Valstu līderu ekskluzīvā atbildība

                                                                                                        Pro bono publico

       

Valstu līderu ekskluzīvā atbildība

          Vēsturiski valsts ir veidota un joprojām pastāv kā visaptveroša sociālās administrēšanas un sabiedrības organizācijas sistēma, vienlaikus arī kā varmācīgs, represīvs, likumpaklausības uzspiešanas aparāts. Tas uztur un garantē pie varas esošo politisko līderu pilnvaras, bet totalitārisma apstākļos pat noved pie diktatoru un despotu varas absolutizēšanas.

          Valstiskas sistēmas pastāvēšanu un funkcionēšanu nodrošina izveidotā varas hierarhija un tajā strādājošie cilvēki. Iekļauti sistēmā, būdami labi algoti profesionāļi, angažēti intelektuāļi, viņi - savu darba devēju interesēs, - rūpējas par izveidotās formālās demokrātijas sistēmas saglabāšanu, tās mērķtiecīgu un sekmīgu funkcionēšanu (lai gan nereti tas notiek pretēji sabiedrības interesēm). Sava sociālā statusa saglabāšanas un pašlabuma interesēs viņi kļūst par varas izlutinātiem, morāli brīvi interpretējošiem konformistiem, kuri faktiski ir pārdevuši savu profesionalitāti kopā ar tikumiem, nodevuši savu intelektu, talantus, prasmes, kompetenci (arī reputāciju)  varas elites, oligarhu un magnātu rokās. … turpinājums grāmatā “Kā atbrīvoties no totalitārisma skavām. Izaicinājums pārvarēt politisko vientiesību“: https://buki.lv/product/ka-atbrivoties-no-totalitarisma-skavam-e-gramata

                                                       *     *     *

Džefrijs Sakss un Bendija S. Lī: Trampa psihopatoloģijas iet plašumā

Džefrijs Sakss un Bendija S. Lī, Project Syndicate

Nu jau, šķiet, ik dienu ASV prezidents Donalds Tramps saasina savu politiku un personīgos uzbrukumus citām valstīm un to vadītājiem, trūcīgajiem, vājajiem un imigrantu ģimenēm. Pats pēdējais no tiem – Trampa atbalsts bezsirdīgajai rīcībai nošķirt imigrantu bērnus no viņu vecākiem. Lai gan sabiedrības dusmas ir piespiedušas viņu piebremzēt, nosliece uzbrukt drīzumā liks sevi manīt kaut kur citur.

Vairums ekspertu Trampa izvirdumus interpretē kā izdabāšanu savai politiskajai bāzei vai "iznešanos" kameru priekšā, vai tukšu bramanību nākotnes darījumu noslēgšanas labā. Mūsu viedoklis atšķiras. Saskaņā ar daudzu Amerikā atzītu mentālās veselības ekspertu viedokli mēs uzskatām, ka Tramps cieš no vairākām psiholoģiskām pataloģijām, kas padara viņu par tiešu un nepārprotamu draudu pasaulei.

Trampa rīcībā redzamas vismaz trīs bīstamu problēmu pazīmes: paranojas, empātijas trūkuma un sadisma. Paranoja ir tāda atsvešinātības no realitātes forma, kas indivīdam liek saskatīt neeksistējošus draudus. Cīnīdamies ar šiem saviem iedomātajiem draudiem, paranoisks indivīds var radīt apdraudējumu citiem. Empātijas trūkums var rasties no indivīda pārliekas aizņemtības ar sevi un raudzīšanās uz citiem kā tikai instrumentiem. Kaitēšana citiem neizraisa nekādu nožēlu, ja tā kalpo paša mērķiem. Sadisms nozīmē just patiku, nodarot citiem sāpes vai pazemojot, īpaši tos, kas pārstāv iedomātos draudus vai atgādina par paša trūkumiem.

Mēs uzskatām, ka Trampam šīs īpašības piemīt. Savus secinājumus mēs balstām uz viņa darbības novērojumu, uz to, kas zināms par viņa dzīves gājumu, un citu daudzajiem ziņojumiem, nevis uz kādas neatkarīgas psihiatriskās pārbaudes, uz ko iepriekš esam aicinājuši un aicinām atkal, rezultātiem. Taču mums nav nepieciešams uzzināt visu ainu, lai saprastu, ka Tramps pasaulei rada arvien lielākas briesmas. Zināšanas psiholoģijā mums saka priekšā, ka, šādam indivīdam iegūstot varu pār citiem, vērojama tendence minētajām īpašībām iet plašumā.

Lai savai kareivīgajai darbībai rastu kādu attaisnojumu, Tramps nemitīgi un nežēlīgi melo. Saskaņā ar kādu "Washington Post" analīzi kopš stāšanās amatā Tramps ir izteicis vairāk nekā 3000 viltus vai maldinošu apgalvojumu. Un, kā piezīmē "Washington Post", pēdējo nedēļu laikā viņa meli, šķiet, ir pastiprinājušies. Turklāt Trampa uzticības personas norādījušas, ka viņš arvien biežāk varētu ignorēt jebkādus mērenāka kursa padomus no apkārtējo puses. Nav neviena "pieaugušā", kurš varētu viņu apturēt, jo viņš ap sevi ir pulcinājis korumpētus un kareivīgus sirdsdraugus, kas gatavi darīt, kā viņš liks, – un tas viss ir pilnībā paredzams, ņemot vērā viņa psiholoģisko stāvokli.

Trampa negantie pārspīlējumi pēdējo nedēļu laikā liecina par arvien pieaugošu viņa simptomu pastiprināšanos. Piemēram, atkārtotie apgalvojumi, ka viņa tikšanās ar Ziemeļkorejas vadītāju Kimu Čenunu neskaidrais iznākums pielicis punktu kodoldraudiem, ko radīja Kima režīms, vai arī nekaunīgie meli, ka migrantu bērnu piespiedu atšķiršanu no viņu vecākiem pie dienvidu robežas ar Meksiku ir izraisījuši demokrāti, nevis viņa paša politika. "Washington Post" nesen saskaitīja 29 nepatiesus vai maldinošus paziņojumus tikai stundas laikā vien. Vienalga, vai tas veikts ar nolūku vai balstīts maldos, šāds nepārtrauktas melošanas līmenis ir patoloģisks.

Tā kā Trampam patiešām trūkst spēju pārliecināt par savu gribu citus, viņa pieeja garantē nebeidzamu draudu, pretdraudu un eskalāciju ciklu. Uz jebkuru taktisku atkāpšanos viņš reaģē ar jaunu agresiju. Tāds ir gadījums ar saasināto tirdzniecības karu aci pret aci, kas sācies starp Trampu un arvien plašāku valstu un ekonomiku loku, ieskaitot Kanādu, Meksiku, Ķīnu un Eiropas Savienību. Tas pats attiecas uz Trampa vienpusējo un skaitā progresējošo starptautisko līgumu laušanu un izstāšanos no organizācijām, ieskaitot Parīzes klimata vienošanos, Irānas kodoldarījumu un, pavisam nesen, Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību padomi pēc tam, kad tā kritizēja ASV politiku pret trūcīgajiem.

Trampa paranoja uzskatāmi izvēršas pastiprinātā ģeopolitiskā spriedzē. Tradicionālie sabiedrotie, kuri nav pieraduši strādāt ar ASV vadītājiem, kuriem ir nopietni mentāli defekti, neapšaubāmi, ir satriekti, savukārt pretinieki radušos situāciju izmanto. Daudzi Trampa atbalstītāji, šķiet, viņa bezkaunīgo melošanu interpretē kā drosmīgu patiesības teikšanu, un gan eksperti, gan ārvalstu līderi sliecas ticēt, ka viņa dīvainie izvirdumi atspoguļo kādu politisku stratēģiju. Tomēr tas ir pārpratums. Trampa rīcība tiek "izskaidrota" kā racionāla un pat drosmīga, lai gan, visticamāk, tās ir nopietnu psiholoģisku problēmu izpausmes.

Vēsturē ir papilnam indivīdu ar mentāliem traucējumiem, kuri ir ieguvuši milzīgu varu kā topošie glābēji, lai beigās vienkārši kļūtu par despotiem, kas nodara milzīgu kaitējumu savai kopienai un citiem. Viņu gribasspēks un solījumi panākt nacionālu diženumu rod atbalstu sabiedrībā, taču, ja mēs varam ko mācīties no gadījumiem, kad pie varas nonāk cilvēks ar šādām pataloģijām, tad skaidrs, ka ilgtermiņa rezultāti neizbēgami ir katastrofāli visiem.

Mums nevajadzētu sastingt, baidoties no gaidāmās katastrofas. Līderim ar bīstamām paranojas, empātijas trūkuma un sadisma pazīmēm nevajadzētu palikt prezidenta amatā, tā neļaujot viņam nodarīt postošu kaitējumu. Mūsu drošību palīdzēs atjaunot jebkurš piemērots veids, kā atbrīvoties no draudošajām briesmām, vienalga, vai tā būtu vēlēšanu urna, impīčmenta procedūra vai ASV Konstitūcijas 25. labojuma iedarbināšana.

* Džefrijs Sakss ir Kolumbijas Universitātes Ilgtspējīgas attīstības centra direktors. Bendija S. Lī ir tiesu psihiatre Jeila Medicīnas skolā un Pasaules Veselības organizācijas projektu vadītāja.

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Krišjānis Papiņš , sociologs, 13. augusts , 2019. 9.17

…Ja klasiskajās Rietumu demokrātijās visa pamatā ir konstitūcija, tad Krievijā viss ir pilnīgo otrādi, un primārs ir nevis likums, bet instrukcija. Likums var būt jūsu pusē, bet reāli lēmumi tiek pieņemti, un lietas notiek “tā kā vajag”.

Kā to formulēja pats Putins: “Draugiem — visu, pārējiem pēc likuma.” Vienīgais, ka apiet likumu tikai atsevišķos gadījumos nav iespējams. Izņēmums ātri vien kļūst par jaunu paradumu. Reiz vīruss ir iemitinājies organismā, tas paņem to visu.

Starp citu, “lojālo draugu princips” tad arī ir tas, kas veido Putina varas sistēmas skeletu. Visas svarīgākās pozīcijas Krievijā ieņem cilvēki, ar kuriem Putins ir bijis labi pazīstams vēl pirms kļūšanas par valsts prezidentu. Pa retam šo varas komandu papildina kāds bijušais miesassargs vai īpaši prasmīgs pavārs. Svarīgi tikai, lai šie cilvēki būtu iemantojuši pilnīgu augstā virsvadītāja uzticību, jo no visām lietām Putins nodevību neieredz visvairāk.

Nākamais svarīgais Putina izbūvētās sistēmas balsts ir t.s. “spēka struktūras”. Federālais drošības dienests, Nacionālā gvarde, prokuratūra, Izmeklēšanas komiteja u.tml., kuru uzdevums, paša Putina vārdiem runājot, ir “izmērcēt atejā” jebkurus valsts varas apdraudējumu mēģinājumus. Tā kā Putins ir ne tikai strādājis VDK, bet savu karjeru Maskavā sācis, gadu nostrādājot Federālā drošības dienesta priekšnieka postenī, tad šo struktūru pamatprincipi viņam ir labi zināmi un saprotami.

Šeit gan jāņem vērā, ka spēka struktūras Krievijā nav monolīts un sinhroni funkcionējošs bloks. Tās nemitīgi cīnās gan savā starpā, gan karo iekšēji, departamentu un nodaļu līmenī. Un ik pa laikam sistēma apēd kādu savējo, demonstratīvi aizvedot to no sapulces saslēgtu rokudzelžos un ar melnu maisu galvā, lai tad nosūtītu atpūsties uz kādiem gadiem 20 patālāk uz ziemeļiem.

Tieši “savējo” sagremošana ir vēl viena Putina režīma pazīme. Ja Hruščova un Brežņeva laikā padomju elite dzīvoja samērā veģetāru dzīvi un nelielas tīrīšanas pieredzēja tikai, kad askēts Andropovs mēģināja cīnīties ar korumpantiem, tad, kā šā gada pavasarī secināja Hodorkovskis, “Krievijā pašreiz varbūt 100 cilvēki var justies droši par savu neaizskaramību, turklāt viņu skaits strauji sarūk”. Mūsdienu Krievijā retums nav ne gubernatoru, ne citu augsti stāvošu ierēdņu vai pat ministru aresti. Bet, ja rēķina no 1993. gada, tad krimināllietu ir saņēmis katrs desmitais Federācijas padomes loceklis.

Novājinātā likuma vara

Arī tiesu varas neatkarība Krievijā sen atmesta kā lieka un sistēmai traucējoša, un tiesas Krievijā nevis lemj, bet izpilda norādījumus. Kā nesen izteicās Austrijā mītošais autotirgotāja Rolf īpašnieks, miljardieris un opozicionārs Sergejs Petrovs, pret kura uzņēmumiem varas iestādes uzsākušas izmeklēšanu, “nav tādas platformas, kurā es varētu godīgi aizstāvēties un izklāstīt savus argumentus”.

Par to liecina arī statistika — mūsdienu Krievijā 99,6% spriedumu ir notiesājoši. Salīdzinājumam – pat asiņainākajos Staļina represiju gados attaisnoja kā minimums 10% apsūdzēto. Bet mūsdienu Krievijas orgāni nekļūdās, un, ja reiz spēka struktūrās lieta ierosināta, jau esi nolemts.

Kontrolētā opozīcija

Skaidrs, ka jebkuras varas mērķis ir saglabāt varu, bet, lai to veiktu, nepieciešams gan tautas atbalsts, gan kontrole pār oponentiem, kuri varētu sēt šaubas iedzīvotāju prātos, atmaskojot un apdraudot pašreiz pie varas esošos, rosināt pārmaiņas. Tādā ziņā ar opozīciju Krievijā viss ir kārtībā — tā tiek kontrolēta.

…Krievijā vara pieļauj kontrolētas opozīcijas eksistenci, bet arī rūpējas, lai tā savstarpēji nevienotos un nekļūtu pārāk spēcīga. Tos, ar kuriem neko sarunāt nav iespējams un kuri kontrolei nepakļaujas, vara padzen vai iznīcina. Opozīcijas atklāta izdeldēšana būtu pārāk totālitāra. Stratēģiski daudz izdevīgāk taču ir ļaut cilvēkiem izpausties, bet turēt viņus īsā pavadā. Tā, piemēram, populārā opozicionārā radio stacija EhoMoskvi pieder Gazprom koncernam, un Putins par radiostacijai uzspiestajiem neizdevīgajiem kredītiem uzzina ātrāk nekā līdzīpašnieks un galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs, kuram pēc tam nākas Putinam atvainoties, ka nezina, kas notiek paša vadītā uzņēmumā.

Neesošais politiskais piedāvājums…

Pieprasījums pēc pārmaiņām

Pieprasījumu pēc pārmaiņām sekmē dažādi faktori, no kuriem būtiskākie ir trīs — dilstošā ekonomika, izmaiņas mediju telpā un varas vertikalizācija, kas izraisījusi elites atsvešināšanos no tautas…

Negatīvais rada pozitīvo

Pateicoties visiem šiem ārēji šķietami negatīvajiem procesiem, Krievijas sabiedrībā ir radusies unikāla apzināšanās — pētījumi apliecina, ka 94% iedzīvotāju no valsts vairs neko negaida, jo apzinās, ka “paļauties var tikai uz sevi”, ka “mana dzīve atkarīga tikai no manis, nevis no Putina”, ka “ir jāmainās krievu cilvēka iekšējai būtībai”. Šīs frāzes nav tukši izdomājumi, jo pētījuma autors ir Krievijā autoritatīvs sociologs, kurš iepriekš jau pareizi prognozējis 2011. gada protestus.

Ekonomikas lejupslīde, varas vertikalizācija, sociālo institūtu dekonstrukcija, Putina kleptomāniskā elite un valsts atsvešināšanās no iedzīvotājiem, faktiski būs izrādījusies pozitīvi transformējošs balzams Krievijas tautai, kura sākusi pārvērsties no pasīviem ļaudīm, kuri gaida visu no augšas, uz aktīvu, pašorganizētu sociumu, kas ir gatavs uzņemties atbildību un rīkoties, lai paši savām rokām būvētu savu dzīvi un valsti. Arī politologi atzīst, ka pēdējos trīs gados opozīcija ir iemācījusies pašorganizēties iepriekš neiedomājamos veidos.

Protams, šis process pagaidām ir tikai pumpuros, bet kā vēsta teiciens — katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Un Jaunais Krievu Cilvēks, kurš patlaban veidojas, vairs ne tikai negribēs, bet arī nevarēs dzīvot pašreizējās elites vadībā. Un tas, protams, situāciju padara sarežģītu, jo varu neviens ar labu neatdos.

Secinājumi

Pavisam skaidrs patlaban ir tas, ka Krievija tuvojas nopietnām pārmaiņām, kuras pieprasa Jaunā Krievu Cilvēka rašanās, kurš ir apzinājies, ka viss atkarīgs tikai no sevis paša. Kurš vairs negaida, ka tam cara tētiņš kaut ko dos, bet ir gatavs celties un iet rīkoties, darīt pats. Tādēļ arī viņš vairs nevēlas dzīvot zem centralizētās varas vertikāles, bet vēlas pats lemt savu nākotni, vēlas sev varas autonomiju un vairs nav gatavs pakļauties no Kremļa norīkotam zombijam.

…Ja pirms Putina laikmeta cilvēki alka spēcīgas varas, tad tagad cilvēki vēlas taisnīgumu un ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos. Un tieši ekonomiku bez fundamentālām reformām uzlabot nebūs iespējams, jo brīvais tirgus nevar eksistēt sistēmā, kurā nav neatkarīgas un objektīvas tiesu un likuma varas, un kur bruņoti varas pārstāvji realizē legālu uzņēmēju reketu, vienkārši atņemot biznesus un bijušos īpašniekus spundējot aiz restēm. Tāpat ekonomiskajam uzplaukumam nepieciešams iedzīvotāju optimisms, bez kura nebūs ne investīciju, ne biznesa aktivitāšu. Bet kāda pārliecība par labāku nākotni var rasties, ja kontroli valstī pārņēmuši bruņoti birokrāti, kuri apgalvo, ka pārstāv valsts varu?

Ja līdz šim Krievijā Putina sistēmai labvēlīgi vēlēšanu rezultāti panākti ar nacionālpatriotisma uzplūdu viļņiem (piemēram, sajūsminoties par Krimas atgūšanu) un smadzeņu apstrādē izmantojot televīziju, patlaban Krimas vilnis ir noplacis, televīzija savu spēku sākusi zaudēt, bet ziņas no Donbasas, Sīrijas un Venecuēlas apnikušas. Nav saprotams, ar kādiem argumentiem vara gatavojas turpināt nodrošināt vajadzīgos rezultātus vēlēšanās. Nav skaidrs, kas turpmāk būs varas atbalsta platforma. Krievijas tauta vairs nav vakarējā, un apmānīt to vairs nav tik viegli.

Vienīgais ceļš varas saglabāšanai — cietsirdīga militāra diktatūra. Tā kā Krievijā vājumu izrādīt nav modē, šāds scenārijs nav nemaz tik mazticams.

Visā šajā jezgā, ļoti iespējams, Putina loma ir mazāka nekā varētu domāt. Kā Staļins esot teicis savam dēlam, “Tu domā, ka es esmu Staļins? Nē, tas tur uz plakāta, tas ir Staļins!”  Līdzīgi arī Putins vispirms ir ikona. Sistēmas arhitekts? Jā, bet arī situācijas ķīlnieks. Ikdienā — Kremļa varas torņu līdzsvarotājs. Vai, aizvācot Putinu, atrisināsies visas Krievijas problēmas? Jūs, ko, jokojat? Ne velti Brežņevu turēja pie dzīvības līdz pēdējam mirklim, jo, viņam izgaistot, sistēma līdzsvaru tā arī vairs atgūt nespēja, līdz saira pavisam, Putina vārdiem runājot, “radot divdesmitā gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”.

Kas tālāk gaidāms Krievijā, kur jau pašreiz vēlēšanu organizēšanu pārņēmusi bruņotā birokrātija? Valstī, kurā jau pierasts, ka puse sēž, bet otra puse apsargā? Cerams, ka kompromiss. Lai arī tas problēmu neatrisinās, jo izmaiņas cilvēku iekšējā būtībā un domāšanas veidā ir kā radioaktivitāte – tās nav apturamas un agrāk nekā vēlāk tās izdedzinās sarkofāgā jaunu caurumu, tikai vēl lielāku. Jo kā putns, kurš iemācījies lidot, reiz piecēlies no ceļiem, Jaunais Krievu Cilvēks vēlas būvēt jaunu un taisnīgāku Krieviju.

 https://ir.lv/2019/08/13/cik-ilgi-lidz-valsts-apversumam-krievija/?utm_source=email+marketing+Mailigen&utm_campaign=Ir+Svar%C4%ABg%C4%81kais+14.08.2019.&utm_medium=email

29.01.2021       Putins ir tepat blakus...  

Vilis Seleckis, publicists

Alekseja Navaļnija filmu par Krievijas prezidenta Putina īpašumiem skatās miljoni ļaužu visā pasaulē. Daudzus šokē atklāsmes par to, ka arī 21. gadsimtā iespējamas piramīdām līdzīgas būves. Bet manā skatījumā filmas vērtīgākā daļa ir stāsts par to, kā tapa režīms, kurā iespējama prātam neaptveramā patvaļa un izšķērdība. Šis stāsts vedina uz pārdomām arī par Latviju un mūsu dziesmotās revolūcijas rezultātiem.

Sākoties perestroikai, Maskavā izdotie laikraksti bija pilni ar idejām par to, kā civilizēt Krieviju, pārvērtēt vēsturi, atklāt patiesību par staļinismu, tā asiņaino pagātni. Tika apgalvots, ka padomiskā režīma demontāža nav iespējama, ja saglabājas tā galvenie balsti – kompartija un Valsts drošības komiteja (VDK). Abas minētās struktūras tika dēvētas par galvenajiem brīvības ienaidniekiem. Taču, skatoties filmu, nākas vēlreiz pārliecināties, ka perestroikas sāktās revolucionārās pārmaiņas Krievijā beigušās ar pilnīgi pretējiem rezultātiem – čekisti kļuvuši vēl ietekmīgāki un ir galvenie tās likteņa lēmēji. Par spīti cēlajiem nodomiem sagraut ļaunuma impēriju, radīt taisnīgāku, tiesiskāku valsti Krievijā vara ir nonākuši tās struktūras rokās, kas tika uzlūkota par galveno brīvības apspiedēju, asiņaino represiju veicēju. Vai tas nav šokējošs iznākums pēc visām tām pārmaiņām, kas astoņdesmito gadu beigās sākās Padomju Savienībā?

Kāpēc Krievijas reformēšanas nodomi beidzās ar tik pārsteidzošiem rezultātiem? Kāpēc tieši čekisti ir kļuvuši reformētās Krievijas valdnieki?

Manuprāt, Alekseja Navaļnija filmas vēstījums par Putina ceļu uz varu sniedz itin skaidru atbildi uz šo jautājumu. Izšķirošā nozīme bija tam, ka čekistiem izdevās sagrābt Krievijas dabas bagātības, iegūt ekonomisko spēku. Pēc tam vairs nebija nekādu grūtību pārņemt arī politisko varu.

Ceļš uz varas virsotnēm noritēja klusi, gandrīz nemanāmi. Sākoties perestroikai, Putins bija tikai sīks čekas virsnieciņš. Taču viņa pārstāvētā organizācija – Drošības komiteja – bija labi organizēts spēks, tās darboņi bija labi informēti par valsts ekonomisko stāvokli, zināja, ka sociālisma ekonomika tuvojas kraham, ka pāreja uz kapitālismu nav novēršama. Acīmredzot Putins, tāpat kā daudzi citi čekisti, saprata, ka jāgatavojas pārmaiņām, nevis tās jābremzē.

Padomiskā haosa, korupcijas apstākļos daudzi vecā režīma kalpi bija paspējuši sazagties un sablēdīt lielas vērtības. Sociālisma apstākļos šo laupījumu nevarēja izmantot, bija vajadzīga ekonomiskā sistēma, kas atraisītu rokas. Manuprāt, tieši te meklējams izskaidrojums tam, ka gan VDK, gan PSKP vadība ļāva Mihailam Gorbačovam sākt perestroiku. Runas par demokrātiju, cilvēktiesībām, preses brīvību topošos "biznesmeņus" vairāk biedēja nekā priecēja. Toties kapitālisms, tirgus ekonomika bija tieši tas, kas atbilda viņu interesēm, jo pavēra plašas iespējas alkatīgo interešu apmierināšanai.

Kamēr demokrāti izmisīgi karoja ar vecā režīma reakcionāro spārnu, tikmēr čekas, kompartijas, komjaunatnes veiklākie zēni, izmantodami savu ietekmi, sakarus, veica priekšdarbus, lai iecerētās reformas – privatizāciju – ievirzītu sev izdevīgās sliedēs. Navaļnija filma šos procesus lieliski atklāj, stāstot par to, kā topošie oligarhi dibināja uzņēmumu tīklus, dibināja kontroli pār Krievijas dabas bagātībām – naftu, gāzi, metāliem. Pārņēmuši ekonomisko varu, čekistiskie kleptokrāti panāca kontroli pār masu informācijas līdzekļiem un cilvēku smadzenēm. Pēc tam veikli tika galā ar oponentiem, kas savulaik sāka perestroiku, cerēja Krieviju pārveidot par civilizētu, demokrātisku valsti. Vairākus no šiem ideālistiem diskreditēja, nemitīgi vēstot, ka tieši viņi – demokrāti, liberāļi – atbildīgi par Krievijas izlaupīšanu, lai gan patiesībā to veica tieši viņi paši. Vēl citus notiesāja vai fiziski iznīcināja. Viņu vārdi labi zināmi – V. Ļistjevs, V. Novodvorska, G. Starovoitova, B. Ņemcovs, A. Politkovska. Tagad kārta pienākusi Aleksejam Navaļnijam.

Tā čeka, kuras sagraušana bija viens no demokrātu mērķiem, gala rezultātā Krievijā kļuva par visu revolucionāro procesu uzvarētāju un izveidoja pašreizējo režīmu, kas kroplāks par to, kas Krievijā pastāvēja līdz perestroikai.

Bet kā Latvijā? Vai pie mums visi bijušie čekisti nolikti pie vietas un te nav iespējams tik koruptīvs režīms kā Krievijā?

Jā, mūsu zemē čekisti nav kļuvuši par prezidentiem, premjeriem, ministriem. Nav ieguvuši tik klaju politisko varu. Bet vai tas nozīmē, ka sarkanās varas kalpi vairs neietekmē Latvijas politiskos procesus?

Diezin vai tā ir. Manuprāt, Latvijā daudzi Atmodas laika un turpmākie procesi ritējuši stipri līdzīgi Krievijas paraugiem. Arī pie mums daļa čekistu un kompartijas funkcionāru sāka laicīgi gatavoties kapitālismam. Tieši tāpēc itin pasīvi noraudzījās uz to, ka tika dibināta Tautas fronte, sākās kurss uz Latvijas neatkarību. VDK rokās bija milzīga vara, plaša ziņotāju armija, tā varēja torpedēt Tautas frontes ieceres, 4. maija Deklarācijas pieņemšanu. Taču neko tādu nedarīja, pēc 1991. gada augusta notikumiem pacēla rokas un ļāva ieņemt savu cietoksni – Stūra māju.

Vienubrīd varēja domāt, ka dziesmotā revolūcija ir uzvarējusi pilnīgi un galīgi, ka atjaunota Latvijas valsts, kurā sāksies straujš uzplaukums, valdīs brīvība, taisnības likumi. Taču jau drīz, kad nogrima daudzi uzņēmumi, sākās bezdarbs, apstājās laikrakstu izdošana, slēdza teātrus, pārtrauca filmu uzņemšanu, grāmatu izdošanu, atklājās pavisam citādi Atmodas rezultāti. Daudzi ļaudis, arī bijušie Tautas frontes trubadūri, spožākās no spožākajām mākslas, mūzikas slavenībām palika bez ienākumiem, meklēja sponsoru atbalstu un brauca pie jauntapušajiem biznesmeņiem. To spožajos kabinetos viņus sagaidīja kungi, kas agrāk sevi dēvēja par biedriem, sēdēja kompartijas birojos un dažkārt kaunināja par ķecerīgu pantiņu sacerēšanu.

Gribot negribot vajadzēja secināt, ka Latvijā galvenie Atmodas uzvarētāji ir vecā režīma kalpi – čekisti un kompartijas funkcionāri, kā arī tie ierēdņi, kas viņus apkalpoja. Kamēr tautfrontieši bija karojuši ar interfrontistiem, tikmēr apsviedīgie kompartijas, čekas, komjaunatnes aktīvisti gan likumīgām, gan nelikumīgām metodēm bija pratuši sadibināt firmas un sagrābt valsts īpašumus. Arī pašus vērtīgākos – vienu no pasaules lielākajām kuģu flotēm, ostas un to uzņēmumus, naftas vadus, alkohola ražotnes, maizes, gaļas, piena pārstrādes kombinātus. Ekonomiskā vara ļāva savās rokās koncentrēt arī politisko ietekmi.

Par to visu milzum daudz rakstīts Latvijas presē. Labi zināmi tie frakas samainījušie kungi, kuru rokās nonāca galvenās vērtības un kuri vēlāk tika dēvēti par oligarhiem. Labi zināmi premjeri, ministri, partijas, deputāti, kuri viņiem piepalīdzēja, lēma par privatizācijas jautājumiem, bet vēlāk it kā nejauši parādījās miljonāru sarakstos. Vārdu sakot, viss bija ritējis gandrīz tāpat kā pie Putina. Vienīgā atšķirība tā, ka mūsējo politikas "gigantu" un oligarhu "pilītes" bija stipri mazākas un meklējamas nevis pie Melnās jūras, bet kaut kur pie Baltezera, Jūrmalā, Puzē vai "mākoņos".

Tā tika palaista iespēja veidot plaukstošu valsti, kurā patiešām valdītu taisnības likumi, Atmodas laika ideāli. Netika veikta tāda privatizācija, kas ļautu daudziem tūkstošiem ļaužu tikt pie spēcīgu uzņēmumu akcijām un vēlāk saņemt dividendes no to peļņas. Tas tika solīts, šim nolūkam tika izdoti sertifikāti. Taču sertifikātu ideja tika sagrauta, tautas kapitālisma veidošanās netika pieļauta. Grūti atrast lielāku netaisnību par to, ko pēc Atmodas piedzīvoja tie Latvijas ļaudis, kas sāka Atmodu, cēla barikādes.

Kā atmaksu par savu patriotismu labākā gadījumā saņēma kādu nozīmīti, bet uzņēmumus un to peļņu pārņēma tie, kurus viņiem vajadzēja uzvarēt, lai taptu neatkarīga Latvijas valsts. Tāpat kā Krievijā, arī Latvijā lielākā daļa Atmodas iedvesmotāju, pārmaiņu procesa vadītāju tika atbīdīti no varas. Viņu vietā nāca veikli zēni, kas spļāva virsū morālei un ideāliem, kalpoja savu saimnieku – oligarhu – vēlmēm. Tāpēc stāsts par izrēķināšanos ar demokrātiem Krievijā ir līdzīgs stāstam par notikumiem Latvijā. Gala rezultātā arī pie mums, tāpat kā Krievijā, izveidojās kaut kas līdzīgs oligarhiskam režīmam. Nauda uzkundzējās presei, tiesu sistēmai, prokuratūrai. Tās turētāji dibināja un finansēja politiskās partijas, gļēvo deputātu vārdā izraudzījās ministrus, prokurorus un pat prezidentus. Ne velti sākās runas par valsts nozagšanu.

Tomēr Latvija nepārvērtās par tādu viduslaiku spoku kā Putina pārvaldītā Krievija. Vismaz pagaidām nav iespējama tāda patvaļa kā Krievijā, kur cietumā tur indēšanas upuri, nevis tos, kuri viņu gribējuši noslepkavot.

Kāpēc Latvijai paveicās vairāk nekā Krievijai? Manuprāt, pirmkārt tāpēc, ka Latvijā bija daudz spēcīgāka sabiedrības vēlme veidot demokrātisku, civilizētu valsti. Tāpēc blakus oligarhu kontrolētajām partijām – "saskaņiešiem", "oranžajiem", "zaļzemniekiem" – ik pa brīdim parādījās spēcīgi oponenti, piemēram, "Jaunais laiks", vēlāk Reformu partija. Bija tādi prezidenti kā Vaira Vīķe-Freiberga, kas ieturēja stingru rietumniecisku kursu. Bija Valdis Zatlers, kas pagrieza muguru oligarhiem, atlaida Saeimu, panāca jaunas vēlēšanas. Te gan jāpiebilst, ka gan "Jaunais laiks", gan citi pieļāva rupjas kļūdas, nebija konsekventi, viņu vidū tika iepludināti šķeltnieki, kas grāva šīs partijas, diskreditēja to vadītājus. Tomēr rietumnieciski orientētie politiskie strāvojumi neļāva oligarhiem sagrābt tik absolūtu varu kā Putinam Krievijā. Nav šaubu, ka viņi plānoja to panākt, un par to labi liecina, piemēram, "Rīdzenes" sarunas. Viņi to varēja izdarīt, jo, kā labi zināms, Saeimā vienmēr aptuveni ceturtā daļa deputātu ir bijusi orientēta uz Krieviju. Tas nozīmē, ka oligarhiem vajadzēja iegūt vēl tikai 25–30 sev pakļāvīgu deputātu vietas, lai Latviju pavērstu Krievijas virzienā un te nodibinātu kaut ko līdzīgu "batjkas" diktatūrai. Tas ir liels brīnums, ka šādus plānus neizdevās īstenot.

Otrs svarīgs faktors, kas neļāva mūsu zemei pārvērsties par Krievijas kopiju, ir Eiropas, ASV ietekme. Dažādas starptautiskās organizācijas mudināja sakārtot pārvaldi, aizstāvēt brīvības, cilvēktiesību principus, preses neatkarību, apkarot korupciju, gatavoties tam, lai Latvija varētu iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Šis spiediens ietekmēja politiskos procesus, deputātu orientāciju. Ne velti putiniskā režīma atklātie un slepenie pielūdzēji vēl līdz pat šim laikam apņirdz visu to, ko dēvējam par eiropeiskajām vērtībām, to atbalstītājus zākā par liberastiem, sorosīdiem. Ja tā visa nebūtu, Latvija tagad līdzinātos Krievijai. Tāpat kā Baltkrievija, tāpat kā Ukraina, kurai jāizcīna asiņainas kaujas par savu teritoriālo integritāti un pašcieņu.

Starptautiskās organizācijas piespieda nodibināt Korupcijas apkarošanas biroju (KNAB) un mudināja to aktīvi darboties. Diemžēl ilgus gadus KNAB kārpījās tukšgaitā, jo oligarhiskajiem spēkiem ar bezatbildīgu Saeimas deputātu atbalstu izdevās paralizēt tā darbu. Labi zinām, kā nelietīgām metodēm tika pazemota Juta Strīķe, kas korupcijas apkarošanu uzskatīja par savu misiju. Saeimas deputāti pat nemēģināja Strīķi atbalstīt, tādējādi demonstrējot, ka koruptanti viņiem tuvāki par to apkarotājiem.

Nedrīkstam domāt, ka Latvijas demokrātiskā, eiropeiskā nākotne ir garantēta. Mūsu parlamentā netrūkst deputātu, kas ir kalpojuši oligarhiem un kas acīmredzot to darīs arī turpmāk. Mūsu demokrātiskā pārvaldes sistēma vēl aizvien ir vāja, mēs esam tālu no patiesa tiesiskuma. Mūsu prokurori un tiesneši vēl aizvien nespēj saukt pie atbildības tos noziedzniekus, kuri savai aizstāvībai var izmantot biezus naudas makus un politisko ietekmi. Daudzi mūsu šķietami brīvie mediji ir atkarīgi no tādu sponsoru naudas, kuri lūkojas Krievijas virzienā un gribētu Latvijā ieviest austrumos valdošo kārtību. Ne mazums ekonomisko formējumu, kuru ienākumi nāk no Krievijas. Daudzi interneta vaukšķi ignorē Alekseja Navaļnija filmas šokējošās atklāsmes par Putina izšķērdību un valsts izlaupīšanu, slavina Krievijas patvaldnieku un zākā Eiropu.

Tāpēc ne brīdi nedrīkstam domāt, ka tas, ko atklāj Navaļnija filma, stāv tālu no mums, ka nekas tamlīdzīgs nav iespējams Latvijā. Patiesībā Putins ir tepat blakus. Un ne tikai aiz robežas. Arī tepat mūsu valstī. Ar putinisma izpausmēm sastopamies ik dienu, un būs jāizcīna vēl daudzas kaujas, lai panāktu, ka nekad Latvijā nebūs iespējami ne tādi monstri kā filmā redzētā pils, ne tik klaja valsts izzagšana, ne tik mežonīga necilvēcība.

https://www.delfi.lv/news/versijas/vilis-seleckis-putins-ir-tepat-blakus.d?id=52882969

08.01.2021 00:04

2020. gads Krievijā – anulēšana un indēšana  

Andis Kudors, politologs

Ievadā parunāsim par morāli (nebaidīsimies šī vārda!). Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā lasām: "Morāle, kuras pamatā ir latīņu cilmes vārds mōs, mōris (paradums, raksturs, dzīvesveids, tēls, uzvedība), parasti vairāk attiecināma uz sociāli normatīvu praksi, proti, normām un principiem, kuru ievērošana atzīta par pareizu un vairāk vai mazāk obligātu.

Morāle izsaka normatīvu sociālās prakses struktūru, kas veic regulējošu funkciju, piedaloties sociālo attiecību sakārtošanā, stimulējot pašuzraudzību, paškontroli un pašpilnveidi."¹ Izpratne par morāles normām laika gaitā var mainīties. Ir novērots, ka tā var mainīties arī telpā – ģeogrāfiski. Uzticamais Vladimira Putina ārpolitikas kareivis Sergejs Lavrovs, sākot ar 2007. gadu, sāka runāt par civilizāciju dialogu, dažkārt runājot arī par reliģijā balstītu morāles principu nepieciešamību starptautiskajā politikā.

2008. gadā tēma tika nostiprināta jau oficiālā dokumentā – Krievijas ārpolitikas koncepcijā, kur cita starpā teikts: "Mūsdienu starptautisko attiecību sistēmas formēšanā, tai skaitā tās morālajā pamatošanā, pieaug reliģiskā faktora nozīme. Šo uzdevumu nevar izpildīt bez vēršanās pie morālā kopsaucēja, kas vienmēr ir klātesošs."²

Reliģijas tēma man ir tuva, bet šoreiz raksta mērķa un apjoma dēļ paliekam pie morāles tematikas. Lasu minēto Krievijas ārpolitikas koncepciju un nevaru aizraidīt domas par 2020. gadā publicēto "Dosjē" centra pētījumu par to, kā Krievijas diplomāti organizēja kokaīna tranzītu no Argentīnas uz Krieviju...³ Var jau mācīt pasaulei morāli, bet pašiem ir jāseko tās normām. No maigās varas teorijas un prakses zinām, ka savas vērtības varat izmantot kā pievilcības faktoru, ko var konvertēt ārpolitikas mērķu sasniegšanā, tikai tad, ja paši tiešām sekojat tam, par ko runājat. Kāda morāle izriet no Krievijas ārpolitikas un iekšpolitikas prakses 2020. gadā?

Ārpolitika: vientuļais vilks vai sabozies ezītis?

Vērtējot Krievijas "morālo" ārpolitiku, viena gada perspektīva ir par šauru, bet raksts par īsu, tāpēc te tikai dažas refleksijas par ilgāku laiku. Kādā politikas seminārā, kurā piedalījos Krievijā ap 2007. gadu, viens no klātesošajiem Lietuvas parlamenta deputātiem teica, ka Krievija pārvēršas par vientuļu ezīti, kurš sabozies, vēršot kažoka asās adatas pret visiem. Uz to Krievijas prezidenta administrācijas pārstāvis atbildēja, ka Krievija drīzāk ir vientuļais vilks, jo īsta neatkarība ārpolitikā prasa nepopulārus lēmumus. 2007. gads bija viens no Kremļa ārpolitiskā kursa korekcijas gadiem, Vladimira Putina runā Minhenes Drošības konferencē vējoja jauna Aukstā kara vēsmas. Viens no iemesliem šādam pagriezienam bija Putina draugu un t.s. siloviku uztraukums, ka krāsaino revolūciju vilnis aizplūdīs līdz Maskavas ielām un aizskalos Kremļa iemītniekus. Elites status quo ir tas, ar ko jāsāk, ja vēlamies izprast Krievijas ārpolitikas reālos (nevis tikai deklarētos) mērķus un darbības to sasniegšanai.

Kaimiņvalstīs ir jākontrolē dodoni un janukoviči, kuri kavē savu valstu aiziešanu brīvajā pasaulē, ja nepieciešams, tad jākaro (baltieši aizgāja, vairs neviens!). Lai saglabātu energoresursu pārdošanas sniegto miljardu bezkonkurences pārvaldīšanu valsts iekšienē, nekāda demokrātiskā rotācija te netiks pieļauta! Tautai ar solovjovu un kiseļevu palīdzību pārliecinoši jāpaskaidro (24/7), ka Putins ir vistalantīgākais cilvēks ne tikai Krievijā, bet visā pasaulē, tāpēc ir jāceļ mūris uz rietumu robežām. Tas gan nedrīkst būt pārāk cieši būvēts, naudai ir jāplūst ienaidnieku virzienā, kur elites pārstāvju bērni bauda nīsto Rietumu priekšrocības. Ir jāatzīst, ka Putina & Co sistēma strādā, jo, kamēr tauta "klapē ar acīm", Sergejs Roldugins operē ofšoros ar simtiem miljonu un it kā pērk tai pašai tautai dārgus čellus, bet kompānijas "Rosņeft" vadītājam Igoram Sečinam Federālajā drošības dienestā (FDD) ir sava personīgā apakšstruktūra. Jo ilgāk vērojam Krieviju, jo sirreālāka aina paveras.

Kad sērga atkāpsies un valstu līderi atsāks aktīvi braukt ciemos, tad būs redzams, ka pie Putina vēlas braukt tikai viņa sabiedrotie no Venecuēlas, Kubas, Irānas un līdzīgām valstīm. Brīvās pasaules valstis Krieviju globālajā arēnā piecieš kā starptautisku huligānu, kura reāla savaldīšana izmaksātu pārāk dārgi. Tomēr izmaksā arī nesavaldīšana, sevišķi jau kaimiņvalstīm. Krievijas argumentu klāstā joprojām paliek statuss ANO Drošības padomē, kodolieroči, energoresursi un situāciju  sarežģīšana dažādās pasaules vietās, lai pēc tam vēlīgi piedāvātu pašu radīto (vai vismaz saasināto) problēmu risināšanu. Tomēr, ja noteiktā ģeogrāfiskā vietā un procesā iesaistās nopietns spēlētājs, piemēram, Turcija, tad Krievijas vilks pārvēršas par ezīti un klusiņām pavirzās, lai visiem stiprajiem pietiktu vietas.

Iekšpolitika: "nullēšana" un indēšana

2020. gada pavasarī partijas "Vienotā Krievija" deputāte Valentīna Tereškova nolaidās ar kosmosa kuģi "Vostok-6" Valsts domē un piedāvāja Vladimiram Putinam kļūt par ģenerālsekretāru... Piedodiet, sākam no sākuma – Tereškova domē martā ierosināja anulēt valsts prezidenta pilnvaru termiņa ierobežojumus, lai Putins varētu atkal kandidēt. Putins vairākkārt dažādās uzstāšanās reizēs un intervijās bija teicis, ka nekādā gadījumā nemainīs konstitūciju šajā jautājumā. Nu, mazums, ko ir teicis. Teica arī, ka zaļie cilvēciņi Krimā nav Krievijas kareivji... Mūsdienu Krievijas varas morāle nosaka, ka patiesība ir tā, ko par tādu pasludina Putins, un tik ilgi, cik tā viņam ir izdevīga. Tereškova turpināja: "Jautājums nav par viņu, bet par mums – Krievijas pilsoņiem – un valsts nākotni."⁴ Te var piekrist, draugi, jautājums tiešām ir par jums! Neviens autoritārs režīms nevar pastāvēt bez izpildītājiem, kuri skatās līderim mutē.

Žēl, ka pērn netika rīkota Putina "tiešās komunikācijas līnija" (bija tikai lielā preses konference ar "tiešās līnijas" elementiem), jo tas nozīmē, ka ceļi Omskā paliks nelaboti un zivju fabrikas darbinieces Kamčatkā nesaņems algu. Aleksejs Navaļnijs ir atveseļojies un atsācis jokot, intervijā Sergejam Gurijevam viņš ironizējot teica, ka "tiešās līnijas" laikā cilvēki sūdzas valsts prezidentam: mums nav gaismas! Putins vēršas pie vietvalžiem: ieslēdziet viņiem gaismu! Tie ieslēdz. Tauta: urrā! Tiem dažiem, kuru problēma Putina manuālā vadībā tiek atrisināta, tas ir tas pats, kas vinnēt loterijā, jo tikai maza daļa no tiem, kas pieteikušies, tiek līdz iespējai uzdot "nacionālajam līderim" jautājumu. Tautai ir elks, pēc kā ilgoties, uz ko cerēt. Tam ir jābūt grūti sasniedzamam, līdzīgi kā uzvarai finālā Leonīda Jakuboviča raidījumā "Brīnumu lauks".

Medijos jau daudz diskutēts par Putina atbildēm lielajā preses konferencē uz jautājumu par Navaļnija indēšanu – un vēl vairāk par izdzīvojušā korupcijas izgaismotāja zvanu FDD darbiniekam Kudrjavcevam. Atgādināšu, ko Putins par to visu stāstīja savam franču kolēģim Emanuelam Makronam. Krievijas prezidents, protams, nemulstot, izvirzīja vairākas versijas: Navaļnijs esot interneta balamute, kas jau agrāk simulējis slimības; Navaļnijs savu Korupcijas apkarošanas fondu izmanto deputātu un ierēdņu šantāžai. Neļauj mierīgi zagt, bezkauņa! Tereškovas atbalstītais "nacionālais līderis" teica, ka indēšanas pēdas, iespējams, ved uz Latviju, jo tur dzīvo "Novičoka" izveidotājs... Ja vēl liekas par maz, tad Putins piebilda, ka "Novičoks" nav nemaz tik sarežģīta viela un Navaļnijs, iespējams, pats sevi indēja.⁵ Šādi strādā Krievijas profesionālie maldinātāji – tiek izvirzītas uzreiz vairākas nepareizas versijas, šķetiniet nu! Parīzē savulaik tik sirsnīgi Putinu apkampušais Makrons šoreiz šādu drauga attieksmi esot reāli ņēmis ļaunā. Kā melošana iet kopā ar morāles pilno Krievijas ārpolitiku, par ko lasījām Krievijas ārpolitikas koncepcijā? Vai šī saruna uzlaboja abu valstu attiecības? Naivi jautājumi, protams.

Dzīvības un brīvības cena

Bijušais naftas kompānijas "Jukos" īpašnieks Mihails Hodorkovskis 2020. gadā sniegtā intervijā ukraiņu žurnālistam Dmitrijam Gordonam atklāja, ka viena no Putinam pietuvinātām personām viņam 2003. gadā pieprasīja 300 miljonus ASV dolāru no "Jukos" aktīviem. Hodorkovskis esot atbildējis: "Es došu, bet tikai, ja Putins pats paprasīs." Neilgi pēc šī notikuma Hodorkovski iesēdināja uz desmit gadiem, bet kompāniju "Jukos" saplosīja Igora Sečina vadībā. Minētajā intervijā Hodorkovskis teica, ka Vladimirs Putins ir noziedznieks: "Mums ir jāsaprot, ka Putins ir tāds tipisks bandīts [..]. Es tādus bandītus esmu redzējis ne mazums. Viņš ir gudrs bandīts, ar to viņš atšķiras. Kā visi gudrie bandīti, viņš ir gan pragmatisks, gan zināmā mērā sentimentāls un "paņatijen"⁶." Agrāk bagātākais cilvēks Krievijā – Hodorkovskis – trīsarpus stundas garajā intervijā cita starpā pauda viedokli, ka mūsdienu Krievijas varas šauro eliti nevar uztvert citādi kā "bandītu šaiku". Arī ASV prezidents Baraks Obama esot to sapratis, kā liecina viņa nesen izdotā grāmata.

Gordons bijušo miljardieri iztaujāja arī par ieslodzījuma ikdienu. Hodorkovskis stāstīja gadījumu, kad bija ieslodzīts atsevišķā ēkā un domāja, ka viņu drīz nogalinās, tāpēc pieteicis sauso bada streiku (bez ēdiena un ūdens). Pēc četrām dienām esot ieradies ģenerālis Amajevs (par uzvārdu negalvoju), kurš atzinies ieslodzītajam, ka viņš netiks nogalināts, jo nav bijis tādas pavēles. Hodorkovskis esot jautājis – un, ja būtu? Ģenerālis – nu, ja būtu, tad jūs pats saprotat...

Putina režīms nav morāli satrunējis no iekšpuses, jo tas tāds bija jau tā pastāvēšanas sākumā, kad valsts prezidents kolektīvajā tikšanās reizē mēģināja nomierināt avarējušās zemūdenes "Kursk" bojā gājušo jūrnieku sievas un mātes, piedāvājot tām naudas kompensācijas. Bija cita iespēja – ļaut norvēģiem izglābt jūrniekus, kuri jūras dzelmē, tumsā rakstīja sievām atvadu zīmītes... Bet, kā esot teicis kāds liels padomju karavadonis Otrā pasaules kara laikā (šoreiz netulkošu): "Babi novih naražajut." Ētiski ir cilvēku uztvert par subjektu, bet ne objektu. Putinam padodas tas otrais variants.

Vendeta 21. gadsimtā

Šodienas tēmu noslēgšu ar 2020. gada nogales traģiskajiem notikumiem Čečenijā. 28. decembrī tika ziņots par bruņotu uzbrukumu patruļas darbiniekiem Groznijā. Viens no policistiem gāja bojā, otrs tika ievainots. Vēlāk tika ziņots, ka "divi ar nažiem bruņoti teroristi mēģināja nolaupīt patruļpolicistu ieročus".⁷ Uzbrucēji esot bijuši Ingušijas iedzīvotāji, brāļi Hasans un Huseins Timurzijevi, kuri abi esot nogalināti ar policistu atbildes uguni. Būtiski ir tas, kas sekoja šim notikumam. Ingušu sabiedriskais darbinieks Saraždins Sultigovs videouzrunā Ramzanam Kadirovam teica: "Nogalinātie ir mūsu cilvēki, un, ja viņi ir teroristi, kā jūs sakāt, tad sniedziet pierādījumus! Papildus minētajam: jūs nolaupījāt nevainīgos – nogalināto brāļu tēvu, māti un māsu. Pieprasām viņus atbrīvot! Un trešais: pieprasām atdot nogalināto Hasana un Huseina ķermeņus!"⁸

Mediji ziņo, ka Ramzans Kadirovs uzdeva Republikas parlamenta priekšsēdētājam Muhamedam Daudovam pasludināt asinsatriebību brāļu Timurzijevu radiniekiem Ingušijā.⁹ Čečenijas parlamenta deputāts Muhameds Hanbijevs piedraudēja nogalināto ingušu pārstāvim Sultigovam, kurš bija atļāvies publiski uzrunāt Kadirovu: "Skaties, es viens pie tevis vēršos, aiz manis nav cilvēku, bet mans vēstījums ir no visiem Benoiteipa (klana) pārstāvjiem. Mūsu ir vairāk nekā desmit tūkstoši bruņotu cilvēku. Mēs esam ar ieročiem rokās, ieņemam valsts amatus. Tu droši vien domā, ka tavi cilvēki tevi aizsargās, bet tev nav redzes, pat uz poda tevi ved palīgs, un rīt, kad es aiziešu pie tevis un tavi apkārtējie aizbēgs, tu nesapratīsi, uz kuru pusi bēgt."¹⁰ Piedodiet par detaļām, bet šo dialoga daļu iekļāvu te, lai lasītājiem būtu labāk redzams komunikācijas stils, atgādinot, ka komunicē vietējā parlamenta deputāts. Arī tā ir Krievija.

Var pieņemt, ka Kremļa pārstāvjiem ir nācies iejaukties, lai konflikts nepāraugtu lielākā asinsizliešanā. Nacionālās gvardes komandierim Viktoram Zolotovam var nākties noregulēt pušu domstarpības. Bet – ak vai! Zolotovam pašam šāda komunikācija ir ierasta lieta. 2018. gadā viņš ar video starpniecību izaicināja Navaļniju uz kautiņu, solīdams no viņa uztaisīt "sulīgu karbonādi". Persona, kuras uzdevums ir rūpēties, lai valstī neviens neatļautos lietot fizisku spēku ārpus likuma noteiktajām robežām, pats publiski sola izrēķināties ar to, kurš izgaismo plaši izplatīto korupciju un valsts izzagšanu.

Nobeigumā: ja vajadzētu, novestu līdz galam?

Ja gribētu noindēt, tad noindētu! Ja gribētu būtiski uzlabot ar derīgajiem izrakteņiem visbagātākās valsts pasaulē iedzīvotāju labklājību, tad uzlabotu! Ja gribētu īstenot Krievijas ekonomisko lēcienu un tehnoloģisko izrāvienu, tad īstenotu! Ja gribētu modernizēt ekonomiku, tad modernizētu! Bet tā – negribējām, un viss! Putins un Medvedevs gan teica, bet solīts makā nekrīt. Galu galā tikai divdesmit gadi pagājuši, tik ātri nevar paspēt. Tāpēc vajag anulēt termiņus.

2021. gadā, visticamāk, turpināsies turbulence, caur ko jāiet Putina režīmam un visai Krievijai. Arvien vairāk Krievijā dzīvojošo ekspertu sliecas domāt, ka tuvojas pārmaiņas, tiek norādīts uz Putina iespējamām veselības problēmām. Esmu gan rakstījis, gan runājis par to, ka par būtiskām pārmaiņām Krievijā izteikt prognozes ir ļoti riskanti, jo Krievijas (un PSRS) vēsture ir pierādījusi, ka fundamentāli pagriezieni Krievijas attīstībā ir notikuši gan strauji, gan lēni. Ir teiciens, ka Krievijā jādzīvo ilgi, ja vēlies sagaidīt lielas pārmaiņas. Redzam, ka savulaik vara ir mainījusies salīdzinoši negaidīti – dažu dienu laikā; un ir bijuši posmi, kad, neskatoties uz stagnāciju, sistēma ir pastāvējusi desmitgadēm, ģenerālsekretāram knapi kāpjot pa mauzoleja kāpnēm. Te gan jāpiebilst, ka mūsdienu Krievijas varas elite nav tas pats, kas pagājušā gadsimta 80. gadu beigu PSRS varas seniori, kuriem jau stiprāka vēja pūsma bija izaicinājums.

Neatsakoties no iepriekš rakstītā, teikšu "zinātniski": ir sajūta, ka kaut kas pulsē gaisā. Putina pēdējā lielā preses konference bija negaidīti vienmuļa un garlaicīga. Nekāda radošuma! Oficiālā Krievija izdabā Turcijai, briest nākamās Rietumu sankcijas, kuras, iespējams, iesitīs sāpīgāk pa Putina draugu naudas makiem nekā līdz šim. Režīma morālā degradācija kļūst redzamāka arvien plašākai sabiedrībai, Navaļnija populārākos klipus "YouTube" skatās jau ap divdesmit miljoniem skatītāju. Ja Vladimirs Putins vēlēsies turpināt sēdēt cara krēslā, tad viņam vajadzēs kaut ko lielu un pamatīgu informatīvajā telpā, kas novērstu uzmanību no viņam personīgi padotā Federālā drošības dienesta Navaļnija indēšanas operācijas izgaismošanas.

Pirms dažām dienām sociālajos medijos klejoja videoieraksts, kurā kāds stipri piedzēries kungs Jaunā gada mājas svinībās stāv netālu no televizora ar paceltām rokām. Televīzija, kā jau gadu mijā ierasts, atskaņo Krievijas (PSRS) himnu. Tai noslēdzoties, vīrs pārmet krustu, parāda izaicinošu žestu (laikam jau Krievijas ienaidniekiem) un nokrīt atmuguriski, apgāžot galdu ar rasolu un citiem svētku ēdieniem... Kaut kad var pienākt galda gāšana; cerams, ka trauki nelidos pārāk tālu.

1 Latvijas Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/66472

2 Концепция внешней политики Российской Федерации. 15 июля 2008 года. http://kremlin.ru/acts/785. KF Prezidenta administrācijas mājaslapa, aplūkota 19.03.2011.

3 Kudors A. Krievijas diplomāti – narkodīleru lomā. Latvijasdrosiba.lv, 12.11.2020., https://www.latvijasdrosiba.lv/post/krievijas-diplom%C4%81ti-narkod%C4%ABleru-lom%C4%81

4 Ķezberis U. Putinam paver iespēju palikt Krievijas prezidenta amatā. LSM, 10.03.2020.,

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/putinam-paver-iespeju-palikt-krievijas-prezidenta-amata.a351258/

5 Kudors A. Mācāmies cinismu. Putins: Navaļnijs pats iedzēra! Latvijasdrosiba.lv, 24.09.2020., https://www.latvijasdrosiba.lv/post/m%C4%81c%C4%81mies-cinismu-putins-nava%C4%BCnijs-pats-iedz%C4%93ra

6 Tāds, kurš dzīvo atbilstoši likumīgo zagļu nerakstītiem likumiem – principiem (po poņatijam). Sk. Ходорковский. Бандит Путин, Кучма с ножом, тюрьма, заговоролигархов, Навальный. В гостях у Гордона, https://www.youtube.com/watch?v=hqkRgYuaMsg

7 Депутат парламента Чечни пригрозил расправой обратившемуся к Кадырову общественному деятелю из Ингушетии, 05.01.2021., https://www.currenttime.tv/a/chechnya-khanbiev/31034366.html

8 Saraždins Sultigovs, Telegram, https://t.me/fortangaorg/7900

9 Кадыров поручил объявить кровную месть родственникам убитых в Грозном ингушей, 31.12.2020., https://www.currenttime.tv/a/chechnya-ingushetiya/31028106.html

https://www.delfi.lv/news/versijas/andis-kudors-2020-gads-krievija-anulesana-un-indesana.d?id=52819117

Tramps - pasaules pagrieziena punkts vai vēsturisks misēklis?

Hārvarda Universitātes profesora Joseph S. Jr. Nye viedoklis

…"Vai morāle ir svarīga? Prezidenti un ārpolitika no FDR līdz Trampam" (Do Morals Matter?) 

… Pašreizējās diskusijas par Trampu grozās ap senu jautājumu:

vai lielākos vēsturiskos notikumus diktē politisko līderu izvēles, vai arī tie galvenokārt atkarīgi no sociālajiem un ekonomiskajiem spēkiem, ko neviens nespēj kontrolēt?...:

https://www.tvnet.lv/7052251/tramps-pasaules-pagrieziena-punkts-vai-vesturisks-miseklis?

Disloyal: A Memoir: The True Story of the Former Personal Attorney to President Donald J. Trump 

 by Michael Cohen

The Inside Story of the Real President Trump, by His Former Attorney and Personal Advisor—The Man Who Helped Get Him Into the Oval Office

Deviņdesmitie

Tas sākās, pirms Augstākā Padomē vēl tikai sprieda par sertifikātiem un privatizācijas likumdošanu…

Latvenergo trīs miljoni kā simbols valsts nozagšanas tehnoloģijai.

https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/28.09.2016-devindesmitie-privatizacija-devindesmitie-gadsimta-sadale-un-lie.id80845/

https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/05.10.2016-devindesmitie.id81336/

https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/21.09.2016-devindesmitie-privatizacija.id80382/

https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/14.09.2016-devindesmitie.-saulvezu-spiets.id79896/

https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/07.09.2016-devindesmitie.-medijs-ka-bizness.id79444/

https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/20.04.2016-devindesmitie-pilsoni-nepilsoni.id70378/

Kā mēs varam radīt jaunu līderu paaudzi postkapitālisma laikmetam? 

Claudio A. Rivera 26. novembris , 2019 7.28

Vai kapitālisma stundas ir skaitītas? Vai zinām, kas mūs sagaida nākotnē? Vai protam izglītot cilvēkus postkapitālisma laikmetam? Šajā rakstā dalīšos ar savām domām par šiem svarīgajiem jautājumiem.

Esam pārmaiņu laikmetā. Mums nav “planētas B”, un izskatās, ka beidzot sabiedrība to ir sapratusi. Cilvēcei ir kļuvis skaidrs, ka nepietiek ar “nepārtrauktu progresu”. Tirgus ir pilns ar produktiem, kurus  cilvēkam nevajag, jaunās tehnoloģijas bieži traucē cilvēka labklājībai, stress un citas ar “moderno dzīvi” saistītās slimības ir kļuvušas epidēmiskas. Rodas jautājums: “Kāpēc turpinām patērēt šos produktus un veicinām šo dzīves veidu?” Arī jaunieši jau kādu laiku pastiprināti interesējas par sarežģītiem, ar pasaules attīstību saistītiem jautājumiem. Beidzot arī pasaules līderi ir sapratuši, ka tik liela globālā nevienlīdzība un nestabilitāte nav ilgtspējīgi.

Kas īsti notiek? Vienkāršojot sabiedrībā esošos procesus, var teikt,  ka sabiedrība mēģina ietekmēt, ierobežot un dažos gadījumos pat aizvietot kapitālisma galveno līderi, proti – “kapitāldaļu īpašnieku”. Tas nenotiek, noniecinot privātīpašumu, kā to darītu komunismā. Galvenā doma ir privātīpašuma sociālfunkcijas atjaunošana. Cilvēce pastiprināti vēlas “humanizēt kapitālismu”.

Kā minēju, pasaules līderi ir sadzirdējuši šo vēlmi – ANO ir uzņēmusies izveidot un veicināt “ilgtspējīgas attīstības mērķus” (sustainability development goals). Ievērojams skaits korporāciju līderu ir skaidri norādījuši, ka kapitālismam ir nepieciešama “pārformulēšana.” Arī politiķi atrodas jaunas pārregulācijas (piemēram, datu aizsardzības regulēšana) un protekcionisma veicināšanas procesos.

Kas ir postkapitālisma pamats?

Šajā sarežģītajā pārmaiņu laikmetā, kad tirgus ekonomika sāk ieņemt citādu lomu cilvēku dzīvēs, jāmainās arī veidam, kā tiek izglītoti nākotnes ekonomikas dalībnieki un veidotāji. Eksistē dažādi filozofiski domāšanas veidi, caur kuriem varam skatīt pasauli un veikt secinājumus, vai kaut kas ir labs vai slikts, derīgs vai nederīgs. Manuprāt, divi domāšanas veidi, kuri vislabāk ilustrē dilemmu, ar kuru saskaramies šajā pārmaiņu laikmetā, ir utilitārisms un humanitārisms.

Gan kapitālisma sistēmai, gan šīs sistēmas līderu izglītībai ideoloģiskais pamats ir bijis viens – utilitārisms. Utilitārisms ir filozofisks domāšanas veids, kas nosaka, ka galvenais ētikas standarts ir sasniegt lielāka cilvēku skaita lietderības vai laimes maksimizāciju. Tehniski uzņēmējdarbībā šī paradigma izplatās caur  “uzņēmējdarbības principu”: uzņēmumu vadītājiem jāmaksimizē akcionāru vērtība. To darīt palīdz “izmaksu un ieguvumu analīze”, kura iekarojusi popularitāti visdrīzāk savas vienkāršības dēļ.

Utilitārisms nebalstās uz vērtībām vai normām, bet vērtē rīcību, pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu analīzi.  Jaunajā postkapitālisma laikmetā šī paradigma vairs nav pieņemama pieaugošā daļā dzīves jomu, arī biznesā. Vēl nesen slavenais amerikāņu menedžmenta guru Pīters Drukers (Drucker, Peter F.) nopietni kritizēja akcionāru vērtības maksimizācijas principu: “Apjukumu rada maldīgs uzskats, ka tā sauktais uzņēmēja peļņas motīvs izskaidro viņa uzvedību vai virzību uz viņaprāt pareizu rīcību. Apgalvojums, ka šāds peļņas motīvs pastāv, ir ļoti apšaubāms.”

Pretēji utilitārismam humānisma perspektīva galvenokārt nav vērsta uz rezultātu un sekām, bet gan uz pašas darbības pareizību vai nepareizību. Humānismā galvenais ir cilvēks, utilitārismā cilvēks var būt galvenais tikai tad, ja tas maiksimizē vērtību lēmuma pieņēmējam. Tāpēc uz utilitārisma principu balstītā ekonomika mēs turpinām piedāvāt produktus, kas patērētajam īsti nav vajadzīgi.

Kā varam izglītot līderus postkapitālisma laikmetam?

Utilitārisms ir ļoti ietekmējis arī izglītību. Ja svarīgākais princips izglītībā ir utilitārisms, mēs radām izglītības programmas ar izteiktu specializāciju un disciplīnu fragmentāciju. Tas diemžēl noved pie liela intelektuālā sašaurinājuma. Ja svarīgākais princips izglītībā ir humānisms, mēs radām izglītības programmas, kas veicina kritisko domāšanu (vai intelektuāli plašu redzes loku) un starpdisciplinaritāti. Iemesls ir šāds: utilitārisma domāšanas veids – radīt efektivitāti. Humānisma domāšanas veids – radīt izcilību. Un mēs dzīvojam laikmetā, kur sabiedrībai nepietiek ar nepārtrauktu efektivitāti un progresu, kas radies no utilitārisma principiem.

Mūsu nespēja risināt daudzšķautņainas sabiedrības problēmas konceptuāli radusies no  “kastīšu domāšanas”. Finansisti nesadarbojās ar inženieriem, inženieri nesadarbojās ar māksliniekiem utt. Reālās problēmas nerespektē utilitārisma izglītībā apgūtās disciplīnu robežas. Spēja efektīvi darboties vienā specifiskā jomā nekorelē ar spēju efektīvi risināt problēmas, kuras sastāv no neskaitāmi daudziem aspektiem un jomām.

Ja mēs vēlamies radīt jaunu līderu paaudzi, kura atbilst postkapitālisma laikmeta prasībai skatīties uz pasauli caur plašāku prizmu kā izmaksu un ieguvumu analīze, mums ir jāpiedāvā topošajiem līderiem starpdisciplinārās programmas. Tās ir programmas, kurās dalībnieki kritiski meklē visaptverošas atbildes uz reālām problēmām, izmantojot gan “teorētiskās disciplīnas” (piemēram, filozofiju, matemātiku), gan “praktiskās disciplīnas” (piemēram, finanses, inženieriju, medicīnu). Starpdisciplinārajās programmās galvenais nav efektīvi akumulēt zināšanu blokus. Starpdisciplinārajās programmās galvenais ir prasmīgi “skatīt realitāti no jauna” caur integrētām zinātnēm.

Redzu, ka jau tuvākajā nākotnē vadošās izglītības institūcijas būs tādas, kur programmas nebūs strukturētas pa kursiem, bet ap sabiedrībā svarīgiem jautājumiem.  Pasniedzēji nebūs piesaistīti disciplīnām, mācības vadīs starpdisciplināras komandas, studenti pavadīs vairāk laika laboratorijās un kafejnīcās, nevis auditorijās.

Pasaulē jau ir augstskolas, kuras sāk jaudīgi strādāt tieši šajā – plašu domāšanu attīstošā – virzienā. Daļa no šīm augstskolām ir tradicionālās Ivy League skolas, piemēram, Hārvarda Universitāte, bet daļa ir jaunpienācēji  – Minerva at KGI un Quest College. Sekojot šim trendam, Latvijā radies spilgts starpdisciplinārās izglītības piemērs – starp Latvijas vadošajām augstskolām nodibinātā Baltijas IT līderu programma (www.bitl.lv).

Postkapitālisma laikmets ir periods, kur tirgus ekonomikas pieņēmumi ir zem jautājuma zīmes.  Taču viena lieta ir skaidra – no vadošiem uzņēmumiem tiks prasīta cilvēciskāka attieksme pret procesiem un lēmumu pieņemšanu. Vairāk tiks prasīti inovatīvi un ilgtspējīgi risinājumi. Turklāt humānistiskais biznesa redzējums jebkuru uzņēmumu uzskata par vietu, kur caur kopīgu darbu notiek cilvēka personīgā un sociālā attīstība. Lai izveidotu šādus biznesus nepieciešami izcili izglītoti līderi, kuri ir eksperti gan produktu izstrādē, gan cilvēku izpratnē. Esmu pārliecināts, ka tikai starpdisciplinārā izglītība var veicināt nepieciešamo līderu kapacitāti, lai veicinātu sabiedrības ilgtermiņa attīstību.

https://ir.lv/2019/11/26/ka-mes-varam-radit-jaunu-lideru-paaudzi-postkapitalisma-laikmetam/

Baltkrievijas prezidents Lukašenko slavē Hitleru. Slepenā medicīniskā vēsture atklāj psihopāta gēnus 

Elmārs Barkāns

Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko medicīniskā vēsture liecina par viņa psihopātisko dabu. Jau padomju laikos viņu atvaļināja no armijas, jo ārsti bija pārliecināti, ka tāds cilvēks jātur pa gabalu no ieročiem, bet nu viņš pa Minsku uz savu rezidenci skraida ar automātu rokā. Viņš pirms 15 gadiem arī pamanījies saslavēt Ādolfa Hitlera valdīšanas stilu…:

https://jauns.lv/raksts/arzemes/401523-baltkrievijas-prezidents-lukasenko-slave-hitleru-slepena-mediciniska-vesture-atklaj-psihopata-genus

14 октября 2018

Раскрыт последний страх Хокинга

Английский физик Стивен Хокинг, скончавшийся в марте этого года, незадолго до смерти предсказывал, что в будущем появится раса суперлюдей, которые станут угрозой человечеству. Об этом сообщает ТАСС со ссылкой на The Sunday Times.

Прогноз Хокинга содержится в его последней книге «Короткие ответы на серьезные вопросы», которая будет опубликована 16 октября.

Ученый полагал, что богатые люди скоро смогут вносить изменения в макромолекулы, отвечающие за реализацию генетической программы. Модифицируя ДНК себя и своих детей, они смогут улучшить память, интеллект, иммунитет и продолжительность жизни. Это произойдет уже в XXI веке, считал Хокинг.

«Возможно, против генной инженерии на людях будут приняты законы, однако некоторые не смогут побороть искушение улучшить человеческие характеристики», ― написал Хокинг.

Такие эксперименты несут риски для тех, кто не пройдет улучшение на генетическом уровне. «Появление суперлюдей сразу приведет к появлению серьезных политических проблем с неулучшенными людьми, которые не будут в состоянии с ними конкурировать. По-видимому, они вымрут или станут малозначимыми. Вместо этого мы получим расу людей, которые сами себя проектируют, все больше и больше улучшаясь», ― предположил физик.

Новая книга Тимоти Снайдер (Timothy Snyder) «О тирании» рассказывает о роли и влиянии России в современном мире, а также о взглядах Путина, объясняя причины, по которым российский лидер вступил в союз с крайне правыми политиками в Европе и поддержал кандидатуру Дональда Трампа в Соединенных Штатах. «Поддержка Трампа была частью более обширной (российской) стратегии по оказанию помощи кандидатам, которые порывают связи с демократией», — сказал он.

On Tyranny: Twenty Lessons from the Twentieth Century 

by Timothy Snyder 

A historian of fascism offers a guide for surviving and resisting America's turn towards authoritarianism.

The Founding Fathers tried to protect us from the threat they knew, the tyranny that overcame ancient democracy. Today, our political order faces new threats, not unlike the totalitarianism of the twentieth century. We are no wiser than the Europeans who saw democracy yield to fascism, Nazism, or communism. Our one advantage is that we might learn from their experience.
On Tyranny is a call to arms and a guide to resistance, with invaluable ideas for how we can preserve our freedoms in the uncertain years to come.
"Mr. Snyder is a rising public intellectual unafraid to make bold connections between past and present." —The New York Times

https://www.amazon.com/Tyranny-Twenty-Lessons-Twentieth-Century/dp/0804190119