sestdiena, 2018. gada 1. septembris

Reāldemokrātijas kaites un to ārstēšana




                                                      Fac id,quod est humanitatis tuae   
   


Reāldemokrātijas kaites un to ārstēšana

     Demokrātijai kā humānismā balstītai sabiedrības politiskās organizācijas formai faktiski nav radīta alternatīva. Tomēr tās īstenošana dzīvē joprojām bieži notiek, ignorējot demokrātiskās vērtības, nemitīgi modificējot un mēģinot pakārtot pilsoņu gribas izpausmes varas interesēm. Rezultātā tiek regulāri pārkāpti tautvaldības principi.
       Šāda daudzu Rietumu demokrātiju piekoptā prakse ierastā ģeopolitiskā stilā tiek attaisnota  ar pragmatiskiem argumentiem par nepieciešamību toleranti reaģēt uz autokrātisku valstu līderu ambīcijām, izdabāt oponentiem, visādi laipot, - organizējot neformālas alianses,  pat demokrātiskos orientierus nomainot par labu komercinteresēm un savtīgam izdevīgumam.
      Tas tā notiek, dzīvojot lokālas aprobežotības radītajās ilūzijās par iespēju antagonistiskās pozīcijās esošu partneru vidū veidot savstarpējas uzticības atmosfēru, t.i., ar fantomu cerību salāgot diktatorisku vadītāju un valstu līderu piekoptu politiku ar demokrātiskām tiesībām un vērtībām. Kā naivi pašsaprotamu pieņemot, ka partneris a priori ir uzticības kredīta cienīga, krietna amatpersona. … turpinājums grāmatā “Kā atbrīvoties no totalitārisma skavām. Izaicinājums pārvarēt politisko vientiesību“: https://buki.lv/product/ka-atbrivoties-no-totalitarisma-skavam-e-gramata

                                                           *    *    * 


Kāpēc rūpīgi apsveram automašīnas iegādi, bet politiķus izvēlamies nepārdomāti? 

Aiga Ārste-Avotiņa, Ilona Baumane-Vītoliņa 29. maijs , 2019 6.45
…Politiķiem ir jārod kopīga valoda ne vien ar citām politiskajām partijām, bet arī savā komandā, kurā uzticība konkrētai politiskajai grupai vai idejai var būt pat svarīgāka par efektivitāti un rezultātu sasniegšanu.
…Tādēļ gan vadītājiem, gan politiķiem jāpiemīt ne tikai izcilām analītiskajām prasmēm, bet arī skaidri jāizprot situācija un tās konteksts, kā arī jāspēj precīzi novērtēt cilvēku jūtas un emocijas, kuras ir īstais cilvēka uzvedības virzītājspēks.
Vienā vārdā to var saukt par dzīves gudrību, un to ir visai grūti novērtēt vai izmērīt, taču ir iespējams novērtēt pieņemto lēmumu piemērotību situācijai pēc tam, kad pagājis zināms laiks un, balstoties uz tā, spriest, vai konkrētais lēmums vai rīcība bijis atbilstošs. Visās kultūrās un tradīcijās dzīves gudrība parasti tiek piedēvēta vecāka gadagājuma cilvēkiem, tādējādi radot pieņēmumu, ka gudri lēmumi radušies lēmēja personīgās pieredzes un dzīvesgājuma rezultātā. Šā iemesla dēļ pieredze vadošos amatos un personāla vadībā ir būtisks kritērijs, kurš jāņem vērā, izvēloties gan uzņēmuma vadību, gan politiķus.
Galvenie kandidāta vērtēšanas kritēriji gan politikā, gan uzņēmējdarbībā ir analītiskās un kritiskās domāšanas spējas, gudru un drosmīgu lēmumu pieņemšana, kā arī iepriekšēja pieredze vadošā amatā un zināšanas attiecīgajā nozarē. Ja palūkojamies uz politiķiem, kuri iegūst visvairāk balsu rietumvalstīs, iespējams secināt, ka diemžēl vēlētāji šos kritērijus neņem vērā. Internets un sociālie mediji veido efektīvu platformu, caur kuru manipulēt ar vēlētājiem, izmantojot populistiskus saukļus un lētus solījumus, kuri apdraud demokrātiskās vērtības un liek pašos pamatos apšaubīt tādus jēdzienus kā sociālā vienlīdzība un visu vēlētāju tiesības piedalīties politisko lēmumu pieņemšanā. Ja pašreizējā politiskā populisma tendence turpināsies arī nākotnē un vēlētāji turpinās balstīt savus politiskos lēmumus uz emocijām tā vietā, lai racionāli un kritiski izvērtētu katru politisko kandidātu, sekas var būt postošas.
Latvijas tauta ir bagāta ar spēcīgiem un talantīgiem cilvēkiem visās dzīves jomās. Ir pienācis laiks šiem cilvēkiem aktīvi iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, lai kopīgi atrisinātu pašreizējās problēmas un sniegtu Latvijai drošu un skaistu nākotni.
 Autores ir Aiga Ārste-Avotiņa, personāla atlases tīkla AMROP vadošā partnere, Ilona Baumane-Vītoliņa, LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes vadošā pētniece, asociētā profesore

izvēleslēmumu pieņemšanapolitiķiuzņēmēji


Kā mēs varam radīt jaunu līderu paaudzi postkapitālisma laikmetam? 

Claudio A. Rivera 26. novembris , 2019 7.28

Vai kapitālisma stundas ir skaitītas? Vai zinām, kas mūs sagaida nākotnē? Vai protam izglītot cilvēkus postkapitālisma laikmetam? Šajā rakstā dalīšos ar savām domām par šiem svarīgajiem jautājumiem.
Esam pārmaiņu laikmetā. Mums nav “planētas B”, un izskatās, ka beidzot sabiedrība to ir sapratusi. Cilvēcei ir kļuvis skaidrs, ka nepietiek ar “nepārtrauktu progresu”. Tirgus ir pilns ar produktiem, kurus  cilvēkam nevajag, jaunās tehnoloģijas bieži traucē cilvēka labklājībai, stress un citas ar “moderno dzīvi” saistītās slimības ir kļuvušas epidēmiskas. Rodas jautājums: “Kāpēc turpinām patērēt šos produktus un veicinām šo dzīves veidu?” Arī jaunieši jau kādu laiku pastiprināti interesējas par sarežģītiem, ar pasaules attīstību saistītiem jautājumiem. Beidzot arī pasaules līderi ir sapratuši, ka tik liela globālā nevienlīdzība un nestabilitāte nav ilgtspējīgi.
Kas īsti notiek? Vienkāršojot sabiedrībā esošos procesus, var teikt,  ka sabiedrība mēģina ietekmēt, ierobežot un dažos gadījumos pat aizvietot kapitālisma galveno līderi, proti – “kapitāldaļu īpašnieku”. Tas nenotiek, noniecinot privātīpašumu, kā to darītu komunismā. Galvenā doma ir privātīpašuma sociālfunkcijas atjaunošana. Cilvēce pastiprināti vēlas “humanizēt kapitālismu”.
Kā minēju, pasaules līderi ir sadzirdējuši šo vēlmi – ANO ir uzņēmusies izveidot un veicināt “ilgtspējīgas attīstības mērķus” (sustainability development goals). Ievērojams skaits korporāciju līderu ir skaidri norādījuši, ka kapitālismam ir nepieciešama “pārformulēšana.” Arī politiķi atrodas jaunas pārregulācijas (piemēram, datu aizsardzības regulēšana) un protekcionisma veicināšanas procesos.
Kas ir postkapitālisma pamats?
Šajā sarežģītajā pārmaiņu laikmetā, kad tirgus ekonomika sāk ieņemt citādu lomu cilvēku dzīvēs, jāmainās arī veidam, kā tiek izglītoti nākotnes ekonomikas dalībnieki un veidotāji. Eksistē dažādi filozofiski domāšanas veidi, caur kuriem varam skatīt pasauli un veikt secinājumus, vai kaut kas ir labs vai slikts, derīgs vai nederīgs. Manuprāt, divi domāšanas veidi, kuri vislabāk ilustrē dilemmu, ar kuru saskaramies šajā pārmaiņu laikmetā, ir utilitārisms un humanitārisms.
Gan kapitālisma sistēmai, gan šīs sistēmas līderu izglītībai ideoloģiskais pamats ir bijis viens – utilitārisms. Utilitārisms ir filozofisks domāšanas veids, kas nosaka, ka galvenais ētikas standarts ir sasniegt lielāka cilvēku skaita lietderības vai laimes maksimizāciju. Tehniski uzņēmējdarbībā šī paradigma izplatās caur  “uzņēmējdarbības principu”: uzņēmumu vadītājiem jāmaksimizē akcionāru vērtība. To darīt palīdz “izmaksu un ieguvumu analīze”, kura iekarojusi popularitāti visdrīzāk savas vienkāršības dēļ.
Utilitārisms nebalstās uz vērtībām vai normām, bet vērtē rīcību, pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu analīzi.  Jaunajā postkapitālisma laikmetā šī paradigma vairs nav pieņemama pieaugošā daļā dzīves jomu, arī biznesā. Vēl nesen slavenais amerikāņu menedžmenta guru Pīters Drukers (Drucker, Peter F.) nopietni kritizēja akcionāru vērtības maksimizācijas principu: “Apjukumu rada maldīgs uzskats, ka tā sauktais uzņēmēja peļņas motīvs izskaidro viņa uzvedību vai virzību uz viņaprāt pareizu rīcību. Apgalvojums, ka šāds peļņas motīvs pastāv, ir ļoti apšaubāms.”
Pretēji utilitārismam humānisma perspektīva galvenokārt nav vērsta uz rezultātu un sekām, bet gan uz pašas darbības pareizību vai nepareizību. Humānismā galvenais ir cilvēks, utilitārismā cilvēks var būt galvenais tikai tad, ja tas maiksimizē vērtību lēmuma pieņēmējam. Tāpēc uz utilitārisma principu balstītā ekonomika mēs turpinām piedāvāt produktus, kas patērētajam īsti nav vajadzīgi.
Kā varam izglītot līderus postkapitālisma laikmetam?
Utilitārisms ir ļoti ietekmējis arī izglītību. Ja svarīgākais princips izglītībā ir utilitārisms, mēs radām izglītības programmas ar izteiktu specializāciju un disciplīnu fragmentāciju. Tas diemžēl noved pie liela intelektuālā sašaurinājuma. Ja svarīgākais princips izglītībā ir humānisms, mēs radām izglītības programmas, kas veicina kritisko domāšanu (vai intelektuāli plašu redzes loku) un starpdisciplinaritāti. Iemesls ir šāds: utilitārisma domāšanas veids radīt efektivitāti. Humānisma domāšanas veids – radīt izcilību. Un mēs dzīvojam laikmetā, kur sabiedrībai nepietiek ar nepārtrauktu efektivitāti un progresu, kas radies no utilitārisma principiem.
Mūsu nespēja risināt daudzšķautņainas sabiedrības problēmas konceptuāli radusies no  “kastīšu domāšanas”. Finansisti nesadarbojās ar inženieriem, inženieri nesadarbojās ar māksliniekiem utt. Reālās problēmas nerespektē utilitārisma izglītībā apgūtās disciplīnu robežas. Spēja efektīvi darboties vienā specifiskā jomā nekorelē ar spēju efektīvi risināt problēmas, kuras sastāv no neskaitāmi daudziem aspektiem un jomām.
Ja mēs vēlamies radīt jaunu līderu paaudzi, kura atbilst postkapitālisma laikmeta prasībai skatīties uz pasauli caur plašāku prizmu kā izmaksu un ieguvumu analīze, mums ir jāpiedāvā topošajiem līderiem starpdisciplinārās programmas. Tās ir programmas, kurās dalībnieki kritiski meklē visaptverošas atbildes uz reālām problēmām, izmantojot gan “teorētiskās disciplīnas” (piemēram, filozofiju, matemātiku), gan “praktiskās disciplīnas” (piemēram, finanses, inženieriju, medicīnu). Starpdisciplinārajās programmās galvenais nav efektīvi akumulēt zināšanu blokus. Starpdisciplinārajās programmās galvenais ir prasmīgi “skatīt realitāti no jauna” caur integrētām zinātnēm.
Redzu, ka jau tuvākajā nākotnē vadošās izglītības institūcijas būs tādas, kur programmas nebūs strukturētas pa kursiem, bet ap sabiedrībā svarīgiem jautājumiem.  Pasniedzēji nebūs piesaistīti disciplīnām, mācības vadīs starpdisciplināras komandas, studenti pavadīs vairāk laika laboratorijās un kafejnīcās, nevis auditorijās.
Pasaulē jau ir augstskolas, kuras sāk jaudīgi strādāt tieši šajā – plašu domāšanu attīstošā – virzienā. Daļa no šīm augstskolām ir tradicionālās Ivy League skolas, piemēram, Hārvarda Universitāte, bet daļa ir jaunpienācēji  – Minerva at KGI un Quest College. Sekojot šim trendam, Latvijā radies spilgts starpdisciplinārās izglītības piemērs – starp Latvijas vadošajām augstskolām nodibinātā Baltijas IT līderu programma (www.bitl.lv).
Postkapitālisma laikmets ir periods, kur tirgus ekonomikas pieņēmumi ir zem jautājuma zīmes.  Taču viena lieta ir skaidrano vadošiem uzņēmumiem tiks prasīta cilvēciskāka attieksme pret procesiem un lēmumu pieņemšanu. Vairāk tiks prasīti inovatīvi un ilgtspējīgi risinājumi. Turklāt humānistiskais biznesa redzējums jebkuru uzņēmumu uzskata par vietu, kur caur kopīgu darbu notiek cilvēka personīgā un sociālā attīstība. Lai izveidotu šādus biznesus nepieciešami izcili izglītoti līderi, kuri ir eksperti gan produktu izstrādē, gan cilvēku izpratnē. Esmu pārliecināts, ka tikai starpdisciplinārā izglītība var veicināt nepieciešamo līderu kapacitāti, lai veicinātu sabiedrības ilgtermiņa attīstību.

https://ir.lv/2019/11/26/ka-mes-varam-radit-jaunu-lideru-paaudzi-postkapitalisma-laikmetam/

        Davosas piezīmes: kapitālisma transformācija un demokrātiskās iniciatīvas 

Alise Pīka, Valsts prezidenta padomniece ekonomikas politikas jautājumos 31. janvāris , 2020 7.00

Šogad Pasaules ekonomikas forums Davosā atzīmēja savu 50 jubileju ar nosaukumu “Ilgtspējīga un saliedēta pasaule”. Pulcējot 3000 viedokļu līderu, kuri pārstāv valstis, starptautiskās organizācijas, uzņēmumus, nevalstiskās organizācijas un aktīvistus, nedēļas garumā tika diskutēts par pasaules ekonomikas stāvokli un problēmām, kuru risinājumi sniedzas pāri individuālu valstu robežām un tagad atrodami tikai pasaules sabiedrību ciešākā sadarbībā. Tālāk ir neliels ieskats galvenajās tēmās, kas dominēja Davosas foruma dalībnieku diskusijās, kurās savu pienesumu šogad sniedza arī Latvijas Valsts prezidents Egils Levits.
Kāpēc klimata izmaiņas nav dabas problēma, bet cilvēces eksistenciāls izaicinājums?
Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas aprēķina līdz 2030. gadam pasaulē būs 8,5 miljardi cilvēku, un katru gadu kopā ar vēsturiski augstajiem temperatūras rekordiem atnāk arvien plašāki ugunsgrēki, garāki sausuma un plūdu periodi, kā arī nepieredzētas viesuļvētras, kas izmaina miljoniem cilvēku dzīves. Ar katru gadu pieaug arī klimata izmaiņu cena, un 2019. gadā vien izmaksas septiņām no 15 dabas katastrofām pārsniedza 10 miljardus dolāru.
Cilvēce ir svarīgā pārejas posmā, un mums ir jāmaina veids, kā izmantojam kopējos dabas resursus un veicinām savu labklājību, jo pašreizējā ekonomiskā izaugsme nav ilgtspējīga.
Vairākās Davosas diskusijās tika apspriesta uzņēmumu, investoru un sabiedrības gatavība būtiskai kapitāla un resursu pārvirzīšanai uz zaļo ekonomisko izaugsmi, kas saudzētu vidi un samazinātu oglekļa dioksīda ietekmi uz planētas sasilšanu. Pāreja uz iekļaujošu kapitālismu, kam ir sociālā un vides dimensija, vairs nav tikai aktīvistu sauklis, bet paradigmas maiņa un centrālā tēma šajā forumā. Vairākās diskusijās un viedokļu līderu uzrunās tika uzsvērts, ka tie drosmīgie, kuri sekos šai paradigmai un spēs pielāgot savus biznesa modeļus klimatneitrālai ekonomikai, palielinās arī konkurences un efektivitātes priekšrocības.
Izmaiņām būtu jāsākas ar jaunu ilgtermiņa mērķu nospraušanu, kas ietver pārvaldības uzlabošanu, videi draudzīgu procesu un materiālu izmantošanu. Tādējādi ilgtermiņā ieguvēja būtu ne tikai daba un ekoloģija, bet cilvēce un sabiedrības kopumā. Visbeidzot šajā pārejas periodā ir jābūt uzsvaram uz nevienlīdzības mazināšanu, jo klimata izmaiņas visātrāk skars jaunattīstības ekonomikas, kam jau ir problēmas ar kvalitatīvu infrastruktūru, un to lauksaimniecību ietekmē sausums, augsnes erozija un jūras līmeņa celšanās.
Latvija ir atvērta ekonomika ar spēcīgiem un eksportējošiem uzņēmumiem katrā nozarē. Lai mūsu uzņēmēji turpinātu būt konkurētspējīgi ārējos tirgos, viņiem būs ne tikai jāpielāgojas mainīgajām prasībām klimatneitrālās piegāžu ķēdēs, bet arī jāpiedalās jaunu risinājumu izveidē, kas ir aktuāli Eiropas Savienības daudzgadu budžeta kontekstā. Jo ātrāk un veiksmīgāk mēs spēsim pieņemt jaunos izaicinājumus, uzstādīt ambiciozākus mērķus un piedalīties ilgtspējīgas ekonomikas izveidē, jo labāk būsim sagatavoti gaidāmo pārmaiņu priekšā. Pielāgošanās pārmaiņām nepieciešama arī publiskajā sektorā, tāpēc valsts, pašvaldību un kapitālsabiedrībām būtu jāpaaugstina savi standarti, piemēram, caur zaļajiem iepirkumiem, veicinot videi un sabiedrībai draudzīgu risinājumu izmantošanu. Tikai sadarbojoties, meklējot un radot jaunus risinājumus, mēs varēsim panākt mūsu uzņēmēju turpmāko konkurētspēju starptautiskajos tirgos, kas pašlaik ir pārejas posmā un meklē veidus, kā iekustināt zaļo ekonomiku, lai veicinātu ilgtspējīgu cilvēces attīstību.
Nevis “vai”, bet “kā” regulēt lielos tehnoloģiju uzņēmumus?
Vienlīdz dominējošs temats Davosā bija lielās tehnoloģiju kompānijas un to ietekme uz demokrātiju, medijiem un cilvēka gribas brīvību. “Ideju tirgu ir nepieciešams regulēt tāpat kā produktu un pakalpojumu tirgu,” pirms dalības forumā savu viedokli par Facebook un politiskajām reklāmām sociālajos tīklos pauda Nobela prēmiju ieguvušais ekonomists Džozefs Stiglics Financial Times.
Šī un līdzīgas idejas rezonēja vairākās diskusijās, kur tika runāts par līdzsvaru starp tehnoloģiju pozitīvo un negatīvo pienesumu un veidiem, kā cīnīties ar tehnoloģiju pielietošanu, kas apdraud demokrātiskas sabiedrības attīstību. Lielo tehnoloģiju kompāniju biznesa modelis, kā peļņa ir būvēta uz cilvēku novērošanu, datu uzkrāšanu, apvienošanu lielajos datos un to profilēšanu, tika kritiski analizēts vairākās diskusijās. Nozīmīga loma tehnoloģiju attīstībā ir arī ģeopolitikai un nācijām, kuru kompānijas dominē to izstrādāšanā un pielietojuma izvēlē. Vērtību sistēmu atšķirības starp globālajiem politiskajiem spēlētājiem (ASV, Ķīna, Eiropas Savienība) rada spriedzi un ietekmē to, kā tehnoloģijas, kas pēc būtības ir neitrālas to izgudrošanas mirklī, tiek pielietotas to patērētājiem dažādos tirgos.
Vairākkārt tika pieminēta nepieciešamība stiprināt Eiropas Savienības inovatīvos tehnoloģiju uzņēmumus, kas var palīdzēt aizsargāt Eiropas tirgu un iedzīvotāju datu izmantošanu citu valstu kompāniju interesēs. Kaut arī lielās tehnoloģiju kompānijas, piemēram, Google uzsver stingro pašregulāciju, tā pati ir atzinusi, ka īpaši mākslīgā intelekta jomā ir nepieciešams starptautisks regulējums. Patiesībā daudzās valstīs sabiedrisko grupu starpā un pašvaldību līmenī jau tiek ieviestas iniciatīvas, kas cenšas atspēkot nelīdzsvaroto spēku sadalījumu informatīvajā telpā un stiprināt demokrātijas attīstību. Publiskās asamblejas, pūļa lēmumu pieņemšana (no angļu val. – crowdsourcing) un kvadrātiskā balsošana (no angļu val. – quadratic voting) ir iniciatīvas, kas saliedē kopienas un veido decentralizētas sadarbības platformas, palīdzot visai sabiedrībai piedalīties un izstrādāt inovatīvu likumdošanu, kā arī koordinēt strīdīgu jautājumu risināšanu. Kā piemērus starp valstīm un pilsētām, kas jau ir ieviesušas šādas iniciatīvas, var minēt Islandi (Your priorities un Betri Reykjavik), Spāniju (Decide Madrid), Taivānu (vTaiwan) un Somiju (Medborgarinitiativ.fi).
Latvijai, aktīvi piedaloties šajās diskusijās, ir iespēja būt klāt jaunas regulējošās sistēmas izveidošanā, kas aizsargātu arī mūsu iedzīvotāju datu suverenitāti un palīdzētu meklēt risinājumus tehnoloģiju negatīvajai ietekmei uz Latvijas informatīvo telpu un demokrātijas attīstību.
Davosā Valsts prezidents Egils Levits kopā ar pasaulē zināmu mediju sabiedrību vadītājiem (BBC NewsThomson Reuters) piedalījās diskusijā par mediju nākotni, lai izvērtētu un rastu risinājumus tehnoloģiju arvien pieaugošajai ietekmei uz mediju saturu, izplatīšanu un patēriņu. Demokrātiska sabiedrība nevar pastāvēt bez uzticamiem, neatkarīgiem un objektīviem medijiem. Mūsdienu sadrumstalotajā informatīvajā telpā, kur sociālie tīkli ziņu satura veidošanā sacenšas ar tradicionālajiem medijiem, ir nepieciešams stiprināt sabiedrības medijpratību un kritisko spriestspēju. Latvijai šajā jomā jau ir iestrādes un pieredze, ko varam piedāvāt starptautiskajiem partneriem. Uzturot dialogu ar pašām tehnoloģiju kompānijām (primāri Facebook), Eiropa var būt līderis, izstrādājot inovatīvu regulējumu, kas beidzot sakārtotu arī datu suverenitātes jautājumu. Turklāt tas ir Latvijas interesēs būt starp progresīvajām valstīm Eiropas Savienībā datu izmantošanas likumdošanas izveidē.
Kaut arī Davosas forums vēsturiski tiek uzskatīts par elites un biznesa sanākšanu kalnu kūrortā, pirmo reizi apmeklējot forumu, šķiet, laiks ir ieviesis korekcijas, un privilēģiju būt starp ielūgtajiem ir vismaz daļēji nomainījusi trauksmes un atbildības sajūta par pasaulē notiekošo. Jācer, ka daļa risinājumu, kas tika dzirdēti diskusiju dalībnieku vārdos, drīzumā būs redzami arī darbos.


Boston experimented with using generative AI for governing. It went surprisingly well

 

BY SANTIAGO GARCES AND STEPHEN GOLDSMITH

 The recent Biden White House Executive Order on AI  (FACT SHEET: President Biden Issues Executive Order on Safe, Secure, and Trustworthy Artificial Intelligence)

addresses important questions. If it’s not implemented in a dynamic and flexible way, however, it runs the risk of impeding the kinds of dramatic improvements in both government and community participation that generative AI stands to offer.

Current bureaucratic procedures, developed 150 years ago, need reform, and generative AI presents a unique opportunity to do just that. As two lifelong public servants, we believe that the risk of delaying reform is just as great as the risk of negative impacts.

Anxiety around generative AI, which has been spilling across sectors from screenwriting to university education, is understandable. Too often, though, the debate is framed only around how the tools will disrupt us, not how these they might reform systems that have been calcified for too long in regressive and inefficient patterns.

OpenAI’s ChatGPT and its competitors are not yet part of the government reform movement, but they should be. Most recent attempts to reinvent government have centered around elevating good people within bad systems, with the hope that this will chip away at the fossilized bad practices.

The level of transformative change now will depend on visionary political leaders willing to work through the tangle of outdated procedures, inequitable services, hierarchical practices, and siloed agency verticals that hold back advances in responsive government.

New AI tools offer the most hope ever for creating a broadly reformed, citizen-oriented governance. The reforms we propose do not demand reorganization of municipal departments; rather, they require examining the fundamental government operating systems and using generative AI to empower employees to look across agencies for solutions, analyze problems, calculate risk, and respond in record time. 

What makes generative AI’s potential so great is its ability to fundamentally change the operations of government. 

Bureaucracies rely on paper and routines. The red tape of bureaucracy has been strangling employees and constituents alike. Employees, denied the ability to quickly examine underlying problems or risks, resort to slow-moving approval processes despite knowing, through frontline experience, how systems could be optimized. And the big machine of bureaucracy, unable or unwilling to identify the cause of a prospective problem, resorts to reaction rather than preemption. 

Finding patterns of any sort, in everything from crime to waste, fraud to abuse, occurs infrequently and often involves legions of inspectors. Regulators take months to painstakingly look through compliance forms, unable to process a request based on its own distinctive characteristics. Field workers equipped with AI could quickly access the information they need to make a judgment about the cause of a problem or offer a solution to help residents seeking assistance. These new technologies allow workers to quickly review massive amounts of data that are already in city government and find patterns, make predictions, and identify norms in response to well framed inquiries. 

Together, we have overseen advancing technology innovation in five cities and worked with chief data officers from 20 other municipalities toward the same goals, and we see the possible advances of generative AI as having the most potential. For example, Boston asked OpenAI to “suggest interesting analyses” after we uploaded 311 data. In response, it suggested two things: time series analysis by case time, and a comparative analysis by neighborhood. This meant that city officials spent less time navigating the mechanics of computing an analysis, and had more time to dive into the patterns of discrepancy in service. The tools make graphs, maps, and other visualizations with a simple prompt. With lower barriers to analyze data, our city officials can formulate more hypotheses and challenge assumptions, resulting in better decisions.

Not all city officials have the engineering and web development experience needed to run these tests and code. But this experiment shows that other city employees, without any STEM background, could, with just a bit of training, utilize these generative AI tools to supplement their work.

To make this possible, more authority would need to be granted to frontline workers who too often have their hands tied with red tape. Therefore, we encourage government leaders to allow workers more discretion to solve problems, identify risks, and check data. This is not inconsistent with accountability; rather, supervisors can utilize these same generative AI tools, to identify patterns or outliers—say, where race is inappropriately playing a part in decision-making, or where program effectiveness drops off (and why). These new tools will more quickly provide an indication as to which interventions are making a difference, or precisely where a historic barrier is continuing to harm an already marginalized community.  

Civic groups will be able to hold government accountable in new ways, too. This is where the linguistic power of large language models really shines: Public employees and community leaders alike can request that tools create visual process maps, build checklists based on a description of a project, or monitor progress compliance. Imagine if people who have a deep understanding of a city—its operations, neighborhoods, history, and hopes for the future—can work toward shared goals, equipped with the most powerful tools of the digital age. Gatekeepers of formerly mysterious processes will lose their stranglehold, and expediters versed in state and local ordinances, codes, and standards, will no longer be necessary to maneuver around things like zoning or permitting processes. 

Numerous challenges would remain. Public workforces would still need better data analysis skills in order to verify whether a tool is following the right steps and producing correct information. City and state officials would need technology partners in the private sector to develop and refine the necessary tools, and these relationships raise challenging questions about privacy, security, and algorithmic bias. 

However, unlike previous government reforms that merely made a dent in the issue of sprawling, outdated government processes, the use of generative AI will, if broadly, correctly, and fairly incorporated, produce the comprehensive changes necessary to bring residents back to the center of local decision-making—and restore trust in official conduct.

https://www.fastcompany.com/90983427/chatgpt-generative-ai-government-reform

 

Artificial intelligence in government

 Artificial intelligence (AI) has a range of uses in government. It can be used to further public policy objectives (in areas such as emergency services, health and welfare), as well as assist the public to interact with the government (through the use of virtual assistants, for example). According to the Harvard Business Review, "Applications of artificial intelligence to the public sector are broad and growing, with early experiments taking place around the world."[1] Hila Mehr from the Ash Center for Democratic Governance and Innovation at Harvard University notes that AI in government is not new, with postal services using machine methods in the late 1990s to recognise handwriting on envelopes to automatically route letters.[2] The use of AI in government comes with significant benefits, including efficiencies resulting in cost savings (for instance by reducing the number of front office staff), and reducing the opportunities for corruption.[3] However, it also carries risks.[citation needed][further explanation needed]

Uses of AI in government[edit]

The potential uses of AI in government are wide and varied,[4] with Deloitte considering that "Cognitive technologies could eventually revolutionize every facet of government operations".[5] Mehr suggests that six types of government problems are appropriate for AI applications:[2]

1.    Resource allocation - such as where administrative support is required to complete tasks more quickly.

2.    Large datasets - where these are too large for employees to work efficiently and multiple datasets could be combined to provide greater insights.

3.    Experts shortage - including where basic questions could be answered and niche issues can be learned.

4.    Predictable scenario - historical data makes the situation predictable.

5.    Procedural - repetitive tasks where inputs or outputs have a binary answer.

6.    Diverse data - where data takes a variety of forms (such as visual and linguistic) and needs to be summarised regularly.

Mehr states that "While applications of AI in government work have not kept pace with the rapid expansion of AI in the private sector, the potential use cases in the public sector mirror common applications in the private sector."[2]

Potential and actual uses of AI in government can be divided into three broad categories: those that contribute to public policy objectives; those that assist public interactions with the government; and other uses.

Contributing to public policy objectives[edit]

There are a range of examples of where AI can contribute to public policy objectives.[4] These include:

  • Receiving benefits at job loss, retirement, bereavement and child birth almost immediately, in an automated way (thus without requiring any actions from citizens at all)[6]
  • Social insurance service provision[3]
  • Classifying emergency calls based on their urgency (like the system used by the Cincinnati Fire Department in the United States[7])
  • Detecting and preventing the spread of diseases[7]
  • Assisting public servants in making welfare payments and immigration decisions[1]
  • Adjudicating bail hearings[1]
  • Triaging health care cases[1]
  • Monitoring social media for public feedback on policies[8]
  • Monitoring social media to identify emergency situations[8]
  • Identifying fraudulent benefits claims[8]
  • Predicting a crime and recommending optimal police presence[8]
  • Predicting traffic congestion and car accidents[8]
  • Anticipating road maintenance requirements[8]
  • Identifying breaches of health regulations[8]
  • Providing personalised education to students[7]
  • Marking exam papers[1]
  • Assisting with defence and national security (see Artificial intelligence § Military and Applications of artificial intelligence § Other fields in which AI methods are implemented respectively).
  • Making symptom based health Chatbot AI Vaid for diagnosis[9]

Assisting public interactions with government[edit]

AI can be used to assist members of the public to interact with government and access government services,[4] for example by:

Examples of virtual assistants or chatbots being used by government include the following:

  • Launched in February 2016, the Australian Taxation Office has a virtual assistant on its website called "Alex".[11] As at 30 June 2017, Alex could respond to more than 500 questions, had engaged in 1.5 million conversations and resolved over 81% of enquiries at first contact.[11]
  • Australia's National Disability Insurance Scheme (NDIS) is developing a virtual assistant called "Nadia" which takes the form of an avatar using the voice of actor Cate Blanchett.[12] Nadia is intended to assist users of the NDIS to navigate the service. Costing some $4.5 million,[13] the project has been postponed following a number of issues.[14][15] Nadia was developed using IBM Watson,[16][12] however, the Australian Government is considering other platforms such as Microsoft Cortana for its further development.[17]
  • The Australian Government's Department of Human Services uses virtual assistants on parts of its website to answer questions and encourage users to stay in the digital channel.[18] As at December 2018, a virtual assistant called "Sam" could answer general questions about family, job seeker and student payments and related information. The department also introduced an internally-facing virtual assistant called "MelissHR" to make it easier for departmental staff to access human resources information.[18]
  • Estonia is building a virtual assistant which will guide citizens through any interactions they have with the government. Automated and proactive services "push" services to citizens at key events of their lives (including births, bereavements, unemployment, ...). One example is the automated registering of babies when they are born.[19][20]

Other uses[edit]

Other uses of AI in government include:

Potential benefits[edit]

AI offers potential efficiencies and costs savings for the government. For example, Deloitte has estimated that automation could save US Government employees between 96.7 million to 1.2 billion hours a year, resulting in potential savings of between $3.3 billion to $41.1 billion a year.[5] The Harvard Business Review has stated that while this may lead a government to reduce employee numbers, "Governments could instead choose to invest in the quality of its services. They can re-employ workers' time towards more rewarding work that requires lateral thinking, empathy, and creativity — all things at which humans continue to outperform even the most sophisticated AI program."[1]

Risks[edit]

Risks associated with the use of AI in government include AI becoming susceptible to bias,[2] a lack of transparency in how an AI application may make decisions,[7] and the accountability for any such decisions.[7]

AI in governance and the economic world might make the market more difficult for companies to keep up with the increases in technology. Large U.S. companies like Apple and Google are able to dominate the market with their latest and most advanced technologies. This gives them an advantage over smaller companies that do not have the means of advancing as far in the digital technology fields with AI.[21]

See also[edit]

https://en.wikipedia.org/wiki/Artificial_intelligence_in_government 

 Organizations should consider the following best practices to establish a robust AI governance framework:

  • Manage AI Models. ...
  • Data Governance & Security. ...
  • Algorithmic Bias Mitigation. ...
  • Implement Frameworks. ...
  • Explainability & Transparency. ...
  • Engage Stakeholders. ...
  • Continuous Monitoring.

 

Project Syndicate (США): кризис англо-американской демократии

30.07.2019 Джеффри Сакс (Jeffrey D. Sachs)
НЬЮ-ЙОРК — Как так случилось, что во главе двух самых почтенных и влиятельных демократических стран в мире — Великобритании и США — оказались Дональд Трамп и Борис Джонсон? Трамп не ошибается, когда называет Джонсона «британским Трампом». И это не просто вопрос сходства личностей или стилей; это ещё и следствие вопиющих недостатков политических институтов, которые позволили этим людям прийти к власти.
Трамп и Джонсон отличаются, как выразился ирландский врач и психолог Иэн Хьюз, «помрачённым рассудком». Трамп — хронический лжец, пропагандист расизма и масштабный налоговый обманщик. В докладе специального прокурора США Роберта Мюллера, опубликованном по итогам его 22-месячного расследования президентской кампании Трампа в 2016 году, перечислены неоднократные случаи, когда Трамп препятствовал осуществлению правосудию. Более 20 женщин обвинили Трампа в хищническом сексуальном поведении (то есть в том самом поведении, которым он сам хвастался под запись), а тот поручил своему адвокату незаконно выплатить им деньги за молчание, что представляет собой нарушение правил финансирования избирательных кампаний.
В личном поведении Джонсон столь же не воздержан. Многие считают его хроническим лжецом, который к тому же ведёт беспорядочную личную жизнь: он был дважды неудачно женат, а перед тем, как стать премьер-министром, оказался героем домашнего скандала. Его неоднократно увольняли с работы за лживость и иное порочное поведение. В 2016 году он вёл кампанию за выход Британии из ЕС, опираясь на утверждения, которые, как было доказано, были полностью ложными. Будучи министром иностранных дел Великобритании, он дважды допустил утечку секретной разведывательной информации: в одном случае это были данные французской разведки о Ливии, а в другом — британские разведданные об Иране. Как и у Трампа, у него высокий рейтинг неодобрения во всех возрастных группах, а рейтинг его поддержки растёт вместе с возрастом избирателей.
…Есть очевидный ответ на вопрос, каким образом две почтенные демократические страны отдали власть «помрачённым рассудкам» и позволили им проводить непопулярную политику. Но есть и более глубокий ответ.
Очевидный ответ заключается в том, что Трамп и Джонсон получили поддержку избирателей в возрасте, которые в последние десятилетия начали чувствовать себя оставленными позади. Трамп особенно апеллирует к белым мужчинам-консерваторам в возрасте, которые потеряли место в жизни из-за импорта и новых технологий, а также (как считают некоторые) из-за американских движений за гражданские права, права женщин и сексуальные права. Джонсон также обращается к избирателям постарше, по которым сильно ударила волна деиндустриализации, и к тем, кто сохнет по славным дням мировой британской державы.
Но этого объяснения недостаточно. Взлёт Трампа и Джонсона стал ещё и результатом более глубокого политического провала. Партии, находящиеся в оппозиции (Демократическая и Лейбористская соответственно), не смогли отреагировать на нужды трудящихся, потерявших работу из-за глобализации, и тогда те мигрировали в лагерь правых. Между тем, политика, которую стремятся проводить Трамп и Джонсон (снижение налогов для богатых в США и Брексит без соглашения в Великобритании), противоречит интересам их собственной избирательной базы.
Общий для обеих стран политический недостаток связан с механикой политического представительства, а именно с мажоритарной избирательной системой. Избрание депутатов простым большинством в одномандатных округах способствовало возникновению в обеих странах двух доминирующих партий, а не множества партий, как в тех странах Западной Европы, где они избираются согласно пропорциональной системе представительства. Двухпартийная система, приводящая к политике по принципу «победителю достаётся всё», не способна представлять интересы избирателей, а также создавать коалиционные правительства, которые обязаны договариваться и вырабатывать политические решения, приемлемые для двух или более партий.
Взгляните на ситуацию в США. Трамп господствует в Республиканской партии, но лишь 29% американцев идентифицируют себя как республиканцы, при этом 27% называют себя демократами, а 38% — независимыми. Последние чувствуют себя некомфортно ни с одной из двух партий, но никакая альтернативная партия их не представляет. Возглавив Республиканскую партию, Трамп сумел пролезть на пост президента, хотя получил меньше голосов избирателей, чем его соперник, Хиллари Клинтон, зато больше голосов делегатов Коллегии выборщиков. Учитывая, что только 56% зарегистрированных избирателей-американцев проголосовали в 2016 году (что отчасти объясняется умышленными действиями республиканцев, которые стараются затруднить голосование), Трамп получил поддержку всего лишь 27% зарегистрированных избирателей.
Трамп контролирует партию, которая представляет менее трети электората, а правит в основном с помощью указов. В случае с Джонсоном менее 100 тысяч членов Консервативной партии избрали его своим лидером, сделав тем самым его премьер-министром страны, хотя рейтинг поддержки у него равен всего 31% (по сравнению с 47% тех, кто его деятельность не одобряет).
Политологи утверждают, что двухпартийная система должна в итоге представлять «медианного избирателя», потому что каждая из партий стремится к политическому центру ради привлечения половины голосов плюс один. На практике же расчёты американских партий в последние десятилетия зависят от финансирования их избирательных кампаний, поэтому и партии, и кандидаты начинают тяготеть вправо, чтобы угодить богатым спонсорам. (Сенатор Берни Сандерс пытается разорвать эту удавку крупного капитала, привлекая значительные суммы от небольших спонсоров).
В Великобритании ни одна из ведущих партий не представляет большинства избирателей, которое выступает против Брексита. Вместо этого политическая система Великобритании позволяет одной фракции одной партии принять за страну историческое, долгосрочное решение, против которого выступает большинство избирателей. И что хуже всего, политика по принципу «победителю достаётся всё» дала возможность двум опасным личностям получить государственную власть, несмотря на широкую оппозицию общества.
Ни одна политическая система не способна идеально трансформировать общественную волю в политические решения, а общество часто оказывается запутанным, дезинформированным и склонным к опасным страстям. Устройство политических институтов — это постоянно эволюционирующая задача. Сегодня из-за устаревших правил, согласно которым победителю достаётся всё, две страны с самыми старыми и уважаемыми демократическими системами в мире пришли к плохим результатам — даже опасным.
Джеффри Д. Сакс — профессор программы по устойчивому социально-экономическому развитию и профессор политики и управления здравоохранением Колумбийского университета, директор Центра по вопросам устойчивого развития и сети ООН для выработки решений в области устойчивого развития Колумбийского университета.


     

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru