Ex
aequo et bono
Varas degradācija: cēloņi un profilakse
Vairums
līdzpilsoņu, pašiem to pat neapzinoties, - kalpo un pakļaujas varas
sistēmai, kuras ietvaros joprojām tiek
pieļauta visai voluntāra kā Konstitūcijas, tā arī likumu traktēšana un pieņemšana.
Šāda varas konstrukcija pieradina pie visatļautības, pie likumības brīvas
interpretācijas. Tā ir pieņemama visiem tiem, kam nerūp sabiedrības kopējais
labums. Tādēļ plaisa starp taisnīgumu un likumību turpina padziļināties.
Kamēr vien sabiedrības vairākums nekritiski
uzticēsies varas kontrolēto plašsaziņas līdzekļu sludinātajām, preparētajām patiesībām, tikmēr turpināsies samierināšanās
ar šādu situāciju. Saglabājoties mums
visiem kaitīgai pierašanai pie dzīves neiecietības, naida, baiļu, melu
atmosfērā. Sakožot zobus, savelkot
siksnas un cenšoties kaut kā izdzīvot, - būtiskas pozitīvas pārmaiņas
nesagaidīsim. Varas privilēģijas ieguvušajiem un varai pietuvinātajiem
līdzskrējējiem šādi apstākļi ir izdevīgi, jo ļauj turpināt manipulēt ar
elektorātu. Tāpēc viņiem nav un nebūs vēlmes tos izmainīt. … turpinājums grāmatā “Kā atbrīvoties no totalitārisma skavām. Izaicinājums
pārvarēt politisko vientiesību“: https://buki.lv/product/ka-atbrivoties-no-totalitarisma-skavam-e-gramata
* * *
Kā
mēs varam radīt jaunu līderu paaudzi postkapitālisma laikmetam?
Claudio A. Rivera 26. novembris , 2019
Vai kapitālisma stundas ir
skaitītas? Vai zinām, kas mūs sagaida nākotnē? Vai protam izglītot cilvēkus
postkapitālisma laikmetam? Šajā rakstā dalīšos ar savām domām par šiem
svarīgajiem jautājumiem.
Esam pārmaiņu laikmetā. Mums
nav “planētas B”, un izskatās, ka beidzot sabiedrība to ir sapratusi. Cilvēcei
ir kļuvis skaidrs, ka nepietiek ar “nepārtrauktu progresu”. Tirgus ir pilns ar
produktiem, kurus cilvēkam nevajag, jaunās tehnoloģijas bieži traucē
cilvēka labklājībai, stress un citas ar “moderno dzīvi” saistītās slimības ir
kļuvušas epidēmiskas. Rodas jautājums: “Kāpēc
turpinām patērēt šos produktus un veicinām šo dzīves veidu?” Arī jaunieši
jau kādu laiku pastiprināti interesējas par sarežģītiem, ar pasaules attīstību
saistītiem jautājumiem. Beidzot arī pasaules līderi ir sapratuši, ka tik
liela globālā nevienlīdzība un nestabilitāte nav ilgtspējīgi.
Kas īsti notiek?
Vienkāršojot sabiedrībā esošos procesus, var teikt, ka sabiedrība mēģina
ietekmēt, ierobežot un dažos gadījumos pat aizvietot kapitālisma galveno
līderi, proti – “kapitāldaļu īpašnieku”. Tas nenotiek, noniecinot
privātīpašumu, kā to darītu komunismā. Galvenā doma ir privātīpašuma
sociālfunkcijas atjaunošana. Cilvēce pastiprināti
vēlas “humanizēt kapitālismu”.
Kā minēju, pasaules līderi
ir sadzirdējuši šo vēlmi – ANO ir uzņēmusies izveidot un veicināt
“ilgtspējīgas attīstības mērķus” (sustainability
development goals). Ievērojams skaits korporāciju līderu ir
skaidri norādījuši, ka kapitālismam ir nepieciešama “pārformulēšana.” Arī
politiķi atrodas jaunas pārregulācijas (piemēram, datu aizsardzības regulēšana)
un protekcionisma veicināšanas procesos.
Kas ir postkapitālisma pamats?
Šajā sarežģītajā pārmaiņu
laikmetā, kad tirgus ekonomika sāk ieņemt citādu lomu cilvēku dzīvēs, jāmainās
arī veidam, kā tiek izglītoti nākotnes ekonomikas dalībnieki un veidotāji.
Eksistē dažādi filozofiski domāšanas veidi, caur kuriem varam skatīt pasauli un
veikt secinājumus, vai kaut kas ir labs vai slikts, derīgs vai nederīgs.
Manuprāt, divi domāšanas veidi, kuri
vislabāk ilustrē dilemmu, ar kuru saskaramies šajā pārmaiņu laikmetā, ir utilitārisms
un humanitārisms.
Gan kapitālisma sistēmai, gan šīs sistēmas līderu
izglītībai ideoloģiskais pamats ir bijis viens – utilitārisms. Utilitārisms ir
filozofisks domāšanas veids, kas nosaka, ka galvenais ētikas standarts ir
sasniegt lielāka cilvēku skaita lietderības vai laimes maksimizāciju. Tehniski uzņēmējdarbībā šī paradigma izplatās caur
“uzņēmējdarbības principu”: uzņēmumu vadītājiem jāmaksimizē akcionāru
vērtība. To darīt palīdz “izmaksu
un ieguvumu analīze”, kura iekarojusi popularitāti visdrīzāk savas
vienkāršības dēļ.
Utilitārisms nebalstās uz vērtībām
vai normām, bet vērtē rīcību, pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu
analīzi. Jaunajā postkapitālisma laikmetā šī paradigma vairs nav
pieņemama pieaugošā daļā dzīves jomu, arī biznesā. Vēl nesen slavenais
amerikāņu menedžmenta guru Pīters Drukers (Drucker, Peter F.) nopietni kritizēja akcionāru vērtības
maksimizācijas principu: “Apjukumu rada maldīgs uzskats, ka tā sauktais
uzņēmēja peļņas motīvs izskaidro viņa uzvedību vai virzību uz viņaprāt pareizu
rīcību. Apgalvojums, ka šāds peļņas motīvs pastāv, ir ļoti apšaubāms.”
Pretēji utilitārismam humānisma
perspektīva galvenokārt nav vērsta uz rezultātu
un sekām, bet gan uz pašas darbības pareizību vai
nepareizību. Humānismā galvenais ir cilvēks,
utilitārismā cilvēks var būt galvenais tikai tad, ja tas maiksimizē vērtību
lēmuma pieņēmējam. Tāpēc uz
utilitārisma principu balstītā ekonomika mēs turpinām piedāvāt produktus, kas
patērētajam īsti nav vajadzīgi.
Kā varam izglītot līderus postkapitālisma
laikmetam?
Utilitārisms ir ļoti
ietekmējis arī izglītību. Ja svarīgākais princips izglītībā ir
utilitārisms, mēs radām izglītības programmas ar izteiktu specializāciju un
disciplīnu fragmentāciju. Tas diemžēl noved pie liela intelektuālā
sašaurinājuma. Ja svarīgākais
princips izglītībā ir humānisms, mēs radām izglītības programmas, kas veicina
kritisko domāšanu (vai intelektuāli plašu redzes loku) un starpdisciplinaritāti.
Iemesls ir šāds: utilitārisma domāšanas veids – radīt efektivitāti.
Humānisma domāšanas veids – radīt izcilību. Un mēs dzīvojam laikmetā, kur sabiedrībai nepietiek
ar nepārtrauktu efektivitāti un progresu, kas radies no utilitārisma
principiem.
Mūsu nespēja risināt
daudzšķautņainas sabiedrības problēmas konceptuāli radusies no “kastīšu domāšanas”. Finansisti
nesadarbojās ar inženieriem, inženieri nesadarbojās ar māksliniekiem utt.
Reālās problēmas nerespektē utilitārisma izglītībā apgūtās disciplīnu robežas. Spēja efektīvi darboties vienā specifiskā jomā nekorelē ar spēju efektīvi
risināt problēmas, kuras sastāv no neskaitāmi daudziem aspektiem un jomām.
Ja mēs vēlamies radīt jaunu
līderu paaudzi, kura atbilst postkapitālisma laikmeta prasībai skatīties uz
pasauli caur plašāku prizmu kā izmaksu un ieguvumu analīze, mums ir jāpiedāvā
topošajiem līderiem starpdisciplinārās programmas. Tās ir programmas, kurās dalībnieki kritiski meklē visaptverošas
atbildes uz reālām problēmām, izmantojot gan “teorētiskās disciplīnas”
(piemēram, filozofiju, matemātiku), gan “praktiskās disciplīnas” (piemēram,
finanses, inženieriju, medicīnu). Starpdisciplinārajās programmās galvenais nav
efektīvi akumulēt zināšanu blokus. Starpdisciplinārajās programmās galvenais
ir prasmīgi “skatīt realitāti no jauna” caur integrētām zinātnēm.
Redzu, ka jau tuvākajā
nākotnē vadošās izglītības institūcijas būs tādas, kur programmas nebūs
strukturētas pa kursiem, bet ap sabiedrībā svarīgiem jautājumiem.
Pasniedzēji nebūs piesaistīti disciplīnām, mācības vadīs
starpdisciplināras komandas, studenti pavadīs vairāk laika laboratorijās un
kafejnīcās, nevis auditorijās.
Pasaulē jau ir augstskolas,
kuras sāk jaudīgi strādāt tieši šajā – plašu domāšanu attīstošā – virzienā.
Daļa no šīm augstskolām ir tradicionālās Ivy League skolas,
piemēram, Hārvarda Universitāte, bet daļa ir jaunpienācēji – Minerva
at KGI un Quest College. Sekojot šim trendam,
Latvijā radies spilgts starpdisciplinārās izglītības piemērs – starp Latvijas
vadošajām augstskolām nodibinātā Baltijas IT līderu programma (www.bitl.lv).
Postkapitālisma laikmets ir
periods, kur tirgus ekonomikas pieņēmumi ir zem jautājuma zīmes. Taču viena
lieta ir skaidra – no vadošiem
uzņēmumiem tiks prasīta cilvēciskāka attieksme pret
procesiem un lēmumu pieņemšanu. Vairāk tiks prasīti inovatīvi un ilgtspējīgi
risinājumi. Turklāt humānistiskais biznesa redzējums jebkuru uzņēmumu uzskata par vietu, kur caur
kopīgu darbu notiek cilvēka personīgā un sociālā attīstība. Lai
izveidotu šādus biznesus nepieciešami izcili izglītoti līderi,
kuri ir eksperti gan produktu izstrādē, gan cilvēku izpratnē.
Esmu pārliecināts, ka tikai starpdisciplinārā izglītība var veicināt
nepieciešamo līderu kapacitāti, lai veicinātu sabiedrības ilgtermiņa attīstību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru