Par laikmeta draudiem un problēmām

 

Vēlos jūs iepazīstināt ar ļoti saturīgu, veselā saprātā iedibinātu analīzi par pašreizējo ģeopolitisko situāciju, kas tieši korelē ar idejām un priekšlikumiem, kas izteikti grāmatā “Kā atbrīvoties no totalitārisma važām. Izaicinājums pārvarēt politisko nevainību”.  Kā arī apliecina autora pasaules redzējuma objektivitāti, dod pārliecību par šeit iztirzāto problēmu aktualitāti un to atrisināšanas vitālo nepieciešamību mūsdienu situācijā.  Arī sniedz izjūtu, ka tomēr neesmu vientuļš savā dzīves pozīcijā un uzskatos. 

Partijas “Jabloko” līderis Grigorijs Javļinskis no humānisma pozīcijām (tomēr nedrīkst aizmirst arī Krievijas pozīcijas specifiku!) ne tikai definē un konkretizē mūsdienu civilizācijas krīzes cēloņus, bet formulē un piedāvā reālus risinājumus, kā pārvarēt krīze. To konstruktīvā izvērtēšana un pārdomāta īstenošana dzīvē tagad var kļūt par mūsdienu civilizācijas izdzīvošanas garantu un humānismā iedibinātā cilvēces progresa priekšnoteikumu.

Atklāts paliek jautājums: vai rīcībspējīgie cilvēki un galvenokārt demokrātisko valstu politiskie līderi uztver, saprot un tomēr spēs adekvāti rīkoties, lai novērstu draudīgo pasaules kārtības apokalipsi?!!

(raksta oriģināls lasāms vietnē https://www.yavlinsky.ru/article/titanic/   

https://www.facebook.com/reel/571874555599855  

Rakstā izdarītie akcenti ir manējie. 

FECI, QUOD POTUI, FACIANT MELIORA POTENTES

POLITISKAIS STARPLAIKS

Par  laikmeta draudiem un problēmām          

Grigorijs Javlinskis

23.12.2024.

 Pasaules kārtība, kas izveidojusies pēc Otrā pasaules kara beigām un pastāvējusi gandrīz 80 gadus, aiziet — agrākais  laikmets ir beidzies, bet jaunais vēl nav iestājies. Spriežot pēc tiem procesiem, ko mēs vērojam, lielajā politikā  to nesaprot un neapzinās: esošajiem politiskajiem līderiem, kā arī viņiem pietuvināto personu lokam, šķiet, nav īsta priekšstata ne par jauno pasaules kārtību,  ne jauno laiku.

Un tas ir visbīstamākais un sarežģītākais vēsturiskais brīdis, lai  rastu ceļu uz pozitīvu perspektīvu. 2024. gada beigās pirmo reizi daudzu gadu desmitu laikā mēs  reāli nonācām uz liela mēroga militāras sadursmes robežas, izmantojot ja ne kodolieročus (kaut arī tas ir pilnīgi iespējams), tad pēc savas destruktivitātes,- tiem pielīdzināmus. Eskalācija progresē un pieņemas spēkā gandrīz  katru dienu. Tie nav ne abstrakti draudi, ne blefs, ne šantāža.  Profesionālu ekspertu vērtējumā riski patiesībā ir ļoti augsti (1).

Globālajā politikā praktiski nav palikušas efektīvas atturošas starptautiskās struktūras, institūcijas, instrumenti. Gadu desmitiem darbojusies Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), ANO Drošības padome, EDSO zaudē savu agrāko nozīmi. Jautājums par jaunu institūciju izveidošanu vai jau esošo reformēšanu augstā politiskajā līmenī pat netiek nopietni apspriests, trūkst izpratnes par strauji progresējošiem objektīvajiem procesiem. Pasaule nonākusi ģeopolitiskā vakuumā — bez strādājošām starptautiskām politiskajām institūcijām, bez atturēšanas līgumiem, bez iedarbīgas diplomātijas. Un tas notiek laikā, kad   civilizāciju apdraud nāvējoši bīstami ieroči un militārais  konflikts ar kodollielvaru tiešu un netiešu iesaisti ir karstā fāzē.

Šādā situācijā mēs nenonācām vienā mirklī. Pie tā novedušie   procesi sākās pirms aptuveni 35 gadiem, sevi demonstrējot šokējošos notikumos. Tie bija satricinājumi Krievijai, kas atstāja milzīgu iespaidu uz cilvēku  apziņu un priekšstatiem: Padomju Savienības sabrukums, kas  izvērtās pēc neveiksmīgām 1990.gadu ekonomiskajām un politiskajām reformām, asiņains karš Čečenijā.

Pārmaiņas Krievijā, smagā ekonomiskā situācija un dziļā   politiskā krīze noveda pie Maskavas pozīciju īslaicīgas  vājināšanās pasaules arēnā, kas nenoliedzami ietekmēja amerikāņu politisko mentalitāti — ASV uz kādu laiku kļuva par vienpolārās pasaules līderi. Vienpolāra — kā tolaik tika uzskatīts, ne tikai sakarā ar vienas valsts acīmredzamo ekonomisko un  militāro pārākumu pār visām citām, bet arī tās dominanci orientieru izvēlē ceļā uz brīvāku, taisnīgāku, demokrātiskāku un drošāku pasauli mums visiem. Bet kā tad pasaules elite izmantoja   pavērušās iespējas?

Pēc Aukstā kara beigām un atteikšanās no bruņošanās sacīkstēm Rietumu ekonomikā atbrīvojās milzīgas summas, kas bija jānovirza tā dēvētās trešās pasaules valstu attīstībai - izglītībai, veselības aprūpei, biznesa attīstībai. Taču tā vietā ietaupītie miljardi tika investēti finanšu piramīdās. Rezultātu nelika ilgi  gaidīt: strauji pieaugusī plaisa starp bagātajiem Rietumiem un  nabadzīgajām trešās pasaules valstīm kļuva par vienu no galvenajiem priekšnoteikumiem 2001. gada 11. septembra teroraktiem ASV. Turpinājums bija neveiksmīgās amerikāņu  militārās kampaņas Afganistānā, Irākā, Lībijā un Sīrijā. Savienotās Valstis šajās operācijās vēlamo nav sasniegušas un novedušas šos reģionus haosā. Turklāt 1990. gados finanšu  piramīdās ieguldītie līdzekļi izšķīda vēsturē lielākās 2007.-2008. gada ekonomiskās krīzes gaitā. Šīs krīzes sekas bijušas  katastrofālas un daudzviet pasaulē jūtamas vēl joprojām.

Visi šie pēdējo trīsarpus gadu desmitu vērienīgie satricinājumi ir kļuvuši par vienu no pasaules pārmaiņu faktoriem. Tomēr   situācijas īpatnība ir tāda, ka šajos pašos gados, iztrūkstot pozitīvām kvalitatīvām pārmaiņām pasaules situācijā, sāka veidoties būtiskas, cita rakstura kvalitatīvas pārbīdes - pilnīgi negaidītas un ar praktiski neprognozējamām sekām.

Populisms vienmēr ir bijis lielākā vai mazākā mērā politiskās dzīves sastāvdaļa. Tomēr mūsdienu populisms pasaules politikā ir īpašs. Tā kvalitatīvā atšķirība no līdzšinējām marginālajām formām ir tā, ka mūsdienu populisms ir kļuvis par gandrīz absolūtu politisko dominanti, kas pauž un īsteno ohlokrātiju, kas savukārt veidojas un nostiprinās mentāli informatīvajā telpā ar digitālo tehnoloģiju, interneta, sociālo tīklu palīdzību. Šāds politiskais populisms pieņem kvalitatīvi atšķirīgas formas un mērogus, nekā iepriekš.

Kā zināms, ohlokrātija (burtiski - pūļa kundzība) ir                   demokrātijas pagrimums, līdz pat izdabāšanai masu                    acumirklīgajām iegribām. Tās ir emocijas un kaislības, kas prevalē pār prātu, tas ir  vispārējs realitātes izpratnes trūkums un nespēja adekvāti novērtēt draudus. Šodienas apstākļos tieši šī tendence dominē, un praksē tiek realizēta caur politisko populismu. Sauksim to par ohlopopulismu.

Kopš 2000. gadu beigām sociālie tīkli no populāras aktivitātes internetā pārvērtās par globālu sociāli sabiedrisku parādību, interneta pūlis ir ieguvis dominējošu nozīmi politikā. Cilvēciskās vērtības, nacionālās intereses, izpratne par globālo un reģionālo perspektīvu — tas viss pārstāja būt noteicošais faktors politisko lēmumu pieņemšanā. Politiķi-ohlopopulisti tagad vadās pēc noskaņām sociālajos tīklos, pakļaujas absurdai un bieži vien savtīgai interneta kopienu loģikai, iet interneta pūļa pavadā. Turklāt, savulaik autoritatīvo pasaules līmeņa tradicionālo mediju ietekme un loma turpina  kristies. Lai arī ārēji ohlopopulisti tiecas atbilst sociālajos tīklos veidotajām noskaņām un vēlmēm, patiesībā bieži vien viņi realizē šauru, slēgtu un principiāli antidemokrātisku grupu intereses. Un tādējādi notiek demokrātijas esenciāls krahs, pagaidām vēl saglabājoties tās ārējai redzamībai un formai. Mūsdienu digitālās tehnoloģijas dod populistiem praktiski neierobežotas iespējas. Pasaule grimst haosā.

Nav grūti pamanīt, ka pasaules vadošie politiķi, īpaši                  rietumvalstīs, Krievijas-Ukrainas konflikta kontekstā apspriež jebko, un argumentē savus apsvērumus ar   jebko, bet tikai ne no cilvēku dzīvības saglabāšanas pozīcijas — galvenā vērtība šajā diskursā nebūt nav pirmajā vietā.

Sekas cilvēcisko vērtību aizskalošanai no politikas un                  pieaugošajai plaisai ar realitāti ir acīmredzamas: galu galā  populisti nespēj pildīt savus nereālistiskos vēlētājiem dotos solījumus, un centienos attaisnot savas neveiksmes sāk nodarboties ar ienaidnieku - iekšējo vai ārējo - meklēšanu. Tā, iekšpolitikā tiek likts pamatakmens autoritārismam,                    totalitārismam — līdz pat fašismam. Un ārpolitikā, kā mēs labi   zinām, ienaidnieku meklēšana ir ceļš uz karu.

Izšķirošā instrumentāli praktiskā loma vērienīgajā ohlokrātijas  politiskajā īstenošanā, proti, pūļa vēlmju un valdonīgo ambīciju apmierināšanai populistiskā veidā, kas ved pie nelikumības un vardarbības un kundzības, - pieder internetam un sociālajiem tīkliem. Informācijas plūsmas pamatu tagad veido emocijas un viedokļi, kas dominē internetā, nevis reāli notikumi. Vairs nedarbojas līdzšinējā ziņojumu sistematizācija un hierarhija: blogera diletanta vērtējums ar miljons abonentu izrādās ietekmīgāks par zinātnieka - eksperta analīzi un argumentiem. Aizspriedumi mūsdienās tiek uzskatīti par normu. Ziņojumiem par faktiem bez to aizspriedumainas interpretācijas parasti nav nozīmes. Tādējādi rodas paralēla informācijas plūsma, kas tikai formāli saistīta ar īstenību. “Tas paver milzīgas iespējas manipulēt ar informatīvo dienas kārtību un caur to arī ar politiku, lai mērķtiecīgi panāktu ekonomiskās, bet perspektīvā - arī politiskās varas vērienīgu pārdali,” par to jau 2020. gadā rakstīju savā rakstā  “Informācijas ohlokrātija” (2).

Īpaši spilgti šīs tendences manāmas Amerikas politikā. Par  soctīklu lomu ASV prezidenta vēlēšanās 2016., 2020. un 2024. gadā teikts un rakstīts ne mazums: manipulācijās ar sabiedrisko domu, izmantojot sociālos tīklus, tika vainoti gan demokrāti, gan republikāņi. Bet ir arī citi piemēri. Tā, 2024. gada decembrī Rumānijas Konstitucionālā tiesa anulēja valsts prezidenta vēlēšanu rezultātus tāpēc, ka viens no kandidātiem priekšvēlēšanu kampaņas gaitā izmantoja “agresīvu propagandu, pārmērīgi ekspluatējot sociālo tīklu platformu algoritmus” un tādējādi dezinformēja Rumānijas vēlētājus(3). Tiesa apgalvoja, ka kandidāts ar digitālo tehnoloģiju un  mākslīgā intelekta palīdzību ir manipulējis ar vēlētāju balsīm.

Mūsdienās pieaugošās briesmas ir tādas, ka ohlokrātija ar jaunu informācijas un digitālo tehnoloģiju palīdzību noved pie populistu un aiz tiem stāvošu savtīgo manipulatoru varas, kas  galu galā pārvērtīs absolūto pilsoņu vairākumu par sava veida  moderniem vergiem. Un tas nebūt nav pārspīlējums, ne  fantastisks tālas nākotnes scenārijs.

Informācijas haoss paver plašas perspektīvas manipulēšanai ar cilvēku apziņu un viedokli: mūsdienu tehnoloģijas pēc savām iespējām un sekām jau sen ir pārspējušas klasisko drukāto izdevumu cenzūru un izrādījušās daudz efektīvākas par parasto propagandā balstītu  “smadzeņu skalošanu”. Un tiešām, smadzenes skalot vairs nevajag — cilvēka apziņa tagad formējas caur soctīkliem.

Ilgu laiku pastāvēja ilūzija, ka internets ir alternatīva                   tradicionālajai televīzijai, ka piekļuve milzīgam informācijas resursu daudzumam bez acīmredzamiem cenzūras ierobežojumiem veicinās domāšanas neatkarības attīstību. Tikai tagad nāk atziņa, ka šī vīzija ir maldīga. Iespējams, cenšoties mainīt bīstamās tendences, pavisam nesen Austrālijas parlaments pieņēma lēmumu aizliegt piekļuvi sociālajiem tīkliem bērniem un pusaudžiem, kas jaunāki par 16 gadiem (4). Tomēr tiešs aizliegums diezin vai būs efektīvs, turklāt, atklāts ir jautājums, ko darīt ar to cilvēku, kas vecāki par 16 gadiem, maldināšanu?!

Zīmīgi, ka 2024. gada decembra sākumā Oksfordas universitātes izdevniecība par gada vārdu angļu valodā runājošajā pasaulē nosauca “Brain ROT” — “smadzeņu puve” vai “smadzeņu  pūšana”. Izdevniecība norāda, ka aizejošajā gadā šis vārds ir kļuvis īpaši populārs sociālajos tīklos un tiek stingri lietots blogeru leksikonā (5).

Šāds vārdu salikums, iespējams, vislabāk raksturo notiekošo ne tikai soctīklu ierindas lietotāju, bet arī uz  interneta pūli orientēto politiķu - populistu galvās.

Jau vairākus gadus pasaulē pastiprinās tendence kvalitatīvus  ziņu medijus izstumt no informatīvā lauka. Ziņu aizvietošana ar masu lietotāja ģenerētajām informatīvajām vēstīm vairs nav neatkarīga parādība: mediju auditorija un soctīkli apzināti izspiež ziņu saturu no savām platformām (piemēram, Kanādā Facebook un Instagram absolūti oficiāli bloķē saites uz ziņām).

Mūsdienās informācijas telpā valdošo tendenču izpēte rāda, ka laikā, kad auditorija arvien vairāk nogurst no politiskajām ziņām un izdara izvēli par labu izklaides saturam, informācijas plūsma turpina strauji pieaugt un praktiski vairs nav strukturējama un formatējama. The Economist nesenais                   novērtējums apliecina, ka nākamajos četros gados informācijas plūsmā būs vērojama viedokļu dominance pār faktiem. Turklāt, jo  ekstrēmāka ievirze būs šiem viedokļiem, jo labāk tie izplatīsies. Tikt galā ar šo plūsmu droši vien nespēs vairs ne esošās mediju platformas, ne pašreizējie politiskie līderi (6). Jau šodien varam vērot, kā ohlopopulisms kļūst par vienu no iemesliem politiskajām krīzēm Vācijā, Francijā, Dienvidkorejā. Par ohlopopulisma briesmām mums atgādina četrus gadus senā Breksita dramatiskās sekas Lielbritānijā.

Nākotnē mūs sagaida vēl sarežģītākas un neprognozējamas parādības, kas saistītas ar mākslīgā intelekta - AGI (7) ieviešanu sabiedriski politiskajā realitātē. Bet pat tas vēl nav viss! Tuvojas pagaidām hipotētiska, bet jau izstrādāta mākslīgā  superintelekta (ASI) ēra — sistēma ar intelektuālām iespējām, kas pārspēj cilvēciskās, un spēj ģenerēt idejas, kas sniedzas tālu pāri visam, ko cilvēki spēj izdarīt vai pat iztēloties. Tāpēc šodien īpašs jautājums ir par to, kā cilvēka apziņai, cilvēka dvēselei pārvarēt uzmācīgo interneta tīklu haosu, kā saglabāt demokrātisku politiku, kā norobežot to no ohlokrātijas un populisma, t.i., no histēriskām formas ziņā un pēc būtības neadekvātām pūļa prasībām. Tam jākļūst par galveno uzdevumu, veidojot jaunu pasaules iekārtu. Šī uzdevuma risināšanu nedrīkst  atlikt uz ilgāku laiku. Jo tā var palaist garām brīdi, kad vēl var reāli  mainīt strupceļā vedošo, postošo kursu un glābt civilizāciju no haosa.

Un haoss jau ir klāt. XX gadsimta beigu — XXI gadsimta          sākumā notikušie pasaules satricinājumi kombinācijā ar mūsdienu digitālajām tehnoloģijām ir noveduši pie politiskās entropijas un nekārtības globalizācijas. Pasaule iegājusi ohlokrātijas un agresīva politiskā populisma laikmetā, zudis priekšstats par nākotni cilvēces attīstības koncepcijas formā.

Situācija pasaulē arvien vairāk atgādina 1914. gada katastrofas  priekšvakaru, kad politiķi un lielvalstu elites, principā nevēloties karu, virzījās uz to arvien tuvāk un nonāca pie globāla militāra konflikta ar 38 valstu piedalīšanos, kurā gāja bojā, pēc dažādiem aprēķiniem, 15 līdz 22 miljoni cilvēku (8). Jāpievērš uzmanība, ka arī tad, XX gadsimta pašā sākumā,  cilvēce piedzīvoja spēcīgu tehnoloģisko revolūciju: parādījās  telefons, telegrāfs, lidmašīnas, iekšdedzes dzinēji, automašīnas, principiāli jauni bruņojuma veidi (ķīmiskie ieroči). Tas viss  aizēnoja reālās briesmas un draudus, kas bija viens no izšķirošajiem faktoriem absurdā pasaules kara (rezultātā, arī valsts apvērsumam Krievijā 1917.gadā) sākšanai. Arī mūsdienās, tāpat kā pirms 110 gadiem, jauni izgudrojumi un modernās tehnoloģijas, apsteidzot cilvēka apziņu, aktivizē negatīvās emocijas cilvēkos un atkal ved cilvēci pretī ļoti bīstamu notikumu attīstībai.

Pēckara Eiropas iekārta, kuras pamatā ir cilvēktiesības un cilvēka dzīves prioritāte, faktiski ir zaudējusi aktualitāti un vairs nav mūsdienu politikas pamats un galvenā jēga. Krievijas un Ukrainas konflikts aizēnoja acīmredzamo sociālpolitisko krīzi  Eiropas Savienībā. Tas neatvairāmi noved pie nopietnām ekonomiskām un sociālām problēmām un līdz ar to veicina gan labēji radikālu, gan kreisi radikālu spēku nostiprināšanos daudzās Eiropas valstīs.

  LAIKMETA PĀRSTĀVIS — DONALDS TRAMPS

ASV prezidenta vēlēšanās pārliecinošu uzvaru izcīnīja Donalds Tramps. Pateicoties sava rakstura īpatnībām, specifiskajai uzvedības manierei un agresīva amerikāņu biznesmeņa pieredzei, Tramps, labāk kā neviens cits, visaugstākajā līmenī realizē   politikā  populismu tā mūsdienu  izskatā, paužot pūļa, ohlusa jeb, kā dažkārt mēdz teikt, “vienkāršās tautas” iegribas.

Jo ko sola Tramps? Vismazāk nodrošināto iedzīvotāju slāņu interešu ātrāku apmierināšanu: nodokļu samazināšanu, nozīmīgu deregulāciju (valsts uzraudzības samazinājumu privātajā biznesā), tirdzniecības tarifu - muitas nodevu paaugstināšanu importētājiem (ieskaitot importētājus no ES) līdz 10-20% (Ķīnas precēm — gandrīz līdz 60%), nelegālo migrantu masveida deportāciju, atteikšanos no klimata pārmaiņu dienaskārtības. Visa tā vietā koncentrēšanos uz enerģētiku un derīgo izrakteņu ieguvi (izmantojot frekinga tehnoloģiju ieguves intensificēšanai). Kādus soļus konkrēti Tramps spers visu šo solījumu īstenošanai, pagaidām nav skaidrs. Tāpat kā  nav atbilžu uz jautājumiem, ko pie šādas politikas darīt ar krasu valsts parāda palielināšanos un kritiski pieaugošu budžeta deficītu. Taču ažiotāža tirgos un presē jau ir ļoti pamanāma.

Attiecībā uz Trampa ārpolitiku - vadoties gan no paša ievēlētā prezidenta un viņam tuvo aprindu pēdējo četru gadu laikā teiktā, gan no tā, kas tika publicēts politoloģiskajos medijos, var teikt, ka amerikāņu ārpolitika būs balstīta uz vienkāršu principu: ASV sargās tikai savas nacionālās intereses un rūpēsies vienīgi par drošības apdraudējumiem Ziemeļamerikā. Vašingtonai vairs nevajag būt atbildīgai par plašas pasaules kārtības uzturēšanu, un tai nav jāiesaistās  cīņā ar valstīm, kas tieši  neapdraud  pašas Savienotās Valstis (neatkarīgi no briesmām un draudiem, ko šīs valstis nes savos reģionos).

Saskaņā ar Trampa ārpolitisko doktrīnu ASV ir apņēmušās  saglabāt nepārspējamu militāro spēku, bet tikai sevis aizstāvēšanai. Amerikāņi vairs negrasās iet uz militāras  sadursmes riskiem ar Krieviju ne Ukrainas, ne Baltijas valstu dēļ. Tāpat ASV nav vajadzīga konfrontācija ar Ķīnu Taivānas    dēļ. Kāpēc Pentagonam jāsargā no husītiem Sarkanajā jūrā Ķīnas tirdzniecība ar Eiropu?! Priekš kam Vašingtonai kaut kādas alianses ar eiropiešiem vai aziātiem?! Lai ar Eirāziju nodarbojas eirāzieši! Tramps rēķinās ar Savienoto Valstu ģeogrāfisko izolāciju, savu kodolarsenālu, spēju kontrolēt Klusā un Atlantijas okeāna ziemeļu daļas, lai turētu potenciālos agresorus pa gabalu. Tāpat Trampa koncepcija paredz mazināt starptautisko tiesību nozīmi un jau tā praktiski nestrādājošo starptautisko organizāciju — piemēram, ANO, ANO Drošības padomes, PTO u.tml., lomu. Tas būs mēģinājums vājināt ierobežojumus - juridiskos un institucionālos, kurus “pasaules liberālā kārtība” uzliek Amerikas varai. Tramps uzskata, ka tādējādi samazināsies Vašingtonas konfrontācija ar Pekinu, ar Maskavu un pat ar Teherānu, jo tad varēs ignorēt šo starptautisko normu pārkāpumus. Tāpat varēs vairs nesatraukties par demokrātijas likteni kādās nelielās valstīs tūkstošiem kilometru aiz Amerikas robežām.

Tomēr izteiktas politiskās intereses gadījumā Tramps var veikt arī izņēmumus savā ārpolitikā. Jau viņa pirmā prezidenta amata laikā ASV veicināja Ābrahāma līgumu — līguma par Izraēlas attiecību normalizēšanu ar AAE, Bahreinu, Maroku un Sudānu, noslēgšanu. Tāpat Trampa valdīšanas laikā ar ASV starpniecību Serbija un Kosova piekrita ekonomisko attiecību normalizēšanai, bet Ēģipte kopā ar Persijas līča galvenajām valstīm noregulēja konfliktu ar Kataru. Turklāt 2020. gada februārī Savienotās Valstis noslēdza miera līgumu ar talibiem, kas Trampa administrācijas pēdējā valdīšanas gadā būtībā ļāva novērst  amerikāņu bojāeju karadarbībā Afganistānā.

Tomēr miera uzturētāja misija Trampam nebūt nav galvenais.    Protams, ja padomniekiem radīsies kādas miera iniciatīvas, tad kāpēc gan tās nerealizēt. Bet, lūk, ja runa ir par tirdzniecības  jautājumiem un ekonomiskajām interesēm, tad šeit ir iespējamas jebkādas nesaskaņas un konflikti: piemēram, kad Ķīna apdraud Taivānas pusvadītāju rūpniecību - pasaules lielāko čipu ražotāju, no kura atkarīga  arī ASV ekonomika. Vai arī, ja ASV pilsoņi kļūst par Irānas uzbrukumu upuriem - šajos gadījumos Tramps, šķiet, ir gatavs rīkoties arī tūkstošiem kilometru attālumā no ASV  krastiem.

Bet vispār America First, t.i. “Amerika ir pāri visam”, tas ir noteicošais virziens Donalda Trampa politikā. Un jāsaprot, ka tam būs graujošas sekas globālajai stabilitātei nākotnē. Pasaules vēsture, īpaši līdz 1945. gadam, praktiski neatstāj cerības, ka pašreizējā globālā politiskā krīze miermīlīgi nokārtosies pati no sevis. Turklāt, salīdzinot ar saviem konkurentiem, Savienotās Valstis šobrīd ir daudz mazāk varenas, nekā tas bija 1945. vai   pat 1991. gadā.

Mūsdienu pasaules iekārta var sabrukt šokējošā ātrumā. ASV atteikšanās no globālās ekonomikas aizsardzības tikai pastiprinās merkantilismu un protekcionismu. Viss tas, kas pēdējos gadu desmitos tika uzskatīts par normu – brīva tirdzniecība, netraucēta kontinentu un okeānu šķērsošana, citu  valstu iekarošanas nepieļaujamība,- tas viss izrādīsies pagātne. Trampa izolacionistiskās koncepcijas īpatnība un traģēdija - kas  pēc būtības ir ASV izveidojušās politiskās ohlokrātijas rezultāts, -  ir tā, ka šāda politika dod vēlamos augļus tikai īstermiņā. Ar laiku amerikāņi būs spiesti nožēlot savu izvēli “Amerika ir pāri visam”. Jā, haoss un anarhija nāks vispirms uz citām valstīm,    bet agri vai vēlu globālās katastrofālās izmaiņas nonāks arī līdz ASV. Tomēr Trampam apkārt esošie analītiķi uz to reaģē apmēram tā, kā teica viens no Mihaila Šolohova romāna            “Klusā Dona” varoņiem - “mirsti tu šonakt, es rīt!”

Tas, ka Trampa pirmais termiņš nav nejaušība, novirze no  ierastās normas, bet jaunas normas - tā paša ohlopopulisma, veidošana bija saprotams ja ne 2016., tad jau 2020. gadā noteikti.  Un pēc Dž. Baidena nākšanas pie varas bija jāmeklē risinājums šai problēmai. Tomēr jaunās satraucošās tendences ASV politikā tā arī netika apzinātas, un Trampa sakāve pagājušajās vēlēšanās izvērtās par viņa triumfālu uzvaru 2024. gada 5. novembrī.

Par šīm bīstamajām parādībām rakstīju 2020. gada novembra publikācijā “Trampa uzvara”: «… internets un jaunās digitālās tehnoloģijas līdz ar politiskās konkurences deformāciju ir novedušas pie tā, ka politiķu kā valstsvīru kvalitāte un profesionalitāte vairs nav noteicošā. Politikai ir nepieciešama organizācija, realizācija un izpildes kontrole. Patiesībā tam arī ir vajadzīgi pārvaldnieki — kompetenti, enerģiski, kārtīgi un adekvāti motivēti. Bet šodien mēs redzam pavisam citu ainu...   šo vēlēšanu reālā jēga nav tā, ka Tramps ir zaudējis, bet demokrāti ir uzvarējuši. Būtība ir tāda, ka vājš un netalantīgs politiķis ir cietis sakāvi, kamēr viņa partija ir būtiski nostiprinājusi savas pozīcijas visos citos varas atzaros. Un tā ir   ideāla situācija rīcībspējīgam labējam nacionālistam - populistam, kurš kandidēs par prezidentu 2024. gadā..." (9). Un pēc diviem mēnešiem, 2021. gada janvārī, rakstā “Put Your House in Order” es norādīju, ka Trampam ir izdevies izdarīt  galveno: «Viņš ir pārbīdījis rāmjus un sagatavojis nākamo autokrāta un populista nākšanu pie varas ASV... un šajā situācijā ir svarīgi nekļūdīties. Tuvākajā laikā populisms apbruņosies ar respektabilitātes stratēģijām, lai izskatītos solīds, ne margināls un tādējādi būtu perspektīvs politiskais virziens. Šis populisms novērstos no tiem saviem sekotājiem, kuri vulgāri liek kājas uz ASV Kongresa pārstāvju palātas spīkera galda. Mēs būsim liecinieki tam, kā populisms reizē ar institūciju sabrukumu pārtaps par bezalternatīvu “mūslaiku attīstības tendenci... "(10)

Trampa uzvara 2016. gada vēlēšanās un viņa atrašanās pie varas pirmā termiņa laikā pēc būtības ir ļāvusi noņemt daudzus morālus un profesionālus ierobežojumus politikā ne tikai republikāņu līdera atbalstītājiem, bet arī viņa oponentiem. Populistiskās manipulatīvās tehnikas ir stingri nostiprinājušās lielajā politikā, saturiskā dienas kārtība ir aizgājusi otrajā plānā, dodot vietu ārējām formām un  efektīviem paziņojumiem. Spilgts piemērs ir priekšvēlēšanu   kampaņas gaitā daudzkārt atkārtotais un bezgalīgi apspriestais republikāņu kandidāta solījums karu Ukrainā pabeigt 24 stundu  laikā. Un Trampa atgriešanās Baltajā namā ir tikai viens no ohlopopulisma (valdonīga politiskā populisma) kā dominējošā  vektora uzvaras aspektiem pasaules politikā.

Atkārtošu, runa nav vienkārši par kādu unikālu personību, bet gan par to, ka mūsdienu informācijas tehnoloģijas radījušas apstākļus labējo populistu, nacionālistu, izolacionistu, kam ir nosliece uz autoritārām vadības metodēm un manipulāciju ar   masu apziņu, noturīgai klātbūtnei varā. Tā ir ilgstoša daudzfaktoru krīze pasaules politiskajā sistēmā (sk. “Politiskā entropija”(11) un “Jaunā pasaules nekārtība” (12).

Šīs krīzes atšķirīgā iezīme ir politikas kopējā nobīde populisma virzienā un principiālā atteikšanas no politikas cilvēkcentriskā satura. Svarīgi atzīmēt, ka trampisms jau ir izgājis  tālu ārpus republikāņu atbalstītāju robežām ASV. Mēnesi pirms vēlēšanām The Economist publicēja rakstu  ar nosaukumu “amerikāņu politikas trampifikācija”(13).  Laikraksts norādīja, ka demokrātu un republikāņu kandidāta priekšvēlēšanu programmas savā starpā maz ar ko atšķiras, un ka Tramps “pārveidojis amerikāņu politiku pēc sava tēla un līdzības”. Bet tik tiešām, pirms vēlēšanām Tramps  solīja bombardēt Meksiku un deportēt nelegāļus, sauca opozīcijas politiķus par “iekšējiem ienaidniekiem” un apgalvoja, ka migranti “indē asinis” nācijai. Un, neskatoties uz to visu - vai varbūt pat pateicoties tam, Tramps ieguva gandrīz 50% vēlētāju balsu. Tādējādi iznāk, ka visi šie saukļi un aicinājumi vairs nav tikai margināļu nostāja, bet gan faktiski puses ASV iedzīvotāju uzskati XXI gadsimtā.

Iespējams, īpaši ietekmīga ASV iekšpolitikā un ārpolitikā tagad būs uzņēmēju miljardieru grupa — tehnokrāti no Silīcija ielejas. Pirmkārt, runa ir par tādām figūrām kā visiem pazīstamais Ilons Masks un mazāk pazīstamais Pīters Tīls, PayPal un Palantir līdzdibinātājs (ASV datu analīzes programmatūras izstrādātāju kompānija, kuras galvenie pasūtītāji ir militārās struktūras un specdienesti — tādi kā Pentagons un CIP, investīciju bankas un hedžfondi). Un, ja Maska loma Trampa uzvarā ir visai tieša - SpaceX dibinātājs iztērējis 277 miljonus dolāru republikāņu pēdējai kampaņai (14), tad Tīla līdzdalība nebija tik triviāla: ievēlētais ASV viceprezidents Džei Di Venss šajā pozīcijā nonāca, lielā mērā  pateicoties Tīla virzībai. Un tieši ar Vensu, nevis vienkārši ar  Trampu saista savus ilgtermiņa plānus tehnokrāti - miljardieri, kas ielauzušies lielajā politikā. Viņu galvenā nākotnes likme ir mākslīgais intelekts (AI), bet visa viņu            ideoloģija, lielākoties, ir tā, ka cilvēka vērtībai un sociālajām   problēmām vairs nav īpašas nozīmes. Ka valsts kā demokrātisks institūts mūsdienu reālijās ir mazefektīva un tikai bremzē   tehnisko progresu, mēģinot regulēt AI un kavējot kriptovalūtas industrijas attīstību. Pēc tehnokrātu - miljardieru domām, valsts jāpārvalda kā biznesa kompānija. Viņi uzskata, ka digitālās tehnoloģijas apvienojumā ar autoritāru pārvaldi atrisinās  visas problēmas (15).

Spriežot pēc Trampa izvirzītajām personālijām pēc ievēlēšanas, viņa valdību veidos vienīgi viņam paklausīgi un no viņa atkarīgi cilvēki — tādi, kas visos jautājumos un visos gadījumos teiks tikai “jā”. Autoritatīvajos Rietumu medijos uzskata, ka “Trampa atgriešanās pasludina jaunu naudas zelta laikmetu ASV politikā un diplomātijā”, un ka, acīmredzot, “viņš gatavojas sākt ar miljardieru kabinetu” (16).

Šo vēlēšanu rezultāts nav tikai Trampa personīgais nopelns, ne tikai individuāls fenomens. Trampa atgriešanās ir vēl viens svarīgs apliecinājums pēckara pasaules iekārtas ēras beigām un globālās nekārtības ofensīvas politiskās entropijas pieauguma rezultāts. Trends, ko simbolizē Tramps, gūst uzvaru daudzās pasaules valstīs. Tāpēc nevajadzētu šo parādību sašaurināt līdz “trampismam”. Tramps nav ne šī politiskā virziena radītājs, ne ideologs, viņš ir tikai pratis “apseglot vilni” un kļuvis par spilgtāko un varenāko ohlokrātiskā populisma pārstāvi pasaules politikā. Starp citu, pat ja viņš būtu zaudējis pēdējās vēlēšanās, šī tendence noteikti turpinātu pieaugt gan ASV, gan pasaulē.

OHLOPOPULISMS — SVINĪBAS UZ “TITĀNIKA”

Spilgts pierādījums pasaules politiķu nespējai saprast un stāties pretī mūsdienu izaicinājumiem ir šobrīd aizvien acīmredzamākais traģiskais politiskais un diplomātiskais  strupceļš, kurā nonākušas visas puses, kuras tā vai citādi iesaistītas Krievijas un Ukrainas konfliktā. Politiski diplomātiskais strupceļš atšķiras no militārā. Militārais strupceļš atspoguļo pretējo spēku objektīvo stāvokli, ņemot vērā to potenciālās iespējas. Kamēr politiski diplomātiskais strupceļš ir sekas profesionalitātes līmeņa samazināšanai pasaules politikā un diplomātijā, atteikšanās no fundamentālām vērtībām un vadošiem principiem.

Mūsdienu politiķi strādā visaptveroša populisma kontekstā un    tāpēc bieži nonāk strupceļā: viņi nespēj izprast un pareizi novērtēt perspektīvu. Ārkārtīgi skumji, bet nav brīnums, ka viņi tā arī nespēja saskatīt iespēju logu asinsizliešanas pārtraukšanai, kas pavērās laikā no 2022. gada rudens līdz 2023. gada ziemai. Tagad pazīstamais politologs Ivans Krastevs savā nesenajā publikācijā The Financial Times norāda: "specoperācija izgāzās 2022. gada septembrī. Tas, ko mēs redzam kopš tā laika, ir proksi karš pret NATO, kas notiek Ukrainas teritorijā.” (17) Pareizi. Tikai kāda cena samaksāta par šiem aizvadītajiem diviem gadiem un kas vēl priekšā?! Par to nez kāpēc vispār neviens nerunā.

Par Krievijas tiešas sadursmes draudiem ar NATO Ukrainas       teritorijā runāju jau 2021. gada vasarā (sk. “Tas būs karš nevis ar Ukrainu, bet ar visu Rietumu pasauli”(18). Bet toreiz to dzirdēt negribēja ne Krievijā, ne Rietumos. Tikai 2021. gada beigās daži Eiropā un Amerikā sāka apjaust, cik reāli ir militāra konflikta draudi, bet Krievijas t.s. opozīcijas vidē tā arī neko nespēja saprast līdz pat speciālās militārās operācijas sākumam.

2022. gada novembrī mana vēstulīte par nepieciešamību noslēgt  vienošanos par uguns pārtraukšanu un tam pavērušos iespēju logu ar Vatikāna vēstniecības Maskavā starpniecību tika nodota Romas pāvestam Franciskam. Taču arī viņa balss nebija dzirdama.

Savukārt, 2023. gada februāra sākumā “Novaja  gazeta” īss šīs uzrunas izklāsts tika publicēts kā aicinājums pārtraukt uguni (19). Tomēr arī toreiz praktiski neviens neko nesaprata — visi gaidīja izdomātu “uzvaru kaujas laukā”. Un brīdis tika palaists garām. Jau vairāk nekā tūkstoš dienu pasaules vadošie politiķi apzināti atsakās no jebkādiem lietišķiem diplomātiskiem mēģinājumiem apturēt cilvēku bojāeju un veselas valsts sagraušanu. Tā ir viena no galvenajām kļūdām visā Rietumu diplomātijā un ļoti lielā mērā arī Baidena administrācijā.

Atkārtošos, šādu lietu stāvokli pasaules politikā determinē ne tik daudz atsevišķu lēmumu pieņēmēju personiskās īpašības, cik fragmentācija un pakāpeniska, bet, iespējams, neatgriezeniska  valsts un pat visas sabiedrības svarīgāko darbības sfēru sabrukšana. Un tās tad ir sekas vērtību vadotnes zaudēšanai un tās nomaiņai - pateicoties soctīkliem, ar cinisku postmodernisma populismu.

Tajā pašā laikā tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem konsekventā Tuvo Austrumu krīzes padziļināšanā. Izraēla turpina karu, jo ne starptautiskās struktūras (ANO), ne ASV, ne Eiropas Savienība, ne ietekmīgās arābu valstis — ne atsevišķi, ne kopā, nespēj ne tikai realizēt praksē, bet nespēj pat piedāvāt teorētiski kādu skaidru drošības nodrošināšanas ilgtermiņa plānu. Pastāv   dziļa un pieaugoša plaisa starp deklarācijām un pat ANO līmenī pieņemtajiem lēmumiem un  iespēju    tos īstenot šodienas apstākļos.

Šāda pasaules iekārta ir politiskās entropijas un haosa, proti, globālo sociālo un politisko procesu sabrukuma un dezorganizēšanas pasaule. Piemēram, Krievijai ar tās milzīgo teritoriju un sarūkošo iedzīvotāju skaitu šāda pasaule ir īpaši bīstama. Un tam ir jāpretojas. Taču politiskās entropijas pārvarēšana prasīs principiāli jaunus risinājumus. Kamēr, laikam ritot, kļūst arvien mazāk pamata cerēt, ka Amerikas un Eiropas politiskās sistēmas veiksmīgi tiks galā ar  pieaugošā mēroga krīzi. Ļoti iespējams, ka pie pašreizējām politiskajām tendencēm Rietumu labklājības modeļa piemērs vairs nebūs darbspējīgs tādās valstīs kā Krievija. Politiskie procesi Rietumos, kā arī paši Rietumu politiķi arvien vairāk attālinās no demokrātisko un liberālo vērtību paraugiem, vispār no vispārcilvēciskām vērtībām.

Šo draudu izpratne savienojumā ar reālajām rūpēm par nākotni liek domāt, ka nāksies rēķināties pirmām kārtām ar saviem spēkiem ne tikai savas valsts iekšienē, bet arī starptautiskajās attiecībās. Mūsu laikmeta galvenā krīze ir ne tik daudz ģeopolitiskā konfrontācijā, cik nemanāmā, bet arvien pieaugošā cilvēcisko vērtību un jēgas zudumā pasaules politikā apvienojumā ar šīs problēmas izpratnes trūkumu. Tā ir notiekošā būtība! Ne ekonomiskie panākumi, ne militāro iespēju stiprināšana neatsver šo ideju deficītu. Šajā laikā politiķu primārās atbildības zona ir virzīties uz tādām galvenajām jēgpilnām nozīmēm, vērtībām un mērķiem kā cilvēku dzīvību glābšana, viņu brīvības, cieņas nodrošināšana un izaugsmes iespēju realizācija.

Svarīgi uzsvērt un vēsturiskā pieredze to pierāda, ka politikā, ja palaižam garām īsto mirkli, reālās iespējas kaut ko mainīt tiek zaudētas  uz ļoti ilgu laiku, bet dažos gadījumos — uz visiem laikiem. Un cilvēcei par to nākas dārgi maksāt.

Pēc 1945. gada izveidotā pasaules iekārta ir dziļā krīzē. Izskatās, ka šī iepriekšējā modeļa aiziešana jau ir neatgriezeniska. Mūsdienu globālo pārmaiņu īpatnība ir tā, ka pašreizējiem politiķiem, kas ir atbildīgi par lēmumu pieņemšanu, nav adekvātas izpratnes par notiekošo, kā arī nekādu solīdu priekšstatu par perspektīvu. Tas nosaka haosa rašanos un tālāku  izplešanos.

Arvien biežāk novēroto tieksmi pielāgoties pašreizējiem            apstākļiem var salīdzināt ar “Titānika” pasažieru vēlmi atrast     komfortablāku kajīti uz kuģa, kas neglābjami tuvojas katastrofālai sadursmei ar aisbergu. Tā, piemēram, valdošā sajūsma par Trampa  šokējošo atgriešanos Baltajā namā, ignorējot šī kambeka konteksta jēgu, ir kā triumfs uz “Titānika”. Jo kopumā notiekošais, ieskaitot arī Trampa uzvaru, ir process, kas draud ar vērienīgu, bet varbūt arī totālu sakāvi visiem kuģa pasažieriem, neatkarīgi no tā, kādas klases kajītes viņiem ir .

Nevajadzētu cerēt, ka pašreizējos apstākļos izdosies atrast ērtu  un drošu vietu. Ir nepieciešams rīkoties citādi — pēc iespējas ātrāk sākt mērķtiecīgi un konsekventi projektēt, būvēt un saskaņot kvalitatīvi jaunas starptautiskās drošības sistēmas un vienlaikus veidot principiāli jaunas  valsts nacionālās  institūcijas. Gan viens, gan otrs jāveido, balstoties uz humānisma pamatvērtībām, kuras var dēvēt par eiropeiskām, kristīgām vai vispārcilvēciskām.

Esmu pārliecināts, ka vissvarīgākais nākotnei ir vispārcilvēcisko  vērtību sistēmas apzināšana, izpratne un tās pieņemšana visiem par kopīgu  daudzpolārās pasaules attīstības centrālo vadotni, kā arī stingra apņēmība šo vērtību institucionalizācijai. Proti, runa ir par vērtību praktiskās realizācijas programmas izveidi, kurā iekļautos visa starptautisko un nacionālo valsts struktūru un institūtu sistēma.

Principiāli un ārkārtīgi svarīgi, lai tas viss būtu reāli aizsargāts (un tas ir liels, bet pagaidām neatrisināts uzdevums) no jaunāko digitālo tehnoloģiju un strauji attīstošā mākslīgā intelekta deformējošās ietekmes.

Citiem vārdiem sakot, jābūt gataviem īstenot tādas reformas, kas nodrošinās, ka jaunās tehnoloģijas, pati valsts ar tās institūtiem un vispār visa pasaules iekārta kalpotu Cilvēkam, nevis otrādi.