* * *
Alvis Hermanis soctīklos publicē atklātu vēstuli, kuru noraidīja valsts
finansētie mediji
19.12.2024
"Šo vēstuli esmu spiests publicēt šeit soctīklos, jo valsts (lasi -
partiju) finansētie mediji tādu iespēju man nedod," sociālajā tīklā
"Facebook" raksta Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis
Hermanis.
Publicējam vēstuli pilnībā.
* * *
Pieņemsim, ka šī ir Jaungada uzruna no kāda vidēji aritmētiskā Latvijas
pilsoņa, kuram ar katru nākamo vecgada vakaru rodas arvien lielākas aizdomas,
ka tie prezidenti un valdības vadītāji, kuri tur pie eglītes ikgadu no
televizora runā, nemaz vairs nepārstāv mūsu intereses. Protams, ja mēs
vienosimies un piekrītam, ka politiķi ir cilvēki, kuru vienīgais uzdevums ir
pieņemt maksimāli labākos lēmumus tautas interesēs. Nekas cits no viņiem jau
netiek arī prasīts.
Sāksim ar patiesu stāstu, kas ilustrē problēmu.
Kāds LV bijušais deputāts aizgāja no politikas un meklēja darbu. Kas
nebija viegli. Kaut arī viņš bija pabijis divu ministriju vadītāja amatā un
viskautkur. Visbeidzot darbu atrada kādā privātā turklāt starptautiskā biznesa
kompānijā. Taču diezgan ātri īpašnieki (viens no kuriem man šo stāstu arī
izstāstīja) noskaidroja, ka cilvēks māk labi runāt, taču izmantot viņu var
vienīgi, tā saucamajai, durvju atvēršanai, - pateicoties viņa plašajam paziņu
lokam ierēdniecībā. Taču, kad jārunā lietas un jāpieņem lēmumi, pie galda sēdēt
viņu nekad neaicināja. Vienkārši neaicināja un viss. Nebija jēgas.
Tāds, diezgan tipisks stāsts. Latvijas politiķi, - gan deputāti, gan
ministri, kā man stāsta insaideri, vispār ļoti baidās izkrist no politikas
aprites. Vienkārša iemesla dēļ - ļoti grūti atrast darbu pēc tam.
Izskatās, ka LV problēma Nr1 ir tāda, ka esam netīšām uzradījuši tādu
atlases sistēmu, kuras rezultātā lēmumu pieņemšanas pozīcijās nonāk īpaši
selekcionēti cilvēki, kuri ir vismazāk tam atbilstoši un kuriem Dievs nav devis
prasmes pieņemt pareizos lēmumus.
Tāpēc atgriežos pie sava gadu vecā priekšlikuma, kā nomainīt šo kļūdaino
selekcijas sistēmu un radīt citu - labāku. Tādu, kurā tiktu tomēr izvēlēti
maksimāli atbilstošākie cilvēki un no kuriem mēs varētu sagaidīt maksimāli
kvalitatīvākos lēmumus. Un personīgu atbildību, cita starpā.
Tātad, es atgriežos pie sava priekšlikuma - uz nākamajām vēlēšanām radīt
jaunu partiju, kuras mērķis ir tikai viens - nomainīt Saeimas vēlēšanu likumu:
“LATVIJAS REPUBLIKAS SAEIMAS VĒLĒŠANĀS TURPMĀK PIEDALĀS NEVIS PARTIJAS,
BET TIKAI INDIVIDUĀLI PILSOŅI.”
Tiklīdz likums nomainīts, rīko jaunas vēlēšanas.
Tas nenozīmē, ka partijas tiktu aizliegtas. Uz veselību! Taču katrs vēlēšanu apgabals parlamentam
izvirza konkrētu cilvēku, bet nevis partiju. Un arī atbildība tiek prasīta
nevis no kaut kādām anonīmām partijām, bet no konkrēta deputāta (starp citu, LV
Satversmē sadaļā par Saeimu vārds “partija” pat nav minēts).
Stāsta, ka pirmskara Latvijā Saeimas deputātiem Kārtības rullī nebija
nekādu profesionālu un citu ierobežojumu. Tur sēdēja viscienījamākie
sabiedrības pārstāvji , turklāt sēdes notika pēc 7 vakarā, lai viņi varētu
savienot to ar savu pamatnodarbošanos. Mūsdienu ierobežojumus izdomāja mūslaiku
nespējnieki, lai izvairītos no sāpīgās konkurences ar valstsvīriem un
valstssievām - personībām, kuri sevi apliecinājuši jau citās jomās. Un šeit
labs piemērs ir arī 1990.gada Augstākās padomes parlamenta sastāvs, kas pieņēma
Neatkarības deklarāciju. Tās sastāvs bija sabiedrības zieds, un ievēlēts tas
tika ne jau pēc partiju piederības.
Nav noslēpums, ka mūslaiku LV partijās lēmumus pieņem max 5-6 cilvēku
grupiņas (nevis partijas biedri), kuri tad no sava vidus paši izraugās
prezidentu, kurš, savukārt, izvēlās valdību. Tā viņi paši sevi atražo un
iepriecina bezgalīgi. Viņu apmaksātie mediji to visu atbalsta. Un tas viss, kā
redzam, paliek arvien bezcerīgāk.
Jo valsts lēnām iet uz beigām, gan demogrāfiski, gan ekonomiski, gan
idejiski.
Un pašrezējai kārtībai ar demokrātiju jau sen vairs nav nekāda sakara.
Tātad. Aicinu sabiedrību apspriest vienreiz lietojamas partijas
dibināšanu, kuras vēstījums ir: “Pret visām partijām! Un par personīgo
atbildību!”
Pēdējais brīdis reģistrēt šādu partiju būtu 2025.gada septembrī. Tā kā
ir laiks vēl saprast, vai šim vispār ir atbalsts sabiedrībā, - jo tikai tad tam
būs jēga. Tas savā ziņā būs referendums par partiju atbildību, par to, kas
sadarīts.
Manuprāt, šis ir vienīgais veids kā beidzot atgriezt enerģiju Latvijai
un iesaistīt tajā katru!
PS. Protams, būs jautājumi, ko šāda partija iesāks, ja to ievēlēs, bet
negūs vairākumu? Gan jau arī to varētu visi kopā izdomāt. Arī nosaukumu varam
apspriest.
Alvis Hermanis
15.02.2020
Valsts
padome – vai politisko gribu var pakļaut kvalitātes kritērijiem?
Vilis Seleckis, publicists
Diskusiju centrā izvirzījies
Valsts prezidenta piedāvājums dibināt
Valsts padomi. Tajā darbotos augsti kvalificēti juristi, kas Saeimas
deputātiem dotu rekomendācijas par iecerētajiem, gatavotajiem un, iespējams,
jau pieņemtajiem likumiem.
Pirmajā brīdī šķiet, ka nodomi ir cēli un pamatoti. Sabiedrības
kritika par Saeimas darbu top aizvien asāka. Tajā darbojas ne tikai juristi,
bet arī citu profesiju pārstāvji, un tāpēc liekas, ka vajadzīgi padomdevēji, kas
vērtētu likumu kvalitāti un to atbilstību sabiedrības interesēm.
Bet uzreiz rodas virkne
jautājumu – kas ir sabiedrības
intereses? Vai iespējamas
universālas visas sabiedrības intereses? Kas tiesīgs uzskatīt, ka viņš pauž
visas sabiedrības intereses?
Pietiek pamest skatu kaut
vai uz diskusijām par reģionālo reformu, lai saprastu, ka tie nav tukši
jautājumi. Attieksmē pret iecerētajām pārmaiņām pašvaldību darbā virmo
kaislības. Pašreizējo vietvaru vadītājiem gribas saglabāt esošo stāvokli,
toties daudzi citi apgalvo, ka vajadzīgas lielas pašvaldības ar plašām
iespējām. Skan vēl citi viedokļi. Rodas jautājums – kurš pauž sabiedrības
intereses? Vai kāds var nešaubīgi pateikt, kādas ir sabiedrības intereses
pašvaldību jautājumos?
Nodokļu likums. Atkal
interešu dažādība. Darba devēji grib vienu, darba ņēmēji pavisam ko citu,
pensionāri vēl kaut ko citu.
Kurš var nešaubīgi definēt,
kādas ir sabiedrības intereses nodokļu jautājumā?
To pašu varētu teikt par
jebkuru citu likumu, kas top Saeimā. Sabiedrība
ir diferencējusies materiālā, sociālā, etniskā un daudzējādā citādā ziņā.
Tāpēc intereses katram ir citādas, bet universālas,
visiem vienādas nav (?) iespējamas, ja nu vienīgi vēlme
stiprināt savu valsti, vairot tās spēku. Taču
domas par šo mērķu īstenošanas
metodēm katram būs citādas.
Ne velti Latvijā, tāpat kā
visā pasaulē, pastāv liberālās, konservatīvās, sociāldemokrātiskās un vēl
dažādas citādas partijas, kas pauž dažkārt diametrāli pretējus viedokļus par
sabiedriskajiem procesiem. Tāda partija, kas uzdevusies par visas sabiedrības
interešu pārstāvi, bijusi tikai viena – komunistiskā. Zinām, kur tā tagad
atrodas.
Lai ievērotu katras puses intereses, novērstu to
atklātu sadursmi, demokrātiskā valstī notiek vēlēšanas un darbojas parlaments. Tā pieņemtie
likumi ir dažādo interešu sadursmes un saskaņošanas rezultāts, kompromiss
starp daudzajām un dažādajām interesēm. Ja likums ir kompromisa rezultāts,
tad nekad nebūs tā, ka visi to sauks par ideālu un kvalitatīvu. Vienmēr būs neapmierinātie, kas to kritizēs.
Nav šaubu, ka arī topošie likumi par pašvaldībām un nodokļiem būs kompromisa
rezultāts, vieniem patiks vairāk, citiem mazāk, vieni tos sauks par
kvalitatīviem, citi – par galīgu haltūru. Taču demokrātiskā sabiedrībā
iespējami tikai šādu cīkstiņu rezultātā tapuši likumi. No augšas nolaistie nav
iespējami.
Ja tā, tad acīmredzot nav iespējama (?) pāri Saeimai stāvoša institūcija, kas
ienestu it kā objektīvu un pilnīgu skaidrību likumu kvalitātes jautājumos.
Tās vērtējums vienmēr būs atkarīgs no tā, kas veidos šo institūciju. Ja Valsts
padomi veidotu, piemēram, pašreizējā Zaļo un zemnieku savienība, tā par
kvalitatīvu atzītu tikai tādu pašvaldību reformu, kas katrā miestā saglabātu
vietvaru. Ja to darītu pašreizējās valdošās partijas –Valsts padomei būtu
pavisam citāds verdikts par pašvaldību likuma kvalitāti.
Ja likumiem varētu piemērot
kvalitātes prasību kā galveno kritēriju, tad
būtu nepieciešama tikai viena partija – Kvalitatīvo likumu partija jeb
jauno laiku "gods, prāts un sirdsapziņa". Tad gudru juristu
aeropāgs no augšas deputātiem pateiktu priekšā, kas ir kvalitatīvs likums, un
viņiem atliktu tikai viens pienākums – nospiest pogas, lai to akceptētu.
Ja 1990. gadā būtu
pastāvējusi Valsts padome vai tai līdzīgs veidojums, tad 4. maija deklarācija
diezin vai tiktu pieņemta – to nosauktu par brāķi un ieteiktu noraidīt, jo bija
pretrunā ar PSRS konstitūciju. Taču deklarācija tika pieņemta. Tas notika
tādēļ, ka tādas bija toreizējās sabiedrības vairākuma (ne visas sabiedrības!)
politiskās intereses, un Augstākā padome lēma saskaņā ar šīm interesēm.
Izšķirošais
spēks likumdošanā nav kaut kāda
abstrakta kvalitāte, bet gan politiskās
intereses. Ja sabiedrības vairākums pieprasa kādu juridisku aktu, tad
tas tiks pieņemts neatkarīgi no tā, kā to vērtēs mākslīgi veidots aeropāgs.
Manuprāt, naivi ir apgalvot,
ka Valsts padome būtu glābusi no OIK avantūras un likumiem saistībā ar
"Parex" banku. OIK likums tapa ne tāpēc, ka toreizējie likumdevēji
neprata izstrādāt kvalitatīvus juridiskos aktus. Manuprāt, taisni otrādi. Viņi
prata samunsturēt tik viltīgu likumu, ka to nekādi nav iespējams atcelt līdz
pat šim laikam. Jautājums tikai tāds – kā interesēs tas tika darīts? Acīmredzot
toreizējās Saeimas mērķis bija
aizstāvēt savu sponsoru klaji savtīgās, noziedzīgās intereses, un
deputāti lieliski visu paveica. Afēru
ietērpa skaistās frāzēs par
ekoloģiju un sabiedrības interesēm. Neviens juristu aeropāgs nebūtu varējis
apturēt šo blēdību. Materiālās intereses ir spēks, kam nospļauties par tādiem
sīkumiem kā kvalitātes vērtējums. To var apturēt vienīgi līdzvērtīgs pretspēks,
kas aizstāv citas intereses. Pat visautoritatīvāko juristu ieteikumi šajā
sadursmē neko nespētu ietekmēt. Politikā, likumdošanā visu nosaka intereses un
tikai intereses. To redzam ik uz soļa, un nav
godīgi sabiedrību barot ar naivām runām par to, ka kvalitātes prasības te
varētu kaut ko mainīt.
Manuprāt, demokrātiskā
sabiedrībā nevienam nav tiesību uzdot sevi par galveno likumdošanas kvalitātes
vērtētāju. Nevienam nav tiesību veidot juristu aeropāgu un sludināt, ka tas būs
galvenais kvalitātes noteicējs. Mākslīgi ieceltais aeropāgs vienmēr būs subjektīvs veidojums
un paudīs tā veidotāju intereses. Ja
Saeima grozītu Satversmi un ievēlētu sev pāri stāvošu Valsts padomi, tad tā
pārvērstos par kaut ko līdzīgu
kritizētajai frakciju sadarbības padomei. Grupiņa izredzēto kādā
klusā stūrī noteiktu likumu saturu, deputātiem kā marionetēm atliktu vien
nobalsot. Tāda situācija nav pieņemama. Demokrātiska likumu pieņemšana vienīgi
iespējama, Saeimas zālē visiem atklāti debatējot un balsojot par katru pantu un
priekšlikumu.
Deputāti, protams, var
uzklausīt padomdevējus, kas izskaidro topošā likuma pieņemšanas sekas. Bet vai
šim nolūkam jādibina jauna institūcija? Vai
tagad Saeimā nepastāv Juridiskais birojs? Vai Tieslietu ministrijas darbinieki nesniedz
nekādas konsultācijas? Vai deputāti nevar izmantot jebkura cita speciālista
pakalpojumus? Vai vajadzīga vēl viena, vēl augstāka, vēl superīgāka
iestāde? Ja Latvijā ir atrodami sevišķi kvalificēti juristi, tad kāpēc Saeima
nevar šos korifejus pieņemt darbā savā Juridiskajā birojā? Kāpēc viņi, šie
superspeci, nevar iesaistīties politikā, tikt ievēlēti Saeimā, ja ir
ieinteresēti ar savām zināšanām pilnveidot valsts juridiskos pamatus? Vēlētāji
viņus noteikti ar prieku ievēlētu par deputātiem, ja reiz viņi ir tik spoži
speci, turklāt zina, kādas ir sabiedrības vairākuma intereses.
Jaunas juridiskas
institūcijas veidošana ir apšaubāma arī tāpēc, ka jau tagad likumdošanas
procesā ir iesaistīti ne tikai deputāti un viņu palīgi, bet arī milzīga juristu
armija.
Saeimā darbojas jau minētais
Juridiskais birojs, te ir deputātu
veidotā Juridiskā komisija, ar likumdošanu nodarbojas Tieslietu ministrija, arī
citās ministrijās ir juridiskie dienesti. Tad vēl ir Satversmes tiesa, Valsts
kontrole, Konkurences padome, tiesībsargs... Prezidenta birojā arī darbojas
juristi, kas var dot padomus un ietekmēt likumu pieņemšanas gaitu. Ja ar visu
šo plašo juristu armiju nepietiek, lai taptu kvalitatīvi likumi, tad, manuprāt,
jādomā nevis par vēl vienas institūcijas veidošanu, bet par to, kā nostiprināt
pašreizējo sistēmu, pirmkārt uzlabot Saeimas darbu. Lai to izdarītu, iespējams,
vajag pilnveidot vēlēšanu likumu.
Jāsekmē
augsti kvalificētu cilvēku ienākšana parlamentā.
Šinī nolūkā jāceļ deputāta prestižs un alga. Zinu, ka daļa sabiedrības prasa
pretējo – samazināt deputātu algas. Manuprāt, tā rīkojoties, nekad nevarēs
uzlabot Saeimas darbu un pieņemto likumu kvalitāti. Zaudējumi būs lielāki nekā
tie līdzekļi, kas tiktu izlietoti kvalificētu deputātu algošanai. Jāņem vērā,
ka mūsu parlamentārajā valstī Saeima ir kungs un ķeizars, no tās lēmumiem
atkarīga visas valsts dzīve. Ja šis "ķeizars" ir demences mocīts
invalīds, tad... jā, tad negribas tam maksāt nekādu algu un rodas vēlme veidot
vēl kādu institūciju, kas gara nabagam palīdzētu pildīt viņa pienākumus. Taču
diezin vai tas ir pareizākais ceļš. Mums jādara
viss iespējamais, lai vārgulīgais parlaments mainītos un kļūtu par valsts
spēcīgāko un viscienījamāko iestādi.
Manuprāt, pašlaik mūsu
valsts vadītājiem vajadzētu domāt nevis par to, kā veidot jaunas sabiedrības
pārvaldes institūcijas, bet par to, kā samazināt jau esošo skaitu, tāpat kā
tagad tiek plānots darīt attiecībā uz pašvaldībām.
Latvijā vairs nav pat divu
miljonu iedzīvotāju, nodokļu maksātāju skaits nemitīgi samazinās, ekonomika
klunkuro gliemeža gaitā, budžets nepalielinās. Mums katastrofāli trūkst
līdzekļu izglītībai, medicīnai, ceļu remontiem. Mūsu skolotāji, mediķi saņem
gandrīz uz pusi mazāku algu nekā Igaunijas kolēģi. Slimnīcas jāslēdz, jo nav
medmāsu, dakteru, kas tajās strādātu. Valsts centrā, Stradiņa slimnīcas
Uzņemšanas nodaļā, sirdzēji tiek turēti gaitenī kā kara lazaretē... Šo
uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt. Šādos apstākļos domāt par vēl
lielākiem izdevumiem valsts pārvaldei, par jaunu institūciju dibināšanu,
manuprāt, nevar saukt citādi kā par tuvredzību. Prātā nāk slavenā Francijas
karaļnama gudriniece, kas ieteica ēst kūkas, kad tauta prasīja maizi.
Tagad laucinieki kliedz, ka
nav ceļu, sirdzēji lādas, ka nav dakteru, bet no valsts visaugstākās
institūcijas viņiem atbild – dibināsim Valsts padomi...
Nevajadzētu aizmirst, kādu
likteni piedzīvoja Marija Antuanete.
23 июля 2017
Греф заявил, что люди станут "абсолютно прозрачными"
Президент-председатель правления Сбербанка Герман Греф высказал мнение о том, что в будущем "реальный" человек будет интересовать мир все меньше, а значение его цифрового "аватара" станет неуклонно расти, люди будут "абсолютно прозрачными": ничего не удастся скрыть. Обо всем этом он рассказал на лекции в Калининграде.
По мнению президента Сбербанка, информационная эра сменилась эрой цифровой в 2015 году. Прорыв произошел после появления технологии, позволяющей использовать неограниченное количество необработанных данных в интернете, а также после появления облачных технологий. Со временем всех будет интересовать "ваша цифровая копия, которая хранится на облаках, а не вы", утверждает Греф.
"Ключевым трендом" на ближайшие годы он назвал прозрачность человека для цифрового мира, отметив, что не все готовы смириться с таким положением дел, но деваться будет просто некуда. Даже если человек захочет оставить что-то в тайне, с помощью специальных аналитических систем это можно будет сделать явным, заверил Греф.
По его словам, американец польского происхождения Михаил Косинский научился получать информацию о людях, изучая их лайки в Facebook. Как выяснилось, 11-12 лайков достаточно для того, чтобы узнать человека так, как знают его коллеги; 230 лайков — как супруг или супруга, а 300 лайков позволят исследователю изучить его на уровне родителей.
"Все мы и дальше будем оставлять цифровые следы, по которым нас совсем не сложно найти и сделать о нас далеко идущие выводы", — заключил президент Сбербанка. : http://www.vesti.ru/doc.html?id=2913026&cid=7
Культурный
интеллект
Почему он важен
для успешного управления и как его развить
Дэвид Ливермор
Культурный интеллект (CQ)
— это
умение, которое нельзя получить автоматически только на основании того, где вы
работали, учились и жили. Это индивидуальная способность. Кто-то ею обладает,
кто-то нет, но повысить свой уровень культурного интеллекта может каждый. Как можно это сделать? Как измеряется CQ? : https://www.mann-ivanov-ferber.ru/books/leading-with-cultural-intelligence/
Leading with Cultural
Intelligence
by David
Livermore
Succeeding
in today’s global market requires a new set of skills than it did when the
pioneers of the twentieth century were making their mark but don’t let that
intimidate you from expanding your business beyond our borders.
In
order to negotiate with vendors from other countries, it is not necessary to
immerse yourself in the culture for an extended period of time, or take a
month-long trip to learn what people are like. As cross-cultural interactions
become increasingly virtual, cultural intelligence—or CQ—becomes the key to
taking your business global, and doing so effectively.
Having
done training and consulting for leaders in more than 100 countries, David
Livermore, president and partner at the Cultural Intelligence Center, has
detailed a four-step model for improving your CQ and maximizing your impact in
managing across cultures.
In Leading
with Cultural Intelligence, Livermore will help you learn about:
- Drive--boost your
motivation for and confidence in interacting with other cultures
- Knowledge--understand
the relevance of differences in religion, values, norms, and languages
- Strategy--plan ahead
for unfamiliar cultural settings, but remain flexible if actual experience
differs from expectations
- Action--successfully
adapt your behavior to each situation
Featuring
fresh research, case studies, and statistics on the ROI of improving your CQ,
this new edition of Leading with Cultural Intelligence with help you
thrive in any business environment--whether it’s across the world or in your
own backyard.
https://www.amazon.com/Leading-Cultural-Intelligence-Secret-Success/dp/1400231116
