Samierināšanās kā ļaunuma izplatības garants

                                                                                                                     Aeque ac tu doleo

Samierināšanās kā ļaunuma izplatības garants

                                                                                                       

   Ikdienā izjūtam un pasīvi vērojam, ka  tikumiskās un garīgās vērtības sabiedrībā joprojām paliek otrā plānā. Apolitiski konstatējam, ka humānisms atrodas pabērna statusā. Bailēs no pārmaiņām pieļaujam sociālās vides tālāku degradācija.

     Rezultātā saglabājas noziedzība un korupcija, saasinās sociālā nevienlīdzība, vēršas plašumā piespiedu migrācija, progresē militārisms, vairojas ekstrēmisms, pieaug terorisma un pat globāla kara riski. Starptautiskā līmenī tas tiek regulāri piesegts ar liekulīgu, divkosīgu, pat cilvēcību zaimojošu diplomātiju, kas nav spējīga humānā veidā risināt starpvalstu konfliktus. … turpinājums grāmatā “Kā atbrīvoties no totalitārisma skavām. Izaicinājums pārvarēt politisko vientiesību“: https://buki.lv/product/ka-atbrivoties-no-totalitarisma-skavam-e-gramata

                                                      *    *    *

         Ar pasivitāti mēs atbalstām korupciju un nevienlīdzību 

Terēze Gruntmane 11. septembris , 2019 

Skatoties vēsturē, mūsu bērni un mazbērni mums noteikti jautās – kāpēc jūs to pieļāvāt, kāpēc neprotestējāt. Manas paaudzes vecākiem to būtu grūti pārmest, jo viņi bija barikādēs un Baltijas ceļā. Bet mums pārmetīs.

…Bet tā vien šķiet, ka tautas ievēlētie deputāti, ar dažiem pozitīviem izņēmumiem, nesadzird cilvēkus, dažbrīd ciniski, citreiz pēc inerces, jo valstī valda absolūtas pretrunas. No vienas puses, nodrāztais “mums nav naudas” vai “nauda ir tik, cik ir”, bet, no otras puses, notiek “dzīres mēra laikā”. Un politika veidota pēc principa “aiz mums kaut vai ūdens plūdi”, jo bērni elitei ir aizbraukuši studēt pasaulē un diez vai Latvijā vairs atgriezīsies. Līdz ar to ilgtspējīga Latvijas nākotne nav prioritāte. Kāda tur demogrāfijas problēma, par ko gadiem runā Ilmārs Mežs, kāda tur sociālā nevienlīdzība, par ko raksta Andris Šuvajevs. Ekonomika iet uz augšu un vidējās algas jau sniedzas pāri tūkstotim. Protams, ka cilvēkiem sāp sirds, to dzirdot, un Latvijā nebūtu medmāsu trūkums, ja uz rokas varētu nopelnīt šo te izdaudzināto vidējo algu….

Kāpēc cilvēkiem ir tik grūti tikt pie tā, ko viņiem tiešām vajag?

Tāpēc ka, dodot to, ko cilvēkiem vajag, nevar nozagt. Tad izjuktu viss korumpētais astoņkājis, apstātos iespējamā karteļa darbība, nedaudz paralizētos ierastās miljonāru dzīves, samazinātos ātro kredītu peļņa. Jo no algām un pensijām neko nevar nozagt, bet var nozagt no iepirkumiem, būvniecības, no likumiem, kuri ir veidoti atsevišķiem cilvēku grupējumiem, jo partijām ir jāatstrādā lielo ziedojumu devējiem apsolītais. Nezinu nevienu, kurš, saņemot vidējo algu, būtu spējīgs ziedot partijai 20 000 eiro. Tā ir šaura pilsoņu grupa, un diez vai viņi ir altruisti.

…Mums ar cieņu ir jāizturas pret ikvienu Latvijas iedzīvotāju, un ir valstiski jāņem vērā vecākā paaudze, kurai modernās tehnoloģijas nav un nekad arī nebūs pa spēkam apgūt. Savukārt tas, ka šāds cilvēks ir atstāts likteņa varā, un sociālā sistēma par viņa esamību lauku rajonā nekad nav likusies ne zinis, ir pierādījums, ka esošā sistēma ir nepilnīga. Neiedziļināšanās līdzpilsoņu problēmās ir mūsu visliekākā problēma.

Par visām valstī notiekošajām netaisnībām mēs varētu protestēt, bet…

Pie kā ir novedusi 30 gadu neoliberālās politikas īstenošana Latvijā? Pie tā, ka esam viena no visnevienlīdzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā un līdz ar to starp mums ir maz cilvēku, kuri būtu gatavi iesaistīties cīņā par labāku dzīvi lielākai iedzīvotāju daļai. Jo neoliberālisma brīvās tirgus ekonomikas rezultātā ir izveidojies milzīgs nabadzīgo cilvēku slānis, kuriem jāstrādā, lai kaut kā izdzīvotu. Savukārt arodbiedrības, kam būtu jārūpējas par cilvēkiem, kuriem pašiem nav balss, ir vājas vai neeksistējošas. Neviens individuāli no šī nabadzīgā, uzdrošinos teikt, speciāli veidotā slāņa, valdībai neprotestēs, tikai ar savu aizbraukšanu samazinās iedzīvotāju skaitu. Trūkst gan laika, gan zināšanu, kā to darīt. Savukārt augšējam slānim viss ir labi. Pa vidu, iespējams, atrodas vēl kāds slānis, bet tas ir pārāk mazs, lai izietu ielās. Līdz ar to šādā situācijā ir viegli spekulēt ar domu gaitu “Mums nav naudas jums, bet ir pietiekoši naudas mums”.

Bet “mums” tomēr ilgi nevarēs pastāvēt, jo esošā tuvredzīgā politika nav ilgtspējīga. Arvien vairāk spēkus uzņem pilsoniskās alianses, jo cilvēki ir sapratuši, ka problēmu ir daudz, bet “viens nav cīnītājs”. Tikai apvienojoties rodas spēks. Mums katram ir aktīvi jāiesaistās. Protams, ka daudziem no 90. gadu paaudzes ir skeleti skapjos, un cīnīties politiski nozīmētu publisku risku šos skeletus atklāt.

…pārmaiņas ir neapturamas, ja vien mēs sapratīsim, ka: “Valsts ir visu tās pilsoņu kopējā lieta, kopējā atbildība. Tāpēc katram pilsonim ir iespēja un, es gribētu teikt, pienākums piedalīties, iesaistīties savas valsts pārvaldīšanā.” (E.Levits)

https://ir.lv/2019/09/11/ar-pasivitati-mes-atbalstam-korupciju-un-nevienlidzibu/