Par laikmeta draudiem un problēmām

 

Vēlos jūs iepazīstināt ar ļoti saturīgu, veselā saprātā iedibinātu analīzi par pašreizējo ģeopolitisko situāciju, kas tieši korelē ar idejām un priekšlikumiem, kas izteikti grāmatā “Kā atbrīvoties no totalitārisma važām. Izaicinājums pārvarēt politisko nevainību”.  Kā arī apliecina autora pasaules redzējuma objektivitāti, dod pārliecību par šeit iztirzāto problēmu aktualitāti un to atrisināšanas vitālo nepieciešamību mūsdienu situācijā.  Arī sniedz izjūtu, ka tomēr neesmu vientuļš savā dzīves pozīcijā un uzskatos. 

Partijas “Jabloko” līderis Grigorijs Javļinskis no humānisma pozīcijām (tomēr nedrīkst aizmirst arī Krievijas pozīcijas specifiku!) ne tikai definē un konkretizē mūsdienu civilizācijas krīzes cēloņus, bet formulē un piedāvā reālus risinājumus, kā pārvarēt krīze. To konstruktīvā izvērtēšana un pārdomāta īstenošana dzīvē tagad var kļūt par mūsdienu civilizācijas izdzīvošanas garantu un humānismā iedibinātā cilvēces progresa priekšnoteikumu.

Atklāts paliek jautājums: vai rīcībspējīgie cilvēki un galvenokārt demokrātisko valstu politiskie līderi uztver, saprot un tomēr spēs adekvāti rīkoties, lai novērstu draudīgo pasaules kārtības apokalipsi?!!

(raksta oriģināls lasāms vietnē https://www.yavlinsky.ru/article/titanic/   

https://www.facebook.com/reel/571874555599855  

Rakstā izdarītie akcenti ir manējie. 

FECI, QUOD POTUI, FACIANT MELIORA POTENTES

POLITISKAIS STARPLAIKS

Par  laikmeta draudiem un problēmām          

Grigorijs Javlinskis

23.12.2024.

 Pasaules kārtība, kas izveidojusies pēc Otrā pasaules kara beigām un pastāvējusi gandrīz 80 gadus, aiziet — agrākais  laikmets ir beidzies, bet jaunais vēl nav iestājies. Spriežot pēc tiem procesiem, ko mēs vērojam, lielajā politikā  to nesaprot un neapzinās: esošajiem politiskajiem līderiem, kā arī viņiem pietuvināto personu lokam, šķiet, nav īsta priekšstata ne par jauno pasaules kārtību,  ne jauno laiku.

Un tas ir visbīstamākais un sarežģītākais vēsturiskais brīdis, lai  rastu ceļu uz pozitīvu perspektīvu. 2024. gada beigās pirmo reizi daudzu gadu desmitu laikā mēs  reāli nonācām uz liela mēroga militāras sadursmes robežas, izmantojot ja ne kodolieročus (kaut arī tas ir pilnīgi iespējams), tad pēc savas destruktivitātes,- tiem pielīdzināmus. Eskalācija progresē un pieņemas spēkā gandrīz  katru dienu. Tie nav ne abstrakti draudi, ne blefs, ne šantāža.  Profesionālu ekspertu vērtējumā riski patiesībā ir ļoti augsti (1).

Globālajā politikā praktiski nav palikušas efektīvas atturošas starptautiskās struktūras, institūcijas, instrumenti. Gadu desmitiem darbojusies Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), ANO Drošības padome, EDSO zaudē savu agrāko nozīmi. Jautājums par jaunu institūciju izveidošanu vai jau esošo reformēšanu augstā politiskajā līmenī pat netiek nopietni apspriests, trūkst izpratnes par strauji progresējošiem objektīvajiem procesiem. Pasaule nonākusi ģeopolitiskā vakuumā — bez strādājošām starptautiskām politiskajām institūcijām, bez atturēšanas līgumiem, bez iedarbīgas diplomātijas. Un tas notiek laikā, kad   civilizāciju apdraud nāvējoši bīstami ieroči un militārais  konflikts ar kodollielvaru tiešu un netiešu iesaisti ir karstā fāzē.

Šādā situācijā mēs nenonācām vienā mirklī. Pie tā novedušie   procesi sākās pirms aptuveni 35 gadiem, sevi demonstrējot šokējošos notikumos. Tie bija satricinājumi Krievijai, kas atstāja milzīgu iespaidu uz cilvēku  apziņu un priekšstatiem: Padomju Savienības sabrukums, kas  izvērtās pēc neveiksmīgām 1990.gadu ekonomiskajām un politiskajām reformām, asiņains karš Čečenijā.

Pārmaiņas Krievijā, smagā ekonomiskā situācija un dziļā   politiskā krīze noveda pie Maskavas pozīciju īslaicīgas  vājināšanās pasaules arēnā, kas nenoliedzami ietekmēja amerikāņu politisko mentalitāti — ASV uz kādu laiku kļuva par vienpolārās pasaules līderi. Vienpolāra — kā tolaik tika uzskatīts, ne tikai sakarā ar vienas valsts acīmredzamo ekonomisko un  militāro pārākumu pār visām citām, bet arī tās dominanci orientieru izvēlē ceļā uz brīvāku, taisnīgāku, demokrātiskāku un drošāku pasauli mums visiem. Bet kā tad pasaules elite izmantoja   pavērušās iespējas?

Pēc Aukstā kara beigām un atteikšanās no bruņošanās sacīkstēm Rietumu ekonomikā atbrīvojās milzīgas summas, kas bija jānovirza tā dēvētās trešās pasaules valstu attīstībai - izglītībai, veselības aprūpei, biznesa attīstībai. Taču tā vietā ietaupītie miljardi tika investēti finanšu piramīdās. Rezultātu nelika ilgi  gaidīt: strauji pieaugusī plaisa starp bagātajiem Rietumiem un  nabadzīgajām trešās pasaules valstīm kļuva par vienu no galvenajiem priekšnoteikumiem 2001. gada 11. septembra teroraktiem ASV. Turpinājums bija neveiksmīgās amerikāņu  militārās kampaņas Afganistānā, Irākā, Lībijā un Sīrijā. Savienotās Valstis šajās operācijās vēlamo nav sasniegušas un novedušas šos reģionus haosā. Turklāt 1990. gados finanšu  piramīdās ieguldītie līdzekļi izšķīda vēsturē lielākās 2007.-2008. gada ekonomiskās krīzes gaitā. Šīs krīzes sekas bijušas  katastrofālas un daudzviet pasaulē jūtamas vēl joprojām.

Visi šie pēdējo trīsarpus gadu desmitu vērienīgie satricinājumi ir kļuvuši par vienu no pasaules pārmaiņu faktoriem. Tomēr   situācijas īpatnība ir tāda, ka šajos pašos gados, iztrūkstot pozitīvām kvalitatīvām pārmaiņām pasaules situācijā, sāka veidoties būtiskas, cita rakstura kvalitatīvas pārbīdes - pilnīgi negaidītas un ar praktiski neprognozējamām sekām.

Populisms vienmēr ir bijis lielākā vai mazākā mērā politiskās dzīves sastāvdaļa. Tomēr mūsdienu populisms pasaules politikā ir īpašs. Tā kvalitatīvā atšķirība no līdzšinējām marginālajām formām ir tā, ka mūsdienu populisms ir kļuvis par gandrīz absolūtu politisko dominanti, kas pauž un īsteno ohlokrātiju, kas savukārt veidojas un nostiprinās mentāli informatīvajā telpā ar digitālo tehnoloģiju, interneta, sociālo tīklu palīdzību. Šāds politiskais populisms pieņem kvalitatīvi atšķirīgas formas un mērogus, nekā iepriekš.

Kā zināms, ohlokrātija (burtiski - pūļa kundzība) ir                   demokrātijas pagrimums, līdz pat izdabāšanai masu                    acumirklīgajām iegribām. Tās ir emocijas un kaislības, kas prevalē pār prātu, tas ir  vispārējs realitātes izpratnes trūkums un nespēja adekvāti novērtēt draudus. Šodienas apstākļos tieši šī tendence dominē, un praksē tiek realizēta caur politisko populismu. Sauksim to par ohlopopulismu.

Kopš 2000. gadu beigām sociālie tīkli no populāras aktivitātes internetā pārvērtās par globālu sociāli sabiedrisku parādību, interneta pūlis ir ieguvis dominējošu nozīmi politikā. Cilvēciskās vērtības, nacionālās intereses, izpratne par globālo un reģionālo perspektīvu — tas viss pārstāja būt noteicošais faktors politisko lēmumu pieņemšanā. Politiķi-ohlopopulisti tagad vadās pēc noskaņām sociālajos tīklos, pakļaujas absurdai un bieži vien savtīgai interneta kopienu loģikai, iet interneta pūļa pavadā. Turklāt, savulaik autoritatīvo pasaules līmeņa tradicionālo mediju ietekme un loma turpina  kristies. Lai arī ārēji ohlopopulisti tiecas atbilst sociālajos tīklos veidotajām noskaņām un vēlmēm, patiesībā bieži vien viņi realizē šauru, slēgtu un principiāli antidemokrātisku grupu intereses. Un tādējādi notiek demokrātijas esenciāls krahs, pagaidām vēl saglabājoties tās ārējai redzamībai un formai. Mūsdienu digitālās tehnoloģijas dod populistiem praktiski neierobežotas iespējas. Pasaule grimst haosā.

Nav grūti pamanīt, ka pasaules vadošie politiķi, īpaši                  rietumvalstīs, Krievijas-Ukrainas konflikta kontekstā apspriež jebko, un argumentē savus apsvērumus ar   jebko, bet tikai ne no cilvēku dzīvības saglabāšanas pozīcijas — galvenā vērtība šajā diskursā nebūt nav pirmajā vietā.

Sekas cilvēcisko vērtību aizskalošanai no politikas un                  pieaugošajai plaisai ar realitāti ir acīmredzamas: galu galā  populisti nespēj pildīt savus nereālistiskos vēlētājiem dotos solījumus, un centienos attaisnot savas neveiksmes sāk nodarboties ar ienaidnieku - iekšējo vai ārējo - meklēšanu. Tā, iekšpolitikā tiek likts pamatakmens autoritārismam,                    totalitārismam — līdz pat fašismam. Un ārpolitikā, kā mēs labi   zinām, ienaidnieku meklēšana ir ceļš uz karu.

Izšķirošā instrumentāli praktiskā loma vērienīgajā ohlokrātijas  politiskajā īstenošanā, proti, pūļa vēlmju un valdonīgo ambīciju apmierināšanai populistiskā veidā, kas ved pie nelikumības un vardarbības un kundzības, - pieder internetam un sociālajiem tīkliem. Informācijas plūsmas pamatu tagad veido emocijas un viedokļi, kas dominē internetā, nevis reāli notikumi. Vairs nedarbojas līdzšinējā ziņojumu sistematizācija un hierarhija: blogera diletanta vērtējums ar miljons abonentu izrādās ietekmīgāks par zinātnieka - eksperta analīzi un argumentiem. Aizspriedumi mūsdienās tiek uzskatīti par normu. Ziņojumiem par faktiem bez to aizspriedumainas interpretācijas parasti nav nozīmes. Tādējādi rodas paralēla informācijas plūsma, kas tikai formāli saistīta ar īstenību. “Tas paver milzīgas iespējas manipulēt ar informatīvo dienas kārtību un caur to arī ar politiku, lai mērķtiecīgi panāktu ekonomiskās, bet perspektīvā - arī politiskās varas vērienīgu pārdali,” par to jau 2020. gadā rakstīju savā rakstā  “Informācijas ohlokrātija” (2).

Īpaši spilgti šīs tendences manāmas Amerikas politikā. Par  soctīklu lomu ASV prezidenta vēlēšanās 2016., 2020. un 2024. gadā teikts un rakstīts ne mazums: manipulācijās ar sabiedrisko domu, izmantojot sociālos tīklus, tika vainoti gan demokrāti, gan republikāņi. Bet ir arī citi piemēri. Tā, 2024. gada decembrī Rumānijas Konstitucionālā tiesa anulēja valsts prezidenta vēlēšanu rezultātus tāpēc, ka viens no kandidātiem priekšvēlēšanu kampaņas gaitā izmantoja “agresīvu propagandu, pārmērīgi ekspluatējot sociālo tīklu platformu algoritmus” un tādējādi dezinformēja Rumānijas vēlētājus(3). Tiesa apgalvoja, ka kandidāts ar digitālo tehnoloģiju un  mākslīgā intelekta palīdzību ir manipulējis ar vēlētāju balsīm.

Mūsdienās pieaugošās briesmas ir tādas, ka ohlokrātija ar jaunu informācijas un digitālo tehnoloģiju palīdzību noved pie populistu un aiz tiem stāvošu savtīgo manipulatoru varas, kas  galu galā pārvērtīs absolūto pilsoņu vairākumu par sava veida  moderniem vergiem. Un tas nebūt nav pārspīlējums, ne  fantastisks tālas nākotnes scenārijs.

Informācijas haoss paver plašas perspektīvas manipulēšanai ar cilvēku apziņu un viedokli: mūsdienu tehnoloģijas pēc savām iespējām un sekām jau sen ir pārspējušas klasisko drukāto izdevumu cenzūru un izrādījušās daudz efektīvākas par parasto propagandā balstītu  “smadzeņu skalošanu”. Un tiešām, smadzenes skalot vairs nevajag — cilvēka apziņa tagad formējas caur soctīkliem.

Ilgu laiku pastāvēja ilūzija, ka internets ir alternatīva                   tradicionālajai televīzijai, ka piekļuve milzīgam informācijas resursu daudzumam bez acīmredzamiem cenzūras ierobežojumiem veicinās domāšanas neatkarības attīstību. Tikai tagad nāk atziņa, ka šī vīzija ir maldīga. Iespējams, cenšoties mainīt bīstamās tendences, pavisam nesen Austrālijas parlaments pieņēma lēmumu aizliegt piekļuvi sociālajiem tīkliem bērniem un pusaudžiem, kas jaunāki par 16 gadiem (4). Tomēr tiešs aizliegums diezin vai būs efektīvs, turklāt, atklāts ir jautājums, ko darīt ar to cilvēku, kas vecāki par 16 gadiem, maldināšanu?!

Zīmīgi, ka 2024. gada decembra sākumā Oksfordas universitātes izdevniecība par gada vārdu angļu valodā runājošajā pasaulē nosauca “Brain ROT” — “smadzeņu puve” vai “smadzeņu  pūšana”. Izdevniecība norāda, ka aizejošajā gadā šis vārds ir kļuvis īpaši populārs sociālajos tīklos un tiek stingri lietots blogeru leksikonā (5).

Šāds vārdu salikums, iespējams, vislabāk raksturo notiekošo ne tikai soctīklu ierindas lietotāju, bet arī uz  interneta pūli orientēto politiķu - populistu galvās.

Jau vairākus gadus pasaulē pastiprinās tendence kvalitatīvus  ziņu medijus izstumt no informatīvā lauka. Ziņu aizvietošana ar masu lietotāja ģenerētajām informatīvajām vēstīm vairs nav neatkarīga parādība: mediju auditorija un soctīkli apzināti izspiež ziņu saturu no savām platformām (piemēram, Kanādā Facebook un Instagram absolūti oficiāli bloķē saites uz ziņām).

Mūsdienās informācijas telpā valdošo tendenču izpēte rāda, ka laikā, kad auditorija arvien vairāk nogurst no politiskajām ziņām un izdara izvēli par labu izklaides saturam, informācijas plūsma turpina strauji pieaugt un praktiski vairs nav strukturējama un formatējama. The Economist nesenais                   novērtējums apliecina, ka nākamajos četros gados informācijas plūsmā būs vērojama viedokļu dominance pār faktiem. Turklāt, jo  ekstrēmāka ievirze būs šiem viedokļiem, jo labāk tie izplatīsies. Tikt galā ar šo plūsmu droši vien nespēs vairs ne esošās mediju platformas, ne pašreizējie politiskie līderi (6). Jau šodien varam vērot, kā ohlopopulisms kļūst par vienu no iemesliem politiskajām krīzēm Vācijā, Francijā, Dienvidkorejā. Par ohlopopulisma briesmām mums atgādina četrus gadus senā Breksita dramatiskās sekas Lielbritānijā.

Nākotnē mūs sagaida vēl sarežģītākas un neprognozējamas parādības, kas saistītas ar mākslīgā intelekta - AGI (7) ieviešanu sabiedriski politiskajā realitātē. Bet pat tas vēl nav viss! Tuvojas pagaidām hipotētiska, bet jau izstrādāta mākslīgā  superintelekta (ASI) ēra — sistēma ar intelektuālām iespējām, kas pārspēj cilvēciskās, un spēj ģenerēt idejas, kas sniedzas tālu pāri visam, ko cilvēki spēj izdarīt vai pat iztēloties. Tāpēc šodien īpašs jautājums ir par to, kā cilvēka apziņai, cilvēka dvēselei pārvarēt uzmācīgo interneta tīklu haosu, kā saglabāt demokrātisku politiku, kā norobežot to no ohlokrātijas un populisma, t.i., no histēriskām formas ziņā un pēc būtības neadekvātām pūļa prasībām. Tam jākļūst par galveno uzdevumu, veidojot jaunu pasaules iekārtu. Šī uzdevuma risināšanu nedrīkst  atlikt uz ilgāku laiku. Jo tā var palaist garām brīdi, kad vēl var reāli  mainīt strupceļā vedošo, postošo kursu un glābt civilizāciju no haosa.

Un haoss jau ir klāt. XX gadsimta beigu — XXI gadsimta          sākumā notikušie pasaules satricinājumi kombinācijā ar mūsdienu digitālajām tehnoloģijām ir noveduši pie politiskās entropijas un nekārtības globalizācijas. Pasaule iegājusi ohlokrātijas un agresīva politiskā populisma laikmetā, zudis priekšstats par nākotni cilvēces attīstības koncepcijas formā.

Situācija pasaulē arvien vairāk atgādina 1914. gada katastrofas  priekšvakaru, kad politiķi un lielvalstu elites, principā nevēloties karu, virzījās uz to arvien tuvāk un nonāca pie globāla militāra konflikta ar 38 valstu piedalīšanos, kurā gāja bojā, pēc dažādiem aprēķiniem, 15 līdz 22 miljoni cilvēku (8). Jāpievērš uzmanība, ka arī tad, XX gadsimta pašā sākumā,  cilvēce piedzīvoja spēcīgu tehnoloģisko revolūciju: parādījās  telefons, telegrāfs, lidmašīnas, iekšdedzes dzinēji, automašīnas, principiāli jauni bruņojuma veidi (ķīmiskie ieroči). Tas viss  aizēnoja reālās briesmas un draudus, kas bija viens no izšķirošajiem faktoriem absurdā pasaules kara (rezultātā, arī valsts apvērsumam Krievijā 1917.gadā) sākšanai. Arī mūsdienās, tāpat kā pirms 110 gadiem, jauni izgudrojumi un modernās tehnoloģijas, apsteidzot cilvēka apziņu, aktivizē negatīvās emocijas cilvēkos un atkal ved cilvēci pretī ļoti bīstamu notikumu attīstībai.

Pēckara Eiropas iekārta, kuras pamatā ir cilvēktiesības un cilvēka dzīves prioritāte, faktiski ir zaudējusi aktualitāti un vairs nav mūsdienu politikas pamats un galvenā jēga. Krievijas un Ukrainas konflikts aizēnoja acīmredzamo sociālpolitisko krīzi  Eiropas Savienībā. Tas neatvairāmi noved pie nopietnām ekonomiskām un sociālām problēmām un līdz ar to veicina gan labēji radikālu, gan kreisi radikālu spēku nostiprināšanos daudzās Eiropas valstīs.

  LAIKMETA PĀRSTĀVIS — DONALDS TRAMPS

ASV prezidenta vēlēšanās pārliecinošu uzvaru izcīnīja Donalds Tramps. Pateicoties sava rakstura īpatnībām, specifiskajai uzvedības manierei un agresīva amerikāņu biznesmeņa pieredzei, Tramps, labāk kā neviens cits, visaugstākajā līmenī realizē   politikā  populismu tā mūsdienu  izskatā, paužot pūļa, ohlusa jeb, kā dažkārt mēdz teikt, “vienkāršās tautas” iegribas.

Jo ko sola Tramps? Vismazāk nodrošināto iedzīvotāju slāņu interešu ātrāku apmierināšanu: nodokļu samazināšanu, nozīmīgu deregulāciju (valsts uzraudzības samazinājumu privātajā biznesā), tirdzniecības tarifu - muitas nodevu paaugstināšanu importētājiem (ieskaitot importētājus no ES) līdz 10-20% (Ķīnas precēm — gandrīz līdz 60%), nelegālo migrantu masveida deportāciju, atteikšanos no klimata pārmaiņu dienaskārtības. Visa tā vietā koncentrēšanos uz enerģētiku un derīgo izrakteņu ieguvi (izmantojot frekinga tehnoloģiju ieguves intensificēšanai). Kādus soļus konkrēti Tramps spers visu šo solījumu īstenošanai, pagaidām nav skaidrs. Tāpat kā  nav atbilžu uz jautājumiem, ko pie šādas politikas darīt ar krasu valsts parāda palielināšanos un kritiski pieaugošu budžeta deficītu. Taču ažiotāža tirgos un presē jau ir ļoti pamanāma.

Attiecībā uz Trampa ārpolitiku - vadoties gan no paša ievēlētā prezidenta un viņam tuvo aprindu pēdējo četru gadu laikā teiktā, gan no tā, kas tika publicēts politoloģiskajos medijos, var teikt, ka amerikāņu ārpolitika būs balstīta uz vienkāršu principu: ASV sargās tikai savas nacionālās intereses un rūpēsies vienīgi par drošības apdraudējumiem Ziemeļamerikā. Vašingtonai vairs nevajag būt atbildīgai par plašas pasaules kārtības uzturēšanu, un tai nav jāiesaistās  cīņā ar valstīm, kas tieši  neapdraud  pašas Savienotās Valstis (neatkarīgi no briesmām un draudiem, ko šīs valstis nes savos reģionos).

Saskaņā ar Trampa ārpolitisko doktrīnu ASV ir apņēmušās  saglabāt nepārspējamu militāro spēku, bet tikai sevis aizstāvēšanai. Amerikāņi vairs negrasās iet uz militāras  sadursmes riskiem ar Krieviju ne Ukrainas, ne Baltijas valstu dēļ. Tāpat ASV nav vajadzīga konfrontācija ar Ķīnu Taivānas    dēļ. Kāpēc Pentagonam jāsargā no husītiem Sarkanajā jūrā Ķīnas tirdzniecība ar Eiropu?! Priekš kam Vašingtonai kaut kādas alianses ar eiropiešiem vai aziātiem?! Lai ar Eirāziju nodarbojas eirāzieši! Tramps rēķinās ar Savienoto Valstu ģeogrāfisko izolāciju, savu kodolarsenālu, spēju kontrolēt Klusā un Atlantijas okeāna ziemeļu daļas, lai turētu potenciālos agresorus pa gabalu. Tāpat Trampa koncepcija paredz mazināt starptautisko tiesību nozīmi un jau tā praktiski nestrādājošo starptautisko organizāciju — piemēram, ANO, ANO Drošības padomes, PTO u.tml., lomu. Tas būs mēģinājums vājināt ierobežojumus - juridiskos un institucionālos, kurus “pasaules liberālā kārtība” uzliek Amerikas varai. Tramps uzskata, ka tādējādi samazināsies Vašingtonas konfrontācija ar Pekinu, ar Maskavu un pat ar Teherānu, jo tad varēs ignorēt šo starptautisko normu pārkāpumus. Tāpat varēs vairs nesatraukties par demokrātijas likteni kādās nelielās valstīs tūkstošiem kilometru aiz Amerikas robežām.

Tomēr izteiktas politiskās intereses gadījumā Tramps var veikt arī izņēmumus savā ārpolitikā. Jau viņa pirmā prezidenta amata laikā ASV veicināja Ābrahāma līgumu — līguma par Izraēlas attiecību normalizēšanu ar AAE, Bahreinu, Maroku un Sudānu, noslēgšanu. Tāpat Trampa valdīšanas laikā ar ASV starpniecību Serbija un Kosova piekrita ekonomisko attiecību normalizēšanai, bet Ēģipte kopā ar Persijas līča galvenajām valstīm noregulēja konfliktu ar Kataru. Turklāt 2020. gada februārī Savienotās Valstis noslēdza miera līgumu ar talibiem, kas Trampa administrācijas pēdējā valdīšanas gadā būtībā ļāva novērst  amerikāņu bojāeju karadarbībā Afganistānā.

Tomēr miera uzturētāja misija Trampam nebūt nav galvenais.    Protams, ja padomniekiem radīsies kādas miera iniciatīvas, tad kāpēc gan tās nerealizēt. Bet, lūk, ja runa ir par tirdzniecības  jautājumiem un ekonomiskajām interesēm, tad šeit ir iespējamas jebkādas nesaskaņas un konflikti: piemēram, kad Ķīna apdraud Taivānas pusvadītāju rūpniecību - pasaules lielāko čipu ražotāju, no kura atkarīga  arī ASV ekonomika. Vai arī, ja ASV pilsoņi kļūst par Irānas uzbrukumu upuriem - šajos gadījumos Tramps, šķiet, ir gatavs rīkoties arī tūkstošiem kilometru attālumā no ASV  krastiem.

Bet vispār America First, t.i. “Amerika ir pāri visam”, tas ir noteicošais virziens Donalda Trampa politikā. Un jāsaprot, ka tam būs graujošas sekas globālajai stabilitātei nākotnē. Pasaules vēsture, īpaši līdz 1945. gadam, praktiski neatstāj cerības, ka pašreizējā globālā politiskā krīze miermīlīgi nokārtosies pati no sevis. Turklāt, salīdzinot ar saviem konkurentiem, Savienotās Valstis šobrīd ir daudz mazāk varenas, nekā tas bija 1945. vai   pat 1991. gadā.

Mūsdienu pasaules iekārta var sabrukt šokējošā ātrumā. ASV atteikšanās no globālās ekonomikas aizsardzības tikai pastiprinās merkantilismu un protekcionismu. Viss tas, kas pēdējos gadu desmitos tika uzskatīts par normu – brīva tirdzniecība, netraucēta kontinentu un okeānu šķērsošana, citu  valstu iekarošanas nepieļaujamība,- tas viss izrādīsies pagātne. Trampa izolacionistiskās koncepcijas īpatnība un traģēdija - kas  pēc būtības ir ASV izveidojušās politiskās ohlokrātijas rezultāts, -  ir tā, ka šāda politika dod vēlamos augļus tikai īstermiņā. Ar laiku amerikāņi būs spiesti nožēlot savu izvēli “Amerika ir pāri visam”. Jā, haoss un anarhija nāks vispirms uz citām valstīm,    bet agri vai vēlu globālās katastrofālās izmaiņas nonāks arī līdz ASV. Tomēr Trampam apkārt esošie analītiķi uz to reaģē apmēram tā, kā teica viens no Mihaila Šolohova romāna            “Klusā Dona” varoņiem - “mirsti tu šonakt, es rīt!”

Tas, ka Trampa pirmais termiņš nav nejaušība, novirze no  ierastās normas, bet jaunas normas - tā paša ohlopopulisma, veidošana bija saprotams ja ne 2016., tad jau 2020. gadā noteikti.  Un pēc Dž. Baidena nākšanas pie varas bija jāmeklē risinājums šai problēmai. Tomēr jaunās satraucošās tendences ASV politikā tā arī netika apzinātas, un Trampa sakāve pagājušajās vēlēšanās izvērtās par viņa triumfālu uzvaru 2024. gada 5. novembrī.

Par šīm bīstamajām parādībām rakstīju 2020. gada novembra publikācijā “Trampa uzvara”: «… internets un jaunās digitālās tehnoloģijas līdz ar politiskās konkurences deformāciju ir novedušas pie tā, ka politiķu kā valstsvīru kvalitāte un profesionalitāte vairs nav noteicošā. Politikai ir nepieciešama organizācija, realizācija un izpildes kontrole. Patiesībā tam arī ir vajadzīgi pārvaldnieki — kompetenti, enerģiski, kārtīgi un adekvāti motivēti. Bet šodien mēs redzam pavisam citu ainu...   šo vēlēšanu reālā jēga nav tā, ka Tramps ir zaudējis, bet demokrāti ir uzvarējuši. Būtība ir tāda, ka vājš un netalantīgs politiķis ir cietis sakāvi, kamēr viņa partija ir būtiski nostiprinājusi savas pozīcijas visos citos varas atzaros. Un tā ir   ideāla situācija rīcībspējīgam labējam nacionālistam - populistam, kurš kandidēs par prezidentu 2024. gadā..." (9). Un pēc diviem mēnešiem, 2021. gada janvārī, rakstā “Put Your House in Order” es norādīju, ka Trampam ir izdevies izdarīt  galveno: «Viņš ir pārbīdījis rāmjus un sagatavojis nākamo autokrāta un populista nākšanu pie varas ASV... un šajā situācijā ir svarīgi nekļūdīties. Tuvākajā laikā populisms apbruņosies ar respektabilitātes stratēģijām, lai izskatītos solīds, ne margināls un tādējādi būtu perspektīvs politiskais virziens. Šis populisms novērstos no tiem saviem sekotājiem, kuri vulgāri liek kājas uz ASV Kongresa pārstāvju palātas spīkera galda. Mēs būsim liecinieki tam, kā populisms reizē ar institūciju sabrukumu pārtaps par bezalternatīvu “mūslaiku attīstības tendenci... "(10)

Trampa uzvara 2016. gada vēlēšanās un viņa atrašanās pie varas pirmā termiņa laikā pēc būtības ir ļāvusi noņemt daudzus morālus un profesionālus ierobežojumus politikā ne tikai republikāņu līdera atbalstītājiem, bet arī viņa oponentiem. Populistiskās manipulatīvās tehnikas ir stingri nostiprinājušās lielajā politikā, saturiskā dienas kārtība ir aizgājusi otrajā plānā, dodot vietu ārējām formām un  efektīviem paziņojumiem. Spilgts piemērs ir priekšvēlēšanu   kampaņas gaitā daudzkārt atkārtotais un bezgalīgi apspriestais republikāņu kandidāta solījums karu Ukrainā pabeigt 24 stundu  laikā. Un Trampa atgriešanās Baltajā namā ir tikai viens no ohlopopulisma (valdonīga politiskā populisma) kā dominējošā  vektora uzvaras aspektiem pasaules politikā.

Atkārtošu, runa nav vienkārši par kādu unikālu personību, bet gan par to, ka mūsdienu informācijas tehnoloģijas radījušas apstākļus labējo populistu, nacionālistu, izolacionistu, kam ir nosliece uz autoritārām vadības metodēm un manipulāciju ar   masu apziņu, noturīgai klātbūtnei varā. Tā ir ilgstoša daudzfaktoru krīze pasaules politiskajā sistēmā (sk. “Politiskā entropija”(11) un “Jaunā pasaules nekārtība” (12).

Šīs krīzes atšķirīgā iezīme ir politikas kopējā nobīde populisma virzienā un principiālā atteikšanas no politikas cilvēkcentriskā satura. Svarīgi atzīmēt, ka trampisms jau ir izgājis  tālu ārpus republikāņu atbalstītāju robežām ASV. Mēnesi pirms vēlēšanām The Economist publicēja rakstu  ar nosaukumu “amerikāņu politikas trampifikācija”(13).  Laikraksts norādīja, ka demokrātu un republikāņu kandidāta priekšvēlēšanu programmas savā starpā maz ar ko atšķiras, un ka Tramps “pārveidojis amerikāņu politiku pēc sava tēla un līdzības”. Bet tik tiešām, pirms vēlēšanām Tramps  solīja bombardēt Meksiku un deportēt nelegāļus, sauca opozīcijas politiķus par “iekšējiem ienaidniekiem” un apgalvoja, ka migranti “indē asinis” nācijai. Un, neskatoties uz to visu - vai varbūt pat pateicoties tam, Tramps ieguva gandrīz 50% vēlētāju balsu. Tādējādi iznāk, ka visi šie saukļi un aicinājumi vairs nav tikai margināļu nostāja, bet gan faktiski puses ASV iedzīvotāju uzskati XXI gadsimtā.

Iespējams, īpaši ietekmīga ASV iekšpolitikā un ārpolitikā tagad būs uzņēmēju miljardieru grupa — tehnokrāti no Silīcija ielejas. Pirmkārt, runa ir par tādām figūrām kā visiem pazīstamais Ilons Masks un mazāk pazīstamais Pīters Tīls, PayPal un Palantir līdzdibinātājs (ASV datu analīzes programmatūras izstrādātāju kompānija, kuras galvenie pasūtītāji ir militārās struktūras un specdienesti — tādi kā Pentagons un CIP, investīciju bankas un hedžfondi). Un, ja Maska loma Trampa uzvarā ir visai tieša - SpaceX dibinātājs iztērējis 277 miljonus dolāru republikāņu pēdējai kampaņai (14), tad Tīla līdzdalība nebija tik triviāla: ievēlētais ASV viceprezidents Džei Di Venss šajā pozīcijā nonāca, lielā mērā  pateicoties Tīla virzībai. Un tieši ar Vensu, nevis vienkārši ar  Trampu saista savus ilgtermiņa plānus tehnokrāti - miljardieri, kas ielauzušies lielajā politikā. Viņu galvenā nākotnes likme ir mākslīgais intelekts (AI), bet visa viņu            ideoloģija, lielākoties, ir tā, ka cilvēka vērtībai un sociālajām   problēmām vairs nav īpašas nozīmes. Ka valsts kā demokrātisks institūts mūsdienu reālijās ir mazefektīva un tikai bremzē   tehnisko progresu, mēģinot regulēt AI un kavējot kriptovalūtas industrijas attīstību. Pēc tehnokrātu - miljardieru domām, valsts jāpārvalda kā biznesa kompānija. Viņi uzskata, ka digitālās tehnoloģijas apvienojumā ar autoritāru pārvaldi atrisinās  visas problēmas (15).

Spriežot pēc Trampa izvirzītajām personālijām pēc ievēlēšanas, viņa valdību veidos vienīgi viņam paklausīgi un no viņa atkarīgi cilvēki — tādi, kas visos jautājumos un visos gadījumos teiks tikai “jā”. Autoritatīvajos Rietumu medijos uzskata, ka “Trampa atgriešanās pasludina jaunu naudas zelta laikmetu ASV politikā un diplomātijā”, un ka, acīmredzot, “viņš gatavojas sākt ar miljardieru kabinetu” (16).

Šo vēlēšanu rezultāts nav tikai Trampa personīgais nopelns, ne tikai individuāls fenomens. Trampa atgriešanās ir vēl viens svarīgs apliecinājums pēckara pasaules iekārtas ēras beigām un globālās nekārtības ofensīvas politiskās entropijas pieauguma rezultāts. Trends, ko simbolizē Tramps, gūst uzvaru daudzās pasaules valstīs. Tāpēc nevajadzētu šo parādību sašaurināt līdz “trampismam”. Tramps nav ne šī politiskā virziena radītājs, ne ideologs, viņš ir tikai pratis “apseglot vilni” un kļuvis par spilgtāko un varenāko ohlokrātiskā populisma pārstāvi pasaules politikā. Starp citu, pat ja viņš būtu zaudējis pēdējās vēlēšanās, šī tendence noteikti turpinātu pieaugt gan ASV, gan pasaulē.

OHLOPOPULISMS — SVINĪBAS UZ “TITĀNIKA”

Spilgts pierādījums pasaules politiķu nespējai saprast un stāties pretī mūsdienu izaicinājumiem ir šobrīd aizvien acīmredzamākais traģiskais politiskais un diplomātiskais  strupceļš, kurā nonākušas visas puses, kuras tā vai citādi iesaistītas Krievijas un Ukrainas konfliktā. Politiski diplomātiskais strupceļš atšķiras no militārā. Militārais strupceļš atspoguļo pretējo spēku objektīvo stāvokli, ņemot vērā to potenciālās iespējas. Kamēr politiski diplomātiskais strupceļš ir sekas profesionalitātes līmeņa samazināšanai pasaules politikā un diplomātijā, atteikšanās no fundamentālām vērtībām un vadošiem principiem.

Mūsdienu politiķi strādā visaptveroša populisma kontekstā un    tāpēc bieži nonāk strupceļā: viņi nespēj izprast un pareizi novērtēt perspektīvu. Ārkārtīgi skumji, bet nav brīnums, ka viņi tā arī nespēja saskatīt iespēju logu asinsizliešanas pārtraukšanai, kas pavērās laikā no 2022. gada rudens līdz 2023. gada ziemai. Tagad pazīstamais politologs Ivans Krastevs savā nesenajā publikācijā The Financial Times norāda: "specoperācija izgāzās 2022. gada septembrī. Tas, ko mēs redzam kopš tā laika, ir proksi karš pret NATO, kas notiek Ukrainas teritorijā.” (17) Pareizi. Tikai kāda cena samaksāta par šiem aizvadītajiem diviem gadiem un kas vēl priekšā?! Par to nez kāpēc vispār neviens nerunā.

Par Krievijas tiešas sadursmes draudiem ar NATO Ukrainas       teritorijā runāju jau 2021. gada vasarā (sk. “Tas būs karš nevis ar Ukrainu, bet ar visu Rietumu pasauli”(18). Bet toreiz to dzirdēt negribēja ne Krievijā, ne Rietumos. Tikai 2021. gada beigās daži Eiropā un Amerikā sāka apjaust, cik reāli ir militāra konflikta draudi, bet Krievijas t.s. opozīcijas vidē tā arī neko nespēja saprast līdz pat speciālās militārās operācijas sākumam.

2022. gada novembrī mana vēstulīte par nepieciešamību noslēgt  vienošanos par uguns pārtraukšanu un tam pavērušos iespēju logu ar Vatikāna vēstniecības Maskavā starpniecību tika nodota Romas pāvestam Franciskam. Taču arī viņa balss nebija dzirdama.

Savukārt, 2023. gada februāra sākumā “Novaja  gazeta” īss šīs uzrunas izklāsts tika publicēts kā aicinājums pārtraukt uguni (19). Tomēr arī toreiz praktiski neviens neko nesaprata — visi gaidīja izdomātu “uzvaru kaujas laukā”. Un brīdis tika palaists garām. Jau vairāk nekā tūkstoš dienu pasaules vadošie politiķi apzināti atsakās no jebkādiem lietišķiem diplomātiskiem mēģinājumiem apturēt cilvēku bojāeju un veselas valsts sagraušanu. Tā ir viena no galvenajām kļūdām visā Rietumu diplomātijā un ļoti lielā mērā arī Baidena administrācijā.

Atkārtošos, šādu lietu stāvokli pasaules politikā determinē ne tik daudz atsevišķu lēmumu pieņēmēju personiskās īpašības, cik fragmentācija un pakāpeniska, bet, iespējams, neatgriezeniska  valsts un pat visas sabiedrības svarīgāko darbības sfēru sabrukšana. Un tās tad ir sekas vērtību vadotnes zaudēšanai un tās nomaiņai - pateicoties soctīkliem, ar cinisku postmodernisma populismu.

Tajā pašā laikā tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem konsekventā Tuvo Austrumu krīzes padziļināšanā. Izraēla turpina karu, jo ne starptautiskās struktūras (ANO), ne ASV, ne Eiropas Savienība, ne ietekmīgās arābu valstis — ne atsevišķi, ne kopā, nespēj ne tikai realizēt praksē, bet nespēj pat piedāvāt teorētiski kādu skaidru drošības nodrošināšanas ilgtermiņa plānu. Pastāv   dziļa un pieaugoša plaisa starp deklarācijām un pat ANO līmenī pieņemtajiem lēmumiem un  iespēju    tos īstenot šodienas apstākļos.

Šāda pasaules iekārta ir politiskās entropijas un haosa, proti, globālo sociālo un politisko procesu sabrukuma un dezorganizēšanas pasaule. Piemēram, Krievijai ar tās milzīgo teritoriju un sarūkošo iedzīvotāju skaitu šāda pasaule ir īpaši bīstama. Un tam ir jāpretojas. Taču politiskās entropijas pārvarēšana prasīs principiāli jaunus risinājumus. Kamēr, laikam ritot, kļūst arvien mazāk pamata cerēt, ka Amerikas un Eiropas politiskās sistēmas veiksmīgi tiks galā ar  pieaugošā mēroga krīzi. Ļoti iespējams, ka pie pašreizējām politiskajām tendencēm Rietumu labklājības modeļa piemērs vairs nebūs darbspējīgs tādās valstīs kā Krievija. Politiskie procesi Rietumos, kā arī paši Rietumu politiķi arvien vairāk attālinās no demokrātisko un liberālo vērtību paraugiem, vispār no vispārcilvēciskām vērtībām.

Šo draudu izpratne savienojumā ar reālajām rūpēm par nākotni liek domāt, ka nāksies rēķināties pirmām kārtām ar saviem spēkiem ne tikai savas valsts iekšienē, bet arī starptautiskajās attiecībās. Mūsu laikmeta galvenā krīze ir ne tik daudz ģeopolitiskā konfrontācijā, cik nemanāmā, bet arvien pieaugošā cilvēcisko vērtību un jēgas zudumā pasaules politikā apvienojumā ar šīs problēmas izpratnes trūkumu. Tā ir notiekošā būtība! Ne ekonomiskie panākumi, ne militāro iespēju stiprināšana neatsver šo ideju deficītu. Šajā laikā politiķu primārās atbildības zona ir virzīties uz tādām galvenajām jēgpilnām nozīmēm, vērtībām un mērķiem kā cilvēku dzīvību glābšana, viņu brīvības, cieņas nodrošināšana un izaugsmes iespēju realizācija.

Svarīgi uzsvērt un vēsturiskā pieredze to pierāda, ka politikā, ja palaižam garām īsto mirkli, reālās iespējas kaut ko mainīt tiek zaudētas  uz ļoti ilgu laiku, bet dažos gadījumos — uz visiem laikiem. Un cilvēcei par to nākas dārgi maksāt.

Pēc 1945. gada izveidotā pasaules iekārta ir dziļā krīzē. Izskatās, ka šī iepriekšējā modeļa aiziešana jau ir neatgriezeniska. Mūsdienu globālo pārmaiņu īpatnība ir tā, ka pašreizējiem politiķiem, kas ir atbildīgi par lēmumu pieņemšanu, nav adekvātas izpratnes par notiekošo, kā arī nekādu solīdu priekšstatu par perspektīvu. Tas nosaka haosa rašanos un tālāku  izplešanos.

Arvien biežāk novēroto tieksmi pielāgoties pašreizējiem            apstākļiem var salīdzināt ar “Titānika” pasažieru vēlmi atrast     komfortablāku kajīti uz kuģa, kas neglābjami tuvojas katastrofālai sadursmei ar aisbergu. Tā, piemēram, valdošā sajūsma par Trampa  šokējošo atgriešanos Baltajā namā, ignorējot šī kambeka konteksta jēgu, ir kā triumfs uz “Titānika”. Jo kopumā notiekošais, ieskaitot arī Trampa uzvaru, ir process, kas draud ar vērienīgu, bet varbūt arī totālu sakāvi visiem kuģa pasažieriem, neatkarīgi no tā, kādas klases kajītes viņiem ir .

Nevajadzētu cerēt, ka pašreizējos apstākļos izdosies atrast ērtu  un drošu vietu. Ir nepieciešams rīkoties citādi — pēc iespējas ātrāk sākt mērķtiecīgi un konsekventi projektēt, būvēt un saskaņot kvalitatīvi jaunas starptautiskās drošības sistēmas un vienlaikus veidot principiāli jaunas  valsts nacionālās  institūcijas. Gan viens, gan otrs jāveido, balstoties uz humānisma pamatvērtībām, kuras var dēvēt par eiropeiskām, kristīgām vai vispārcilvēciskām.

Esmu pārliecināts, ka vissvarīgākais nākotnei ir vispārcilvēcisko  vērtību sistēmas apzināšana, izpratne un tās pieņemšana visiem par kopīgu  daudzpolārās pasaules attīstības centrālo vadotni, kā arī stingra apņēmība šo vērtību institucionalizācijai. Proti, runa ir par vērtību praktiskās realizācijas programmas izveidi, kurā iekļautos visa starptautisko un nacionālo valsts struktūru un institūtu sistēma.

Principiāli un ārkārtīgi svarīgi, lai tas viss būtu reāli aizsargāts (un tas ir liels, bet pagaidām neatrisināts uzdevums) no jaunāko digitālo tehnoloģiju un strauji attīstošā mākslīgā intelekta deformējošās ietekmes.

Citiem vārdiem sakot, jābūt gataviem īstenot tādas reformas, kas nodrošinās, ka jaunās tehnoloģijas, pati valsts ar tās institūtiem un vispār visa pasaules iekārta kalpotu Cilvēkam, nevis otrādi.

 

                         "ASV pie varas nāk oligarhi!"

Savā prezidentūras atvadu runā Baidens pauž raizes par ASV nākotni

Anna Klāra,  Jauns.lv

Trešdien, 15. janvārī, ASV prezidents Džo Baidens no Baltā nama beidzamo reizi uzrunāja tautu kā ASV prezidents. Uzrunā viņš pauda raizes par tautas nākotni, norādot, ka ASV pie varas nāk oligarhi, kas izmanto varu un dezinformāciju, lai vairotu savu peļņu.

"ASV pie varas nāk oligarhi!" Savā prezidentūras a...

"Dārgā tauta, es jūs uzrunāju no Baltā nama Ovālā kabineta. Pirms iesāku, vēlos paziņot, ka pēc astoņu mēnešu ilgām pārrunām mūsu administrācija panākusi pamieru un ķīlnieku apmaiņu starp Izraēlu un "Hamas". Detalizētākas ziņas par to jūs dzirdēsies šī gada maijā," iesāk Baidens.

"Šī būs mana pēdējā uzruna tautai kā ASV prezidentam. Jau izsenis esmu prātojis par to, kas mēs [amerikāņi] esam un, kas svarīgāk, kādiem mums vajadzētu būt. Senos laikos metinātāji, mūrnieki un inženieri ne tikai uzcēla valsts struktūru, bet arī brīvības pamatus. Ideja par ASV bija tik liela, ka uzskatījām, ka mums visai pasaulei ir jāizrāda mūsu Brīvības statuja - dāvana, ko amerkāņu tautai pēc pilsoņu kara uzdāvināja Francija."

ASV uzcēla imigranti, kas nāca no dažādām pasaules valstīm

"Pašu ideju par Ameriku uzcēla nevis viens cilvēks, bet daudzi cilvēki no dažādām pasaules valstīm. Brīvības statuja iemieso verdzības pārraušanu un virzību uz priekšu. Stiprajā vēja tā nedaudz šūpojas, tomēr nekad neiekritīs zemāk esošajā straumē, tas ir inženieru paveikts brīnums. Tas ir arī mūsu tautas dvēseles simbols - esam izturējuši gan labus, gan grūtus laikus. Mūsu senči ir pētnieki, sapņotāji un darītāji, kas ieradās šeit kā imigranti, lai izveidotu labāku dzīvi."

"Statujas rokā ir lāpa, kas, iespējams, ir visspēcīgākais simbols pasaules vēsturē. Tas nozīmē, ka mēs visi esam vienlīdzīgi un visi esam pelnījuši, lai pret mums izturās ar cieņu, taisnīgumu un godīgumu. Demokrātija - mūsu sapņi, tiesības un brīvības - ir jāaizstāv. Un, lai gan zinām, ko Amerika iemieso, mūsu vērtības tiek pastāvīgi pārbaudītas. Notiek diskusijas par varas izmantošanu. Amerikas identitāte iemieso cieņu pret institūcijām, kas cīnās par sabiedrības brīvību, prezidentūru, Kongresu, tiesu, kā arī brīvu un neatkarīgu presi. Institūcijām, kas aizstāv mūsu Neatkarības deklerāciju.

"Mēs uzskatām, ka šīs tiesības ir pašsaprotamas. Tās varbūt nav ideālas, tomēr tās ir mūsu demokrātiju balstījušas 250 gadus. Pēdējos četros gados mūsu demokrātija ir bijusi spēcīga. Un katru dienu es esmu turējis savu vārdu - kalpot kā prezidents visiem amerikāņiem vienā no grūtākajiem periodiem mūsu valsts vēsturē. Man ir bijis arī lielisks partneris - viceprezidente Kamala Herisa."

Jaunais ieroču likums un jaunas darba vietas

"Tas bija gods - redzēt darbinieka noturību gadsimta pandēmijas laikā, redzēt glābšanas dienestu varonību un mūsu aizstāvju apņēmību, kas iestājas par mūsu tiesībām un brīvībām. Tā vietā, lai zaudētu darbu ekonomiskās krīzes dēļ, miljoniem amerikāņu atver jaunus uzņēmumus un iekaro jaunas nozares, pieņem darbā amerikāņu strādniekus un uzņēmējdarbībā izmanto amerikāņu produktus. Kopā mēs esam uzsākuši jaunu amerikāņu iespēju ēru un vienu no lielākajām infrastruktūras modernizācijām ASV vēsturē."

"Esam izveidojuši jaunus ceļus, tiltus, attīrījuši ūdens sistēmas, nodrošinājuši amerikāņus ar ātru internetu par pieņemamu cenu. Esam izveidojuši jaunu mikroshēmu mazā mirkstiņa gala lielumā un tas palīdzējis atvert pusvadītāju rūpnīcas ASV, atvedot šo nozari atpakaļ uz ASV, un sniedzot darba vietas tūkstošiem amerikāņu. Tāpat esam cienojušies ar federālo apdrošināšanas programmu "Medicare" par lētākiem recepšu medikamentiem miljoniem senioru."

"Un visbeidzot, esam pieņēmuši nozīmīgāko ieroču drošības likumu ASV pēdējo 30 gadu laikā, samazinot ar ieročiem veikto noziegumu skaitu līdz pēdējo 50 gadu zemākajam līmenim. Būs nepieciešams laiks, lai pilnībā izjustu visu, ko kopā esam paveikuši, tomēr sēklas ir iestādītas. Mūsu administrācijas laikā veselības aprūpe tiek nodrošināta vairāk cilvēkiem kā jebkad agrāk ASV vēsturē, tāpat esam radījuši aptuveni 17 miljonus jaunu darba vietu, kas ir vairāk kā jebkuru iepriekšējo prezidentūru laikā."

"Mēs esam stiprinājuši sadarbību ar NATO un līdzdarbojušies, lai Ukraina vēl joprojām būtu brīva. Tāpat vairākās nozarēs esam apsteiguši savu konkurenti Ķīnu. Esmu lepns par to, ko mēs kopā esam sasnieguši un novēlu nākamajai administrācijai veiksmi, jo vēlos, lai Amerika gūtu panākumus. Un tāpēs esmu  uzņēmies nodrošināt mierīgu varas pāreju. Tomēr vēlos arī iedzīvotājus par dažām lietām brīdināt."

"Vara tiek koncentrēta oligarhu rokās!"

"Manī rada lielas bažas bīstamā varas koncentrācija dažu īpaši bagātu cilvēku rokās. Ja vara netiks kontrolēta un tiks izmantota ļaunprātīgi - tam būs bīstamas sekas. Amerikā veidojas oligarhija, kur vara un ietekme koncentrējas ārkārtēji bagātu cilvēku rokās. Tas apdraud demokrātiju, mūsu pamattiesības un brīvības, kā arī rada draudus tam, ka visiem nebūs vienlīdzīgas iespējas gūt panākumus."

"Mēs tam redzam sekas visā Amerikā. Un esam to redzējuši arī agrāk - pirms vairāk nekā gadsimta. Toreiz amerikāņu tauta stājās pretī laupītāju baroniem - toreiz bagātie netika sodīti, bet viņi tika spiesti spēlēt pēc tādiem pašiem noteikumiem, kādi bija visi citiem. Tas palīdzēja izveidot lielāko vidusšķiru un visplaukstošāko laiku, kādu jebkad kāda valsts pasaulē būtu piedzīvojusi. Un mums tas jāpaveic vēl vienu reizi. Šobrīd uz spēles ir likts daudz un mums jāpiespiež bagātie spēlēt pēc tādiem pašiem noteikumiem kā pārējiem."

"Klimata eksistenciālie draudi nekad nav bijuši tik skaidri kā šobrīd. Par tiem liecina kaut vai notikušais no Kalifornijas līdz Ziemeļkarolīnai. Esmu parakstījis visu laiku nozīmīgāko klimata un tīrās enerģijas likumu pasaules vēsturē un tas  ir radījis jaunas darbavietas, kā arī nākotnes nozares. Mēs [mūsu administrācija] esam pierādījuši, ka mums nav jāizvēlas starp ekonomisko izaugsmi un vides aizsardzību - abus iespējams īstenot kopā."

"Tomēr daži spēki, kas vēlas izmantot savu nekontrolēto ietekmi vēlas likvidēt soļus, ko esam spēruši. Viņi kalpo paši savām interesēm, lai vairotu savu peļņu un varu."

"Upuri nākotnē būs mūsu bērni un mazbērni. Ja vēlamies nodrošināt viņiem nākotni, mums ir jadarbojas ātrāk - vairs nav laika, ko tērēt. Tehnoloģijas ir nepārspējams inovāciju avots, kas var pārveidot cilvēku dzīvi. Tomer arī tehnoloģiju koncentrācija [kāda rokās] rada briesmas. Atvadoties, kādreizējais prezidents Eizenhauers mūs brīdināja par varas palielināšanās potenciālu, kas var novest pie katastrofālām sekām. Sešas desmitgades vēlāk, es esmu vienlīdz nobažījies par tehnoloģiskā industriālā kompleksa iespējamo varas pieaugumu. Tas varētu radīt reālas briesmas arī mūsu valstij."

"Amerikāņi ir aprakti zem dezinformācijas lavīnas!"

"Amerikāņi [šobrīd] tiek aprakti zem dezinformācija lavīnas, kas ļauj [bagātajiem] ļaunprātīgi izmantot varu. Brīvā prese sāk brukt. Redaktori pazūd. Sociālie mediji atsakās no faktu pārbaudes. Patiesību apslāpē meli. Tā ir maksa, ko mēs maksājam par bagāto tieksmes pēc peļņas un varas. Mums ir jāuzņemas atbildība par sociālajiem tīkliem, lai aizsargātu mūsu bērnus, mūsu ģimenes no varas ļaunprātīgas izmantošanas."

"Iespējams, mūsdienu nozīmīgākā tehnoloģija ir mākslīgais intelekts (MI). Tas var sniegt gan dziļas iespējas, gan milzīgus draudus mūsu ekonomikai, sabiedrībai un drošībai. No vienas puses, tam ir potenciāls izārstēt vēzi, tomēr, ja netiks ieviesti drošības pasākumi - radīsies draudi mūsu privātumam, valsts aizsardzībai un mūsu dzīvesveidam."

"Mums ir jāpārliecinās, ka MI ir drošs, uzticams un kalpos visai cilvēcei. MI laikmetā svarīgāk nekā jebkad ir nodrošināt to, lai to vadītu cilvēks. Tāpat mums jānodrošina tas, ka MI attīstību vada demokrātiskā valsts Amerika, nevis Ķīna. Prezidentam, prezidentūrai, Kongresam, tiesām, brīvajai presei un Amerikas tautai būs jāstāj pretī šiem spēcīgajiem izaicinājumiem."

Miljardieriem nedrīkst piešķirt nodokļu atvieglojumus

Tāpat mums ir jāreformē nodokļi, nevis piešķirot vislielākos nodokļu atvieglojumus miljardieriem, bet gan liekot viņiem maksāt savu taisnīgo daļu. Mums ir janovērš tā saucamā "pelēkā ekonomika", ​​​​jeb slēptais finansējums, kas slēpjas aiz dažādām kampaņām - mums tas jāizskauž no mūsu politikas."

"Mums ir jāaizliedz Kongresa locekļiem tirgošanās ar akcijām, kamēr viņi atrodas Kongresā. Mums ir jāgroza konstitūcija, lai skaidri norādītu, ka neviens prezidents, nevar izvairīties no soda saņemšanas, pastrādājot noziegumus. Prezidenta pilnvaras nerīkst būt neierobežotas un absolūtas. Tā tam nevajadzētu būt. Varas un bagātības koncentrācija grauj demokrātiju un vienotību, tā izraisa nesaskaņas un šķelšanos. Vienlīdzīgas iespējas ikvienam - tas parada mūsu valsti lielisku."

"Es vienmēr esmu citiem pasaules līderiem teicis, ka Ameriku var definēt ar vienu vārdu - iespējas. Tikai Amerikā mēs uzskatām, ka viss ir iespējams.  Kā bērns ar stostīšanos problēmām, kas nācis no pieticīgas ģimenes Delavērā reiz spēs kļūt par ASV prezidentu. Tā ir Amerikas burvība. Mūsu sapņu īstenošana ir atkarīga no mums."

"Ļaujiet man nobeigt uzrunu, izsakot pateicību iedzīvotājiem, manas administrācijas locekļiem, kā arī valsts dienesta darbiniekiem un pirmās palīdzības sniedzējiem visā valstī un visā pasaulē. Paldies jums. Kalpot jums bija manas dzīves lielākais pagodinājums. Paldies arī Kamalai un viņas dzīvesbiedram Dagam. Šodien ar mani ir arī mūsu apbrīnojamā pirmā lēdija. Tu esi manas dzīves mīlestība! Liels paldies jums un visai amerikāņu tautai. Es joprojām ticu idejai, par kuru šī tauta iestājas. Tagad ir jūsu kārta stāvēt sardzē," uzrunu tautai noslēdz Baidens, noslēdzot savu prezidentūru.

https://jauns.lv/raksts/arzemes/637360-asv-pie-varas-nak-oligarhi-sava-prezidenturas-atvadu-runa-baidens-pauz-raizes-par-asv-nakotni

Bērnijs Sanderss: "Mēs piedzīvojam skumju brīdi Amerikas Savienoto Valstu vēsturē!"

21.02.2025

Pēc Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta Donalda Trampa apgalvojumiem, kuros viņš Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski nodēvēja par "diktatoru" un vainoja Ukrainu "kara uzsākšanā", ar video palīdzību pie tautas vērsies valstī populārais politiķis un ASV senators Bernards "Bērnijs" Sanderss : https://x.com/SenSanders/status/1892379144186392725

Bērnijs Sanderss: "Mēs piedzīvojam skumju brīdi Am...

"Paldies visiem, kuri man pievienojās, lai apspriestu ļoti, ļoti nopietnu jautājumu," video uzsāka Sanderss. "Vakar [19. februārī] mēs piedzīvojām ārkārtīgi skumju brīdi Amerikas vēsturē. Mēs redzējām, kā ASV prezidents nostājas Krievijas diktatora Vladimira Putina pusē, lai grautu Ukrainas neatkarību un demokrātiju."

"Vēlos, lai skaidra būtu kāda lieta. Tramps mums parāda, ka viņš vienu no pasaules brutālākajiem diktatoriem uzskata par savu draugu, bet mūsu ilglaicīgos demokrātiskos sabiedrotos Eiropā – par ienaidniekiem. Viņš vēlas tādu pasauli, kurā labi justos oligarhi un autoritāri līderi, bet, kas būtu ļoti bīstama demokrātijām."

"Nebūs pārsteigums, ja teikšu, ka Tramps melo, kā viņš to dara ļoti bieži. Vakar Tramps apgalvoja, ka karadarbību Ukrainā uzsāka pati Ukraina. Tas neatbilst patiesībai. Krievija iebruka Ukrainā divas reizes – pirmo reizi 2014. gadā un pēc tam 2022. gadā. Pašlaik Krievija ir okupējusi aptuveni 20% Ukrainas teritorijas."

"Kopš Putina šausminošā iebrukuma katru dienu tiek nogalināti vai ievainoti cilvēki. Kopumā ir cietuši vairāk nekā miljons iedzīvotāju. Krievija katru dienu turpina apšaudīt Ukrainas pilsētas ar simtiem raķešu un dronu. Putina spēki ir slaktējuši civiliedzīvotājus un nolaupījuši tūkstošiem Ukrainas bērnu, aizvedot viņus uz Krievijas pāraudzināšanas nometnēm. Šīs zvērības noveda pie tā, ka Starptautiskā Krimināltiesa 2023. gadā izdeva orderi Putina arestam kā kara noziedzniekam. Kara noziedzniekam."

Turklāt Tramps nodēvēja Ukrainas prezidentu Zelenski par diktatoru. Arī tā nav taisnība. Zelenskis uzvarēja vēlēšanās ar 75% balsu godīgās vēlēšanās. Patiesībā viņa popularitāte tautā ir pat augstāka nekā Trampam. Šī šausmīga kara laikā Ukrainas parlaments turpina darboties, un valstī notiek brīvas un neierobežotas politiskās debates."

"Tramps apgalvoja, ka mūsu sabiedrotie no Eiropas ir darījuši maz, lai atbalstītu Ukrainu tās cīņā pret Putina iebrukumu.
Viņš apgalvoja, ka ASV valstij ir sniegušas trīs reizes vairāk palīdzības nekā Eiropa, taču tie ir vēl vieni meli. Patiesībā Ukrainai vairāk palīdzējusi tieši Eiropa, nevis ASV."

"Bet runa nav tikai par Trampa meliem. Viņa nostāja atklāj, kur viņš vēlas virzīt mūsu valsti un visu pasauli. Tramps cieši satuvinās ar Vladimiru Putinu. Kas ir Putins un kādu pasauli viņš vēlas veidot? Putins ir diktators, kurš iznīcināja Krievijas virzību uz demokrātiju pēc aukstā kara beigām. Krievijā ik pēc sešiem gadiem notiek viltus prezidenta vēlēšanas, kurās Putins uzvar ar 90% balsu, un varasiestādes pat nemēģina slēpt balsu falsifikāciju."

"Putina Krievijā nav vārda brīvības vai brīvas preses. Visi protesti valstī tiek vardarbīgi apspiesti. Desmitiem tūkstošu cilvēku ir ieslodzīti cietumos, jo neatbalstīja Krievijas iebrukumu Ukrainā. Politiskie oponenti tiek vajāti vai ieslodzīti. Drosmīgākie, piemēram, Aleksejs Navaļnijs, tiek nogalināti. Simtiem tūkstošu krievu ir aizbēguši no Putina brutālā režīma kopš tā īstenotā iebrukuma Ukrainā."

"Bet Putins notur savu varu valstī, piedāvājot Krievijas oligarhiem vienkāršu darījumu. "Ja jūs man piešķirat absolūtu varu, es ļaušu jums zagt, cik vien vēlaties, no Krievijas tautas." Tāpēc, valstī, kurā daudzi cīnās ar ekonomiskām grūtībām, Krievijas oligarhi ir paslēpuši triljoniem dolāru ārzonas nodokļu kontos."

"Tas ir Krievijas līderis, kuru apbrīno Tramps. Tā ir Krievijas oligarhija, kuru viņš atbalsta. Bet tā nav Amerikas tautas nostāja. Mēs zinām un lepojamies ar to, ka ASV ir pasaulē ilgstošākā demokrātija. Mēs zinām, ka simtiem tūkstošu drosmīgu amerikāņu ir cīnījušies un miruši, lai aizstāvētu demokrātiskās vērtības. Mēs arī zinām, ka mūsu sabiedrotie pasaulē ir tās valstis, kas tic demokrātijai, nevis autoritārismam."

"Šajā kritiskajā brīdī mūsu vēsturē es ceru, ka katrs amerikānis, neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem, stāvēs stingri un teiks: "Jā" demokrātijai, "Nē" oligarhijai, un "Nē" autoritārismam. Paldies, ka mani uzklausījāt," video noslēdz Sanderss.

https://jauns.lv/raksts/arzemes/642524-bernijs-sanderss-mes-piedzivojam-skumju-bridi-amerikas-savienoto-valstu-vesture

Pasauli gaida grūtākie laiki vairāku paaudžu mūžā

Bens Latkovskis 

Šodien par ietekmīgākās pasaules valsts – ASV – vadītāju (prezidentu) tiek kronēts (inaugurēts) Donalds Tramps. Tas nesola pasaulei nekā laba. Kāpēc? Kaut vai tāpēc, ka Tramps nav labs cilvēks, un šeit netaisos spriedelēt žurnāla “Rīgas Laiks” pārgudro “filozofu” stilā: “a ko nozīmē labs cilvēks”? To tas arī nozīmē, un katrs normāls cilvēks to lieliski saprot pats.

No praktiskās politikas aspekta labs/slikts cilvēks varbūt nav noteicošais kritērijs, lai vērtētu politiķi un viņa iespējamās rīcības sekas. Galu galā: labs cilvēks nav profesija. Lai objektīvi vērtētu lielas valsts vadītāju, droši vien jābūt citiem kritērijiem - viņa politiskajiem uzskatiem, pasaules redzējumam un gatavībai šos savus principus virzīt un aizstāvēt.

Taču varbūt ir tieši otrādi? Varbūt tieši tas, ka politikā noteicošie kļuvuši šie citi, ārpus labā un ļaunā esošie kritēriji, nosaka situācijas pasliktināšanos daudzās sfērās? Agrāk politiķu morālā stāja, godaprāts, nemelošana skaitījās ārkārtīgi svarīgs politiķa izvēles kritērijs. Tagad šie godprātības kritēriji aizslīdējuši kaut kur tālu dibenplānā. Politiķu klaja melošana, divkosība, liekulība vairs nešķiet nekas ārkārtējs.

Trampa gadījumā ir vēl trakāk. Vai vispār varam runāt par kaut kādiem principiem vispārpieņemtajā nozīmē? Vai šeit nav runa tikai par klaju egoismu un neslēptu narcisismu? Vai kādam, ieskaitot viņa atbalstītājus, vispār ir šaubas, ka Baltajā namā ir nonācis īsts sociopāts?

Vai tas, ka par pasaules varenākās valsts prezidentu kļuvis šāds cilvēks, nozīmē nākamo četru gadu laikā neizbēgamu katastrofu? Neizbēgamu, protams, nē, bet varbūtība, ka pasaule varētu ieslīgt dziļākajā un postošākajā haosā pēdējo trīs paaudžu laikā, krietni pieaug. Lai nerastos pārpratumi, atkārtošu vēlreiz: varbūtība, nevis neizbēgamība.

Objektivitātes labad jāatzīmē, ka Tramps jau neatlidoja no Marsa. Viņa otrreizējai atnākšanai Baltā nama Ovālajā kabinetā augsne tika rūpīgi gatavota kopš laikiem, kad visas pasaules “progresīvā sabiedrība” (tajā skaitā šodienas konservatīvā sabiedrība) metās virsū Džordžam Bušam jaunākajam par viņa centieniem ieviest amerikānisko (Rietumu liberālās demokrātijas) pasaules kārtību visā pasaulē. Realizēt tā dēvēto demokrātijas eksporta politiku.

Džordžs Bušs jaunākais šā gadsimta pirmās desmitgades vidū (pirms 20 gadiem) tika pasludināts kā vispārpieņemts riebeklis, kuru nosodīt skaitījās labais tonis. Savukārt goda vietā tika celts “miera balodis” un Nobela miera prēmijas laureāts (bez pēdiņām, lai gan vajadzētu) Baraks Obama, kuru maz interesēja, kas notiek aiz ASV robežām. Tagad šo pozīciju turpina Obamas šķietamie pretinieki trampisti, kuri politiskajā plaknē ir tādi paši izolacionisti.

Vēsturiski ASV izolacionisms vai ideoloģiskā piekāpība vienmēr ir novedusi pasauli pie lielām kataklizmām. Tam ir vienkāršs izskaidrojums. Pasaulē ir tikai dažas lielvalstis, kurās demokrātijas principiem ir dziļas, sociāli mentālas saknes. Tās ir, pirmkārt, ASV (Neatkarības deklarācija 1776. gadā; Konstitūcija 1787. gadā), Anglija (“Magna Carta” 1215. gadā) un, iespējams, Francija (Lielā Franču revolūcija 1789. gadā).

Latvija, protams, nav lielvalsts, tāpēc par mums varētu arī nerunāt, bet situācijas sapratnei varam viegli iedomāties, cik noturīga būtu demokrātiskā sistēma Latvijā, ja mēs būtu vientuļa sala okeānā, būtu pilnīgi paši par sevi un varētu darīt, kas vien pašiem ienāk prātā.

Nedomāju, ka šādā situācijā demokrātija noturētos pārāk ilgi. Tāpat kā 90% citu pasaules valstu.

ASV demokrātija turas jau gandrīz 250 gadu. Tikai ar pašu sabiedrības spēkiem, nevis tāpēc, ka kāds no malas to prasa. Tiklīdz ASV izstājas no spēku līdzsvara noturēšanas pasaulē, tā svaru kausi nosveras nedemokrātisko spēku pusē. Tā tas bija Hitlera, Staļina un pārējo vadoņu/dučes/kaudiljo ziedu laikos, tā tas notiek Putina/Sji/Kima/Hamenei/Maduro uznāciena laikā.

Tramps 2025. gadā vairs nav tāds kā 2017. gadā

Trampa fani, atspēkojot savu idejisko pretinieku bažas, atsaucas uz Trampa pirmo prezidentūras termiņu un norāda: nu, skatieties, nekas traks taču nenotika? Pat vēl vairāk. Trampa prezidentūra bija visnotaļ sekmīga. Kas attiecas uz Trampa ārpolitisko darbību, kas no mūsu skatu punkta ir vissvarīgākā, tad Ukrainai pat tika nosūtītas pirmās pārnēsājamo prettanku raķešu “Javelin” partijas.

Šiem argumentiem ir vairāki vājie punkti. Pirmkārt, Trampa pirmās prezidentūras laikā viņš, vismaz sākuma posmā, centās sev apkārt veidot komandu no profesionāļiem. Tagad princips ir pilnīgi pretējs. Tiek piemeklēti izteikti antisistēmas cilvēki, kuru uzdevums ir tās struktūras, kurās viņi tiks iecelti par vadītājiem, maksimāli pārformatizēt vai pat pilnībā sagraut.

Cits bieži piesaukts arguments ir šīs “Javelin” piegādes. Taču arī tas ir aiz matiem pievilkts, jo Trampa nopelnu tur tikpat kā nav. Par militāro palīdzību Ukrainai 2018. finanšu gadā 350 miljonu ASV dolāru apjomā nobalsoja ASV Kongress, un šajā palīdzības paketē tika iekļautas ASV ražotās “Javelin” raķešu sistēmas.

“Javelin” tika piegādātas Ukrainai, lielā mērā pateicoties toreizējā Ukrainas prezidenta Petra Porošenko un ASV aizsardzības ministra, ģenerāļa Džeimsa Metisa labajai sadarbībai un Metisa reālistiskajam skatam uz Putina Krieviju un ASV vietu pasaules politikā. Atcerēsimies, ka ģenerālis Metiss 2018. gada nogalē paziņoja par savu demisiju pēc tam, kad Tramps nolēma ASV spēkus pilnībā izvest no Sīrijas. Proti, konsekventi turpināt Obamas neiejaukšanās politiku, kam nekādi nevarēja piekrist ģenerālis Metiss.

Nav liecību, ka Tramps personiski būtu iestājies par “Javelin” piegādēm Ukrainai. Tieši otrādi, Trampa politika, visa viņa publiskā retorika bija vērsta uz tuvināšanos ar Putinu, kuras uzskatāms rezultāts bija abu tikšanās Helsinkos 2018. gada 16. jūlijā, kuras laikā Tramps faktiski piebalsoja Putina “naratīviem”. Līdz ar to var teikt, ka “Javelin” raķetes nonāca Ukrainas Bruņoto spēku rīcībā nevis pateicoties Trampam, bet gan drīzāk par spīti viņam. Pēdējais vienkārši tolaik vēl nebija tik stiprs, lai šīs piegādes bloķētu, kā to spēja panākt 2023. gada nogalē un 2024. gada pirmajā pusē.

No vēstures parasti nemācās

Par Trampa pašreizējo pozīciju Krievijas - Ukrainas kara izbeigšanas jautājumā liecina regulārie mājieni, ka Ukrainai gaidāmajās sarunās būšot jādemonstrē gatavība piekāpties. Nupat, 15. janvārī, Kongresa iztaujāšanas laikā šo Trampa pozīciju atkārtoja potenciālais valsts sekretārs (ārlietu ministrs) Marko Rubio, apgalvojot, ka Ukrainai neesot iespēju izdzīt Krieviju no okupētajām teritorijām, tāpēc Ukrainai esot jāpiekāpjas. “Bet vai tad tā nav?” atbildot uz pārmetumiem, neviltotā izbrīnā jautā trampisti. “Ko viņš pateica nepareizi?”

Jau tas vien, ka šādi jautājumi parādās, par daudz ko liecina. Tie liecina par izteiktu neizpratni, kas ir politika. Politika nav: ko redzu, to dziedu; ko gribu, to daru; kas ienāk prātā, to runāju. Politika ir skaidri iezīmēts ideāls, vīzija, uz kurieni sabiedrībai iet, tiekties, sapņot. Politiķa uzdevums ir pateikt: mērķis ir šāds, un es darīšu visu iespējamo (no manis atkarīgo), lai mēs šo mērķi sasniegtu.

Ja politiķis saka: situācija ir tāda un tur neko nevajag mainīt, labāk mainīsim savu redzējumu uz šo situāciju, tad tas nozīmē, ka šī situācija viņu apmierina. Konkrētajā Ukrainas gadījumā tas nozīmē, ka Trampu un viņa komandu apmierina tas, ka militāra spēka lietošanas rezultātā tiek mainītas valstu robežas. Tas varbūt netiek pateikts tiešā tekstā, bet tas izriet no Trampa komandas un pašreizējās Republikāņu partijas uzvedības loģikas.

Jau pieminētais Rubio vēl pirms gada, būdams senators no Floridas, demonstrēja nedalītu atbalstu Ukrainai un nosodījumu Krievijai, taču pēc dažiem mēnešiem, 2024. gada aprīlī, saskatot iespēju iekļauties Trampa komandā, jau balsoja pret palīdzības piešķiršanu Ukrainai.

Par to, ka kaut kāda piekāpšanās būtu jādemonstrē arī Krievijai, ne Tramps, ne Rubio nerunā pat attālu mājienu formā. Ja paklausās Trampa un trampistu pārspriedumus par šo tēmu, tad viņu ieskatā vienīgā valsts, kura traucē panākt vienošanos par mieru Ukrainā, ir pati Ukraina. Daļēji līdzvainīgas esot arī tās valstis, kuras palīdz Ukrainai.

ASV trampistu (MAGA) pasaules redzējumā tie, kas palīdz Ukrainai, lejot eļļu kara ugunskurā. Ja pasaule pārstātu palīdzēt Ukrainai, tad karš tur jau sen būtu beidzies. Kas notiktu ar Ukrainu, tās valstiskumu, ar ukraiņu nāciju, ir absolūti nenozīmīgi. Tas mūs neinteresē ne tik, cik melns aiz naga. Tāpat kā tas, ko Putins saplosītu nākamo.

Tāda ir MAGA loģika, un nevajadzētu sevi mānīt, ka pastāv kāda cita. Šajā pasaules redzējumā nez kāpēc tiek pieņemts, ka Putins to vien tik gaida, kad varētu sēsties pie sarunu galda un meklēt miera risinājumus. Visticamāk, Putins patiešām to gaida, taču nevis tādēļ, lai meklētu miera risinājumus pašreizējo starptautisko tiesību normu ietvaros, bet gan lai to darītu agrāko lielvaru pasaules pārdalīšanas Hitlera - Staļina, Jaltas un Potsdamas stilā.

Var jau, skatoties kadrus no Trampa inaugurācijas ceremonijas, jūsmot par to, ka beidzot nīstie “liberasti” ir sakauti un “mūsējie” revanšējušies, taču tad ir skaidri jāsaprot, kas ir šie “mūsējie”. Vai tie, kas labprāt taisās sēsties pie sarunu galda ar Putinu un vienoties ne tikai par Ukrainu, bet arī par visas pasaules pārdali? Vai tie Eiropas politiķi, kuriem starptautiskās tiesības, cilvēktiesības, demokrātiskie principi ir tukša skaņa un Krievijas diktators skaitās patiesas atdarināšanas cienīgs paraugs?

Var jau par uzaicinājumu uzspēlēt krievu ruleti teikt: varbūtība dabūt lodi deniņos ir tikai 1:6, bet uztvert šādu piedāvājumu ar sajūsmu nozīmē demonstrēt pilnīgu reālās situācijas neizpratni. Diemžēl pasaules līdzšinējā vēsture liecina, ka no tās tikpat kā nekad nemācās. Kamēr neesi dabūjis pa pirkstiem, saprast, kas ir elektrība, grūti. Kaut nu šoreiz būtu citādi.

https://nra.lv/neatkariga/komentari/bens-latkovskis/480355-pasauli-gaida-grutakie-laiki-vairaku-paaudzu-muza.htm   

Tramps un Putins Vai top jauns Molotova – Ribentropa pakts?

Cik liela loma Trampa politikā ir oligarhiem? Kas notiks ar Eiropu un Latviju?

Vēsturnieks un politologs Kārlis Daukšts.

Spriežot par Trampu, ASV ārpolitiku un situāciju pasaulē, Kārlis Daukšts saka: “Tiek uzskatīts, ka ASV ir noticis apvērsums, autoritatīvs apvērsums ar fašisma iezīmēm. Trampa politikā lielu lomu spēlē viņam apkārt stāvošie oligarhu klani, miljardieri, kuru rokās vienlaicīgi atrodas vieni no galvenajiem instrumentiem - sociālie tīkli, prese. Līdz ar to viņiem ir ne tikai naudas ietekme, finanšu līdzekļi, kas, protams, ir grandiozi - daudzām valstīm budžeti nav tik lieli, cik viņu personīgie iekrājumi.” Vēsturnieks uzskata, ka oligarhu domas, viedokļi, pieredze atstāj milzu ietekmi uz Trampu un viņš kļūst par ļoti atkarīgu figūru no savu padomdevēju viedokļiem. Vēsturnieks atzīst, ka Tramps izvairās no konkrētas retorikas attiecībā uz Krieviju, uz Putinu. Šī situācija atgādinot Staļina un Hitlera attiecības, un vēsturnieks atklāj kādu interesantu, gandrīz anekdotisku stāstu: “Kad Hitlers uzzināja, ka ir parakstīts Molotova - Ribentropa pakts, viņš nokrita zemē un, dusmās kliegdams, ka Staļins ir maita, sagrauza paklāju. Tikmēr Staļins dejoja un priecājās, ka apmānījis Hitleru. Tas būs tas pats arī šeit: kurš kuru piemānīs…” Atgādinot Kārļa Daukšta teikto par Putinu Ukrainas kara sākumā, ka Putins ir Sanktpēterburgas gopņiks, kurš, saņemot pa zobiem, atkāpjas, raidījuma vadītāja jautā, vai vēsturnieks un politologs domā tā arī šobrīd. “Kā viņš bija, tā arī paliks gopņiks. Tiklīdz viņš sajūt pretestību, viņš atkāpjas.”

https://nra.lv/pasaule/484332-tramps-un-putins-vai-top-jauns-molotova-ribentropa-pakts-komente-vesturnieks-dauksts.htm

 Kas notiks, ja Krievija uzvarēs Ukrainu – vācu militāreksperta scenārijs

26.03.2025

Cik lieli ir jauna kara draudi pret NATO?

Viens no slavenākajiem vācu militārajiem analītiķiem, profesors Karlo Masala no Bundesvēra universitātes par to uzrakstījis grāmatu "Ja Krievija uzvar", ziņo Vācijā bāzētā raidorganizācija "Deutsche Welle" (DW) savā interneta portālā "dw.com".

Profesors apraksta scenāriju, kurā Ukraina faktiski ir spiesta kapitulēt un zaudē vairāk nekā 20% savas teritorijas. Viņš raksta, ja tas notiks, tas jau būs līdzvērtīgs Krievijas uzvarai…:

https://nra.lv/neatkariga/pasaule/486570-kas-notiks-ja-krievija-uzvares-ukrainu-vacu-militareksperta-scenarijs.htm

    Trampaloģija: Amerikāņiem netīk Masks, "miera darījumi" šķīst. Trampa 30 dienas amatā 

Ļevs Kadiķis, 25.02.2025

Donalda Trampa pirmā mēneša rezultāti ir neapmierinoši. Aptaujas liecina, ka gandrīz visos svarīgākajos jautājumos atbalsts Trampa darbībai ir zemāks par 50 procentiem. Vairums amerikāņu uzskata, ka Tramps pārsniedz savas pilnvaras. Demokrātiskās partijas popularitāte pieaug. Vēlētājus atklāti kaitina Īlons Masks, kura rīcība izraisījusi konfliktu ar Trampa ieceltajiem cilvēkiem FIB, Pentagonā un Valsts departamentā. Arī jaunā ASV prezidenta "miera" politika ir sākusi bremzēties gan Ukrainā, gan Tuvajos Austrumos.

Vairāku jaunāko aptauju rezultāti skaidri liecina: amerikāņi Trampa darbību vērtē aizvien negatīvāk. Tomēr neviena no tām nešķetina jautājumu par ASV atbalstu Ukrainai un sarunu vešanu ar Krieviju. Amerikāņiem tajās netiek jautāts arī par attiecībām ar Eiropas Savienību. Tas nozīmē, ka šīs, mums tik aktuālās problēmas, nenosaka amerikāņu attieksmi pret savu valdību. Viņus vairāk uztrauc valsts iekšējās problēmas.

Vēlētāju neapmierinātība

Aģentūra "Reuters" svētdien publicēja aptaujas rezultātus par atbalstu Trampa administrācijai, ko no 13. līdz 18. februārim veica respektablākā starptautiskā aptauju kompānija "Ipsos". Tās rezultāti liecināja, ka kopumā jaunās administrācijas veikumu atzinīgi vērtē tikai 44 %.

Ierasti ASV prezidenti savu pilnvaru termiņu sāk ar augstu atbalstu, kas pēcāk krītas. Piemēram, Baidena administrācijas atbalsta reitings tik zemu līmeni sasniedza tikai 2022. gada maijā – gadu pēc viņa ievēlēšanas. Turklāt aptauja parādīja, ka Trampa ekonomiskās aktivitātes, kas galvenokārt izpaužas kā jaunu ievedmuitu uzlikšana vai draudi šādus tarifus uzlikt visiem ASV tirdzniecības partneriem, atbalsta tikai 39% respondentu, savukārt 47% šādu Trampa politiku neatbalsta.

Turklāt 59% respondentu negatīvi vērtē Trampa ieceri noteikt jaunus tarifus, īpaši precēm no Kanādas.

Trampa galvenais solījums vēlētājiem bija strauja un krasa inflācijas samazināšana. Tomēr statistika liecina, ka gada inflācija ASV kopš Trampa ievēlēšanas ir tikai augusi – no 2,6% oktobrī līdz 3% janvārī. Saskaņā ar "Reuters" veiktās aptaujas datiem tikai 32% respondentu pozitīvi vērtē jaunās administrācijas centienus apkarot inflāciju.

Turklāt izrādījies, ka atbalsts nav arī Trampa skaļākajiem paziņojumiem un darbībām. Tā, piemēram, viņa ideju pārņemt Gazas joslu un izlikt no tās divus miljonus palestīniešu negatīvi vērtē 68% respondentu. Tikai 25% atbalsta šādu soli. Pat republikāņu vidū atbalstu tam izteikuši tikai 50%. Meksikas līča pārdēvēšanu par Amerikas līci negatīvi vērtēja 65% vēlētāju. Savukārt Īlona Maska līdzšinējo darbošanos negatīvi vērtē 53% respondentu.

Turklāt 65% aptaujāto neatbalsta Trampa vēlmi slēgt ASV Izglītības departamentu. Pret to iebilst pat 40% republikāņu.

55% respondentu atbalsta nelegālo imigrantu deportāciju. Tomēr tikai 47% aptaujāto pozitīvi vērtē Trampa administrācijas panākumus šajā jomā.

"Reuters" aptauja bija viena no vairākām pagājušajā nedēļām publicētajām. Tā, piemēram, 20. februārī publicēti "Washington Post" aptaujas rezultāti, ko arī tajā pašā laika posmā veica "Ipsos". Tā atšķiras ar respondentu skaitu un aptaujas formulējumu, bet tās rezultāti tikai apstiprina un paplašina Reuters informāciju.

Amerikāņi pret Masku

Secināms, ka tikai 45% respondentu patlaban atzinīgi vērtē Trampa darbību prezidenta amatā, 44% atzinīgi vērtē viņa federālās valdības darbu un 45% atzinīgi vērtē viņa darbību ekonomikas jomā. Savukārt 48% respondentu neatbalsta viņa darbu.

Svarīgi, ka aptauja liecināja par amerikāņu noskaņojuma maiņu attiecībā uz Demokrātu partiju. Nepilnu mēnesi pēc Trampa nākšanas pie varas vairākums – 54% – vēlētos, lai Kongresu kontrolētu Demokrātiskā partija. Republikāņu popularitāte tikmēr sarūk – vairs tikai 41% atbalsta viņu kontroli pār ASV likumdošanas varu.

Lielākā daļa – 57% – uzskata, ka Tramps kopš stāšanās amatā ir pārkāpis savas pilnvaras. Pārliecinošs vairākums – 84% – uzskata, ka Trampa administrācijai ir jāpakļaujas tiesām, ja tās atceļ tās lēmumus kā nelikumīgus. Tikai 11% ir pretējās domās. 56% aptaujāto saglabā pārliecību, ka Augstākā tiesa apturēs Trampu, ja viņš pārkāps savas pilnvaras.

Aptaujas rezultāti arī liecina, ka Maska Valdības efektivitātes departamentu (DOGE) atzinīgi vērtē tikai 34% respondentu.

Tikai ceturtā daļa respondentu – 26% – atbalsta viņa aktivitātes ASV valsts aparāta graušanā. Neraugoties uz masveida propagandu sociālajos tīklos, tikai 37% uzskata, ka viņš samazina nevajadzīgus valdības izdevumus, 34% uzskata, ka viņš, gluži pretēji, iznīcina svarīgas valdības programmas. 63% ir nobažījušies, ka Masks piekļūst valdības datubāzēm, kurās ir amerikāņu personas dati – nodokļu, sociālās apdrošināšanas un "Medicare" uzskaite.

Arī Trampa administrācijas rīcību slēgt Dažādības, vienlīdzības un integrācijas departamentus (DEI) dažādās ministrijās atbalsta mazākums – 46%. Visnepopulārākais bija Trampa lēmums apžēlot visus 2021. gada 6. janvāra nemieros iesaistītos. Tam atbalstu izteikuši tikai 14 % respondentu.

69% aptaujāto atbildēja, ka tarifu uzlikšana precēm no Meksikas, Kanādas un Ķīnas palielinātu cenas. Tikai 25% aptaujāto atbalstīja ievedmuitas piemērošanu precēm no Meksikas un Kanādas. Un tikai 10 % respondentu atbalstīja 10% tarifu ieviešanu Ķīnas precēm.

Trampa pret imigrāciju vērsto pasākumu atbalsta līmenis "Washington Post" aptaujā ir nedaudz augstāks nekā "Reuters" aptaujā – 50%. Tomēr tikai 41% aptaujāto atbalsta Trampa lēmumu piešķirt vietējai policijai pilnvaras ķert nelegālos imigrantus. Viennozīmīgs atbalsts ir tikai vardarbīgos noziegumos apsūdzēto migrantu izraidīšanai.

Tramps pret amerikāņiem

Dienu pēc tam, kad tika publicēta "Washington Post" aptauja, "Ipsos" publicēja savas aptaujas rezultātus, kas tika veikta vienlaikus ar iepriekšējām divām aptaujām, par to, kādi valsts jautājumi amerikāņus uztrauc visvairāk.

Izrādās, ka viņus visvairāk uztrauc pārāk lielā bagātnieku ietekme un vara. 76% respondentu (90% demokrātu un 64% republikāņu atbalstītāji) uzskata, ka "turīgākajiem cilvēkiem ir pārāk liela ietekme uz valdību". Kopuma 71% aptaujāto (90% demokrātu un 51% republikāņu) uzskata, ka bagātajiem "ir pārāk liela ietekme uz Balto namu".

Lielākā daļa (kopumā 69% – 88% demokrātu un 51% republikāņu) uzskata, ka "bagātnieki gūst labumu no saviem sakariem Baltajā namā".

Pētnieki norāda, ka pirms prezidenta vēlēšanām amerikāņu vēlētājus visvairāk uztrauca pieaugošā turības nevienlīdzība - 1% bagātāko amerikāņu kontrolē 20,7% valsts bagātību (salīdzinājumam – Latvijā šis rādītājs ir 10,7%, Lietuvā – 9,6%, Igaunijā – 12,8%). Tomēr lielākā daļa aptaujāto vēl decembrī uzskatīja, ka Tramps šo problēmu nerisinās. Tikai 14% respondentu uzskatīja pretēji.

Trampa administrācijas līdzšinējā darbība atbilst šīm gaidām un nepārprotami apstiprina amerikāņu priekšstatus: par valdības galveno amatpersonu un aktīvāko pārstāvi kļuvis pasaulē bagātākais cilvēks Īlons Masks. Acīmredzot šādas politikas turpināšana pastiprinās vēlētāju vilšanos.

Administratīvais konflikts

"Reuters" un "Washington Post" īstenotās aptaujas liecina, ka Trampa administrācijas iekšpolitiskais kurss ne tikai nesaskan ar vēlētāju interesēm, bet vēlētājiem tas patīk arvien mazāk. Un Trampa spilgtākie izteikumi, kā arī Maska rīcība tikai deldē viņa popularitāti. Viņa iniciatīvas sastopas ar pretestību tiesās – pret dažādiem Trampa lēmumiem visā valstī ir iesniegtas vairāk nekā 70 prasības tiesās. Lielākajā daļā no procesiem piemēroti pagaidu pasākumi, lai apturētu Trampa dekrētu īstenošanu.

Būtiski, ka Maska jaunākie soļi, uzbrūkot ASV valdības institūcijām, ir noveduši pie konflikta ar citām Trampa ieceltajām amatpresonām.

Pirms neilga laika visi valdības darbinieki, tostarp FIB un Aizsardzības ministrijas jeb Pentagona darbinieki, kā arī pat daži tiesneši, saņēma vēstuli, kurā bija prasīts līdz 24. februāra pulksten. 23.59 piecos punktos izklāstīt "savus pagājušās nedēļas lielākos sasniegumus". Šīs vēstules nenāca no attiecīgo iestāžu oficiālajām adresēm.

Tieši tā Masks savos uzņēmumos ir rīkojies jau vairākkārt – viņš kā liekēžus atlaida tos, kuru atbildes viņam nepatika. Tomēr attiecībā uz ierēdniecību tā rīkoties gluži nevar – Maskam nemaz nav pilnvaru to darīt.

Rezultātā Trampam lojālās FIB, Aizsardzības ministrijas, Valsts departamenta, izlūkdienestu un vairāku citu iestāžu vadības saviem padotajiem paziņoja, ka viņiem nav pienākuma atbildēt uz Maska pieprasījumiem. Citu iestāžu vadītāji savukārt saviem darbiniekiem norādījuši, ka viņi var atbildēt, ja paši to vēlas.

Maska prasību nosodīja pat republikāņu kongresmeņi un senatori. Pirmdienas vakarā Baltais nams bija spiests neoficiāli paziņot, ka Maska vēstule ir tikai vadlīnijas ASV aģentūru vadītājiem. Proti, viņiem pašiem jāizlemj, kam un kā ziņot, un visiem ziņojumiem ir jāatbilst iekšējiem administratīvajiem noteikumiem.

Ārpolitikas buksēšana

Arī Trampa ārpolitikas iniciatīvas ir sākušas buksēt. "Darījums" par miermīlīgu risinājumu karam Ukrainā ir iesprūdis. ES jau ir paudusi atbalstu Ukrainai, iebilstot pret Trampa nodomiem nepagarināt tās militāro palīdzību – patlaban tiek gatavota militārās palīdzības pakete 20,9 miljardu eiro apmērā, kas ir aptuveni trešdaļa no visa, ko ASV ir piešķīrušas Ukrainai trīs gadu laikā.

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis tā arī neparakstīja nolīgumu ar ASV par derīgajiem izrakteņiem, kas pēc ASV iecerēm paredzēja, ka puse no visiem Ukrainas ieņēmumiem no derīgajiem izrakteņiem gadiem ilgi tiktu ieskaitīta īpašā fondā, līdz tas sasniegs 500 miljardu ASV dolāru. Tā vietā, atbildot uz Trampa uzbrukumiem svētdien, Zelenskis paziņoja, ka neatzīs ASV militāro palīdzību kā parādu, un piedāvāja savu atkāpšanos no valsts vadītāja amata apmaiņā pret garantijām Ukrainai un tās dalībai NATO.

Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs tajā pašā dienā noliedza Trampa paziņojumu, ka abu valstu pārstāvji atkārtoti tiksies Rijādā otrdien, 25. februārī. Viņš paskaidroja, ka tikšanās notiks tikai pēc divām nedēļām un diezgan zemā diplomātiskā līmenī – tajā piedalīšoties ASV Valsts departamenta un Krievijas Ārlietu ministrijas departamentu vadītāji.

Savukārt svētdien Izraēlas valdība faktiski neievēroja vienošanos ar "Hamās", atceļot 620 palestīniešu ieslodzīto atbrīvošanu.

Izraēla pieprasa izbeigt ceremonijas, ko "Hamās" rīko, īstenojot ķīlnieku apmaiņu.

Grupējums "Hamās" pārstāvji jau ir paziņojuši, ka vienošanās turpināšana un turpmākās sarunas ir atkarīgas no tā, vai Izraēla pildīs savas saistības. Trampa pārstāvis Tuvajos Austrumos Stīvens Vitkovs ir devies uz reģionu, lai piedāvātu pagarināt darījuma pirmo posmu. "Hamās" šādiem nosacījumiem nepiekritīs.

Šķiet, ka Trampa aktīvie uzbrukumi visās frontēs sāk sastapties ar nopietnu pretestību no visām pusēm.

https://www.delfi.lv/46713439/arzemes/120062621/trampalogija-amerikaniem-netik-masks-miera-darijumi-skist-trampa-30-dienas-amata

Kā pirms 40 gadiem aizsākās Donalda Trampa saikne ar Maskavu

Gundega Grīva, 06.03.2025

Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta Donalda Trampa saikne ar Krieviju aizsākās pirms vairāk nekā 40 gadiem, kad Trampu Manhetenā uzrunāja “talantu aģenti”, kas solīja viņam ambiciozas biznesa iespējas, norāda psihologs, analītiķis un humanitārais darbinieks Patriks Fors.

“Lai no iekšienes sagrautu Amerikas sabiedrību un tās institūcijas, Kremlis un tā slepenie dienesti jau gadu desmitiem novēro un finansiāli atbalsta atsevišķus jaunos ASV uzņēmējus. Protams, ka statistiski runājot, lielākā daļa no viņiem nekļūst par pietiekami ietekmīgiem cilvēkiem, lai kalpotu Krievijas interesēm, tomēr viņiem nepieciešams vien neliels veiksmes procents,” atklāj analītiķis Patriks Fors.

“Viens no šiem “kultivētajiem” subjektiem bija Donalds Tramps, kura darbībai Krievijas varasiestādes sekojušas līdzi jau 40 gadus. Viss tas sākās 1980. gadā, kad Tramps, pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem pierādīt sevi biznesa pasaulē piedzīvoja pirmo panākumu un uzcēla Manhetenā “Grand Hyatt” hoteli.”

“Lai aprīkotu viesnīcu ar tehnoloģiskajām iekārtām Tramps sazinājās ar tirdzniecības uzņēmumu “Joy Lud”, kas patiesībā bija PSRS izlūkošanas un drošības dienesta (KGB) struktūrvienība, un tur viņu uzrunāja “talantu vervētājs”. Viena saruna noveda pie otras un galu galā tās rezultējās Trampa pirmajā vizītē  uz Maskavu 1987. gadā.”

“Maskavā viņš tika kārdināts ar vilinošiem un ambicioziem nekustamā īpašuma projektiem un tur Kremlis arī guva dziļāku ieskatu šī ambiciozā uzņēmēja personībā, saskatot viņu kā ērtu manipulācijas rīku, kurš tiecas kļūt pat daļu no starptautiskās politiskās elites.”

“Kremlis izlēma viņu ņemt savā paspārnē un 1990. gados, kad Trampa uzņēmumi bankrotēja tik bieži, ka daudzas lielās bankas vairs nevēlējās viņam aizdot naudu, viņam talkā nāca Krievijas oligarhi un finanses no Kremlim pietuvinātām mafijas grupām. Tās Trampam palīdzēja izķepuroties no vairākām maksātnespējām, tai skaitā kazino “Taj Mahal” bankrota 2009. gadā.” https://jauns.lv/raksts/arzemes/644195-ka-pirms-40-gadiem-aizsakas-donalda-trampa-saikne-ar-maskavu

 Trampa optimismam nav pamata: izlūkdienesti atklāj Putina patieso plānu

Kādas nelietības iecerējis Krievijas diktators? 

 23. februāris 2025

Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam nav nodoma panākt miera vienošanos par Ukrainu, un ASV izlūkdienesti ir pārliecināti, ka viņa patiesais mērķis joprojām ir pilnīga kaimiņvalsts okupācija. “NBC News”, atsaucoties uz informētiem avotiem izlūkdienestos un ASV Kongresā, ziņo, ka Putins ir pārliecināts par savu uzvaru un nav patiesi ieinteresēts sarunās, kas vestu pie reāla miera līguma.

“Kamēr ASV cenšas vest sarunas ar Putinu, izlūkdienestu dati liecina, ka viņš nav ieinteresēts noslēgt īstu miera līgumu. Diktators ir pārliecināts, ka viņam galu galā izdosies sagrābt visu Ukrainu,” teikts rakstā.

18. februārī Saūda Arābijā notika četras stundas ilga ASV un Krievijas delegāciju tikšanās. Lai gan vārdos Kremlis apgalvo, ka ir gatavs pārtraukt karadarbību, patiesais tā mērķis ir pilnīga kaimiņvalsts okupācija. https://www.la.lv/trampa-optimismam-nav-pamata-izlukdienesti-atklaj-putina-patieso-planu-kadas-nelietibas-iecerejis-krievijas-diktators

 Andrejs Panteļejevs: Viss. Nav vairs NATO. Jāveido jauna drošības sistēma

Bens Latkovskis 

Ar vienu no partijas “Latvijas ceļš” bijušajiem līderiem Andreju Panteļejevu vienmēr ir interesanti un lietderīgi parunāt, jo viņam ir ne tikai ass, matemātiski loģisks, analītisks prāts, milzīga politisko procesu pārzinātāja pieredze, bet arī politisko uzskatu neitralitāte, kuru neapgrūtina amatpersonas vai diplomātiskā dienesta statuss.

Izstādes “Ražots Liepājā” atklāšanā Uldis Pīlēns izteica domu, ka pasaule ir milzu pārmaiņu priekšvakarā un šīs pārmaiņas būšot vēl lielākas nekā Gorbačova iniciētās pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē. Un patiesi, ASV prezidenta Donalda Trampa darbības pirmais mēnesis izsaucis lielākas svārstības pasaules politikā nekā Gorbačovs savas valdīšanas pirmajos trijos gados. Taču jautājums ir cits. Gorbačovs, sākot “perestroiku”, nevarēja paredzēt, pie kā tas viss novedīs. Vai Tramps, uzsākot savu “jauno kārtību”, nav atbrīvojis spēkus, kurus pats vairs nespēj kontrolēt, un, kā teiktu klasiķis: process aizgājis?

Tramps savas reformas ir sācis ar lozungu: “Make America great again”. Ironiskā kārtā Gorbačovs sāka savas reformas ar līdzīgu mērķi: Atjaunosim PSRS varenību. Kas sanāca rezultātā, tas jau ir cits jautājums. Nebija vairs varenās PSRS. Tā sabruka. Vai līdzīgs liktenis gaida ASV, grūti prognozēt, bet man ir lielas šaubas, ka viņš apzinās visas sekas savām darbībām. Vajag nodalīt iekšpolitiku un ārpolitiku. Kas attiecas uz iekšpolitiku, kuras dēļ arī ASV vēlētāji ievēlēja Trampu, man ir grūti komentēt viņa iniciatīvas. Man nav tik pilnas informācijas. Kas attiecas uz ārpolitiku, tad vēlētāji viņam nekādu speciālu mandātu šajā sfērā nedeva. Līdz ar to viņš pasaules politikā darbojas, ja tā var teikt, brīvām rokām. Ko viņš šajās pirmajās nedēļās ir panācis? Visbēdīgākās sekas visam tam, kas ir sācies, ir tās, ka varētu sabrukt jau tā diezgan trauslā starptautisko tiesību sistēma. Jā, tā varbūt nav pilnīga, varbūt nav pietiekami efektīva, bet tā tomēr noturēja kaut kādu globālo līdzsvaru arī Aukstā kara laikā. Tā nodrošināja to, ka nekādas milzu ziepes netika sastrādātas.

Tagad mani vairāk šokē nevis Trampa attiecības ar Putinu, bet viņa gājieni pret saviem sabiedrotajiem. Kā tagad izskatās NATO 5. pants? Pēc tam, kad Tramps ir publiski paziņojis, ka varētu Grenlandi paņemt arī ar varu. Vai sakot, ka Kanāda būs ASV 51. štats. Viņš faktiski rīkojas kā zilonis trauku veikalā. Turklāt jāņem vērā, ka tie trauki (starptautisko tiesību sistēma) jau tā ir stipri trausli. Ko viņš izdarīja ar savu zvanu Putinam? Viņš faktiski noņēma daudzu pasaules valstu acīs no Putina starptautiskā noziedznieka zīmogu. Vienkārši noņēma. Vēl pirms nedēļas Putins daudziem (arī Āfrikas valstīs un citur, kur viņu baidījās uzņemt, jo domāja, ka viņš jāarestē un tamlīdzīgi) skaitījās noziedznieks, tagad Tramps pateica: viss, es ar viņu draudzīgi parunāju par pasaules karu, par mūsu vēsturi un sadarbību. Putins daudzu valstu acīs vairs nav starptautiskais kriminālnoziedznieks. Mēģinājumi Putinu pasniegt pasaulei kā noziedznieku ir sagrauti. Līdz ar to brūk visa starptautisko tiesību sistēma. Pie kā tas var novest, grūti pateikt, bet visdrīzāk tas novedīs pie trīs lielvaru neierobežotas pasaules pārvaldīšanas. Krievija, Ķīna un ASV. Eiropu Tramps par subjektu īsti neuzskata. No trauslām starptautiskām tiesībām mēs atgriežamies pie spēka dominances.

Šeit nevar nepieminēt arī mūsu pašmāju trampistus. Es pat nerunāšu par tiem, kuri sociālajos tīklos priecājas, ka tagad ar Putinu būs miers un visi kopā varēs cīnīties pret nosacītajiem liberāļiem. Mani vairāk uztrauc šo trampistu intelektuālais spārns. Visu cieņu Alvim Hermanim kā režisoram, bet tad, kad viņš saka: pasaule mainīsies, un mēs atgriežamies pie nacionālo valstu idejas, man uzreiz viņam jautājums: ko viņš saprot ar nacionālu valsti? Vai tas nozīmē tādu valsti, kāda Latvija bija 1940. gadā? Mēs esam pilnīgi nacionāli, pilnīgi neatkarīgi, paši sevi aizsargājam, paši par sevi rūpējamies. Manuprāt, katram racionāli domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka bez kaut kādām starptautiskām drošības garantijām neatkarīga Latvija blakus Krievijai nevar pastāvēt un nekad nevarēs pastāvēt. Mēs te varam bruņoties, cik vien spējam. Varam ieviest vispārējo militāro dienestu, un varbūt tas arī ir jādara, bet tas nemaina lietas būtību. Tieši par to visvairāk sapņo Putins - ejam atpakaļ pie nacionālām valstīm, un tad, kad tie būs tādi nacionālie dzīvoklīši, tad es pa vienam ar viņiem risināšu jautājumus. Kā viņš risina jautājumus, mēs labi zinām.

Tā es redzu to ainu. Ir trauku veikals, kurā ir šīs trauslās starptautisko tiesību normas un kurā Tramps bradājas, īsti nesaprotot, ko dara. Vai viņš to dara speciāli vai vienkārši tā viņam sanāk, nav pat tik svarīgi. Svarīgi, ka sistēma tiek sagrauta un radīti visi priekšnoteikumi plaša mēroga jukām.

Gadu simtiem Eiropa ir bijis pasaules galvenais ideoloģiskais un politiskais dzinējspēks. Demokrātijas šūpulis. Arī ASV pēc būtības ir Eiropas bērns. Pēdējos 100 gadus pasaules priekšgalā ir ASV. Kādas ir iespējas Eiropai tagad pārtvert iniciatīvu un atkal kļūt par pasaules vadzvaigzni?

Es vispirms gribētu pakāpties mazliet atpakaļ, pie Trampa tēzes, ka Eiropa par sevi pietiekami nerūpējas. Te amerikāņiem vajadzētu būt drusku godīgākiem pret sevi. Pēc Otrā pasaules kara ASV speciāli veidoja sistēmu, lai tieši viņi būtu galvenie drošības garanti Eiropā. Mērķis bija nostiprināt savu ietekmi pasaulē un Eiropā. Tā ka tas nav tik nevainīgi. Amerikāņi paši lielā mērā ir vainīgi pie tā, ka Eiropa bez viņiem ir tik bezspēcīga.

Vai Eiropa var kļūt par jauno pasaules demokrātijas līderi? Tas atkarīgs no līderiem. Kādi viņi būs un kā viņi sevi parādīs šajā situācijā. Nenormāli svarīgas ir Vācijas vēlēšanas 23. februārī. Izskatās, ka [Francijas prezidents Emanuels] Makrons ir gatavs... nu... uz tādu lielu soli. No otras puses, tā ir arī Eiropai iespēja. Spiesta, bet iespēja padomāt par sevi, par savu spēku un savu lomu, tajā skaitā savu ekonomiku. Vai tas notiks? Nezinu. Tas ir politisko līderu jautājums.

Par Makronu jau teicāt, Vācijā viss liecina, ka jaunais kanclers būs Frīdrihs Mercs, kurš demonstrē visai kareivīgu pozīciju, un, pat ja viņam būs jāveido koalīcija ar sociāldemokrātiem, tad viņu spilgtākais politiķis Boriss Pistoriuss arī nav no “baložu” sugas. Lielbritānijā sabiedriskā doma nevienam politiķim neļauj būt putinistam. Tā ka varbūt var teikt: cerības ir?

Potenciāls, bez šaubām, ir. Es piekrītu Anda Kudora un Žanetas Ozoliņas teiktajam “Šodienas jautājumā”, ka “izskatās slikti, bet varbūt nebūs tik slikti”. Bet tas nozīmē, ka līdzās tiem trijiem - ASV, Ķīnai, Krievijai, ko Tramps uzskata par vērā ņemamu spēku, pašai Eiropai jāpiesakās par ceturto. Ja starptautisko tiesību vietā stāsies spēku spēle: kurš stiprāks, tas diktē noteikumus; var tirgoties, var atdot, var iekarot teritorijas un par to nekas nav, tad tas pats par sevi ir lielākais mūsu apdraudējums. Līdzīgi kā šī drošības sistēma sabruka pirms Otrā pasaules kara.

Ja mēs velkam paralēles ar situāciju pirms Otrā pasaules kara, tad jābūt precīziem. Tolaik bija autoritāro valstu ass - Berlīne, Roma, Tokija ar mazākiem sabiedrotajiem un it kā atstatus stāvošo Staļinu un demokrātiskais bloks ar Londonu, Vašingtonu, Parīzi priekšgalā.

Tas, ka Staļins beigās bija kopā ar ASV un Lielbritāniju, bija vēsturisks paradokss, kas pasaulei, it īpaši mums, Latvijai, un citiem Austrumeiropā dārgi maksāja. Tagad izveidojas jauna realitāte. ASV, kas ilgus gadus bija Rietumu līderis, pārvietojas autokrātu nometnē. Trampam un viņa atbalstītājiem demokrātija gluži organiski riebj. Viņi taču to nespēj noslēpt. Tramps daudz komfortablāk jūtas starp Putinu, Orbānu un tamlīdzīgiem personāžiem nekā G-7 klubiņā. Veidojas kaut kāds nebijis juceklis.

Var teikt juceklis, bet var uz to paskatīties no citas puses. Lietas sakārtojas. Tikai tādā sliktā veidā. Es piekrītu, ka ASV kustas autoritārisma virzienā. Oligarhiskā autoritārisma virzienā. Mēs redzam, kā viens bagāts cilvēks var nopirkt sev varu. Tur mehānisms varbūt ir citādāks nekā Ķīnā, bet rezultāts ir tas pats. Autoritāra sistēma. Es pat teiktu - patvaldnieciska sistēma. Tas, ko Tramps dara - tā ir tāda patvaldība. Es pats, un man ne ar ko nav īsti jārēķinās. Es pats lemju, pats valdu. Tāds cilvēks tika ievēlēts, bet jāatceras, ka arī Hitlers un Musolīni arī tika ievēlēti. Pie visām tām optimistiskajām, nomierinošajām piezīmēm, ko mūsu komentētāji saka: nevajag steigties, viņš jau tikai runā utt., es baidos, ka tur tas rumaks vairs nav apturams Vašingtonā.

Dažkārt izskan jautājums: ko Putins var piedāvāt Trampam tādu, kas viņu patiesi ieinteresētu? Es atbildu: Putins var piedāvāt Trampam to, ko viņš visvairāk vēlas. Tas ir, savu valdīšanas modeli. Ja būsi tāds kā es, tad valdīsi mūžīgi. Neapdraudēs tevi nekādas vēlēšanas, nekādi kongresi un nekādas sabiedriskās domas. Viss “zem kontroles”. Sji Dzjiņpins jau arī savulaik bija ierobežots uz diviem termiņiem. Vairs nav. Līdz ar to jautājums: vai 2028. gada novembra pirmajā otrdienā pēc pirmās pirmdienas būs ASV prezidenta vēlēšanas tādā izpratnē, kā mēs to saprotam līdz šim?

Tas ir labs jautājums, jo arī es par to esmu domājis. Man izskatās, ka Tramps tagad taisa tādu ieskrējienu, ka četri gadi viņam būs par maz. Visas tās runāšanas, ka pēc četriem gadiem viss atgriezīsies vecajās sliedēs, būs cits prezidents un tamlīdzīgi, man neliekas pārliecinošas. Es domāju, ka nekur prom no varas Tramps neies un nekas neatgriezīsies.

Man pat grūti iedomāties, ka Tramps tā mierīgi varētu pēc sava termiņa beigām aiziet no Baltā nama uz “Mar-A-Lago” un turienes klusumā baudīt vecumdienas.

Rezultātā mēs nonākam pie trim milzīgiem autoritārās varas centriem, kuri, lai kā kašķētos savā starpā, vienmēr atradīs kompromisu - ko vienam atdot, ko otram un kā vienoties par šo sadali. Otrā svaru kausā ir Eiropa. Vai tā šajā situācijā var pasauli izglābt? Man ir nedaudz bažas par to, vai vilciens nav jau aizbraucis. Objektivitātes dēļ jāpiezīmē, ka daudzas problēmas Eiropa pati sev ir radījusi. Tajā skaitā nenormālo imigrāciju, kas ir atšķaidījusi Eiropas tautas, ienesot tur daudz citādas kultūras elementu.

Par ASV iekšpolitiku mēs tā kā vienojāmies nerunāt, bet tomēr. Ir dzirdēts, ka pēc diviem gadiem būs ASV Kongresa vēlēšanas, un tradicionāli tajās zaudē tā partija, kura uzvarējusi prezidenta vēlēšanās. Līdz ar to situācija pēc diviem gadiem mainīšoties. Vai tā dēvētās vidustermiņa vēlēšanas notiks vēl pēc tradicionālā parauga? Pateikšu savu versiju. Nē, tas notiks pēc Krievijas parauga. Varbūt ne 1:1, ar amerikāņu specifiku, bet tā, ka uzvarēs tie, kuriem “vajag” uzvarēt.

Piekrītu, jo visa Trampa un viņa komandas darbība (ja runājam par Trampu, tad jāatceras arī visa viņa komanda, jo nav jau viņš viens) norāda uz to, ka viņi ne tikai pretendē uz ilgu termiņu, bet uz visu ASV politiskās sistēmas izmaiņu. De facto maiņu, saglabājot de iure demokrātijas izskatu.

Tā kā Krievijā. Vēlēšanas notiek, un ir pat it kā vairākas partijas, no kurām izvēlēties tādus pašus.

Pie politiskās sistēmas maiņas pieder arī vainīgo meklēšana. Sākumā meksikāņi, bet vēlāk jau tiešie politiskie konkurenti un citi.

Uz to parastā iebilde ir viena: ASV ar savām dziļajām demokrātiskajām tradīcijām, izslavēto svaru un atsvaru principu, tiesu sistēmu neko tādu nepieļaus.

Šīs iekšējās pretrunas Amerika ir sevī ilgi nēsājusi. Tā ir pretruna starp “krastiem” un ASV “vidieni”. Bija laiks, kad valdīja “krasti” - lielās pilsētas Losandželosa, Ņujorka, tagad arēnā iziet Amerikas “vidiene”. Tā tagad ir augšā, un tur ir veči ar šautenēm katrā mājā. Te jāmet arī akmens tajā “krastu” virzienā, jo viņi pārāk ilgi ir ignorējuši šo “vidieni”. Rezultāts ir tāds, kāds tagad ir. Tas, ka Tramps ir uztaustījis šo “vidienes” sāpi un to sekmīgi ekspluatē, liek domāt, ka viņi tikuši pie stūres, to tik viegli neatdos. Galvenais viņu trumpis ir tas, ka viņiem nav sentimenta par mehānismiem, kā to panākt. Atšķirībā no lielpilsētās dzīvojošajiem, kuriem ir sentiments pret kaut kādām demokrātiskām procedūrām, vērtībām. Vidienes “sarkanajai zeķei”, “rednekam” par to, kā panākt palikšanu pie varas, nav nekāda sentimenta.

Tagad mēģināšu tēlot optimistu. Atceries, ar kādu vilkmi Gorbačovs iesāka “perstroiku”. Visi bija entuziasma pilni, jo bija noilgojušies pēc pārmaiņām. Milzu ekspektācijas. Taču pēc dažu gadu reformām viņš savā valstī (Krievijā) kļuva par nīstu grēkāzi, kuram uzkāra visas perestroikas ķibeles. Varbūt pēc kāda laika arī ASV cilvēki būs vīlušies Trampa valdīšanā un meklēs grēkāzi. Un tas būs pa rokai - re, kur idiots Tramps, kurš visu salaidis grīstē.

Nav zināms, kādu džinu viņš ir izlaidis no pudeles. Es pat esmu lasījis amerikāņu analītiku, kurā teikts, ka ASV pilsoņu karš starp Dienvidiem un Ziemeļiem vēl nav beidzies. 1865. gadā bijis tikai noslēgts pamiers. Tā ka var gadīties ASV fragmentācija, kas nemaz nav tik nereāla, kā varētu šķist. Kādā brīdī, īpaši, ja federālā līmenī kaut kas tiks salaists grīstē, Alabamas “sarkanā zeķe” var pateikt: kāda suņa pēc man tā Vašingtona ir vajadzīga? Nevajag man viņu. Mēs paši labi tiekam ar visu galā.

Drusku aizgājām sānceļos. Mūs interesē kaut kas tuvāk. Kas notiek ar NATO?

Ja mēs saliekam jautājumus svarīguma secībā, tad NATO jautājums ir vissāpīgākais. Politikā ir ārkārtīgi svarīgi simboli. Kā jau teicu: pat ja tikai teorētiski Tramps pieļauj risināt teritoriālas problēmas ar citu NATO valsti, lietojot spēku, tad tas nozīmē - viss. Nav vairs NATO, ja kaut kas tāds ir iespējams. Visi centās to kaut kā noslāpēt. Nu labi, vecis pārteicās, bet ja viņš turpinās tādā garā...

Turpina jau arī. Nupat atkal Kanādas premjerministru nosauca par [51. ASV štata] gubernatoru.

Būtībā ir slikti, ka viņš kaut ko tādu runā par Panamu un Meksiku, bet tas tomēr ir ārpus NATO. Bet ja tā runā par citām NATO dalībvalstīm, tad jāatzīst, ka šobrīd NATO svārstās uz naža asmens. Uz eksistenciālas pastāvēšanas robežas. Sabrukt tas var ļoti ātri.

Runāsim reālistiski. NATO savā agrākajā izpratnē jau ir sabrucis. Steidzami jāveido jaunas drošības sistēmas, kas balstās uz kaut kādām bilaterālām vai multilaterālām drošības sistēmām ar Poliju, Ziemeļvalstīm, Lielbritāniju.

Nav laika bilaterālām. Uzreiz jāveido multilaterālas. Savā ziņā labi, ka Tramps visus apspļauda. Mēs varam izveidot kaut kādu apakšstruktūru. Ne bez Ziemeļamerikas, jo Tramps ir ļoti pacenties sabojāt attiecības arī ar Kanādu, un Latvijā tieši Kanādas kontingents ir starptautiskās NATO brigādes pamatā. Mums svarīgāk, lai kanādieši neaizbrauc prom, jo amerikāņu mums nav. Tā ka pie tā ir jāstrādā. Problēma ir tā, ka kādam jāuzņemas līdera loma. Tāpēc es teicu, ka līdera jautājums ir vissvarīgākais. Kādam no Eiropas līderiem jāpasaka: tā, NATO stāsts iet uz galu, tas ir acīmredzams, tāpēc jātaisa kaut kas jauns. Šī smagā diagnoze jāpasaka politiskā līmenī. Beidzam tēlot, ka tur viss kārtībā.

Makrons to jau reiz gandrīz pateica. Par to NATO smadzeņu nāvi.

Jā, bet toreiz tas nebija tik nopietni. Tas jāpasaka daudz skaidrāk un noteiktāk un tad jāveido jauna multilaterālā drošības savienība. Latvija vai Baltija pati par sevi, kaut vai pusi no budžeta mēs tērētu aizsardzībai, pastāvēt nevar.

Situācijā, kad veidojas Pekinas - Maskavas - Vašingtonas ass un pretī ir viena pati Eiropa, svarīgi, kurā pusē nostāsies globālie Dienvidi, jo tie arī nav vienoti un ideoloģiski viendabīgi. Daudzi jaunajā situācijā var tieši Eiropā saskatīt īsto draugu.

Pastāv vairākas iespējas. Pilnīgs Eiropas noriets un šīs trīsvienības valdīšana pār pasauli tuvākajā nākotnē vai arī otrs variants: Eiropa izmanto šo iespēju, tiek vaļā no tās Amerikas drošības adatas, uz kuras pēc kara tika uzsēdināta ar visiem Maršala plāniem un kara bāzēm, atgūst no ASV savu neatkarību un izveidojas par normālu, pasaulei pievilcīgu ģeopolitisko centru.

https://nra.lv/neatkariga/intervijas/483056-andrejs-pantelejevs-viss-nav-vairs-nato-javeido-jauna-drosibas-sistema.htm 

Par Trampa pirmajām nedēļām un kā Latvijai tikt pie labiem darījumiem

Kopš pirms pāris nedēļām atgriezos ASV, ar neatslābstošu interesi cenšos sekot Trampa valdības politiskajiem un ekonomiskajiem lēmumiem, kuri tiek izziņoti nepārtraukti un bagātīgā klāstā. Tā šajās brīvdienās visi televīzijas kanāli runā par to, ka no februāra sākuma tiek noteikta 25% ievedmuita Kanādas un Meksikas precēm, un ar papildu 10% tarifu tiek apliktas visas ASV ievestās preces no Ķīnas. Trampa iepriekšējā administrācija gan noslēdza jaunu brīvās tirdzniecības līgumu ar Meksiku un Kanādu, bet tā vien šķiet, ka Trampam iepriekš noslēgtie līgumi nešķiet saistoši un viņš steidz īstenot vēlēšanu laikā dotos solījumus un izteiktos draudus. Tiesa jau pāris dienas pēc tarifu izziņošanas pienāk jaunas ziņas, ka tarifu piemērošana Kanādai un Meksikai ir atlikta uz vienu mēnesi. Acīmredzot šāda spiediena izdarīšana ir daļa no sarunu taktikas. Ja iepriekšējās Trampa valdības laikā daudz kas šķita  haotisks un nepārdomāts, tad šobrīd ir sajūta, ka tiek realizēts rūpīgi pārdomāts un ilgi perināts plāns. Būtu ļoti interesanti uzzināt šī plāna detaļas, bet tās mēs nezinām, tādēļ atliek vien turēt ausi pie sliedes un rūpīgi sekot notikumiem. Skaidrs gan, ka gala mērķis ir palielināt ASV (vai Trampa draugu) bagātību un ietekmi pasaulē – Make America Great Again.

Eiropas Savienībai ir pozitīva tirdzniecības bilance ar ASV – tā eksportē par aptuveni 160 miljardiem dolāru vairāk preču nekā importē. Tādēļ domāju, ka tas ir tikai laika jautājums, kad ar ievērojamām ievedmuitām tiks aplikti arī Eiropas eksportētie produkti. Latvijas ražotāju preces ASV sadārdzināsies par šo ievedmuitas apjomu un līdz ar to mūsu konkurētspēja ASV tirgū attiecībā pret vietējā ražojuma produktiem samazināsies. Tikmēr Tramps laipni smaida televizoru ekrānos un skaidro: “Mēs gribam draudzēties ar visiem, bet ja vēlaties biznesu ASV, nāciet pie mums un atveriet savas fabrikas šeit.” Paredzu, ka ASV kontraktražotājiem gaidāmi labi laiki, jo daudzi ārzemnieki centīsies produktu ražošanu pārcelt uz ASV, taču to varēs izdarīt tikai uzņēmumi, kuru pārdošanas apjomi ir pietiekami lieli un kuru ražotos produktus iespējams salīdzinoši viegli nodot ārpakalpojumu ražotājiem. Visiem mazajiem gaidāmi grūti laiki – nāksies samierināties ar daudz mazākiem pārdošanas apjomiem vai arī aizvākties no ASV tirgus.

Tikmēr Latvijas presē lasu, ka mūsu valdība aktīvi strādā pie likumdošanas izmaiņām, lai piesaistītu Latvijai kriptovalūtu uzņēmumus. Tikšot atcelts nerezidentu  3% kriptovalūtu darījumu transakciju nodoklis, un tas padarīšot Latviju par pievilcīgu vietu, kur bāzēties attiecīgās nozares uzņēmējiem, jo novērsīšot dubultu aplikšanu ar nodokļiem – uzņēmēja mītnes zemē un Latvijā. Starp citu, februāra beigās Denverā notiks liela kriptokonference, uz kuru sabrauks visi nozīmīgākie nozares spēlētāji. To uzzināju no sava skvoša partnera, kurš man pastāstīja par savu panākumiem vainagoto ceļu no panīkuša un demotivēta Denveras jurista līdz daudzsološam kriptouzņēmējam, kurš ir arī šīs konferences organizētājs. Skvoša partneris izpelnījās manu labvēlību, jo izrādījās gan Aranet sensoru, gan arī mūsu jaunāko radona gāzes detekcijas sensoru cienītājs, un izstāstīja, ka kriptouzņēmēju aprindās Aranet esot pazīstams un iecienīts produkts, jo digitālie nomadi rūpējoties par savu veselību un produktivitāti. Ja nu vēlaties apmeklēt mūsu jauko piekalnu pilsētu, tad šeit ir saite uz konferenci: https://www.ethdenver.com/ . Kopumā konferences pasākumi ilgs trīs nedēļu garumā un līdztekus galvenajai  konferencei, tiek  organizēti aptuveni 200 blakus pasākumi. Pagājušajā gadā konferencē piedalījās 35 tūkstoši dalībnieki. Lai kļūtu par šī pasaules pirmā ranga notikuma sponsoru ir jārēķinās ar tēriņiem diapazonā starp 70 000 – 300 000 dolāru. Tā ka par vērienu variet spriest paši.  Visa šī gaismā varu sacīt, ka ideja par  kriptouzņēmēju atbalstu nav zemē metama, tomēr,  pirms parūpēties par šādu eksotisku uzņēmēju kategoriju, būtu jāatrisina daudz nozīmīgāka problēma. Patreizējā Latvijas likumdošana pakļauj dubultiem nodokļiem pavisam tradicionālus ASV investorus. Ja Latvijas uzņēmums izmaksā dividendes savam ASV īpašniekam, tad vispirms tiek samaksāts uzņēmuma peļņas nodoklis Latvijā un pēc tam no saņemtajām dividendēm pēc pilnas summas ir jānomaksā nodoklis arī ASV, kamēr Latvijas rezidentiem šāds dubults nodoklis jāmaksā nav. Problēmu varētu atrisināt, izmainot likumdošanā dividenžu nodokļa klasifikāciju, bet tas prasa likuma izmaiņas Saeimā. Par dividenžu nodokļa problēmu ar Finanšu ministriju ir runājusi gan Ārvalstu investoru padome, gan Amcham, gan Latvian-American Chamber of Commerce, bet  problēma joprojām atrisināta nav. Tikmēr uzreiz pēc Trampa stāšanās amatā visas ASV vēstniecības esot saņēmušas norādījumus pirmām kārtām parūpēties par ASV investoru interešu aizsardzību. Domāju, ka nav grūti uzminēt, ka ASV investoriem nelabvēlīga nodokļu likumdošana nekādi nelīdzēs atrast kopīgu valodu ar patreizējo ASV administrāciju, no kuras lielā mērā ir atkarīga gan Latvijas drošība, gan arī ekonomiskā attīstība. Aizejošā Baidena administrācija mums nezināmu iemeslu dēļ izslēdza Baltijas valstis no to valstu skaita, uz kurām no ASV atļauts importēt mākslīgā intelekta infrastruktūru tehnoloģijas. Jaunā Trampa administrācija uz starpvalstu attiecībām skatās caur darījumu prizmu. Ļoti ceru, ka mūsu valdība apzinās radikālo situācijas maiņu un  intensīvi strādā pie formālu  un neformālu komunikāciju kanālu izveides un rūpējas par to, lai Latvijai tiktu iespējami izdevīgāki darījumi, kuru skaidrs priekšnoteikums ir signāls, ka ASV investori šeit tiek gaidīti.

Es vadu “www.saftehnika.com” Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

https://bergsblogo.com/2025/02/04/par-trampa-pirmajam-nedelam-un-ka-latvijai-tikt-pie-labiem-darijumiem/

 Trampa – Putina pokera spēlē kārtis vēl netiek atklātas

Bens Latkovskis , 15.03.2025

Aizvadītā nedēļa pagāja vārgu miera cerību zīmē. Otrdien Saūda Arābijā, Džidā, panāktā ASV un Ukrainas vienošanās par gatavību 30 dienu pamieram un sekojošā ASV palīdzības atjaunošana Ukrainai ļāva nedaudz atslābt tai kara draudu sajūtai, kura bija pārņēmusi Eiropas un Latvijas sabiedrību pēc skandalozās 28. februāra preses konferences Baltā nama Ovālajā kabinetā un visu veidu ASV atbalsta pārtraukšanas Ukrainai.

Šis ASV palīdzības sniegšanas pārtraukums Ukrainas pusei izrādījās smagāks, nekā varēja likties pēc tam, kad dažas Eiropas lielvalstis, pirmām kārtām Francija, solīja izveidojušos “caurumu” aizlāpīt. Tika pārtrauktas ne tikai ieroču, bruņutehnikas un munīcijas piegādes, bet arī atslēgtas moderno ieroču pārvaldības funkcijas un apmaiņa ar izlūkošanas datiem.

Ukrainas bruņotajiem spēkiem tika atslēgta raķešu sistēmu HIMARS vadība un apturēta pieeja izlūkošanas informācijai, tostarp augstas kvalitātes satelītu attēliem no kompānijas “Maxar”. Ierindā palika tikai datu pārraides sistēmas “Starlink”, izņemot Kurskas apgabalu, kurā tās tika atslēgtas. Šādā situācijā Ukrainas puse faktiski kļuva neaizsargāta no pretinieku bezpilota lidaparātiem. Līdz ar to var teikt, ka Ukrainas karaspēka atkāpšanos no Sudžas placdarma Kurskas apgabalā daļēji izraisīja šī ASV palīdzības blokāde.

Diemžēl šī nav pirmā reize, kad Trampa rīcība izraisa apgrūtinājumus Ukrainas bruņotajiem spēkiem un dod papildu iespējas agresoram. Atcerēsimies, ka 2023. gada rudenī ASV Kongresā republikāņu vairākums pēc tiešas Trampa norādes ilgstoši (vairāk nekā pusgadu) bloķēja jebkādas palīdzības piešķiršanu Ukrainai. Tieši šajā laikā sākās tā Krievijas armijas dominance visā frontes līnijā, par kuru ceturtdien Maskavā, kopīgās preses konferences laikā ar Baltkrievijas vadoni Aleksandru Lukašenko, runāja Vladimirs Putins: “Tur, kā jūs zināt, mūsu karaspēks sekmīgi virzās uz priekšu visā saskarsmes līnijā 2000 kilometru garumā.”

Krievijai arī viss nav rožaini

Jāatzīmē, ka par spīti problēmām, ar kurām saskaras Ukrainas bruņotie spēki, arī Krievijas pusei viss neizskatās tik rožaini, kā to cenšas pasniegt Putins, lietojot iestarpinājumu - “kā jūs zināt”. Mēs zinām pilnīgi pretējo. Kā liecina dažādu avotu apkopotā informācija no frontes līnijas, ar ko nodarbojas dažādas OSINT organizācijas (“Conflict Intelligence Team”, “Institute for the Study of War”), Krievijas uzbrukums gandrīz visos frontes iecirkņos (izņemot Kurskas apgabalu) ir apstājies.

Kaut arī turpinās atsevišķi uzbrukumi un Krievijas spēkiem joprojām izdodas ieņemt kādu pilnībā sagrautu ciematu, tas maksā ne tikai simtiem kritušo, bet arī ar jau tā trūcīgās tehnikas zaudēšanu. Ievērojami pieaudzis to Krievijas karavīru skaits, kuri cenšas pēc iespējas ātrāk padoties un nonākt karagūstekņu, nevis kritušo kategorijā.

Lai arī novērotāju vidū valda liela skepse par Putina gatavību jelkādam “pamieram”, ja vien tas netiek slēgts pēc Putina nosacījumiem, ir vērojamas netiešas pazīmes, ka arī Krievija ir nobriedusi aktīvas kara darbības pārtraukšanai. Runa ir par informāciju, ka Krievijā pārtraukta “speciālā kontingenta” (cietumnieku) nosūtīšana uz fronti. Ieskaitot tos, kuri jau izgājuši medicīniskās pārbaudes.

Maskavā (un dažās citās pilsētās), kā ziņo Krievijas blogeri, pagājušajā nedēļā pilnībā pazuduši reklāmu stendi ar aicinājumiem slēgt daudzmiljonu vērtos (rubļu izteiksmē) militārā dienesta līgumus. Tāpat it kā esot pazuduši agrāk visur esošie Z simboli. Pirmo reizi kopš kara sākuma ir atsākušies Krievijas un ASV sakari izlūkdienestu vadības līmenī. CIP vadītājam Džonam Retklifam bijusi telefonsaruna ar Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītāju Sergeju Nariškinu.

Šeit gan uzreiz jānorāda, ka šie atsevišķie momenti vēl neliecina par kādu nopietnu Krievijas vēlmi apturēt karadarbību. Tie tikpat labi var liecināt par to, ka Putins šādā veidā grib radīt ASV pusei ilūziju, ka atrodas ar Trampu “uz viena viļņa” viņa vēlmē “apturēt asinsizliešanu”.

Tā kā Krievijā tikai pats Putins pieņem lēmumus, tad ļoti nozīmīgs bija viņa septiņas minūtes garais monologs jau minētajā preses konferencē ar Lukašenko. Putins iesāka ar pateicības vārdiem ASV prezidentam Trampa kungam par to, ka “viņš tik daudz uzmanības atvēlējis Ukrainas jautājuma noregulējumam”, (lai arī mums visiem netrūkstot darbu arī pašu mājās), tad pateicība Ķīnas, Indijas, Brazīlijas, Dienvidāfrikas vadītājiem bez viņu uzvārdu pieminēšanas. Vairākkārt tika atkārtoti vārdi - mēs esam par; mēs piekrītam, bet... un tad seko atrunas, ka esot nianses. Kas būs ar to un kas ar šito.

Putinu pasaule pazīst jau ceturtdaļgadsimtu, un viņa uzvedība ir labi paredzama. Arī šoreiz jebkādi pārsteigumi izpalika. Viss bija tieši tā, kā prognozēja vairums ekspertu. Tiem, kuri Putina stilu pazīst jau gadu desmitiem, viss skaidrs: Putins, sakot jā, patiesībā saka - nē. Tie, kuri Putina vārdus uztver burtiski un tālāk par galveno frāzi - mēs esam par - neklausās, var šajos viņa vārdos saskatīt kaut kādu pozitīva rezultāta iespēju.

Jautājums par mieru paliek atvērts

Galvenais jautājums - kā šo Putina atbildi novērtēs Tramps. Ņemot vērā Trampa pozitīvo attieksmi pret Putinu, varētu gaidīt, ka Tramps šādu divdomīgu atbildi uztvers tā, kā pašam izdevīgāk. Proti: nu, redziet, Putins piekritis manam miera plānam. Esmu atkal uzvarējis. Viss notiek, kā biju solījis.

Tramps preses konferencē pēc tikšanās ar NATO ģenerālsekretāru Marku Riti Putina atbildi tieši nekomentēja, aprobežojoties ar vispārīgām runām par Ukrainas teritoriju, tajā skaitā Zaporižjas atomelektrostacijas, iespējamu pāriešanu Krievijas pārraudzībā un vārdiem: “Daudzas vienošanās detaļas šobrīd atrodas diskusiju procesā, bet, ja Krievija tam nepiekritīs, tad tā būs liela vilšanās visai pasaulei.” Citiem vārdiem, Tramps atstāj jautājumu atvērtu.

Tikmēr Maskavā uz sarunām bija ieradies Trampa draugs un uzticības persona, nekustamo īpašumu magnāts Stīvs Vitkofs. Par viņa misijas rezultātiem ir ļoti skopa informācija. Nekādu oficiālu paziņojumu nav, un nav pat īsti skaidrs, ar ko viņš ir ticies. Sākotnēji tika uzskatīts, ka viņa misijas mērķis ir iepazīstināt Putinu ar iespējamā pamiera nosacījumiem un sagatavot augsni Putina un Trampa tiešajām sarunām augstākajā līmenī. Tagad nav pat īsti zināms, vai Putins ir atvēlējis laiku, lai tiktos ar Trampa sūtni.

Zināms vienīgi, ka lidmašīna “Gulfstream G650”, ar kuru Maskavā ieradies Vitkofs, Vnukovas lidostā nolaidusies 13. martā ap pusdienas laiku. Tur tā atradusies nedaudz vairāk kā 13 stundas. No Maskavas tā izlidoja plkst. 1.54 un pēc divarpus stundām, plkst. 4.30, nolaidās Baku starptautiskajā lidostā, ziņo “RIA Novosti”, atsaucoties uz dienesta “Flightradar24” datiem.

Kremlī strādājošo žurnālistu “Telegram” kanālā “Вы слушали Маяк” atzīmēts, ka Putina darba diena Kremlī beigusies pulksten 1.30. Nav precizēts, vai Vitkofam izdevies tikties ar Putinu.

Jau pēc raksta nodošanas redakcijā Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs apstiprināja, ka Putins tomēr esot saticies ar Vitkovu. Tikšanās laikā “Krievijas pusei tika sniegta papildu informācija”, savukārt ar Vitkova starpniecību Putins nodevis informāciju un “papildu signālus” Trampam. Tieši kādus signālus, Peskovs neprecizēja.

Bez Ukrainas tāpat nekas nesanāks

Kas varētu sekot? Putins ir pazīstams ar savu neizmērojamo pacietību. Viņa rīcības devīze, kā atceras bijušais Krievijas valdības vadītājs (2000.-2004.) Mihails Kasjanovs, ir: “Mēs viņus visus beigu beigās nospiedīsim. Mums laika pietiek, mēs nekur nesteidzamies.”

Tramps šajā ziņā ir Putina pretstats. Viņš visu grib ātri - 24 stundu laikā. Kā ironizēja speciālais sūtnis Ukrainas jautājumos Kīts Kellogs, kurš gan tagad no sarunām atbīdīts: “Tramps teica, ka noslēgs mieru 24 stundu laikā, bet viņš jau neprecizēja, tieši kurā datumā.”

Jautājums, kas šobrīd nodarbina gan novērotāju prātus visā pasaulē, gan Ukrainas iedzīvotājus un Ukrainas bruņoto spēku karavīrus, kuri pēc miera ilgojas visvairāk, ir: ko darīs Tramps? Vai viņš sapratīs, ka Putins viņu vazā aiz deguna un velk laiku, un, ja sapratīs, tad kā reaģēs?

Trampa rīcību patiešām ir grūti prognozēt, bet gribu atgādināt tiem, kas uztur stāstu: Putina atteikuma gadījumā Tramps apbērs Ukrainu ar tādu ieroču daudzumu, par kādu Baidena laikā ukraiņi pat nevarēja sapņot, ka joprojām Ukraina saņemt tikai to militāro palīdzību, kuru piešķīra iepriekšējais Kongress Baidena laikā.

Kopš Tramps sēž Baltajā namā un Kapitolijā ir sanācis jaunais ASV Kongresa sastāvs, nekādi jautājumi par militāro palīdzību Ukrainai nav bijuši pat darba kārtībā. Joprojām nav pat pieņemts galīgais ASV budžets 2025. gadam, kurā šāda palīdzība būtu jāiekļauj.

Ņemot vērā MAGA dominanci šā brīža Republikāņu partijā un tur dominējošo uzstādījumu: ne centa Ukrainai, Putins var justies samērā droši. Finanšu ministra Skota Besenta draudus par “graujošajām sankcijām”, kādas tikšot Krievijai noteiktas, ja tā nedemonstrēs gatavību mieram, Putins, visticamāk, neņems vērā, jo viņam jau ir daudzu gadu pieredze ar “dārgo cenu, kas Putinam būšot jāmaksā”.

Šī cena Putina acīs ir bijusi kapeikas, kuras pilnīgi noteikti var neņemt vērā. Diez vai Putins šoreiz domās ko citu, vēl jo vairāk, ņemot vērā niecīgos abu valstu tirdzniecības apjomus. Līdz ar to, visticamāk, visu izšķirs Ukrainas bruņoto spēku gatavība pretoties agresoram, nevis Trampa - Putina politiskā kāršu spēle.

  https://nra.lv/neatkariga/komentari/bens-latkovskis/485642-trampa-putina-pokera-spele-kartis-vel-netiek-atklatas.htm      

 Strīds ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski Baltā nama Ovālajā kabinetā bija daļa no stratēģijas, kā izdarīt spiedienu uz Ukrainu, paziņoja ASV prezidents Donalds Tramps.

Viņš arī apgalvoja, ka lēmums pārtraukt ASV bruņojuma piegādes Kijivai nekādi neietekmēja Ukrainas armiju.

"Mums vajadzēja panākt, lai Ukraina rīkotos pareizi. Tā nebija viegla situācija. Jūs redzējāt nelielu ainu Ovālajā kabinetā, bet, manuprāt, viņi tagad rīkojas pareizi, un mēs cenšamies panākt miera līgumu, panākt pamieru un pēc tam miera līgumu," žurnālistiem teica Tramps.

ASV prezidents piebilda, ka karā Ukrainā tiek nogalināti daudzi cilvēki, un pauda pārliecību, ka viņš ir rīkojies pareizi.

Turklāt, atbildot uz jautājumu par ieroču un izlūkošanas datu piegādes pārtraukšanu Ukrainai, Tramps sacīja, ka šis lēmums nekādi neietekmēja Ukrainas armiju Kurskas apgabalā Krievijā.

"Nē, nē, nekādā gadījumā. Gluži pretēji, es domāju, ka tas tika novērtēts, un mums ir jāsaprot, un jums ir jāsaprot, ka, ja es redzu, ka kāds dara kaut ko sliktu, kas novedīs pie daudziem nāves gadījumiem, vienīgais iemesls, kāpēc es iejaucos, ir cilvēcība. Es iejaucos cilvēcības dēļ, jo tur mirst daudz cilvēku," viņš klāstīja.

Jau vēstīts, ka 28.februārī Baltā nama Ovālajā kabinetā Zelenskim bija asa vārdu pārmaiņa ar Trampu un ASV viceprezidentu Džeimsu Deividu Vensu. ASV augstākās amatpersonas Zelenski strostēja par vēlmi izraisīt Trešo pasaules karu un nepietiekamu pateicības izrādīšanu ASV.

Pēc tam ASV paziņoja, ka aptur militārās palīdzības sniegšanu Ukrainai, kā arī apturēja izlūkošanas datu piegādi Kijivai. Vēlāk militārās palīdzības sniegšana un izlūkošanas datu apmaiņa tika atjaunota, taču eksperti ir norādījuši, ka tas radīja Ukrainas armijai problēmas, jo īpaši savu pozīciju noturēšanā Kurskas apgabalā.

Saūda Arābijā 11.martā notika ASV un Ukrainas delegāciju tikšanās, pēc kuras ASV un Ukraina izplatīja kopīgu paziņojumu, kurā Kijiva pauda gatavību pieņemt ASV priekšlikumu nekavējoties ieviest pagaidu 30 dienu pamieru, ko var pagarināt, pusēm savstarpēji vienojoties, un ko var pieņemt un vienlaikus īstenot Krievija.

Ukrainas pieņemtais pamiera priekšlikums attiecas uz visu frontes līniju, nevis tikai uz gaisa un jūras telpu, pēc ASV un Ukrainas amatpersonu sarunām paziņoja Zelenskis.

Krievija paziņojusi, ka būtu gatava pārtraukt karadarbību, ja Ukraina atteiksies no nodoma pievienoties NATO un atdos Krievijai visas tās sagrābtās teritorijas, kā arī teritorijas, par kuru aneksiju Maskava paziņosi, pat tās nekontrolējot.

https://nra.lv/pasaule/485852-tramps-skaidro-kas-isti-notika-ovalaja-kabineta-saruna-ar-zelenski.htm            

 Kārlis Streips: Pasaules vēsturē pieļauto kļūdu sarakstā tas, kas pērn 5. novembrī notika Amerikas Savienotajās valstīs, taps iegravēts kaut kur tuvu visbaisākajai kļūdai no visām

Kārlis Streips

3. februāris 2025

Patvaļa politikā nav nekas neparasts. Mūsu valsts vēsturē, gan senākā, gan nesenākā, esam piedzīvojuši piemērus. Premjeru, kurš izsludināja “septiņus treknuma gadus” un savu statusu “stabilitātes garanta” jomā apmēram piecas minūtes pirms sabruka visa pasaules ekonomika un Latvijas tautsaimniecība sabruka smagāk nekā citas.

Taču man šonedēļ interesantāka ir nevis politiķu patvaļa, bet gan sabiedrības, kuras labi zina, kas tie politiķi tādi ir, bet izvēlas viņus vēlēt vēl un vēl.

Tā piemēram 2021. g. 22. februārī Rīgas Apgabaltiesa smagos noziegumos notiesāja Ventspils ilggadīgo politikas dalībnieku Lembergu. Sanāca pieci gadi cietumā, liels naudas sods un mantas konfiskācija. Tajā brīdī Lembergs kļuva par notiesātu noziedznieku.

Pāris mēnešus vēlāk Latvijā bija pašvaldību vēlēšanas, kurās partija Latvijai un Ventspilij dabūja vairāk balsu, nekā jebkura cita. Savukārt kandidāts Lembergs? Pat pēc notiesāšanas smagos kriminālnoziegumos, viņš biļetenā saņēma 2526 plusiņus, un tikai 522 balsotājiem šķita, ka varbūt notiesāšana smagos kriminālnoziegumos varētu būt diskvalificējošs faktors un tāpēc kandidāta vārdu izsvītroja.

Mūsdienas ilggadīgais boss ir ierindas deputāts. Viņš regulāri internetā publicē video, kuros viņš skaidro, kā pret viņu ir sazvērējušies mediji un Sorosa fonds un visi pārējie pēc kārtas. Nevis viņš pats noziedzies un rīkojies tā, ka pat Amerikas galvenā pretkorupcijas iestāde viņam ir uzlikusi smagas sankcijas, bet gan ļaunprātīgi citi cilvēki pret nabaga mazo Aivariņu ir sazvērējušies.

Es pats pirms pāris mēnešiem biju tiesā, kur politikānis bija pasūdzējies par faktu, ka tepat LA.LV portālā es viņu aprakstu ar vārdiem “notiesāts noziedznieks.”

Todien no tiesāšanas nekas nesanāca, jo pacēlās jautājums, uz kuru atbildes nebija, un tāpēc visa lieta tika atlikta līdz 3. septembrim šogad. Steigas acīmredzot nekādas īpašas nav.

Bet būtu bijusi izdevība decembrī, es būtu pateicis, ka nezinu, kā latviešu valodā vārdu “vainīgs” interpretē godājamais sūdzētājs, bet manā izpratnē tajā brīdī, kad tiesnese to pateica, viņš tapa notiesāts, un tā kā jautājums bija par kriminālnoziegumiem, viņš tapa par notiesātu noziedznieku. Gribu ticēt, ārpus Lemberga apcirkņiem un viņa āmen korim atsevišķos medijos, cilvēki piekritīs, ka notiesāšana tieša nozīmē notiesātu noziedznieku arī tad, ja viņa juristi attiecīgo jautājumu ir pārsūdzējuši tālāk.

Lembis turpina uzskatīt, ka viņam pienākas kaut kāda nevainības prezumpcija. Par to varu pasmaidīt un pasmieties. “Vainīgs,” tā pateica tiesnese, un vienalga, kas tālāk notiks apelācijas lietās, tajā brīdī viņš kļuva par notiesātu noziedznieku. Patīk šim kadram tas vai ne.

Mūsu pasaulē ir valstis, kurās patvaļīgi politiski spēki visu sakārto tā, ka tur var notikt vēlēšanas, bet rezultāti nekad nebūs apšaubāmi. Tā ir Kremļa fašista valsts, kur regulāri notiek “vēlēšanas,” bet tā ir vienpartijas valsts ar visu no tā izrietošo.

Tā notiek Baltkrievijā, kur režīms pavisam nesen saorganizēja vēl vienu “uzvaru” savam “batjkam,” lai arī visai pasaulei bija skaidrs, ka pirms pieciem gadiem viņš nozaga vēlēšanas opozīcijas kandidātei. Vienpartijas diktatūrā tā var.

Ungārijā valdošā partija ir iekārtojusies tā, ka tai uzvara ir puslīdz garantēta pilnīgi neatkarīgi no tā, ko domā ungāru tauta.

Jau labu laiku liela jezga ir bijusi Gruzijā, kur viena politiska partija ir uzurpējusi varu un dara visu iespējamo, lai tuvinātos Kremļa fašistam, lai arī liels vairākums gruzīnu tautas vēlas tieši pretējo – turpināt sarunas ar Eiropas Savienību un, iespējams, arī ar NATO.

Ironiski nosauktā partija Gruzijas sapnis pērn kārtējo reizi ieguva vairākumu vēlēšanās. Lai arī opozīcija parlamentu ir boikotējusi, partija ir turpinājusi valsti bīdīt fašista virzienā. Tur vēl pēdējais vārds nav patiks.

Serbiem pie kājas viņu vietējā autokrāta patvaļa, kas uz delnas kļuva redzama, kad sabruka pavisam neilgi pirms tam uzcelta nojume kādā sabiedriskā transporta stacijā un padsmit cilvēku gāja bojā.

Serbu studenti jau labu laiku ir organizējuši masīvus protestus pret korumpēto varzu, kura tā kaut ko pieļāva. Līdz šim panākta premjera demisija, jautājums tālāk ir par izteikti autokrātisko valsts prezidentu Vukiču.

Un tad vēl ir Amerika un amerikāņi. Amerikāņi pērn novembrī piedalījās pavisam savdabīgā eksperimentā un, diemžēl, nonāca pie nepareizā secinājuma.

Jautājums bija šāds:

Kandidātu starpā ir kadrs, kurš kādreiz jau bija prezidents un četros gados Ameriku lielā mērā iegrūda bedrē. Laikā kopš tam viņš kļuvis par notiesātu noziedznieku. Viņa fani sagatavoja nudien fašistisku rokasgrāmatu par to, ko tie cer izdarīt, ja gadījumā notiesātais noziedznieks tiks ievēlēts vēlreiz. Un sakarā ar faktu, ka laikā pēc zaudējuma 2020. gadā vēlēšanās, kandidāts saorganizēja milzīgu dumpi ASV Kapitolijā ar mērķi apgāzt rezultātus, bet pērn Augstākā tiesa, kurā trīs no deviņiem tiesnešiem iecēla kandidāts pats, sprieda, ka Amerikas prezidentam pienākas pilnīga imunitāte pret izmeklēšanu un apsūdzībām, ja runa ir par to, ko viņš dara “oficiāli” sava amata pienākumos.

To visu zinot – notiesāts noziedznieks, kuram apkārt ir cilvēki ar visļaunprātīgākajiem nolūkiem, kurus tie ir uzrakstījuši uz papīra un nopublicējuši, un noziedzniekam ārpus jebkādas loģikas principiem ir nodrošināta imunitāte pret kriminālapsūdzībām.

Balsosim par tādu?

Pērn 5. novembrī izrādījās, ka vajadzīga daļa amerikāņu nudien nolēma to visu ignorēt un Donalds Džons Tramps atkal ieguva nepieciešamo vairākumu, lai kļūtu par ASV prezidentu.

Ko cilvēks darīja, reiz atgriezās amatā? Pašā pirmajā dienā parakstīja dekrētu, lai atceltu noteikumu, ka Amerikā dzimis bērniņš automātiski kļūst par ASV pilsoni.

Dekrēts par spīti faktam, ka šīs tiesības ir ierakstītas ASV Konstitūcijas 14. grozījumā, kad runa bija par nesen atbrīvotajiem vergiem un viņu bērniem. Viens politikānis nevar atcelt konstitucionālas prasības savu untumu dēļ.

Sekoja dekrēts, pārtraukt pilnīgi visa veida valsts finansējumu, piešķīrumus un atbalsta programmas. “Arguments” bija tāds, ka vajag to visu pārbaudīt, lai izskaustu nelietderību.

Taču apmēram piecas minūtes pēc dekrēta ļaudis sāka saprast, ko tas nozīmēs.

Pārtraukta sociālā atbalsta maksāšana gados veciem cilvēkiem, invalīdiem, ģimenēm ar bērniem. Pārtraukts finansējums patvēruma iestādēm un augstskolām. Skolu pusdienu finansējums pārtraukts. Cilvēki sāka spiegt.

Un līdz kliņķim nekompetentais Baltais nams sāka taisnoties: Vai dieniņ! Vecmāmiņai atņemt sociālo apdrošinājumu? Tā gan mēs negribējām!

Skolēni paliks bez pusdienām? Kas tā kaut ko būtu iedomājies? Mēs tie nebijām!?!?

Līdz beidzot mazāk nekā diennakti vēlāk Baltais nams padevās un prezidenta dekrētu vienkārši atcēla.

Otrs dekrēts bija par ārvalstu palīdzības tūlītēju iesaldēšanu un pārtraukšanu. Tur izrādījās, ka tas ietekmēs senu ASV programmu, caur kuru HIV/AIDS pacientiem pasaulē tiek nodrošinātas zāles, kuras viņus pasargā no miršanas.

Nē, nē, tā gan mēs negribējām – arī šajā gadījumā acīmredzot prezidents parakstīja papīru, pats nezinot, ko tas nozīmē. Dekrēts par ārvalstu palīdzību, tiesa, teksta rakstīšanas brīdī vēl nebija atcelts, bet tā tāpat bija tik plaša birste, ka diez vai tas tā paliks.

Tad vēl Amerikas prezidenta sazini kur sagrābtā “pārliecība,” ka glābiņš tautsaimniecībai ir un allaž ir bijis saistīts ar tarifu uzlikšanu citām valstīm.

Trampam dikti patīk citēt vienu no saviem priekštečiem Viljamu Makinliju, kurš amatā bija no 1897. līdz 1901. gadam. Makinlijs bija liels tarifu izmantotājs, un tā sagadījās, ka tieši viņa laikā Amerikas tautsaimniecība plauka tik ļoti, kas tas kļuva zināms kā “apzeltītais laikmets.”

Trampam to vien vajadzēja dzirdēt, jo zelts viņam patīk pat ļoti. Dzīvokļi, kuros viņš dzīvo, ir apzeltīti līdz ārprātam un līdz ar to visnotaļ vulgāri.

Taču galvenais ir tie tarifi. Nepateikts sarunā par “apzeltīto laikmetu” ir fakts, ka tajos laikos Amerikā bija daži ļoti ļoti ļoti, ļoti bagāti cilvēki un tad visi pārējie. Sievietēm vēl pat nebija balsstiesības. Vergi Amerikas dienvidos skaitījās atbrīvoti, bet tiesības tiem vienalga tika liegtas visas pēc kārtas.

Tas bija “apzeltīts” laikmets tikai dažiem, bet nebūt ne visiem.

Tomēr būtība par tarifiem ir vienkārša. Valsts X uzliek 25% tarifu precēm, kuras nāk no valsts Y. Importētājam, kurš ieved preces no valsts Y līdz ar to ir jāmaksā 25% vairāk nekā tas būtu bijis citādāk. Ja uzņēmējs ir godīgs un godprātīgs, viņš šo zaudējumu norakstīs.

Smejos. Uzņēmēji tā nemēdz darīt, un importētā prece, reiz tā būs nonākusi mazumtirdzniecībā, tā būs par ceturto daļu dārgāka.

Taču Tramps savā prātā ir izdomājis, ka tarifu būtība ir sodīt valsti, kura viņaprāt nav rīkojusies atbilstoši Amerikas, vai pareizāk sakot Trampa personīgajām interesēm.

Atceros interviju pērn vasarā, kur finanšu žurnālists detalizēti šo lietu izskaidroja Trampam, kurš tobrīd vēl tikai bija kandidāts. Žurnālists visu izskaidroja, un tad kandidāts atbildēja:

“Es jums neticu.” Un sekoja garš teksts, kurā bija skaidrots, ka Financial Times ir nekam nederīga lupata, kura neko nesaprot, kamēr viņš, kādreizējais prezidents Tramps, ir izcils eksperts visās lietās pēc kārtas. Visi ekonomisti var teikt, ka tarifi dara to vienu, bet Tramps zina labāk.

Šī starp citu šim cilvēkam nav reta parādība. Pagājušajā nedēļā netālu no Ronalda Reigana lidostas Vašingtonā sadūrās militārs helikopters un pasažieru lidmašīna, sekoja sprādziens un visi 67 cilvēki gāja bojā.

Nākamajā dienā prezidents parādījās kameru priekšā ar paziņojumu, ka viņam bija skaidri saprotams, kas tur bija noticis. Vai nu aviācijas pasaulē vai arī gaisa satiksmes kontroles pasaulē bija pārāk daudz pievēršanās jēdzienam “DEI.”

DEI angļu valodā atsaucas uz jēdzieniem diversitāte, vienlīdzīgums un iekļaušana, un jau sen republikāņiem tas ir bijis jājamzirdziņš, jo tas ļauj apgalvot, ka attiecīgās iestādes ir pārāk “woke”.

Neprotu paskaidrot, ko šie jefiņi uzskata par “woke,” jo viņi paši nekad to nav varējuši definēt. Bet iebildumi pret diversitāti, vienlīdzīgumu un iekļaušanu principā nozīme, ka baltādains heteroseksuāls vīrietis var sevi uzskatīt par pārāku pār visiem pārējiem.

Losandželosas ugunsgrēku laikā republikāņi bļāva, ka pilsētas ugunsdzēsības departamenta vadītāja bija nekompetenta, jo viņa bija tumšādaina lesbiete un līdz ar to acīmredzot darbu dabūja tikai DEI dēļ un ne tāpēc, ka viņa 30 gadus bija pavadījusi dažādos amatos un amatam bija pilnībā kvalificēta.

Savukārt šajā gadījumā Tramps pateica, ka lidmašīna un helikopters sadūrās un uzsprāga tāpēc, ka bija DEI. Kāds žurnālists viņam pajautāja, ņemot vērā faktu, ka tobrīd par notikuma cēloņiem nebija zināms nekas, kādā veidā Amerikas prezidents juta pamatojumu apgalvojumam par DEI kā cēloni?

Amerikas prezidents atbildēja: “Tas ir veselais saprāts.”

Šim konkrētajam cilvēkam piesaukt veselo saprātu ir pats par sevi neprāts. Bet attiecībā uz tarifiem viņš domā to ko viņš domā, un nupat aizgājušajās brīvdienās sekoja dekrēts, ka jau rīt, 4. februārī, spēkā stāsies 25% tarifs pret Kanādas precēm, izņemot naftas produktus, uz kuriem pagaidām būs 10% tarifs.

Dekrētā arī solīts 25% tarifu uzlikt Meksikai un 10% Ķīnai.

Gan kanādieši, gan meksikāņi ir centušies aizrādīt, ka prezidenta rīcības galvenie upuri būs patērētāji Amerikā kā tādā.

Kanādas premjers Džastins Trudo rādīja skumjas zaķīša actiņas un atgādināja, ka pēc 2001. g. 11. septembra teroristu uzbrukumiem Ņujorkā tā bija Kanāda, kura uzņēma ienākošās lidmašīnas, kurām ASV gaisa telpa bija slēgta.

Kanādieši nobaidītos pasažierus uzņēma pie sevis mājās, pabaroja, izguldināja.

2005. gadā, kad Ņūorleānā trāpīja masīvs un graujošs orkāns, Kanādieši sūtīja palīdzību, kā arī ekspertus, kuri varēja palīdzēt ar infrastruktūras atjaunošanu.

Nupat nesen Losandželosā bija ugunsgrēki, kura šī komentāra rakstīšanas brīdi vēl pavisam izdzēsti nebija. Kanādieši sūtīja ugunsdzēsējus un ūdens kanonus un helikopterus, no kuriem uz liesmām mest ūdeni un slāpēšanas vielas.

Arī Meksika, ja kas, uz Losandželosu sūtīja ugunsdzēsējus un ekspertus.

Bet Amerikas prezidentam tādas lietas ir pie kājas, jo viņš ir izdomājis, ka tarifi ir labi un to galvenais efekts ir sodīt valsti, uz kuriem tie uzlikti. Arī tad, ja tas tā nav, un ietekmētā valsts neko sliktu nav darījusi.

Trampa patvaļa arī redzama citur ārpolitikas jomā. Strīds ar Kolumbiju par bēgļu nosūtīšanu tur. Kolumbijas prezidents teicās esam apvainojies, ka migrantus sūtīja militārā lidmašīnā, neļāva tai nosēsties. Tramps reaģēja ar tūlītēju tarifu draudu. Kolumbija piekāpās.

Stāsts par Grenlandi, kas ir Dānijas teritorija, bet Tramps savā prātā ir izdomājis, ka Amerikai tā ir vajadzīga vai lūzt vai plīst. Gan Dānija, gan Grenlande ir skaidri pateikušas, ka tām nav nekādas intereses par Grenlandes kļūšanu par ASV 51. štatu.

Bet Amerikas prezidents tam netic, apgalvo, ka visi grenlandieši to vien gaida, un nav izslēdzis iespēju, ka Grenlandi varētu pievākt ar militāras invāzijas palīdzību.

To sapratīsim skaidri. Amerika un Dānija ir sabiedrotas valstis NATO ietvaros. Un Amerikā pie teikšanas tagad ir kadrs, kurš uzskata, ka sabiedroto statuss der tikai tādā gadījumā, ja visas pārējās NATO dalībvalstis pakļaujas viņa iegribām un untumiem.

Lieki teikt, tā tas nebija domāts.

Amerikas jaunais ārlietu ministrs kā savu pirmo ārvalstu vizīti izvēlējās Panamu, ar kuru Amerikas prezidents arī ir radījis kašķi.

Te pārliecība no Amerikas puses ir tāda, ka Panama esot ļāvusi Ķīnai pārņemt pārāk lielu kontroli Panamas kanāla administrācijā. Tā rezultātā kanāls konkrēti no amerikāņu kuģiem ir prasījis un plēsis neadekvātus maksājumus par kanāla šķērsošanu.

Vai tā kaut ko risināt ar sarunu palīdzību? Nē, Amerikas prezidents jau sen paziņoja, ka Panamas kanāls ir atdodams Amerikas kontrolei un principā bez jebkāda disputa vai diskusijām.

Panamas prezidents amerikāņu kolēģi ir pasūtījis trīs mājas tālāk, bet tāpat kā tas ir ar Dāniju un Grenlandi, Amerikas prezidentam par to ir viens pīpis. Viņš ir izdomājis citādāk, un nekam citam viņa paurī vietas nav.

Tuvāk mūspusei brīvdienās Amerikas prezidents deva saprast, ka viņš jau esot sācis sarunas ar Kremļa fašista režīmu par genocīda pārtraukšanu Ukrainā. Taujāts, vai viņš ir konkrēti runājis ar Kremļa fašistu, Amerikas prezidents atbildēja: “Par to es patlaban negribētu runāt.”

Bet skaidrs ir tas, ka Amerikas prezidents acīmredzot ir izdomājis, ka risinājums Ukrainas lietā ir meklējams Vašingtonas sarunās ar Maskavu, bet ne ar Kijivu.

Kremļa fašists labi zina, kas Tramps ir par putnu. Nesen kādā intervijā viņš Trampu slavēja līdz debesīm kā gudru un viedu cilvēku, neaizmirstot piebilst, ka viņš, Kremļa fašists, tic Trampa pasaciņām par to, kā 2020. g. vēlēšanās patiesībā uzvarēja viņš, nevis Džo Baidens, bet ļaunprātīgie demokrāti rezultātu viņam nozaga.

Dievs zina, vai Kremļa fašists tik tiešām tā tic, bet viņš zina, ka Tramps ir mazs bērns, kuram patīk glaimi un lišķība, un nevienam nevar būt šaubu, ko Kremļa fašists grib ar šo mazo, niķīgo bērnu sarunāt.

Ukraina atstās Krimu un Donbasu Kremļa fašista rokās un Ukraina piekritīs nekad nekļūt par Eiropas Savienības vai NATO dalībvalsti.

Ukrainai, lieki teikt, šāda doma ir noraidāma pēc pilnas programmas, un tas nozīmē, ka jautājums tālāk ejot būs par to, cik lielā mērā Eiropa un pārējā pasaule turpinās atbalstīt Ukrainas cīņu pret agresora barbarismu un genocīdu.

Nupat Briselē bija pirmā tikšanās starp Lielbritānijas premjeru un ES līderiem kopš Lielbritānija pirms pieciem gadiem izstājās no savienības. Tur runa bija par Eiropas drošību.

Pagājušajā nedēļā Latvijas ārlietu ministre nāca ar savu gadskārtējo ziņojumu Saeimas priekšā, un arī tur uzsvars bija uz valsts drošību mūsu sarežģītajā pasaulē.

Tā būtu krietni mazāk sarežģīta, ja amerikāņi pērn 5. novembrī nebūtu nolēmuši Baltajā namā atgriezt notiesātu noziedznieku, kurš dzīvo pats savā fantāziju pasaulītē, un kuram Augstākā tiesa principā ir pateikusi dari visu, ko vēlies, tev pieder imunitāte.

Gandrīz četri gadi pirms Amerikā amatā stāsies kāds cits. Mums atliek tikai no sirds cerēt, ka tajā laikā Amerikas prezidents neuzspridzinās visu pasauli gaisā. Patvaļa pasaules varenāko bruņoto spēku kontrolē nebūs nekas labs. Tramps sev apkārt ir savācis miljardierus un demagogus, kuriem interesē sava bagātība un nekas cits.

Dzīvosim, redzēsim. Bet pasaules vēsturē pieļauto kļūdu sarakstā tas, kas pērn 5. novembrī notika Amerikas Savienotajās valstīs, taps iegravēts kaut kur tuvu visbaisākajai kļūdai no visām.

https://www.la.lv/karlis-streips-pasaules-vesture-pielauto-kludu-saraksta

Trampists šodien ir tas pats putinists

Pēdējās dienās grūti samierināties, cik daudziem aizkaitinājums par kreisi liberālās ideoloģijas uzspiestajiem pārspīlējumiem un valdošās elites ilgstošo aroganci tiktāl aizmiglojis prātu, ka tie gatavi sajūsmā aplaudēt katram "vecās sistēmas grāvēja" Trampa un viņa komandas izteikumam, pat ja tie idejiski vērsti pret Latvijas interesēm un klaji atkārto Putinam izdevīgus vēstījumus.

Agnese Margēviča

19.02.2025

Kamēr starptautiski respektējami militārie analītiķi lēš, cik laika (divi gadi, pieci gadi?) atliks Baltijai, līdz Krievija būs gatava militāram iebrukumam, tikmēr gana liela, skaļa un aktīva sabiedrības daļa uzskata, ka ir laiks savstarpējo rēķinu kārtošanai. Apstākļos, kad burtiski nedēļas laikā līdz šim teorētiskais jautājums par tiešu militāru draudu iespējamību Latvijai kļuvis par realitāti un vienīgo eksistenciāli svarīgo atskaites punktu ikviena pilsoniskajām vai politiskajām izvēlēm.

Šobrīd viss notiek ļoti strauji. Reālā laika režīmā dažādu starptautisko ziņu kanālu tiešraidēs varam redzēt faktiski ļaunāko scenāriju piepildīšanos Ukrainai un līdz ar to arī Eiropai un Baltijai kā pierobežas valstīm pirmām kārtām.

Redzams, ka Trampa komanda, ko viņš pilnvarojis Saūda Arābijā runāt ar Putina emisāriem, devusies ar misiju atdot visu, ko pieprasījis un par ko iepriekš citos mazāk publiskos formātos jau vienojies Putins ar Trampu. Skaidrs, ka galvenais pie galda nav vis valsts sekretārs Marko Rubio, bet Trampa draugs miljardieris Stīvens Vitkofs. Tādiem cilvēkiem ir tikai intereses, ne vērtības vai principi. Tāpēc nav īpaša pamata turēties kā pie viena no pēdējiem cerību salmiņiem, ka krievi ar savu bravūru un ultimātiem kādā brīdī tā aizvainos un sadusmos Trampu, ka ciniskais dīls izjuks. Tad jau lielāka cerība, ka kā ikvienā galmā – kur katra pozīcijas atkarīgas no izpatikšanas autoritatīvam līderim, pamazām sāksies šķelšanās Trampa administrācijā.

Eiropas spēja mobilizēties un stāvēt pretī Trampa un Putina ietekmes sfēru pārdalīšanas plānam vēl ir neskaidra. Ir cerīgi līderības demonstrējumi no britu premjera Kīra Stārmera un Francijas prezidenta Emanuela Makrona, bet vēl priekšā pārbaudījums eiropiešiem, vai viņi, neatceļot savas Krievijai piemērotās sankcijas, vienosies un spēs aizšķērsot ceļu Putina un Trampa plāniem vai vismaz tos apgrūtināt.

Tas, ka Tramps nedēļas laikā Putinu, Lavrovu un pārējos spitālīgos Kremļa iemītniekus ir atkal izvilcis saulītē un nosēdinājis pie galda, turklāt nevis Hāgā, bet Rijādā, dod naivu cerību, ka pašmāju trampisti, kuri pagaidām nesaprot, ka, no Latvijas pozīcijām raugoties, trampists šodien ir tas pats putinists, atjēgsies. https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/trampists-sodien-ir-tas-pats-putinists-14331581  

30.01.2021

Bijušais VDK spiegs: Maskava 40 gadus kultivējusi Trampu kā savu aktīvu 

Padomju Savienība un Krievija vairāk nekā 40 gadus kultivējusi Donaldu Trampu kā savu aktīvu un jūsmojusi par viņa gatavību atkārtot pret Rietumiem vērstu propagandu, britu kreisi liberālajam laikrakstam "Guardian" paziņoja bijušais Valsts drošības komitejas (VDK) spiegs Jurijs Švecs.

Švecs, kuru Padomju Savienība pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados bija nosūtījusi darboties Vašingtonā, pielīdzināja Trampu "Kembridžas piecīšiem" - britu spiegu grupai, kas Otrā pasaules kara laikā un Aukstā kara sākumā nodevusi valsts noslēpumus Maskavai.

67 gadus vecais Švecs ir svarīgs ziņu avots žurnālista Kreiga Ungera jaunai grāmatai "American Kompromat" ("Amerikāņu kompromats"), kurā arī pētītas Trampa attiecības ar mirušo finansistu Džefriju Epsteinu. 2018.gadā iznāca Ungera grāmata "House of Trump, House of Putin" ("Trampa nams, Putina nams").

"Šis ir piemērs, ka tika vervēti cilvēki, kad viņi vēl bija studenti, un pēc tam viņi izauga līdz svarīgiem amatiem; kaut kas tāds notika ar Trampu," Švecs sacīja telefonsarunā no sava mājokļa Virdžīnijas štatā.

VDK majors Švecs astoņdesmitajos gados darbojās Vašingtonā, kā aizsegu izmantojot padomju ziņu aģentūras TASS korespondenta darbu. 1993.gadā viņš apmetās ASV uz pastāvīgu dzīvi un ieguva ASV pilsonību. Viņš strādā par firmu drošības izmeklētāju un ir bijis 2006.gadā Londonā noslepkavotā Aleksandra Ļitviņenko partneris.

Ungers jaunajā grāmatā apraksta, kā Tramps nonācis padomju dienestu uzmanības lokā, kad viņš 1977.gadā pirmoreiz apprecēja čehu modeli Ivanu Zelnīčkovu. Tramps kļuvis par mērķi spiegošanas operācijā, kuru pārraudzīja Čehoslovākijas izlūkdienests sadarbībā ar VDK.

1980.gadā Ņujorkā tika atklāta Trampa uzņēmuma "Trump Organization" renovētā viesnīca "Grand Hyatt New York" - viņa pirmais lielais darbs nekustamo īpašumu attīstīšanā. Tramps šai viesnīcai nopircis 200 televizorus no padomju emigranta Semjona Kisļina, kurš bijis elektronikas uzņēmuma "Joy-Lud" līdzīpašnieks Ņujorkas Piektajā avēnijā.

Švecs apgalvo, ka uzņēmumu "Joy-Lud" kontrolējusi VDK un Kisļins darbojies kā "aģents novērotājs", kas identificējis daudzsološu jauno biznesmeni Trampu kā potenciālu aktīvu. Kisļins gan noliedz, ka būtu bijis saistīts ar VDK.

Tramps ar sievu Ivanu 1987.gadā pirmoreiz apmeklēja Maskavu. Švecs apgalvo, ka VDK toreiz centusies iespaidot Trampa uzskatus par dažādiem tematiem un VDK operatīvie darbinieki Trampam glaimojuši, arī uzvedinot uz domām, ka viņam vajadzētu darboties politikā.

"VDK tā bija savaldzināšanas ofensīva. Viņi bija savākuši daudz informācijas par viņa personību, tātad personīgi zināja, kas viņš ir. Bija tāda sajūta, ka viņš bija ļoti neaizsargāts intelektuālā un psiholoģiskā ziņā, un viņš padevās glaimiem," stāstīja Švecs savās atmiņās.

"Viņi to izmantoja. Viņi spēlēja spēli, izliekoties, ka viņus ir dziļi iespaidojusi viņa personība un ka viņi uzskata, ka šis ir tas puisis, kuram kādu dienu vajadzētu būt Savienoto Valstu prezidentam, ka tādi cilvēki kā viņš varētu mainīt pasauli. Viņi iebaroja viņam šīs tā sauktās aktīvo pasākumu frāzes, un tas notika. Tātad tas bija liels sasniegums tālaika VDK aktīvajiem pasākumiem," sacīja Švecs.

Drīz pēc atgriešanās ASV Tramps sāka interesēties par iespēju tikt nominētam ASV prezidenta vēlēšanām no Republikāņu partijas un pat sarīkoja kampaņas mītiņu Ņūhempšīras štata Portsmutas pilsētā. Viņš arī ievietoja veselu lappusi garu reklāmu laikrakstos "New York Times", "Washington Post" un "Boston Globe", paužot skepsi par ASV dalību NATO un apsūdzot Japānu ASV izmantošanā.

Švecs stāstīja, ka šādu uzskatu paušana aizsardzības jomā izraisījusi sajūsmu Maskavā. Švecs, kurš tolaik jau bija atgriezies dzimtenē no ASV, VDK 1.galvenās direkcijas mītnē Jaseņevā saņēmis telegrammu, kurā šī reklāma raksturota kā veiksmīgs "aktīvs pasākums", kuru izpildījis jauns VDK aktīvs.

"Bija grūti noticēt, ka kāds to publicētu ar savu vārdu un ka tas iespaidotu tiešām nopietnus cilvēkus Rietumos, bet tas notika un beigās šis puisis kļuva par prezidentu," stāstīja bijušais VDK spiegs.

Maskava atzinīgi novērtēja arī Trampa vēlēšanu uzvaru 2016.gadā. Īpašā prokurora Roberta Millera veiktā izmeklēšanā tomēr netika konstatēta slepena noruna starp Trampa kampaņas dalībniekiem un Krievijas pārstāvjiem.

Švecs, kurš bija veicis savu izmeklēšanu, laikrakstam "Guardian" stāstīja: "Man Millera ziņojums bija liela vilšanās, jo cilvēki gaidīja, ka tā būs pamatīga izmeklēšana par visiem sakariem starp Trampu un Maskavu, bet faktiski tika izmeklēti tikai ar noziedzību saistīti jautājumi. Tur nebija nekādu pretizlūkošanas aspektu attiecībām starp Trampu un Maskavu."

"Mēs nolēmām to pamatos labot. Tāpēc es veicu savu izmeklēšanu un tad sanācu kopā ar Kreigu. Tātad mēs uzskatām, ka šī grāmata aprakstīs to, ko Millers atstāja [neizmeklētu]," piebilda Švecs.

Septiņu grāmatu autors un bijušais žurnāla "Vanity Fair" redaktors Ungers sacīja, ka Tramps bijis Krievijas "aktīvs". "Laikā, kad tas sākās ap 1980.gadu, krievi mēģināja vervēt kā traki un centās iegūt desmitiem un desmitiem cilvēku."

"Tramps bija perfekts mērķis daudzos veidos: viņa iedomība un narcisms padarīja viņu par dabisku mērķi vervēšanai. Viņš tika kultivēts vairāk nekā 40 gadu periodā, līdz pat viņa ievēlēšanai," sacīja jaunās grāmatas autors.

Par Trampa pirmo braucienu uz Maskavu un varbūtēju saistību ar VDK ir rakstījis arī "Guardian" ārzemju korespondents Lūks Hārdings savā 2017.gadā izdotajā grāmatā "Collusion: Secret Meetings, Dirty Money, and How Russia Helped Donald Trump Win" ("Slepenā noruna: Slepenas tikšanās, netīra nauda, un kā Krievija palīdzēja Donaldam Trampam uzvarēt").

Interneta žurnāla "Politico" rakstā, minot izvilkumus no savas grāmatas, Hārdings sīkāk raksturoja tālaika situāciju VDK un Padomju Savienībā.

Hārdings rakstīja, ka VDK nebija nebija lielu panākumu darbībā pret ASV un viens risinājums šīs situācijas labošanai bijis plašāk izmantot "draudzīgos izlūkdienestus", piemēram, Čehoslovākijas vai Austrumvācijas izlūkdienestus.

Hārdinga grāmatā izteikts pieņēmums, ka VDK varbūt atvēra dosjē par Trampu jau 1977.gadā, kad viņš apprecēja 28 gadus veco modeli Ivanu Zelnīčkovu no Čehoslovākijas. Viņa pirmā sieva kā komunistu pārvaldītas valsts pilsone interesējusi gan šīs valsts izlūkdienestu StB, gan ASV Federālo izlūkošanas biroju (FIB) un Centrālo izlūkošanas pārvaldi (CIP).

Aukstā kara laikā čehu un ungāru spiegi bija pazīstami ar savu profesionālismu un bieži izmantoti ārvalstu operācijās, sevišķi ASV un Latīņamerikā, jo bija neuzkrītošāki par Maskavas sūtītiem padomju spiegiem.

Zelnīčkova pirmajā laulībā bija precējusies ar Austrijas nekustamo īpašumu aģentu. Septiņdesmito gadu sākumā viņa pārcēlusies uz Kanādu pie drauga - slēpošanas instruktora, lai gan tolaik atstāt Čehoslovākiju bija "neiedomājami grūti". Vēlāk viņa pārcēlās un Ņujorku un 1977.gada aprīlī apprecējās ar Trampu.

Saskaņā ar 2016.gadā Čehijā atslepenotām lietām Čehoslovākijas spiegi sekojuši Trampu pāra gaitām un lasījuši vēstules, kuras Ivana Trampa sūtījusi savam tēvam inženieriem Milošam. Saskaņā ar šīm lietām Ivana Trampa arī esot pieminējusi sava vīra augošu interesi par politiku.

Pievēršoties Trampa vizītei Maskavā 1987.gadā, Hārdings rakstīja, ka tā tikusi saskaņota padomju diplomātiskā dienesta augstākajā līmenī ar VDK atbalstu. Tā notikusi laikā, kad VDK ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs Vladimirs Krjučkovs gribējis, lai VDK darbinieki ārzemēs savervētu vairāk amerikāņu.

Pats Tramps stāstījis, ka ideja par viņa pirmo braucienu uz Maskavu radusies pēc tam, kad viņš 1986.gada rudenī kāda uzņemēja sarīkotā pasākumā sēdējis blakus Padomju Savienības vēstniekam Jurijam Dubiņinam un viņi runājuši par lielas luksusa viesnīcas celšanu Kremļa tuvumā. Dubiņina meita Natālija "bija lasījusi par Trampa Torni un zināja visu par to," Tramps rakstīja savā 1987.gadā izdotajā bestsellerā "The Art of the Deal" ("Darījuma māksla"). Natālija Dubiņina gan stāsta, ka Tramps viņas tēvu saticis jau 1986.gada martā Trampa Tornī un vēstnieks Trampu savaldzinājis kā labs angļu valodas pratējs un lielisks sarunu biedrs.

Tramps rakstīja, ka 1987.gada janvārī saņēmis Dubiņina vēstuli, kurā bijis teikts, ka padomju starptautiskā tūrisma aģentūra "Inturist" izrādījusi interesi par kopuzņēmuma veidošanu viesnīcas uzcelšanai un pārvaldīšanai Maskavā. Dubiņins saskaņoja braucienu, un Tramps ar sievu Ivanu un viņas asistenti 1987.gada 4.jūlijā izlidoja uz Maskavu, kur tika laipni uzņemts. Tramps šī brauciena laikā arī apmeklēja Ļeņingradu.

Hārdings atzīmēja, ka šajā un nākamajos Trampa braucienos uz Maskavu nekas netika panākts attiecībā uz biznesa iespējām Krievijā, bet Tramps esot atgriezies Ņujorkā ar jaunu stratēģisku mērķi veidot karjeru politikā, turklāt visaugstākajā līmenī - kā ASV prezidents.

https://www.delfi.lv/46713439/arzemes/52888603/bijusais-vdk-spiegs-maskava-40-gadus-kultivejusi-trampu-ka-savu-aktivu

"Delfi" avoti: Maskava netic Trampam, baidās no Ķīnas un joprojām cer ar spēku pakļaut Ukrainu

Ļevs Kadiķis", 05/03/2025

Atklāta ASV pagriešanās Krievijas virzienā, ieroču piegāžu pārtraukšana Ukrainai un baumas par gatavošanos iespējamai sankciju atcelšanai nāk par labu Kremlim. Saskaņā ar "Delfi" avotu Maskavā pausto Krievija gatavo savu miera līguma versiju, taču Krievijas elitē joprojām nav vienotas nostājas par vienošanos ar ASV. Oligarhi vienošanos atbalsta. Turpretī varas spārns ir apņēmības pilns karu turpināt.

Neraugoties uz Donalda Trampa paziņojumiem, Krievija un ASV līdz šim nav panākušas nopietnu progresu sarunās. Paredzams, ka Krievijas un ASV diplomāti tiksies nākamnedēļ. Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs 22. februārī paziņoja, ka sarunās tiks apspriesta "kairinātāju" novēršana valstu savstarpējās attiecībās. Tikšanās notiks departamentu vadītāju līmenī. Līdz šim tikšanās laikā Stambulā 27. februārī Krievijas un ASV pārstāvji spēja vienoties tikai par jaunu vēstnieku iecelšanu.

"Delfi" runāja ar vairākiem informētiem avotiem Maskavā. Viņi visi lūdza saglabāt anonimitāti, baidoties par savu drošību.

Saskaņā ar kāda Krievijas akadēmiskās vides pārstāvja sniegto informāciju sarunas galvenokārt notiek starp Krievijas un ASV izlūkdienestu pārstāvjiem. "Delfi" sarunbiedrs apgalvo, ka tieši izlūkdienestu darbinieki ir aizņemti ar nolīguma projekta sagatavošanu. Pēc viņa teiktā, Kremļa prasību saraksts sakrīt ar tā publisko nostāju. Krievija plāno pieprasīt Ukrainai neitrālu statusu, Volodimira Zelenska atkāpšanos un vēlēšanu sarīkošanu, visu okupēto teritoriju saglabāšanu un sankciju atcelšanu. Pēc viņa teiktā, pašlaik tiek gatavots vienošanās projekts.

Pēc citu "Delfi" kontaktpersonu domām, situācija Krievijas vadībā ir sarežģīta un vienošanās projekts varētu būt tikai daļa no Kremļa spēles.

Kāds "Delfi" sarunbiedrs, kuram ir plaši sakari Putina administrācijai pietuvinātu Krievijas ekonomikas ekspertu vidē, apgalvo, ka Kremļa vēlmi risināt sarunas ietekmē Putinam tuvu Krievijas oligarhu nostāja. Tieši viņi galvenokārt ir ieinteresēti panākt vienošanos un atcelt ekonomiskās sankcijas. "Ekonomiskā situācija Krievijā pasliktinās ar katru dienu, un tas satrauc Krievijas kapitālistus," viņš saka.

Šo informāciju apstiprina arī citi "Delfi" sarunbiedri. Pēc viņu teiktā, pret oligarhu nostāju iebilst Krievijas tiesībsargājošo iestāžu – specdienestu – vadītāji. Viņi nav ieinteresēti slēgt līgumus ar ASV arī tāpēc, ka uzskata – Krievija Ukrainā uzvar un savus mērķus var sasniegt ar spēku.

Tajā pašā laikā, kā norāda "Delfi" sarunbiedrs no Krievijas ekonomikas ekspertu vidus, Kremlis neuzticas Trampam un raizējas, ka viņš var rīkoties tikai savās interesēs. Pēc viņa teiktā, Putins nav gatavs slēgt jelkādus darījumus un negrasās atkāpties no prasībām: "Viņš vēlas visu Ukrainu un NATO atkāpšanos līdz 1997. gada robežām." Pēc viņa domām, Putinam un drošības spēkiem ir vienalga, kāda ir ekonomiskā situācija Krievijā.

Avots Krievijas akadēmiskajās aprindās atgādina, ka pirms dažiem gadiem kādā no privātām tikšanās reizēm Kremlī Putins apgalvoja, ka Eiropu joprojām okupē ASV karaspēks. "Viņam ASV karaspēka izvešana ne tikai no Austrumeiropas, bet arī no Rietumeiropas būs galvenais simboliskais notikums. Putins sevi uzskatīs par Eiropas atbrīvotāju," viņš vērtē.

"Delfi" uzrunātie arī apgalvo, ka Putins risina sarunas ar Trampu kā daļu no savas spēles par ietekmi uz abām Krievijas varas frakcijām. "Šodien viņš piekāpās oligarhiem, bet tas nenozīmē, ka rīt viņš nemainīs savu nostāju," skaidro viens no viņiem. Analītiķis, kurš ir saistīts ar Krievijas diplomātiskajām aprindām, "Delfi" stāsta, ka, neraugoties uz entuziasma pilno propagandas reakciju uz Trampa rīcību, Maskava ieņem nogaidošu nostāju. "Kremlis jau ir ieguldījis līdzekļus sarunās ar ASV, tāpēc tagad no darījuma neatteiksies. Tur viņi saprot, ka Rietumi ir novājinājušies, tāpēc viņi neatsakās no savām prasībām. Pagaidām Tramps pats dara visu, kas Kremlim nepieciešams. Tomēr viņi saprot, ka viņa pašreizējā prokrieviskā nostāja ir daļa no viņa pret Ķīnu vērstās orientācijas. Kremlis nav gatavs saraut saites ar Pekinu, un Kremlim Trampa vēlme atraut Krieviju no Ķīnas ir papildu iemesls piesardzībai," norāda "Delfi" sarunbiedrs, "Kremlis īsti nesaprot, pie kā novedīs Trampa politika – pie sadursmes starp Krieviju un Eiropu vai Ķīnu."

Tomēr, pēc avotu teiktā, Kremlis saprot, ka bez miera Ukrainā Krievija nespēs izturēt tiešu sadursmi ar ASV atbalstīto Eiropu. "Tai ir jānodrošina sava aizmugure, kā Vācija to darīja 1939. gadā. Tramps Krievijai spēlē Staļina lomu 1939. gadā," viņš saka, "taču situāciju sarežģī tas, ka Krievija nav gatava uzturēt šo lomu pastāvīgi. Šobrīd tā var virzīties tikai pa Ķīnas vai ASV noteikto ceļu."

"Trampa konflikts ar Zelenski, ASV militāro piegāžu apturēšana un runas par gatavošanos sankciju atcelšanai savukārt darbojas to varasvīru rokās, kuri vēlas, lai konflikts turpinās," viņš saka.

Eksperimentus atstāsim miera laikiem

Trampa nākšana pie varas parāva slūžas Latvijā jau nepārtraukti latentā stāvoklī esošajai tvīksmei pēc to īsto, stingro, lemtspējīgo darītāju un valsts pārvaldītāju meklēšanas ārpus politiskās un ierēdniecības vides.

Agnese Margēviča

21. februāris

Latviešu vairākumam, es ceru, asinīs ierakstītajai solidaritātei ar Ukrainu Trampa ar katru dienu jaunas robežas testējošā brāļošanās ar kara noziedznieku Putinu vajadzētu šos "stiprās, no uzņēmēju vides nākošās profesionāļu valdības" gaidītājus nedaudz nolikt pie vietas.

Dažādi aizkadru darboņi, kuri mīl ekspluatēt apzīmējumu "uzņēmējs", apkārtceļus meklēdami, lai tikai nebūtu jāiziet cauri vēlēšanu sietam, nereti izmanto tā dēvēto "kultūras cilvēku" labticīgo naivumu un, atvainojiet, arī samaitātību no pieraduma koķetēt ar dažādiem "mākslas mecenātiem", lai aiz rokas tiktu pievesti pie varas galda.

Režisors Alvis Hermanis jau kuro mēnesi sludina "kreiso impotentu, kuri prot tikai smuki runāt, ēras beigas", kritizē "Latvijas pelēcīgo politiķu impotenci un mīkstumu" un dullina sava talanta autoritātes apžilbinātos ar vīzijām par stingro veču valdīšanu. Tikpat stingru kā viņa elks Donalds Tramps, kurš izglābšot "glumā un lipīgā receklī" pārvērsto Rietumu civilizāciju.

Hermanis savā Facebook (tiem, kuri tādu rīku vēl nepazīst vai jau aizmirsuši, – tas ir kaut kas starp novēlējuma ierakstiem atmiņu kladēs, ar ko pamatskolēni mainījās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos, un jaunu meiteņu dienasgrāmatām, kurās tās tvīkstoās rindās raksta savus slēptākos sapņus) profilā sastāda "stipro veču" valdības. Ekonomikas ministra amatu iedalot nevienam faktiski nezināmam uzņēmējam četrdesmitgadniekam Armandam Brokam, kurš tā arī būtu palicis nezināms, ja premjere Evika Siliņa neapdomīgi un nepieļaujami vieglprātīgi nebūtu sniegusi interviju viņa videoblogā, ar pieklājīgu smaidu pieņemot Broka ambīcijas uz Latvijas Īlona Maska lomu.

Var tikai minēt, kurš variants ir ļaunāks – iespēja, ka premjerei kāds tā vienkārši varēja ieborēt, cik modernu un dinamisku iespaidu šāda nenopietna saruna atstās, vai sazvērestības teorija, ka premjere un kādi politiskie stratēģi caur šo taustījās pēc jaunu asiņu ieplūdināšanas valsts pārvaldē pa taisno no uzņēmēju vides. Ar "pa taisno" es domāju bez iziešanas caur vēlēšanu sietu vai jebkādu citu principu un vērtību izvērtējuma mehānisma.

Arī Valsts prezidenta paustajai nepieciešamībai diskutēt par tautas vēlēta prezidenta posteni, lai kādu aprēķinu vadītai, atrasts starptautiski vissliktākais un bīstamākais laiks. Uzlabosim savu partiju vidi un būsim prasīgāki pret politiķiem, bet eksperimentus atstāsim miera laikiem.

https://www.diena.lv/raksts/viedokli/dienaskomentars/eksperimentus-atstasim-miera-laikiem-14331734

Politiskais cinisms, kas parāda, ka Eiropa vēl nav vienota

Par nedēļu, kurā Trampa jaunā starptautiskā politika satricināja pasauli un atsvieda mūs tādā apdraudētības līmenī, kādā bijām pirms Otrā pasaules kara un cerējām neatgriezties nekad, Agneses Margēvičas intervija ar starptautiskās politikas un diplomātijas ekspertu Kārli Daukštu…:

https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/politiskais-cinisms-kas-parada-ka-eiropa-vel-nav-vienota-14331520

Video ⟩ "Aiz priekškara": pēc Trampa un Vensa izteikumiem Kremlis svin uzvaru pār Eiropu 

 2025. gada 18. februāris 00:03

Aizvadītajā nedēļā Kremlis svinēja diplomātisku uzvaru gan pār Ukrainu, gan Eiropas Savienību (ES). Šo uzvaru agresorvalsij sagādāja neviens cits kā ASV prezidents Donalds Tramps ar savu zvanu Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam un ASV viceprezidents Džeimss Deivids Venss ar savu runu Minhenes drošības konferencē.

"NATO 5.pants ir miris; Eiropa vairs nav zem ASV kodollietussarga; Krievija vairs nav starptautiskā izolācijā; ES ir izgāzusies un Ukrainai viss ir galīgi garām" - šādi bija galvenie propagandistu vēstījumi par ASV un ES attiecībām un gaidāmajām Krievijas un Savienoto Valstu miera sarunām.

Kā ar neslēptu gandarījumu kladzināja Kremļa ideologi, Ukrainas uzstādījums, ka miera sarunas nevar notikt bez tās klātbūtnes, ir izgāzies, ar Ukrainu neviens runāt negrasoties. Tāpat arī ES neviens neko neprasīšot. Galvenie lēmēji par Ukrainu būšot Krievija un ASV. Trampa administrācija, šķiet, dara visu, lai vismaz pagaidām Putinu iepriecinātu.

Varam "iemaukt" Parīzei un Briselei

Pēc visu Eiropu šokējušās ASV viceprezidenta Vensa runas Minhenē krievi ar neslēptu gandarījumu steidza paziņot, ka Tramps ir "nozūmējis" Eiroatlantisko partnerību un NATO 5.pants vairs neesot spēkā. Odiozais "politologs" Sergejs Mihejevs priecīgi paziņoja, ka tagad "mēs droši varam "iemaukt" (вмочить) Parīzei un Briselei", jo Eiropu taču ASV vairs nesargās. Citi propagandisti steidza paziņot, ka Eiropa tiek norakstīta, jo Trampam tā ir "kolektīvais Baidens".

Kremlis jau kopš kara sākuma ar lielu naidu un nepatiku vērsās pret Eiropu, īpaši Lielbritāniju, Franciju un Vāciju, kas bija un ir lielas palīdzības sniedzējas Ukrainai. Pašlaik, kad ES valstis, neraugoties uz dažādiem Trampa izteikumiem, ir tik noteikti paziņojušas par savu gatavību aizstāvēt Ukrainu un nepieļaut, ka vienošanās par kara beigām notiek Ukrainai aiz muguras, krievi īpaši asi savā retorikā vēršas pret Eiropu. Ja Putinam šķiet, ka ar Trampu izdosies sadalīt pasauli, tad ar "riebīgo" ES neko nevar zināt, tādēļ krievi tik aktīvi atbalsta nesaskaņas starp ASV un ES.

Diemžēl Kremļa uzvaras fanfāras nav bez pamata. Tā, piemēram, ietekmīgais portāls "Politico" raksta, ka "kāds augsta ranga ES diplomāts, kuram tika piešķirta anonimitāte, lai runātu atklāti, sacīja: "Mums tagad ir alianse starp Krievijas prezidentu, kurš vēlas iznīcināt Eiropu, un Amerikas prezidentu, kurš arī vēlas iznīcināt Eiropu"".

Tikmēr laikraksts "The New York Times" atgādina, ka Putins jau 2007.gada drošības konferencē Minhenē pieprasīja izbeigt ASV dominanci un jaunu, Maskavai piemērotāku, spēku samēru Eiropā. Tad viņš nesaņēma, ko gribēja. Taču "gandrīz divas desmitgades vēlāk tās pašas konferences laikā prezidenta Trampa kabineta augstākās amatpersonas skaidri pateica vienu lietu: Putina kungs ir atradis amerikāņu administrāciju, kas varētu palīdzēt viņam īstenot savu sapni. Aizsardzības ministra Pīta Hegseta un viceprezidenta Vensa komentāri raisīja klātesošos bažas, ka jaunās administrācijas laikā ASV varētu pievienoties Krievijai un vai nu uzbrukt Eiropai, vai arī to pamest pavisam. Šāds pavērsiens, pēc analītiķu domām, dotu Putina kungam iepriekš neiedomājamu uzvaru, kas viņam ir daudz svarīgāka nekā jebkuri mērķi Ukrainā," uzskata "New York Times".

Savukārt žurnālists Stīvs Rozenbergs, kas specializējies Krievijas jautājumos, sociālajā tīklā "X" raksta: "Dž.D.Vensa Minhenes drošības konferences runa Maskavā ir noritējusi labi. "Komsomoļskaja Pravda" virsraksts "Pazemota Eiropa, kas tiek izslēgta no spēles. Tās amerikāņu saimnieks noper savus vecos vasaļus"."

Gaviles par Trampa zvanu

Kopš Trampa zvana Putinam visi propagandisti priecīgi stāsta, ka Tramps bijis pieklājīgs, izturējies ar cieņu un vispār Baltais nams ir pirmais piezvanījis Kremlim, kas jau nozīmējot diplomātisku uzvaru.

Skandalozais Kremļa propagandists Vladimirs Solovjovs paziņoja, ka Rietumi beidzot ir sapratuši, ka Krieviju uzvarēt nav iespējams, tādēļ ir sācies politiskā reālisma laiks, kas krievu un diemžēl arī Trampa izpratnē ir laiks, kurā noteikšana ir stiprākajam. Krievi, protams, ieturēja zināmu piesardzību un paziņoja, ka Tramps pēkšņi nav kļuvis par Krievijas draugu, taču abas lielvalstis esot "reālistes", kamēr Eiropa krītot "mežonīgā histērijā" par Trampa un Putina "pragmatisko skatu" uz lietām.

Putina runājošās galvas arī reflektēja par Trampa izteikumu toņa izmaiņām salīdzinājumā ar iepriekšējo ASV prezidentu Džo Baidenu. Proti, tika uzsvērts, ka Trampa tonis esot cieņpilns un saprotošs un no viņa neizskan apgalvojumi par neizprovocētu un neattaisnojamu iebrukumu Ukrainā. Pēc propagandistu teiktā jaunā ASV administrācija ļoti labi saprotot kara iemeslus.

Lai "saglabātu seju", vienlaikus krievu naratīvs sludina, ka "nevis ASV nāk mums pretī, bet mēs viņus uz to piespiedām". Klausoties propagandistus, ir skaidrs, ka gaidāmās miera sarunas Krievijas sabiedrībai tiek pasniegtas kā izcīnīta uzvara, kurās galvenā teikšana būs Kremlim, uzsverot, ka Tramps pret Putinu izturoties ar visdziļāko cieņu.

Vienlaikus daži krievu "vanagi" jau steidz paziņot, ka gaidāmajās sarunās Maskava ASV var izvirzīt pretenzijas par nogalinātajiem krievu karavīriem un amerikāņu rokas esot līdz elkoņiem asinīs, jo bez Amerikas atbalsta krievi jau sen Ukrainu būtu sakāvuši un izglābuši neskaitāmas dzīvības.

"Jānovērš konflikta cēlonis"

Lai panāktu ilglaicīgu mieru, esot jānovērš pirmcēlonis "konfliktam", kā tiek dēvēts karš Ukrainā, steidza paziņot Kremlis. Krievu ieskatā tā ir NATO paplašināšanās Austrumu virzienā un "nelikumīgais valsts apvērsums" 2014.gadā Ukrainā. Tas nozīmē, ka Krievijas nosacījums būs marionešu valdības izveidošana Ukrainā un tās neuzņemšana NATO.

Tāpat propagandisti atsaucas uz Putina pirms gada teikto, ka ilgstoša miera priekšnoteikums ir Ukrainas okupēto teritoriju atzīšana par Krievijas sastāvdaļu un visu sankciju atcelšana. Putins arī atkārtoti uzsvēris, ka pašreizējais Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis esot neleģitīms, līdz ar to nekādu sarunu ar viņu nebūšot.

Visnotaļ nepatīkams ir Putina izteikums, ka miera sarunas ietverot visu plašo Austrumeiropas reģionu, kur jāņem vērā tādu valstu kā Polija, Ungārija un Rumānija intereses. Krievijas diktators savā retorikā no miera Ukrainā ir aizgājis līdz "plašajam Austrumeiropas reģionam".

Par Trampa un Putina gaidāmajām sarunām domnīcas "Carnegie Endowment for International Peace" vecākā zinātniskā līdzstrādniece Tatjana Stanovaja raksta, ka, lai arī nav garantijas, ka Tramps pieņems visas daudzās Kremļa prasības un piekritīs pilna apjoma darījumam, taču ir arī daudzi citi iespējamie iznākumi, kas joprojām nāks par labu Krievijai. Piemēram, Rietumu vienotības erozija, tas, ka Ukraina būs spiesta samierināties ar to, ko Kremlis sauc par "realitāti" (teritoriālie zaudējumi), un Rietumu atbalsta samazināšanās Kijivai.

"Pagaidām pilna mēroga "darījuma" izredzes šķiet maz ticamas: ASV un Krievijas pozīcijas ir pārāk tālu viena no otras. Putina galvenais mērķis joprojām ir "draudzīga" Ukraina, kas nav saistīta ar teritoriālo šķelšanos vai robežu drošību, bet gan ar garantijām, ka Ukraina kopumā novērsīsies no Rietumu attīstības ceļa, kuru tā ir uzsākusi. Praktiski tas nozīmētu pārliecināt Rietumus atteikties no Ukrainas atbalsta jebkādā ziņā. Krievijas ārlietu ministra vietnieks jau paziņojis, ka Kremlis pieprasīs "čuguna garantijas", ka Ukraina nepievienosies NATO. Tas nozīmētu arī Ukrainas esošo divpusējo drošības līgumu ar Rietumvalstīm anulēšanu, nemaz nerunājot par izmaiņām valsts politiskajā vadībā, Ukrainas konstitūcijas pārrakstīšanu un daudz ko citu," norāda Stanovaja.

Stanovajas ieskatā Maskava acīmredzami nav gatava pārāk krasi mīkstināt savas prasības. Putins vairākkārt ir licis skaidri saprast, ka, viņaprāt, Krievija var sasniegt savus mērķus Ukrainā bez jebkāda darījuma ar ASV starpniecību. Pēc viņa domām, Maskavai vienkārši jāgaida, līdz Ukraina sabruks pati par sevi, pēc tam Krievijas armija sagraus visu atlikušo Ukrainas armijas pretestību.

"Kremļa pamatuzdevums šobrīd ir uzturēt Vašingtonā "konstruktīvu domāšanu" par Krieviju. Tas jau pats par sevi veicina Putina mērķu sasniegšanu Ukrainā, tāpēc Krievijas līderis ir gatavs maksāt zināmu cenu, lai saglabātu šo labvēlīgo atmosfēru," uzsver pētniece.

Jāmin, ka Eiropa, par spīti Trampam un Putinam, negrasās stāvēt malā un vakar Parīzē notika ietekmīgāko Eiropas valstu līderu tikšanās, lai apspriestu kontinenta drošības situāciju. Neformālajā sanāksmē piedalījās Francijas, Vācijas, Lielbritānijas, Itālijas, Polijas, Spānijas, Nīderlandes un Dānijas valdību vadītāji. Sarunās piedalījās arī Eiropadomes priekšsēdētājs Antonio Kosta, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un NATO ģenerālsekretārs Marks Rite. Sanāksmes priekšvakarā Francijas ārlietu ministrs Žans Noels Baro uzsvēra, ka par karadarbības pārtraukšanu var lemt vienīgi ukraiņi "un mēs viņus atbalstīsim, kamēr viņi nepieņems šādu lēmumu".

Tikmēr šodien, 18.februārī, Saūda Arābijā tiekas Krievijas un ASV delegācijas. Sagaidāms, ka no ASV puses sanāksmē piedalīsies valsts sekretārs Marko Rubio, ASV prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs un īpašais sūtnis Tuvo Austrumu jautājumos Stīvs Vitkofs. Savukārt agresorvalsti pārstāv ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs un Putina padomnieks Jurijs Ušakovs.

https://www.apollo.lv/8194306/video-aiz-priekskara-pec-trampa-un-vensa-izteikumiem-kremlis-svin-uzvaru-par-eiropu  

Atklātībā nonācis slepens Krievijas dokuments saistībā ar miera sarunām

Eiropas izlūkošanas aģentūra iepazinusies ar dokumentu, ko sagatavojis ietekmīgs Krievijas analītiskais centrs, kas uztur ciešas saites ar Krievijas Federācijas Federālo drošības dienestu (FSB), atsaucoties uz "The Washington Post", vēsta Lietuvas TV3.

13.03.2025

Dokumentā teikts, ka Krievijai jācenšas vājināt ASV sarunu pozīcijas ar Ukrainu, izraisot spriedzi starp Donalda Trampa administrāciju un citām valstīm. Turklāt Maskavai būtu jāpaātrina centieni izjaukt Ukrainas valsti.

"The Washington Post" atzīmē, ka dokumentā arī noraidīti Trampa plāni 100 dienu laikā noslēgt miera līgumu. Tajā arī norādīts, ka "miermīlīgu risinājumu Ukrainas krīzei nevar panākt agrāk par 2026. gadu". Dokuments arī noraida jebkādus plānus izvietot miera uzturēšanas kontingentu Ukrainā. Maskava uzstāj uz "Krievijas suverenitātes atzīšanu pār okupētajām Ukrainas teritorijām". Dokumentā pausts aicinājums "turpināt sadrumstalotību, izveidojot buferzonu Ukrainas ziemeļaustrumos gar robežu ar tādiem Krievijas reģioniem kā Brjanska un Belgoroda, kā arī demilitarizētu zonu Ukrainas dienvidos pie Krimas", ko Krievija nelikumīgi anektēja 2014. gadā. Tas skars Odesas reģionu, atzīmē žurnālisti.

Dokumentā ieteikti dažādi veidi, kā stiprināt Krievijas Federācijas sarunu pozīcijas: tajā minēta iespēja piedāvāt ASV piekļuvi Krievijas derīgajiem izrakteņiem. Runa ir par resursiem, kas atrodas Ukrainas okupētajās teritorijās. "Dokumentā ir ierosināts, ka Krievija piekristu neizvietot savas vidēja darbības rādiusa ballistiskās raķetes "Orešnik" Baltkrievijā, uz robežas ar Eiropas Savienību, un pretī ASV piekristu neizvietot jaunas raķešu sistēmas šajā vietā." Tas arī ierosina Krievijai pārtraukt ieroču piegādes valstīm, kuras ASV uzskata par "nedraudzīgām", apmaiņā pret to ASV pārtraucot apbruņot Ukrainu, taču piebilst, ka Krievijas ieroču piegādes apturēšana Maskavas sabiedrotajiem būtu "grūti īstenojama", teikts rakstā.

Dokumentā tiek noraidīti Trampa īpašā pārstāvja Ukrainā Kīta Kelloga sākotnējie priekšlikumi par miera līgumu. Dokumentā norādīts, ka bez oficiālas Krievijas suverenitātes atzīšanas pār okupētajām Ukrainas teritorijām ir "ļoti iespējams", ka bruņots konflikts atsāksies vidējā termiņā, "piemēram, pēc kārtējās administrācijas maiņas ASV". Jebkādas iespējamās Ukrainas piekāpšanās, piemēram, atteikšanās no dalības NATO un vēlēšanu rīkošana, kas ļautu piedalīties prokrieviskām partijām, tika noraidītas kā nepietiekami būtiskas.

Dokuments aicina "pilnīgi izjaukt" Ukrainas valdību. Arī miera uzturēšanas kontingents Ukrainā tiek noraidīts kā "pilnīgi nevajadzīgs". Dokumentā par "pilnīgi nepieņemamiem" nosaukti ASV plāni turpināt apbruņot Ukrainu pēc jebkura miera līguma. "Dokuments noraida mēģinājumus iekļaut Krieviju miera līgumā, piedāvājot daļēju sankciju atcelšanu," piebilst autori. Dokuments sagatavots nedēļu pirms 18. februāra Krievijas un ASV tikšanās Saūda Arābijā.

Kāds Krievijas akadēmiķis, kas ir tuvu augsta ranga Krievijas diplomātiem, sacīja, ka galvenie ieteikumu nosacījumi atspoguļo plašu vienprātību Maskavā. Viņš gan piebilda, ka nekad nav skaidrs, cik ļoti Kremļa vadība reaģē uz tai sagatavotajiem dokumentiem. https://nra.lv/pasaule/485491-atklatiba-nonacis-slepens-krievijas-dokuments-saistiba-ar-miera-sarunam.htm  

Vācijas EP deputāts publicē Trampa 3 punktu "miera plānu" - tajā ir arī dāvana Putinam

19.02.2025

Donalda Trampa piedāvātais "miera plāns" Ukrainai sastāv no trim daļām - pamiera, vēlēšanām Ukrainā un galīgās vienošanās parakstīšanas, par to ziņo Vācijas Eiropas Parlamenta deputāts no Zaļās partijas Sergejs Lagodinskis, kurš ziņojumu publicēja savā lapā “Twitter” jeb “X”.

Viens no Trampa plāna punktiem ir vēlēšanu sarīkošana Ukrainā, ko Lagodinskis dēvē par "dāvanu Putinam". Krievija vēlas atbrīvoties no Volodimira Zelenska, kurš ir izjaucis tās plānus pakļaut Ukrainu - Kremlis cer, ka pēc smaga kara parādīsies kandidāts, kurš ir gatavs piekāpties Krievijai.

Tomēr šī iespēja ir absolūti niecīga - ukraiņi kategoriski noraidīs jebkuru politiķi, kurš pēc trīs gadu postošā kara pat runā par sadarbību ar Krieviju. Nacionālās vienotības un totālās pretkrieviskās nostājas apstākļos sabiedrībā ideja par “prokrieviskā kandidāta” nākšanu pie varas nav nekas vairāk kā Kremļa ilūzija.

Turklāt vēlēšanu rīkošana pirms galīgās vienošanās parakstīšanas varētu radīt nevajadzīgas politiskās manipulācijas, it kā Ukraina mākslīgi atliktu vēlēšanas karastāvokļa dēļ, tāpēc galīgais līgums būtu noslēdzams tikai pēc vēlēšanām, lai novērstu jebkādas spekulācijas par vēlēšanu procesa leģitimitāti.

Lagodinskis uzsver, ka Eiropai jāsaprot, ka Trampa plāns patiesībā ir Ukrainas kapitulācija Kremlim, tomēr Ukraina nepiekritīs nosacījumiem, kas nenodrošina tās drošību un neatkarību. Ukraina ir ieinteresēta kara izbeigšanā, taču galvenais jautājums ir, kādos apstākļos tas tiks darīts - pamiers pamiera labad bez drošības garantijām un Ukrainas teritoriālās integritātes atjaunošanas ir nepieņemams, tāpēc jebkurās sarunās par pamieru ir jāiekļauj skaidri mehānismi, lai novērstu atkārtotu Krievijas agresiju, atzīmē analītiķi.

https://nra.lv/pasaule/483330-vacijas-eiroparlamenta-deputats-publice-trampa-miera-planu-taja-ir-tikai-tris-punkti.htm   

Vai Tramps palīdzēs Putinam uzvarēt Ukrainā? Atbildēt var Pekinā

Ļevs Kadiķis, 24.02.2025

Tieši pirms trīs gadiem Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Visu šo laiku daudzi cerēja, ka tā piedzīvos spēcīgu pretestību un tiks sodīta. Acīmredzamais ļaunums tiks sakauts, bet labais uzvarēs. Galu galā Ukrainas sabiedrotie – ASV un Eiropa – stāv sardzē par mieru un labestību. Pasaules centrs, demokrātijas cietoksnis, pamats "noteikumos balstītai pasaules kārtībai". Tagad, kad Vašingtona krasi pavērsusies Maskavas virzienā, pieņemas spēkā pārliecība par pretējo. Tomēr viss nav tik vienkārši.

Līdz ar Krievijas sākto agresiju NATO valstis sāka piegādāt Ukrainai ieročus: sākumā prettanku raķetes, pēc tam bruņutehniku, tankus un tālas darbības raķetes. Ukraina sāka saņemt arī amerikāņu satelītu izlūkdatus, kas tai ļāva precīzi trāpīt objektiem Krievijas aizmugurē.

Tas viss tika darīts uz brīvprātības principa, ko veicināja Baidena administrācijas stingrais apņēmīgums atbalstīt Ukrainu "tik ilgi, cik būs nepieciešams". 2022. gada aprīlī tika izveidota Ukrainas Aizsardzības kontaktgrupa (tā sauktā "Ramšteinas grupa"). Tajā iekļāvās visas NATO valstis un vēl 25 citas valstis, tostarp tādi negaidīti dalībnieki kā Kenija, Kolumbija, Maroka, Pakistāna un Sudāna.

Šķita, ka cīņā pret Krieviju aiz Ukrainas stāv visas pasaules demokrātijas un to sabiedrotie. Taču neviens nepievērsa uzmanību būtiskākajam – militārā palīdzība Ukrainai bija un joprojām ir tikai brīvprātīga iniciatīva.

Bez aizsardzības aliansēm

Kopš konflikta sākuma neviena valsts nav noslēgusi ar Ukrainu aizsardzības aliansi, kas uzliktu par pienākumu ne tikai sniegt palīdzību, bet arī iesaistīties karā Ukrainas pusē ar ieročiem rokās.

2023. gada jūlijā G7 un vēl 24 valstis parakstīja Viļņas deklarāciju par atbalstu Ukrainai. Tomēr arī tajā šādu saistību nav. 2024. gada janvārī Lielbritānija un Ukraina noslēdza desmit gadu sadarbības līgumu drošības jomā. Šā gada janvārī abas valstis parakstīja Simtgades partnerības līgumu.

Šajos dokumentos daudz runāts par partnerību dažādās jomās – no ieroču piegādēm līdz demokrātisko institūciju attīstībai Ukrainā. Taču britu parlamenta vietnē publicētajā skaidrojumā īpaši uzsvērts, ka līgumos nav iekļauts savstarpējās aizsardzības pienākums, kas būtu līdzvērtīgs NATO Piektajam pantam.

Kopš 1994. gada, kad tika parakstīts Budapeštas memorands, Ukraina nav noslēgusi nevienu aizsardzības līgumu ar nevienu Rietumu valsti. Līdz šim nevienai valstij nav saistošu pienākumu pret to. Faktiski jebkura militārā palīdzība Ukrainai ir atkarīga no NATO valstu vēlētāju un parlamentu lēmumiem, kuru nostāja var strauji mainīties atkarībā no iekšpolitiskās situācijas.

Nav grūti saprast, kāpēc šādi līgumi netika piedāvāti līdz 2022. gadam. Tie nozīmētu atklāta militāra konflikta draudus starp Krieviju un Rietumiem. Šāds konflikts potenciāli varētu kļūt par kodolkaru, uz ko vairākkārt ir norādījis Vladimirs Putins. Neviens racionāli domājošs politiķis neuzņemtos atbildību par tik riskantu soli – cena būtu pārāk augsta. Eskalācijas nepieļaušana bija gandrīz oficiāla Džo Baidena administrācijas nostāja.

Taču tagad, ierobežojot sevi ar neobligātu partnerības statusu, NATO valstis ir nonākušas situācijā, kurā to ietekme ir ierobežota. Izšķiroša ir jaunā ASV prezidenta nostāja, jo viņu nesaista nekādi starptautiskie līgumi.

Saķildot Maskavu un Ķīnu

Tomēr te ir viens būtisks aspekts. Tramps nevēlas tikai izbeigt Krievijas un Ukrainas konfliktu par jebkuru cenu – viņš vēlas padarīt Krieviju par ASV sabiedroto pretstatā Pekinai, piedāvājot mieru Ukrainā apmaiņā pret ciešākām attiecībām ar Maskavu. Viņa komandas locekļi šo nodomu pauž atklāti. Pekinā šo signālu uztvēra.

Piektdien, 21. februārī, uz to reaģēja Minska. "Nevajag lolot ilūzijas. Mēs nezinām, ko vēlas ASV. Mēs nezinām, ko tā pieprasīs no krieviem apmaiņā pret kara izbeigšanu. Man šķiet, ka viņi tagad mēģinās sanaidot krievus un ķīniešus. Krieviem tas nav pieļaujams," tā Krievijas un ASV uzsāktās sarunas komentēja Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko.

Varētu šķist, ka, ņemot vērā Maskavas ilgstošos centienus pakļaut viņa feodālo valdījumu, Lukašenko būtu ieinteresēts normalizēt attiecības ar Rietumiem. Sargoties no Putina ambīcijām, viņš vienmēr balstījies uz tiešu ekonomisko sadarbību ar Rietumiem. Taču pēdējos gados Baltkrievijā pieaug Ķīnas ietekme.

Baltkrievijas ārējais parāds 2024. gada septembrī sasniedza 36,4 miljardus dolāru jeb gandrīz pusi no valsts IKP. Trešdaļu šīs summas – 11 miljardus dolāru – Lukašenko ir parādā Ķīnai. Baltkrievijas ārējā parāda Krievijas daļa ir mazāka – 8,2 miljardi dolāru.

Baltkrievijā darbojas milzīgs, 11 hektārus plašs Ķīnas industriālais parks "Dižais akmens". No tajā pārstāvētajām 142 kompānijām 60 ir ķīniešu, tostarp tādi giganti kā "Huawei". Minsku un Pekinu saista arī brīvās tirdzniecības līgums.

4. janvārī, mēnesi pirms savām "vēlēšanām", Lukašenko apmeklēja Pekinu. 2023. gada augustā Ķīna un Baltkrievija parakstīja kopīgu paziņojumu par ekonomisko saišu stiprināšanu un sadarbību drošības jomā. 2024. gada jūlijā Baltkrievija pievienojās Šanhajas sadarbības organizācijai un pirmo reizi savā teritorijā, netālu no Ukrainas un Polijas robežas, rīkoja kopīgas militārās mācības ar Ķīnu.

Tagad Lukašenko māca Maskavai, kā tai jāreaģē uz ASV piedāvājumiem. Caur viņa muti Pekina atklāti norāda Maskavai, kurā nometnē tai jāatrodas.

Jāatzīmē, ka Ķīna līdz šim atturējusies no militāras palīdzības sniegšanas Maskavai un ievērojusi arvien jaunās ASV sankcijas. Taču, ņemot vērā Vašingtonas mēģinājumus pārvilināt Maskavu savā pusē, šī piesardzīgā nostāja var mainīties.

Šādas pārmaiņas var nopietni ietekmēt noskaņojumu Vašingtonā. Ja tur sapratīs, ka ASV un Ķīnas konfrontācijas fronte stiepjas ne tikai pāri Klusajam okeānam, bet arī caur Ukrainu, Trampa pozīcija varētu mainīties par 180 grādiem.

ASV un Eiropa nolēma nesaistīt sevi ar Ukrainu aizsardzības aliansē laikā, kad tā varēja kalpot kā atturošs faktors. Tagad tās var nonākt situācijā, kurā būs jādomā par savas drošības aizsardzību un tomēr jāapsver šāda alianse.

Mēģinājumi izvairīties no konflikta un vēlāk pilnībā no tā distancēties var novest pie pretēja rezultāta – vēl lielākas eskalācijas.

https://www.delfi.lv/898102/versijas/120062401/vai-tramps-palidzes-putinam-uzvaret-ukraina-atbildet-var-pekina

Putins un Tramps nav lielākais drauds: kas patiesībā sabotē mieru un dzen Krieviju vēl dziļākā haosā?

14.03.2025.

“Tagad bumba ir Krievijas laukumā,” šonedēļ paziņoja ASV valsts sekretārs Marko Rubio, reaģējot uz Ukrainas “izrāvienu” – tās piekrišanu 30 dienu pamieram visās frontēs, raksta DailyMail.com.

Vakar mēs redzējām Vladimira Putina atbildi. Taču tā nebija pārliecinoša un izlēmīga reakcija, kas apliecinātu Maskavas patieso iesaisti miera procesā – tā bija vilcināšanās.

“Mēs piekrītam priekšlikumam pārtraukt karadarbību,” viņš sacīja, bet ar nosacījumu, ka tas “nodrošinās ilgstošu mieru” un “novērsīs šī krīzes cēloņus”. Citiem vārdiem sakot – šķietami “jā”, kas praksē nozīmē “nē” – vismaz pagaidām.

Putina vilcināšanās bija pilnībā paredzama. Saskaroties ar sarežģītu situāciju, viņa instinktīvā reakcija ir iegūt laiku. Un nav šaubu, ka Ukrainas piekrišana ASV piedāvātajam pamiers Saūda Arābijā ir nostādījusi viņu sarežģītā situācijā.

Ja lietojam šaha metaforu, Putinu bieži attēlo kā stratēģisku ģēniju, kurš vienmēr ir vairākus soļus priekšā pretiniekam. Taču šobrīd viņš ir nonācis pozīcijā, kas šahā tiek dēvēta par “zugzwang” – situāciju, kurā spēlētājam jāizdara nākamais gājiens, taču jebkurš no iespējamiem soļiem noved pie zaudējuma.

Piespiežot Kijivu pieņemt 30 dienu pamieru visās frontēs, Donalds Tramps tagad nepacietīgi gaida ātru un pozitīvu atbildi no Maskavas. Lai gan Putinam nav jābaidās no iebiedētajiem Krievijas iedzīvotājiem, kuri, visticamāk, atbalstīs mieru, viņam ir jābūt ļoti piesardzīgam attiecībā uz Krievijas skaļajiem un neprognozējamajiem ultranacionālistiem. Viņu vietnēs un sociālo mediju platformās jau mutuļo dusmas par iespējamo “nodevību”.

Kara izbeigšana bez konkrētiem ieguvumiem – piemēram, plaši okupētas teritorijas un Ukrainas militāras un politiskas iznīcināšanas radīs sašutumu. Viņi to uzskatīs par nodevību un apvainojumu simtiem tūkstošu karavīru piemiņai, kuri ir krituši vai sakropļoti, īstenojot Putina imperiālistisko sapni.

Cik liels drauds viņi ir – vai kā varētu reaģēt Krievijas militārā vadība, ja viņi Putina iespējamo mieru uztvertu kā sakāvi – ir grūti prognozēt. Krievijas iekšējās politikas mehānismi joprojām ir tikpat necaurspīdīgi kā cara laikos. Nav brīnums, ka Vinstons Čērčils reiz raksturoja Krieviju kā “mīklu, ietītu noslēpumā, slēptu enigmā”. Putins var domāt, ka viņš var apspiest radikālos nacionālistus. Taču viņam ir vēl viens svarīgs faktors, kas jāņem vērā, ieejot sarunās: viņa paša ego.

Šis bija Putina karš no paša sākuma – uzsākts pret daudzu viņa tuvāko padomnieku ieteikumiem. Viņš zina, ka Ukrainas vārds būs iegravēts uz viņa kapa pieminekļa – vai nu kā varonim, kurš to atguva Krievijai, vai kā nodevējam, kurš to pazaudēja uz visiem laikiem. Putins grib būt tas, kurš padarīja Krieviju diženu – taču viņa liktenis tagad ir Trampa rokās. Tāpat kā Donalds Tramps, arī Vladimirs Putins vēlas, lai vēsture viņu atcerētos kā līderi, kurš atguva savas valsts varenību. Viņš vēlas būt “cilvēks, kurš atkal padarīja Krieviju diženu”.

Un šajā lielajā ģeopolitiskajā drāmā viss ir ironiski saistīts – vai viņš piepildīs šo ambīciju, tagad lielā mērā būs atkarīgs no Baltā nama saimnieka. Līdz šim Putins varēja būt samērā pārliecināts, ka viņam izdodas manipulēt ar Trampu – veikli spēlējot uz viņa vājības pret glaimiem, lai radītu iespaidu par īpašu saikni starp abiem. Taču laipošanai ir robežas. Tagad Tramps vēlas reālus draudzības pierādījumus, un pirmais solis ir pamiera vienošanās.

Maskava jau ir sākusi izrādīt pretestību, sakot, ka Ukraina izmantos pārtraukumu, lai pārgrupētos un atjaunotu spēkus. Taču, visticamāk, šie paziņojumi ir tikai teatrāls manevrs pirms neizbēgamās piekāpšanās, ko Krievija vēlāk pasniegs kā “lielu kompromisu”. Ja Putins patiešām būtu tāds stratēģis, par kādu sevi uzdod, viņš saprastu, ka beigās viņam nebūs citas izvēles kā piekrist pamieram. Putins, visticamāk, uzskata, ka viņam nav pamata baidīties no nenoteiktiem ekonomiskiem un finanšu sodiem, kurus Tramps piedraudējis ieviest.

Galu galā Krievija jau ir pakļauta neskaitāmām sankcijām un ir izdzīvojusi. Tomēr ir viens drauds, kas būtu daudz reālāks. Ja ASV piespiestu Saūda Arābiju palielināt naftas ieguvi, tas radītu krasu naftas cenas kritumu un samazinātu Putina kara mašīnas finansējumu. Vēl sāpīgāks trieciens būtu Trampa lēmums pilnībā atvērt ieroču krājumus Ukrainai un piegādāt tai visspēcīgākos bruņojuma veidus, ieskaitot HIMARS un ATACMS raķešu sistēmas, kuras Krievija visvairāk baidās redzēt frontē. Tomēr Putina instinkts būs turpināt vilkt laiku – cerot, ka starp Kijivu un Vašingtonu parādīsies plaisas, kuras viņš varētu izmantot.

Šī taktika var nest zināmu labumu, taču arī ievērojamu risku. Tramps ir nepacietīgs un steidzas – viņš vēlas ātri pabeigt šo karu un izpildīt savus solījumus. Viņa bēdīgi slavenā īsā uzmanības noturība var strādāt gan par, gan pret Putinu. Ja Krievijas līderis spēs piedāvāt savas ilgtermiņa miera prasības tā, lai tās šķistu “racionālas”, spiediens no ASV ātri vien atkal pāries uz Volodimiru Zelenski.

Un ja Ukrainas prezidents izrādīs pretestību, viņš var tikt attēlots kā īstais miera pretinieks. Trampa “pārliecināšanas” metodes ir brutālas. Ja Zelenskis nepakļausies, tas varētu nozīmēt pilnīgu militārās un izlūkošanas palīdzības pārtraukšanu Ukrainai, kas būtu līdzvērtīgs tās pamešanai plēsēju nagos. Taču Putina sākotnējie nosacījumi mieram ir absurdi augsti.

Šādu prasību nepieņemtu ne tikai Ukraina, bet arī visi ASV sabiedrotie un gandrīz visas pasaules valstis. Putins tagad atrodas diplomātiskā mīnu laukā, kur katrs solis jāveic ar vislielāko piesardzību. Neatkarīgi no tā, vai Trampam tas patīk vai ne, Krievijas stratēģija būs novilkt laiku – piedāvāt kādu nelielu piekāpšanos vienā vietā, taču apmaiņā pieprasīt kaut ko citu.

Un pat ja pamiera vienošanās tiks panākta, tas nenozīmē, ka karš drīz beigsies. Visticamāk, mēs nonāksim ilgstošā diplomātiskā strupceļā, kurā neviens nespēs izdarīt izšķirošo gājienu. 

 https://www.la.lv/putins-un-tramps-nav-lielakais-drauds-kas-patiesiba-sabote-mieru-un-dzen-krieviju-vel-dzilaka-haosa   

 “Krievi tik un tā apmānīs ASV” – ASV stratēģijas vietā tikai tukši tvīti                             

  29. marts 2025

Vācijas politologs Herfrīds Minklers intervijā ntv.de brīdina, ka Eiropa ir nonākusi sarežģītā ģeopolitiskā situācijā starp ASV prezidentu Donaldu Trampu, Krievijas līderi Vladimiru Putinu un Ķīnas vadītāju Sji Dzjiņpinu.                   

                                                                                                                              Viņš uzsver, ka Trampa neprognozējamība un stratēģijas trūkums apdraud Rietumus, kamēr Krievija neatteiksies no savām ciešajām saitēm ar Ķīnu, neskatoties uz ASV centieniem. Minklers, kurš gadiem mācījis Berlīnes Humbolta universitātē un sarakstījis grāmatu “Power in Transition” par Eiropas lomu 21. gadsimtā, piedāvā skaidru skatījumu uz globālajām varas cīņām.

Eiropa kā “sviestmaize” starp lielvarām
“Eiropieši šobrīd atrodas sviestmaizes pozīcijā,” saka Minklers, raksturojot ģeopolitisko spriedzi. No vienas puses, Vladimirs Putins “vajā, apdraud un iebiedē” Eiropu ar agresīvu politiku, tostarp draudiem Austrumeiropai. No otras puses, Donalds Tramps apdraud ASV aizsardzības lietussargu, kas gadiem bijis Eiropas drošības pamats.

“Tramps izraisa vislielākos nemierus,” viņš norāda, piebilstot, ka ilgtermiņā bīstami ir arī Putins un Sji Dzjiņpins, kuri vēlas vai nu demontēt Eiropas Savienību, vai mazināt tās ietekmi. Minklers uzsver, ka Eiropa ir viena no piecām pasaules lielvarām – līdzās ASV, Ķīnai, Krievijai un Indijai –, taču tās pozīcija ir trausla.

Trampa neprognozējamība un vara ASV
Minklers kritizē Trampa administrāciju par stratēģijas trūkumu. Tramps valda ar tvītiem un dekrētiem, apejot demokrātiskās institūcijas, piemēram, parlamentu un tiesu varu. “Trampam valdīšana ar tvītiem aizstāj demokrātisko konstitucionālo valsti,” viņš saka, norādot, ka tiesiskums un konstitūcija Trampam ir šķērslis.

Politologs pievērš uzmanību Trampa aliansei ar tehnoloģiju miljardieriem, piemēram, Īlonu Masku, kurš saņēmis uzdevumu samazināt ASV valdības aparātu. “Trampa otrā prezidentūra ir vērsta uz demokrātiskā likuma varas iznīcināšanu,” brīdina Minklers, piebilstot, ka tiesu vara šobrīd ir galvenais pretestības avots, bet Tramps var mēģināt pārņemt kontroli pār policiju vai militārajām struktūrām, lai apietu ierobežojumus.

Vai Tramps var atdalīt Krieviju no Ķīnas?
ASV viceprezidents Dž.D. Venss un valsts sekretārs Marko Rubio cenšas īstenot stratēģiju, kas atgādina Henrija Kisindžera 70. gadu politiku – attālināt Krieviju no Ķīnas, lai vājinātu abu valstu bloku. “Ķīna ir galvenais izaicinājums ASV hegemonijai,” skaidro Minklers.

Tomēr viņš ir skeptisks par šī plāna izdošanos: “Krievi tik un tā apmānīs ASV. Viņi neatteiksies no ciešajām saitēm ar Ķīnu.” Krievijas un Ķīnas sadarbība ir balstīta uz abpusēju izdevīgumu – Ķīna nodrošina ekonomisko atbalstu, bet Krievija piedāvā militāro un resursu potenciālu. Minklers uzsver, ka Trampa oportūniskā pieeja, kas koncentrējas uz īstermiņa darījumiem, nevis stratēģiju, padara ASV vāju šajā spēlē.

Eiropas dilemmas un Trampa nekonsekvence
Trampa neprognozējamība rada Eiropai praktiskas problēmas. “Ja ir kāda lieta, kas ir droša par Trampu, tā ir tā, ka nav skaidrs, ko viņš darīs nākamajā dienā,” saka Minklers. Viņš min piemēru ar tarifiem pret Meksiku un Kanādu, ko Tramps vienā dienā ieviesa, bet nākamajā atcēla.

Eiropiešiem jāizvēlas – glaimot Trampam vai stingri pretoties? “Daži saka, ka viņš ienīst vājus cilvēkus un ciena apņēmību, citi – ka vajag viņu samīļot,” skaidro Minklers. Francijas prezidents Emanuels Makrons un Lielbritānijas premjers Kīrs Stārmers mēģinājuši draudzīgu pieeju, taču bez redzamiem rezultātiem.

Eiropas ceļš uz neatkarīgu aizsardzību
Minklers uzskata, ka Eiropai jāstiprina sava aizsardzība, lai kļūtu par patstāvīgu spēlētāju. Viņš aicina eiropeizēt kodolieroču atturēšanu, iesaistot Franciju, Lielbritāniju un Vāciju. “Eiropiešiem vajadzīgs preventīvs līdzeklis, kas ietver arī Baltijas valstis, Poliju un Rumāniju,” viņš saka, uzsverot taktisko kodolieroču nozīmi pret potenciāliem draudiem, piemēram, no Putina.

“Visa lieta būs politiska spēle starp piecām lielvarām: ASV, Ķīnu, Eiropu, Krieviju un Indiju,” paredz Minklers. Šī cīņa vairs nebūs balstīta uz noteikumiem, bet uz varu. Trampa administrācijas vājums ir tās stratēģijas trūkums: “Viņi nezina, ko nozīmē reaģēt uz aktieri, kuram ir sava griba un savas kārtis.”

Tikmēr Eiropai jāizvairās no pārāk ciešas sadarbības ar Ķīnu, kas var apdraudēt demokrātiju, bet jāspēj veidot taktiskas alianses. Münklers uzsver, ka bez Eiropas atbalsta ASV nevar uzvarēt ekonomiskā cīņā ar Ķīnu vai ietekmēt Krieviju, kas turpinās paļauties uz Pekinu. https://www.la.lv/krievi-tik-un-ta-apmanis-asv-politologs-skaidro-eiropas-ka-sviestmaizes-lomu-saja-spele 

Latvijas prokremliskie aktīvisti lūdz Putina palīdzību, lai "apturētu politiskās represijas Baltijas valstīs"

9.03.2025

Latvijas prokremliskais aktīvists Vladimirs Buzajevs, savas un bijušās Eiroparlamenta deputātes Tatjanas Ždanokas izveidotās biedrības "Latvijas Cilvēktiesību komiteja" vārdā, vērsies pie Krievijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidentiem ar lūgumu "atbrīvot Baltiju no politiskajām represijām".

Vēstulē, kas nosūtīta Krievijas un ASV vēstniecībām Latvijā, un adresēta attiecīgi ASV prezidentam Donaldam Trampam un Krievijas līderim Vladimiram Putinam, aktīvists sūdzās, ka "Baltijas valstis atbalsta kara turpināšanu un veicina militāras propagandas vairošanu publiskajā telpā, kamēr, viņaprāt, Krievija un ASV dara pretējo - un esot ieinteresēta izbeigt militāro konfliktu Ukrainā".

“Jāatgādina, ka tā bija Krievija, kas 2022. gada 24. februārī īstenoja pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, kas turpinās jau vairāk nekā trīs gadus. Un lai gan Krievija apgalvo, ka “vēlas apturēt cilvēku nāves Ukrainā”, tā vēl pirms trīs dienām, 6. martā, atteicās no Zelenska rosinātās pagaidu uguns pārtraukšanas uz mēnesi, norādot, ka “šobrīd atelpa ir pilnīgi nepieņemama”.”

Arī Tramps, uzstājoties ar runu Kongresā, atklāja pasaulei savus ekspansīvos plānus norādot, ka “ASV ir nepieciešama Grendalnde, jo tas esot "globālas drošības jautājums". "Vienā vai otrā veidā mēs Grenlandi iegūsim,” vēstīja Tramps.

https://jauns.lv/raksts/zinas/644654-latvijas-prokremliskie-aktivisti-ludz-putina-palidzibu-lai-apturetu-politiskas-represijas-baltijas-valstis

Medijs: Lembergs, Petraviča, Točs - Latvijas “trampistu” vēstījumi stingri sakrīt ar Kremļa pielietoto retoriku

Teju katru dienu ASV prezidents Donalds Tramps nāk klajā ar jauniem, šokējošiem paziņojumiem, kas izaicina esošo pasaules kārtību. Latvijas Televīzijas raidījums “de facto” vēsta, ka pretrunīgi vērtētos Trampa vēstījumus ar prieku uztver ne vien Krievijas propaganda, bet arī atsevišķi politiskie spēki vai to pārstāvji Latvijā.

Pēdējie ASV soļi liecina par atkusni attiecībās ar Krieviju. ANO Drošības padome atbalsta ASV ierosinātu rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā, kas nenosoda Maskavas agresiju, Vašingtona pārtrauc kiberoperācijas pret Krieviju, atjauno diplomātiskās attiecības. 

Bijušais Latvijas vēstnieks ASV Andris Teikmanis to raksturo kā Krievijas uzvaru: “Iekšpolitiski, protams, Putins to noteikti var pasniegt kā viņa spožu uzvaru, kā viņa atgriešanos pasaules politikā, kā Zelenska sagrāvi, kā attaisnojumu visam tam, ko Krievija ir darījusi pēdējos trīs gadus.”

Ar pietāti pret Krieviju, ar pātagu – pret Ukrainu. Baltā nama saimnieks Donalds Tramps nosauca Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski par diktatoru, kurš esot uzsācis karu un nevēloties to pārtraukt. Tas izklausās tieši tāpat, kā runā agresorvalsts vadonis Vladimirs Putins. ASV un Krievija satuvinās ne vien vārdos, bet arī darbos. Un šis ir skaidrs signāls – Eiropai un Latvijai ir jāiegulda savā aizsardzībā vairāk.

Ikstens: "Mums ir jārīkojas!"

“Mums ir ļoti skaidri jāapzinās, ka šobrīd Amerikas Savienotās Valstis dara visu, lai raidītu signālus par to, ka tā pasaules kārtība, kas ir pastāvējusi 80 gadus, mainās. Mums nevajadzētu izlikties, ka šādu signālu nav. Un mums ir attiecīgi arī jārīkojas,” komentēja politologs Jānis Ikstens.

Pēc ASV un Ukrainas prezidentu tikšanās Ovālajā kabinetā viedokļi sadalījās. Vieni uzskatīja, ka tā bija Trampa sagatavota izrāde, lai pazemotu Zelenski un novirzītu fokusu no Krievijas. Citi piekrita Trampam un viņa viceprezidentam, kuri sarunu izgāšanā vainoja it kā nepiekāpīgo un nepateicīgo Volodimiru Zelenski. Šie vēstījumi sakrīt gan Kremļa, gan Trampa sekotājie

Salīdzinājums ar viesi, kurš izrāda necieņu mājas saimniekam, parādās gan Saeimas deputāta Alekseja Rosļikova (“Stabilitātei”), gan Krievijas propagandistes Margaritas Simonjanas izteicienos. Viņš gan līdzības retorikā sakās neredzam. “Nu, es teikšu tā: milzīga kļūda, ka visu laiku tagad sabiedriskie mediji mēģina likt paralēli starp Putinu un Trampu. Tā ir milzīga kļūda. Nevajadzētu to darīt, jo, ticiet man, Trampa kungs to mums pēc tam atgādinās,” raidījumam sacīja A. Rosļikovs.

Starp Trampa atbalstītājiem arī Aivars Lembergs 

Trampa vārdiem Zelenski lamā arī Zaļo un Zemnieku savienības sadarbības partijas vadītājs, ASV un Lielbritānijas sankcijām pakļautais Aivars Lembergs (“Latvijai un Ventspilij”), kurš savā ierakstā minējis, ka Zelenskis vēlējies “pasūtīt” ASV prezidentu, ka viņš nevēloties mieru, bet gan iestājoties par Trešo pasaules karu.

Komentēt šo izteicienu pēc būtības ne valdības pārstāvji, ne viņa partijas biedrs nevēlējās. Taču arī skaidri nenorobežojās. “Es piekrītu viņam, ka es tiešām arī vēlos pēc iespējas ātrāk, lai būtu miers, lai nebūtu trešais pasaules karš,” sacīja Saeimas deputāts, Ventspils vicemērs Guntis Blumbergs (“Latvijai un Ventspilij”).

“Trampistiem” un “putinistiem” mēdz sakrist ne vien domas, bet pat vārdu izvēle. Savā ierakstā sociālās tīklošanās vietnē “X” Saeimas deputāts Kristaps Krištopāns (LPV) kritizēja Zelenski par slikta tēla radīšanu un deva padomu – “nekad nekod rokā, kura tevi baro”.

"To pašu tajā pašā dienā teica Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova: “Viņš kož tai rokā, kas viņu baroja”. Krištopāns saka, ka sakritības ir nejaušas, jo viņš Krievijas un Baltkrievijas viedokļu līderu izteicieniem nesekojot. Taču arī viņš uzskata, ka strīdu ar Trampu izprovocējis Zelenskis."

Ramona Petraviča atbalsta visas Trampa metodes

Pārliecināta Trampa atbalstītāja, Saeimas deputāte Ramona Petraviča (LPV) ir atzīmējusi ar "patīk" ierakstu vietnē “Instagram” , kurā minēts, ka Zelenskis ir uzbrucis ASV prezidenta administrācijai. Petraviča paskaidroja, ka atbalsta visas Trampa metodes, tostarp radikālu līdzekļu izmantošanu, piespiežot Ukrainu sākt miera sarunas.

Trampa lēmumu apturēt militāro atbalstu, kas palīdz Ukrainai atvairīt Krievijas uzbrukumu, slavē arī Saeimas deputātes Lindas Liepiņas palīgs Sandris Točs (LPV), kuram pēc pašvaldību vēlēšanām varētu pavērties ceļš uz deputāta krēslu. Zelenska uzvedību Baltajā namā viņš salīdzina ar situāciju, kurā kāds būtu atnācis uz Latvijas Saeimu šortos un uzliktu kājas uz galda. 

Trampa idejas atbalsta labējie politiķi daudzās valstīs. Taču, kā saka Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks, vēsturnieks Gatis Krūmiņš, nevajadzētu tikpat kaismīgi slavēt visu, ko Tramps saka un dara starptautisko notikumu arēnā. “No politiķiem, kas ir pietiekoši atpazīstami, tā ir pietiekoši liela bezatbildība tādas lietas runāt, jo viņi dezorientē arī vēlētāju (..) Viņam [vēlētājam] pēc tam, ja, nedod Dievs, mums nāk kaut kāda kritiska situācija, būs diezgan grūti izvērtēt, ko vajag darīt un ko nevajag,” sacīja G. Krūmiņš.

https://jauns.lv/raksts/zinas/644671-medijs-lembergs-petravica-tocs-latvijas-trampistu-vestijumi-stingri-sakrit-ar-kremla-pielietoto-retoriku  

Mobilizējamies pēc lielām krīzēm

Valmieras augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš par vēsturiskās pieredzes aizmiršanas bēdīgajām sekām, cerībām jaunajā situācijā un par to, kādu politiķu mums trūkst…:

https://m.diena.lv/raksts/sestdiena/sonedel-sestdiena/labrit-14332808  

2025. gada 18. martā

Krišjānis Kariņš skaidro Krievijas mērķus, ASV politiku un drošību Eiropā

Bijušais premjerministrs (2019.-2023.) un ārlietu ministrs (2023.-2024.) Krišjānis Kariņš (JV), kas pašlaik ir vecākais padomnieks ģeopolitikas jautājumos starptautiskajā stratēģiskās komunikācijas aģentūrā "Kreab", intervijā LETA stāsta, kāpēc miers Ukrainā nav iespējams bez reālām Rietumu drošības garantijām, kāpēc ASV latvieši balsoja par Donaldu Trampu un kāpēc Eiropas lielākais apdraudējums ir galēji labējie spēki.

Krišjānis Kariņš skaidro Krievijas mērķus, ASV pol...

Sākšu ar aktuālo jautājumu par 30 dienu pamieru Ukrainā. Krievija ir formāli paziņojusi, ka tā neiebilst pamieram, vienlaikus tā ir izvirzījusi tādus nosacījumus, kas faktiski šo pamieru padara neiespējamu. Kā norāda daudzi analītiķi, Krievijas nosacījumi ir nekas cits kā pamiera noraidījums. Kas, jūsuprāt, notiks tālāk? Kāda būs ASV reakcija?

Process ar jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa iesaisti ir tikai sākuma stadijā. Nemainīgas paliek vismaz divas lietas: Krievija karo, lai iznīcinātu Ukrainu, un Ukraina cīnās par savu izdzīvošanu. Vienīgi, liekot lielu spiedienu uz Krieviju, ASV spētu panākt nozīmīgu pamieru, kas varētu nonākt līdz noturīgam mieram. Ir skaidrs, ka ASV ir gatavas izdarīt spiedienu uz Krieviju. Laiks rādīs, kāds tas būs. Līdz tam laikam Latvijai un Eiropai maksimāli jāturpina atbalstīt un stiprināt Ukrainu. Pašlaik ir četri spēlētāji - Ukraina, Krievija, ASV un Eiropa. Ukraina skaidri saprot, ka miers bez drošības garantijām nav nekā vērts. Krievija miera līgumu ar Ukrainu ievēros tikai tad, ja skaidri apzināsies, ka tā pārkāpšanai būs nopietnas militāras sekas. Jautājums, kādas varētu būt šīs drošības garantijas? Ja Krievijai nebūtu kodolieroču, stāsts būtu pavisam cits, bet tai diemžēl ir kodolieroči. Ir ļoti grūti panākt vienošanos ar agresoru, kuram ir virsroka, jo tam ir maza interese iet uz kompromisiem.

Vai nav izveidojusies pata situācija, jo ASV ir paziņojušas, ka Ukrainas drošība ir jāgarantē Eiropai, savukārt Kremlis ir paziņojis, ka nekad nepieļaus Eiropas miera uzturētāju izvietošanu Eiropā? Faktiski Maskava nepiekrīt nekādām Rietumu miera garantijām.

Tās ir redzamās pozīcijas. Pašlaik absolūti nav skaidrs, vai tiešām Amerika nepiedalītos Ukrainas drošības garantijās. Tramps noteikti vērtēs, kas ir viņa interesēs. Amerika jau cieta no tā, ka iepriekšējā prezidenta Džo Baidena laikā tā izveda savus spēkus no Afganistānas, kur tūdaļ talibi pārņēma varu. Turklāt talibi Afganistānā neapdraud Eiropu, bet krievi Ukrainā Eiropu apdraud. Ja amerikāņi pametīs Ukrainu, tas ļoti slikti atsauksies gan uz Trampu, gan Ameriku kopumā. Par Lavrova (Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs - red.) retoriku… Nu ko citu, lai viņš saka.

Tātad, jūsuprāt, Rietumu drošības garantijas Ukrainai ir iespējamas?

Es teiktu, ka bez stingrām drošības garantijām karš Ukrainā nebeigsies.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir paudis, ka četras okupētās Ukrainas teritorijas viņš nekad neatdos. Vai tas nozīmē, ka Ukrainai būs jāsamierinās ar teritoriju zaudēšanu?

Tas vēl nav zināms. Nav pat zināms, vai mēs šā gada laikā tiksim līdz miera sarunām, kurās runāt par šīm teritorijām. Var atsaukties gan uz Somijas pieredzi Otrā pasaules karā, gan uz Korejas pieredzi pēc Korejas kara. Lai gan Korejas karš vēl līdz šai dienai nav beidzies, ir demilitarizētā zona un aktīva karadarbība nenotiek, bet pamiers, nevis miers, ilgst jau 70 gadus. Ukrainā visi šie scenāriji ir iespējami. Es nevaru iedomāties situāciju, ka Ukrainas valdība "de iure" atzītu teritoriju zaudēšanu. "De facto" kara apstākļos tās, protams, ir okupētas teritorijas. Ukraina cīnās, lai tās atgūtu un nezaudētu vēl vairāk teritorijas. Mēs visi ceram, ka karš varētu beigties, bet pašlaik nav indikāciju, ka tas varētu notikt tik ātri, kā par to daudz kur tiek runāts.

Vai jūs pieļaujat, ka savu ambīciju dēļ Tramps, lai panāktu mieru, varētu piekrist Putina prasībai "de iure" atzīt Krievijas okupētās teritorijas kā agresorvalsts sastāvdaļas?

Ziniet, prognozēt Trampa rīcību ir ļoti grūti. Viens ir skaidrs, viņš grib visu darīt citādi nekā līdz šim. Tomēr tas nav galvenais jautājums. Panākt pamieru ir viens, bet izbeigt karu pavisam kas cits. Lai panāktu mieru, jābūt skaidrībai, kas Krieviju atturēs no tālākas karadarbības. Daudzie vārdi, papīra smērēšanas, "de iure" vai "de facto" atzīšanas ir interesanti, bet otršķirīgi. Pirmšķirīgi ir tas, vai pretī Krievijai būs pietiekami nopietns militārs spēks. Eiropas valstis piedāvā savus karavīrus, lai tie atrastos Ukrainā un stiprinātu tās militārās spējas. Svarīgi, lai Tramps tam piekrīt un sniedz savu militāro atbalstu, varbūt ne Ukrainai, bet Lielbritānijai un Francijai. Abu šo valstu bruņotie spēki ir atkarīgi no amerikāņu atbalsta loģistikā, informācijā, iespējams, arī komandvadībā. Ja amerikāņi piekristu atbalstīt britus un francūžus, tā būtu situācija, kas Latvijas un visas Eiropas drošībai būtu ļoti labvēlīga. Ja tāda atbalsta nav, jautājums, vai Ukraina vispār piekristu tādam mieram. Ulmaņlaikos, kad nebija parlamenta, pieņēma lēmumu nepretoties un piekrist, ka Latvijā ienāk krievu karaspēks. Doma bija - liksim viņus mierā un viņi liks mūs mierā. Izrādījās pilnīgi citādi. Pašlaik mums likumā ir noteikts, ka, ja Latvijā sākas karadarbība, vienalga, vai frontāla vai tie ir zaļie cilvēciņi, mūsu bruņotie spēki jau kaujas. Valdībai pat nav jāpieņem lēmums pretoties, tas jau notiek, pirms valdība sanāk uz sēdi.

Tā ir atšķirība no 1940. gada.

Kardināla atšķirība. Turklāt Latvijā visu laiku atrodas NATO spēki, kuriem ir uzdevums mūs atbalstīt. Ukraiņi, līdzīgi kā mēs, saprot, ka, ja viņi padodas, Ukraina vairs nepastāv. Ukraiņiem nav ko zaudēt. Ukraina saražo 50% no visa tai nepieciešamā bruņojuma. Amerika visvairāk ir nepieciešama tieši informatīvajā atbalstā ar izlūkdatiem. Ar laiku to varētu pārņemt ES, kas ar savu iedzīvotāju skaitu un ekonomiku ir līdzvērtīga partnere ASV. Tikai ES līdz šim nav pienācīgi ieguldījusi savā aizsardzībā.

Putins ir izteicies, ka miera sarunās ar Trampu viņš vēlas runāt ne tikai par Ukrainu, bet plašāk par visu Austrumeiropas reģionu. Ko, jūsuprāt, viņš ar to domā?

Putins ar karadarbības palīdzību grib atjaunot Krievijas impēriju. Iemesls, kāpēc viņš pašlaik neiet tālāk par Ukrainu, ir tas, ka viņš dabūtu pa nagiem. Eiropa ir tik spēcīga, ka Krieviju noēstu pilnībā. Kad es vēl biju premjers un Briselē runāju ar NATO ģenerāļiem, viņi man skaidroja, ka militārais potenciāls ir ļoti svarīgs. Un Eiropai tas ir daudzkārt lielāks nekā Krievijai, kas nespēj iekarot vienu pašu Ukrainu. Krievijai līdztekus militārajai ir vēl viena fronte, kas ir propaganda. Ja nevar uzvarēt Eiropu kā kopumu, tad tā ir jāsaskalda. Ungāriju atskalda, Slovākiju atskalda, Vāciju mēģināja atskaldīt (caur vēlēšanām - red.), neizdevās. Un tas process jau nebeigsies. Putins jau ir karā ar Eiropu, mēģinot mūs saskaldīt un vājināt.

Ja situācija ar Eiropas militāro potenciālu ir tik laba, kāpēc mēs nespējam Putinam Ukrainā sadot pa zobiem?

Jo vairāku gadu garumā lielās valstis Ukrainai bruņojumu deva, nosacīti runājot, pusstundu par vēlu. Arī tagad situācija līdz galam vēl nav mainījusies, lai gan domājams, ka Vācija varētu sākt piegādāt "Taurus" raķetes. Iemesls, kādēļ ieročus nedeva, bija maldīgās bailes no eskalācijas. Ja Krievija gribētu izmantot kodolieročus, jo frontē iet slikti, tad tas jau būtu izdarīts, kad krievi cieta zaudējumus pie Harkivas. Kremlim kodolieroču izmantošana būtu pašnāvība.

Tomēr jautājums, kas virmo daudzu prātos, - cik droša ir Latvija? Vai Krievija militāri apdraud Baltiju?

Krievija militāri apdraud visu Eiropu. Līdz šim Krieviju no plašāka uzbrukuma ES teritorijā ir atturējis NATO aizsegs, kur ASV no 1949. gada bija drošības pamatgarants. Līdz ar Trampa stāšanos amatā ir jautājums, vai joprojām tas tā ir. Pašlaik nav nekādu indikāciju, ka tas tā nebūtu, bet retorika, kas nāk no Baltā nama, ir kardināli atšķirīga no tā, ko līdz šim ir teicis ikviens Amerikas prezidents. Es nesaredzu, ka pašlaik Latvijai un Eiropai ir lielāks militārs apdraudējums. Tas, ka Krievija ir drauds, ir fakts, bet nedomāju, ka pašlaik apdraudējums ir lielāks kā pirms pāris gadiem. Krievija jau trīs gadus netiek galā ar Ukrainu, kur nu vēl ar ES un NATO. Manuprāt, mūsu lielākais drauds ir nevis ārējs militārs apdraudējums, bet iekšpolitisks apdraudējums, kas ir kopīgs visai ES. Proti, tie ir galējie labējie politiskie spēki, kas daudzās valstīs iegūst līdz pat 30% vēlētāju balsu. Šie spēki atbalsta Krievijas politiku, nevēlas atbalstīt Ukrainu, apšauba NATO utt. Maskavai daudz lētāk un vieglāk ir vājināt Eiropu no iekšienes nekā no ārpuses. Latvijas lielākais drauds ir vāja valdība, vāja politiskā vadība, kas dod iespēju citiem spēkiem nākt pie varas. Tas, manuprāt, ir mūsu lielākais drauds.

Vai NATO 5. pants ir tikpat stingrs kā pirms Trampa, un vai militāra apdraudējuma gadījumā mēs vēl joprojām varam paļauties uz ASV aizsardzību?

Pašlaik, ja klausās atbildīgo amatpersonu, tostarp NATO ģenerālsekretāra Marka Rutes, izteikumus, tad NATO 5. pants ir spēkā, nekas nav mainījies. Tomēr pasaule ir mainījusies. ASV ies prom no Eiropas kontinenta, lai gan ne simtprocentīgi. Par amerikāņu klātbūtnes samazināšanu Eiropā tiek runāts jau kopš 2009. gada, kopš prezidenta Baraka Obamas laikiem. Proti, uzstādījums ir, ka Eiropai NATO ietvaros pašai jāuzņemas lielāka atbildība par savu drošību. Tramps ir atmodinājis Vāciju, Franciju, arī Lielbritāniju, šīs lielvalstis grib uzņemties lielāku lomu Eiropas aizsardzībā. Eiropas Komisija ir nākusi klajā ar priekšlikumu, ka dalībvalstu izdevumi aizsardzībai netiks iekļauti budžeta deficītā. Tāpat 150 miljardi eiro tiks novirzīti kopējam aizsardzības fondam. Tas, ka ASV samazinās savu klātbūtni Eiropā, ir neizbēgami. Nezināmais ir tas, cik strauji viņi to gribēs darīt un vai tas notiks tādā tempā, lai Eiropa spētu šīs funkcijas pārņemt. Tādēļ mūsu valdībai nevajadzētu biedēt cilvēkus, bet skaidri pateikt, kāds ir rīcības plāns, lai maksimāli samazinātu iespēju, ka varētu notikt karš. Krievu agresiju var apturēt tikai spēks un vara. Ir vajadzīga militārā vara.

Vērojot Krievijas propagandas raidījumus, kur izskan Kremļa retorika, rodas priekšstats, ka Eiropa Krieviju kaitina, bet tas arī viss. Proti, Krievija Eiropu uztver par kaitinošu traucēkli, bet diemžēl no mums nebaidās.

Eiropa nav tik nespējīga, kā tai pašai šķiet, nemaz nerunājot par Krievijas domām. Tajā pašā laikā nenoliedzami, ka bez ASV Eiropai būtu grūti pildīt visas tās aizsardzības funkcijas, kādas ir NATO. Tomēr Amerika vēl nesaka, ka tā tūdaļ pilnībā pametīs Eiropu. Tramps diezgan agresīvi un biedējoši liek saprast, ka ar viņa palīdzību varētu nerēķināties, bet tajā pašā laikā nevar izslēgt, ka tā ir taktika, lai panāktu, ka Eiropa izdara to, ko amerikāņi sen ir gribējuši, - vairāk līdzekļu iegulda savā aizsardzībā. ES valstu kopējie izdevumi aizsardzībai ir lielāki nekā Krievijai, arī skaitliskais armiju sastāvs ES ir lielāks nekā Krievijai. Taču vājais punkts ir ES iekšējā saskaldītība. To pārvar vienīgi ar ASV palīdzību un NATO virspavēlniecību, kas arī ir amerikāņu virspavēlniecība. Latvija pareizi dara, ka sadarbojas ar Lietuvu, Igauniju un Poliju. Apsveicami, ka mēs palielinām savu aizsardzības budžetu. Nevar izslēgt, ka mums izdevumi aizsardzībai būs jākāpina vairāk nekā par 4% no IKP. Ļoti svarīgi, ka mūsu bruņotie spēki turpina pilnveidot savas kaujas spējas saskaņā ar NATO aizsardzības plāniem. Mūsu pamatuzdevums ir teritoriālā aizsardzība, un bruņoto spēku skaitliskais sastāvs ir ārkārtīgi svarīgs. Jo vairāk mēs apmācīsim savus cilvēkus, jo spēcīgāki mēs būsim, un jo mazāk krievs domās, ka mēs esam viegls kumoss. Mums sevi jāpadara par tādu kumosu, kas iesprūst rīklē. Mēs nevaram ietekmēt to, ko dara ASV, bet mēs tiešā veidā ietekmējam to, ko darām paši. Valdībai skaidrāk jākomunicē, kas ir darāms, īpaši civilajā aizsardzībā. Piemēram, vai katrs ārsts zina savu uzdevumu ārkārtas situācijā?

Cilvēki dzird Trampa paziņojumus, lasa Rietumvalstu medijus, kur dažādu domnīcu eksperti ir visai kritiski par ASV izolacionisma tendencēm un Eiropas drošību. Tam iepretī ir mūsu valsts augstāko amatpersonu paziņojumi, ka ASV joprojām ir mūsu uzticamākais partneris, ka mums ir kopīgas vērtības. Rodas sajūta, ka Latvijas politiķi dzīvo paralēlā realitātē, kur dominē vēlmju domāšana. Vai tā ir pareizākā komunikācija ar sabiedrību?

Es pats vēl nesenu biju viena no šīm amatpersonām, un bijušo kolēģu kritizēšanu var uztvert dažādi. Bet es šajā komunikācijā saskatu trūkumus. Nav pretrunu teikt, ka ASV ir mūsu galvenais stratēģiskais partneris un gan Latvijai, gan Eiropai ir jādara viss, lai uzturētu labas attiecības ar Ameriku. Vienlaikus ir jārunā par to, ko mēs varam darīt, lai justos drošāk. Tur jāstrādā trijos līmeņos. Es sagaidītu skaidru uzrunu no valdības vadītājas, kur tiktu paskaidrots, kāda ir aktuālā situācija, kādi ir draudi un riski un kas ir jādara, lai mēs būtu drošāki. Lai nebūtu panikas, cilvēkiem ir jāzina, ko darīt, ja notiek ļaunākais. Skaidrs rīcības plāns samazina iespēju, ka tas ļaunākais varētu notikt. Līdztekus ir ļoti intensīvi diplomātiski jāstrādā ar mūsu Eiropas partneriem un Kanādu. Lai tāda maza valsts kā Latvija tiktu uztverta kā līdzvērtīga partnere, mums ir jāstrādā trīs reizes aktīvāk nekā pārējiem. Es neesmu pārliecināts, vai mēs tādi esam. Visbeidzot, ir jābūt valdības pilnvarotiem diplomātiem, kas strādā Vašingtonā un regulāri tiekas ar senatoriem un kongresmeņiem. Mums vajadzētu ieguldīt vairākus miljonus eiro, lai reklāmās visai Amerikai parādītu mūsu zēnus, kas ir karojuši līdzās amerikāņiem Afganistānā, demonstrējot fotogrāfijas ar mūsu vienībām, arī kritušajiem. Latvijai ir jāatgādina amerikāņiem, ka tad, kad viņiem vajadzēja, mēs stāvējām plecu pie pleca ar viņiem. Respektīvi, Amerikā mūsu diplomātiem ir jānodarbojas ar propagandu un tiešiem kontaktiem ar politiķiem. Pašlaik Latvija šīs iespējas neizmanto. Ir pēdējais brīdis to darīt. Līdz ar Trampu ir radušās bailes, ka ASV var aiziet no Eiropas, bet mums vajag, lai tās saglabā interesi. Tāpēc mums amerikāņiem jāstāsta, ko mēs paši darām - mēs ieguldām savā aizsardzībā, ka mēs bijām kopā ar amerikāņiem Afganistānā un Irākā. Mēs pildījām savu sabiedroto pienākumu un, ja vajadzēs, darīsim to atkal.

Par iespējamo Francijas un Lielbritānijas kodollietussargu. Rietumu analītiķi ir norādījuši, ka bez ASV kodolaizsardzības franču un britu kodollietussargs nav pietiekami efektīvs. Turklāt Francijas kodoldoktrīna aizliedz izvietot atomieročus ārpus Francijas. Ir maz cerību šo doktrīnu izmainīt, jo otra lielākā parlamenta partija, kas ir Marijas Lepēnas galēji labējie, ir kategoriski pret to. Cik lielā mērā kodolspēju ziņā Eiropa var paļauties uz Francijas un Lielbritānijas aizsardzību?

Eiropai nav reālu alternatīvu ASV kodolaizsegam. No vienas puses, kāda starpība, vai izmanto desmit vai simts kodolieročus. Beigti mēs visi esam šā vai tā.

Tas ir svarīgi atturēšanas politikai.

Precīzi. Tur diemžēl svarīgs ir arī kodolieroču skaits un dažādība. Mani ir pārsteidzis tas, ka 80 gadus ilgā Savienoto valstu politika var tik īsā laikā tikt grozīta un apšaubīta, faktiski ar viena prezidenta ievēlēšanu. Ja līdztekus ASV Francijas prezidents Emanuels Makrons, kas labi saprot Krievijas draudus, paziņotu, ka zem sava kodollietusarga ņem Baltiju, mēs varētu justies dubultdroši. Taču drauds ir tas, ka līdz ar vēlēšanām Francijas iekšpolitika var mainīties tikpat krasi kā Amerikas. Mēs zinām, ka pēc 2027. gada vēlēšanām Francijai būs jauns prezidents.

Pārejot pie ASV, vai jums kā cilvēkam, kas nāk no trimdas aprindām, ir skaidrs, kādēļ tik daudzi latvieši balsoja par Trampu? Vai viņi nesaprata, ka tas ir drauds Latvijas drošībai?

Amerikas latvieši vēsturiski vienmēr ir balsojuši par republikāņiem, jo viņi bija visasāk noskaņoti pret Padomju Savienību. Vēsturiskajai inercei bija sava loma. Katram, kurš balsoja par Trampu, bija sava motivācija. Viens uztraucās par ekonomiku, cits par migrāciju. Interesanti būtu saprast, ko šodien domā par Trampu balsojušie latvieši. Redz, balsojot par Trampu, tu nedabū tikai vienu lietu, piemēram, žogu uz Meksikas robežas, tu dabū visu komplektu. Tramps ir viens rets politiķis, kurš dara to, ko viņš teica pirms vēlēšanām. Tas, ko viņš dara iekšpolitikā, ir nedaudz šķebinoši, kā viņš mēģina paplašināt prezidenta varu.

Vai jūs piekrītat Latvijas Ārpolitikas institūta direktoram Kārlim Bukovskim, ka ASV gaidāma konstitucionālā krīze, jo Tramps vienā brīdī neizbēgami sabadīsies ar tiesu varu?

Viņš jau to dara. Krīze iestāsies tad, ja Tramps ignorēs tiesas lēmumu. Bet tad arī likumdevējs varētu sākt citādi skatīties uz Trampu. Katram cilvēkam ir robeža, kad tiek pateikts: pietiek. Es pats nekad nebūtu varējis iedomāties, ka Amerika ievēlēs tādu prezidentu kā Tramps, kas, manuprāt, iet pret vairākiem Konstitūcijas pamatprincipiem. Lielais jautājums, cik ilgi Tramps noturēs parlamenta vairākumu.

Vai pēc diviem gadiem, kad būs parlamenta un gubernatora vēlēšanas, vēlētājs pateiks jūsu pieminēto: pietiek?

Es domāju, ka tas brīdis varētu pienākt ātrāk. Tramps stāsta, ka līdz ar tarifiem var būt īslaicīgas grūtības. Bet tās sāpes jau nebūs miljardieriem, tās būs vienkāršajiem algota darba darītājiem, kas skaita naudu. Ja grūtības skars vidusšķiras amerikāņus, neapmierinātība būs ļoti liela. Bet, ja inflācija nebūs tik liela un Amerikas ekonomika būs noturīga pret Trampa tarifiem, tad tālākais ir neskaidrs. Pieredze rāda, ka maz kas ir mūžīgs un politiskais svārsts šūpojas no vienas puses uz otru.

Mēs atceramies, kas notika ar Kapitolija ieņemšanas mēģinājumu, kad Tramps paziņoja, ka vēlēšanas ir nozagtas. Vai kas tāds varētu atkārtoties?

Mēs esam bezprecedenta situācijā. Tramps visus apsūdzētos vardarbīgajos Kapitolija grautiņos attaisnoja. Šo radikālo iedzīvotāju vidū tagad ir liels pacēlums, kas ir drauds Amerikai. Cik tas ir liels, es nevaru komentēt.

Pēdējais jautājums par iekšpolitiku. Kā jūs vērtējat valdības "restartu"?

Manā skatījumā "restarts" ir jauni mērķi, jauna vīzija, un līdz ar to viena otra lieta mainās. Tas, ko es redzu, - viena otra lieta (ministri) mainās, bez vīzijas, bez plāna, bez nekā. Pašreizējos apstākļos es to saredzu kā lielu problēmu. Jo tagad, kad cilvēkos ir bažas un nedrošība, vajadzīga stingra un skaidra vadība.

https://jauns.lv/raksts/zinas/645737-krisjanis-karins-skaidro-krievijas-merkus-asv-politiku-un-drosibu-eiropa

 

Trump, Justice and Retribution

Investigating Trump, Project 2025 and the future of the United States | Four Corners

https://www.youtube.com/watch?v=t3jqALQgBzw  

 How Europe must respond as Trump and Putin smash the post-war order

The region has had its bleakest week since the fall of the Iron Curtain. The implications have yet to sink in

Feb 20th 2025

The PAST week has been the bleakest in Europe since the fall of the Iron Curtain. Ukraine is being sold out, Russia is being rehabilitated and, under Donald Trump, America can no longer be counted on to come to Europe’s aid in wartime. The implications for Europe’s security are grave, but they have yet to sink in to the continent’s leaders and people. The old world needs a crash course on how to wield hard power in a lawless era, or it will fall victim to the new world disorder….: https://www.economist.com/leaders/2025/02/20/how-europe-must-respond-as-trump-and-putin-smash-the-post-war-order

Donalda Trampa atgriešanās

 Dokumentāla filma

https://www.tv.lv/go/1343220289   

20 January 2025

Billionaire wealth grew by $2 trillion in 2024 alone, equivalent to roughly $5.7 billion a day, at a rate three times faster than the year before. An average of nearly four new billionaires were minted every week. Meanwhile, the number of people living in poverty has barely changed since 1990, according to World Bank data.

20th January 2025

 

• Oxfam predicts there will be at least five trillionaires a decade from now.
• 204 new billionaires were minted in 2024, nearly four every week.
• Sixty percent of billionaire wealth is now derived from inheritance, monopoly power or crony connections, as Oxfam argues that “extreme billionaire wealth is largely unmerited.” 
• Richest 1 percent in the Global North extracted $30 million an hour from the Global South through the financial system in 2023.
• Oxfam urges governments to tax the richest to reduce inequality, end extreme wealth, and dismantle the new aristocracy. Former colonial powers must address past harms with reparations.

Billionaire wealth grew by $2 trillion in 2024 alone, equivalent to roughly $5.7 billion a day, at a rate three times faster than the year before. An average of nearly four new billionaires were minted every week.

Meanwhile, the number of people living in poverty has barely changed since 1990, according to World Bank data.

In 2024, the number of billionaires rose to 2,769, up from 2,565 in 2023. Their combined wealth surged from $13 trillion to $15 trillion in just 12 months. This is the second largest annual increase in billionaire wealth since records began. The wealth of the world’s ten richest men grew on average by almost $100 million a day —even if they lost 99 percent of their wealth overnight, they would remain billionaires.

Last year, Oxfam predicted the emergence of the first trillionaire within a decade. However, with billionaire wealth accelerating at a faster pace this projection has expanded dramatically —at current rates the world is now on track to see at least five trillionaires within that timeframe.

This ever-growing concentration of wealth is enabled by a monopolistic concentration of power, with billionaires increasingly exerting influence over industries and public opinion.

Oxfam publishes “Takers Not Makers” today as business elites gather in the Swiss resort town of Davos and billionaire Donald Trump, backed by the world’s richest man Elon Musk, is inaugurated as President of the United States.

“The capture of our global economy by a privileged few has reached heights once considered unimaginable. The failure to stop billionaires is now spawning soon-to-be trillionaires. Not only has the rate of billionaire wealth accumulation accelerated —by three times— but so too has their power,” said Oxfam International Executive Director Amitabh Behar.

“The crown jewel of this oligarchy is a billionaire president, backed and bought by the world’s richest man Elon Musk, running the world’s largest economy. We present this report as a stark wake up-call that ordinary people the world over are being crushed by the enormous wealth of a tiny few,” said Behar.

The report also shines a light on how, contrary to popular perception, billionaire wealth is largely unearned —60 percent of billionaire wealth now comes from inheritance, monopoly power or crony connections. Unmerited wealth and colonialism —understood as not only a history of brutal wealth extraction but also a powerful force behind today’s extreme levels of inequality— stand as two major drivers of billionaire wealth accumulation.

Oxfam’s calculates that 36 percent of billionaire wealth is now inherited. Research by Forbes found that every billionaire under 30 has inherited their wealth, while UBS estimates that over 1,000 of today’s billionaires will pass on more than $5.2 trillion to their heirs over the next two to three decades.

Many of the super-rich, particularly in Europe, owe part of their wealth to historical colonialism and the exploitation of poorer countries. For example, the fortune of billionaire Vincent Bolloré, who has put his sprawling media ‘empire’ at the service of France's nationalist right, was built partly from colonial activities in Africa.

This dynamic of wealth extraction persists today: vast sums of money still flow from the Global South to countries in the Global North and their richest citizens, in what Oxfam’s report describes as modern-day colonialism.  

• The richest 1 percent in Global North countries like the US, UK and France extracted $30 million an hour from the Global South through the financial system in 2023.
   
• Global North countries control 69 percent of global wealth, 77 percent of billionaire wealth and are home to 68 percent of billionaires, despite making up just 21 percent of the global population.
   
• The average Belgian has about 180 times more voting power in the largest arm of the World Bank than the average Ethiopian.

Low- and middle-income countries spend on average nearly half of their national budgets on debt repayments, often to rich creditors in New York and London. This far outstrips their combined investment in education and healthcare. Between 1970 and 2023, Global South governments paid $3.3 trillion in interest to Northern creditors.

The history of empire, racism and exploitation has left a lasting legacy of inequality. Today, the average life expectancy of Africans is still more than 15 years shorter than that of Europeans. Research shows that wages in the Global South are 87 to 95 percent lower than wages in the Global North for work of equal skill. Despite contributing 90 percent of the labor that drives the global economy, workers in low- and middle-income countries receive only 21 percent of global income.

Globally, women are more often found in the most vulnerable forms of informal employment, including domestic work, than their male counterparts. Migrant workers in rich countries earn, on average, about 13 percent less than nationals, with the wage gap rising to 21 percent for women migrants.

“The ultra-rich like to tell us that getting rich takes skill, grit and hard work. But the truth is most wealth is taken, not made. So many of the so-called ‘self-made’ are actually heirs to vast fortunes, handed down through generations of unearned privilege. Untaxed billions of dollars in inheritance is an affront to fairness, perpetuating a new aristocracy where wealth and power stays locked in the hands of a few,” said Behar.

“Meanwhile, the money desperately needed in every country to invest in teachers, buy medicines and create good jobs is being siphoned off to the bank accounts of the super-rich. This is not just bad for the economy —it’s bad for humanity."

Oxfam is calling on governments to act rapidly to reduce inequality and end extreme wealth:

• Radically reduce inequality. Governments need to commit to ensuring that, both globally and at a national level, the incomes of the top 10 percent are no higher than the bottom 40 percent. According to World Bank data, reducing inequality could end poverty three times faster.  Governments must also tackle and end the racism, sexism and division that underpin ongoing economic exploitation.  
   
• Tax the richest to end extreme wealth. Global tax policy should fall under a new UN tax convention, ensuring the richest people and corporations pay their fair share. Tax havens must be abolished. Oxfam’s analysis shows that half of the world’s billionaires live in countries with no inheritance tax for direct descendants. Inheritance needs to be taxed to dismantle the new aristocracy.  
   
• End the flow of wealth from South to North. Cancel debts and end the dominance of rich countries and corporations over financial markets and trade rules. This means breaking up monopolies, democratizing patent rules, and regulating corporations to ensure they pay living wages and cap CEO pay. Restructure voting powers in the World Bank, IMF and UN Security Council to guarantee fair representation of Global South countries. Former colonial powers must also confront the lasting harm caused by their colonial rule, offer formal apologies, and provide reparations to affected communities. 

 

Notes to editors

Download Oxfam’s report “Takers not Makers” and the methodology note.

According to the World Bank, the actual number of people living on less than $6.85 a day has barely changed since 1990.

Billionaire data is based on Oxfam's analysis of Forbes’ Real-Time Billionaire List as of the end of November 2024 and is adjusted to inflation to 2024 prices.

Forbes data indicates that the largest annual increase in billionaire wealth ($5.8 trillion) occurred in 2021, during the COVID-19 pandemic. It was driven largely by governments injecting trillions of dollars into the economy.  

Oxfam calculates that 60 percent of billionaire wealth is either from crony or monopolistic sources or inherited. Specifically, 36 percent is inherited, 18 percent comes from monopoly power, and 6 percent is from crony connections.

Research by Forbes found that, for the first time since 2009, every billionaire under 30 inherited their wealth —“a sign that the ‘great wealth transfer’ has begun.”

According to UBS, more than 1,000 billionaires are expected to pass $5.2 trillion to their heirs over the next 20 to 30 years.

Vincent Bolloré bought several former colonial companies in Africa, taking advantage of the wave of privatizations spurred by the structural adjustment programs imposed by the IMF and the World Bank in the 1990s. This strategy enabled Bolloré to build an extensive transport-logistics network in Africa, operating in 42 ports across the continent.

Amin Mohseni-Cheraghlou’s research shows that the average Belgian has about 180 times more voting power in the International Bank for Reconstruction and Development (IBRD), the largest arm of the World Bank, when compared to the average Ethiopian.

On average, low- and middle-income countries are spending 48 percent of their national budgets on debt repayments.

In 2023, the average life expectancy in Africa is 63.8 years, compared to 79.1 years in Europe.

Jason Hickel, Morena Hanbury Lemos and Felix Barbour found that “Southern wages are 87 percent to 95 percent lower than Northern wages for work of equal skill. While Southern workers contribute 90 percent of the labor that powers the world economy, they receive only 21 percent of global income.”

According to the ILO, women in the informal economy are more often found in the most vulnerable situations, for instance as domestic workers, home-based workers or contributing family workers, than their male counterparts.

ILO data also shows that migrant workers in high-income countries earn about 12.6 percent less than nationals, on average. The pay gap between men nationals and migrant women in high-income countries is estimated at 20.9 percent, which is much wider than the aggregate gender pay gap in high-income countries (16.2 percent).
 https://www.oxfam.org/en/press-releases/billionaire-wealth-surges-2-trillion-2024-three-times-faster-year-while-number