Par laikmeta draudiem un problēmām

 

Vēlos jūs iepazīstināt ar ļoti saturīgu, veselā saprātā iedibinātu analīzi par pašreizējo ģeopolitisko situāciju, kas tieši korelē ar idejām un priekšlikumiem, kas izteikti grāmatā “Kā atbrīvoties no totalitārisma važām. Izaicinājums pārvarēt politisko nevainību”.  Kā arī apliecina autora pasaules redzējuma objektivitāti, dod pārliecību par šeit iztirzāto problēmu aktualitāti un to atrisināšanas vitālo nepieciešamību mūsdienu situācijā.  Arī sniedz izjūtu, ka tomēr neesmu vientuļš savā dzīves pozīcijā un uzskatos. 

Partijas “Jabloko” līderis Grigorijs Javļinskis no humānisma pozīcijām (tomēr nedrīkst aizmirst arī Krievijas pozīcijas specifiku!) ne tikai definē un konkretizē mūsdienu civilizācijas krīzes cēloņus, bet formulē un piedāvā reālus risinājumus, kā pārvarēt krīze. To konstruktīvā izvērtēšana un pārdomāta īstenošana dzīvē tagad var kļūt par mūsdienu civilizācijas izdzīvošanas garantu un humānismā iedibinātā cilvēces progresa priekšnoteikumu.

Atklāts paliek jautājums: vai rīcībspējīgie cilvēki un galvenokārt demokrātisko valstu politiskie līderi uztver, saprot un tomēr spēs adekvāti rīkoties, lai novērstu draudīgo pasaules kārtības apokalipsi?!!

(raksta oriģināls lasāms vietnē https://www.yavlinsky.ru/article/titanic/   

https://www.facebook.com/reel/571874555599855  

Rakstā izdarītie akcenti ir manējie. 

FECI, QUOD POTUI, FACIANT MELIORA POTENTES

POLITISKAIS STARPLAIKS

Par  laikmeta draudiem un problēmām          

Grigorijs Javlinskis

23.12.2024.

 Pasaules kārtība, kas izveidojusies pēc Otrā pasaules kara beigām un pastāvējusi gandrīz 80 gadus, aiziet — agrākais  laikmets ir beidzies, bet jaunais vēl nav iestājies. Spriežot pēc tiem procesiem, ko mēs vērojam, lielajā politikā  to nesaprot un neapzinās: esošajiem politiskajiem līderiem, kā arī viņiem pietuvināto personu lokam, šķiet, nav īsta priekšstata ne par jauno pasaules kārtību,  ne jauno laiku.

Un tas ir visbīstamākais un sarežģītākais vēsturiskais brīdis, lai  rastu ceļu uz pozitīvu perspektīvu. 2024. gada beigās pirmo reizi daudzu gadu desmitu laikā mēs  reāli nonācām uz liela mēroga militāras sadursmes robežas, izmantojot ja ne kodolieročus (kaut arī tas ir pilnīgi iespējams), tad pēc savas destruktivitātes,- tiem pielīdzināmus. Eskalācija progresē un pieņemas spēkā gandrīz  katru dienu. Tie nav ne abstrakti draudi, ne blefs, ne šantāža.  Profesionālu ekspertu vērtējumā riski patiesībā ir ļoti augsti (1).

Globālajā politikā praktiski nav palikušas efektīvas atturošas starptautiskās struktūras, institūcijas, instrumenti. Gadu desmitiem darbojusies Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), ANO Drošības padome, EDSO zaudē savu agrāko nozīmi. Jautājums par jaunu institūciju izveidošanu vai jau esošo reformēšanu augstā politiskajā līmenī pat netiek nopietni apspriests, trūkst izpratnes par strauji progresējošiem objektīvajiem procesiem. Pasaule nonākusi ģeopolitiskā vakuumā — bez strādājošām starptautiskām politiskajām institūcijām, bez atturēšanas līgumiem, bez iedarbīgas diplomātijas. Un tas notiek laikā, kad   civilizāciju apdraud nāvējoši bīstami ieroči un militārais  konflikts ar kodollielvaru tiešu un netiešu iesaisti ir karstā fāzē.

Šādā situācijā mēs nenonācām vienā mirklī. Pie tā novedušie   procesi sākās pirms aptuveni 35 gadiem, sevi demonstrējot šokējošos notikumos. Tie bija satricinājumi Krievijai, kas atstāja milzīgu iespaidu uz cilvēku  apziņu un priekšstatiem: Padomju Savienības sabrukums, kas  izvērtās pēc neveiksmīgām 1990.gadu ekonomiskajām un politiskajām reformām, asiņains karš Čečenijā.

Pārmaiņas Krievijā, smagā ekonomiskā situācija un dziļā   politiskā krīze noveda pie Maskavas pozīciju īslaicīgas  vājināšanās pasaules arēnā, kas nenoliedzami ietekmēja amerikāņu politisko mentalitāti — ASV uz kādu laiku kļuva par vienpolārās pasaules līderi. Vienpolāra — kā tolaik tika uzskatīts, ne tikai sakarā ar vienas valsts acīmredzamo ekonomisko un  militāro pārākumu pār visām citām, bet arī tās dominanci orientieru izvēlē ceļā uz brīvāku, taisnīgāku, demokrātiskāku un drošāku pasauli mums visiem. Bet kā tad pasaules elite izmantoja   pavērušās iespējas?

Pēc Aukstā kara beigām un atteikšanās no bruņošanās sacīkstēm Rietumu ekonomikā atbrīvojās milzīgas summas, kas bija jānovirza tā dēvētās trešās pasaules valstu attīstībai - izglītībai, veselības aprūpei, biznesa attīstībai. Taču tā vietā ietaupītie miljardi tika investēti finanšu piramīdās. Rezultātu nelika ilgi  gaidīt: strauji pieaugusī plaisa starp bagātajiem Rietumiem un  nabadzīgajām trešās pasaules valstīm kļuva par vienu no galvenajiem priekšnoteikumiem 2001. gada 11. septembra teroraktiem ASV. Turpinājums bija neveiksmīgās amerikāņu  militārās kampaņas Afganistānā, Irākā, Lībijā un Sīrijā. Savienotās Valstis šajās operācijās vēlamo nav sasniegušas un novedušas šos reģionus haosā. Turklāt 1990. gados finanšu  piramīdās ieguldītie līdzekļi izšķīda vēsturē lielākās 2007.-2008. gada ekonomiskās krīzes gaitā. Šīs krīzes sekas bijušas  katastrofālas un daudzviet pasaulē jūtamas vēl joprojām.

Visi šie pēdējo trīsarpus gadu desmitu vērienīgie satricinājumi ir kļuvuši par vienu no pasaules pārmaiņu faktoriem. Tomēr   situācijas īpatnība ir tāda, ka šajos pašos gados, iztrūkstot pozitīvām kvalitatīvām pārmaiņām pasaules situācijā, sāka veidoties būtiskas, cita rakstura kvalitatīvas pārbīdes - pilnīgi negaidītas un ar praktiski neprognozējamām sekām.

Populisms vienmēr ir bijis lielākā vai mazākā mērā politiskās dzīves sastāvdaļa. Tomēr mūsdienu populisms pasaules politikā ir īpašs. Tā kvalitatīvā atšķirība no līdzšinējām marginālajām formām ir tā, ka mūsdienu populisms ir kļuvis par gandrīz absolūtu politisko dominanti, kas pauž un īsteno ohlokrātiju, kas savukārt veidojas un nostiprinās mentāli informatīvajā telpā ar digitālo tehnoloģiju, interneta, sociālo tīklu palīdzību. Šāds politiskais populisms pieņem kvalitatīvi atšķirīgas formas un mērogus, nekā iepriekš.

Kā zināms, ohlokrātija (burtiski - pūļa kundzība) ir                   demokrātijas pagrimums, līdz pat izdabāšanai masu                    acumirklīgajām iegribām. Tās ir emocijas un kaislības, kas prevalē pār prātu, tas ir  vispārējs realitātes izpratnes trūkums un nespēja adekvāti novērtēt draudus. Šodienas apstākļos tieši šī tendence dominē, un praksē tiek realizēta caur politisko populismu. Sauksim to par ohlopopulismu.

Kopš 2000. gadu beigām sociālie tīkli no populāras aktivitātes internetā pārvērtās par globālu sociāli sabiedrisku parādību, interneta pūlis ir ieguvis dominējošu nozīmi politikā. Cilvēciskās vērtības, nacionālās intereses, izpratne par globālo un reģionālo perspektīvu — tas viss pārstāja būt noteicošais faktors politisko lēmumu pieņemšanā. Politiķi-ohlopopulisti tagad vadās pēc noskaņām sociālajos tīklos, pakļaujas absurdai un bieži vien savtīgai interneta kopienu loģikai, iet interneta pūļa pavadā. Turklāt, savulaik autoritatīvo pasaules līmeņa tradicionālo mediju ietekme un loma turpina  kristies. Lai arī ārēji ohlopopulisti tiecas atbilst sociālajos tīklos veidotajām noskaņām un vēlmēm, patiesībā bieži vien viņi realizē šauru, slēgtu un principiāli antidemokrātisku grupu intereses. Un tādējādi notiek demokrātijas esenciāls krahs, pagaidām vēl saglabājoties tās ārējai redzamībai un formai. Mūsdienu digitālās tehnoloģijas dod populistiem praktiski neierobežotas iespējas. Pasaule grimst haosā.

Nav grūti pamanīt, ka pasaules vadošie politiķi, īpaši                  rietumvalstīs, Krievijas-Ukrainas konflikta kontekstā apspriež jebko, un argumentē savus apsvērumus ar   jebko, bet tikai ne no cilvēku dzīvības saglabāšanas pozīcijas — galvenā vērtība šajā diskursā nebūt nav pirmajā vietā.

Sekas cilvēcisko vērtību aizskalošanai no politikas un                  pieaugošajai plaisai ar realitāti ir acīmredzamas: galu galā  populisti nespēj pildīt savus nereālistiskos vēlētājiem dotos solījumus, un centienos attaisnot savas neveiksmes sāk nodarboties ar ienaidnieku - iekšējo vai ārējo - meklēšanu. Tā, iekšpolitikā tiek likts pamatakmens autoritārismam,                    totalitārismam — līdz pat fašismam. Un ārpolitikā, kā mēs labi   zinām, ienaidnieku meklēšana ir ceļš uz karu.

Izšķirošā instrumentāli praktiskā loma vērienīgajā ohlokrātijas  politiskajā īstenošanā, proti, pūļa vēlmju un valdonīgo ambīciju apmierināšanai populistiskā veidā, kas ved pie nelikumības un vardarbības un kundzības, - pieder internetam un sociālajiem tīkliem. Informācijas plūsmas pamatu tagad veido emocijas un viedokļi, kas dominē internetā, nevis reāli notikumi. Vairs nedarbojas līdzšinējā ziņojumu sistematizācija un hierarhija: blogera diletanta vērtējums ar miljons abonentu izrādās ietekmīgāks par zinātnieka - eksperta analīzi un argumentiem. Aizspriedumi mūsdienās tiek uzskatīti par normu. Ziņojumiem par faktiem bez to aizspriedumainas interpretācijas parasti nav nozīmes. Tādējādi rodas paralēla informācijas plūsma, kas tikai formāli saistīta ar īstenību. “Tas paver milzīgas iespējas manipulēt ar informatīvo dienas kārtību un caur to arī ar politiku, lai mērķtiecīgi panāktu ekonomiskās, bet perspektīvā - arī politiskās varas vērienīgu pārdali,” par to jau 2020. gadā rakstīju savā rakstā  “Informācijas ohlokrātija” (2).

Īpaši spilgti šīs tendences manāmas Amerikas politikā. Par  soctīklu lomu ASV prezidenta vēlēšanās 2016., 2020. un 2024. gadā teikts un rakstīts ne mazums: manipulācijās ar sabiedrisko domu, izmantojot sociālos tīklus, tika vainoti gan demokrāti, gan republikāņi. Bet ir arī citi piemēri. Tā, 2024. gada decembrī Rumānijas Konstitucionālā tiesa anulēja valsts prezidenta vēlēšanu rezultātus tāpēc, ka viens no kandidātiem priekšvēlēšanu kampaņas gaitā izmantoja “agresīvu propagandu, pārmērīgi ekspluatējot sociālo tīklu platformu algoritmus” un tādējādi dezinformēja Rumānijas vēlētājus(3). Tiesa apgalvoja, ka kandidāts ar digitālo tehnoloģiju un  mākslīgā intelekta palīdzību ir manipulējis ar vēlētāju balsīm.

Mūsdienās pieaugošās briesmas ir tādas, ka ohlokrātija ar jaunu informācijas un digitālo tehnoloģiju palīdzību noved pie populistu un aiz tiem stāvošu savtīgo manipulatoru varas, kas  galu galā pārvērtīs absolūto pilsoņu vairākumu par sava veida  moderniem vergiem. Un tas nebūt nav pārspīlējums, ne  fantastisks tālas nākotnes scenārijs.

Informācijas haoss paver plašas perspektīvas manipulēšanai ar cilvēku apziņu un viedokli: mūsdienu tehnoloģijas pēc savām iespējām un sekām jau sen ir pārspējušas klasisko drukāto izdevumu cenzūru un izrādījušās daudz efektīvākas par parasto propagandā balstītu  “smadzeņu skalošanu”. Un tiešām, smadzenes skalot vairs nevajag — cilvēka apziņa tagad formējas caur soctīkliem.

Ilgu laiku pastāvēja ilūzija, ka internets ir alternatīva                   tradicionālajai televīzijai, ka piekļuve milzīgam informācijas resursu daudzumam bez acīmredzamiem cenzūras ierobežojumiem veicinās domāšanas neatkarības attīstību. Tikai tagad nāk atziņa, ka šī vīzija ir maldīga. Iespējams, cenšoties mainīt bīstamās tendences, pavisam nesen Austrālijas parlaments pieņēma lēmumu aizliegt piekļuvi sociālajiem tīkliem bērniem un pusaudžiem, kas jaunāki par 16 gadiem (4). Tomēr tiešs aizliegums diezin vai būs efektīvs, turklāt, atklāts ir jautājums, ko darīt ar to cilvēku, kas vecāki par 16 gadiem, maldināšanu?!

Zīmīgi, ka 2024. gada decembra sākumā Oksfordas universitātes izdevniecība par gada vārdu angļu valodā runājošajā pasaulē nosauca “Brain ROT” — “smadzeņu puve” vai “smadzeņu  pūšana”. Izdevniecība norāda, ka aizejošajā gadā šis vārds ir kļuvis īpaši populārs sociālajos tīklos un tiek stingri lietots blogeru leksikonā (5).

Šāds vārdu salikums, iespējams, vislabāk raksturo notiekošo ne tikai soctīklu ierindas lietotāju, bet arī uz  interneta pūli orientēto politiķu - populistu galvās.

Jau vairākus gadus pasaulē pastiprinās tendence kvalitatīvus  ziņu medijus izstumt no informatīvā lauka. Ziņu aizvietošana ar masu lietotāja ģenerētajām informatīvajām vēstīm vairs nav neatkarīga parādība: mediju auditorija un soctīkli apzināti izspiež ziņu saturu no savām platformām (piemēram, Kanādā Facebook un Instagram absolūti oficiāli bloķē saites uz ziņām).

Mūsdienās informācijas telpā valdošo tendenču izpēte rāda, ka laikā, kad auditorija arvien vairāk nogurst no politiskajām ziņām un izdara izvēli par labu izklaides saturam, informācijas plūsma turpina strauji pieaugt un praktiski vairs nav strukturējama un formatējama. The Economist nesenais                   novērtējums apliecina, ka nākamajos četros gados informācijas plūsmā būs vērojama viedokļu dominance pār faktiem. Turklāt, jo  ekstrēmāka ievirze būs šiem viedokļiem, jo labāk tie izplatīsies. Tikt galā ar šo plūsmu droši vien nespēs vairs ne esošās mediju platformas, ne pašreizējie politiskie līderi (6). Jau šodien varam vērot, kā ohlopopulisms kļūst par vienu no iemesliem politiskajām krīzēm Vācijā, Francijā, Dienvidkorejā. Par ohlopopulisma briesmām mums atgādina četrus gadus senā Breksita dramatiskās sekas Lielbritānijā.

Nākotnē mūs sagaida vēl sarežģītākas un neprognozējamas parādības, kas saistītas ar mākslīgā intelekta - AGI (7) ieviešanu sabiedriski politiskajā realitātē. Bet pat tas vēl nav viss! Tuvojas pagaidām hipotētiska, bet jau izstrādāta mākslīgā  superintelekta (ASI) ēra — sistēma ar intelektuālām iespējām, kas pārspēj cilvēciskās, un spēj ģenerēt idejas, kas sniedzas tālu pāri visam, ko cilvēki spēj izdarīt vai pat iztēloties. Tāpēc šodien īpašs jautājums ir par to, kā cilvēka apziņai, cilvēka dvēselei pārvarēt uzmācīgo interneta tīklu haosu, kā saglabāt demokrātisku politiku, kā norobežot to no ohlokrātijas un populisma, t.i., no histēriskām formas ziņā un pēc būtības neadekvātām pūļa prasībām. Tam jākļūst par galveno uzdevumu, veidojot jaunu pasaules iekārtu. Šī uzdevuma risināšanu nedrīkst  atlikt uz ilgāku laiku. Jo tā var palaist garām brīdi, kad vēl var reāli  mainīt strupceļā vedošo, postošo kursu un glābt civilizāciju no haosa.

Un haoss jau ir klāt. XX gadsimta beigu — XXI gadsimta          sākumā notikušie pasaules satricinājumi kombinācijā ar mūsdienu digitālajām tehnoloģijām ir noveduši pie politiskās entropijas un nekārtības globalizācijas. Pasaule iegājusi ohlokrātijas un agresīva politiskā populisma laikmetā, zudis priekšstats par nākotni cilvēces attīstības koncepcijas formā.

Situācija pasaulē arvien vairāk atgādina 1914. gada katastrofas  priekšvakaru, kad politiķi un lielvalstu elites, principā nevēloties karu, virzījās uz to arvien tuvāk un nonāca pie globāla militāra konflikta ar 38 valstu piedalīšanos, kurā gāja bojā, pēc dažādiem aprēķiniem, 15 līdz 22 miljoni cilvēku (8). Jāpievērš uzmanība, ka arī tad, XX gadsimta pašā sākumā,  cilvēce piedzīvoja spēcīgu tehnoloģisko revolūciju: parādījās  telefons, telegrāfs, lidmašīnas, iekšdedzes dzinēji, automašīnas, principiāli jauni bruņojuma veidi (ķīmiskie ieroči). Tas viss  aizēnoja reālās briesmas un draudus, kas bija viens no izšķirošajiem faktoriem absurdā pasaules kara (rezultātā, arī valsts apvērsumam Krievijā 1917.gadā) sākšanai. Arī mūsdienās, tāpat kā pirms 110 gadiem, jauni izgudrojumi un modernās tehnoloģijas, apsteidzot cilvēka apziņu, aktivizē negatīvās emocijas cilvēkos un atkal ved cilvēci pretī ļoti bīstamu notikumu attīstībai.

Pēckara Eiropas iekārta, kuras pamatā ir cilvēktiesības un cilvēka dzīves prioritāte, faktiski ir zaudējusi aktualitāti un vairs nav mūsdienu politikas pamats un galvenā jēga. Krievijas un Ukrainas konflikts aizēnoja acīmredzamo sociālpolitisko krīzi  Eiropas Savienībā. Tas neatvairāmi noved pie nopietnām ekonomiskām un sociālām problēmām un līdz ar to veicina gan labēji radikālu, gan kreisi radikālu spēku nostiprināšanos daudzās Eiropas valstīs.

  LAIKMETA PĀRSTĀVIS — DONALDS TRAMPS

ASV prezidenta vēlēšanās pārliecinošu uzvaru izcīnīja Donalds Tramps. Pateicoties sava rakstura īpatnībām, specifiskajai uzvedības manierei un agresīva amerikāņu biznesmeņa pieredzei, Tramps, labāk kā neviens cits, visaugstākajā līmenī realizē   politikā  populismu tā mūsdienu  izskatā, paužot pūļa, ohlusa jeb, kā dažkārt mēdz teikt, “vienkāršās tautas” iegribas.

Jo ko sola Tramps? Vismazāk nodrošināto iedzīvotāju slāņu interešu ātrāku apmierināšanu: nodokļu samazināšanu, nozīmīgu deregulāciju (valsts uzraudzības samazinājumu privātajā biznesā), tirdzniecības tarifu - muitas nodevu paaugstināšanu importētājiem (ieskaitot importētājus no ES) līdz 10-20% (Ķīnas precēm — gandrīz līdz 60%), nelegālo migrantu masveida deportāciju, atteikšanos no klimata pārmaiņu dienaskārtības. Visa tā vietā koncentrēšanos uz enerģētiku un derīgo izrakteņu ieguvi (izmantojot frekinga tehnoloģiju ieguves intensificēšanai). Kādus soļus konkrēti Tramps spers visu šo solījumu īstenošanai, pagaidām nav skaidrs. Tāpat kā  nav atbilžu uz jautājumiem, ko pie šādas politikas darīt ar krasu valsts parāda palielināšanos un kritiski pieaugošu budžeta deficītu. Taču ažiotāža tirgos un presē jau ir ļoti pamanāma.

Attiecībā uz Trampa ārpolitiku - vadoties gan no paša ievēlētā prezidenta un viņam tuvo aprindu pēdējo četru gadu laikā teiktā, gan no tā, kas tika publicēts politoloģiskajos medijos, var teikt, ka amerikāņu ārpolitika būs balstīta uz vienkāršu principu: ASV sargās tikai savas nacionālās intereses un rūpēsies vienīgi par drošības apdraudējumiem Ziemeļamerikā. Vašingtonai vairs nevajag būt atbildīgai par plašas pasaules kārtības uzturēšanu, un tai nav jāiesaistās  cīņā ar valstīm, kas tieši  neapdraud  pašas Savienotās Valstis (neatkarīgi no briesmām un draudiem, ko šīs valstis nes savos reģionos).

Saskaņā ar Trampa ārpolitisko doktrīnu ASV ir apņēmušās  saglabāt nepārspējamu militāro spēku, bet tikai sevis aizstāvēšanai. Amerikāņi vairs negrasās iet uz militāras  sadursmes riskiem ar Krieviju ne Ukrainas, ne Baltijas valstu dēļ. Tāpat ASV nav vajadzīga konfrontācija ar Ķīnu Taivānas    dēļ. Kāpēc Pentagonam jāsargā no husītiem Sarkanajā jūrā Ķīnas tirdzniecība ar Eiropu?! Priekš kam Vašingtonai kaut kādas alianses ar eiropiešiem vai aziātiem?! Lai ar Eirāziju nodarbojas eirāzieši! Tramps rēķinās ar Savienoto Valstu ģeogrāfisko izolāciju, savu kodolarsenālu, spēju kontrolēt Klusā un Atlantijas okeāna ziemeļu daļas, lai turētu potenciālos agresorus pa gabalu. Tāpat Trampa koncepcija paredz mazināt starptautisko tiesību nozīmi un jau tā praktiski nestrādājošo starptautisko organizāciju — piemēram, ANO, ANO Drošības padomes, PTO u.tml., lomu. Tas būs mēģinājums vājināt ierobežojumus - juridiskos un institucionālos, kurus “pasaules liberālā kārtība” uzliek Amerikas varai. Tramps uzskata, ka tādējādi samazināsies Vašingtonas konfrontācija ar Pekinu, ar Maskavu un pat ar Teherānu, jo tad varēs ignorēt šo starptautisko normu pārkāpumus. Tāpat varēs vairs nesatraukties par demokrātijas likteni kādās nelielās valstīs tūkstošiem kilometru aiz Amerikas robežām.

Tomēr izteiktas politiskās intereses gadījumā Tramps var veikt arī izņēmumus savā ārpolitikā. Jau viņa pirmā prezidenta amata laikā ASV veicināja Ābrahāma līgumu — līguma par Izraēlas attiecību normalizēšanu ar AAE, Bahreinu, Maroku un Sudānu, noslēgšanu. Tāpat Trampa valdīšanas laikā ar ASV starpniecību Serbija un Kosova piekrita ekonomisko attiecību normalizēšanai, bet Ēģipte kopā ar Persijas līča galvenajām valstīm noregulēja konfliktu ar Kataru. Turklāt 2020. gada februārī Savienotās Valstis noslēdza miera līgumu ar talibiem, kas Trampa administrācijas pēdējā valdīšanas gadā būtībā ļāva novērst  amerikāņu bojāeju karadarbībā Afganistānā.

Tomēr miera uzturētāja misija Trampam nebūt nav galvenais.    Protams, ja padomniekiem radīsies kādas miera iniciatīvas, tad kāpēc gan tās nerealizēt. Bet, lūk, ja runa ir par tirdzniecības  jautājumiem un ekonomiskajām interesēm, tad šeit ir iespējamas jebkādas nesaskaņas un konflikti: piemēram, kad Ķīna apdraud Taivānas pusvadītāju rūpniecību - pasaules lielāko čipu ražotāju, no kura atkarīga  arī ASV ekonomika. Vai arī, ja ASV pilsoņi kļūst par Irānas uzbrukumu upuriem - šajos gadījumos Tramps, šķiet, ir gatavs rīkoties arī tūkstošiem kilometru attālumā no ASV  krastiem.

Bet vispār America First, t.i. “Amerika ir pāri visam”, tas ir noteicošais virziens Donalda Trampa politikā. Un jāsaprot, ka tam būs graujošas sekas globālajai stabilitātei nākotnē. Pasaules vēsture, īpaši līdz 1945. gadam, praktiski neatstāj cerības, ka pašreizējā globālā politiskā krīze miermīlīgi nokārtosies pati no sevis. Turklāt, salīdzinot ar saviem konkurentiem, Savienotās Valstis šobrīd ir daudz mazāk varenas, nekā tas bija 1945. vai   pat 1991. gadā.

Mūsdienu pasaules iekārta var sabrukt šokējošā ātrumā. ASV atteikšanās no globālās ekonomikas aizsardzības tikai pastiprinās merkantilismu un protekcionismu. Viss tas, kas pēdējos gadu desmitos tika uzskatīts par normu – brīva tirdzniecība, netraucēta kontinentu un okeānu šķērsošana, citu  valstu iekarošanas nepieļaujamība,- tas viss izrādīsies pagātne. Trampa izolacionistiskās koncepcijas īpatnība un traģēdija - kas  pēc būtības ir ASV izveidojušās politiskās ohlokrātijas rezultāts, -  ir tā, ka šāda politika dod vēlamos augļus tikai īstermiņā. Ar laiku amerikāņi būs spiesti nožēlot savu izvēli “Amerika ir pāri visam”. Jā, haoss un anarhija nāks vispirms uz citām valstīm,    bet agri vai vēlu globālās katastrofālās izmaiņas nonāks arī līdz ASV. Tomēr Trampam apkārt esošie analītiķi uz to reaģē apmēram tā, kā teica viens no Mihaila Šolohova romāna            “Klusā Dona” varoņiem - “mirsti tu šonakt, es rīt!”

Tas, ka Trampa pirmais termiņš nav nejaušība, novirze no  ierastās normas, bet jaunas normas - tā paša ohlopopulisma, veidošana bija saprotams ja ne 2016., tad jau 2020. gadā noteikti.  Un pēc Dž. Baidena nākšanas pie varas bija jāmeklē risinājums šai problēmai. Tomēr jaunās satraucošās tendences ASV politikā tā arī netika apzinātas, un Trampa sakāve pagājušajās vēlēšanās izvērtās par viņa triumfālu uzvaru 2024. gada 5. novembrī.

Par šīm bīstamajām parādībām rakstīju 2020. gada novembra publikācijā “Trampa uzvara”: «… internets un jaunās digitālās tehnoloģijas līdz ar politiskās konkurences deformāciju ir novedušas pie tā, ka politiķu kā valstsvīru kvalitāte un profesionalitāte vairs nav noteicošā. Politikai ir nepieciešama organizācija, realizācija un izpildes kontrole. Patiesībā tam arī ir vajadzīgi pārvaldnieki — kompetenti, enerģiski, kārtīgi un adekvāti motivēti. Bet šodien mēs redzam pavisam citu ainu...   šo vēlēšanu reālā jēga nav tā, ka Tramps ir zaudējis, bet demokrāti ir uzvarējuši. Būtība ir tāda, ka vājš un netalantīgs politiķis ir cietis sakāvi, kamēr viņa partija ir būtiski nostiprinājusi savas pozīcijas visos citos varas atzaros. Un tā ir   ideāla situācija rīcībspējīgam labējam nacionālistam - populistam, kurš kandidēs par prezidentu 2024. gadā..." (9). Un pēc diviem mēnešiem, 2021. gada janvārī, rakstā “Put Your House in Order” es norādīju, ka Trampam ir izdevies izdarīt  galveno: «Viņš ir pārbīdījis rāmjus un sagatavojis nākamo autokrāta un populista nākšanu pie varas ASV... un šajā situācijā ir svarīgi nekļūdīties. Tuvākajā laikā populisms apbruņosies ar respektabilitātes stratēģijām, lai izskatītos solīds, ne margināls un tādējādi būtu perspektīvs politiskais virziens. Šis populisms novērstos no tiem saviem sekotājiem, kuri vulgāri liek kājas uz ASV Kongresa pārstāvju palātas spīkera galda. Mēs būsim liecinieki tam, kā populisms reizē ar institūciju sabrukumu pārtaps par bezalternatīvu “mūslaiku attīstības tendenci... "(10)

Trampa uzvara 2016. gada vēlēšanās un viņa atrašanās pie varas pirmā termiņa laikā pēc būtības ir ļāvusi noņemt daudzus morālus un profesionālus ierobežojumus politikā ne tikai republikāņu līdera atbalstītājiem, bet arī viņa oponentiem. Populistiskās manipulatīvās tehnikas ir stingri nostiprinājušās lielajā politikā, saturiskā dienas kārtība ir aizgājusi otrajā plānā, dodot vietu ārējām formām un  efektīviem paziņojumiem. Spilgts piemērs ir priekšvēlēšanu   kampaņas gaitā daudzkārt atkārtotais un bezgalīgi apspriestais republikāņu kandidāta solījums karu Ukrainā pabeigt 24 stundu  laikā. Un Trampa atgriešanās Baltajā namā ir tikai viens no ohlopopulisma (valdonīga politiskā populisma) kā dominējošā  vektora uzvaras aspektiem pasaules politikā.

Atkārtošu, runa nav vienkārši par kādu unikālu personību, bet gan par to, ka mūsdienu informācijas tehnoloģijas radījušas apstākļus labējo populistu, nacionālistu, izolacionistu, kam ir nosliece uz autoritārām vadības metodēm un manipulāciju ar   masu apziņu, noturīgai klātbūtnei varā. Tā ir ilgstoša daudzfaktoru krīze pasaules politiskajā sistēmā (sk. “Politiskā entropija”(11) un “Jaunā pasaules nekārtība” (12).

Šīs krīzes atšķirīgā iezīme ir politikas kopējā nobīde populisma virzienā un principiālā atteikšanas no politikas cilvēkcentriskā satura. Svarīgi atzīmēt, ka trampisms jau ir izgājis  tālu ārpus republikāņu atbalstītāju robežām ASV. Mēnesi pirms vēlēšanām The Economist publicēja rakstu  ar nosaukumu “amerikāņu politikas trampifikācija”(13).  Laikraksts norādīja, ka demokrātu un republikāņu kandidāta priekšvēlēšanu programmas savā starpā maz ar ko atšķiras, un ka Tramps “pārveidojis amerikāņu politiku pēc sava tēla un līdzības”. Bet tik tiešām, pirms vēlēšanām Tramps  solīja bombardēt Meksiku un deportēt nelegāļus, sauca opozīcijas politiķus par “iekšējiem ienaidniekiem” un apgalvoja, ka migranti “indē asinis” nācijai. Un, neskatoties uz to visu - vai varbūt pat pateicoties tam, Tramps ieguva gandrīz 50% vēlētāju balsu. Tādējādi iznāk, ka visi šie saukļi un aicinājumi vairs nav tikai margināļu nostāja, bet gan faktiski puses ASV iedzīvotāju uzskati XXI gadsimtā.

Iespējams, īpaši ietekmīga ASV iekšpolitikā un ārpolitikā tagad būs uzņēmēju miljardieru grupa — tehnokrāti no Silīcija ielejas. Pirmkārt, runa ir par tādām figūrām kā visiem pazīstamais Ilons Masks un mazāk pazīstamais Pīters Tīls, PayPal un Palantir līdzdibinātājs (ASV datu analīzes programmatūras izstrādātāju kompānija, kuras galvenie pasūtītāji ir militārās struktūras un specdienesti — tādi kā Pentagons un CIP, investīciju bankas un hedžfondi). Un, ja Maska loma Trampa uzvarā ir visai tieša - SpaceX dibinātājs iztērējis 277 miljonus dolāru republikāņu pēdējai kampaņai (14), tad Tīla līdzdalība nebija tik triviāla: ievēlētais ASV viceprezidents Džei Di Venss šajā pozīcijā nonāca, lielā mērā  pateicoties Tīla virzībai. Un tieši ar Vensu, nevis vienkārši ar  Trampu saista savus ilgtermiņa plānus tehnokrāti - miljardieri, kas ielauzušies lielajā politikā. Viņu galvenā nākotnes likme ir mākslīgais intelekts (AI), bet visa viņu            ideoloģija, lielākoties, ir tā, ka cilvēka vērtībai un sociālajām   problēmām vairs nav īpašas nozīmes. Ka valsts kā demokrātisks institūts mūsdienu reālijās ir mazefektīva un tikai bremzē   tehnisko progresu, mēģinot regulēt AI un kavējot kriptovalūtas industrijas attīstību. Pēc tehnokrātu - miljardieru domām, valsts jāpārvalda kā biznesa kompānija. Viņi uzskata, ka digitālās tehnoloģijas apvienojumā ar autoritāru pārvaldi atrisinās  visas problēmas (15).

Spriežot pēc Trampa izvirzītajām personālijām pēc ievēlēšanas, viņa valdību veidos vienīgi viņam paklausīgi un no viņa atkarīgi cilvēki — tādi, kas visos jautājumos un visos gadījumos teiks tikai “jā”. Autoritatīvajos Rietumu medijos uzskata, ka “Trampa atgriešanās pasludina jaunu naudas zelta laikmetu ASV politikā un diplomātijā”, un ka, acīmredzot, “viņš gatavojas sākt ar miljardieru kabinetu” (16).

Šo vēlēšanu rezultāts nav tikai Trampa personīgais nopelns, ne tikai individuāls fenomens. Trampa atgriešanās ir vēl viens svarīgs apliecinājums pēckara pasaules iekārtas ēras beigām un globālās nekārtības ofensīvas politiskās entropijas pieauguma rezultāts. Trends, ko simbolizē Tramps, gūst uzvaru daudzās pasaules valstīs. Tāpēc nevajadzētu šo parādību sašaurināt līdz “trampismam”. Tramps nav ne šī politiskā virziena radītājs, ne ideologs, viņš ir tikai pratis “apseglot vilni” un kļuvis par spilgtāko un varenāko ohlokrātiskā populisma pārstāvi pasaules politikā. Starp citu, pat ja viņš būtu zaudējis pēdējās vēlēšanās, šī tendence noteikti turpinātu pieaugt gan ASV, gan pasaulē.

OHLOPOPULISMS — SVINĪBAS UZ “TITĀNIKA”

Spilgts pierādījums pasaules politiķu nespējai saprast un stāties pretī mūsdienu izaicinājumiem ir šobrīd aizvien acīmredzamākais traģiskais politiskais un diplomātiskais  strupceļš, kurā nonākušas visas puses, kuras tā vai citādi iesaistītas Krievijas un Ukrainas konfliktā. Politiski diplomātiskais strupceļš atšķiras no militārā. Militārais strupceļš atspoguļo pretējo spēku objektīvo stāvokli, ņemot vērā to potenciālās iespējas. Kamēr politiski diplomātiskais strupceļš ir sekas profesionalitātes līmeņa samazināšanai pasaules politikā un diplomātijā, atteikšanās no fundamentālām vērtībām un vadošiem principiem.

Mūsdienu politiķi strādā visaptveroša populisma kontekstā un    tāpēc bieži nonāk strupceļā: viņi nespēj izprast un pareizi novērtēt perspektīvu. Ārkārtīgi skumji, bet nav brīnums, ka viņi tā arī nespēja saskatīt iespēju logu asinsizliešanas pārtraukšanai, kas pavērās laikā no 2022. gada rudens līdz 2023. gada ziemai. Tagad pazīstamais politologs Ivans Krastevs savā nesenajā publikācijā The Financial Times norāda: "specoperācija izgāzās 2022. gada septembrī. Tas, ko mēs redzam kopš tā laika, ir proksi karš pret NATO, kas notiek Ukrainas teritorijā.” (17) Pareizi. Tikai kāda cena samaksāta par šiem aizvadītajiem diviem gadiem un kas vēl priekšā?! Par to nez kāpēc vispār neviens nerunā.

Par Krievijas tiešas sadursmes draudiem ar NATO Ukrainas       teritorijā runāju jau 2021. gada vasarā (sk. “Tas būs karš nevis ar Ukrainu, bet ar visu Rietumu pasauli”(18). Bet toreiz to dzirdēt negribēja ne Krievijā, ne Rietumos. Tikai 2021. gada beigās daži Eiropā un Amerikā sāka apjaust, cik reāli ir militāra konflikta draudi, bet Krievijas t.s. opozīcijas vidē tā arī neko nespēja saprast līdz pat speciālās militārās operācijas sākumam.

2022. gada novembrī mana vēstulīte par nepieciešamību noslēgt  vienošanos par uguns pārtraukšanu un tam pavērušos iespēju logu ar Vatikāna vēstniecības Maskavā starpniecību tika nodota Romas pāvestam Franciskam. Taču arī viņa balss nebija dzirdama.

Savukārt, 2023. gada februāra sākumā “Novaja  gazeta” īss šīs uzrunas izklāsts tika publicēts kā aicinājums pārtraukt uguni (19). Tomēr arī toreiz praktiski neviens neko nesaprata — visi gaidīja izdomātu “uzvaru kaujas laukā”. Un brīdis tika palaists garām. Jau vairāk nekā tūkstoš dienu pasaules vadošie politiķi apzināti atsakās no jebkādiem lietišķiem diplomātiskiem mēģinājumiem apturēt cilvēku bojāeju un veselas valsts sagraušanu. Tā ir viena no galvenajām kļūdām visā Rietumu diplomātijā un ļoti lielā mērā arī Baidena administrācijā.

Atkārtošos, šādu lietu stāvokli pasaules politikā determinē ne tik daudz atsevišķu lēmumu pieņēmēju personiskās īpašības, cik fragmentācija un pakāpeniska, bet, iespējams, neatgriezeniska  valsts un pat visas sabiedrības svarīgāko darbības sfēru sabrukšana. Un tās tad ir sekas vērtību vadotnes zaudēšanai un tās nomaiņai - pateicoties soctīkliem, ar cinisku postmodernisma populismu.

Tajā pašā laikā tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem konsekventā Tuvo Austrumu krīzes padziļināšanā. Izraēla turpina karu, jo ne starptautiskās struktūras (ANO), ne ASV, ne Eiropas Savienība, ne ietekmīgās arābu valstis — ne atsevišķi, ne kopā, nespēj ne tikai realizēt praksē, bet nespēj pat piedāvāt teorētiski kādu skaidru drošības nodrošināšanas ilgtermiņa plānu. Pastāv   dziļa un pieaugoša plaisa starp deklarācijām un pat ANO līmenī pieņemtajiem lēmumiem un  iespēju    tos īstenot šodienas apstākļos.

Šāda pasaules iekārta ir politiskās entropijas un haosa, proti, globālo sociālo un politisko procesu sabrukuma un dezorganizēšanas pasaule. Piemēram, Krievijai ar tās milzīgo teritoriju un sarūkošo iedzīvotāju skaitu šāda pasaule ir īpaši bīstama. Un tam ir jāpretojas. Taču politiskās entropijas pārvarēšana prasīs principiāli jaunus risinājumus. Kamēr, laikam ritot, kļūst arvien mazāk pamata cerēt, ka Amerikas un Eiropas politiskās sistēmas veiksmīgi tiks galā ar  pieaugošā mēroga krīzi. Ļoti iespējams, ka pie pašreizējām politiskajām tendencēm Rietumu labklājības modeļa piemērs vairs nebūs darbspējīgs tādās valstīs kā Krievija. Politiskie procesi Rietumos, kā arī paši Rietumu politiķi arvien vairāk attālinās no demokrātisko un liberālo vērtību paraugiem, vispār no vispārcilvēciskām vērtībām.

Šo draudu izpratne savienojumā ar reālajām rūpēm par nākotni liek domāt, ka nāksies rēķināties pirmām kārtām ar saviem spēkiem ne tikai savas valsts iekšienē, bet arī starptautiskajās attiecībās. Mūsu laikmeta galvenā krīze ir ne tik daudz ģeopolitiskā konfrontācijā, cik nemanāmā, bet arvien pieaugošā cilvēcisko vērtību un jēgas zudumā pasaules politikā apvienojumā ar šīs problēmas izpratnes trūkumu. Tā ir notiekošā būtība! Ne ekonomiskie panākumi, ne militāro iespēju stiprināšana neatsver šo ideju deficītu. Šajā laikā politiķu primārās atbildības zona ir virzīties uz tādām galvenajām jēgpilnām nozīmēm, vērtībām un mērķiem kā cilvēku dzīvību glābšana, viņu brīvības, cieņas nodrošināšana un izaugsmes iespēju realizācija.

Svarīgi uzsvērt un vēsturiskā pieredze to pierāda, ka politikā, ja palaižam garām īsto mirkli, reālās iespējas kaut ko mainīt tiek zaudētas  uz ļoti ilgu laiku, bet dažos gadījumos — uz visiem laikiem. Un cilvēcei par to nākas dārgi maksāt.

Pēc 1945. gada izveidotā pasaules iekārta ir dziļā krīzē. Izskatās, ka šī iepriekšējā modeļa aiziešana jau ir neatgriezeniska. Mūsdienu globālo pārmaiņu īpatnība ir tā, ka pašreizējiem politiķiem, kas ir atbildīgi par lēmumu pieņemšanu, nav adekvātas izpratnes par notiekošo, kā arī nekādu solīdu priekšstatu par perspektīvu. Tas nosaka haosa rašanos un tālāku  izplešanos.

Arvien biežāk novēroto tieksmi pielāgoties pašreizējiem            apstākļiem var salīdzināt ar “Titānika” pasažieru vēlmi atrast     komfortablāku kajīti uz kuģa, kas neglābjami tuvojas katastrofālai sadursmei ar aisbergu. Tā, piemēram, valdošā sajūsma par Trampa  šokējošo atgriešanos Baltajā namā, ignorējot šī kambeka konteksta jēgu, ir kā triumfs uz “Titānika”. Jo kopumā notiekošais, ieskaitot arī Trampa uzvaru, ir process, kas draud ar vērienīgu, bet varbūt arī totālu sakāvi visiem kuģa pasažieriem, neatkarīgi no tā, kādas klases kajītes viņiem ir .

Nevajadzētu cerēt, ka pašreizējos apstākļos izdosies atrast ērtu  un drošu vietu. Ir nepieciešams rīkoties citādi — pēc iespējas ātrāk sākt mērķtiecīgi un konsekventi projektēt, būvēt un saskaņot kvalitatīvi jaunas starptautiskās drošības sistēmas un vienlaikus veidot principiāli jaunas  valsts nacionālās  institūcijas. Gan viens, gan otrs jāveido, balstoties uz humānisma pamatvērtībām, kuras var dēvēt par eiropeiskām, kristīgām vai vispārcilvēciskām.

Esmu pārliecināts, ka vissvarīgākais nākotnei ir vispārcilvēcisko  vērtību sistēmas apzināšana, izpratne un tās pieņemšana visiem par kopīgu  daudzpolārās pasaules attīstības centrālo vadotni, kā arī stingra apņēmība šo vērtību institucionalizācijai. Proti, runa ir par vērtību praktiskās realizācijas programmas izveidi, kurā iekļautos visa starptautisko un nacionālo valsts struktūru un institūtu sistēma.

Principiāli un ārkārtīgi svarīgi, lai tas viss būtu reāli aizsargāts (un tas ir liels, bet pagaidām neatrisināts uzdevums) no jaunāko digitālo tehnoloģiju un strauji attīstošā mākslīgā intelekta deformējošās ietekmes.

Citiem vārdiem sakot, jābūt gataviem īstenot tādas reformas, kas nodrošinās, ka jaunās tehnoloģijas, pati valsts ar tās institūtiem un vispār visa pasaules iekārta kalpotu Cilvēkam, nevis otrādi.

 

On the Dangers and Challenges of the approaching Era

 

«The old world is dying, the new world is fighting for birth.

This is the time of monsters»

Antonio Gramsci

      I would like to present you with a very substantive, common-sense analysis of the current geopolitical situation, which correlates directly with the ideas and proposals made in the book "How to Get rid of the shackles of totalitarianism. The challenge of overcoming political innocence" https://www.amazon.com/HOW-GET-RID-SHACKLES-TOTALITARIANISM-ebook/

  As well as demonstrating the impartiality of the author's vision of the world, give confidence in the relevance of the problems raised here and the vital need to solve them in today's situation. Also gives the sense that I'm not alone in my life position and beliefs though.

      Grigory Yavlinsky, leader of the “Jabloko” party, from positions of humanism (however, the specifics of Russia's position must not be forgotten either!) not only defines and specifies the causes of the crisis in modern civilisation, but formulates and offers real solutions to overcome the crisis. Their constructive evaluation and thoughtful implementation in life can now become a guarantor of the survival of modern civilisation and a prerequisite for human progress established in humanism.

    The question remains open: do the able-bodied people, and above all the political leaders of the democracies, perceive, and yet will be able to take adequate action to prevent the sinister apocalypse of the world order?!!

(The original Article can be read at https://www.yavlinsky.ru/article/titanic/

https://www.facebook.com/reel/571874555599855

The accents made in the Article are mine.  

FECI, QUOD POTUI, FACIANT MELIORA POTENTES

 

POLITICAL GAP

On the Dangers and Challenges of the  Approaching Era

Grigory Yavlinsky     

23.12.2024.

     The world order, which emerged after the end of World War II  and has existed for nearly 80 years, is quitting - the earliest era   is over, but the new one has yet to come. From the processes  we're watching, in big politics: existing political leaders, as well as those close to them, seem to have no real idea of the new world order or the new time.

And it's the most dangerous and challenging historical moment  to find a path to a positive outlook. At the end of 2024, for the  first time in many decades, we realistically ended up on the   brink of a large- scale military clash using, if not nuclear weapons (even though  it is entirely possible), then by its destructiveness - comparable to them. Escalation progresses and takes effect almost daily. These are no abstract threats, no bluff, no blackmail. In fact, the risks are very high in the assessment of professional experts (1).

There are virtually no effective deterrent international structures, institutions, instruments left in global policy. After decades of operation by the United Nations (UN), the UN Security Council,  the OSCE is losing its former role. The issue of setting up new   institutions or reforming existing ones at a high political level is not even seriously discussed, there is a lack of understanding of fastmoving objective processes. The world is in a geopolitical vacuum, with no working international political institutions, no deterrence agreements, no effective diplomacy. And it comes at a time when civilization is under threat from deadly dangerous weapons and the military conflict with the direct and indirect involvement of nuclear powers is in a hot phase.

We didn't end up in one moment in that situation. The processes that led to this began around 35 years ago, demonstrating  themselves in shocking events. These were shocks for Russia,  which had a huge impact on people's consciousness and perceptions: The collapse of the Soviet Union, which erupted     after failed economic and political reforms of the 1990 s, a        bloody war in Chechnya.

Changes in Russia, the severe economic situation and the deep  political crisis led to a temporary weakening of Moscow's          positions on the world stage, which undeniably influenced        American political mentality - the US became the leader of the single polar world for a while. Unitary, as was thought at the time, not only because of one country's apparent economic and military superiority over all others, but also because of its dominance in choosing landmarks on the way to a freer, fairer, more democratic and safer world for all of us. But how did the world's elite take advantage of open opportunities?

After the end of the cold War and the abandonment of the arms race, huge sums freed up in the Western economy that needed to be channelled towards the development of socalled third world nations - education, healthcare, business development. But instead, the billions saved were invested in financial pyramids. The result didn't take long to wait: the rapidly growing divide between the rich west and poor third world countries became one of the main preconditions for the terrorist attacks in the US on 11 September 2001. The follow-up was the failed American military campaigns in Afghanistan, Iraq, Libya and Sirijs. The United States has not achieved what it wants in these operations and has thrown these regions into chaos. Moreover, in the 1990 s, the funds invested in financial   pyramids dissolved in history during the biggest economic crisis of 2007-2008. The consequences of this crisis have been catastrophic     and are still being felt in many parts of the world.

All these major upheavals of the past three and a half        decades have become one of the factors behind global change.  The peculiarity of the situation, however, is that in those same   years, in the absence of positive qualitative changes in the         global situation, significant qualitative shifts of a different         nature began to develop - completely unexpected and with         virtually unpredictable consequences.

Populism has always been, to a greater or lesser extent,     part of political life. However, modern populism is special in    world politics. Its qualitative difference from previous marginal forms is that modern populism has become an almost             absolute political dominance, expressing and enforcing       ochlocracy, which in turn forms and strengthens in the mentally informative space through digital technologies, the internet, social networks. Such political populism accepts     qualitatively different shapes   and scales than before.

As you know, ochlocracy (literally mob domination) is the decline of democracy, to the point of indulgence the immediate desires of the masses. It's the emotions and passions that   prevail over the mind, it's a general lack of understanding of reality and an inability to adequately assess the threat. In today's circumstances it is this trend that prevails, and in practice is       realised through political populism. Let's call it            ochlopopulism.

Since social networks turned from popular internet activity into a global social phenomenon in the late 2000 s, the internet crowd has taken on a dominant role in politics. Human values,  national interests, understanding of the global and regional        perspective all stopped being a determining factor in            political decisionmaking. Politicians-ohlopopulists are now guided by sentiments on social networks, indulging in an absurd and often selfish logic of internet communities. Moreover, the            influence and role of once authoritative world class traditional media continues to fall. While outward  ochlopopulists tend to conform to the sentiments and preferences built on social networks, in reality they often pursue the interests of narrow, closed and principled anti-democratic groups. And thus there is an esential crash of  democracy, with its external visibility and form still remaining for now. Today's digital technologies give populists virtually limitless opportunities. The world is sinking into chaos.

It's not hard to notice that the world's leading politicians,   especially in western countries, are discussing anything in the    context of the Russia-Ukraine conflict, and arguing their observations with anything,  but only not from the position of preserving human life the main value in that discourse is far from number one.

The consequences of flushing human values away from    politics and the growing divide with reality are obvious: in the   end, populists are unable to live up to their unrealistic promises  to voters, and in an effort to justify their failures are beginning to engage in a search for enemies - internal or external. So         domestic politics puts basic stone to authoritarianism,                 totalitarianism to fascism. And in foreign policy, as we well       know, looking for enemies is the way to war.

The crucial instrumental practical role in the ambitious     political implementation of the ochlocracy, namely meeting     mob aspirations and domineering ambitions in a populist way     leading to illegality and violence and domination, belongs to the internet and social networks. The basis for the flow of                information is now based on emotions and opinions that             dominate the internet, not actual events. The current filing and   hierarchy of reports no longer works: a blogger diletent rating  with a million subscribers proves more influential than a            scientist-expert analysis and arguments. Prejudice is seen as the norm these days. Reports of facts without prejudicial interpretation of  them are generally irrelevant. This leads to a parallel flow of information that is only formally linked to reality. “This opens up huge opportunities to manipulate the information agenda and through it politics to purposefully achieve an  ambitious redistribution of economic but also, in      perspective, political  power,” I wrote about it in my article, “The ochlocracy of information” (2), as early as 2020.

These tendencies are particularly vivid in American          politics. On socnetworking's role in the US presidential election in 2016, 2020 and 2024, it says and writes a jot: manipulating    public opinion through social networks blamed both Democrats and Republicans. But there are other examples. Thus, in            December 2024, Romania's Constitutional Court annulled the    results of the country's presidential election because one of the   candidates used “aggressive propaganda during the pre-election campaign, over exploiting the algorithms of social networking platforms” and    thus disinfecting Romanian voters (3). The court argued that the candidate manipulated voter votes through digital technology and artificial intelligence.

The growing danger these days is that the ochlocracy,        through new information and digital technologies, leads to the   power of populists and selfish manipulators, who  will eventually turn the absolute majority of citizens into some  kind of modern slaves. And it's far from an exaggeration, nor a  fantastic scenario of a distant future.

The information chaos opens up broad perspectives for     manipulating people's consciousness and opinion:           modern technology, by its capabilities and                      consequences,  has long outperformed classic                  censorship of print editions and proved      far more effective than the usual propaganda-based “brainwashing.” And really, you don't need to flush your  brain anymor human consciousness now forms through socnets.

For a long time, there was the illusion that the internet was an alternative to traditional television, that access to vast           amounts of information resources without obvious restrictions   of censorship would contribute to the development of                  independence of thought. Only now comes the recognition that  this vision is misguided. Perhaps in an attempt to reverse           dangerous trends, most recently the Australian Parliament took  the decision to ban access to social networks for children and     adolescents under 16 (4). However, a direct ban is unlikely to be effective, plus, the open question is what to do with misleading those over 16?!

Remarkably, in early December 2024, the Oxford             University publishing house named brain ROT- as the name of  the year in the English speaking world. The publishing house says the word has become particularly popular on social networks in the past year and is  firmly used in the lexicon of bloggers (5).

Such a combination of words probably best describes       what's happening in the heads of not just socnet rank and file users, but internet-crowd-focused politicians - populists.

The tendency to push high quality news media out of the information field has been intensifying in the world for several years. Replacing news with mass user generated informational messages is no longer an independent phenomenon: media audiences and socnetworks deliberately extort news content from their platforms (in Canada, for example, Facebook and Instagram are absolutely officially blocking links to posts).

Research into trends in the information space today shows that, at a time when audiences are increasingly tired of political news and making choices in favor of entertainment content, the flow of information continues to grow rapidly and is virtually no longer structured and formatted. The Economist's recent assessment confirms that there will be a dominance of opinion over facts in the information stream over the next four years.            Moreover, the more extreme the direction these views will take, the better they will spread. Neither existing media platforms nor current political leaders (6) will likely be able to cope with this  flow anymore. Already today, we can watch ochlopopulism       become one of the causes of political crises in Germany, France, South Korea. The dangers of ochlopopulism are reminded to us of the dramatic consequences of four year old Brexit in Britain.

In the future, we are expected to see even more complex and     unpredictable phenomena associated with the introduction of     artificial intelligence - AI (7) into public political reality. But   even that's not all yet! For now, a hypothetical but already     developed artificial superintelligence (ASI) era is coming - a      system with intellectual capabilities that transcends human      ones and is able to generate ideas that go far beyond anything  humans can do or even imagine. A particular issue today,        therefore, is how to overcome the chaos of intrusive              internet networks, how to  preserve  democratic politics,   how to cut it off from ochlocracy and populism, i.e. from hysterical form and inherently  inadequate  mob demands. This should become a key challenge in building a new global facility. This task should not be  postponed for  longer. Because it may     miss a moment when you can still realistically change the deadlocked, destructive course and save civilization from chaos.

And the chaos is already there. The global turmoil of the late-21 st century, combined with modern digital technologies, has led to the globalisation of political entropy and disorder. The     world has entered an era of ochlocracy and aggressive political  populism, lost sight of the future in the shape of the concept of  human development.

The situation in the world is increasingly reminiscent of the eve of the 1914 disaster, when politicians and large state elites, without wanting war in principle, moved ever closer to it and came to a global military conflict with the participation of 38 countries in which the deaths occurred, by various             estimates, 15 to 22 million people (8). It should be noted that     even then, at the beginning of the 19 th century, humanity underwent a strong technological revolution: a phone, a telegraph, planes, internal combustion engines, cars, principled new types of armaments (chemical weapons) appeared. All of this              overshadowed the real danger and threat that was one of the       decisive factors for the launch of the absurd world war (as a       result, including the coup d' état in Russia in 1917). Today, too, as 110 years ago, new inventions and modern technologies,         ahead of human consciousness, energize negative emotions in    humans and once again lead humanity to the development of     very dangerous events.

A post war European installation based on human rights and the priority of human life has actually become obsolete and is no     longer the basis and central point of modern politics. The Russia-Ukraine conflict overshadowed the apparent socio-political crisis in the European Union. This irresistibly leads to serious economic and social problems and therefore contributes to the strengthening of radical forces both right wing and left-wing in many European countries.

REPRESENTATIVE OF THE ERA - DONALD TRUMP

Donald Trump won a convincing victory in the US presidential election. Thanks to the peculiarities of his character, the specific manners of his behavior and the experience of an aggressive American businessman, Tramp, better than no other, realizes populism in politics at the highest level in its contemporary appearance, expressing the will of the crowd, the ohlusa, or, as  they sometimes say, the “ordinary people.”

Because what does Tramp's promise? Faster satisfaction of the interests of the least deprived sections of the population: tax      cuts, significant deregulation (a reduction in public oversight in    the private business), a trade tariff raising customs duties on    importers (including importers from the EU) to 10-20% (almost 60% for Chinese goods), mass deportation of illegal migrants, abandoning the climate change agenda. All focusing instead on energy and mining (using hydraulic fracturing technology to intensify extraction). What  steps specifically Tramp will take to deliver on all those promises is unclear for  now. Just as there are no answers to questions to do about such  a policy with a dramatic increase in public debt and a critically increasing budget deficit. But agiotage is already very noticeable  in markets and the press.

On Tramp foreign policy guided by both what the President elect himself and his close circle have said over the past four  years and what was published on the political media, it can be said that American foreign policy will be based on a simple       principle: The US will only guard its national interests and only look after security threats in North America. Washington no       longer needs to be responsible for maintaining the order of the   broad world, nor does it need to engage in a fight with countries that do not directly threaten the United States itself (regardless  of the dangers and threats these countries bring to their regions).

Under Tramp's foreign policy doctrine, the US is determined to maintain unparalleled military strength, but only to defend itself. Americans are no longer going to the risks of a military clash with Russia, either because of Ukraine or the Baltic States. Nor does the US need a confrontation with China because of Taiwan. Why should the Pentagon protect against the Hussites in the Red Sea China's trade with Europe?! For whom does Washington have any alliances with Europeans or Asians?! Let Eurasians deal with Eurasia! Trampe is counting on the geographic isolation of the United States, his nuclear arsenal, his ability to control parts of the North Pacific and Atlantic to keep potential aggressors   away. The Tramp's concept also seeks to diminish the importance of international law and the role of already virtually non working international organizations such as the UN, the UN Security Council, the WTO, etc. It will be an attempt to weaken the restrictions the legal and institutional ones that the “liberal order of the world” imposes on American power. Tramp believes that this will reduce Washington's confrontation with  Beijing, with Moscow and even with Tehran, because then         violations of these international norms can be ignored. Likewise, one can no longer worry about the fate of democracy in some    small countries thousands of kilometres beyond America's         borders.

However, in the event of a strong political interest Tramp may also make exceptions in his foreign policy. Already during his first term as President, the US facilitated the conclusion of the  Abraham Treaty, a Treaty to normalise Israel's relations with the UAE, Bahrain, Morocco and Sudan. Similarly, during Trampe's tenure through the US, Serbia and Kosovo agreed to normalize  economic relations, while Egypt, along with Persijs Gulf States, settled the conflict with Qatar. In addition, in February 2020, the United States struck a peace deal with the Taliban that               essentially allowed the deaths of Americans in hostilities in          Afghanistan to be prevented in the last year of the Tramp's           administration's rule.

Still, the peacekeeper's mission is far from central to Tramp. Of course, if there are any peace initiatives for councillors, then  why not realise them. But here, when it comes to trade issues and economic interests, then any friction and conflict is: for example, when China threatens Taiwan's semiconductor industry - the world's largest chip maker, on which the U.S. economy also depends. Or if US citizens fall victim to Iranian attacks in these cases, Tramp also ready to act  thousands of kilometres off the US coast.

But in general America First, i.e.“America is above everything” is the defining direction in Donald Trump's politics. And it must be understood that this will have disruptive consequences for global stability in the future. World history, especially until 1945, leaves virtually no hope that the current global political crisis will peacefully settle itself. Moreover, compared to its competitors, the United States is far less powerful now than it was in 1945 or even 1991.

The modern world machine can collapse at a shocking rate. The US's abandonment of protecting the global economy will only reinforce mercantilism and protectionism. All that was seen as the norm in recent decades - free trade, unhindered passage of continents and oceans, the inadmissibility of conquering other countries - it will all turn out to be a thing of the past. The peculiarity and tragedy of Tramp's isolationist conception - which is essentially the product of a political ochlocracy that has emerged in the US - is that such policies only yield the desired fruit in the short term. In time, Americans will be forced to regret their choice of “America is above everything.” Yes, chaos and anarchy will come first to other countries, but sooner or later global catastrophic change will also come down to the US. Still, analysts around Tramp are responding to it roughly as one of the characters in Mikhail Sholochov's novel “Silent Don” put it - “die You Tonight, I Tomorrow!”

That Tramp's first term is not a coincidence, a departure from the usual norm, but the formation of a new norm the same ochlopopulism - was understandable, if not in 2016, then already in 2020 certainly. And after Joe Biden's coming to power had to seek a solution to the problem. However, the new worrying trends in US politics were never so identified, and Trampe's defeat in last election turned into his triumphal victory on November 5, 2024.

I wrote about these dangerous phenomena in the November 2020 publication “Trampe's victory”: «… the Internet and new digital technologies, along with the deformity of political competition, have led to the fact that the quality and professionalism of politicians as statesmen is no longer decisive. Policy requires organization, implementation and enforcement control. In fact, it also needs managers - competent, energetic, orderly and adequately motivated. But today we're seeing a very different picture... the real point of this election is not that Tramp has lost, but Democrats have won. The point is that a weak and untalented politician has suffered defeat while his party has significantly strengthened its positions in every other branch of power. And it's the perfect situation for an able bodied far right nationalist - a populist who will run for President in 2024..." (9). And two months later, in January 2021, in an article  “Put Your House in Order,” I pointed out that Tramp has succeeded in making the point: 'He has shifted the frames and prepared the next coming to power of the autocrat and populist in the US... and in this situation it is important not to go wrong. In the near term, populism will arm itself with respect strategies to look solemn, not marginal, and thus be a prospective political direction. This populism would turn away from those of its followers who are vulgar putting their feet on the table of the Speaker of the US House of representatives of Congress. We will witness how populism, along with the collapse of institutions, will become an alternative “modern development trend...” (10)

Tramp's victory in the 2016 election and his presence in power during the first term has, by its very nature, allowed many moral and professional restrictions in politics to be removed, not just for supporters of the Republican leader but for his opponents. Populist manipulative techniques are firmly entrenched in big politics, the substantive agenda of the day has gone to the fore, giving space for external forms and effective statements. A stark example is the much repeated and endlessly debated Republican candidate's pledge during the pre election campaign to end the war in Ukraine within 24 hours. And Tramp return to the White House is just one aspect of the victory of ochlopopulism (imperious political populism) as the dominant vector in world politics.

To repeat, it's not simply about some unique personality, it's about modern information technology creating the conditions for a sustained presence in power by far right populists, nationalists, iselessists prone to authoritarian methods of leadership and manipulation of mass consciousness. It is a prolonged multi-factor crisis in the global political system (see page “Political Entropy” (11) and “The New World Mess” (12).

The distinctive feature of this crisis is the overall shift in politics towards populism and the principled abandonment of the human centric content of politics. It's important to note that Trump has already gone far beyond the boundaries of Republican supporters in the US. A month before the election, the Economist published an article titled “Trampling American Politics” (13). The newspaper pointed out that the Democratic and Republican candidate's pre election programs differ little with each other, and that Tramp “transformed American politics by his image and likeness.” But indeed, before the election, Tramp vowed to bomb Mexico and deport illegals, called opposition politicians “internal enemies” and claimed migrants were “poisoning blood” of the nation. And despite all this - or perhaps even thanks to it, Tramp won nearly 50% of the electoral vote. So it comes out that all these slogans and appeals are no longer just a marginal position, but actually the views of half the US population in the 21 st century.

Perhaps particularly influential in U.S. domestic and foreign policy will now be a group of business billionaires technocrats from silicon Valley. First, it's about figures like the all known Ilona Musk and the lesser known Peter Thiel, cofounder of PayPal and Palantir (A U.S. data analysis software developer company whose main principals are military structures and special services - such as the Pentagon and the CIA, investment banks and hedge funds). And if Musk's role in Trampe's victory is quite direct - the SpaceX founder has spent $277 million on the Republican last campaign (14), then Thiel's participation wasn't as trivial: U.S. Vice President elect Jei di Vance found himself in that position thanks largely to Thiel's advancement. And it's with Vance, rather than simply with Tramp, that they associate their long term plans with technocrats billionaires who have cracked down on big politics. Their main future bet is artificial intelligence (AI), but their whole ideology, for the most part, is that human value and social problems no longer matter much. That the country, as a democratic institute in contemporary realities, is low-performing and merely stifles technical progress by trying to regulate AI and hindering the development of the cryptocurrency industry. According to technocrats - billionaires, the state should be managed as a business company. They believe digital technologies combined with authoritarian administration will solve all problems (15).

Judging by Tramp's nominated personalities after his election, his government will be made up entirely of people obedient  to  him and dependent on himones who will only say yes   on all    issues and in all cases. According to authoritative Western media, “Tramp's return proclaims a new golden age of money  in US politics and diplomacy” and that, apparently, “he is about to start with the billionaire cabinet.” (16)

The result of this election is not just Tramp personal merit, not just an individual phenomenon. Tramp return is another important testament to the end of the post war world machine era and the result of the rise of a global disorder  and political entropy. Trend, symbolized by Tramp, is gaining victory in many countries around the world. Therefore, this phenomenon should not be narrowed down to “trampism.” Tramp is neither the creator nor ideologue of this political direction, he has only been adept at “saddling the wave” and has become the brightest and most powerful representative of ochlocratic populism in world politics. Incidentally, even if  he had lost in the last election, the trend would surely continue   to grow in both the US and the world. 

OCHLOPOPULISM - A CELEBRATION ON “TITANIC”

A stark demonstration of the inability of world politicians to understand and confront today's challenges is the now                 increasingly obvious tragic political and diplomatic impasse in which all parties involved, one way or another, in the Russia-Ukraine conflict have found themselves. The political                diplomatic impasse is different from the military. The military   deadlock reflects the objective position of opposing forces given their potential capabilities. While the political diplomatic           impasse is the consequence of reducing the level of                    professionalism in global politics and diplomacy, abandoning     fundamental values and guiding principles.

Modern politicians work in the context of overarching populism and therefore often find themselves at a dead end: they are unable to understand and correctly assess the perspective.           Extremely sad, but no wonder they were never able to see a      window of opportunity to stop the bloodshed that opened            between autumn 2022 and winter 2023. Now known politologist Ivan Krastev out in his recent publication the Financial Times: “the special operation failed in September 2022. What we have been seeing since then is a proxy war against NATO taking        place on Ukrainian soil." (17) Right. Just what price has been       paid for these past two years and what else lies ahead?!              Somehow nobody talks about it at all.

I've been talking about the threat of a direct Russian clash with NATO on Ukrainian soil as early as summer 2021 (see “It will   be a war not with Ukraine but with the entire Western world”     (18). But that was not what Russia or the West wanted to hear    then. It wasn't until late 2021 that some in Europe and America began to realize just how real the threat of a military conflict    was, but in Russia's so-called opposition environment, it was also unable to understand anything until the start of the special military operation.

In November 2022, my letter on the need for a ceasefire             agreement and a window of opportunity opened to it was passed through the Vatican Embassy in Moscow to Pope Francis of      Rome. But neither could his voice be heard. On the other hand, in early February 2023, “Novaya Gazeta” was published as a call to stop the fire (19). Even then, however, virtually no one understood everyone expected a fictional “battlefield win.” And the moment was missed. For more than a thousand days now, the world's leading politicians have been deliberately abandoning any business like diplomatic attempt to stop the deaths of people and the destruction of an entire country. This is one of the key mistakes  throughout Western diplomacy and very much in the Bayden administration as well.

To repeat, the state of such things in global politics is defined not so much by the personal qualities of individual decision makers as by piecemeal and gradual, but perhaps irreversible, decay of the country and even the most important spheres of activity of society as a whole. And that's then the consequence of losing the value guide and replacing it thanks to socnets, with cynical post-modernist populism.

At the same time, it is also one of the main reasons for a             consistent deepening of the Middle East crisis. Israel continues  the war because neither the international bodies (UN), the US,    the European Union, nor the powerful Arab States, either            individually or together, can only put into practice, but can't          even offer any clear long term plan for ensuring security in theory. There is a deep and growing gap between declarations and even decisions taken at UN level and the possibility of implementing them in today's circumstances.

Such a global machine is a world of political entropy and chaos, namely the collapse and disorganization of global social and political processes. For example, for Russia, with its vast            territory and shrinking population, such a world is particularly   dangerous. And it has to resist. But overcoming political entropy will require principled new solutions. While as time goes on,     there is less and less reason to expect American and European   political systems to cope successfully with a crisis of increasing magnitude. It is very likely that at current political trends, the    example of the Western model of prosperity will no longer be   workable in countries such as Russia. Political processes in the West, as well as Western politicians themselves, are increasingly distancing themselves from the role models of democratic and   liberal values, generally from mainstream human values.

Understanding these threats, coupled with the real concern for the future, suggests that you will have to count first and              foremost on your own forces, not only within your own country but also in international relations. The main crisis of our era is   not so much in geopolitical confrontation as in seamless, but in  an ever increasing loss of human values and meaning in global politics, coupled with a lack of understanding of the problem. That's the essence of what's going on! Neither economic success nor strengthening military capabilities outweigh the deficit of these ideas. During this time, the area of political primary                    responsibility is to move towards key meaningful meanings,      values and goals such as saving people's lives, ensuring their       freedom, dignity and realizing opportunities for growth.

It is important to emphasise and historical experience shows that in politics, if we miss the moment, the real opportunities to       change things are lost for a very long time, and in some cases     forever. And humanity has to pay dearly for it.

The post-1945 global facility is in deep crisis. It looks like the departure  of this previous model is already irreversible. The peculiarity of modern global change is that current politicians in charge of decision-making do not have an adequate understanding of what is happening, nor any promising view of the outlook. This determines the occurrence and further expansion of chaos.

Increasingly, the observed penchant for adapting to current        conditions can be compared to the desire of “Titanic” passengers to find a more comfortable cabin on board, indelibly                  approaching a catastrophic collision with the iceberg. So, for      example, the prevailing thrill of Tramp's shocking return to the  White House, ignoring the meaning of this cambec context, is    like a triumph on “Titanic.” Because overall, what's happening,  including Trampe's victory, is a process that threatens an            ambitious but perhaps towering defeat for all the ship's               passengers, no matter what class of cabins they have.

There should be no hope of finding a comfortable and safe place in the current circumstances. It is necessary to do something different – to start designing, constructing and harmonising high quality new international security systems as quickly as possible, and at the same time to build new national institutions in principle. Both must be built on fundamental values of humanism, which can be called European, Christian or              mainstream human.

I am convinced that the most important thing for the future is the identification, understanding and acceptance by all the system of universal human values as a common central guide for the development of a multipolar world, as well as a firm commitment to institutionalize these values.

That is to say, the establishment of a programme for the       practical implementation of values, including the entire system of international and national public bodies and institutes.

Fundamentally and very importantly, all of this is realistically protected (which is a big but not yet solved task) from the distorting effects of the latest digital technologies and rapidly developing artificial intelligence.

In other words, there must be a readiness to implement reforms  that will ensure that new technologies, the country itself, with its institutes and, in general, the entire world facility, serve the human being, not the other way around.