kura nevienu nav nedz okupējusi, nedz apspiedusi. Līdz ar to padomju laiks nav nekas tāds, par ko jākaunas, kas būtu jāizvērtē, kur būtu nepieciešama lustrācija. Gluži otrādi, par padomju laiku tiek runāts kā par Krievijas "zelta laiku", kad no Krievijas baidījās. Jā, krievi negrib, lai tos mīl vai pat tikai ciena, galvenais, lai baidās.

Krievu "totalģija"

2020. gadā "Levadas centra" veiktajā aptaujā noskaidrots, ka 75% krievu padomju laiku uzskata par diženāko Krievijas vēsturē. Tikmēr 65% pauda nožēlu par Padomju Savienības sabrukumu. "Ir skaidrs, ka tas ir vairāk nekā vienkāršs lepnums par Krievijas pagātni. Literatūrzinātnieks Mihails Epšteins to dēvē par "totalģiju", kas ir vārdu "totalitārisms" un "nostalģija" savienojums, ko viņš raksturo kā "alkas pēc veseluma, totalitātes un atgriešanās pie tādas totalitāras sistēmas kā Padomju Savienība". Neskatoties uz visām šausmām un trūkumiem, tas bija laiks, kad Krievijas tauta šķita vienota, kad viņiem bija ideoloģiska vienotība, kaut kas, uz ko tiekties un ko aizstāvēt," raksta portāls "bne IntelliNews". Savukārt Oksfordas universitātes pētnieki Pols Čeistijs un Stefans Vaitfīlds uzskata, ka identificēšanās ar Padomju Savienību izriet no naidīguma pret Rietumiem un vēlmes paplašināt Krievijas robežas, iekļaujot tajā bijušās Padomju Savienības daļas - tā sauktās "tuvās ārzemes".

Jāteic, ka atsaukšanās uz "krievu vēsturiskajām zemēm" diemžēl ir kļuvusi par ļoti tipisku un ar to tiek pamatotas krievu "vēsturiski noteiktās" pretenzijas. Turklāt par to, cik tālu iet atpakaļ vēsturē, domas dalās. Daļa "kremlinu" pauž, ka krievu vēsturiskās zemes ir visa bijusī PSRS teritorija, citi atsaucas uz vēl senākiem - Krievijas impērijas - laikiem, kā tas ir gadījumā ar Varšavu.

Agresija un moceklība

Līdztekus Krievijas misionārajai lomai un zināmam aizvainojumam par vēsturisko netaisnību (PSRS sabrukums un teritoriju zaudēšana) pašreizējā kara apstākļos pašidentificēšanās un valsts tēla veidošana notiek caur sevis pretnostatīšanu pārējai pasaulei. Protams, tas ir neizbēgami situācijā, kad jāskaidro saviem iedzīvotājiem, kādēļ visas Rietumu valstis ir noteikušas Krievijai sankcijas. Līdz ar to propagandisti savos stāstījumos aizvien biežāk uzsver, ka visa Eiropa ir kļuvusi nacistiska un vēlas iznīcināt Krieviju. Tāpat līdztekus Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim Kremļa polittehnologi atklāti dēvē ASV prezidentu Džo Baidenu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu par kara noziedzniekiem.

Krievijas retorikā, no vienas puses, tiek pausta klaja agresija ar draudiem nolikt pie vietas NATO un Rietumus, no otras, Krievijas iztēlošana par mocekli, pret kuru vērsta nacistiska Rietumu sazvērestība. Dažāda kalibra politologi un publicisti pat aizrunājas tik tālu, ka salīdzina krievus ar ebrejiem, proti, arī krievi esot kļuvuši par izstumtajiem (izgoji), un tāpat kā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū sākās ebreju vainošana visās tā laika likstās, tā pašlaik visās nelaimēs tiekot vainoti slāvi.

Nākamais ideoloģiskais solis bija pretstatīt Krieviju visām rietumvalstīm, kuras atbalsta Ukrainu. Te talkā tika ņemts naratīvs par visā Eiropā atdzimušo nacismu, tādējādi krievu sabiedrībā atdzīvinot vēsturisko sentimentu par pārciestajām Otrā pasaules kara šausmām. Lai tas izklausītos ticamāk, propagandisti braši stāsta, ka "kolektīvie Rietumi" jau kopš 1945. gada grib atriebties Krievijai par tās uzvaru Otrajā pasaules karā. Ideoloģiskās frontes cīnītājus ne brīdi nemulsina tas, ka paši šie "atriebēji" piedalījās vēsturiskās uzvaras izcīnīšanā un darīja visu iespējamo, lai sakautu nacistisko Vāciju.

Kā redzams, propagandistu shēma ir atstrādāta līdz sīkumiem - apdraudētības sajūtas uzturēšana Krievijas sabiedrībā, vienlaikus uzsverot krievu vēsturisko misionārismu un cilvēces glābēju lomu, un pretinieka, lasi "kolektīvo Rietumu", dēmonizācija un diskreditācija. Faktiski propagandisti sabiedrībai vēlas iebarot pasaku par to, ka notiek tumsas un gaismas spēku sadursme un Krievijas misija ir glābt pasauli no sātanisma, kas valda Rietumos.

SAISTĪTĀS ZIŅAS

Aiz propagandas priekškara: starp Brjanskas apšaudi un Lavrova klaunādi

Līdz ar krievu iecerētā "blitzkrieg" izgāšanos un karadarbības ievilkšanos, Kremlis vairs nevar savai sabiedrībai stāstīt, ka karots tiek ar Ukrainu un "varenā" Krievijas armija nespēj sakaut kaut kādus tur ukraiņu nacionālistus. Līdz ar lielajiem zaudējumiem karā un karadarbības ievilkšanos, valdošajai elitei bija nepieciešams cits stāsts, ar kuru aizstāt pasaku par ātru Ukrainas "denacifikāciju" un "apspiesto" krievvalodīgo atbrīvošanu. Līdz ar to ideologi uzkonstruēja vēstījumu, ka patiesībā Krievija karo nevis ar Ukrainu, bet ar NATO, tiek minēts, ka pret to ir apvienojušās 52 valstis, kas arī izskaidro, kādēļ krieviem nav vieglu un ātru panākumu frontē.

Jāteic, ka Krievijas propagandas ideoloģiskais diskurss aizvien spēcīgāk atgādina islāma fundamentālistus. Arī "kremlini" apgalvo, ka Krievija nevar zaudēt, jo tās pusē ir Dievs. No dažiem propagandistiem pat var dzirdēt islāma pašnāvnieku cienīgas tēzes saistībā ar kodolkara draudiem. Piemēram, gan Vladimirs Solovjovs, gan Margarita Simonjana ir atkārtoti teikuši, ka nav jēgas pasaulei, kurā nav Krievijas. Turklāt ar to saprotot tieši Putina Krieviju. Tādēļ, ja ir apdraudēta pašreizējā Krievija, tad labāk lai aiziet bojā visa pasaule.

Rezumējot, Krievijas paštēls, kas ir salipināts no pareizticības, impēriskuma un nostalģijas pēc Padomju Savienības, ir visai nāvējošs kokteilis, kas agresorvalsts kaimiņiem var radīt spēcīgas galvassāpes. 

    30.04.2020 00:04

Covid-19, autoritārisms un Krievijas propaganda  

Andis Kudors, politologs

…Koronavīruss ir iegansts, lai Kremļa propagandisti turpinātu iesākto – vēstītu par to, cik slikti ir Rietumos un cik labi Krievijā. Tie, kuri strādā smalkāk, saka, ka arī Krievijā ir slikti, bet Rietumos nav labāk, varbūt pat sliktāk. Covid-19 ir tikai kārtējā tēma, kas tiek izmantota, lai savai un ārvalstu auditorijai "apstiprinātu": "Mēs taču jums jau teicām!" Noklusēšana un meli ir mūsdienu Krievijas ārpolitikas un iekšpolitikas rutīna. Kāpēc tā?

Autoritārisms un meli

Viena no Mihaila Gorbačova uzsāktās astoņdesmito gadu perestroikas jeb pārbūves sadaļām bija "glasnotj" (atklātība), kuras ietvaros PSRS Tautas deputātu kongresā 1989. gadā tika izgaismots un atzīts par spēkā neesošu 1939. gada Staļina–Hitlera pakts un tā slepenie protokoli. Tās pašas atklātības ietvaros 1988. gadā uz ekrāniem parādījās kinofilma "Mazā Vera", kura bija ļoti populāra kopmītnēs notiekošās tuvības ainu dēļ. Šīs ainas varbūt daļai auditorijas aizēnoja revolucionārās filmas galveno vēstījumu – ne viss Padomju Savienībā ir kārtībā, tajā ir daudz jo daudz sociālo problēmu. Galvenā varone Vera kādā epizodē ironizēja par tautas kopējo sapni – komunismu. Daudzas desmitgades filmu veidotājiem nekas tāds netika atļauts. Kinofilma "Baltā tuksneša saule" pat ar daudz mērenāku ironijas devu vairākus gadus nogulēja plauktos kā padomju skatītājam kaitīgs darbs.

Kā reformēt valsti, ja tiek noklusēta patiesība? Borisa Jeļcina laikā drīkstēja runāt un rakstīt par reāli notiekošo. Kas ir noticis VDK virsnieka Vladimira Putina valdīšanas laikā? Kāpēc mūsdienās, ieslēdzot RTR, NTV un citus smadzeņu skalošanas kanālus, ir jāsaķer galva, jo ilgi neko tādu nav iespējams skatīties un klausīties? Atbilde ir vienkārša – autoritārisms nevar pastāvēt bez meliem un noklusēšanas. Autoritāra un jo sevišķi totalitāra režīma līderiem, vadoņiem un tautu tēviem palīdz personības kults, lielāks vai mazāks, bet kults. Lai tauta skatītos nacionālajam līderim mutē un mātu ar galvu viņa runu laikā, vajag divas lietas: melus un represijas. Melus – naivākajiem un mazāk izglītotajiem, represijas – gudrajiem un drosmīgajiem. Godīgās vēlēšanās var uzvarēt labākie, savukārt tur, kur informācijas telpa tiek kontrolēta, uzvar tie, kuri nosaka, kas tautai ir un kas nav jāzina. Mūsdienu Krievijas "mediji" ir auguši maldināšanas meistarībā, tikai tas jau nav gods – būt melu lielmeistaram. Vai Latvijas iedzīvotāji ir pasargāti no viņu ietekmes?

Reklāma, propaganda, informācija un dezinformācija

Kā darbojas reklāma un aktīvā pārdošana? Reklamētājs un pārdevējs noklusē par produkta nepilnībām un izceļ labās īpašības un sniegtās priekšrocības. Ja pircējs saka – cena par lielu, tad pārdevējs atbild – ieguvums vēl lielāks! Neprofesionāls pārdevējs sāk strīdēties un saka – nē, cena ir zema, nepadomājot, ka par "zemu" un "augstu" pircējs visbiežāk domā no savas algas perspektīvas. Ja esat no tiem, kas saka, ka nekad nav uzķērušies uz aktīvo pārdošanu un reklāmu, – padomājiet divreiz! Ja pat reklāma var mūs novest pie cita rezultāta, nekā cerējām, tad vēl jo vairāk mērķtiecīga maldināšana. Meistarīgi sagatavota propaganda melus nesatur, tā noklusē un piepucē, līdzīgi kā reklāma. Propagandisti specifiski iepako informāciju, vedot auditoriju pa koridoru, kas sašaurinās, tuvojoties vienīgajai "pareizajai" atbildei. Turklāt propaganda bieži operē tā, lai izraisītu afekta (emocionālu), nevis kognitīvu (racionālu) reakciju.

Atšķirībā no propagandas informācija jūs nekur "neved", jūs paši nonākat pie vieniem vai otriem secinājumiem. Te gan jāpiebilst, ka, lietojot informācijas ieguvei tikai vienu mediju, pakļaujat sevi riskam. Medija redakcija izlemj, kas svarīgs, kas ne, un ar savas dienaskārtības palīdzību var censties ietekmēt valsts politisko dienaskārtību. Arī pedagogi "ved" skolniekus noteiktā virzienā, tomēr propaganda nav tas pats, kas pedagoģija. Pedagogi māca mums, kā meklēt, kā atsijāt vajadzīgo no nevajadzīgā, kā analizēt iegūtos datus, kā nonākt pie secinājumiem, pie pareizā risinājuma un patiesības.

Un te atskan postpatiesības laikmeta indivīda balss: "Kurš vispār zina, kas patiesībā notiek, viss ir miglā tīts." Pirms šīs rindas lasošie pedagogi un filozofi sāk nervozēt, apstādināšu sevi un tikai piebildīšu – Krievijas dezinformētāji strādā tieši šajā virzienā – lai migla būtu biezāka. Miglas lukturi netiek ieslēgti, vējš nav vēlams. Dezinformācija ir ļoti bīstama, jo tā nav vienkārši viltus ziņa jeb meli. Dezinformētājs cenšas atklāt auditorijai ko patiesu, iepriekš nezināmu, tad pievieno klāt melus, tā, lai jūsu viedoklis un ideālā gadījumā arī turpmākā rīcība atbilstu viņa mērķiem. Raksta ierobežotā apjoma dēļ te aplūkojam tikai mazumiņu no minimuma. Kur nu vēl informācijas kara arsenāls ar refleksīvo kontroli, psiholoģiskajām un ietekmes operācijām?!

Prakse

Kas notrieca Malaizijas lidmašīnu MH17, kas lietoja "Novičok" Solsberi, kas radīja koronavīrusu? Kremlī ieklepojas, aģentūra "Rossija Segodņa" un citi gaismas nesēji sasparojas un saražo nevis vienu maldinošu versiju, bet septiņas, un migla sabiezē. Ja būtu tikai viens vēstījums, ko darīt, ja tas tiek atmaskots? Tāpēc vajag daudz un uzreiz. Lai būtu vieglāk noticēt, tiek izmantota dezinformācija – daļa detaļu ir patiesa, daļa – nepatiesa. Vai Kremļa rupori daudz runā par ES Māršala plānu koronavīrusu ierobežojošo pasākumu negatīvo seku mazināšanai?

Protams, ka ne. Tas atgādina Irākas karu, kura laikā Huseina propagandists ar iesauku "Bagdādes Bobs" ar lielu aizrautību stāstīja, ka Irākas spēki veiksmīgi likvidē ASV karavīrus un tankus. Krievijas mediji to regulāri tiražēja, vienlaikus daudz neziņojot par ASV un sabiedroto spēku straujo virzīšanos uz mērķi. Kad tas bija sasniegts un režīms krita, bija īpatnējs vakuums Krievijas medijos. Ja sekotu tikai Kremļa TV kanāliem, iespējams, pārņemtu dīvaina sajūta, jo kā tad tā – visu laiku taču tika ziņots par veiksmīgajām irākiešu militārajām darbībām, bet te pēkšņi – režīms kritis? Līdzīgi bija vīrusa izplatīšanās sākumā, kad Itālija izmisīgi cīnījās un robustā ES vadība vēl nebija nākusi klajā ar ideju par jaunu Māršala plānu Eiropai un valstu divpusējie palīdzības soļi vēl netika sperti. Daudzi steidzās teikt, ka ES brūk, NATO brūk, viss ir slikti utt. Līdzīgi kā Irākas karā, arī tagad, vīrusa apkarošanas laikā, maldinātāji darbojas pēc šablona, stāsta pārsvarā tikai par eiropiešu un amerikāņu problēmām un Krievijas/Ķīnas panākumiem.

Par ES vienotības trūkumu vīrusa ierobežošanas kontekstā runāja arī viens otrs Latvijas eksperts. Te jāuzdod jautājums: vai vēlamies federālu Eiropu? Brisele Eiropas Savienībai nav tas pats, kas Vašingtona Savienotajām Valstīm vai Berlīne federatīvi veidotajai Vācijai. Te nevēlos teikt, ka ar Eiropas solidaritāti viss ir labi, nebūt ne. Turklāt kā Latvijas pilsonim man nepatīk daži no vējiem, kas pūš uz mums no Briseles un citām Eiropas galvaspilsētām. Tomēr, ja kritizējam, tad atbilstoši tām saistībām, ko katrs ir apņēmies darīt. Atgādināšu, ka ES darbojas uz līgumu bāzes, kas tiek noslēgti starp dalībvalstīm un kuros ik pa laikam mainīti to nosacījumi, vai arī slēgti jauni. Vai prasīsim viens no otra vairāk, nekā Lisabonas līgums paredz? To saku plašāk, ne tikai saistībā ar šo vīrusa epopeju. Tie, kuri aiz Kremļa sienas lūko, kur ES nav ideāla, redzot, ka Brisele rīkojas lēni, Maskavā lēma ātri un aizsūtīja Itālijai "pakazuhas" (izrādīšanās) palīdzību.

Rietumvalstu diskreditēšana tiek izvērsta, izplatot dezinformāciju par valstu cīņu pret koronavīrusa izplatību. Martā tika izvērsta dezinformācijas kampaņa pret Poliju, to apsūdzot Itālijai paredzētu sejas masku nozagšanā un savas gaisa telpas slēgšanā Krievijas lidmašīnām, ar kurām tika plānots nogādāt humāno palīdzību Itālijai. Arī Latvijai tiek sava daļa, "Sputnik" stāstīja, ka Krievijas veselības aprūpe ir laba, bet Latvijas – vāja. Vēl vairāk, maldinātāji pieļāva, ka vīruss ir izgudrots Latvijā. Tātad vismaz mūsu biologi un farmaceiti ir labi. Kaimiņzemes maldinātāji ir atvēzējušies: koronavīruss ir radīts NATO laboratorijās; vīrusa radīšanas mērķis ir dzimumu līdzsvara nodrošināšana, jo, izradās, vīrieši no tā mirst vairāk; tas ir aizsardzības līdzeklis, lai neielaistu imigrantus no Turcijas Eiropā; briti iesmērēja Vuhaņā metro rokturi, līdzīgi kā viņi iesmērēja ar kaut ko Skripaļa durvju rokturi; vīruss tiek izplatīts, lai novērstu uzmanību no "Brexit" un, svarīgi, lai samazinātu Itālijas pensiju sistēmas slogu.¹ Loģiski...

Krievija – Ķīna – Irāna

Ķīnas Ārlietu ministrijas runasvīrs Lijan Zhao 13. martā retvītoja Krievijā tapušu rakstu "Covid-19: jaunākie pierādījumi rāda, ka vīruss ir radies ASV". Tas tika izplatīts vairāk nekā 60 000 reižu "Facebook", "Twitter" un "Reddit", un saite uz to izplatīta 116 mājaslapās.² Gan Krievija, gan Ķīna un Irāna kopš februāra izplata dezinformāciju par vīrusu. Te ir jaušama sadarbība, valstis izplata viena otras vēstījumus, sevišķi tos, kas ziņo par ASV vainu vīrusa radīšanā. ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo 20. martā teica, ka visas trīs minētās valstis koordinē pūliņus šajā jomā. Ķīnas pārstāvji izplata divus galvenos vēstījumus: 1) ASV ir atbildīgas par vīrusa radīšanu; 2) Ķīnas Komunistiskā partija veiksmīgi tiek galā ar problēmu, tas pierāda Ķīnas sistēmas pārākumu pār citām. Ķīnas propagandisti saudzē Krieviju, kas savukārt saudzē Ķīnu savos vēstījumos. Bijušais CIP darbinieks Metjū Kronings (Matthew Kroening) norāda, ka Ķīna ir pārgājusi no sākotnējās taktikas – savu sasniegumu slavēšanas – uz Krievijas stila dezinformāciju, aktīvi uzbrūkot citām valstīm.³ Krievijas maldinātāji saražo vēstījumu, ko Ķīnas un Irānas draugi izplata. Pēc tam Krievijas maldinātāji pārpublicē irāņu un ķīniešu vēstījumus, kas sākotnēji radīti Krievijā, bet nu tie tiek pasniegti kā no ārvalstīm nākuši.⁴ Redz, ne jau tikai mēs to sakām, arī citi.

Noslēgumā

Covid-19 izmantošana propagandā un dezinformācijā atgādina ne tikai par Latvijas un citu Eiropas valstu informācijas telpas drošību, bet arī par sabiedrības veselību kopumā, kas var tikt negatīvi ietekmēta, ja cilvēki pieņem lēmumus, balstoties maldinātāju vēstījumos. Dezinformācija par valdības sazvērestību pret tautu ir efektīva tajā sabiedrības daļā, kura nejūtas tā, ka spētu ietekmēt valdības darbu. Te svarīgs ir vārds "nejūtas", jo valstīs, kur pastāv politiskās līdzdalības kanāli, dažkārt indivīdi vienkārši nezina, kā ietekmēt, vai nevēlas uzņemties atbildību par savā pašvaldībā un valstī kopumā notiekošo. Daļai, pat ja ir vēlme un zināšanas, nav laika, jo jāstrādā vairākos darbos, šajā gadījumā grūti ko pārmest.

Politiskā līdzdalība ir ne tikai biļetena iemešana balsošanas urnā, bet arī dalība partijās, nevalstiskajās organizācijās, interešu grupās, kuras cenšas ietekmēt politiku. Arī ielas demonstrācija un pikets ir konvencionāla protesta forma, kas prasa pilsonisku drosmi. Ērtāk ir sēdēt dīvānā un teikt, ka visi politiķi ir idioti un nelieši, un pa reizei vēl kaut ko spēcīgu ietvītot vai ierakstīt "Facebook". Atriebjoties par lielo netaisnību, tā teikt. Politiķi un ierēdņi nav eņģeļi vai dēmoni, viņi ir mūsu kaimiņi, skolas vai augstskolas biedri ar savām stiprajām un vājajām pusēm, kam ir jāatskaitās sabiedrībai par savu darbu. Interneta troļļi to izmanto, lai grautu, nevis celtu. Ja ir aizliegta vai apgrūtināta pilsoniskā un politiskā līdzdalība, ja valstī ir ierobežota NVO izveide, pulcēšanās, protesta īstenošana, ja vēlēšanas ir negodīgas, ja lielajos medijos priekšvēlēšanu periodā pārsvarā parādās Putins, Žirinovskis un Zjuganovs, tad sašutumam ir pamats. Savukārt demokrātiskās valstīs vajag mazāk aizrauties ar sazvērestības teoriju, bet izmantot savas iespējas. Postpadomju domāšana ir laba augsne dezinformācijas izplatīšanai.

1 Russian propaganda spreads conspiracy that coronavirus could be designed to kill elderly Italians, 30.03.2020., http://euromaidanpress.com/2020/03/30/russian-propaganda-spreads-conspiracy-that-coronavirus-could-be-designed-to-kill-elderly-italians/

2 Russia's top coronavirus 'fakenews' stories, 27.03.2020., https://euobserver.com/coronavirus/147905

3 As Virus Spreads, China and Russia See Openings for Disinformation, 28.03.2020., www.nytimes.com/2020/03/28/us/politics/china-russia-coronavirus-disinformation.amp.html

4 Turpat.

https://www.delfi.lv/news/versijas/andis-kudors-covid-19-autoritarisms-un-krievijas-propaganda.d?id=52098817

Geneva: Evolving Censorship Evasion

Join us and learn about our fight against internet censorship around the world.

Automating Evasion

Researchers and censoring regimes have long engaged in a cat-and-mouse game, leading to increasingly sophisticated Internet-scale censorship techniques and methods to evade them. In this work, we take a drastic departure from the previously manual evade/detect cycle by developing techniques to automate the discovery of censorship evasion strategies.

Our Approach

We developed Geneva (Genetic Evasion), a novel experimental genetic algorithm that evolves packet-manipulation-based censorship evasion strategies against nation-state level censors. Geneva re-derived virtually all previously published evasion strategies, and has discovered new ways of circumventing censorship in China, India, Iran, and Kazakhstan.

How it works

Geneva runs exclusively on one side of the connection: it does not require a proxy, bridge, or assistance from outside the censoring regime. It defeats censorship by modifying network traffic on the fly (by injecting traffic, modifying packets, etc) in such a way that censoring middleboxes are unable to interfere with forbidden connections, but without otherwise affecting the flow. Since Geneva works at the network layer, it can be used with any application; with Geneva running in the background, any web browser can become a censorship evasion tool. Geneva cannot be used to circumvent blocking of IP addresses.

Geneva composes four basic packet-level actions (drop, duplicate, fragment, tamper) together to represent censorship evasion strategies. By running directly against real censors, Geneva’s genetic algorithm evolves strategies that evade the censor.

Real World Deployments

Geneva has been deployed against real-world censors in China, India, Iran, and Kazahkstan. It has discovered dozens of strategies to defeat censorship, and found previously unknown bugs in censors.

Note that Geneva is a research prototype, and does not offer anonymization, encryption, or other protection from censors. Understand the risks in your country before trying to run Geneva.

All of these strategies and Geneva’s strategy engine and are open source: check them out on our Github page.

Learn more about how we designed and built Geneva here.

Who We Are

This project is done by students in Breakerspace, a lab at the University of Maryland dedicated to scaling-up undergraduate research in computer and network security.

This work is supported by the Open Technology Fund and the National Science Foundation.

Contact Us

Interested in working with us, learning more, getting Geneva running in your country, or incorporating some of Geneva’s strategies into your tool?

The easiest way to reach us is by email.

• Dave: dml (at) cs.umd.edu (PGP key here)
• Kevin: kbock (at) terpmail.umd.edu (PGP key here)

https://geneva.cs.umd.edu/

Борис Гребенщиков

Песня «Вечерний Мудозвон»

https://www.youtube.com/watch?v=vS5p4LuDASM