Patiesība! Bet varbūt meli?

                                                                     Prius quam exaudias, ne iudices

Patiesība! Bet varbūt meli?

     Pasaulē, kurā informācija tiek pasniegta nepilnīgi, - izlases veidā, miksējot faktus ar izdomājumiem un vienpusīgām interpretācijām, mākslīgiem pieņēmumiem, hipotētiskām versijām, parasts cilvēks pilnīgi apjūk šajā informācijas gūzmā. Ar varas nomenklatūras interesēs organizētu un mediju magnātu finansētu pliekanu politisko telešovu, ar speciāli režisētu izrāžu, ar vadoņu retorikas paraugdemonstrējumiem ļaudis tiek dezorientēti, viņu prāts zombēts.

    Masīvs angažēto plašsaziņas līdzekļu informatīvais spiediens sekmē un saglabā vidi, kurā var ērti pasūtīt un manipulēt ar sabiedrisko domu. Radīt un iepotēt varai vēlamos uzskatus, vērtējumus, izplatīt tādus priekšstatus, kas ir izdevīgi un vajadzīgi tiem, kas maksā un pasūta mūziku. Novedot skatītāju, klausītāju, lasītāju auditoriju līdz stāvoklim, ka viņi vēlas redzēt un dzirdēt tikai to, pie kā viņi ir sekmīgi pieradināti, kas atbilst viņos radītajiem priekšstatiem par objektivitāti, par šķietamo patiesību. Atšķirīga informācija tiek ignorēta, atgrūsta, noraidīta kā sveša, nepieņemama vai aplama.  … turpinājums grāmatā “Kā atbrīvoties no totalitārisma skavām. Izaicinājums pārvarēt politisko vientiesību“: https://buki.lv/product/ka-atbrivoties-no-totalitarisma-skavam-e-gramata

                                                        *    *    *

Kellija Borna: Dezinformācijas problēmas risinājums

Kellija Borna
Project Syndicate

Kopš ASV prezidenta vēlēšanas 2016. gada novembrī uzskatāmi parādīja, cik viegli viltus ziņu ražotāji spēj ietekmēt digitālos kanālus, nav rimušas diskusijas par to, kā stāties pretī dezinformācijai. Astoņos mēnešos, kopš "Facebook", "Google" un "Twitter" vadītāji nonāca Kongresa priekšā, lai atbildētu uz jautājumiem, kādā veidā Krievijas spēki ir izmantojuši viņu platformas, lai ietekmētu vēlēšanas, esam nogājuši tālu ceļu. Taču, ja kaut kas risinājumu meklēšanas gaitā ir noskaidrojies, tad tas, ka šai sarežģītajai problēmai nav ātra un vienkārša risinājuma.

Viena visaptveroša līdzekļa vietā ir nepieciešami vairāki soļi, problēmu risinot no dažādiem skatpunktiem. Modernā informācijas ekosistēma ir kā Rubika kubs, kur, lai noliktu katru atsevišķo lauciņu pareizajā vietā, ir nepieciešama atsevišķa rīcība. Runājot par digitālo dezinformāciju, ir jāapsver vismaz četras dimensijas.

Pirmkārt, kurš ar šo dezinformāciju dalās? Ar dezinformāciju, ko izplata kādi ārvalstu spēlētāji, ir iespējams cīnīties – gan tiesiskā ceļā, gan ar normatīviem – pavisam citos veidos nekā ar dezinformāciju, ko izplata valsts iedzīvotāji; īpaši tas attiecas uz ASV, kur izteikti tiek aizsargāta runas brīvība un pastāv nosacīti stigri likumi attiecībā uz ārvalstu iejaukšanos.

Ne tik smalkus un sarežģītus ārvalstu iejaukšanās gadījumus ASV iespējams risināt ar dabiskās valodas apstrādes un ģeolokācijas tehnoloģiju komplektu, lai identificētu spēlētājus, kas darbojas ārpus valsts. Ja izmaiņas platformas līmenī nenes cerēto, valsts varētu iejaukties plašāk, piemēram, īstenojot vispārējas sankcijas.

Otrkārt, kāpēc ar šo dezinformāciju dalās? Maldinoša informācija – neprecīza informācija, kas tiek izplatīta bez ļauna nolūka, – stipri atšķiras no dezinformācijas vai propagandas, kas tiek izplatīta tīšām. Situāciju, ka cilvēki ar labiem nolūkiem ar šo nepatieso informāciju dalās nezināšanas dēļ, vismaz daļēji varētu risināt ar medijpratības kampaņām vai faktu pārbaudes iniciatīvām. Stipri sarežģītāk ir nepieļaut, ka ļaunprāši tīšām izplata šādu informāciju, turklāt tas ir atkarīgs no viņu specifiskajiem mērķiem.

Piemēram, pret tiem, kuru motivācija ir peļņa, – kā nu jau bēdīgi slavenajiem maķedoniešu pusaudžiem, kuri, vadot viltus ziņu portālus, nopelnīja tūkstošiem dolāru, – varētu vērsties ar jaunām reklamēšanās nostādnēm, kas traucētu gūt vēlamo peļņu. Taču tādas nostādnes neapturēs tos, kuri ar dezinformāciju dalās politisku vai sociālu iemeslu dēļ. Ja šie spēlētāji darbojas kādu organizētu tīklu ietvaros, tad, lai kaut kāda iejaukšanās būtu iedarbīga, ir jātraucē visa tīkla darbība.

Trešais – kā ar šo dezinformāciju dalās? Ja spēlētāji ar šādu saturu dalās sociālajos tīklos, tad vajadzētu pietikt ar izmaiņām platformu nostādnēs un/vai valdības regulējumos. Taču izmaiņām ir jābūt konkrētām.

Piemēram, lai pārtrauktu botu izmantošanu mākslīgai satura izplatīšanai, platformas varētu prasīt, lai lietotāji atklāj savu īsto identitāti (tas gan būtu problemātiski autoritāros režīmos, kur anonimitāte pasargā demokrātijas aizstāvjus). Lai ierobežotu izsmalcināto "mikrotārgetēšanu" (microtargeting) – patērētāju datu un demogrāfijas izmantošanu indivīda interešu un uzvedības prognozēšanai, lai ietekmētu viņu domas un rīcību, – iespējams, platformām vajadzēs mainīt savu datu apstrādes un privātuma nostādnes, kā arī ieviest jaunus reklamēšanās noteikumus. Piemēram, nevis dot reklamētājiem iespēju piekļūt 2300 iespējamiem "ebreju nīdējiem" tikai par 30 dolāriem, bet drīzāk – un dažos gadījumos platformas jau to dara – atklāt politisko reklāmu mērķauditoriju, aizliegt konkrētus mērķēšanas kritērijus vai ierobežot, cik maza drīkst būt grupa.

Šī ir sava veida bruņošanās sacensība. Ļaundari ātri vien apies jebkuras digitālo platformu ieviestās izmaiņas. Nepārtraukti būs nepieciešami jauni paņēmieni, piemēram, blokķēdes, kas palīdzētu apstiprināt fotogrāfiju oriģinālu autentiskumu. Taču nav nekādu šaubu, ka digitālajām platformām ir labākas iespējas regulāri pielāgot savas nostādnes, nekā to spēj valstu regulatori.

Tomēr digitālās platformas nevar vienas pašas tikt galā ar dezinformāciju, vēl jo vairāk tāpēc, ka, pēc dažu aprēķiniem, sociālie mediji veido tikai apmēram 40% no plūsmas uz visbriesmīgākajiem viltus ziņu portāliem, kamēr pārējie 60% apmeklētāju tajās nonāk "organiski" vai caur "slēpto socializēšanos" (piemēram, ziņu apmaiņas vai e-pasta sarakstes ar draugiem rezultātā). Šos ceļus kontrolēt ir krietni grūtāk.

Beidzamā – un, jādomā, visbūtiskākā – dezinformācijas problēmas dimensija ir: kāda ir tā informācija, ar ko dalās? Ekspertiem ir nosliece koncentrēties uz absolūtu "viltus" saturu, ko ir vieglāk identificēt. Taču digitālajās platformās šāda satura "apcirpšana" notiek jau dabiski – vienkārši tāpēc, ka cilvēki parasti nevēlas izskatīties pēc muļķiem, daloties ar pilnīgi nepatiesiem stāstiem.

Tomēr cilvēkiem patīk lasīt un dalīties ar informāciju, kas saskan ar viņu skatījumu. Vēl jo vairāk viņiem tas patīk, ja izraisa spēcīgas emocijas – īpaši dusmas. Tā kā šāda veida saturā lietotāji iesaistās pamatīgi, tad digitālo platformu rīcībā arī ir instrumenti, kā to izcelt.

Šāds saturs ir ne tikai sabiedrību šķeļošs; tas bieži vien ir arī maldinošs un musinošs, un ir pazīmes, ka tas var graut konstruktīvu demokrātisko diskursu. Taču kur ir robeža starp bīstamu nevienprātību, kas balstīta uz sagrozītu informāciju, un enerģisku politisko diskusiju, kuras pamatā ir konfliktējoši pasaules uzskati? Un kuram, ja vispār kādam, vajadzētu šo robežu novilkt?

Pat ja uz šiem ētikas jautājumiem būtu iespējams atbildēt, problemātiska satura identificēšana lielā mērogā saskaras ar nopietniem praktiskiem izaicinājumiem. Starp baisākajiem dezinformācijas piemēriem redzams, ka bieži vien tie koncentrēti nevis uz kādu konkrētu vēlēšanu procesu vai kandidātu, bet uz sabiedrības viedokļa dalīšanos, piemēram, attiecībā uz rasistiskiem jautājumiem. Un bieži vien tie nemaz nav pasūtījuma darbi. Līdz ar to nebūtu iespējams šādus gadījumus risināt ar jauniem nosacījumiem, kas regulē reklāmas kampaņas, piemēram, Godīgo reklāmu aktu, kuru ieviesis gan "Facebook", gan "Twitter".

Pat ASV nav skaidra risinājuma dezinformācijas sērgai, bet vēl skarbāka ir situācija starptautiskajā kontekstā, kur šī problēma ir pat vēl vairāk decentralizēta un neskaidrību pilna, – vēl viens iemesls, kāpēc visaptverošs, visu ietverošs risinājums nav iespējams.

Bet, lai arī katrs no atsevišķajiem pasākumiem risinās tikai šauru problēmu – reklāmas izvietošanas nosacījumu uzlabošana var atrisināt 5% no problēmas, savukārt dažādie "mikrotārgetēšanas" nosacījumi var risināt ap 20% –, kopā ņemot, ir iespējams panākt progresu. Rezultāts būs informācijas vide, kas, lai arī ne ideāla, iekļaus tikai nosacīti mazu problemātiska satura daudzumu – no kā nav iespējams izvairīties demokrātiskās sabiedrībās, kur lielā vērtē ir runas brīvība.

Labā ziņa(!?) ir tā, ka ekspertiem nu būs pieeja privātuma aizsargātiem "Facebook" datiem, kas palīdzēs viņiem izprast (un koriģēt) platformas iespaidu uz vēlēšanām – un demokrātijām – visā pasaulē. Jācer, ka citas digitālās platformas – tādas kā "Google", "Twitter", "Reddit" un "Tumblr" – šim piemēram sekos. Nonākot pie pareizajiem secinājumiem un apņemoties panākt fundamentālas un arvien pieaugošas pārmaiņas, ir iespējams panākt, ka digitālās platformas (un to sociālais un politiskais iespaids uz apdraudētajām mūsdienu demokrātijām) kļūst drošas – vai vismaz drošākas.

* Kellija Borna ir Viljama un Floras Hjuletu fonda (William and Flora Hewlett Foundation) programmas "Madison Initiative" vadītāja.

Kaujas lauks “dezinformācija”: mākslīgais intelekts cīņā pret mākslīgo intelektu

Līga Stirna

Informācija ir tāda interesanta lieta – tā visos laikos bijusi ar zināmu sensācijas un nepatiesības piešprici. Īpaši, kad izveidojās drukātā prese, un vēl jo vairāk, kad šajā nozarē sākās konkurence un cīņa par lasītāja naudiņu. Kam skaļāks virsraksts, tam vairāk pircēju, un tas nekas, ka izsludinātā sensācija, iespējams, ir ja ne pavisam melīga, tad brangi piepušķota.

Šāda pieeja nebija nekas neparasts žurnālistikas rītausmā, arī pirmajās latviešu avīzēs netrūka neparastu ziņu, piemēram, par gaidāmo pastardienu, runājošām govīm vai dīvainu zivi ar četrām kājām, kas nozvejota Daugavā. Ar laiku šāda, kā agrāk teica – “sensacionēla” informācija periodikā gāja mazumā un pārcēlās uz tematiskiem izdevumiem, kas strādāja tieši ar šo žanru.

Tomēr dezinformācija nekur nepazuda – Padomju Savienībā visa informatīvā telpa bija ja ne viltus ziņas, tad “modificēta patiesība” par darbaļaužu brīnišķīgo dzīvi PSRS un “pūstošajiem Rietumiem”. Nu dezinformācija atkal ir devusies “uzvaras gājienā”. Dezinformācijas apjoms, kam tiek pakļauta sabiedrība, ir milzīgs, un runa vairs nav par izteiktām un aizdomīgām sensācijām, bet ikdienišķām jomām, kas skar ikvienu. To integrē dažādos, pat pavisam it kā nevainīgos ziņojumos. Daļa šīs dezinformācijas tiek radīta ar mākslīgā (MI) intelekta palīdzību, un te rodas paradokss – ar MI radītās dezinformācijas atpazīšanai tiek izmantots… tas pats mākslīgais intelekts. Mēs esam nonākuši situācijā, kad MI cīnās pret MI.

Jebkura norise un tendence sabiedrībā nepaiet bez zinātnieku un pētnieku uzmanības, un dezinformācija šajā ziņā ir ļoti “pateicīga” – to var pētīt no visdažādākajiem aspektiem. Tā pirms diviem gadiem tika izveidots pētniecības projekts “AI4Debunk” jeb “Mākslīgais intelekts dezinformācijas atmaskošanai”, ko vada Latvijas Universitāte un kurā iesaistīta starptautiska pētnieku komanda. Viņu atklātais par dezinformāciju ir gan aizraujošs, gan satraucošs. Jebkurā gadījumā mums visiem ir viela pārdomām.

Tas, uz ko pētnieki īpaši norāda, ir dezinformācijas milzīgais mērogs, straujais, pat zibenīgais izplatīšanās ātrums un ietekme. “Dezinformācijas sekas ir redzamas gan sabiedrību līmenī, gan globālā mērogā. Jaunās tehnoloģijas un sociālo mediju platformas ir dramatiski paātrinājušas dezinformācijas izplatību, ļaujot viltus ziņām dažu minūšu laikā izplatīties visā pasaulē un pastiprinot gan ārvalstu iejaukšanās, gan iekšējās polarizācijas efektus,” saka Dr. Paskalīne Gaborī, “AI4Debunk” projekta eksperte un pētniece.

“Mūs pārsteidza tas, cik multimodāla ir kļuvusi dezinformācija. Teksts, attēli, video un konteksts savstarpēji mijiedarbojas, padarot tās atklāšanu daudz sarežģītāku, nekā to spēj nodrošināt viena modeļa pieejas,” kolēģi papildina Dr. Ing. Franks van der Bents, Utrehtas Lietišķo zinātņu universitātes pētnieks, kurš arī iesaistījies “AI4Debunk”. “Tas liecina par nepieciešamību pēc atvērtas, dinamiskas atklāšanas sistēmas, kurā viegli integrēt dažādus noteikšanas moduļus.”

