Longum iter est per praecepta, breve et
efficax per exempla
Būt
varas cienīgiem
Vērojot pasaulē un ap mums notiekošo, ar
dziļu nožēlu jāatzīst, ka daudzi no
laikabiedriem bargās vēstures mācību
stundas tā arī nav apguvuši, tās viņiem
līdz šim ir bijušas veltīgas! Samierinoties ar dzīvi ikdienas rutīnā,
personīgo interešu, rūpju, problēmu un individuālo hobiju lokā, tās parasti netiek
ņemtas vērā, tās atceras vien patriotisku jūtu uzplūdā kā iepriekšējo paaudžu
varonības piemērus, it kā abstrahējoties no visām kara, terora un represiju šausmām, necilvēcības,
no drausmīgajiem un bieži arī nevajadzīgajiem upuriem.
Rūpējoties par savu ģimeni, par veselību,
par savu darba pienākumu izpildi un tiešo interešu piepildījumu, aizmirstam un
neievērojam, ka mēs visi joprojām staigājam gar bezdibeņa malu, riskējot tajā
iekrist avantūristisku valsts līderu, amorālu politiķu un viņu biznespatronu
(aizbildņu un oligarhu) nekontrolētas rīcības rezultātā. Jo valstu līderu rokās
ir tik vareni varas un spēka resursi, kuru neadekvāta izmantošana var vienā
traģiskā mirklī sagraut ar pašaizliedzīgām pūlēm veidoto dzīvi, iznīcināt visu,
ko esam savā mūžā sasnieguši. … turpinājums grāmatā “Kā atbrīvoties no totalitārisma skavām. Izaicinājums pārvarēt politisko
vientiesību“: https://buki.lv/product/ka-atbrivoties-no-totalitarisma-skavam-e-gramata
19.06.2017.
Džefrijs Sakss un Bendija S. Lī: Trampa
psihopatoloģijas iet plašumā
Džefrijs Sakss un Bendija S. Lī, Project Syndicate
Nu jau, šķiet, ik dienu ASV
prezidents Donalds Tramps saasina
savu politiku un personīgos uzbrukumus citām valstīm un to vadītājiem,
trūcīgajiem, vājajiem un imigrantu ģimenēm. Pats pēdējais no tiem – Trampa
atbalsts bezsirdīgajai rīcībai nošķirt imigrantu bērnus no viņu vecākiem. Lai
gan sabiedrības dusmas ir piespiedušas viņu piebremzēt, nosliece uzbrukt
drīzumā liks sevi manīt kaut kur citur.
Vairums ekspertu Trampa
izvirdumus interpretē kā izdabāšanu savai politiskajai bāzei vai
"iznešanos" kameru priekšā, vai tukšu bramanību nākotnes darījumu
noslēgšanas labā. Mūsu viedoklis atšķiras. Saskaņā ar daudzu Amerikā atzītu mentālās veselības ekspertu viedokli mēs uzskatām, ka Tramps
cieš no vairākām psiholoģiskām pataloģijām, kas padara viņu par tiešu un
nepārprotamu draudu pasaulei.
Trampa rīcībā redzamas
vismaz trīs bīstamu problēmu pazīmes: paranojas,
empātijas trūkuma un sadisma. Paranoja ir tāda atsvešinātības no
realitātes forma, kas indivīdam liek saskatīt neeksistējošus draudus.
Cīnīdamies ar šiem saviem iedomātajiem draudiem, paranoisks indivīds var radīt
apdraudējumu citiem. Empātijas trūkums var rasties no indivīda pārliekas
aizņemtības ar sevi un raudzīšanās uz citiem kā tikai instrumentiem. Kaitēšana
citiem neizraisa nekādu nožēlu, ja tā kalpo paša mērķiem. Sadisms nozīmē just
patiku, nodarot citiem sāpes vai pazemojot, īpaši tos, kas pārstāv iedomātos
draudus vai atgādina par paša trūkumiem.
Mēs uzskatām, ka Trampam šīs
īpašības piemīt. Savus secinājumus mēs balstām uz viņa darbības novērojumu,
uz to, kas zināms par viņa dzīves gājumu, un citu daudzajiem ziņojumiem,
nevis uz kādas neatkarīgas psihiatriskās pārbaudes, uz ko iepriekš esam
aicinājuši un aicinām atkal, rezultātiem. Taču mums nav nepieciešams uzzināt
visu ainu, lai saprastu, ka Tramps pasaulei rada arvien lielākas briesmas.
Zināšanas psiholoģijā mums saka priekšā, ka, šādam indivīdam iegūstot varu pār citiem, vērojama tendence
minētajām īpašībām iet plašumā.
Lai savai kareivīgajai
darbībai rastu kādu attaisnojumu, Tramps nemitīgi un
nežēlīgi melo. Saskaņā ar kādu "Washington Post" analīzi
kopš stāšanās amatā Tramps ir izteicis vairāk nekā 3000 viltus vai maldinošu
apgalvojumu. Un, kā piezīmē "Washington Post", pēdējo nedēļu laikā
viņa meli, šķiet, ir pastiprinājušies. Turklāt Trampa uzticības personas
norādījušas, ka viņš arvien biežāk varētu ignorēt jebkādus mērenāka kursa
padomus no apkārtējo puses. Nav neviena "pieaugušā", kurš varētu
viņu apturēt, jo viņš ap sevi ir pulcinājis
korumpētus un kareivīgus sirdsdraugus, kas gatavi darīt, kā viņš liks,
– un tas viss ir pilnībā paredzams, ņemot vērā viņa psiholoģisko stāvokli.
Trampa negantie pārspīlējumi
pēdējo nedēļu laikā liecina par arvien pieaugošu viņa simptomu pastiprināšanos.
Piemēram, atkārtotie apgalvojumi, ka viņa tikšanās ar Ziemeļkorejas vadītāju
Kimu Čenunu neskaidrais iznākums pielicis punktu kodoldraudiem, ko radīja Kima
režīms, vai arī nekaunīgie meli, ka migrantu bērnu piespiedu atšķiršanu no viņu
vecākiem pie dienvidu robežas ar Meksiku ir izraisījuši demokrāti, nevis viņa
paša politika. "Washington Post" nesen saskaitīja 29 nepatiesus vai
maldinošus paziņojumus tikai stundas laikā vien. Vienalga, vai tas veikts ar
nolūku vai balstīts maldos, šāds nepārtrauktas melošanas
līmenis ir patoloģisks.
Tā kā Trampam patiešām
trūkst spēju pārliecināt par savu gribu citus, viņa pieeja garantē nebeidzamu
draudu, pretdraudu un eskalāciju ciklu. Uz jebkuru taktisku atkāpšanos viņš
reaģē ar jaunu agresiju. Tāds ir gadījums ar saasināto tirdzniecības karu aci
pret aci, kas sācies starp Trampu un arvien plašāku valstu un ekonomiku loku,
ieskaitot Kanādu, Meksiku, Ķīnu un Eiropas Savienību. Tas pats attiecas uz
Trampa vienpusējo un skaitā progresējošo starptautisko līgumu laušanu un
izstāšanos no organizācijām, ieskaitot Parīzes klimata vienošanos, Irānas
kodoldarījumu un, pavisam nesen, Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību
padomi pēc tam, kad tā kritizēja ASV politiku pret trūcīgajiem.
Trampa paranoja uzskatāmi
izvēršas pastiprinātā ģeopolitiskā spriedzē. Tradicionālie sabiedrotie, kuri
nav pieraduši strādāt ar ASV vadītājiem, kuriem ir nopietni mentāli defekti,
neapšaubāmi, ir satriekti, savukārt pretinieki radušos situāciju izmanto. Daudzi Trampa atbalstītāji, šķiet, viņa bezkaunīgo melošanu
interpretē kā drosmīgu patiesības teikšanu, un gan eksperti, gan
ārvalstu līderi sliecas ticēt, ka viņa dīvainie izvirdumi atspoguļo kādu
politisku stratēģiju. Tomēr tas ir pārpratums. Trampa rīcība tiek
"izskaidrota" kā racionāla un pat drosmīga, lai gan, visticamāk, tās
ir nopietnu psiholoģisku problēmu izpausmes.
Vēsturē ir
papilnam indivīdu ar mentāliem traucējumiem, kuri ir ieguvuši milzīgu varu kā
topošie glābēji, lai beigās vienkārši kļūtu par despotiem, kas nodara milzīgu
kaitējumu savai kopienai un citiem. Viņu
gribasspēks un solījumi panākt nacionālu diženumu rod atbalstu sabiedrībā,
taču, ja mēs varam ko mācīties no gadījumiem, kad pie varas nonāk cilvēks ar
šādām pataloģijām, tad skaidrs, ka ilgtermiņa
rezultāti neizbēgami ir katastrofāli visiem.
Mums nevajadzētu sastingt,
baidoties no gaidāmās katastrofas. Līderim ar bīstamām paranojas, empātijas
trūkuma un sadisma pazīmēm nevajadzētu palikt prezidenta amatā, tā neļaujot
viņam nodarīt postošu kaitējumu. Mūsu drošību palīdzēs atjaunot jebkurš
piemērots veids, kā atbrīvoties no draudošajām briesmām, vienalga, vai tā būtu
vēlēšanu urna, impīčmenta procedūra vai ASV Konstitūcijas 25. labojuma
iedarbināšana.
* Džefrijs Sakss (Jeffrey
David Sachs) ir Kolumbijas
Universitātes Ilgtspējīgas attīstības centra direktors. Bendija S. Lī ir tiesu
psihiatre Jeila Medicīnas skolā un Pasaules Veselības organizācijas projektu
vadītāja.
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/dzefrijs-sakss-un-bendija-s-li-trampa-psihopatologijas-iet-plasuma.d?id=50201903
Kā
mēs varam radīt jaunu līderu paaudzi postkapitālisma laikmetam?
Claudio A. Rivera 26. novembris , 2019 7.28
Vai kapitālisma stundas ir
skaitītas? Vai zinām, kas mūs sagaida nākotnē? Vai protam izglītot cilvēkus
postkapitālisma laikmetam? Šajā rakstā dalīšos ar savām domām par šiem
svarīgajiem jautājumiem.
Esam pārmaiņu laikmetā. Mums
nav “planētas B”, un izskatās, ka beidzot sabiedrība to ir sapratusi. Cilvēcei
ir kļuvis skaidrs, ka nepietiek ar “nepārtrauktu progresu”. Tirgus ir pilns ar
produktiem, kurus cilvēkam nevajag, jaunās tehnoloģijas bieži traucē
cilvēka labklājībai, stress un citas ar “moderno dzīvi” saistītās slimības ir
kļuvušas epidēmiskas. Rodas jautājums: “Kāpēc
turpinām patērēt šos produktus un veicinām šo dzīves veidu?” Arī jaunieši
jau kādu laiku pastiprināti interesējas par sarežģītiem, ar pasaules attīstību
saistītiem jautājumiem. Beidzot arī pasaules līderi ir sapratuši, ka tik
liela globālā nevienlīdzība un nestabilitāte nav ilgtspējīgi.
Kas īsti notiek?
Vienkāršojot sabiedrībā esošos procesus, var teikt, ka sabiedrība mēģina
ietekmēt, ierobežot un dažos gadījumos pat aizvietot kapitālisma galveno
līderi, proti – “kapitāldaļu īpašnieku”. Tas nenotiek, noniecinot
privātīpašumu, kā to darītu komunismā. Galvenā doma ir privātīpašuma
sociālfunkcijas atjaunošana. Cilvēce pastiprināti
vēlas “humanizēt kapitālismu”.
Kā minēju, pasaules līderi
ir sadzirdējuši šo vēlmi – ANO ir uzņēmusies izveidot un veicināt
“ilgtspējīgas attīstības mērķus” (sustainability
development goals). Ievērojams skaits korporāciju līderu ir
skaidri norādījuši, ka kapitālismam ir nepieciešama “pārformulēšana.” Arī
politiķi atrodas jaunas pārregulācijas (piemēram, datu aizsardzības regulēšana)
un protekcionisma veicināšanas procesos.
Kas ir postkapitālisma pamats?
Šajā sarežģītajā pārmaiņu
laikmetā, kad tirgus ekonomika sāk ieņemt citādu lomu cilvēku dzīvēs, jāmainās
arī veidam, kā tiek izglītoti nākotnes ekonomikas dalībnieki un veidotāji.
Eksistē dažādi filozofiski domāšanas veidi, caur kuriem varam skatīt pasauli un
veikt secinājumus, vai kaut kas ir labs vai slikts, derīgs vai nederīgs.
Manuprāt, divi domāšanas veidi, kuri
vislabāk ilustrē dilemmu, ar kuru saskaramies šajā pārmaiņu laikmetā, ir utilitārisms
un humanitārisms.
Gan kapitālisma sistēmai, gan šīs sistēmas līderu
izglītībai ideoloģiskais pamats ir bijis viens – utilitārisms. Utilitārisms ir
filozofisks domāšanas veids, kas nosaka, ka galvenais ētikas standarts ir
sasniegt lielāka cilvēku skaita lietderības vai laimes maksimizāciju. Tehniski uzņēmējdarbībā šī paradigma izplatās caur
“uzņēmējdarbības principu”: uzņēmumu vadītājiem jāmaksimizē akcionāru
vērtība. To darīt palīdz “izmaksu
un ieguvumu analīze”, kura iekarojusi popularitāti visdrīzāk savas
vienkāršības dēļ.
Utilitārisms nebalstās uz vērtībām
vai normām, bet vērtē rīcību, pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu
analīzi. Jaunajā postkapitālisma laikmetā šī paradigma vairs nav
pieņemama pieaugošā daļā dzīves jomu, arī biznesā. Vēl nesen slavenais
amerikāņu menedžmenta guru Pīters Drukers (Drucker, Peter F.) nopietni kritizēja akcionāru vērtības
maksimizācijas principu: “Apjukumu rada maldīgs uzskats, ka tā sauktais
uzņēmēja peļņas motīvs izskaidro viņa uzvedību vai virzību uz viņaprāt pareizu
rīcību. Apgalvojums, ka šāds peļņas motīvs pastāv, ir ļoti apšaubāms.”
Pretēji utilitārismam humānisma
perspektīva galvenokārt nav vērsta uz rezultātu
un sekām, bet gan uz pašas darbības pareizību vai
nepareizību. Humānismā galvenais ir cilvēks,
utilitārismā cilvēks var būt galvenais tikai tad, ja tas maiksimizē vērtību
lēmuma pieņēmējam. Tāpēc uz
utilitārisma principu balstītā ekonomika mēs turpinām piedāvāt produktus, kas
patērētajam īsti nav vajadzīgi.
Kā varam izglītot līderus postkapitālisma
laikmetam?
Utilitārisms ir ļoti
ietekmējis arī izglītību. Ja svarīgākais princips izglītībā ir
utilitārisms, mēs radām izglītības programmas ar izteiktu specializāciju un
disciplīnu fragmentāciju. Tas diemžēl noved pie liela intelektuālā
sašaurinājuma. Ja svarīgākais
princips izglītībā ir humānisms, mēs radām izglītības programmas, kas veicina
kritisko domāšanu (vai intelektuāli plašu redzes loku) un starpdisciplinaritāti.
Iemesls ir šāds: utilitārisma domāšanas veids – radīt efektivitāti.
Humānisma domāšanas veids – radīt izcilību. Un mēs dzīvojam laikmetā, kur sabiedrībai nepietiek
ar nepārtrauktu efektivitāti un progresu, kas radies no utilitārisma
principiem.
Mūsu nespēja risināt
daudzšķautņainas sabiedrības problēmas konceptuāli radusies no “kastīšu domāšanas”. Finansisti
nesadarbojās ar inženieriem, inženieri nesadarbojās ar māksliniekiem utt.
Reālās problēmas nerespektē utilitārisma izglītībā apgūtās disciplīnu robežas. Spēja efektīvi darboties vienā specifiskā jomā nekorelē ar spēju efektīvi
risināt problēmas, kuras sastāv no neskaitāmi daudziem aspektiem un jomām.
Ja mēs vēlamies radīt jaunu
līderu paaudzi, kura atbilst postkapitālisma laikmeta prasībai skatīties uz
pasauli caur plašāku prizmu kā izmaksu un ieguvumu analīze, mums ir jāpiedāvā
topošajiem līderiem starpdisciplinārās programmas. Tās ir programmas, kurās dalībnieki kritiski meklē visaptverošas
atbildes uz reālām problēmām, izmantojot gan “teorētiskās disciplīnas”
(piemēram, filozofiju, matemātiku), gan “praktiskās disciplīnas” (piemēram,
finanses, inženieriju, medicīnu). Starpdisciplinārajās programmās galvenais nav
efektīvi akumulēt zināšanu blokus. Starpdisciplinārajās programmās galvenais
ir prasmīgi “skatīt realitāti no jauna” caur integrētām zinātnēm.
Redzu, ka jau tuvākajā
nākotnē vadošās izglītības institūcijas būs tādas, kur programmas nebūs
strukturētas pa kursiem, bet ap sabiedrībā svarīgiem jautājumiem.
Pasniedzēji nebūs piesaistīti disciplīnām, mācības vadīs
starpdisciplināras komandas, studenti pavadīs vairāk laika laboratorijās un
kafejnīcās, nevis auditorijās.
Pasaulē jau ir augstskolas,
kuras sāk jaudīgi strādāt tieši šajā – plašu domāšanu attīstošā – virzienā.
Daļa no šīm augstskolām ir tradicionālās Ivy League skolas,
piemēram, Hārvarda Universitāte, bet daļa ir jaunpienācēji – Minerva
at KGI un Quest College. Sekojot šim trendam,
Latvijā radies spilgts starpdisciplinārās izglītības piemērs – starp Latvijas
vadošajām augstskolām nodibinātā Baltijas IT līderu programma (www.bitl.lv).
Postkapitālisma laikmets ir
periods, kur tirgus ekonomikas pieņēmumi ir zem jautājuma zīmes. Taču viena
lieta ir skaidra – no vadošiem
uzņēmumiem tiks prasīta cilvēciskāka attieksme pret
procesiem un lēmumu pieņemšanu. Vairāk tiks prasīti inovatīvi un ilgtspējīgi
risinājumi. Turklāt humānistiskais biznesa redzējums jebkuru uzņēmumu uzskata par vietu, kur caur
kopīgu darbu notiek cilvēka personīgā un sociālā attīstība. Lai
izveidotu šādus biznesus nepieciešami izcili izglītoti līderi,
kuri ir eksperti gan produktu izstrādē, gan cilvēku izpratnē.
Esmu pārliecināts, ka tikai starpdisciplinārā izglītība var veicināt
nepieciešamo līderu kapacitāti, lai veicinātu sabiedrības ilgtermiņa attīstību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru