Cognosce te ipsum
Ideāli
un Realitāte
Ikviens
no mums nāk pasaulē kā neaprakstīta lapa ar individuālajā gēnu komplektā
fiksētu fizisko un psihisko savdabību, ar savām raksturīpatnībām. Cilvēka
humānās apziņas veidošanās, socializēšanās un personības formēšana notiek jau
konkrētajā realitātē un esošajos apstākļos.
Informācija,
ko viņš iegūst no apkārtējās vides, nosaka:
➤ katra indivīda vērtību
orientāciju;
➤ viņa uzvedības motivāciju labā un ļaunā izpratnē;
➤ egoisma un altruisma līdzsvaru vai disproporciju
cilvēka rīcībā;
➤ patiesības un melu disonansi vai to saplūšanu,
attaisnošanu, faktu noklusēšanu vai nepatiesību pieļaušanu šķietami labos
nolūkos;
➤ liekulības un godīguma, taisnīguma, iecietības,
atklātības samēru savstarpējās attiecībās.
Tā
rezultātā notiek humānisma ideālu nostiprināšanās vai arī erozija: deklarācija tikai vārdos, bet ignorance -
darbos.
Ideāli
savā būtībā ir mūsu dzīves dominējošie orientieri, kurus cenšamies sasniegt,
pieņemt kā atdarināšanas cienīgus paraugus un līdzināties tiem. Pozitīvā
uztverē tie ataino mūsu primāro priekšstatu kopumu par priekšzīmīgu,
nevainojamu, cildenu uzvedību.
* * *
Tauta, kas grib un prot mainīties, lai
stiprinātu Latviju
Agnis Stibe, #EsiLV Zinātnes, inovāciju un tehnoloģiju domnīcas vēstnieks
28.
jūlijs , 2020 7.00
Tauta
un tās valsts ir kā organisms ar miljoniem šūnu. Katra no tām rūpējas par
organisma kopējo labsajūtu. Ar vienu ziņu, jo pašai no tā būs labāk. Līdzīgi kā
šūnas organismā katrs tautietis, tuvu vai tālu, ir spējīgs radīt pienesumu
savai tautai un valstij, ja patiesi to vēlas. Vēl katrā organismā ir saziņas un
pārvaldes procesi, kas palīdz šūnām vienoti virzīties izvēlētajā virzienā.
Cilvēka organismā par to rūpējas neironu šūnas un tīkli. Valstī tā ir pārvalde.
Abos gadījumos, ir spēja klausīties un atspoguļot kopēju vīziju, kurp doties.
Viegli tverams un vienots skatījums par to, kā celt un stiprināt kopējo
nākotni.
Latvija
un latvieši var sasniegt to, ko patiesi vēlas. Tieši tāpat tas ir iespējams
jebkurai citai tautai un valstij. Svarīga ir izvēle, virziens un izlēmība turp
doties katru brīdi. Latvija var būt pašnoteicoša un atvērta pasaules valsts.
Latvieši var būt ilgtspējīga un laimīga pasaules tauta. Vai mēs visi kopā to
patiesi vēlamies? Es, jā! Un tu?
Kā to izdarīt?
Apzināties,
kas mūsos ir vērtīgs pamats, uz kura varam atsperties.
Atsijāt traucējošas domas un apstākļus. Skaidri redzēt vienotu nākotni.
Un tad sākt virzību. Kā tas nozīmē? Pārmaiņas! Nevis tādas, ko
kurām gribas bēgt. Bet tādas, kuras no sirds vēlies paveikt katru dienu.
Un katru vakaru, pirms došanās gulēt, jau domā par to, ko spēsi paveikt rīt.
Latvieša
dabā ir dots izturīgums, elastīgums, atsperīgums, inteliģence un daudzas citas
lieliskas īpašības. Mēs esam izdarīgi, radoši, amatnieciski un ļoti varoši vēl
daudzās citās izpausmēs. Mūsu gēnos ir ierakstīta spēja izdzīvot un plaukt
jebkuros apstākļos. Izmantosim to, lai mēs, mūsu bērni un viņu bērni lepotos
par savu tautu un valsti, kuru paši veido tādu, kā vēlas.
Labā
ziņa it tāda, ka pārmaiņas esam mēs. Dzīve ir pārmaiņas. Paskatāmies katra
bērnības foto, dzīves gājumu, darbu, idejas, pārliecības un domas. Tas viss ar
laiku ir mainījies. Pat tad, ja kāds to nav pamanījis vai ir piemirsis.
Pārmaiņas ir izaugsmes un attīstības pamatā. Tās ir mūsu draugs, kas patiesi
jāiepazīst. Laipni jāpieņem ceļabiedra lomā izvēlētās vīzijas virzienā. Kopā
ejot, ar laiku apgūstot pārmaiņu viedumu.
Kā kļūt par
pārmaiņu meistaru?
Pirmkārt, katrā no mums ir dabā ielikta izpratne par pārmaiņām. Tas ir
mūsu evolūcijas pamatā. Cilvēces attīstība kā nepārtrauktu pārmaiņu
process. Otrkārt, pārmaiņas sākas no
katra paša izvēles un rīcības. Protams,
ir ārējie apstākļi, kas var traucēt. Bet tā ir katra paša izvēle ko un kā
darīt esošajos apstākļos. Visa pamatā ir vēlēšanās atklāt savu iekšējo
pārmaiņu algoritmu. To veidu, kā pārmaiņas notiek un var notikt tieši tevī.
Treškārt, ir svarīgi saprast, ka pārmaiņas nav mistika un maģija. Bet tās ir
diezgan vienkārši saprotamas un paveicamas. Sākumā ir jāsaprot, kāda doma
visvairāk traucē konkrētai pārmaiņai. Tad ir jāizvēlas to aizvietot ar
pilnīgi pretēju domu. Piemēram, traucējošā doma: “Man nav katru dienu vienas
stundas, kuru veltīt pašattīstībai.” Pretējā domā: “Man ir katru dienu viena
stunda, kuru veltīt pašattīstībai.”
Lai
palīdzētu turpināt un nepārtraukt šo domu nomaiņu, var izmantot vektoru
transformācijas ceļvedi. Tas attēlo izvēlēto virzienu “man ir viena stunda” kā
zaļu bultu, bet pārējos blakus virzienus kā dzeltenas “man ir pusstunda” un
sarkanas “man ir desmit minūtes” bultas. Šādu rīku izmantošana palīdz stiprināt
apziņu un ceļu līdz sava iekšējā pārmaiņu algoritma atklāšanai. Kad tas ir
atrasts, to var sekmīgi pielietot gan mazām ikdienas pārmaiņām, gan kopā ar
tautiešiem un atbalstītājiem veicināt būtiskas valsts pārmaiņas.
Ceturtkārt, mēs esam sabiedriskas būtnes, tāpēc mūsu dabai piemīt sociālā
spoguļošana. Ko tas nozīmē? Cilvēku mijiedarbībā katrs pamana
daļu no sevis apkārtējos cilvēkos. Kaut arī bieži domā, ka tas
pamanītais piemīt tiem citiem cilvēkiem. Patiesībā
mēs citos pamanām to, kas esam paši. Tādā pašā veidā arī
pamanām to, ja kāds ir mainījies. Mēs redzam, ne tikai to, ko kāds ir
sasniedzis, bet arī to, par kādu cilvēku kāds ir kļuvis šī mērķa sasniegšanā.
Spējam pamanīt, ka cilvēkā ir notikušas iekšējās pārmaiņas, kas deva iespēju
šim sasniegumam.
Bieži
to nevar precīzi paskaidrot sīkumos, jo tas ir tā cilvēka atklātais pārmaiņu
algoritms, kas var atšķirties to tavējā. Bet viens ir ļoti skaidrs, to var
sajust. Var sajust, ka pastāv šis iekšējais pārmaiņu viedums, kas dabā
dots ikkatram. Tādejādi pārmaiņu meistari spoguļo sabiedrībai ne
tikai savu virzību un rezultātu, bet arī šo sajūtu, ka katrs no mums
var par tādu kļūt. Tas dabiski atspoguļojas sabiedrībā kā vilnis, kas
ceļo cauri tautas apziņai.
Piektkārt, katrā organizācijā, uzņēmumā un pārvaldē ir tās vadība. Līderi,
kuri stāsta vīziju, rāda ceļu un iedrošina katru virzīties kopā ar visiem
izvēlētajā virzienā. Šie vadoņi ir viens no visspēcīgākajiem
atbalstiem mūsu tautas un valsts labesīgai virzībai nākotnē. Ar savu piemēru un
iedvesmu šie cilvēki var palīdzēt mainīties ne tikai savai komandai un
darbiniekiem, bet arī uzmundrināt citus līdzīgus uzņēmumus un organizācijas
Latvijā, kā arī latviešu apvienības un kopienas visā pasaulē. Ļoti praktiski un
izdarāmi, piemēram, vadītāji var piedāvāt un iekļaut pārmaiņu apmācības un
pašizglītošanās iespējas saviem darbiniekiem. Pārmaiņu izpratni un būtību var
arī pieņemt kā daļu no ikdienas būtiskām vērtībām un darbības pamatiem
uzņēmumos un organizācijās.
Noslēgumā
svarīgi ir uzsvērt to, cik lielā mērā iepriekš aprakstīto gaitu var
paātrināt izmantojot tehnoloģijas. Tās var veidot ar nodomu palīdzēt
cilvēkiem atklāt savu iekšējo pārmaiņu algoritmu. Tehnoloģiskas inovācijas var
papildināt uzņēmumu un organizāciju darba vidi, tādejādi uzmundrinot
darbiniekus pievērst uzmanību notiekošajām un nepieciešamajām pārmaiņām. Un
tieši tāpat šādas inovācijas var piemērot pilsētvidei, kurā katrs var saņemt
tūlītēju ieskatu pārmaiņu gaitā. Kā arī rast iespēju saskatīt sava paša
pārmaiņu artavu kopēja virzībā. Šāds tehnoloģisks
atbalsts ne tikai veicina izvēlētās pārmaiņas, bet arī pastiprina katra cilvēka
pārliecību par notiekošo pārmaiņu realitāti un tās neatraujamo ietekmi un paša
dzīves kvalitāti.
Pārmaiņu
pieredze?
Nav
noslēpums, ka daudzi cilvēki vēlas mainīties. Veikt uzlabojumus dzīves
apstākļos un savās izvēlēs. Kā piemērs, par to liecina pirmā janvāra
apņemšanās. Mēs zinām, ka ne vienmēr visi spēj viegli un ātri sasniegt
izvēlētos mērķus. Tajā pašā laikā ir arī daudz piemēru, kas liecina par
cilvēkiem, kuri grib un var pārliecinoši virzīties savos izvēļu virzienos.
Savā
dzīvē esmu veicis neskaitāmas paliekošas pārmaiņas, kuras dēvēju par
transformācijām. Jaunībā tās darīju, pat īsti nespējot līdz galam saprast, kā
un kas notiek. Bet vienmēr zināju, ka ir ceļš. Ir iespēja, kuru vēl
neesmu pamēģinājis. Ar gadiem mana ziņkārība pārauga pārmaiņu zinātnē,
kuru ikdienā praktizēju, palīdzot uzņēmumiem un organizācijām.
Ilustrācijas
nolūkā izstāstīšu nesenu atklāsmi, kas līdzīgā veidā savieno manu bērnības
pieredzi ar šībrīža sapratni par cilvēka iekšējo pārmaiņu algoritmu. Vai ir
pazīstams Kubiks Rubiks? Šo kubiku izgudroja Ernö Rubik 1974.
gadā Budapeštā, Ungārijā. Viņš vēlējās radīt spēli, kas vienlaicīgi palīdzētu
izprast trīs dimensiju ģeometriju un radītu pasaulē pārdotāko rotaļlietu. Pēc
aptuveni sešiem gadiem šī spēle strauji kļuva populāra un katrs piektais jau
bija to pamēģinājis.
Sakritība.
Esmu dzimis vienlaikus ar šo spēli. Arī manās rokās tā nonāca manā bērnībā. Man
patika ar to spēlēties, bet ne reizi nespēju to pabeigt līdz galam. Lai kā arī
centos, tas nebija man pa spēkam. Nesen iegādājāmies šo kubiku maniem bērniem.
Šoreiz man par lielu pārsteigumu kopā ar kubiku saņēmu tā salikšanas pamācību.
Spēlējot ar to kādu laiku un apgūstot pamācību, tagad varu to salikt trīs
minūtēs. Lūk, arī atklāsme par to, ka visam ir savs iekšējais ritms, savas
vadlīnijas, savs algoritms. Cilvēkam bez izpratnes par savu iekšējo algoritmu,
iespējams, vienmēr būs līdzīgs rezultāts kā man bērnībā ar kubiku rubiku. Tāpēc
aicinu apsvērt šo domu un katram paņemt no tās to, kas šķiet noderīgs.
Skats uz
Latviju 2040
Latviju pēc
vienas paaudzes vēlos redzēt kā pāšnoteicošu un atvērtu pasaules valsti ar
tautu, kas grib un stiprina to. Tādu, kas neizšķiež savu inteliģenci
nebūtiskos trokšņos, bet stabili balstās uz skaidru apziņu par savām spējām un
pārliecinoši virzās uz kopīgu laimi. Mani bērni pašlaik uzaug ārpus Latvijas, bet ļoti
iedvesmojošā latviskā vidē. Zinot, ka Latvija ir zeme, kas vienmēr būs atvērta
viņu pienesumam. Vieta, kas vienmēr viņus uzskatīs par savējiem un ar
lepnumu priecāsies par katru viņu sasniegumu pasaulē. Atvērta domu telpa, kas
dos patiesu saskaņu ar mūsu dabu, dvēseles piepildījumu tradīciju bagātībā un
to sajūtu, kuru nevar iegūt nekur citur. Atkārtošos — latvietis latvieša
sajūtu var iegūt tikai Latvijā.
Ko darīt katru
rītu?
Katru
rītu ieteicams sev pajautāt un godīgi atbildēt uz šiem diviem vienkāršiem
jautājumiem:
—
Vai es vēlos laimīgu un jēgpilnu dzīvi?
— Vai es vēlos
stipru, ilgtspējīgu un atvērtu tautu un valsti?
Deviņdesmitie
Tas
sākās, pirms Augstākā Padomē vēl tikai sprieda par sertifikātiem un
privatizācijas likumdošanu…
Latvenergo
trīs miljoni kā simbols valsts nozagšanas tehnoloģijai.
https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/05.10.2016-devindesmitie.id81336/
https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/21.09.2016-devindesmitie-privatizacija.id80382/
https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/14.09.2016-devindesmitie.-saulvezu-spiets.id79896/
https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/07.09.2016-devindesmitie.-medijs-ka-bizness.id79444/
https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/20.04.2016-devindesmitie-pilsoni-nepilsoni.id70378/
Kolektīvā amnēzija Krievijā
Andis
Kudors, politologs
2019.
gada pavasarī Krievijā tika fiksēts jaunāko laiku rekords. Ne sporta
sasniegumos, bet cilvēku prāta aptumšošanās izplatībā. Martā Staļina lomu kā
pozitīvu lietu valsts dzīvē atzina 70% aptaujāto. Kam ir jānotiek cilvēka prātā, lai ignorētu tos drausmīgos
noziegumus, ko iniciēja, vadīja un atbalstīja tirāns? Te gan uzreiz
jāpiebilst, ka ne visi lielajā kaimiņvalstī domā vienādi.
Jūlijā
vairākas dienas Maskavas ielas ir pildītas ar cilvēkiem, kuriem ir pašcieņa un
kuri pieprasa cieņpilnu attieksmi arī no valsts varas. Šoreiz cilvēki ir ielās,
jo iestājas pret nedemokrātisku varas attieksmi kandidātu reģistrēšanā pirms
Maskavas pašvaldības vēlēšanām. Levadas centra veiktā aptaujā uz jautājumu –
"Ja notiks masveida protesta akcijas, vai Jūs personīgi piedalīsieties
tajās?" 2019. gada jūnijā 27% atbildēja apstiprinoši, savukārt 69%
teica, ka nepiedalīsies.1
Nevar,
protams, bez atbilstošiem pētījumu datiem viennozīmīgi apgalvot, ka visi, kuri
nevēlas protestēt, pozitīvi spriež par Staļinu, tomēr, puslīdz droši var
pieļaut, ka jaunieši, kuri pārliecības dēļ gatavi riskēt saņemt traumas no
sitieniem ar stekiem, nav nekādi jūsmotāji par "tautu tēvu". 2005.
gadā Vladimirs Putins, vienā no savām uzstāšanās reizēm teica, ka PSRS
sabrukums bija 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Tā nebija vienkārši
mirkļa atklāsme, bet gan skaidrs uzstādījums vēstures politizācijā
turpmākajiem gadiem. Šoreiz paskatīsimies, ko spriež tie 70% cilvēku par
PSRS un Krievijas vēsturi, kuri piekrīt Kremļa saimniekam.
Atmiņas
traucējumi
Socioloģisko
pētījumu centra Levada 2019. gada maijā publicētie aptauju dati parādīja, ka
Kremļa iniciētā vēsturiskā propaganda ir devusi būtiskus augļus. Salīdzinot
2008. un 2019. gadā Krievijas iedzīvotāju sniegtās atbildes uz vieniem un tiem
pašiem jautājumiem ir skaidri redzama tendence, proti, PSRS negācijas sāk
aizmirsties, tā vietā nostiprinās padomju laika propagandas veidots skatījums.
Mūsdienu Krievijas varas veidotā vēstures specifiskā interpretācija lielā mērā
sakrīt ar padomju pasakām, līdz ar to "jaunais" ir tas pats
"vecais" tikai mūsdienu mērcē. Uz Levadas centra aptaujas jautājumu –
"Kas, jūsuprāt, bija raksturīgs tam vēsturiskajam ceļam, pa kuru mūsu
valsts virzījās padomju varas laikā?" 2008. gadā 29% respondentu
izvēlējās atbildi – "Valsts rūpes par vienkāršajiem cilvēkiem".2
2019.
gadā šo atbildi izvēlējās jau 59%. Tas ir vairāk kā būtisks lēciens! Kas
notika? Vai Krievijas iedzīvotāji piekļuva slepenai informācijai par "labo
dzīvi" Padomju Savienībā, kas pirms tam nebija pieejama? Aptaujā bija
iespējams atzīmēt vairākas atbildes vienlaikus. Variantu – "Pastāvīga
cilvēku dzīves uzlabošana" 2008. gadā atzīmēja 14%, bet 2019. gadā jau 39%
aptaujāto.3 Tas
ir vairāk kā divas reizes salīdzinājumā ar atbildēm pirms vienpadsmit gadiem.
Kolektīvā
amnēzija iet plašumā, ar to saslimst aizvien vairāk Krievijas pilsoņu. REN TV ir aizgājis
līdz tādam absurdam, ka stāsta, ka deficīta apstākļos kaut ko dabūt (dostatj)
veikalos esot bijis pat interesanti... Tauta piebalso – kā PSRS posmu
raksturojošu atbildi "Rindas, deficīts, kartiņas" 2019. gadā
izvēlējās vairs tikai 24 %, iepretim 42% – pirms vienpadsmit
gadiem.4 Kopš
Ņikitas Hruščova valdīšanas perioda viens no PSRS saukļiem attiecībā uz
sacensību ar trūdošā kapitālisma zemēm ekonomiskajā izaugsmē bija dagnatj
i peregnatj (panākt un apdzīt). Jurijs Gagarins gan bija pirmais
cilvēks, kuram izdevās nokļūt kosmosā un atgriezties uz Zemes, tomēr no šāda
sasnieguma tautu cietuma iedzīvotāji netika labāk paēduši.
Tikai
13% aptaujātie 2008. gadā izvēlējās kā PSRS raksturojošu lietu –
"Atpalicību no attīstītajām zemēm ražošanā, produkcijas kvalitātē."
2019. gadā šādu atbildi izvēlējās vēl mazāk – tikai 9 %.5 Lai
arī PSRS plānveida ekonomika saražoja daudz brāķa, nekvalitatīvu preču un
nekādi netika galā ar totālu deficītu (ja bija nauda lai nopirktu automašīnu,
bija jāgaida rindā daži gadi), 2019. gadā 43% lielās kaimiņvalsts
iedzīvotāju padomju saimniekošanas raksturošanai izvēlējās atbildi –
"Veiksmīga ekonomikas attīstība, bezdarba neesamība", ko 2008. gadā
atzīmēja 31% aptaujāto. Šī "veiksmīgā ekonomikas attīstība", starp
citu bija viens no PSRS sabrukuma iemesliem. Bet kam gan tas interesē? Ja
Putins teica, ka katastrofa, tātad katastrofa. Tie kuri uzskata, ka propaganda
un dezinformācija nestrādā un nevienu neietekmē, padomājiet vēlreiz!
Staļins –
"efektīvs menedžeris"
2019.
gada martā Krievijas iedzīvotāju pozitīvā attieksme pret Staļinu sasniedza
visaugstāko punktu Levadas centra aptauju vēsturē. Uz jautājumu – "Kādu
lomu Staļins ir spēlējis valsts dzīvē?" – 70% atbildēja ka
"kopumā pozitīvu" vai "drīzāk pozitīvu". Par savu apbrīnu, cieņu vai simpātijām pret
vadoni ir norādījis katrs otrais aptaujātais (51%). Cieņu Staļinam
šogad pauda 41%, savukārt nepatiku, bailes vai riebumu pret
"tautu vadoni" izjūt 14% respondentu.6
2008.
gadā "cieņu" apliecināja 22%, tātad gandrīz divas reizes mazāk nekā
šogad. V. Putina laika tendence ir skaidri izteikta – gan attieksme pret PSRS,
gan pret diktatoru Staļinu ir kļuvusi labvēlīgāka nekā Borisa Jeļcina laikā.
Aleksandrs Čepurenko Levadas centra Sabiedriskās domas vēstneša 2019. gada
pirmā pusgada izdevumā pauda viedokli, ka Staļina modernizācija radīja daudz grandiozu
projektu un grandiozu solījumu, kas radīja notiekošā racionalitātes ilūziju.7 Pētnieks
atgādināja Jurija Levadas rakstīto par to, ka ar šādiem paņēmieniem
sasniedzamais rezultāts neizbēgami izrādījās īstermiņa, jo "fasādes
nobruka (korupcija), bet reformas dreifēja drudžainas potjomkina sādžu
būvniecības virzienā".8
Līdzīgi
kā Staļina laikā, tagad Soču olimpiāde, futbola čempionāts, Kerčas tilts,
cauruļvadu izbūve un citi lielie projekti ir tēmēti uz režīma leģitimitātes
vairošanu un "izrāviena" uz saulaino nākotni simbolizēšanu.
Vienlaikus A. Čepurenko atgādina, ka 21. gadsimtā Krievijā joprojām 2000 skolu
nav silto tualešu, un aptuveni 20% slimnīcu nav siltā ūdens.9 Putina
runas par ekonomisko un tehnoloģisko izrāvienu nu jau šķiet traģikomiskas,
sevišķi ņemot vērā, cik ilgi viņš jau vada valsti. Hruščovs arī savulaik
solīja, ka 1980. gadā PSRS būs komunisms... Gorbačovs solīja, ka 2000. gadā
katram padomijā būs savs dzīvoklis.
Kolektīvais
Putins
Ņemot
vērā gan minētos aspektus, gan Staļina režīma izlieto asiņu, radīto ciešanu un
salauzto likteņu (gan indivīdu, gan veselu tautu) kopumu, zīmīgas ir Stokholmas
sindroma pārņemtās sabiedrības daļas atbildes sabiedriskās domas aptaujās. Uz
jautājumu "Kā jūs domājat, pa kādu vēsturiskās attīstības ceļu ir jāiet
Krievijai?" 2008. gadā 14% aptaujāto atbildēja – "Jāatgriežas uz ceļa, pa kuru gāja PSRS."10 2019.
gadā līdzīgi domā jau 28% respondentu. Tā ir gandrīz trešdaļa! Bez
Putina mediju politikas skaitļi būtu atšķirīgi, jo vienkārši nebūtu tādu
vēsturiskās propagandas kampaņu, kuru vēstījumi ir sastopami ar kinofilmās. Te
palīdz ar Komunistiskā partija, kura godina "efektīvā menedžera"
piemiņu. Tomēr, runa ir ne tikai par maldinātājiem
un propagandistiem, bet arī par to lielo auditorijas daļu, kas ēd visu, ko tai liek
priekšā. Nevajadzētu domāt, ka ar Vladimira Vladimiroviča aiziešanu
viss ātri un brīnumaini izmainīsies. Ir ne tikai Putins – indivīds, bet arī
"kolektīvais Putins" un liels pulks ļaužu, kam pietiek, ja TV
sejas skaidro, ka lielākais mūsdienu sasniegums ir tas, ka Krievija ir
"piecēlusies no ceļiem." Šie cilvēki ar savu domāšanas veidu
nekur uzreiz neizzudīs. Putinisms, ietērpjoties kādā citā ārējā tērpā, var
pastāvēt arī bez Putina.
1 Протестный потенциал, Levada, 04.06.2019.,
https://www.levada.ru/2019/06/04/protestnyj-potentsial-9/?utm_source=mailpress&utm_medium=email_link&utm_content=twentyten_singlecat_24988&utm_campaign=2019-06-04T07:00:51+00:00
2 Советский Союз, Levada, 24.06.2019.,
https://www.levada.ru/2019/06/24/chernovik/?utm_source=mailpress&utm_medium=email_link&utm_content=twentyten_singlecat_25450&utm_campaign=2019-06-24T07:02:06+00:00
6 Уровень одобрения Сталина россиянами побил
исторический рекорд, RBK, 16.04.2019.,
https://www.rbc.ru/politics/16/04/2019/5cb0bb979a794780a4592d0c
https://www.rbc.ru/politics/16/04/2019/5cb0bb979a794780a4592d0c
7 Вестник общественного мнения 1–2(128), Levada,
2019., 186.lpp., http://www.levada.ru//cp/wp-content/uploads/2019/07/Book-1.pdf
10 Советский Союз, Levada, 24.06.2019.,
https://www.levada.ru/2019/06/24/chernovik/?utm_source=mailpress&utm_medium=email_link&utm_content=twentyten_singlecat_25450&utm_campaign=2019-06-24T07:02:06+00:00
https://www.delfi.lv/news/versijas/andis-kudors-kolektiva-amnezija-krievija.d?id=51331861
Kā
mēs varam radīt jaunu līderu paaudzi postkapitālisma laikmetam?
Claudio A. Rivera 26. novembris , 2019 7.28
Vai kapitālisma stundas ir
skaitītas? Vai zinām, kas mūs sagaida nākotnē? Vai protam izglītot cilvēkus
postkapitālisma laikmetam? Šajā rakstā dalīšos ar savām domām par šiem
svarīgajiem jautājumiem.
Esam pārmaiņu laikmetā. Mums
nav “planētas B”, un izskatās, ka beidzot sabiedrība to ir sapratusi. Cilvēcei
ir kļuvis skaidrs, ka nepietiek ar “nepārtrauktu progresu”. Tirgus ir pilns ar
produktiem, kurus cilvēkam nevajag, jaunās tehnoloģijas bieži traucē
cilvēka labklājībai, stress un citas ar “moderno dzīvi” saistītās slimības ir
kļuvušas epidēmiskas. Rodas jautājums: “Kāpēc
turpinām patērēt šos produktus un veicinām šo dzīves veidu?” Arī jaunieši
jau kādu laiku pastiprināti interesējas par sarežģītiem, ar pasaules attīstību
saistītiem jautājumiem. Beidzot arī pasaules līderi ir sapratuši, ka tik
liela globālā nevienlīdzība un nestabilitāte nav ilgtspējīgi.
Kas īsti notiek?
Vienkāršojot sabiedrībā esošos procesus, var teikt, ka sabiedrība mēģina
ietekmēt, ierobežot un dažos gadījumos pat aizvietot kapitālisma galveno
līderi, proti – “kapitāldaļu īpašnieku”. Tas nenotiek, noniecinot
privātīpašumu, kā to darītu komunismā. Galvenā doma ir privātīpašuma
sociālfunkcijas atjaunošana. Cilvēce pastiprināti
vēlas “humanizēt kapitālismu”.
Kā minēju, pasaules līderi
ir sadzirdējuši šo vēlmi – ANO ir uzņēmusies izveidot un veicināt
“ilgtspējīgas attīstības mērķus” (sustainability
development goals). Ievērojams skaits korporāciju līderu ir
skaidri norādījuši, ka kapitālismam ir nepieciešama “pārformulēšana.” Arī
politiķi atrodas jaunas pārregulācijas (piemēram, datu aizsardzības regulēšana)
un protekcionisma veicināšanas procesos.
Kas ir postkapitālisma pamats?
Šajā sarežģītajā pārmaiņu
laikmetā, kad tirgus ekonomika sāk ieņemt citādu lomu cilvēku dzīvēs, jāmainās
arī veidam, kā tiek izglītoti nākotnes ekonomikas dalībnieki un veidotāji.
Eksistē dažādi filozofiski domāšanas veidi, caur kuriem varam skatīt pasauli un
veikt secinājumus, vai kaut kas ir labs vai slikts, derīgs vai nederīgs.
Manuprāt, divi domāšanas veidi, kuri
vislabāk ilustrē dilemmu, ar kuru saskaramies šajā pārmaiņu laikmetā, ir utilitārisms
un humanitārisms.
Gan kapitālisma sistēmai, gan šīs sistēmas līderu
izglītībai ideoloģiskais pamats ir bijis viens – utilitārisms. Utilitārisms ir
filozofisks domāšanas veids, kas nosaka, ka galvenais ētikas standarts ir
sasniegt lielāka cilvēku skaita lietderības vai laimes maksimizāciju. Tehniski uzņēmējdarbībā šī paradigma izplatās caur
“uzņēmējdarbības principu”: uzņēmumu vadītājiem jāmaksimizē akcionāru
vērtība. To darīt palīdz “izmaksu
un ieguvumu analīze”, kura iekarojusi popularitāti visdrīzāk savas
vienkāršības dēļ.
Utilitārisms nebalstās uz vērtībām
vai normām, bet vērtē rīcību, pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu
analīzi. Jaunajā postkapitālisma laikmetā šī paradigma vairs nav
pieņemama pieaugošā daļā dzīves jomu, arī biznesā. Vēl nesen slavenais
amerikāņu menedžmenta guru Pīters Drukers (Drucker, Peter F.) nopietni kritizēja akcionāru vērtības
maksimizācijas principu: “Apjukumu rada maldīgs uzskats, ka tā sauktais
uzņēmēja peļņas motīvs izskaidro viņa uzvedību vai virzību uz viņaprāt pareizu
rīcību. Apgalvojums, ka šāds peļņas motīvs pastāv, ir ļoti apšaubāms.”
Pretēji utilitārismam humānisma
perspektīva galvenokārt nav vērsta uz rezultātu
un sekām, bet gan uz pašas darbības pareizību vai
nepareizību. Humānismā galvenais ir cilvēks,
utilitārismā cilvēks var būt galvenais tikai tad, ja tas maiksimizē vērtību
lēmuma pieņēmējam. Tāpēc uz
utilitārisma principu balstītā ekonomika mēs turpinām piedāvāt produktus, kas
patērētajam īsti nav vajadzīgi.
Kā varam izglītot līderus postkapitālisma
laikmetam?
Utilitārisms ir ļoti
ietekmējis arī izglītību. Ja svarīgākais princips izglītībā ir
utilitārisms, mēs radām izglītības programmas ar izteiktu specializāciju un
disciplīnu fragmentāciju. Tas diemžēl noved pie liela intelektuālā
sašaurinājuma. Ja svarīgākais
princips izglītībā ir humānisms, mēs radām izglītības programmas, kas veicina
kritisko domāšanu (vai intelektuāli plašu redzes loku) un starpdisciplinaritāti.
Iemesls ir šāds: utilitārisma domāšanas veids – radīt efektivitāti.
Humānisma domāšanas veids – radīt izcilību. Un mēs dzīvojam laikmetā, kur sabiedrībai nepietiek
ar nepārtrauktu efektivitāti un progresu, kas radies no utilitārisma
principiem.
Mūsu nespēja risināt
daudzšķautņainas sabiedrības problēmas konceptuāli radusies no “kastīšu domāšanas”. Finansisti
nesadarbojās ar inženieriem, inženieri nesadarbojās ar māksliniekiem utt.
Reālās problēmas nerespektē utilitārisma izglītībā apgūtās disciplīnu robežas. Spēja efektīvi darboties vienā specifiskā jomā nekorelē ar spēju efektīvi
risināt problēmas, kuras sastāv no neskaitāmi daudziem aspektiem un jomām.
Ja mēs vēlamies radīt jaunu
līderu paaudzi, kura atbilst postkapitālisma laikmeta prasībai skatīties uz
pasauli caur plašāku prizmu kā izmaksu un ieguvumu analīze, mums ir jāpiedāvā
topošajiem līderiem starpdisciplinārās programmas. Tās ir programmas, kurās dalībnieki kritiski meklē visaptverošas
atbildes uz reālām problēmām, izmantojot gan “teorētiskās disciplīnas”
(piemēram, filozofiju, matemātiku), gan “praktiskās disciplīnas” (piemēram,
finanses, inženieriju, medicīnu). Starpdisciplinārajās programmās galvenais nav
efektīvi akumulēt zināšanu blokus. Starpdisciplinārajās programmās galvenais
ir prasmīgi “skatīt realitāti no jauna” caur integrētām zinātnēm.
Redzu, ka jau tuvākajā
nākotnē vadošās izglītības institūcijas būs tādas, kur programmas nebūs
strukturētas pa kursiem, bet ap sabiedrībā svarīgiem jautājumiem.
Pasniedzēji nebūs piesaistīti disciplīnām, mācības vadīs
starpdisciplināras komandas, studenti pavadīs vairāk laika laboratorijās un
kafejnīcās, nevis auditorijās.
Pasaulē jau ir augstskolas,
kuras sāk jaudīgi strādāt tieši šajā – plašu domāšanu attīstošā – virzienā.
Daļa no šīm augstskolām ir tradicionālās Ivy League skolas,
piemēram, Hārvarda Universitāte, bet daļa ir jaunpienācēji – Minerva
at KGI un Quest College. Sekojot šim trendam,
Latvijā radies spilgts starpdisciplinārās izglītības piemērs – starp Latvijas
vadošajām augstskolām nodibinātā Baltijas IT līderu programma (www.bitl.lv).
Postkapitālisma laikmets ir
periods, kur tirgus ekonomikas pieņēmumi ir zem jautājuma zīmes. Taču viena
lieta ir skaidra – no vadošiem
uzņēmumiem tiks prasīta cilvēciskāka attieksme pret
procesiem un lēmumu pieņemšanu. Vairāk tiks prasīti inovatīvi un ilgtspējīgi
risinājumi. Turklāt humānistiskais biznesa redzējums jebkuru uzņēmumu uzskata par vietu, kur caur
kopīgu darbu notiek cilvēka personīgā un sociālā attīstība. Lai
izveidotu šādus biznesus nepieciešami izcili izglītoti līderi,
kuri ir eksperti gan produktu izstrādē, gan cilvēku izpratnē.
Esmu pārliecināts, ka tikai starpdisciplinārā izglītība var veicināt
nepieciešamo līderu kapacitāti, lai veicinātu sabiedrības ilgtermiņa attīstību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru