Vēlos
jūs iepazīstināt ar ļoti saturīgu, veselā saprātā iedibinātu analīzi par pašreizējo
ģeopolitisko situāciju, kas tieši korelē ar idejām un priekšlikumiem, kas
izteikti grāmatā “Kā atbrīvoties no totalitārisma važām. Izaicinājums pārvarēt
politisko nevainību”. Kā arī apliecina autora pasaules redzējuma
objektivitāti, dod pārliecību par šeit iztirzāto problēmu aktualitāti un to
atrisināšanas vitālo nepieciešamību mūsdienu situācijā. Arī sniedz
izjūtu, ka tomēr neesmu vientuļš savā dzīves pozīcijā un uzskatos.
Partijas
“Jabloko” līderis Grigorijs Javļinskis no humānisma pozīcijām (tomēr nedrīkst
aizmirst arī Krievijas pozīcijas specifiku!) ne tikai definē un konkretizē
mūsdienu civilizācijas krīzes cēloņus, bet formulē un piedāvā reālus
risinājumus, kā pārvarēt krīze. To konstruktīvā izvērtēšana un pārdomāta
īstenošana dzīvē tagad var kļūt par mūsdienu civilizācijas izdzīvošanas garantu
un humānismā iedibinātā cilvēces progresa priekšnoteikumu.
Atklāts paliek jautājums: vai rīcībspējīgie
cilvēki un galvenokārt demokrātisko valstu politiskie līderi uztver, saprot un
tomēr spēs adekvāti rīkoties, lai novērstu draudīgo pasaules kārtības
apokalipsi?!!
(raksta oriģināls lasāms vietnē https://www.yavlinsky.ru/article/titanic/
https://www.facebook.com/reel/571874555599855
Rakstā izdarītie akcenti ir manējie.
FECI, QUOD POTUI, FACIANT MELIORA POTENTES
POLITISKAIS STARPLAIKS
Par laikmeta draudiem un problēmām
Grigorijs Javlinskis
23.12.2024.
Un tas ir
visbīstamākais un sarežģītākais vēsturiskais brīdis, lai rastu ceļu uz pozitīvu perspektīvu. 2024.
gada beigās pirmo reizi daudzu gadu desmitu laikā mēs reāli nonācām uz liela mēroga militāras
sadursmes robežas, izmantojot ja ne kodolieročus (kaut arī tas ir pilnīgi
iespējams), tad pēc savas destruktivitātes,- tiem pielīdzināmus. Eskalācija
progresē un pieņemas spēkā gandrīz katru
dienu. Tie nav ne abstrakti draudi, ne blefs, ne šantāža. Profesionālu ekspertu vērtējumā riski
patiesībā ir ļoti augsti (1).
Globālajā politikā
praktiski nav palikušas efektīvas atturošas starptautiskās struktūras,
institūcijas, instrumenti. Gadu desmitiem darbojusies Apvienoto Nāciju
Organizācija (ANO), ANO Drošības padome, EDSO zaudē savu agrāko nozīmi.
Jautājums par jaunu institūciju izveidošanu vai jau esošo reformēšanu augstā
politiskajā līmenī pat netiek nopietni apspriests, trūkst izpratnes par strauji
progresējošiem objektīvajiem procesiem. Pasaule nonākusi ģeopolitiskā vakuumā —
bez strādājošām starptautiskām politiskajām institūcijām, bez atturēšanas
līgumiem, bez iedarbīgas diplomātijas. Un tas notiek laikā, kad civilizāciju apdraud nāvējoši bīstami ieroči
un militārais konflikts ar kodollielvaru
tiešu un netiešu iesaisti ir karstā fāzē.
Šādā situācijā mēs
nenonācām vienā mirklī. Pie tā novedušie
procesi sākās pirms aptuveni 35 gadiem, sevi demonstrējot šokējošos
notikumos. Tie bija satricinājumi Krievijai, kas atstāja milzīgu iespaidu uz
cilvēku apziņu un priekšstatiem: Padomju
Savienības sabrukums, kas izvērtās pēc
neveiksmīgām 1990.gadu ekonomiskajām un politiskajām reformām, asiņains karš
Čečenijā.
Pārmaiņas
Krievijā, smagā ekonomiskā situācija un dziļā
politiskā krīze noveda pie Maskavas pozīciju īslaicīgas vājināšanās pasaules arēnā, kas nenoliedzami
ietekmēja amerikāņu politisko mentalitāti — ASV uz kādu laiku kļuva par
vienpolārās pasaules līderi. Vienpolāra — kā tolaik tika uzskatīts, ne tikai
sakarā ar vienas valsts acīmredzamo ekonomisko un militāro pārākumu pār visām citām, bet arī
tās dominanci orientieru izvēlē ceļā uz brīvāku, taisnīgāku, demokrātiskāku un
drošāku pasauli mums visiem. Bet kā tad pasaules elite izmantoja pavērušās iespējas?
Pēc Aukstā kara
beigām un atteikšanās no bruņošanās sacīkstēm Rietumu ekonomikā atbrīvojās
milzīgas summas, kas bija jānovirza tā dēvētās trešās pasaules valstu
attīstībai - izglītībai, veselības aprūpei, biznesa attīstībai. Taču tā vietā
ietaupītie miljardi tika investēti finanšu piramīdās. Rezultātu nelika
ilgi gaidīt: strauji pieaugusī plaisa
starp bagātajiem Rietumiem un
nabadzīgajām trešās pasaules valstīm kļuva par vienu no galvenajiem
priekšnoteikumiem 2001. gada 11. septembra teroraktiem ASV. Turpinājums bija
neveiksmīgās amerikāņu militārās
kampaņas Afganistānā, Irākā, Lībijā un Sīrijā. Savienotās Valstis šajās
operācijās vēlamo nav sasniegušas un novedušas šos reģionus haosā. Turklāt
1990. gados finanšu piramīdās ieguldītie
līdzekļi izšķīda vēsturē lielākās 2007.-2008. gada ekonomiskās krīzes gaitā.
Šīs krīzes sekas bijušas katastrofālas
un daudzviet pasaulē jūtamas vēl joprojām.
Visi šie pēdējo
trīsarpus gadu desmitu vērienīgie satricinājumi ir kļuvuši par vienu no
pasaules pārmaiņu faktoriem. Tomēr
situācijas īpatnība ir tāda, ka šajos pašos gados, iztrūkstot pozitīvām
kvalitatīvām pārmaiņām pasaules situācijā, sāka veidoties būtiskas, cita
rakstura kvalitatīvas pārbīdes - pilnīgi negaidītas un ar praktiski
neprognozējamām sekām.
Populisms vienmēr ir bijis
lielākā vai mazākā mērā politiskās dzīves sastāvdaļa. Tomēr mūsdienu populisms
pasaules politikā ir īpašs. Tā kvalitatīvā atšķirība no līdzšinējām
marginālajām formām ir tā, ka mūsdienu populisms ir kļuvis par gandrīz
absolūtu politisko dominanti, kas pauž un īsteno ohlokrātiju, kas
savukārt veidojas un nostiprinās mentāli informatīvajā telpā ar digitālo
tehnoloģiju, interneta, sociālo tīklu palīdzību. Šāds politiskais populisms
pieņem kvalitatīvi atšķirīgas formas un mērogus, nekā iepriekš.
Kā zināms, ohlokrātija
(burtiski - pūļa kundzība) ir demokrātijas pagrimums, līdz
pat izdabāšanai masu
acumirklīgajām iegribām. Tās ir emocijas un kaislības, kas prevalē pār
prātu, tas ir vispārējs realitātes
izpratnes trūkums un nespēja adekvāti novērtēt draudus. Šodienas apstākļos
tieši šī tendence dominē, un praksē tiek realizēta caur politisko populismu.
Sauksim to par ohlopopulismu.
Kopš 2000. gadu
beigām sociālie tīkli no populāras aktivitātes internetā pārvērtās par globālu
sociāli sabiedrisku parādību, interneta pūlis ir ieguvis dominējošu nozīmi
politikā. Cilvēciskās vērtības, nacionālās intereses, izpratne par
globālo un reģionālo perspektīvu — tas viss pārstāja būt noteicošais faktors
politisko lēmumu pieņemšanā. Politiķi-ohlopopulisti tagad vadās pēc
noskaņām sociālajos tīklos, pakļaujas absurdai un bieži vien savtīgai interneta
kopienu loģikai, iet interneta pūļa pavadā. Turklāt, savulaik autoritatīvo
pasaules līmeņa tradicionālo mediju ietekme un loma turpina kristies. Lai arī ārēji ohlopopulisti
tiecas atbilst sociālajos tīklos veidotajām noskaņām un vēlmēm, patiesībā bieži
vien viņi realizē šauru, slēgtu un principiāli antidemokrātisku grupu
intereses. Un tādējādi notiek demokrātijas esenciāls krahs, pagaidām vēl
saglabājoties tās ārējai redzamībai un formai. Mūsdienu digitālās
tehnoloģijas dod populistiem praktiski neierobežotas iespējas. Pasaule grimst
haosā.
Nav grūti pamanīt,
ka pasaules vadošie politiķi, īpaši rietumvalstīs,
Krievijas-Ukrainas konflikta kontekstā apspriež jebko, un argumentē savus
apsvērumus ar jebko, bet tikai ne no
cilvēku dzīvības saglabāšanas pozīcijas — galvenā vērtība šajā diskursā nebūt
nav pirmajā vietā.
Sekas cilvēcisko
vērtību aizskalošanai no politikas un pieaugošajai plaisai ar
realitāti ir acīmredzamas: galu galā populisti
nespēj pildīt savus nereālistiskos vēlētājiem dotos solījumus, un centienos
attaisnot savas neveiksmes sāk nodarboties ar ienaidnieku - iekšējo vai ārējo -
meklēšanu. Tā, iekšpolitikā tiek likts pamatakmens autoritārismam, totalitārismam — līdz pat
fašismam. Un ārpolitikā, kā mēs labi
zinām, ienaidnieku meklēšana ir ceļš uz karu.
Izšķirošā
instrumentāli praktiskā loma vērienīgajā ohlokrātijas politiskajā īstenošanā, proti, pūļa vēlmju un
valdonīgo ambīciju apmierināšanai populistiskā veidā, kas ved pie nelikumības
un vardarbības un kundzības, - pieder internetam un sociālajiem tīkliem.
Informācijas plūsmas pamatu tagad veido emocijas un viedokļi, kas dominē
internetā, nevis reāli notikumi. Vairs nedarbojas līdzšinējā ziņojumu
sistematizācija un hierarhija: blogera diletanta vērtējums ar miljons
abonentu izrādās ietekmīgāks par zinātnieka - eksperta analīzi un argumentiem.
Aizspriedumi mūsdienās tiek uzskatīti par normu. Ziņojumiem par faktiem bez to
aizspriedumainas interpretācijas parasti nav nozīmes. Tādējādi rodas paralēla
informācijas plūsma, kas tikai formāli saistīta ar īstenību. “Tas paver
milzīgas iespējas manipulēt ar informatīvo dienas kārtību un caur to arī ar
politiku, lai mērķtiecīgi panāktu ekonomiskās, bet perspektīvā - arī politiskās
varas vērienīgu pārdali,” par to jau 2020. gadā rakstīju savā
rakstā “Informācijas ohlokrātija”
(2).
Īpaši spilgti šīs
tendences manāmas Amerikas politikā. Par
soctīklu lomu ASV prezidenta vēlēšanās 2016., 2020. un 2024. gadā teikts
un rakstīts ne mazums: manipulācijās ar sabiedrisko domu, izmantojot sociālos
tīklus, tika vainoti gan demokrāti, gan republikāņi. Bet ir arī citi piemēri.
Tā, 2024. gada decembrī Rumānijas Konstitucionālā tiesa anulēja valsts
prezidenta vēlēšanu rezultātus tāpēc, ka viens no kandidātiem priekšvēlēšanu
kampaņas gaitā izmantoja “agresīvu propagandu, pārmērīgi ekspluatējot sociālo
tīklu platformu algoritmus” un tādējādi dezinformēja Rumānijas vēlētājus(3).
Tiesa apgalvoja, ka kandidāts ar digitālo tehnoloģiju un mākslīgā intelekta palīdzību ir manipulējis
ar vēlētāju balsīm.
Mūsdienās
pieaugošās briesmas ir tādas, ka ohlokrātija ar jaunu informācijas un
digitālo tehnoloģiju palīdzību noved pie populistu un aiz tiem stāvošu savtīgo
manipulatoru varas, kas galu galā
pārvērtīs absolūto pilsoņu vairākumu par sava veida moderniem vergiem. Un tas nebūt nav
pārspīlējums, ne fantastisks tālas
nākotnes scenārijs.
Informācijas haoss
paver plašas perspektīvas manipulēšanai ar cilvēku apziņu un viedokli: mūsdienu
tehnoloģijas pēc savām iespējām un sekām jau sen ir pārspējušas klasisko
drukāto izdevumu cenzūru un izrādījušās daudz efektīvākas par parasto
propagandā balstītu “smadzeņu
skalošanu”.
Un tiešām, smadzenes skalot vairs nevajag — cilvēka apziņa tagad formējas caur
soctīkliem.
Ilgu laiku
pastāvēja ilūzija, ka internets ir alternatīva tradicionālajai televīzijai,
ka piekļuve milzīgam informācijas resursu daudzumam bez acīmredzamiem cenzūras
ierobežojumiem veicinās domāšanas neatkarības attīstību. Tikai tagad nāk
atziņa, ka šī vīzija ir maldīga. Iespējams, cenšoties mainīt bīstamās
tendences, pavisam nesen Austrālijas parlaments pieņēma lēmumu aizliegt
piekļuvi sociālajiem tīkliem bērniem un pusaudžiem, kas jaunāki par 16 gadiem
(4). Tomēr tiešs aizliegums diezin vai būs efektīvs, turklāt, atklāts ir
jautājums, ko darīt ar to cilvēku, kas vecāki par 16 gadiem, maldināšanu?!
Zīmīgi, ka 2024.
gada decembra sākumā Oksfordas universitātes izdevniecība par gada vārdu angļu
valodā runājošajā pasaulē nosauca “Brain ROT” — “smadzeņu puve” vai
“smadzeņu pūšana”. Izdevniecība norāda,
ka aizejošajā gadā šis vārds ir kļuvis īpaši populārs sociālajos tīklos un tiek
stingri lietots blogeru leksikonā (5).
Šāds vārdu
salikums, iespējams, vislabāk raksturo notiekošo ne tikai soctīklu ierindas
lietotāju, bet arī uz interneta pūli
orientēto politiķu - populistu galvās.
Jau vairākus gadus
pasaulē pastiprinās tendence kvalitatīvus
ziņu medijus izstumt no informatīvā lauka. Ziņu aizvietošana ar masu
lietotāja ģenerētajām informatīvajām vēstīm vairs nav neatkarīga parādība:
mediju auditorija un soctīkli apzināti izspiež ziņu saturu no savām platformām
(piemēram, Kanādā Facebook un Instagram absolūti oficiāli bloķē
saites uz ziņām).
Mūsdienās
informācijas telpā valdošo tendenču izpēte rāda, ka laikā, kad auditorija
arvien vairāk nogurst no politiskajām ziņām un izdara izvēli par labu izklaides
saturam, informācijas plūsma turpina strauji pieaugt un praktiski vairs nav
strukturējama un formatējama. The Economist nesenais novērtējums apliecina, ka
nākamajos četros gados informācijas plūsmā būs vērojama viedokļu dominance pār
faktiem. Turklāt, jo ekstrēmāka ievirze
būs šiem viedokļiem, jo labāk tie izplatīsies. Tikt galā ar šo plūsmu droši
vien nespēs vairs ne esošās mediju platformas, ne pašreizējie politiskie līderi
(6). Jau šodien varam vērot, kā ohlopopulisms kļūst par vienu no
iemesliem politiskajām krīzēm Vācijā, Francijā, Dienvidkorejā. Par ohlopopulisma
briesmām mums atgādina četrus gadus senā Breksita dramatiskās sekas
Lielbritānijā.
Nākotnē mūs
sagaida vēl sarežģītākas un neprognozējamas parādības, kas saistītas ar
mākslīgā intelekta - AGI (7) ieviešanu sabiedriski politiskajā realitātē. Bet
pat tas vēl nav viss! Tuvojas pagaidām hipotētiska, bet jau
izstrādāta mākslīgā superintelekta (ASI)
ēra — sistēma ar intelektuālām iespējām, kas pārspēj cilvēciskās, un spēj
ģenerēt idejas, kas sniedzas tālu pāri visam, ko cilvēki spēj izdarīt vai pat
iztēloties. Tāpēc šodien īpašs jautājums ir par to, kā cilvēka apziņai,
cilvēka dvēselei pārvarēt uzmācīgo interneta tīklu haosu, kā saglabāt
demokrātisku politiku, kā norobežot to no ohlokrātijas un populisma,
t.i., no histēriskām formas ziņā un pēc būtības neadekvātām pūļa prasībām. Tam jākļūst par galveno uzdevumu, veidojot jaunu pasaules
iekārtu. Šī uzdevuma risināšanu nedrīkst atlikt uz ilgāku laiku. Jo tā var palaist
garām brīdi, kad vēl var reāli mainīt
strupceļā vedošo, postošo kursu un glābt civilizāciju no haosa.
Un haoss jau ir
klāt. XX gadsimta beigu — XXI gadsimta
sākumā notikušie pasaules satricinājumi kombinācijā ar mūsdienu
digitālajām tehnoloģijām ir noveduši pie politiskās entropijas un nekārtības
globalizācijas. Pasaule iegājusi ohlokrātijas un agresīva politiskā
populisma laikmetā, zudis priekšstats par nākotni cilvēces attīstības
koncepcijas formā.
Situācija pasaulē arvien vairāk atgādina
1914. gada katastrofas priekšvakaru, kad
politiķi un lielvalstu elites, principā nevēloties karu, virzījās uz to arvien
tuvāk un nonāca pie globāla militāra konflikta ar 38 valstu piedalīšanos, kurā
gāja bojā, pēc dažādiem aprēķiniem, 15 līdz 22 miljoni cilvēku (8). Jāpievērš
uzmanība, ka arī tad, XX gadsimta pašā sākumā,
cilvēce piedzīvoja spēcīgu tehnoloģisko revolūciju: parādījās telefons, telegrāfs, lidmašīnas, iekšdedzes
dzinēji, automašīnas, principiāli jauni bruņojuma veidi (ķīmiskie ieroči). Tas
viss aizēnoja reālās briesmas un
draudus, kas bija viens no izšķirošajiem faktoriem absurdā pasaules kara
(rezultātā, arī valsts apvērsumam Krievijā 1917.gadā) sākšanai. Arī mūsdienās,
tāpat kā pirms 110 gadiem, jauni izgudrojumi un modernās tehnoloģijas,
apsteidzot cilvēka apziņu, aktivizē negatīvās emocijas cilvēkos un atkal ved
cilvēci pretī ļoti bīstamu notikumu attīstībai.
Pēckara Eiropas
iekārta, kuras pamatā ir cilvēktiesības un cilvēka dzīves prioritāte, faktiski
ir zaudējusi aktualitāti un vairs nav mūsdienu politikas pamats un galvenā
jēga. Krievijas un Ukrainas konflikts aizēnoja acīmredzamo sociālpolitisko
krīzi Eiropas Savienībā. Tas neatvairāmi
noved pie nopietnām ekonomiskām un sociālām problēmām un līdz ar to veicina gan
labēji radikālu, gan kreisi radikālu spēku nostiprināšanos daudzās Eiropas
valstīs.
LAIKMETA PĀRSTĀVIS — DONALDS TRAMPS
ASV prezidenta vēlēšanās pārliecinošu
uzvaru izcīnīja Donalds Tramps. Pateicoties sava rakstura īpatnībām,
specifiskajai uzvedības manierei un agresīva amerikāņu biznesmeņa pieredzei, Tramps,
labāk kā neviens cits, visaugstākajā līmenī realizē politikā
populismu tā mūsdienu izskatā,
paužot pūļa, ohlusa jeb, kā dažkārt mēdz teikt, “vienkāršās tautas”
iegribas.
Jo ko sola Tramps?
Vismazāk nodrošināto iedzīvotāju slāņu interešu ātrāku apmierināšanu: nodokļu
samazināšanu, nozīmīgu deregulāciju (valsts uzraudzības samazinājumu privātajā
biznesā), tirdzniecības tarifu - muitas nodevu paaugstināšanu importētājiem (ieskaitot
importētājus no ES) līdz 10-20% (Ķīnas precēm — gandrīz līdz 60%), nelegālo
migrantu masveida deportāciju, atteikšanos no klimata pārmaiņu dienaskārtības.
Visa tā vietā koncentrēšanos uz enerģētiku un derīgo izrakteņu ieguvi
(izmantojot frekinga tehnoloģiju ieguves intensificēšanai). Kādus soļus
konkrēti Tramps spers visu šo solījumu īstenošanai, pagaidām nav skaidrs. Tāpat
kā nav atbilžu uz jautājumiem, ko pie
šādas politikas darīt ar krasu valsts parāda palielināšanos un kritiski
pieaugošu budžeta deficītu. Taču ažiotāža tirgos un presē jau ir ļoti pamanāma.
Attiecībā uz
Trampa ārpolitiku - vadoties gan no paša ievēlētā prezidenta un viņam tuvo
aprindu pēdējo četru gadu laikā teiktā, gan no tā, kas tika publicēts
politoloģiskajos medijos, var teikt, ka amerikāņu ārpolitika būs balstīta uz
vienkāršu principu: ASV sargās tikai savas nacionālās intereses un rūpēsies
vienīgi par drošības apdraudējumiem Ziemeļamerikā. Vašingtonai vairs nevajag
būt atbildīgai par plašas pasaules kārtības uzturēšanu, un tai nav
jāiesaistās cīņā ar valstīm, kas
tieši neapdraud pašas Savienotās Valstis (neatkarīgi no
briesmām un draudiem, ko šīs valstis nes savos reģionos).
Saskaņā ar Trampa
ārpolitisko doktrīnu ASV ir apņēmušās
saglabāt nepārspējamu militāro spēku, bet tikai sevis aizstāvēšanai.
Amerikāņi vairs negrasās iet uz militāras
sadursmes riskiem ar Krieviju ne Ukrainas, ne Baltijas valstu dēļ. Tāpat
ASV nav vajadzīga konfrontācija ar Ķīnu Taivānas dēļ. Kāpēc Pentagonam jāsargā no husītiem
Sarkanajā jūrā Ķīnas tirdzniecība ar Eiropu?! Priekš kam Vašingtonai kaut kādas
alianses ar eiropiešiem vai aziātiem?! Lai ar Eirāziju nodarbojas eirāzieši!
Tramps rēķinās ar Savienoto Valstu ģeogrāfisko izolāciju, savu kodolarsenālu,
spēju kontrolēt Klusā un Atlantijas okeāna ziemeļu daļas, lai turētu
potenciālos agresorus pa gabalu. Tāpat Trampa koncepcija paredz mazināt
starptautisko tiesību nozīmi un jau tā praktiski nestrādājošo starptautisko
organizāciju — piemēram, ANO, ANO Drošības padomes, PTO u.tml., lomu. Tas būs
mēģinājums vājināt ierobežojumus - juridiskos un institucionālos, kurus
“pasaules liberālā kārtība” uzliek Amerikas varai. Tramps uzskata, ka tādējādi
samazināsies Vašingtonas konfrontācija ar Pekinu, ar Maskavu un pat ar
Teherānu, jo tad varēs ignorēt šo starptautisko normu pārkāpumus. Tāpat varēs
vairs nesatraukties par demokrātijas likteni kādās nelielās valstīs tūkstošiem
kilometru aiz Amerikas robežām.
Tomēr izteiktas
politiskās intereses gadījumā Tramps var veikt arī izņēmumus savā ārpolitikā.
Jau viņa pirmā prezidenta amata laikā ASV veicināja Ābrahāma līgumu — līguma
par Izraēlas attiecību normalizēšanu ar AAE, Bahreinu, Maroku un Sudānu,
noslēgšanu. Tāpat Trampa valdīšanas laikā ar ASV starpniecību Serbija un Kosova
piekrita ekonomisko attiecību normalizēšanai, bet Ēģipte kopā ar Persijas līča
galvenajām valstīm noregulēja konfliktu ar Kataru. Turklāt 2020. gada februārī
Savienotās Valstis noslēdza miera līgumu ar talibiem, kas Trampa
administrācijas pēdējā valdīšanas gadā būtībā ļāva novērst amerikāņu bojāeju karadarbībā Afganistānā.
Tomēr miera
uzturētāja misija Trampam nebūt nav galvenais. Protams, ja padomniekiem radīsies kādas
miera iniciatīvas, tad kāpēc gan tās nerealizēt. Bet, lūk, ja runa ir par
tirdzniecības jautājumiem un
ekonomiskajām interesēm, tad šeit ir iespējamas jebkādas nesaskaņas un
konflikti: piemēram, kad Ķīna apdraud Taivānas pusvadītāju rūpniecību -
pasaules lielāko čipu ražotāju, no kura atkarīga arī ASV ekonomika. Vai arī, ja ASV pilsoņi
kļūst par Irānas uzbrukumu upuriem - šajos gadījumos Tramps, šķiet, ir gatavs
rīkoties arī tūkstošiem kilometru attālumā no ASV krastiem.
Bet vispār America
First, t.i. “Amerika ir pāri visam”, tas ir noteicošais virziens Donalda
Trampa politikā. Un jāsaprot, ka tam būs graujošas sekas globālajai
stabilitātei nākotnē. Pasaules vēsture, īpaši līdz 1945. gadam, praktiski
neatstāj cerības, ka pašreizējā globālā politiskā krīze miermīlīgi nokārtosies
pati no sevis. Turklāt, salīdzinot ar saviem konkurentiem, Savienotās
Valstis šobrīd ir daudz mazāk varenas, nekā tas bija 1945. vai pat 1991. gadā.
Mūsdienu pasaules
iekārta var sabrukt šokējošā ātrumā. ASV atteikšanās no globālās ekonomikas
aizsardzības tikai pastiprinās merkantilismu un protekcionismu. Viss tas, kas
pēdējos gadu desmitos tika uzskatīts par normu – brīva tirdzniecība, netraucēta
kontinentu un okeānu šķērsošana, citu
valstu iekarošanas nepieļaujamība,- tas viss izrādīsies pagātne. Trampa
izolacionistiskās koncepcijas īpatnība un traģēdija - kas pēc būtības ir ASV izveidojušās politiskās ohlokrātijas
rezultāts, - ir tā, ka šāda politika dod
vēlamos augļus tikai īstermiņā. Ar laiku amerikāņi būs spiesti nožēlot savu
izvēli “Amerika ir pāri visam”. Jā, haoss un anarhija nāks vispirms uz
citām valstīm, bet agri vai vēlu
globālās katastrofālās izmaiņas nonāks arī līdz ASV. Tomēr Trampam apkārt
esošie analītiķi uz to reaģē apmēram tā, kā teica viens no Mihaila Šolohova
romāna “Klusā Dona” varoņiem -
“mirsti tu šonakt, es rīt!”
Tas, ka Trampa
pirmais termiņš nav nejaušība, novirze no
ierastās normas, bet jaunas normas - tā paša ohlopopulisma, veidošana
bija saprotams ja ne 2016., tad jau 2020. gadā noteikti. Un pēc Dž. Baidena nākšanas pie varas bija
jāmeklē risinājums šai problēmai. Tomēr jaunās satraucošās tendences ASV
politikā tā arī netika apzinātas, un Trampa sakāve pagājušajās vēlēšanās
izvērtās par viņa triumfālu uzvaru 2024. gada 5. novembrī.
Par šīm bīstamajām
parādībām rakstīju 2020. gada novembra publikācijā “Trampa uzvara”: «…
internets un jaunās digitālās tehnoloģijas līdz ar politiskās konkurences
deformāciju ir novedušas pie tā, ka politiķu kā valstsvīru kvalitāte un
profesionalitāte vairs nav noteicošā. Politikai ir nepieciešama
organizācija, realizācija un izpildes kontrole. Patiesībā tam arī ir vajadzīgi
pārvaldnieki — kompetenti, enerģiski, kārtīgi un adekvāti motivēti. Bet
šodien mēs redzam pavisam citu ainu...
šo vēlēšanu reālā jēga nav tā, ka Tramps ir zaudējis, bet demokrāti ir
uzvarējuši. Būtība ir tāda, ka vājš un netalantīgs politiķis ir cietis sakāvi,
kamēr viņa partija ir būtiski nostiprinājusi savas pozīcijas visos citos varas
atzaros. Un tā ir ideāla situācija
rīcībspējīgam labējam nacionālistam - populistam, kurš kandidēs par prezidentu
2024. gadā..." (9). Un pēc diviem mēnešiem, 2021. gada janvārī, rakstā “Put
Your House in Order” es norādīju, ka Trampam ir izdevies izdarīt galveno: «Viņš ir pārbīdījis rāmjus un sagatavojis
nākamo autokrāta un populista nākšanu pie varas ASV... un šajā situācijā ir
svarīgi nekļūdīties. Tuvākajā laikā populisms apbruņosies ar
respektabilitātes stratēģijām, lai izskatītos solīds, ne margināls un tādējādi
būtu perspektīvs politiskais virziens. Šis populisms novērstos no tiem
saviem sekotājiem, kuri vulgāri liek kājas uz ASV Kongresa pārstāvju palātas
spīkera galda. Mēs būsim liecinieki tam, kā populisms reizē ar institūciju
sabrukumu pārtaps par bezalternatīvu “mūslaiku attīstības tendenci...
"(10)
Trampa uzvara
2016. gada vēlēšanās un viņa atrašanās pie varas pirmā termiņa laikā pēc
būtības ir ļāvusi noņemt daudzus morālus un profesionālus ierobežojumus
politikā ne tikai republikāņu līdera atbalstītājiem, bet arī viņa oponentiem. Populistiskās
manipulatīvās tehnikas ir stingri nostiprinājušās lielajā politikā, saturiskā
dienas kārtība ir aizgājusi otrajā plānā, dodot vietu ārējām formām un efektīviem paziņojumiem. Spilgts piemērs
ir priekšvēlēšanu kampaņas gaitā
daudzkārt atkārtotais un bezgalīgi apspriestais republikāņu kandidāta solījums
karu Ukrainā pabeigt 24 stundu laikā. Un
Trampa atgriešanās Baltajā namā ir tikai viens no ohlopopulisma
(valdonīga politiskā populisma) kā dominējošā
vektora uzvaras aspektiem pasaules politikā.
Atkārtošu, runa
nav vienkārši par kādu unikālu personību, bet gan par to, ka mūsdienu
informācijas tehnoloģijas radījušas apstākļus labējo populistu, nacionālistu,
izolacionistu, kam ir nosliece uz autoritārām vadības metodēm un manipulāciju
ar masu apziņu, noturīgai klātbūtnei
varā. Tā ir ilgstoša daudzfaktoru krīze pasaules politiskajā sistēmā (sk.
“Politiskā entropija”(11) un “Jaunā pasaules nekārtība” (12).
Šīs
krīzes atšķirīgā iezīme ir politikas kopējā nobīde populisma virzienā un
principiālā atteikšanas no politikas cilvēkcentriskā satura. Svarīgi atzīmēt,
ka trampisms jau ir izgājis tālu ārpus
republikāņu atbalstītāju robežām ASV. Mēnesi pirms vēlēšanām The Economist
publicēja rakstu ar nosaukumu “amerikāņu
politikas trampifikācija”(13).
Laikraksts norādīja, ka demokrātu un republikāņu kandidāta
priekšvēlēšanu programmas savā starpā maz ar ko atšķiras, un ka Tramps
“pārveidojis amerikāņu politiku pēc sava tēla un līdzības”. Bet tik tiešām,
pirms vēlēšanām Tramps solīja bombardēt
Meksiku un deportēt nelegāļus, sauca opozīcijas politiķus par “iekšējiem
ienaidniekiem” un apgalvoja, ka migranti “indē asinis” nācijai. Un, neskatoties
uz to visu - vai varbūt pat pateicoties tam, Tramps ieguva gandrīz 50%
vēlētāju balsu. Tādējādi iznāk, ka visi šie saukļi un aicinājumi vairs nav
tikai margināļu nostāja, bet gan faktiski puses ASV iedzīvotāju uzskati XXI
gadsimtā.
Iespējams, īpaši
ietekmīga ASV iekšpolitikā un ārpolitikā tagad būs uzņēmēju miljardieru grupa —
tehnokrāti no Silīcija ielejas. Pirmkārt, runa ir par tādām figūrām kā visiem
pazīstamais Ilons Masks un mazāk pazīstamais Pīters Tīls, PayPal un Palantir
līdzdibinātājs (ASV datu analīzes programmatūras izstrādātāju kompānija,
kuras galvenie pasūtītāji ir militārās struktūras un specdienesti — tādi kā
Pentagons un CIP, investīciju bankas un hedžfondi). Un, ja Maska loma Trampa
uzvarā ir visai tieša - SpaceX dibinātājs iztērējis 277 miljonus dolāru
republikāņu pēdējai kampaņai (14), tad Tīla līdzdalība nebija tik triviāla:
ievēlētais ASV viceprezidents Džei Di Venss šajā pozīcijā nonāca, lielā
mērā pateicoties Tīla virzībai. Un tieši
ar Vensu, nevis vienkārši ar Trampu
saista savus ilgtermiņa plānus tehnokrāti - miljardieri, kas ielauzušies
lielajā politikā. Viņu galvenā nākotnes likme ir mākslīgais intelekts (AI),
bet visa viņu ideoloģija,
lielākoties, ir tā, ka cilvēka vērtībai un sociālajām problēmām vairs nav īpašas nozīmes. Ka
valsts kā demokrātisks institūts mūsdienu reālijās ir mazefektīva un tikai
bremzē tehnisko progresu, mēģinot
regulēt AI un kavējot kriptovalūtas industrijas attīstību. Pēc tehnokrātu -
miljardieru domām, valsts jāpārvalda kā biznesa kompānija. Viņi uzskata, ka
digitālās tehnoloģijas apvienojumā ar autoritāru pārvaldi atrisinās visas problēmas (15).
Spriežot pēc
Trampa izvirzītajām personālijām pēc ievēlēšanas, viņa valdību veidos
vienīgi viņam paklausīgi un no viņa atkarīgi cilvēki — tādi, kas visos
jautājumos un visos gadījumos teiks tikai “jā”. Autoritatīvajos Rietumu
medijos uzskata, ka “Trampa atgriešanās pasludina jaunu naudas zelta laikmetu
ASV politikā un diplomātijā”, un ka, acīmredzot, “viņš gatavojas sākt ar
miljardieru kabinetu” (16).
Šo vēlēšanu
rezultāts nav tikai Trampa personīgais nopelns, ne tikai individuāls fenomens. Trampa
atgriešanās ir vēl viens svarīgs apliecinājums pēckara pasaules iekārtas ēras
beigām un globālās nekārtības ofensīvas politiskās entropijas pieauguma
rezultāts. Trends, ko simbolizē Tramps, gūst uzvaru daudzās pasaules valstīs.
Tāpēc nevajadzētu šo parādību sašaurināt līdz “trampismam”. Tramps nav ne šī
politiskā virziena radītājs, ne ideologs, viņš ir tikai pratis “apseglot vilni”
un kļuvis par spilgtāko un varenāko ohlokrātiskā populisma pārstāvi
pasaules politikā. Starp citu, pat ja viņš būtu zaudējis pēdējās vēlēšanās,
šī tendence noteikti turpinātu pieaugt gan ASV, gan pasaulē.
OHLOPOPULISMS — SVINĪBAS UZ
“TITĀNIKA”
Spilgts
pierādījums pasaules politiķu nespējai saprast un stāties pretī mūsdienu
izaicinājumiem ir šobrīd aizvien acīmredzamākais traģiskais politiskais un
diplomātiskais strupceļš, kurā nonākušas
visas puses, kuras tā vai citādi iesaistītas Krievijas un Ukrainas konfliktā. Politiski
diplomātiskais strupceļš atšķiras no militārā. Militārais strupceļš atspoguļo
pretējo spēku objektīvo stāvokli, ņemot vērā to potenciālās iespējas. Kamēr
politiski diplomātiskais strupceļš ir sekas profesionalitātes līmeņa samazināšanai
pasaules politikā un diplomātijā, atteikšanās no fundamentālām vērtībām un
vadošiem principiem.
Mūsdienu politiķi
strādā visaptveroša populisma kontekstā un
tāpēc bieži nonāk strupceļā: viņi nespēj izprast un pareizi novērtēt
perspektīvu. Ārkārtīgi skumji, bet nav brīnums, ka viņi tā arī nespēja saskatīt
iespēju logu asinsizliešanas pārtraukšanai, kas pavērās laikā no 2022. gada
rudens līdz 2023. gada ziemai. Tagad pazīstamais politologs Ivans Krastevs savā
nesenajā publikācijā The Financial Times norāda: "specoperācija
izgāzās 2022. gada septembrī. Tas, ko mēs redzam kopš tā laika, ir proksi
karš pret NATO, kas notiek Ukrainas teritorijā.” (17) Pareizi. Tikai kāda
cena samaksāta par šiem aizvadītajiem diviem gadiem un kas vēl priekšā?!
Par to nez kāpēc vispār neviens nerunā.
Par Krievijas
tiešas sadursmes draudiem ar NATO Ukrainas
teritorijā runāju jau 2021. gada vasarā (sk. “Tas būs karš nevis ar
Ukrainu, bet ar visu Rietumu pasauli”(18). Bet toreiz to dzirdēt negribēja ne
Krievijā, ne Rietumos. Tikai 2021. gada beigās daži Eiropā un Amerikā sāka
apjaust, cik reāli ir militāra konflikta draudi, bet Krievijas t.s. opozīcijas
vidē tā arī neko nespēja saprast līdz pat speciālās militārās operācijas
sākumam.
2022. gada
novembrī mana vēstulīte par nepieciešamību noslēgt vienošanos par uguns pārtraukšanu un tam
pavērušos iespēju logu ar Vatikāna vēstniecības Maskavā starpniecību tika
nodota Romas pāvestam Franciskam. Taču arī viņa balss nebija dzirdama.
Savukārt, 2023.
gada februāra sākumā “Novaja gazeta” īss
šīs uzrunas izklāsts tika publicēts kā aicinājums pārtraukt uguni (19). Tomēr
arī toreiz praktiski neviens neko nesaprata — visi gaidīja izdomātu “uzvaru
kaujas laukā”. Un brīdis tika palaists garām. Jau vairāk nekā tūkstoš dienu
pasaules vadošie politiķi apzināti atsakās no jebkādiem lietišķiem
diplomātiskiem mēģinājumiem apturēt cilvēku bojāeju un veselas valsts
sagraušanu. Tā ir viena no galvenajām kļūdām visā Rietumu diplomātijā un ļoti
lielā mērā arī Baidena administrācijā.
Atkārtošos, šādu
lietu stāvokli pasaules politikā determinē ne tik daudz atsevišķu lēmumu
pieņēmēju personiskās īpašības, cik fragmentācija un pakāpeniska, bet,
iespējams, neatgriezeniska valsts un pat
visas sabiedrības svarīgāko darbības sfēru sabrukšana. Un tās tad ir sekas
vērtību vadotnes zaudēšanai un tās nomaiņai - pateicoties soctīkliem, ar
cinisku postmodernisma populismu.
Tajā pašā laikā
tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem konsekventā Tuvo Austrumu krīzes
padziļināšanā. Izraēla turpina karu, jo ne starptautiskās struktūras (ANO), ne
ASV, ne Eiropas Savienība, ne ietekmīgās arābu valstis — ne atsevišķi, ne kopā,
nespēj ne tikai realizēt praksē, bet nespēj pat piedāvāt teorētiski kādu
skaidru drošības nodrošināšanas ilgtermiņa plānu. Pastāv dziļa un pieaugoša plaisa starp deklarācijām
un pat ANO līmenī pieņemtajiem lēmumiem un
iespēju tos īstenot šodienas
apstākļos.
Šāda pasaules
iekārta ir politiskās entropijas un haosa, proti, globālo sociālo un politisko
procesu sabrukuma un dezorganizēšanas pasaule. Piemēram, Krievijai ar tās
milzīgo teritoriju un sarūkošo iedzīvotāju skaitu šāda pasaule ir īpaši
bīstama. Un tam ir jāpretojas. Taču politiskās entropijas pārvarēšana prasīs
principiāli jaunus risinājumus. Kamēr, laikam ritot, kļūst arvien mazāk pamata
cerēt, ka Amerikas un Eiropas politiskās sistēmas veiksmīgi tiks galā ar pieaugošā mēroga krīzi. Ļoti iespējams, ka pie
pašreizējām politiskajām tendencēm Rietumu labklājības modeļa piemērs vairs
nebūs darbspējīgs tādās valstīs kā Krievija. Politiskie procesi Rietumos, kā
arī paši Rietumu politiķi arvien vairāk attālinās no demokrātisko un liberālo
vērtību paraugiem, vispār no vispārcilvēciskām vērtībām.
Šo draudu izpratne
savienojumā ar reālajām rūpēm par nākotni liek domāt, ka nāksies rēķināties
pirmām kārtām ar saviem spēkiem ne tikai savas valsts iekšienē, bet arī
starptautiskajās attiecībās. Mūsu laikmeta galvenā krīze ir ne tik
daudz ģeopolitiskā konfrontācijā, cik nemanāmā, bet arvien pieaugošā cilvēcisko
vērtību un jēgas zudumā pasaules politikā apvienojumā ar šīs problēmas
izpratnes trūkumu. Tā ir notiekošā būtība! Ne ekonomiskie panākumi, ne militāro
iespēju stiprināšana neatsver šo ideju deficītu. Šajā laikā politiķu
primārās atbildības zona ir virzīties uz tādām galvenajām jēgpilnām
nozīmēm, vērtībām un mērķiem kā cilvēku dzīvību glābšana, viņu brīvības, cieņas
nodrošināšana un izaugsmes iespēju realizācija.
Svarīgi uzsvērt un
vēsturiskā pieredze to pierāda, ka politikā, ja
palaižam garām īsto mirkli, reālās iespējas kaut ko mainīt tiek zaudētas uz ļoti ilgu laiku, bet dažos gadījumos — uz
visiem laikiem. Un cilvēcei par to nākas dārgi maksāt.
Pēc 1945. gada
izveidotā pasaules iekārta ir dziļā krīzē. Izskatās, ka šī iepriekšējā modeļa
aiziešana jau ir neatgriezeniska. Mūsdienu globālo pārmaiņu īpatnība ir
tā, ka pašreizējiem politiķiem, kas ir atbildīgi par lēmumu pieņemšanu, nav
adekvātas izpratnes par notiekošo, kā arī nekādu solīdu priekšstatu par
perspektīvu. Tas nosaka haosa rašanos un tālāku izplešanos.
Arvien biežāk
novēroto tieksmi pielāgoties pašreizējiem apstākļiem var salīdzināt ar
“Titānika” pasažieru vēlmi atrast
komfortablāku kajīti uz kuģa, kas neglābjami tuvojas katastrofālai
sadursmei ar aisbergu. Tā, piemēram, valdošā sajūsma par Trampa šokējošo atgriešanos Baltajā namā, ignorējot
šī kambeka konteksta jēgu, ir kā triumfs uz “Titānika”. Jo kopumā
notiekošais, ieskaitot arī Trampa uzvaru, ir process, kas draud ar vērienīgu,
bet varbūt arī totālu sakāvi visiem kuģa pasažieriem, neatkarīgi no tā, kādas
klases kajītes viņiem ir .
Nevajadzētu cerēt,
ka pašreizējos apstākļos izdosies atrast ērtu
un drošu vietu. Ir nepieciešams rīkoties citādi — pēc iespējas
ātrāk sākt mērķtiecīgi un konsekventi projektēt, būvēt un saskaņot kvalitatīvi
jaunas starptautiskās drošības sistēmas un vienlaikus veidot principiāli
jaunas valsts nacionālās institūcijas. Gan
viens, gan otrs jāveido, balstoties uz humānisma pamatvērtībām, kuras var dēvēt
par eiropeiskām, kristīgām vai vispārcilvēciskām.
Esmu pārliecināts,
ka vissvarīgākais nākotnei ir vispārcilvēcisko vērtību sistēmas apzināšana, izpratne un tās
pieņemšana visiem par kopīgu
daudzpolārās pasaules attīstības centrālo vadotni, kā arī
stingra apņēmība šo vērtību institucionalizācijai. Proti, runa ir par vērtību
praktiskās realizācijas programmas izveidi, kurā iekļautos visa starptautisko
un nacionālo valsts struktūru un institūtu sistēma.
Principiāli un ārkārtīgi
svarīgi, lai tas viss būtu reāli aizsargāts (un tas ir liels, bet
pagaidām neatrisināts uzdevums) no jaunāko digitālo tehnoloģiju un strauji
attīstošā mākslīgā intelekta deformējošās ietekmes.
Citiem vārdiem
sakot, jābūt gataviem īstenot tādas reformas, kas
nodrošinās, ka jaunās tehnoloģijas, pati valsts ar tās institūtiem un vispār
visa pasaules iekārta kalpotu Cilvēkam, nevis otrādi.