Vēl viens būtisks secinājums ir, ka dezinformācija netiek vērsta tikai pret konkrētām grupām – tā ietekmē visu sabiedrību kopumā. Dezinformācijas riskam vairāk ir pakļauti jaunieši – intensīvās digitālo platformu lietošanas dēļ, taču arī sociāli ievainojamas vai neapmierinātas sabiedrības grupas var kļūt par nozīmīgiem polarizējošu naratīvu izplatītājiem, īpaši tad, ja jau pastāv dziļākas sociālās problēmas, uzsver Gaborī.

Pētnieku uzmanību piesaistīja tas, cik emocionāli virzītas ir dezinformācijas ekosistēmas, turklāt emocionālās reakcijas bieži saglabājas pat pēc tam, kad nepatiesā informācija ir atmaskota. Tā teikt, pirmais iespaids ir spēcīgākais, un tam, ko saka vēlāk, sabiedrība vairs nepievērš tik lielu uzmanību. Turklāt nereti ir tā, ka atspēkojumu nomāc jau nākamais un nākamais dezinformācijas vilnis, tāpēc visu laiku sanāk cīņa ar sekām.

Pašlaik liela daļa cīņas pret dezinformāciju joprojām notiek jau pēc tās parādīšanās. Bet vai ir iespējams dezinformāciju apsteigt? “Lielākā daļa pašreizējo sistēmu joprojām ir reaktīvas – tās analizē saturu pēc tā publicēšanas,” piekrīt Franks van der Bents. “Prevencija teorētiski ir iespējama, taču tā prasa nepārtrauktu monitoringu, liela mēroga modeļu analīzi un potenciāli nepatiesu naratīvu agrīnu identificēšanu. Tas savukārt rada izaicinājumus saistībā ar privātumu, mērogojamību un kļūdaini pozitīviem rezultātiem.”

“Mākslīgais intelekts piedāvā arī preventīvu potenciālu,” norāda Paskalīne Gaborī. “Atkarībā no tā, kā tas tiek izstrādāts un pārvaldīts, MI var palīdzēt atklāt aizdomīgus modeļus, identificēt koordinētas manipulācijas kampaņas un iezīmēt kaitīgus naratīvus, pirms vēl tie sasniedz plašu auditoriju. Šajā ziņā MI var kļūt par aizsargmehānismu, taču tā efektivitāte pilnībā ir atkarīga no tā, cik atbildīgi tas tiek izstrādāts un izmantots.”

Van der Bents uzskata: “Dezinformācija nav tikai mākslīgā intelekta problēma – tā ir sistēmiska problēma. Nepatiesas informācijas atklāšana ir tikai daļa no izaicinājuma; patiesā problēma ir nodrošināt cilvēkiem ātru, skaidru un savlaicīgu atgriezenisko saiti brīdī, kad viņi sastopas ar šo informāciju. Pat ļoti precīzs MI kļūst neefektīvs, ja rezultāti tiek sniegti pārāk lēni, neskaidri vai slikti integrēti cilvēku informācijas patēriņa paradumos.”

Projektā “AI4Debunk” pētnieki aptaujāja iedzīvotājus un veica plašākas sabiedrības analīzes, lai labāk saprastu, kā cilvēki uztver, interpretē un iesaistās dezinformācijā. Iegūtie dati rāda, ka dezinformācija kļūst arvien personalizētāka, adaptīvāka un ciešāk integrēta ikdienas platformās. “Visvairāk mūs pārsteidza tas, cik multimodāla ir kļuvusi dezinformācija. Teksts, attēli, video un konteksts savstarpēji mijiedarbojas, padarot atklāšanu daudz sarežģītāku, nekā to spēj nodrošināt viena modeļa pieejas,” norāda van der Bents.

Dezinformācijas kampaņas bieži izmanto emocionālas un sociālas ievainojamības. Biežākie “sprūda punkti” ir bailes, nedrošība, identitātes jautājumi, ekonomiska frustrācija, politiskā polarizācija un neuzticēšanās institūcijām, norāda pētnieki. Dažādas auditorijas reaģē uz atšķirīgiem naratīviem atkarībā no sociālā konteksta, mediju lietošanas paradumiem un personīgās pieredzes, tāpēc dezinformācijas stratēģijas kļūst arvien personalizētākas un balstītas datos.

“Daudzas tradicionālās dezinformācijas tehnikas joprojām ir efektīvas, jo tās turpina izmantot fundamentālas cilvēku emocijas – bailes, dusmas un nenoteiktību. Tomēr mainās šo metožu tehnoloģiskā sarežģītība. Ģeneratīvais MI jau ir būtiski mainījis manipulatīva satura mērogu un ticamību, tostarp sintētisku attēlu, video un tekstu radīšanā. Pamatnaratīvi var palikt līdzīgi, taču rīki, ar kuriem tie tiek pastiprināti, kļūst ievērojami jaudīgāki,” saka Paskalīne Gaborī. “Nākotnē tādas jaunās tehnoloģijas kā kvantu skaitļošana var radīt pilnīgi jaunus tehnoloģiskus satricinājumus un informācijas drošības izaicinājumus.”

Ja dezinformācijas noteikšanā tiek izmantots mākslīgais intelekts, tad iznāk, ka MI cīnās faktiski pats pret sevi. “Zināmā mērā jā. MI būtībā ir instruments, un kā jebkuru instrumentu to var izmantot gan konstruktīvi, gan destruktīvi,” piekrīt Gaborī. “Ģeneratīvais MI arvien biežāk tiek izmantots sintētiska satura radīšanai, naratīvu manipulēšanai un dezinformācijas kampaņu paātrināšanai. Tajā pašā laikā MI tiek izmantots arī, lai atklātu MI radītu saturu, identificētu manipulācijas modeļus un atbalstītu faktu pārbaudes un verifikācijas procesus. Daudzējādā ziņā mēs patiešām piedzīvojam “MI pret MI” dinamiku informācijas telpā.”

Franks van der Bents gan ir noskaņots visai pesimistiski. “Tā nav līdzvērtīga cīņa. MI ļauj ātri un salīdzinoši lēti radīt pārliecinošu dezinformāciju, savukārt aizsardzības sistēmām jābūt arī izskaidrojamām, uzticamām un atbildīgām, kas padara tās būtiski sarežģītākas un lēnākas. Tāpēc “MI pret MI” situācija nav līdzsvarota. Tā drīzāk ir spriedze starp ātrumu un uzticēšanos.”

Pētnieks arī uzskata, ka “labais” MI nekad neuzvarēs. “Šī problēma ir dinamiska – līdz ar atklāšanas tehnoloģiju attīstību attīstās arī dezinformācija. Galīga risinājuma nav,” viņš norāda. “Tas, ko MI var paveikt, ir palēnināt izplatīšanos, palielināt caurspīdīgumu un palīdzēt cilvēkiem pieņemt labāk informētus lēmumus. Galu galā mērķis nav pilnībā izskaust dezinformāciju, bet gan padarīt to mazāk efektīvu un grūtāk mērogojamu. Galvenais ir nodrošināt ātru un saprotamu informāciju īstajā brīdī – lai cilvēki padomātu divreiz, pirms dalīties ar saturu.”

Kolēģim piekrīt Dr. Gaborī: “Neviena tehnoloģija viena pati pilnībā neizskaudīs dezinformāciju. Arī pats MI var veicināt problēmu, paātrinot nepatiesa vai manipulatīva satura radīšanu un izplatīšanu. Tomēr MI var kļūt par spēcīgu sabiedroto demokrātisko procesu, zinātniskās integritātes un sabiedrības uzticēšanās aizsardzībā, īpaši, ja tas tiek apvienots ar cilvēku uzraudzību, medijpratību, ētisku pārvaldību un stiprām demokrātiskām institūcijām. Galu galā cīņa pret dezinformāciju nav tikai 

https://jauns.lv/raksts/bizness/711704-kaujas-lauks-dezinformacija-maksligais-intelekts-cina-pret-maksligo-intelektu  

Nodibina Latvijas Mediju ētikas padomi
Ministru kabinets otrdien, 27.novembrī, atbalstīja Mediju ētikas padomes izveidi. Padome darbosies kā mediju ombuds, kurš izskatīs sūdzības par žurnālistu ētikas pārkāpumiem.  

LSM.lv ziņu redakcija

Padome darbosies kā neatkarīgs mediju ombuds, kas izskatīs sūdzības par žurnālistu ētikas pārkāpumiem.

Padomi dibināja Latvijas Raidorganizāciju asociācija, Latvijas Žurnālistu asociācija, Latvijas Preses izdevēju asociācija, AS "Delfi", AS "Cits medijs", ziņu aģentūra LETA, AS "Latvijas mediji", SIA "Reģionu mediji", SIA "Staburags", SIA "Bauskas dzīve", SIA "Novadu ziņas", SIA "Cēsu druva", VSIA "Latvijas Vēstnesis", SIA "Firma Zemgale", SIA "Žurnāls Santa", paziņojumā medijiem norāda jaunizveidotā padome.

Padomes dibināšanas sēdē atbalstīti organizācijas statūti un Ētikas kodekss.

Melu nokrāsas: par medijpratību, ideoloģijām un viltus ziņām

Meli, manipulācijas un propaganda mūsdienu informācijas vidē izplatās strauji, savukārt daudziem mediju lietotājiem nav pietiekamu zināšanu un prasmju, kā atlasīt un izvērtēt mediju saturu. Dažādas organizācijas pēdējos gados ir rīkojušas daudzus medijpratības veicināšanas pasākumus, kas ir labi iecerēta atbilde uz informācijas vides izaicinājumiem. Tomēr, lai šīm iniciatīvām būtu lielāks efekts, vairāk uzmanības ir jāpievērš dažādajiem, tostarp ideoloģiskajiem, aspektiem, kas ietekmē to, kā auditorija atlasa un uztver saturu. Šajā rakstā ieskicēti daži apsvērumi, kas jāņem vērā centienos stiprināt cilvēku spēju nekrist par upuri dezinformācijai un izvēlēties kvalitatīvus informācijas avotus.

ĪSUMĀ

• Cilvēki ar augstu medijpratības līmeni savos spriedumos par to, kurai informācijai var ticēt un kurai ne, būs nekļūdīgāki nekā tie, kam attiecīgo prasmju ir mazāk. Tomēr pat medijpratīgos cilvēkus attiecīgie īsceļi laiku pa laikam ved purvā.
• Viens no iemesliem, kāpēc medijpratība pašlaik ir kļuvusi par tik aktuālu jēdzienu, ir viltus ziņu izplatība.
• Ar vienu universālu viltus ziņu atpazīšanas šablonu nepietiek. Medijpratība nozīmē spēt adekvāti izvērtēt jebkādu mediju saturu.
• Daudzos Latvijā populāros ziņu portālos ir sadaļas, kurās tiek stāstīts par lietām un parādībām, kuras kvalitatīviem medijiem drīzāk vajadzētu atmaskot, nekā popularizēt.
• Uzticēšanās masu medijiem krītas daudzās valstīs, un tā ir liela problēma. Pats melu un dezinformācijas apjoma pieaugums informācijas telpā veicina publikā priekšstatu, ka ticēt nevar nevienam.

Nevienmērīgā medijpratība

Medijpratības pamata principi, kādi tie sastopami izglītojošajos materiālos, it kā ir skaidri. Piemēram, ir jāizvērtē attiecīgā medija reputācija un standarti, attiecīgā apgalvojuma izcelsme, faktu pārbaudāmība, attēla atbilsme tekstam un tamlīdzīgi elementi. Šādi ieteikumi ir pamatoti un noderīgi. Tomēr praksē šiem padomiem ne vienmēr seko pat tie, kuri tos zina.

Tas atgādina, ka noticēšana nepatiesai informācijai ne vienmēr rodas informācijas pārbaudes prasmju trūkuma dēļ. Liela loma ir emocijām, līdzšinējai pieredzei un gaidām, kā arī indivīda personiskajam fonam.

Mūsdienu cilvēks ikdienā saskaras ar ļoti lielu informācijas daudzumu, un pēc pašiem striktākajiem standartiem to visu gluži vienkārši nav iespējams pārbaudīt. Tāpēc cilvēki izveido informācijas apstrādes īsceļus – uz iepriekšējo pieredzi balstītus vispārinājumus, kas palīdz minēt, kā jauno informāciju vērtēt. Tā ir cilvēka prāta gluži racionāla reakcija, lai spētu puslīdz efektīvi funkcionēt informatīvajā vidē.

Cilvēki ar augstu medijpratības līmeni savos spriedumos par to, kurai informācijai var ticēt un kurai ne, būs nekļūdīgāki nekā tie, kam attiecīgo prasmju ir mazāk. Tomēr pat medijpratīgos cilvēkus attiecīgie īsceļi laiku pa laikam ved purvā. Neizbēgami, ka arī zinošam indivīdam kāds aplams apgalvojums šad un tad nolasīsies kā ticams – kaut vai tāpēc, ka atbildīs tam, ko viņš ir pieņēmis kā kaut ko iespējamu. Dažādi cilvēki šādi var reaģēt uz atšķirīgām tēmām – viens pados tālāk nepatiesu ziņu par cilvēcisku traģēdiju, cits par politisku afēru, bet vēl kāds – par pārtikas deficītu vai dabas katastrofu. Sakrītot attiecīgiem apstākļiem, šaubu signāls neieslēgsies un informācija netiks pārbaudīta.

Ir skaidrs, ka simtprocentīgu spēju izvairīties no nepatiesas informācijas panākt nekad nebūs iespējams. Taču nepatiesās informācijas apriti var mazināt. Informācijas pārbaudes šabloni ir labs sākums, bet ar to nepietiek – tie ignorē to, kā cilvēki pieņem lēmumus par mediju patēriņu un uztver saturu. Ir nepieciešama holistiskāka izpratne par mūsdienu informācijas vidi un to, kāpēc dažādās tās problemātiskās izpausmes ne tikai turpina eksistēt, bet pat plaukst.

Kas īsti ir viltus ziņas, pret ko tā cīnāmies?

Viens no iemesliem, kāpēc medijpratība pašlaik ir kļuvusi par tik aktuālu jēdzienu, ir viltus ziņu izplatība. Tomēr cīņā pret šo parādību pats viltus ziņu jēdziens ir kļuvis par daļu no problēmas. Tas, ko dēvē par viltus ziņām, ietver būtiski atšķirīga veida saturu. To visu saucot vienā vārdā, tiek noslēpta parādības daudzveidība, un tas nekā nepalīdz identificēt niansētos rīcības virzienus, kas nepieciešami, lai to ierobežotu.

Viltus ziņas var būt gan humors/satīra (mērķis – izklaidēt, nevis maldināt), un tās var būt arī noticēšanai paredzēts saturs ar dažāda līmeņa dezinformācijas elementiem. Daži piemēri. Pats ziņas teksts var būt patiess, taču tam ir pievienots maldinošs virsraksts un neatbilstošs vizuālais materiāls. Ir sastopamas ziņas, kurās ir minēti patiesi fakti, taču tie ir atlasīti selektīvi, un uz nepilnīgas informācijas pamata tiek izdarīti aplami secinājumi. Ir ziņas, kurās ir šis tas piedomāts klāt, piemēram, dokumentāls fotoattēls apstrādāts tā, ka mainās saturs. Protams, ir arī ziņas, kurās vispār nav nekā patiesa, – tie ir izdomāti vēstījumi.

Vēl cita dimensija ir viltus ziņu veidošanas un izplatīšanas motivācija. Klikšķu portāli publicē jebko, kam ir potenciāls piesaistīt uzmanību. To dominējošā interese ir pelnīt naudu ar reklāmām. Citas savu vēstījumu sekas šīs jomas biznesmeņus parasti neinteresē. Turpretī ziņas, kuras veido pašmāju vai ārvalstu propagandisti, tiek veidotas ar gluži citu aprēķinu. Tur sekas – noteikta veida uzskatu popularizēšana un rīcības veicināšana auditorijā – ir galvenais, bet darbības ekonomiskais pamats ir sekundārs.

Gan klikšķu vācējs, gan propagandists var radīt un izplatīt ziņas ar nepatiesuma elementiem, bet viņu darba mērķi, pieeja un rezultāts, domājams, būs atšķirīgs. Līdztekus tam viltus ziņu jēdziens ir sastopams arī politiķu un amatpersonu retorikā, un tur ar viltus ziņām var tikt apzīmēta informācija, kas attiecīgajam runātājam vienkārši nav tīkama.

Tādējādi redzams, ka jēdziens slikti apraksta nepatiesas informācijas kā parādības sarežģītību. No tā būtu ieteicams atteikties vispār un lietot konkrētajai situācijai atbilstošākus, konkrētākus apzīmējumus.

Viltus ziņas tepat – degungalā

Ja runa ir par pilnībā nepatiesiem apgalvojumiem, par to melīgumu skaidrībā tikt parasti var itin drīz. Taču citās nepatiesuma kategorijās nereti iekrīt arī žurnālistika. Jā, slikta žurnālistika — vai nu neprofesionalitātes, vai ciniskas pieejas dēļ. Tomēr arī Latvijas mediju vidē nav svešas tādas problēmas kā tendenciozitāte, nepilnīgs tēmas izklāsts, konteksta trūkums, paļaušanās uz baumām, faktu piemeklēšana tā, lai varētu pamatot to, ko autors jau pašā sākumā ir gribējis pateikt.

Tādējādi viltus ziņas nav kaut kas, kas atrodams vien marginālās tiešsaistes lapelēs vai atklātas propagandas medijos. Informācijas grēkotāju loks ir krietni lielāks, un ar meliem un manipulācijām mēs saskaramies daudz plašākā mediju telpā.

Daudzos Latvijā populāros ziņu portālos ir sadaļas, kurās tiek stāstīts par lietām un parādībām, kuras kvalitatīviem medijiem drīzāk vajadzētu atmaskot, nekā popularizēt. To vidū ir ezoterika (jēdziens, kura sākotnējā nozīme attiecās tikai uz izredzētajiem pieejamām zināšanām, bet mūsdienās tā ir informācija, kas dažkārt ir pat plašāk pieejama nekā pārbaudīti fakti), ticējumi un māņticība (apgalvojumi par sakarībām, kurām lielākoties nav statistiski pierādāma pamata), pseidozinātne (ar zinātniski skanošiem vārdiem maskētas aplamības). Piemēram, apgalvojums, ka vēzi izraisa saules aizsargkrēmi, nevis saule, ir atrodams ne jau kaut kādā klikšķu lapelē, bet vienā no populārākajiem ziņu portāliem Latvijā.

Iemesls, kāpēc šāda veida saturs tiek radīts, ir tas pats, kādēļ eksistē klikšķu portāli – tie izmanto pieprasījumu un pelna naudu. Protams, var (pamatoti) norādīt, ka melu ziņas par politiku vai traģēdijām ir potenciāli kaitnieciskākas nekā lētākajās šo portālu sadaļās rakstītais. Tomēr kritiskajai domāšanai satura atlasē nevajadzētu būt selektīvai. Ar realitāti mazs sakars ir abām parādībām.

Tāpēc no tā vien, ka raksts ir publicēts kādā it kā nopietnā medijā un tajā pat ir minēti informācijas avoti, vēl nevar secināt, ka attiecīgie apgalvojumi ir pamatoti. Protams, tas automātiski nenozīmē, ka tikpat zema līmeņa darbu mediji pieļauj arī ziņu sadaļās. Tomēr šādi piemēri liecina par redakcijas standartu neviendabību un nenāk par labu medija reputācijai.

Ar vienu universālu viltus ziņu atpazīšanas šablonu nepietiek. Medijpratība nozīmē spēt adekvāti izvērtēt jebkādu mediju saturu.

Kuri ir “pareizie” mediji?

Te mēs nonākam pie jautājuma: kurus medijus tad auditorijai vajadzētu izvēlēties?

Medijus ir iespējams vērtēt atbilstoši vispārpieņemtiem žurnālistikas pamata standartiem. Tie ietver tādus elementus kā patiesība, objektivitāte, sabalansētība, neatkarība, neitralitāte. Tomēr – ko īsti šie vārdi nozīmē, ne vienmēr ir skaidrs arī mediju profesionāļiem. Ir viegli atrast piemērus, kur atkarībā no runātāja redzesloka viens un tas pats medijs var tikt raksturots gan kā kvalitatīvas, gan angažētas žurnālistikas piemērs.

Savukārt auditorijas izpratne par žurnālistikas kvalitātes kritērijiem parāda vēl lielāku šo priekšstatu daudzveidību, un tur klātesoša ir katra indivīda personiskā politika. Dažkārt šī politika indivīdu noved pie secinājuma, ka nacionālie televīzijas kanāli, lielie ziņu portāli un pat sabiedriskie mediji nepārstāv viņa intereses. Veidojas pieprasījums pēc alternatīviem informācijas avotiem – tādiem, kuru vidū var būt gan dažādas intensitātes meli, gan arī vienkārši atšķirīgas pozīcijas un citāda izpratne par žurnālistiku.

Mudinot cilvēkus pārskatīt savus satura izvēles paradumus, var nedarboties arguments, ka galvenie tiešsaistes vai tradicionālie ziņu mediji ir “kvalitatīvi”, turpretī alternatīvie avoti – “nekvalitatīvi”. Nedarbosies tāpēc, ka konkrētais indivīds, iespējams, gana mērķtiecīgi tieši no šīs mediju vides ir gājis prom. (Nelielu ieskatu, kā tas notiek, var gūt, piemēram, kādā žurnālistes Ingas Spriņģes “Facebook” ierakstā un tā komentāros.) Pat viltus ziņu birka, kas klajāko izdomājumu izplatītājiem tiek piešķirta, nav īsti pārliecinoša, ja attiecīgā publika apšauba šīs birkas lipinātājus.

Ja eksistētu kāda tablete pret populismu, no tās varētu attīstīt arī zāles pret tādu mediju patēriņu, kuros fakti tiek miksēti ar vēlmju domāšanu, žurnālistikas standarti tiek atmesti kā traucējoši un panākumi tiek mērīti pēc tā, cik liels tracis ir sacelts.

Uzticēšanās masu medijiem krītas daudzās valstīs, un tā ir liela problēma. Pats melu un dezinformācijas apjoma pieaugums informācijas telpā veicina publikā priekšstatu, ka ticēt nevar nevienam. Vēl cits aspekts ir saistīts ar neuzticēšanos dažādām valsts un starpvalstu struktūrām un organizācijām, savukārt masu mediji var tikt uztverti kā daļa no tā paša “establišmenta”. Noraidot oficiālās varas struktūras, cilvēki noraida arī medijus, kuri savā saturā šīs struktūras leģitimizē jeb dod to līderiem vārdu, skaidro to darbu un tieši vai netieši piekrīt kopējam idejiskajam satvaram, kura robežās tie darbojas.

Tas ir veids, kā vairums tipisko masu mediju kopumā darbojas – pat tie, kas ir kritiski pret valdību vai atbalsta opozīcijas partijas. Taču tīmeklis sniedz iespēju indivīdiem veidot pavisam cita veida medijus. Tādus, kas, līdzīgi kā daudzviet Rietumos pašlaik panākumus gūstošie populistiskie politiskie spēki, piedāvā ko citu – radikāli atšķirīgu realitāti ar lielām pārmaiņām, mainītu politisko kursu un vēlmi gāzt pašreizējo politisko eliti. Medijpratība aicina cilvēkus būt kritiskiem un nepiekrist visam, ko tiem stāsta, – bet kritiskumu daļa cilvēku saprot šādi.

Ja eksistētu kāda tablete pret populismu, no tās varētu attīstīt arī zāles pret tādu mediju patēriņu, kuros fakti tiek miksēti ar vēlmju domāšanu, žurnālistikas standarti tiek atmesti kā traucējoši un panākumi tiek mērīti pēc tā, cik liels tracis ir sacelts. Taču tabletes nav. Šī ir liela un kompleksa problēma, kas jārisina kontekstā ar citām tās izpausmēm, izprotot tās rašanās iemeslus. Viens gan ir skaidrs: mediju uzdevums ir kalpot sabiedrībai, bet sabiedrību nevar piespiest atzinīgi novērtēt šīs kalpošanas augļus.

Apstrīdamā patiesība

Žurnālistikas uzdevums ir stāstīt patiesību. Viltus ziņas jau pēc to definīcijas ir nepatiesība. Medijpratībai vajadzētu mācīt cilvēkus, kā atšķirt melus no patiesības. Tomēr, ja ignorējam patiesības politiskos kontekstus, ir grūti dot pārliecinošus padomus par to, kas ir kas.

Viena lieta ir pierādāmi meli. Ir nepārprotami zināms, ka Rīgā šovasar nav sabrucis lielveikals, indīgi zirnekļi mūs neapdraud un ziņas par narkotiskām konfektēm, kas tiek izplatītas skolās, arī ir nepatiesas. Par šiem apgalvojumiem nav vērts diskutēt.

Taču netrūkst tēmu, kuras tiek dažādi interpretētas atkarībā no cilvēku uzskatiem un statusa. To, kas tiek pasludināts par patiesību, nereti nosaka tie, kuru rokās ir vara, – politiķi un mediji. Runāšana pretī oficiālajai patiesībai tādā situācijā nozīmē pretošanos varai un attiecīgi sniedz brīvības un rīcībspējas sajūtu. Jo lielāka neuzticēšanās varai, jo lielāks stimuls ir runāt tai pretī. Cilvēks, kurš, piemēram, tic, ka amerikāņi ir viltojuši savu kosmosa misiju uz Mēnesi, šo uzskatu droši vien nav guvis, nejauši izlasot kādu atsevišķu safabricētu ziņu. Konkrētā pārliecība signalizē par specifisku pasaules uzskatu, kas cilvēka prātu padara pieejamāku šāda veida apgalvojumiem. No šādas vienas pašas pārliecības var izdarīt minējumus par to, kur ideoloģisko uzskatu spektrā indivīds atrodas.

Lai indivīdu pārliecinātu par caurumiem viņa argumentācijā, ir nepieciešams sarunāties. Tas nav viegli un kļūst aizvien grūtāk apstākļos, kad viedokļu polarizācija par visdažādākajiem jautājumiem tikai aug plašumā. Šad un tad ir dzirdams postpatiesības jēdziens – tas attiecas uz uzskatu, ka mēs dzīvojam laikmetā, kurā patiesība vairs nav svarīga un cilvēki izvēlas, kam ticēt, balstoties uz savām subjektīvajām sajūtām.

Tās gan ir muļķības. Jūs diezin vai atradīsit daudzus, kuri būs gatavi teikt: jā, pat tēmās, kas man ir personiski nozīmīgas, patiesības nav, un es savā argumentācijā uz to nemaz nepretendēju. Postpatiesība ir kaut kas tāds, kas parasti tiek piedēvēts oponentiem. Tiem tur, kas dzīvo savā informācijas burbulī un nespēj, negrib pieņemt to “patiesību”, kuru mēs viņiem tik nesavtīgi nesam. Taču postpatiesības jēdziens tādā gadījumā nozīmē ko citu: sarunas neesamību. Tā vietā, lai atzītu, ka mēs vienkārši nesaprotam savus oponentus un nezinām, kā ar viņiem runāt, lai saruna notiktu vienā valodā, mēs atmetam ar roku un pasludinām viņus kā ārpus faktiem un “objektīvās realitātes” esošus. Bezcerīgus.

Patiesība vienmēr ir bijusi kas tāds, par ko cilvēki ir strīdējušies. Patiesība vienmēr ir apšaubīta, un vienmēr paralēli ir eksistējušas dažādas interpretācijas par realitāti. Jo abstraktāka tēma, jo vairāk diskusiju un sadursmju. Tas nenozīmē, ka uz patiesību nevar un nevajag tiekties. Taču tas atgādina: pārliecināt cilvēkus, lai tie beidz lasīt nepatiesas ziņas, var būt neizbēgami sarežģīts uzdevums, ja neapzināmies dažādos elementus, kas ietekmē to, kā cilvēki izvēlas un interpretē mediju saturu un kaut ko atzīst vai neatzīst par patiesu.

Nejaušība satura izvēlē – ko redzu, tam spiežu “like” – var būt apolitiska. Tomēr nejaušībā balstīta nezināšana ir tikai daļa no melu izplatības problēmas. Otra daļa ir indivīdu mērķtiecīgie, lai arī ne vienmēr paši labākie lēmumi. Medijpratības veicinātājiem ir jāapzinās ne tikai savas auditorijas, bet arī pašiem savs neizbēgami klātesošais ideoloģiskais fons. Saruna būs iespējama, ja starp dažādu uzskatu sistēmu pārstāvjiem atradīsies saskares punkti.

https://lvportals.lv/norises/298177-melu-nokrasas-par-medijpratibu-ideologijam-un-viltus-zinam-

Anda Rožukalne: Informācijas traucējumu piecdesmit nokrāsas. I daļa –  vieglie ieroči

24. jūlijs,  Anda Rožukalne ( Dr.sc.soc., RSU asoc. prof.)

Tagad arī Latvijā mierīgi varam teikt, ka vārdu savienojums “viltus ziņa” ir izskrējis cauri pirmajam popularitātes vilnim, apnicis un kļuvis tukšs. Bet joprojām pietiekami noderīgs, lai to izmantotu kā ieroci dažādām, arī apšaubāmām vajadzībām. Vai tiekam galā?

….Termins “fake news" jeb “viltus ziņas” ietver dažāda veida informāciju. Tas var būt izmantots, runājot par ikdienišķām žurnālistu neprecizitātēm vai kļūdām, tas apzīmē politiski ietekmētu informāciju, lieti noder, raksturojot klikšķu mednieku veidotus virsrakstus. Konteksta trūkums vai neatbilstoša konteksta piemeklēšana faktiem, vai cēloņu un seku kopsakarību sajaukšana arī var tikt nosaukta par “viltus ziņām”. Bīstamākās to formas ir ārvalstu vai vietējo spēlētāju izplatīta informācija ar mērķi ietekmēt politiskos procesus, nodarbojoties ar ļaunprātīgu maldināšanu, iefiltrējoties aktīvistu grupās un izmantojot automātiskas informācijas izplatīšanas tehnoloģijas. Nereti, jo sevišķi

politisku interešu iekrāsotās diskusijās, ar vārdiem “viltus ziņas” tiek apzīmēta arī informācija, kurai oponents nepiekrīt, kas tam ir neizdevīga, kāds nepatīkams viedoklis vai kritika.

Iepriekš minētās EK darba grupas piedāvātā dezinformācijas definīcija ir šāda: “Dezinformācija ir nepatiesa, neprecīza vai maldinoša informācija, kas izveidota, pasniegta un virzīta ar mērķi tīši izraisīt kaitējumu sabiedrībai vai radīt peļņu”.

Šajā definīcijā ļoti svarīga ir tās otrā daļa un vārds ‘tīši”, jo neprecīza un nepatiesa informācija var rasties dažādi. Otrs svarīgais vārds ir “kaitējums”, jo ne jau viss melīgais vai neprecīzais var tādu izraisīt.

Dezinformācijas sasaistīšana ar sabiedrības interešu aizskārumu un nepieciešamību informācijas plūsmā izšķirot gan politiskās intereses, gan alkatīgu ļaužu rosību, ļauj to atšķirt no citām nepatiesas informācijas plūsmām (par tām nākamajā ierakstā par informācijas traucējumu struktūru). Dezinformācija netiek attiecināta uz publiskās satīras formām, humoristisku aktuālo notikumu interpretāciju.

Ne vienmēr kļūdaina vai nepilnīga informācija ir nepatiesa, lielākoties dezinformācijā ir daļa patiesības, kas kombinēta ar maldinošām interpretācijām vai ievietota neatbilstošā kontekstā. Dezinformācija pieejama dažādos žanros, ieskaitot ļoti daudzus vizuālās komunikācijas formātus. Minēto un citu iemeslu dēļ labāk neteikt “viltus ziņas”, jo tās parasti nav ne “viltus”, ne arī “ziņas”.

Tāpēc ir svarīgi precizēt iespējamās nepatiesas informācijas kaitējuma formas. Tie ir draudi demokrātiskam politiskam procesam, jo sevišķi iejaukšanās vēlēšanu norisē. Dezinformācijas radīts kaitējums sabiedrībai attiecas arī uz demokrātisku vērtību apdraudējumu, kas var ietekmēt politiku veselības, finanšu, zinātnes, uzņēmējdarbības un citos sektoros.

…Jau tagad un nākotnē dezinformācija arvien lielākā mērā būs sastopama slēgtās savstarpējās saziņas vietnēs (piemēram, "WhatsApp" vai "Messenger" un citās), informācijā, ko izplata un veido automatizēti tīmekļa rīki ar mākslīgā intelekta palīdzību veidotajā saturā.

Nopietnas grūtības rada manipulācija ar audiovizuālo informāciju, jo mērķtiecīgi pārveidotus attēlus un skaņu ir grūtāk atpazīt. Tas viss par dezinformāciju jāatceras, ne uz mirkli nepiemirstot, ka izteiksmes brīvība ir būtiska, tās vērtību nedrīkst mazināt nekrietna publiskās informācijas izmantošana.

*Autore darbojas EK Augsta līmeņa ekspertu grupā, kas meklē risinājumus viltus ziņu un tīmekļa dezinformācijas ietekmes samazināšanai

Anda Rožukalne: Informācijas traucējumu 50 nokrāsas. III daļa – Lielu un mazu melu straumes struktūra

Tāpēc trešaja ierakstā – plašāk par par dezinformācijas struktūru. To pamatīgi skaidro nesen iznākusī grāmata “Information disorder: Toward an interdisciplinary framework for research and policy making”, kas noderēja arī šīs ierakstu sērijas virsraksta veidošanai....;

https://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/anda-rozukalne-informacijas-traucejumu-50-nokrasas-iii-dala--lielu-un-mazu-melu-straumes-struktura.a286402/?utm

Anda Rožukalne: Informācijas traucējumu 50 nokrāsas. Emociju demokrātija vai garīgi traucējumi? 

Emociju viļņi tīmeklī jau nosaukti par emocionālo demokrātiju. Šis jēdziens pretstata racionālu sabiedriski politisko notikumu analīzi, kas palīdz veidoties sabiedriskajai domai, emocijās balstītai spriešanai jeb alternatīvai demokrātijas praksei. Par to arī ceturtais stāsts rakstu sērijā par dezinformāciju.

Ar faktu pārbaudi un labu informācijas vai mediju pratību  ne vienmēr ir pietiekami, jo informācijas uztverē un vērtēšanā nevaram izvairīties no emocijām. Tā nav tikai informācijas nodošana, “bet īsta drāma, kurā sastopas pretēji pasaules spēki”, tā komunikācijas rituālo dabu raksturo Džeimss Kerijs. Emocijas ir daļa no šī rituāla. Dž. Kerijs uzsver, ka saziņas procesā neizbēgami izpaužas un savienojas kopīgi uzskati, attieksmes un emocijas. 

Emocijas var veicināt pārmaiņas sabiedrībā un palīdzēt izlauzties cilvēku gribai valstīs, kur nepastāv vai ir ierobežota brīvu mediju darbība. Tad emocionālās reakcijas ilustrē spriedzi sabiedrībā, attieksmi pret politisko realitāti. Bet emocijas var radīt vardarbību, pamudināt uz nepārdomātu grupu rīcību, novirzīt uzmanību.

Pētnieki jau diezgan ātri pamanīja, ka auditorijas radītais saturs tīmeklī ir emociju pārpilns. Ne tikai komunikācijas zinātnieki, bet psihologi, datorzinātnes un neirozinātnes pārstāvji meklē jaunus ceļus, lai izprastu emocijas un to ietekmi.

Emociju izpēte var palīdzēt ieraudzīt kopsakarības starp emociju piepildītiem publiskiem vēstījumiem, piemēram, politiskās kampaņās, un auditorijas emocijām, kas novērojamas sociālajos medijos un citur. 

Viens no interesantākiem ir projekts “Pulse of the nation” ASV, kas, izmantojot milzīgu datu masīvu, analizē tvitera saturu un nosaka cilvēku noskaņojumu dienas garumā visos Amerikas štatos:

Tas parāda, cik emocijas ir nestabilas un cik plašā amplitūdā tās mainās neilgā laika periodā.

Dziesmu svētku laikā daudzi cilvēki sajuta pozitīvas emocijas: prieku, sajūsmu, apbrīnu, interesi, mīlestību... Diemžēl ikdienā publiskajā “informācijas troksnī” dominē negatīvas emocijas - agresivitāte, naids, riebums. To parāda arī Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) veidotais Interneta agresivitātes indekss, kurā pastāvīgi tiek analizēta komentāros izteiktā attieksme pret ziņās publicēto.

Visbiežāk cilvēki izsaka kaunu, vēlas uzbrukt citiem, aicina kādu vai kaut ko iznīcināt, izjūt vilšanos.

Pirms vēlēšanām varam vērot, ka cilvēki tiek gan biedēti ar citu politisko spēku it kā gaidāmo rīcību un lēmumiem, redzam politiķu uzbrukumus cits citam, naida un riebuma izraisīšanu pret konkrētām personībām. Emocijas tiek savienotas ar patiesas un nepatiesas informācijas daļām. Lai nepopularizētu konkrētus politiskos spēkus, nepievienošu piemērus, vien atgādināšu, ka emociju raisīšana un jundīšana, vienkāršota “labo” un “slikto” pretstatīšana ir saistīta ar populistisku politiku, lai kā dažiem politiķiem to negribētos atzīt.

Minēšu visiem zināmu un politiski neitrālu piemēru no jauna pētījuma, kas cenšas notvert emocijas tīmeklī. Tas ir “Emociju atpazīšanas modelis”, izveidots RSU Komunikācijas studiju katedrā. Tā mērķis ir automātiski analizēt tīmekļa komunikācijā klātesošās emocijas. Pašlaik topošais tīmekļa komunikācijas analīzes rīks tiek balstīts pieņēmumā, ka valodas lietojums palīdz atpazīt emocijas. Tātad, ja cilvēki tīmeklī runā par prieku, naidu, riebumu, skumjām, tad tiek uzskatīts, ka viņi izjūt minētās un citas emocijas. Filtrējot emocijas raksturojošus vārdus, izmantoti arī epiteti, metaforas, salīdzinājumi, kas liecina par emocionāliem stāvokļiem. Piemēram, vēlēšanās ielīst zemē vai nosarkšana saistāma ar kaunu.

Jūlijs ir mēnesis, kad atcerējāmies, kā pirms gada simtiem cilvēku meklēja Liepājā pazudušo Ivanu un diemžēl neatrada viņu dzīvu. Lūk, emocijas, kas “Emociju atpazīšanas modeļa” pilotpētījumā konstatētas "Facebook" diskusijā pie ziņas, ka policija atradusi Ivanu mežā bez dzīvības pazīmēm. Vispirms tika salīdzinātas diskusijas tekstā (119 komentāri) atpazītās un ar emocijzīmēm atzīmētās emocijas.

Šajā piemērā emocijzīmēs un diskusijā izteiktās emocijas lielā mērā sakrīt. Vērtējot diskusiju, redzams, ka cilvēki ir bēdīgi par meklēšanas rezultātu, daudzi ir dusmīgi par šādu iznākumu vai neapmierināti par policijas spējām atrast mazo zēnu. Citi priecājas, ka lieta atrisināta.

Vēl vairāk var izzināt, vērtējot cilvēku argumentus komentāros. Izteikumu struktūra diskusijā ir šāda:

• mātes vainošana, aicinājumi viņu sodīt – 75%,
• netiek vainots neviens,
• novēlētas “vieglas smiltis” – 8%,
• līdzjūtības izteikšana mātei vai zēna ģimenei – 5%,
• policijas kritika – 4%,
• atbalsts policijai – 3%,
• pārmetumi sabiedrībai par tās vienaldzību – 3%,
• citi – 2%.

Kvalitatīvā teksta analīze, vērtējot cilvēku attieksmi, parāda, ka emocijas un attieksme nav viens un tas pats. Ļoti daudzi komentētāji cenšas būt neitrāli, neizteikt savu vērtējumu, bet skumji analizē situāciju. Negatīvi noskaņotie kritizē zēna ģimenes locekļus, policiju un sabiedrības vienaldzību.

Citos analizētajos piemēros parādījās līdzīga aina – ļoti spilgtas emocijas, kas izteiktas ar emocijzīmēm, un neitrālāka, racionālāka attieksme komentāros. Pat naida runa pret migrantiem vienā no citiem piemēriem tika izteikta bez rupjiem vārdiem, bez emocijām. 

Gan komentāri pie ziņas par Ivanu, kas neapšaubāmi ir traģiska vēsts, gan reakcija uz citu pētījumā iekļauto ziņu, ka bēglis nespēj iztikt ar Latvijā pieejamo pabalstu, rāda vienveidīgu emociju dominēšanu. Ivana gadījumā tās ir skumjas, bēgļa ziņas gadījumā – naids, nicinājums, riebums. Arī komentāros izceļas līdzīgi viedokļi, parādot interneta diskusiju ierobežojumus. Tie, kas vēlas izvērtēt sabiedrības vienaldzību Ivana ziņas kontekstā, tiek apsaukti no “vieglu smilšu” vēlētāju un policijas vainotāju puses. Tie, kam kauns par rasistisku un necilvēcīgu attieksmi pret bēgli, tiek nolamāti un ātri pamet diskusiju. Protams, emocijzīmju spiedēji un komentāru rakstītāji nav vienmēr vieni un tie paši cilvēki.

Izmantojot mediju netiešo efektu teorijas atziņas, var teikt, ka emociju publiska izteikšana palīdz tās remdēt, mazināt. Tomēr spilgtas, “skaļi” paustas emocijas var skatīt arī kā sākumu rīcībai.

Tīmeklī mēs katrs varam vērot arī nopietnu cilvēku mobilizācijas potenciālu. Tas var izpausties kā spontāna kāda cilvēka vai parādības lamāšana un vienlaikus kā ietekmīgs sabiedrībai svarīgu pārmaiņu, piemēram, olšūnu donēšanas piketa rīkošanas, instruments. 

Sociālo mediju rīku iespējas emocijas izraisīt un tās deformēt ir vērtētas kritiski. Emocijzīmes un to lietojums ir ārkārtīgi vienkāršs, tik viegls! Tas rada procesu, kad emocijas tiek izteiktas automātiski, cilvēks, iespējams, tās nemaz neizjūt vai izjūt mazākā mērā, tomēr izsaka un rada iespaidu, ka tās pastāv. Vai jūs tiešām mīlat un vēlaties apskaut katru, kam sūtāt sirsniņu? Automātiskums rada paradumus, ka emocijas izsakām nedomājot, ritualizēti...

Braiens Otss uzskata, ka tīmeklī komentēšana ir “līdz smieklīgumam vienkārša”, tā neprasa temata izpratni, nekādu kompetenci. Šis autors, pētot Donalda Trampa komunikāciju un viņa atbalstītāju reakcijas, uzskata, ka tviteris ir perfekta vieta tā sauktajai melnajai triādei, kurā apvienots narcisms, makiavelisms un psihopātija.

Emocijas ir arī lipīgas, tīmeklī, vērojot un piedaloties, mēs tās pārņemam cits no cita, un veidojas kolektīvās emocijas.

Daudzu cilvēku vienlaicīgas emocionālas reakcijas veicina emocionālu uzbudinājumu, iedrošina citus izrādīt savas izjūtas. Tas nozīmē - arī drošāk lietot rupjus vārdus, uzbrukt kopā, naidīgi apsaukāties vai sajūsmināties un priecāties par vienu un to pašu,

nereti izjūtot nevis naidu, bet izmantojot rupjus vārdus kā retorisku paņēmienu, kas palīdz pievērst uzmanību.

Arī dezinformācijas izplatītāji ir meistarīgi emociju raisīšanas un to automātiskas vadīšanas jomā. : https://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/anda-rozukalne-informacijas-traucejumu-50-nokrasas-emociju-demokratija-vai-garigi-traucejumi.a288655/  

Anda Rožukalne: Informācijas traucējumu 50 nokrāsas. Kā tikt galā ar dezinformāciju?

Kopdzīve ar dezinformāciju būs ilgstoša. Tas ir mainīgs, dzīvīgs un daudzveidīgs fenomens. Salīdzinoši nesen pārsteigti atklājām Krievijas apmaksāto interneta troļļu fermas. Šogad lielas vilšanās avots ir ziņas par dokumentu zagšanu, spiegošanu, ielaušanos datorsistēmās, alkatības vadītu slepenu vienošanos un Krievijas dienestu vadītām melu straumēm pirms vēlēšanām ASV 2016.gadā un, iespējams, arī šogad gan Amerikā, gan citās valstīs.

Vai dezinformāciju iespējams ierobežot? Vienkāršo risinājumu piekritējiem labu ziņu nebūs – dezinformācijas problēma nav atrisināma ar kādu vienu, maģiski efektīvu paņēmienu.

Eiropas Komisijas dezinformācijai veltītā darba grupa* ir rosinājusi ambiciozu plānu veidot dezinformācijas novēršanā iesaistīto Koalīciju un veidot Eiropas dezinformācijas novēršanas prakses kodeksu. Ar vārdu Koalīcija domāti visi spēlētāji, uz kuriem attiecas atbildība par dezinformāciju, tās izplatīšanu un centieniem to novērst: profesionāli mediji, tīmekļa platformas, neatkarīgi satura veidotāji (blogeri, vlogeri un citi), faktu pārbaudītāju organizācijas un to sadarbības tīkli, auditorijas nevalstiskās organizācijas, komunikācijas, privātuma un vārda brīvības speciālisti, valdības, izglītības iestādes.

Lai vienotos par visiem pieņemamiem darbības principiem, Koalīcijas parneriem jāizstrādā minētais prakses kodekss. Tas ir risinājums, kas balstās pašregulācijā, ceļš, kas izvēlēts, lai izvairītos no tīmekļa un citu informācijas vides spēlētāju stingras regulācijas un darbības ierobežošanas. Bet arī tāda sekos, ja pašregulācija nebūs iespējama vai nedarbosies.

No darba grupā izpētītā un piedāvātajām idejām gribu izcelt divus risinājumus, par kuriem Latvijā runāts salīdzinoši nedaudz. Abi attiecas uz interneta platformām. No tām pirmās, kas nāk prātā, ir "Facebook" un "Twitter" kā dezinformācijas radīšanas un izplatīšanas vietnes, bet tikpat svarīgs ir "YouTube", "Google", "Yahoo", individuālās saziņas vietnes un citi tīmekļa servisi, kas piegādā, dod iespēju atrast, sakārtot, radīt, papildināt, izplatīt informāciju.

Pirmais risinājums ir diezgan drastisks un to sauc – dezinformācijas demonetizācija. Ko tas nozīmē? Iedomājieties veiklos interneta biznesmeņus, kas pelna reklāmu naudu ar emocionālu un iesaistošu muļķību publicēšanu, brīdī, kad viņi palikuši bez naudas pelnīšanas rīkiem. Iestājas kolapss!

Ja lietotāju klikšķu sagādāšana un reklāmas piesaiste savstarpēji saistītās tīmekļa vietnēs palīdz pelnīt naudu zemisku melu izplatītājiem, tad platformu pienākums ir atņemt šādas peļņas iespējas.

Ideja vēršas pret dezinformācijas radītāju un izplatītāju darbības pašiem pamatiem. Tā liek mainīt labi strādājošus tīmekļa biznesa modeļus, nodrošināt dezinformācijas avotu ātru atklāšanu. Šī uzdevuma izpildei nepieciešamās tehnoloģijas un citi resursi ir dārgi, sarežģīti. Bet tos nāksies izveidot.

Otrais risinājums ir caurskatāmība un atklātība, kas attiecas uz visiem informācijas radīšanas, izplatīšanas, pārbaudes posmiem. Ko tas nozīmē dezinformācijas novēršanā? Pirmkārt,

digitālajām platformām ir jāizstrādā rīki, kas ļauj atpazīt spēlētājus, kas piedāvā konkrētu informāciju tīmeklī. Tas nozīmē skaidru sponsorētas informācijas identifikāciju,

sākot ar politiskās reklāmas atpazīšanas un identificēšanas rīkiem. Lai to panāktu, svarīgi vienoties par “seko naudai” principa ieviešanu. Ar tā palīdzību pētnieki un arī lietotāji var izsekot līdzekļiem, kas ieguldīti publicētās informācijas radīšanā, pavairošanā, izplatīšanā tīmeklī.

Priekšlikums paredz arī tādu rīku radīšanu, ar kuru palīdzību automātiski tiks identificēti maksājumu fakti un maksājumu avoti naudai, ko saņem tā saucamie tīmekļa "influenceri" jeb digitālajā vidē populāri cilvēki, kuru atpazīstamība un auditorija tiek izmantota ideju, preču un pakalpojumu reklamēšanai. Šādi rīki jau ir radīti, bet to lietošanai jābūt pastāvīgai.

Atbilstoši minētajam dezinformācijas novēršanas virzienu plānam jābūt pieejamai informācijai arī par automatizētiem rīkiem un līdzekļiem, ar kuru palīdzību konkrēta informācija ieguvusi popularitāti. Šāda informācija viegli ļaus atšķirt patiesi aizraujošu saturu, kas piesaistījis cilvēku interesi tīmeklī, no informācijas, kuras popularitāte panākta ar naudas palīdzību. Caurskatāmības princips jāattiecina arī uz mākslīgajiem profiliem, tā saucamajiem robotizētajiem kontiem, automātiskiem rīkiem, kas izmantoti informācijas pieejamības paplašināšanai.

Otrais risinājums ir informācijas avotu caurskatāmība. Tā nozīmē sniegt informāciju lietotājiem par avotiem, kas izmantoti satura veidošanai. Avotu caurskatāmība jābalsta uz profesionāliem rīcības kodeksiem un skaidriem kritērijiem, kas palīdz atšķirt ticamu un uzticamu saturu.

Treškārt, caurskatāmības vārdā platformām jāpiešķir ērta iespēja neatkarīgiem pētniekiem piekļūt līdz šim nepieejamiem datiem par platformu darbību. Patlaban no datu piekļuves viedokļa visslēgtākā un grūtāk pieejamā platforma ir "Facebook".

Datu ieguve neatkarīgu pētījumu veikšanai ir nepieciešama ne vien dezinformācijas mēroga, satura un galveno spēlētāju noskaidrošanai, bet arī dezinformācijas pasākumu novēršanas izvērtēšanai.

Pirmajā acu uzmetienā viss minētais droši vien izskatās ideālistiski un izklausās nereāli. Bet tā gluži nav, jo dezinformācijas novēršanas plānu dokumenta tapšanas laikā pie galda sēdēja arī globālo platformu pārstāvji. Dokumentā un diskusijās nebūtu nekas no minētā, ja platformas nepiekristu piedāvātajiem risinājumiem un nebūtu piedāvājušas aktīvu rīcību.

"Facebook" tiek smagi kritizēts, šim sociālajam medijam īsti neveicas ar efektīvu dezinformācijas un datu negodīgas izmantošanas novēršanu. "Facebook" viegli neklājas arī ar naida runas novēršanu, jo to grūti veikt ar automātiskiem rīkiem, mazliet labāk uzņēmumam sokas ar cīņu pret citām nelegālas informācijas formām, piemēram, bērnu pornogrāfiju.

Bet pamēģinām iedomāties, ka,

iespējams, platformām nemaz nav izdevīgi visu laiku būt kritikas krustugunīs, piedzīvot lietotāju skaita kritumu un reputācijas dramatisku samazinājumu. Par nopietnām problēmām liecina arī visu laiku lielākais "Facebook" akciju cenas kritums jūlijā.

Tāpēc ne vien auditorijai jākļūst gudrākai, ne tikai profesionāliem medijiem jācenšas tikt galā ar ienākumu un auditorijas uzmanības drastisku pārdali, arī globālajiem tehnoloģiju uzņēmumiem nāksies pielāgoties jaunajai situācijai. Tātad arī investēt risinājumos, kas samazina to lomu dezinformācijas problēmas radīšanā.

Piedāvātie risinājumi nav vienkārši, tie prasa lielus ieguldījumus. Kopš marta beigām solītā vienošanās par dezinformācijas problēmas risināšanā iesaistīto koalīcijas rīcības kodeksu vēl nav publiskota. Izskatās, vienošanās un situācijas maiņa nebūs ātra, bet joprojām tā ir iespējama.

Pozitīvu skatu pastiprina ideja, ka melīgi un uz meliem veidoti politiski režīmi agri vai vēlu aiziet nebūtībā. Dezinformācijas straume, ar kuras palīdzību panākts "Brexit" balsojums un kas ietekmēja vēlēšanu komunikāciju ASV 2016.gadā, jau visai ātri sastapusies ar patiesības pārbaudi, tāpēc patiesība agri vai vēlu uzvarēs - tik iedvesmojošas ir Gedeona Reičmana (Gedeon Rachman) pārdomas "Financial Times" viedokļu sadaļā. Tāpēc – bez panikas, risinājumi ir iespējami!

* Autore darbojas EK Augsta līmeņa ekspertu grupā, kas meklē risinājumus viltus ziņu un tīmekļa dezinformācijas ietekmes samazināšanai: https://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/anda-rozukalne-informacijas-traucejumu-50-nokrasas-emociju-demokratija-vai-garigi-traucejumi.a288655/

Maldināšana – Latvijas gadījums Nr. 36 – noslēgums  

Austrumeiropas politikas pētījumu centrs

Ar šo rakstu tiek noslēgts projekts "Maldināšana – Latvijas gadījums", kas ilga tieši trīs gadus. Esam pateicīgi lasītājiem par izrādīto interesi un komentāriem (tiem, kuri bija konstruktīvi)! Austrumeiropas politikas pētījumu centrs (APPC) nepārtrauc darbību Krievijas propagandas un dezinformācijas izpētē un maldinošo vēstījumu atmaskošanā; tiek mainīts tikai veids. Aptuveni pirms mēneša DELFI sadarbībā ar APPC uzsāka jaunu projektu "Atmaskots", kurā regulāri izgaismo medijos izplatītos melus par Latviju. Līdzīgi projekti tiek īstenoti arī Igaunijā un Lietuvā.

Šis raksts ir veidots kā neliels apskats par visu projektu trīsdesmit sešu mēnešu garumā. Veidojot apļa kompozīciju, līdzīgi kā rubrikas pirmajā rakstā citēsim Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, kurš preses brīfingā uzreiz pēc tikšanās ar Vladimiru Putinu 2017. gada 29. maijā teica: "Man vienmēr ir bijušas brīnišķīgas attiecības ar ārzemju žurnālistiem, ar nosacījumu, ka tie patiešām ir žurnālisti. Politiskajiem līderiem ir atbildība par lēmumu pieņemšanu, tiem ir jārunā patiesība. Kad ziņu organizācijas izplata apmelojošu informāciju, tad tie vairs nav žurnālisti, bet ietekmes aģenti. Šo prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā "Russian Today" un "Sputnik" ir bijuši šādi ietekmes instrumenti, kas periodiski izplatīja melus par mani un manu kampaņu. [...] Mēs teiksim patiesību: "Russia Today" un "Sputnik" rīkojās nevis kā profesionāli preses un žurnālistikas darbinieki, tie vienkārši darbojās kā ietekmes aģenti, propagandas un melu izplatītāji."

Varam tikai piekrist Francijas prezidentam, jo arī mūsu projektā kā spilgtākais maldinātājs priekšplānā iznāca "Sputnik". Melošana ir kļuvusi par ikdienas normu Krievijas varas kontrolētajos medijos. Gandrīz katrs "Sputnik" raksts par Latviju satur maldinošus vēstījumus, un mēs runājam par valstij piederošu "mediju", kas apkalpo Kremļa ārpolitiku! Secinājums ir vienkāršs un fundamentāls – Latvijas reputācijas graušana, mūsu valsts sabiedrības mulsināšana un šķelšana ir Krievijas ārpolitikas sastāvdaļa.

Nedaudz statistikas

Projekta ietvaros izpētīto rakstu skaits ir ap 150. Daudzos rakstos bija vairāki maldinoši vēstījumi, tas nozīmē, ka atmaskoto vēstījumu apjoms ir daudz lielāks par rakstu skaitu. Tomēr, kvantitāte nebija mērķis. Pildījām trīs uzdevumus:

1) demonstrējām lasītājiem Latvijā, kādi vēstījumi tiek izmantoti Latvijas un citu valstu sabiedrību maldināšanai;

2) kādas maldināšanas metodes tiek izmantotas sabiedrisko un politisko procesu ietekmēšanai Latvijā;

3) vairojām Latvijas iedzīvotāju kritiskās domāšanas spējas un medijpratību, kas mazina Krievijas (un arī vietējo Latvijas) maldinātāju darbības ietekmi.

Piemērus par maldināšanu lietojām, galvenokārt, lai izgaismotu metodes un tendences Krievijas (un dažu Latvijas) interneta portālu darbā.

Apskatījām virs 40 "Sputnik" rakstus, kuros meli un propaganda nāk kā no konveijera. "Sputnik" strādā visprastāk, tajā rakstītais ir viegli atmaskojams. Šķiet, ka viņi "spiež uz masu" un uz sazvērestības teoriju vairāk nekā uz kvalitāti. Auditorija, uz ko tas orientējas, nav sevišķi izglītota. Citi portāli ar šo apjomu nespēj sacensties, bet tomēr saražo savu daļu apmelošanas. Ar agresivitāti pret Latvijas valsti izceļas "BB.lv" (bijušais "Vesti"); izpētījām ap 20 viņu rakstu. Izskatījām līdzīgu apjomu "RuBaltic.ru" publikāciju. Nākamie apjoma ziņā bija "Baltnews", kam seko "Imhoclub", "EurasiaDaily", "RIA", "TASS", "Regnum", u.c. Projekta darba apjoms bija ierobežots, pētnieki izvēlējās tipiskākos un zīmīgākos gadījumus. APPC publikācijas ar atmaskojošo saturu ir pieejamas domnīcas mājaslapā www.appc.lv.

Tēmas

Maldinošo vēstījumu klāsts ir plašs; visbiežāk tiek izmantota:

1) vēstures tematika;

2) ekonomika;

3) NATO, drošība;

4) krievu diskriminācija.

Vēstures propagandisti jau daudzus gadus skaidro sev un pasaulei, ka latviešu leģionāri un mežabrāļi bija nacisti un kara noziedznieki. Latvija iestājās PSRS brīvprātīgi, Sarkanā armija ir jāuztver kā atbrīvotāja. Ekonomiskais bloks ir piesātināts ar stāstu par Latvijas "brīvo kritienu", "ekonomisko katastrofu", "labajiem padomju laikiem", "sagrauto rūpniecību" u.tml.

Drošības tematikā dominē stāsts par Latvijas militarizāciju, lielajiem aizsardzības izdevumiem un Latviju kā Krievijas provocētāju Vašingtonas un Briseles uzdevumā. Tiek atgādināts, ka tuvojas karš, ko izraisīs baltieši, un kas padarīs Latviju par izdegušo zemi. NATO kareivji ir amorāli dzērāji. NATO nevar uzticēties, jo tā nepalīdzēs Latvijai kara gadījumā. Krievija ir spiesta spert aizsardzības soļus pret agresīvo NATO, kas draudīgi tuvojas Krievijai. Krievu diskriminācija tiek turpināta, norādot, ka Latvijā valda aparteīda režīms, rusofobija esot valdošā ideoloģija, krievu tiesības tiekot ierobežotas.

Spilgtākie un absurdākie maldināšanas piemēri

Strādājot šajā projektā ik pa laikam saskārāmies ar absurdiem apgalvojumiem, kuriem nebija nekāda pamata. Daļa vēstījumu bija mazāk kliedzoši, tie vienkāršoja problēmas un pasniedza izteikti vienpusēju vērtējumu par Latvijā notiekošo, mērķtiecīgi ignorējot labo. Tipisks piemērs ir stāts par "caurkritušajām valstīm"; Baltijas valstis neesot konkurētspējīgas, tām nav nākotnes un perspektīvu. Turklāt tās esot zaudējušas konkurenci neatgriezeniski. Ir kuriozi stāsti par "Ukrainā karojošajām sievietēm no Latvijas, kuras cīnās plecu pie pleca ar snaiperēm no Lietuvas un Polijas vienībā "Raganas". 2017. gada 31. jūlijā portālā "Rubaltic.ru" publicēja interviju ar Anatoliju Vassermanu, kurš saka, ka Baltijas valstis juridiski pieder Krievijai. "Vesti", savukārt ik palaikam izceļas ar skaļiem virsrakstiem. 2017. gada 9. augustā "Vesti.lv" publicēja rakstu: "Latvijā tuvākajā laikā sāksies pilsoņu karš", kurā tika izklāstīts Aivara Lemberga viedoklis par izglītības jomā plānotajām reformām. "Baltnews.lv" izcēlās ar rakstu "Stratēģija – "ko vēlaties?". Tajā ir teikts, ka tiek īstenota ASV un Rietumu sazvērestību pret Latviju. Pie mums, tāpat kā ASV, valdība apzināti degradē izglītības sistēmu, lai patēriņa palielināšanas dēļ izaudzinātu neizglītotu sabiedrību.

Laikam visspilgtāk spīdēja "Sputnik" ar skaidrojumu, kas slēpjas ar Covid-19. Te tikai dažas no pērlēm: koronavīruss Itālijā tiek izmantots, lai samazinātu sociālā budžeta slodzi lielā ilgdzīvojošo pensionāru skaita dēļ; koronavīruss, iespējams, ir izveidots Latvijā, jo, piemēram, Latvijā izstrādātais meldonijs tika izmantots, lai noņemtu no trases Krievijas tenisisti Mariju Šarapovu; vīrieši no Covid-19 mirst divreiz vairāk, tātad vīruss tiek izplatīts, lai panāktu dzimumu līdzsvaru uzņēmumu padomēs un valdēs.

Metodes

Viena no tipiskām metodēm Krievijas asajā varā pret Latviju ir regulāra vienu un to pašu maldinošo vēstījumu atkārtošana vairāku gadu laikā. Propaganda šādi sasniedz savu ierobežoto, bet, tomēr, rezultātu noteiktā mērķa auditorijas daļā. Runājot par ekonomikas tēmu, parasti Latvijas sniegums tiek salīdzināts nevis ar NVS valstīm, bet ar bagātākajām Eiropas un Ziemeļamerikas valstīm. Kremļa maldinātāji parasti izmanto vairākas melu versijas par vienu un to pašu notikumu, kurā iesaistīta oficiālā Krievija.

Tas bija vērojams arī Krievijas ziņu raidījumos par MH17 lidmašīnas notriekšanu virs Ukrainas. Maldinošo vēstījumu ir daudz, lai mulsinātu auditoriju un padarītu patiesību par relatīvu lielumu. "Sputnik" nekautrējās savos vēstījumos atsaukties uz anonīmiem sociālo platformu kontiem, padarot neiespējamu saukt sevi par mediju. Vēl viena tipiska propagandistu metode, ko esam novērojuši šajā projektā, ir regulāra vienas tēmas "piekabināšana" citām. Ja tiek runāts par izglītību, tad jāatgādina, ka krievu valoda tiek it kā diskriminēta. Ja tiek runāts par militāro parādi, tad jāatgādina, ka skolotajiem ir par zemu algas u.tml. Turklāt maldinātāji necik nekautrējas nonākt pretrunā ar saviem iepriekšējiem vēstījumiem. Stāsts par Latvijas vājo armiju var mainīties ar atklāsmi par valsts militarizāciju.

Latvijas personas, kuru citāti un intervijas ir vislabāk derējušas Krievijas propagandistu vēstījumu pastiprināšanai: Aleksandrs Gapoņenko, Einārs Graudiņš, Vladimirs Buzajevs, Aivars Lembergs, Jānis Jurkāns, Aldis Gobzems, Didzis Šmits, Juris Aleksejevs (Imhoclub.lv galvenais redaktors), Jānis Ādamsons, Normunds Grostiņš, Nils Ušakovs, Vjačeslavs Dombrovskis, Miroslavs Mitrofanovs, Nikolajs Kabanovs, u.c.

Mērķi

Maldinošo vēstījumu izplatīšanas mērķis ir sašķelt Latvijas sabiedrību un bojāt Latvijas starptautisko reputāciju. Kremļa ārpolitiku apkalpojošajiem maldinātājiem nav varas izmainīt Latvijas ārpolitikas stratēģiskās izvēles, bet ir iespējams apgrūtināt mūsu dzīvi. Tiek mēģināts uzturēt un vairot spriedzi latviešu – krievu attiecībās. 9. maija kultivēšana Latvijā ir vērsta uz sabiedrības saliedēšanās nepieļaušanu. Kūdīšana pret latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanu ir daļa no Krievijas tautiešu politikas, kas destruktīvi ietekmē sabiedrības noskaņojumu Latvijā. Kremļa propagandas ietvaros Latvijā dzīvojošie krievi tiek aicināti nevis integrēties savā mītnes zemē, bet attīstīt diasporizācijas sajūtu, kas veicina Latvijā dzīvojošo krievu virtuālu un brīžiem praktisku nodalīšanos no Latvijas valsts un latviešiem.

Sašķelta sabiedrība ir vājāka un Krievijas praktiskā ārpolitika un pret mums īstenotais informācijas karš norāda, ka tas ir tas, ko vēlas Maskavā. Šādi Latvija tiek sodīta par iestāšanos NATO un par izvēli atgriezties Rietumos – likuma varas un demokrātijas vidē. Papildus etniskajai šķelšanas līnijai, tiek kultivēta neuzticēšanās valsts varai un to īstenojošajām institūcijām. Šim mērķim kalpo dažādi sazvērestību stāsti, kas vienkāršo pasauli. Tiek kultivēta arī neuzticēšanās Latvijas sabiedrotajiem NATO ietvaros, izmantojot bailes par to, ka NATO dalībvalstis X stundā nenāks palīgā Latvijai. Ja pasauli un Latviju vada kāda neredzama aizkulišu roka, no indivīda nekas nav atkarīgs, tāpēc nav vērts būt pilsoniski un politiski aktīvam. Demokrātija nevar pienācīgi funkcionēt bez sabiedrības līdzdalības un uzticības demokrātiski ievēlētiem pārstāvjiem. Autoritāras valsts destruktīva ietekme demokrātiskā valstī tiek dēvēta par aso varu, kuras īstenošanā mūsdienu oficiālā Krievija ir viens no visspilgtākajiem piemēriem.

https://www.delfi.lv/news/versijas/appc-maldinasana-latvijas-gadijums-nr-36-noslegums.d?id=52179283

Organizētā viltus ziņu jeb dezinformācijas izplatība tiks uzvarēta 

Liene Cakare, “EY Latvija” Juridiskās prakses vadītāja

Vēl nesen šķita, ka viltus ziņas un dezinformācija kā neapturams vīruss, kuru grūti atklāt un vēl grūtāk ārstēt. Valstis centās veikt darbības, lai cīnītos ar "simptomiem", taču viltus ziņu uzvaras gājiens likās apdraudam demokrātiskas valsts iekārtas – likās, ka ziņu ir ļoti daudz, to izplatības kanālu vēl vairāk – no nezināmas izcelsmes "ziņu portāliem" līdz sociālo mediju profiliem, pārpublicētiem tvītiem, vēstulēm un slēgtām diskusiju grupām.

Arī Latvijā šādas acīmredzami viltotas ziņas ir tikušas publicētas, kaut gan tās drīzāk ir bijušas komerciālu, nevis politisku mērķu motivētas. Dezinformācijas apkarošanai šķērslis ir arī pašu viltus ziņu interpretējamā daba, proti: vai tā ir vārda brīvība, ko aizstāv konstitūcijas, vai arī tā ir sodāma dezinformācija? Reizēm šī robeža nav acīmredzama. Tomēr tiesiski ir diezgan skaidri nosakāms, kas ir identificējama cilvēka viedoklis, lai cik tas būtu aplams vai nepieņemams, un kas ir viltus ziņa – parasti maskēta avota apzināti izplatīta nepatiesība ar mērķi gūt materiālu labumu vai ietekmēt kādu sabiedrisku vai politisku procesu.

Lai cik sensitīvas un interpretējamas reizēm ir definīciju robežas, šobrīd, esmu pārliecināta, viltus ziņu izplatība, vismaz tās mērķtiecīgi organizētā formā, tiks uzvarēta.

Latvijas tiesiskā regulējuma ietvars ir pietiekami spēcīgs

Attiecībā uz viltus ziņām Latvijā nav absolūta tiesiskā instrumenta, lai regulētu šādu ziņu neizplatīšanu, kā arī saukt personas pie noteiktas atbildības. No vienas puses, Civillikuma 2352.1 pantā ietvertās "patiesībai neatbilstošas" ziņas un KL 157. pantā iekļautās "apzināti nepatiesas ziņas" liecina par atšķirīgu vainīgās personas subjektīvo attieksmi, ja vispār ir atrodama šāda persona, kas bieži vien ir liels izaicinājums. Neatbilstība patiesībai var rasties, izraujot patiesību no konteksta, kā arī informācijas trūkuma dēļ u. tml.

Apzināts nepatiesums savukārt izslēdz labticīgu maldīšanos vai kļūdu. Pastāv tiesību normas, kas ļauj saukt pie atbildības krimināltiesiskā izpratnē, kā arī var risināt situāciju civiltiesiska strīda ietvaros, prasot kompensēt radušos zaudējumus, kuru novērtēšana arī ir juridisks izaicinājums. Šis ietvars atstāj vietu interpretācijai, taču tas nav unikāli tikai viltus ziņu gadījumā, viedokļu atšķirības par likumu piemērošanu pastāv daudzos pietiekami sarežģītos civiltiesību vai krimināltiesību jautājumos.

Valsts policija līdz šim ir veiksmīgi tikusi galā ar vietēja mēroga viltus ziņu izplatītājiem, galvenokārt balstoties uz Krimināllikuma 231. pantu par huligānismu, proti, ka viltus ziņas rada rupju sabiedriskās kārtības traucējumu. Šis ir labs pamats cīņai pret viltus ziņām, taču, visdrīzāk, samērā ierobežots. Koordinēta viltus ziņu izplatīšana, piemēram, vēlēšanu kontekstā, tikpat labi varētu skart Krimināllikuma sadaļu par noziegumiem pret valsti.

Šeit ir vairāki likuma panti, kas varētu tikt interpretēti arī vērienīgas viltus ziņu izplatīšanas gadījumā, piemēram, palīdzība ārvalstij pret Latvijas Republiku vērstā darbībā vai aicinājums vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību vai valsts varu. Tomēr Krimināllikumā nekur nav skaidri minētas "viltus ziņas", un likuma piemērošana prasītu jaunu Krimināllikuma pantu interpretāciju, līdzīgi kā tas ir izdarīts "huligānisma" gadījumā. Tomēr jāsecina, ka Krimināllikumā ir nepieciešamās materiālās normas, lai risinātu liela mēroga valstisku apdraudējumu radoša viltus ziņu tīkla apkarošanu – nekādi jauni vai speciāli panti, visdrīzāk, nav nepieciešami.

Izaicinājums ir viltus ziņu pārrobežu raksturs

Lielākais viltus ziņu apkarošanas izaicinājums nav Latvijas tiesību normu tvērums vai Latvijas policijas resursu pietiekamība. Līdzīgi kā tas bija viltus ziņu tīkla gadījumā, kurā bija iesaistītas vietnes "redzams.lv", "neticams.net", "parvisu.net" un citas, Latvijas policija šādus gadījumus apkaro efektīvi un vainīgos atrod. Lielākais izaicinājums ir pārrobežu darbība – ko darīt, ja viltus ziņu tīklojums sniedzas ārpus Latvijas robežām, turklāt ar koordinētu, pārdomātu starptautisko aktieru iesaisti.

Skaļākais piemērs, protams, ir Krievijas iejaukšanās ASV prezidenta vēlēšanu gaitā – Krievija to noliedz, taču ASV reakcija ir bijusi pietiekami pārliecinoša, lai būtu pamats uzskatīt, ka šāda iejaukšanās ir notikusi. Latvijas gadījumā pēdējās Saeimas vēlēšanas, kā atzīst Latvijas uzraugi, pagāja bez būtiskām iejaukšanās pazīmēm, taču tas nenozīmē, ka drošas ir, piemēram, nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Tas liek jautāt – kas ir labākie un praktiski iespējamie risinājumi pārrobežu viltus ziņu apkarošanai?

Nozares pašregulācija ir kritiski svarīgs risinājums

Latvijas Republikā komunikācijas telpu ietvaros dezinformāciju un viltus ziņas aktīvi identificē dažādi spēlētāji – sākot no "Re:Baltica" pētniekiem un KNAB kampaņu monitorētājiem līdz NATO komunikācijas ekspertiem. Taču arī viņiem ir grūti identificēt pārrobežu dezinformācijas koordināciju, un, kas svarīgi, viņi nevar pieņemt rīcības lēmumus – to var tikai paši mediji un sociālo mediju platformas. Un šeit ir redzamas nozīmīgas attieksmes pārmaiņas.

Tikko notikušajā Davosas Pasaules Ekonomikas forumā "Facebook" Eiropas vadītāja Nikola Mendelsone atklāti pateica, ka pirms pāris gadiem nozare bija gan gatavojusies apdraudējumam, taču tas bija hakeru, nevis viltus ziņu dezinformācijas apdraudējums. Nozare to vienkārši negaidīja. Taču šobrīd nozares prioritātes patiesi ir mainījušās. Manuprāt, tas lielā mērā ir tādēļ, ka lielās sociālo mediju platformas ir biržās kotēti uzņēmumi. Proti, politiski pārmetumi un parlamentārās izmeklēšanas komisijas par to, ka sociālo mediju uzņēmumi netiek galā ar dezinformācijas kampaņām, iedragā to akciju vērtību. Tam seko rīcība.

Labs piemērs šādai rīcībai bija pavisam nesen, janvārī, – "Facebook" lēmums slēgt 364 lapas un profilus vairākās valstīs, tostarp Latvijā, kas nodarbojās ar koordinētu dezinformāciju (un bija saistītas ar Krievijas mediju "Sputnik"). Pirmkārt, šeit būtiski norādīt uz sociālo mediju platformas pārrobežu rīcību – vienai valstij to īstenot būtu bijis daudz grūtāk. Otrkārt, nevar nepieminēt rīcības mērogu – uzņēmumi identificē tīklus un tikai tad tos slēdz, nevis vēršas pret vienu vai diviem ļaundariem. Šāds rīcības modelis ir novērots arī agrāk. Nozares pašregulācija faktiski ir kritiski nozīmīga, jo, visdrīzāk, nevienam valsts vai NVO spēlētājam nebūs pieejami vajadzīgie algoritmi, mākslīgā intelekta modeļi un satura kopienas uzraugu "armija", lai tiktu galā ar sistēmisku pārrobežu dezinformāciju.

Eiropas līmeņa koordinācijai jārisina sarežģītākie gadījumi

Valstu un pašas nozares centienus tikt galā ar viltus ziņām turpmāk papildinās arī Eiropas Savienības īpašais Rīcības plāns cīņai ar dezinformāciju (Action Plan against Disinformation). Tas tika pieņemts pavisam nesen – pagājušā gada decembrī – ar mērķi aizsargāt Eiropas demokrātiskās vērtības, it sevišķi ņemot vērā Eiroparlamenta vēlēšanu tuvošanos. Šis plāns ietver vienotu Eiropas valstu rīcību un koordinētu reakciju uz dezinformāciju, kas balstās uz četriem pīlāriem: uzlabot Savienības iestāžu spējas atklāt un analizēt dezinformāciju, stiprināt koordinētas un kopīgas atbildes uz dezinformāciju, privātā sektora mobilizēšana dezinformācijas novēršanai, kā arī palielināt informētību un uzlabot sabiedrības spēju izturēt.

Plāns paredz praktiskus risinājumus, piemēram, ātrās reaģēšanas sistēmas (Rapid Alert System) ieviešanu starp dalībvalstīm, nozares standartu uzturēšanu dezinformācijas apkarošanai, iedzīvotāju izglītošanas kampaņas u. tml. Arī Latvijai ir aktīva loma šajā iniciatīvā. Kā jau vairums Eiropas Savienības iniciatīvu, arī šī, visdrīzāk, prasīs laiku, lai ieskrietos, taču, kad iniciatīvas ir ieviestas, Eiropas līmeņa mehānismi strādā pietiekami efektīvi.

Rezumējot jāsecina, ka tikai pāris gadu laikā viltus ziņu fenomena apkarošanai ir izveidots pietiekami efektīvu pretlīdzekļu arsenāls. Tas gan nenozīmē, ka sazarotā informatīvā telpa turpmāk būs tikai skaidru, konstruktīvu un patiesu domu apmaiņa. Pieņēmumos un stereotipos balstīti viedokļi, puspatiesības un centieni iestāstīt "alternatīvus" faktus joprojām būs ikdiena. Taču te vienīgais risinājums ir sabiedrības izglītošana, ko ātri ar algoritmu, mākslīgā intelekta modeli vai Rīcības plānu nevarēs izmainīt. Tomēr ir pamats optimismam – vismaz plaši organizētas dezinformācijas kampaņas tiks identificētas un apkarotas. Tas jau ir liels solis uz priekšu.

https://www.delfi.lv/news/versijas/liene-cakare-organizeta-viltus-zinu-jeb-dezinformacijas-izplatiba-tiks-uzvareta.d?id=50795383

Cīņa pret dezinformāciju: vai stingrāk jāregulē soctīkli?

2019. gada 1. maijs 00:05 Iļja Kozinsžurnālists

Otrdien Eiropas Savienības (ES) mājā tika aizvadīta diskusija “Dezinformācijas novēršana - virzība uz ierobežotāku vai atbildīgāku interneta vidi”. Baltijas mediju izcilības centra organizētajā pasākumā vairāki ārvalstu un pašmāju eksperti dalījās pieredzē, cīnoties ar dezinformāciju. Lielākoties runa bija tieši par Krievijas pēdējos gados izvērstajām dezinformācijas aktivitātēm. Diskusiju klātienē vēroja arī TVNET.

Vai esi internetā saskāries/saskārusies ar "mēstuļu ziņām"?

• Jā
• Nē
• Kas tās tādas?

Aptaujā piedalījās 333 cilvēki

Vai sociālo mediju platformām ir jābūt vairāk regulētām? Vai tas nozīmē arī vairāk cenzūras? Ar šiem diviem jautājumiem sākās pieaicināto ārvalstu un arī pašmāju ekspertu viedokļu apmaiņa par cīņu pret dezinformāciju.

Somijas sabiedriskā medija “Yle” pētnieciskā žurnāliste Jesika Aro Krievijas dezinformācijas un viltus ziņu ietekmi izjutusi uz savas ādas. Tas notika, kad tika publicēts žurnālistes pētījums par “krievu troļļiem” Somijas mediju telpā un to ietekmi uz sabiedrību. Līdz ar pētījuma publicēšanu Jesika Aro pati kļuva par dezinformācijas un viltus ziņu mērķi un upuri. Tas sievietei lika nopietnāk raudzīties uz sociālo platformu regulējumu, diskusijas laikā atzina žurnāliste.

Jesika Aro uzskata, ka sociālie tīkli faktiski ļauj īstenot Krievijas sponsorētas dezinformācijas kampaņas, kas kaitē demokrātijai.

“Viņi ļauj darboties šiem krievu troļļiem un citiem ekstrēmistiem, un viņi pelna ar to. Tā kā viņi gūst no tā ienākumus, protams, ir jābūt regulējumam. Problēma ir tāda, ka sociālo mediju milži mēģina izvairīties no jebkāda regulējuma.

Viņiem ir milzīgs lobijs un PR mašīna, kas strādā uz to, lai izvairītos no jebkāda regulējuma. Mums viņi [sociālo mediju uzņēmumi] ir stingri jāregulē. Tāpat kā jebkurus citus uzņēmumus, kas vēlas izmantot mūsu pilsoņus un mūsu resursus, lai pelnītu. Viņi izmanto tik daudz mūsu pilsoņu privāto datu, ka viņiem acīmredzot ir jābūt atbildīgiem,” pārliecināta Aro.

Pētnieciskās aktivitātes dēļ sievietei esot draudēts. Saistībā ar šiem draudiem sākti arī vairāki kriminālprocesi.

Tiesas pirmajā instancē vairākiem ļaundariem esot piespriests nosacīts cietumsods, tomēr visi ir iesnieguši apelācijas prasības. Saistībā ar šiem notikumiem Aro bija pat spiesta kādu laiku dzīvot ārzemēs.

Piesardzīgāk uz stingru sociālo mediju regulējumu raugās prestižā dāņu laikraksta “Politiken” žurnālists Mikels Jarlners. Vīrietis piekrīt, ka regulējumam ir jābūt, taču medaļai ir arī otra puse, proti, virzība uz cenzūru, kas, pēc žurnālista domām, nav atbalstāma.

Vienlaikus diskutējot par mūsdienu dezinformācijas kampaņām runa nav tikai par Krievijas izvērstajām aktivitātēm, atzīst Jarlners.

“Runājot par viltus ziņām, mēs bieži lūkojamies uz Krieviju. Līdzīgi, runājot par terorismu, mēs automātiski skatāmies uz Islāma pasauli, bet beigās esam izbrīnīti, kad šis terorisms nāk no mūsu pašu sabiedrības. Piemēram, Breiviks, nesenais Jaunzēlandes terorakts. Un tieši tas pats notiek ar viltus ziņām. Mums ir jābūt ļoti piesardzīgiem, lai neasociētu viltus ziņas ar Krieviju vien,” pauda Jarlners.

Pamatojot savu apgalvojumu, eksperts minēja vairākus piemērus, kad dezinformācijas kampaņas izvērsa citas grupas. Piemēram, vēlēšanu laikā Bavārijas federālajā zemē Vācijā viltus ziņas izplatījuši ultralabējie grupējumi.

Diskusijas laikā izskanēja līdz šim Latvijā reti lietots jēdziens “junk news”. Kā paskaidroja Mikels Jarlners, “junk news” jeb “mēstuļu ziņas” izskatās kā īstas ziņas, taču tās bieži tiek veidotas uz slikti izpētītu materiālu bāzes, pamatojas uz puspatiesībām.

Izdevums “Politiken” veicis pētījumu, kura laikā tika atklāts, ka kopš 2015.gada vismaz 69 Dānijas parlamenta deputātu jautājumi ministriem tika pamatoti tieši ar mēstuļu ziņām.

Līdz ar to dezinformācijas izplatīšanā nereti piedalās arī paši politiķi, tādēļ sabiedrībai jābūt modrai, uzskata žurnālists.

Lai arī eksperts atzīst nepieciešamību pēc sociālo mediju regulējuma, tomēr nedrīkst ar šiem centieniem aiziet pārāk tālu.

“Kas mani patiešām uztrauc, ir tas, cik viegli mēs apspriežam jaunu cenzūras veidu, bet tajā pašā laikā nediskutējam par to, ko mēs varētu zaudēt. Mums ir jānotur ļoti sarežģīts līdzsvars,” secināja Jarlners.

Turpinot diskusiju, Valsts kancelejas direktora vietnieks Kaspars Ozoliņš atzīmēja, ka, vēršoties pret dezinformāciju, ir jāatceras, ka tā notiek ne vien sociālajos tīklos, bet arī tradicionālos medijos. Atbildot uz TVNET jautājumu par dezinformācijas riskiem gaidāmo Eiropas Parlamenta vēlēšanu kontekstā, Ozoliņš pauž, ka tiešu risku Latvijai patlaban neesot.

“Riski, protams, ir līdzvērtīgi visām ES dalībvalstīm. Zinām, ka ietekme līdz šim caur sociāliem medijiem ir bijusi diezgan ievērojama. Tas, ko mēs redzam, - tieša ietekmēšana attiecībā uz vēlētāju izvēlēm un potenciāliem noskaņojumiem pirms vēlēšanām masīvā veidā netiek veikta,” zināja teikt Kaspars Ozoliņš.

Savukārt Viļņas universitātes lektors Nerijus Maliukevičs, diskutējot par Krievijas lomu dezinformācijas kampaņu īstenošanā, teica, ka tā nav vienīgā, kas izvērš šādas kampaņas. Tomēr Krievijas informatīvās aktivitātes esot iedvesmojušas dažādus citus spēkus.

“Es piekrītu, ka tas neattiecas tikai uz Krieviju. Es domāju, ka Kremļa agresīvās stratēģijas ir ģeniālas ar to, ka tās parādīja piemēru, un tagad viņi vienkārši piegādā šīs stratēģijas ikvienam, kas ir gatavs tās lietot. Populistu kustības vienkārši saskata iespējas lietot šīs stratēģijas,” teica eksperts.

Maliukevičs arī pastāstīja par vienu aktuālu tendenci. Politiķi, saskaņā ar pētnieka teikto, bieži par “viltus ziņām” dēvē informāciju, kas nāk no viņus kritizējošiem cilvēkiem, piemēram, žurnālistiem.

Runājot par risinājumiem, kā tikt galā galvenokārt ar Krievijas radītiem dezinformācijas draudiem, ES stratēģiskās komunikācijas darba grupas “East StratCom Task Force” pārstāvis Jons Kists pastāstīja par ES rīcības plānu cīņā pret dezinformāciju. Kopš 2015. gada šis darbs notiek trijos virzienos. Pirmkārt, katram dezinformācijas gadījumam tiekot sniegts atspēkojums. Otrkārt, tiekot stiprināti brīvi un neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi Austrumeiropā. Treškārt, tiek apkopoti un izklāstīti dezinformācijas un viltus ziņu piemēri. Apkopotā veidā šī informācija ir pieejama vietnē “EU vs Disinfo”. Šāds dezinformācijas apkopojums, pēc Kista vārdiem, ir nepieciešams, lai vairotu iedzīvotāju sapratni par šo parādību. Izņemot minēto, rīcības plānā liels uzsvars tiekot likts uz medijpratības attīstību, norādīja Jons Kists.

Diskusijas noslēgumā vairāki eksperti bija vienisprātis:

sociālie tīkli ir jāregulē vairāk. Tajā pašā laikā tas nedrīkst novest pie cenzūras.

Vienlaikus eksperti secinājuši, ka patlaban pietrūkst datu par viltus ziņu reālo ietekmi uz cilvēku izvēlēm. Tāpēc ir nepieciešams veikt vairāk pētījumu šajā jomā.

https://www.tvnet.lv/6647724/cina-pret-dezinformaciju-vai-stingrak-jaregule-soctikli

Cīņai ar dezinformāciju ir svarīgs kopīgs darbs

Eiropas Ārējās darbības dienesta runasvīrs Pēters Stano Baibai Krastiņai stāsta par viltus ziņu apkarošanu projektā EUvsDisinfo.

BAIBA KRASTIŅA, Diena

27. oktobris, 13:45

TĒMAS

• Viltus ziņas
• Viltus ziņu projekts "Melu tvertne"

SAISTĪTIE RAKSTI

Melu tvertne: Balso miruši cilvēki

Melu tvertne: Biedēšana WhatsApp ziņās

Maldina par Baltkrieviju(29)

Jāiemācās paskatīties uz dažādiem avotiem(6)

Īsi raksturojiet EUvsDisinfo projektu – ko tas dara, kas to finansē un uztur, un kāpēc tas ir svarīgs?

EUvsDisinfo pamatā ir mājaslapa, bet tas ir arī nosaukums mūsu aktivitātēm, cīnoties ar dezinformāciju. Pirms dažiem gadiem Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis saprata, ka pret tām mērķtiecīgi tiek vērsta dezinformācija, to izmantojot kā vienu no hibrīddraudu instrumentiem. 

Šī apskaidrība nāca, šķiet, pēc notikumiem Ukrainā 2014. gadā – Krimas aneksijas un notiekošā Austrumu Ukrainā. ES dalībvalstis aicināja Eiropas Ārējās darbības dienestu izveidot nodaļu, kura novēros, uzraudzīs un atklās dezinformācijas aktivitātes, kuras pārsvarā nāk no Krievijas un ir mērķētas ES virzienā.

Mēs esam palielinājuši tvērumu un skatāmies arī uz mūsu kaimiņiem – Balkāniem, uz dienvidu kaimiņiem un austrumu kaimiņiem, Austrumu partnerības valstīm. Tas tiek darīts tādēļ, ka dezinformācijas izplatītāji mērķē arī uz šīm valstīm. Dezinformācijas izplatītājiem – vai tie būtu valsts vai citi dezinformācijas izplatītāji, kuri iesaistīti šāda veida aktivitātēs, kas nāk no Krievijas, vai ir saistīti ar turieni, – galvenais mērķis ir mazināt ES stabilitāti. Tas nozīmē ES tēla graušanu ne tikai pašu ES pilsoņu acīs, bet ari mūsu kaimiņu skatījumā. Tas ir tajās valstīs, kur iedzīvotāji uz ES raugās kā iedvesmas avotu. Piemēram, Rietumbalkānos ir valstis, kuras grib pievienoties ES un ir iestāšanās procesā. Protams, Krievija nav par to priecīga un grib šo procesu sarežģīt un apstādināt. Tas pats arī Austrumu partnerības valstīs – tā ir agrākās Padomju Savienības ietekmes zona, un Krievija cenšas tādu radīt atkal no jauna. 

EUvsDisinfo mēs regulāri publicējam, atklājam un parādām dažādus dezinformācijas piemērus, dezinformācijas kampaņas un tendences, tai skaitā dezinformācijas izplatītājus, un atspēkojam to, pretim dodot patiesus faktus. Mēs veicinām sabiedrības izpratni par to, ka dezinformācija pastāv, atklājot tās izplatītājus. Šādai atklāšanai ir liela nozīme, cīnoties ar sliktajām lietām, parādot cilvēkiem, kam viņiem vajadzētu pievērst uzmanību un kādēļ viņiem vajadzētu būt piesardzīgiem, patērējot kādus konkrētus medijus, tiešsaistes platformas, kādus alternatīvos medijus vai klausoties kādos cilvēkos, kuri stāsta lietas, kas nav patiesas.

Un jūs finansē ES.

Jā, tas tiek finansēts no ES resursiem. Iepriekšējā budžeta plānošanas periodā bija arī dotācija no Eiropas Parlamenta, kas arī ir ļoti ieinteresēts dezinformācijas apkarošanā. Tā ir ar jebko citu ES – ir dalībvalstu lēmums kaut ko izveidot, un finansējums tam, protams, nāk no ES.

Tomēr jāpatur arī prātā, ka EUvsDisinfo, jeb kā mēs to saucam – Stratcom –, nav vienīgie, kuri cīnās ar dezinformāciju. Mēs cieši sadarbojamies ar ES dalībvalstīm, arī ar G7 valstu partneriem un NATO. Tās visas ir vienotas pūles. 

Ir svarīgi saprast arī to, cik katra valsts pati iegulda cīņā ar dezinformāciju savā iekšienē, savās vietējās Stratcom organizācijās, kuras cīnās ar to. [Krievijas] dezinformācijas mērķis nav Brisele pati par sevi, bet pārsvarā atsevišķas ES dalībvalstis viņu priekšā. Viņi mērķē gan uz Latviju, gan arī uz manu valsti – Slovākiju –, to darot latviešu vai slovāku valodā. Viņi to dara ar pielāgotiem ziņojumiem un pielāgotām metodēm, piemērojoties attiecīgajam kontekstam. Latvijas gadījumā – etnisko krievu populācijas proporcija no kopējā iedzīvotāju skaita, Slovākijas gadījumā – vēsturiskās saites. Citu valstu kontekstā – politiskās partijas, kuras ir iecietīgākas pret Krieviju vai autoritāriem režīmiem, proti, galēji labējās, ekstrēmi labējās vai ekstrēmi kreisās partijas. Dezinformācijas izplatītāji iegulda ļoti daudz šajās pielāgotajās metodēs, izmantojot arī vietējos resursus, darot to vietējā tirgū, vietējā valodā. Tieši tādēļ ir svarīgi, lai arī pašas dalībvalstis kaut ko darītu sevis aizsargāšanai, cīnoties ar to visu.

Vai varat minēt valstu labos un sliktos piemērus?

ES nav šī ieraduma "nosaukt un kaunināt" tos, kuri varbūt kaut ko nedara pietiekami, vai slavēt tos, kuri dara lietas ļoti labi. ES ir balstīta uz savstarpējo cieņu, un, ja ir kāda sistemātiska problēma, ja noteikumi netiek ievēroti, ja netiek sekots ES regulējumam, tad, protams, ir metodes un instrumenti, kā to novērst. Tomēr šis ir vairāk par iedrošināšanu un sadarbošanos. ES ir valstis, kurās ir, teiksim tā, labāka pieredze cīņā ar dezinformāciju, jo šīs valstis ir bijušas tai pakļautas ļoti ilgu laiku.

Piemēram, Somija. Šī valsts ir Krievijas durvju priekšā jau mūžību un vismaz jau kopš Otrā pasaules kara laika tikusi pakļauta agresijas, iebrukuma un arī propagandas centieniem. Ar laiku viņi attīstīja zināma veida pretošanās spējas. Tostarp arī tajā, kā vietējie iedzīvotāji uztver ziņas, kuras kādā veidā nākušas no Krievijas, vai arī tajā, kā viņi kopumā strādā ar informāciju, kā patērē medijus. Medijpratība ir arī ļoti svarīgs priekšmets skolu programmā. Somijā viņi ar to strādā ļoti sistemātiski, izglītojot jau bērnus. 

Protams, tas ir pilnīgi citādāk, piemēram, Portugālē vai Maltā, kurām tradicionāli nav izveidojusies tiešā pieredze ar Krievijas propagandu. Tas nav iemesls, lai teiktu, ka Portugāle vai Malta nedarītu pietiekami, bet viņas tas ietekmē citādā veidā.

Mums ir korporācija un platforma informācijas apmaiņai, kas saucas Ātrās reaģēšanas sistēma, kur mēs brīdinām cits citu, dalāmies labajā praksē, dalāmies ar informāciju, kuru atrodam, pieredzēm, kā atmaskot mītus. 

Cīņa ar dezinformāciju ir arī tradicionālo mediju darbs, jo jūs esat tie, kas strādā ar informāciju un runā ar iedzīvotājiem. Jo īpaši svarīgi tas ir šajos apstākļos ar dažādiem jaunajiem medijiem, sociālo mediju popularitāti un pilsonisko žurnālistiku, kad faktiski ikviens var būt žurnālists un jebkas var būt mediji. Sava loma ir arī pilsoniskajai sabiedrībai, neatkarīgajiem faktu pārbaudītājiem, asociācijām, skolām, skolotājiem. Ikvienam ir sava loma, jo tas ir milzīgs uzdevums un ilgs darbs. Mēs nevaram uzvarēt dezinformāciju trijās dienās vai trijās nedēļās, visu aizliedzot.

Vai valstīm vajadzētu atsevišķus likumus, kas paredzētu sodus par viltus ziņu izveidi vai izplatīšanu?

Diskusija par šo tēmu ir ļoti jūtīga, bet arī svarīga. Protams, ja grib cīnīties ar dezinformāciju, tad ir arī jācīnās ar tiem, kuri to izplata vai ir radījuši. Tas, cita starpā, patiešām ietver arī diskusiju par likumiem. Tomēr cīņā ar dezinformāciju mums neveiksies labi, ja izmantosim tās pašas metodes, kuras izmanto dezinformācijas izplatītāji, jo viņi ļaunprātīgi izmanto tās iespējas, kas mums ir, – informācijas brīvību, viedokļa brīvību, mediju brīvību. Viņi ļaunprātīgi izmanto arī tehnoloģiju sniegtās priekšrocības – ikviens var brīvi izmantot visas informāciju tehnoloģijas, kas pastāv. Ja gribat cīnīties ar tiem pašiem līdzekļiem, tad kļūsiet faktiski tādi paši kā viņi. Būtu jāierobežo brīvības, jāierobežo pieeja pie informācijas tehnoloģijām.

Redzams, ka tajās valstis, kuras ir iesaistītas dezinformācijas aktivitātēs kā izplatītāji, parasti nav šīs mediju brīvības vai viedokļu brīvības. Viņi ierobežo pieeju sociālajiem medijiem, piemēram, Facebook, Twitter, Telegram, Instagram, jo tie viņiem ir neērti. Viņi kontrolē informācijas plūsmu un kontrolē sabiedrības informācijas patēriņu. Tie ir režīmi, kuri nav demokrātiski. Mēs negribam kļūt kā viņi, tādēļ mēs nedrīkstam ar viņiem cīnīties šādā veidā.

Tomēr, noejot no diskusijām par šāda veida likumiem, liela nozīme ir sociālo platformu, pakalpojumu sniedzēju iesaistei. Tās ir tādas kompānijas kā Google, Facebook, Twitter un citas, uz kurām jāskatās, ko tās varētu darīt, lai nedotu iespējas dezinformācijas izplatītājiem sasniegt auditoriju. Ir lietas, kas jau tiek darītas. Mums ir rīcības kodekss, par kuru panākta vienošanās starp Eiropas Komisiju, lielajām multimediju platformām un sociālo mediju kompānijām. Viņi cenšas apturēt dažādas dezinformācijas aktivitātes no kontiem, kuri acīmredzami piekopj šādu [dezinformācijas izplatīšanas] praksi.

Tad ir arī jautājums par iekšējiem tiesību aktiem. Atsevišķi šādi informācijas izplatītāji tiek uzdoti par normāliem medijiem. Kā piemērs ir Russia Today vai Sputnik, kuri tiek izplatīti dažādās valodās. Viņi ir aktīvi, piemēram, Vācijā, Spānijā. Tas [viņu darbība] ir atkarīgs no regulējošajām iestādēm katrā valstī. Tāpat jau šobrīd ir noteikti likumi pret nepatiesu informāciju, kādi ir veidi, kā iebilst pret nepatiesu informāciju vai kā ierobežot tās izplatību, kā apturēt naida runu utt. Ja mēs izmantojam šādus iekšējos tiesību aktus, tad šajā posmā tam vajadzētu būt pietiekami, jo, ja jūs gribētu pakāpties vienu soli augstāk, tas noteikti novestu arī pie diskusijām par to, cik tālu mēs ejam un cik tālu mēs ierobežojam pastāvošo brīvību. Es nedomāju, ka tas ir kaut kas tāds, ko ES gribētu redzēt vai darīt.

Tātad varam teikt, ka sociālie mediji ir labojušies?

Mēs patiešām varam redzēt izmaiņas sociālajās platformās. Viņi aizvien vairāk apzinās šo problēmu un saredz arī savu atbildību kaut ko darīt. Ik pa laikam var redzēt, ka Twitter ir apturējis kādu kontu darbību vai nobloķējis tvītus, kas izrādījās viltus ziņas vai dezinformācija. Pat [ASV] prezidentam! Šis ir viens no piemēriem, bet tas ir kaut kas tāds, kas notiek gandrīz ik dienas. Bet, kā jau es teicu, mums ir sadarbība un kontakti kā Eiropas Komisijai ar šīm platformām. 

Rīcības kodeks tiek pārrunāts un ievērots, bet joprojām ir daudz darāmā, jo tā ir nepārtraukta kauja. Ienaidnieks savā ceļā pielāgojas. Tas ir ļoti elastīgs pretinieks, tādēļ arī mums ir jāprot adaptēties un jābūt elastīgiem. Tas attiecas arī uz sociālajām platformām. Ja salīdzinām situāciju 2014., 2015., 2016. gadā un šobrīd, var redzēt kvalitatīvas izmaiņas. Vai tas ir pietiekami? Nē, protams, ka nav! Vienmēr ir kaut kas, ko var un vajag darīt vairāk, bet svarīgākais ir tas, ka mums notiek saziņa ar šiem partneriem un mēs pie šiem jautājumiem strādājam kopā.

Kuras ir tās lietas, ko vēl vajadzētu darīt, kuras ir tās lielās problēmas, kas joprojām eksistē?

Pat ja dezinformācija ir kādā brīdī apturēta, tā tik un tā izplatās ļoti ātri. Ar to dalās, tai seko, tā tiek pavairota. Šis ir viens no lielākajiem izaicinājumiem.

Vēl viens izaicinājums saistās ar to, ka daudzi no dezinformācijas izplatītājiem ir klienti, kuri maksā sociālajām platformām. Tas prasa laiku, lai pārbaudītu katru maksājošo klientu un pierādītu, ka šis klients, piemēram, pārkāpj kādus lietošanas noteikumus. Tas prasa arī kapacitāti no sociālajām platformām. Tomēr sociālās platformas dara daudz un, šķiet, ir gatavas darīt vēl vairāk, lai dezinformācijas izplatītāji ļaunprātīgi neizmantotu sociālo platformu biznesa modeli. Nav nekāda labuma kompānijai, ja tā tiek saistīta ar dezinformāciju. 

Vai un kā dezinformācija un propaganda vispār mainījusies laika gaitā?

Propaganda vai dezinformācija kā instruments ietekmes palielināšanai vai uzticības graušanai, padarot cilvēkus nedrošus, sasniedzot kādus politiskos mērķus, ir eksistējusi faktiski vienmēr. Propaganda ir izmantota jau Romas impērijā, antīkajā Grieķijā. Dezinformācija bija kā dzinējspēks tiem, kas iesaistījās politikā, viņu politisko mērķu sasniegšanai. Šādā ziņā nav noticis īpaši daudz evolūcijas. 

Tas, kas ir attīstījies, ir veids, kā propaganda un dezinformācija ir ietērpta, un līdzekļi, ko tā izmanto. Mūsdienās tās ir informācijas tehnoloģijas, kas radīja dezinformācijas izplatītāju uzplaukumu. Mēs varam kļūt par dezinformācijas izplatītāju arī tad, ja dalāmies ar informāciju, kura mums patīk, bet kuru mēs neesam pārbaudījuši. Pat ja tas netiek darīts ļaunprātīgos nolūkos vai ar kādiem politiskiem mērķiem, bet mēs vienalga to darām, jo mums ir tādi līdzekļi.

Tas, ko varam redzēt kopš 2014., 2015. gada, – katru reizi, kad ir kāda jauna dezinformācijas tēma, piemēram, [lidmašīnas] MH17 notriekšana, Otrais pasaules karš vai šā brīža aktualitāte koronavīruss, vai cīņa pret vakcīnām, savā ziņā tie vienmēr ir vieni un tie paši naratīvi. Kāds "tur ārā" grib pārņemt kontroli, ir kāds sliktu nodomu cilvēks, valsts vai valdība, kas grib tevi kontrolēt un pārņemt varu. Tā ir cilvēku biedēšana, bet tāda shēma eksistējusi vienmēr.

https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/cinai-ar-dezinformaciju-ir-svarigs-kopigs-darbs-14250669

Slīgst nabadzībā un atgriežas pie Krievijas – kā par Latviju Covid-19 laikā ziņo kaimiņvalstī

Evita Puriņa RE:BALTICA/RE:CHECK

Atslēga - kritiskā domāšana. Somijas cīņa pret viltus ziņām

Pirms dažiem gadiem, pašā sociālo tīklu zenītā, pasaule atģidās, ka radusies jauna, nopietna problēma: masu dezinformācija un viltus ziņas. Taču līdz šim to atrisināt nav izdevies, un arī Latvijā turpina darboties viltus ziņu vietnes.

Taču viena valsts izvirzījusies kā līdere cīņā pret dezinformāciju. Ko mēs varam mācīties no Somijas?

Kritiskā domāšana ikvienam iedzīvotājam

Espo Pieaugušo izglītības centrā uz lekciju sanākuši dažāda gadagājuma cilvēki - jaunieši, pusmūžā, pensijas gados. "Vai tu esi kļuvis par Krievijas troļļu fermas upuri?" vēsta prezentācijas slaida virsraksts. Zem tā uzskaitīti veidi, kādos tiek maldināti sociālo tīklu lietotāji: maldinoši attēli un video, puspatiesības, panikas sēšana un viltus profili.

Pēc tam tiek skaidrots, kā atpazīt botus jeb automatizētus kontus, kas uzdodas par īstiem cilvēkiem. Jāpievērš uzmanība, vai profila attēls nav ņemts no bilžu bankām (augstas kvalitātes, pozētas fotogrāfijas). Tāpat jāskatās, cik reizes dienā tiek publicēti jauni ieraksti un vai tie neizskatās pēc datorprogrammas veiktiem tulkojumiem. Galu galā - vai šis konts kādreiz dalās arī ar personīgu informāciju?

Lekcija beidzas ar populāro deepfake - reālistisku video, kurā bijušais ASV prezidents nāk klajā ar izteikumiem, kurus no viņa neviens negaidītu. Patiesībā video radīts ar aktiera un datortehnoloģiju palīdzību, un tas simbolizē jaunas frontes atvēršanos dezinformācijas karos.

Lekcija ir daļa no iniciatīvas, ko Somijas valdība sāka jau 2014.gadā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Citviet pasaulē šis temats aktualizējās pēc diviem gadiem saistībā ar Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās 2016.gadā. Somijas programmas mērķis ir apmācīt iedzīvotājus, studentus, žurnālistus un politiķus, kā atpazīt un neuzķerties uz nepatiesu informāciju, kas internetā tiek iepludināta sabiedrības polarizēšanas nolūkā.

Somijas premjerministra biroja galvenais komunikāciju speciālists Jusi Toivanens norāda, ka grūti izmērīt, cik liels skaits dezinformācijas kampaņu pēdējos gados vērsts pret valsti. Taču galvenās tendences iezīmējas gana skaidri:

dezinformācijas kampaņas galvenokārt skar tādus jautājumus kā migrācija, Eiropas Savienība un to, vai Somijai vajadzētu kļūt par pilntiesīgu NATO dalībvalsti.

2015.gadā dezinformācijas kampaņas pieņēmās spēkā, un Somijas prezidents Sauli Nīniste aicināja ikvienu somu cīnīties pret nepatiesībām. Gadu vēlāk Somija pieaicināja amerikāņu ekspertus, kuri amatpersonas apmācīja viltus ziņu atpazīšanā, kāpēc nepatiesības tik ātri izplatās un kā tās apkarot. 

Tika reformēta izglītības sistēma, lielu uzsvaru liekot uz kritisko domāšanu.

Jaunākie pētījumi liecina, ka Somija ir Eiropas līdere medijpratības jomā. Pēc visa spriežot, Somijas stratēģija darbojas, un arvien vairāk valstu to uzlūko kā paaugu. "Tā nav tikai valdības problēma. Mērķis ir visa sabiedrība," norāda Tovainens. "Mēs darām, ko varam, bet visiem ir pienākums aizsargāt Somijas demokrātiju."

"Pirmā aizsardzības līnija ir bērnudārza audzinātājs," viņš piebilst.

Atšķirt patiesību no meliem

Franču-somu vidusskolā Helsinkos šis princips tiek uztverts ar vislielāko nopietnību. Sociālo zinību skolotājas Valentīnas Uito uzdevums 10. klasei - diskusiju ceļā nolemt, kuri jautājumi būs vissvarīgākie pēc nedēļas gaidāmajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās (tās notika 2019.gada maijā), un pēc tam šos jautājumus analizēt. 

"Brexit", imigrācija, aizsardzība un ekonomika, uzskaita skolēni.

"Tagad paskatīsimies, vai viņi spēj nošķirt patiesību no izdomājumiem," saka Uito. Grupas sadalītie skolēni iegrimst datoros un telefonos, meklējot informāciju par iedalīto tēmu. 

Skola nesen sāka sadarbību ar Somijas faktu pārbaudītāju aģentūru "Faktabaari", kuras ietvaros tika izveidots digitālās pratības "rīku komplekts", ko pamatskolas un vidusskolas skolēni izmanto, mācoties par EP vēlēšanām. Tas tika prezentēts Eiropas Savienības (ES) medijpratības ekspertu grupai, lai arī šo pieeju varētu iepazīties pārējās dalībvalstis.

Skolēniem jāpilda daudzveidīgi uzdevumi: jāpārbauda "YouTube" video un sociālo tīklu ierakstos izteikti apgalvojumi, jānosaka mediju politiskās noslieces dažādos uzmanību paģērošos virsrakstos, jāpēta dezinformācijas emocionālā piesātinātība un pat pašiem jāiemēģina roka viltus ziņas sacerēšanā.

"Mēs gribam, lai skolēni pirms dalīšanās ar kādu ziņu sociālajos tīklos vēlreiz padomā - kas to rakstījis? Kur tā publicēta? Vai šādu informāciju varu atrast kādā citā avotā?" saka skolas direktors Kari Kivinens.

Skolas bibliotēkā 17 gadus vecais Aleksandrs Šemeika un 18 gadus vecā Gabriela Bagula kopīgi skatās "YouTube" video un stāsta par platformām, kurās uzzina par aktualitātēm: "Instagram", "Snapchat", "Reddit", "Twitter". Bet ne "Facebook", jo "tas ir veciem cilvēkiem".

"Frāzi "viltus ziņas" lieto ļoti bieži," saka Šemeika. Ja kāds draugs atsūta aizdomīgu mēmi vai pārlieku dramatisku virsrakstu, viņš apjautājas, kāds ir šīs informācijas avots. 

"Nenāk par sliktu lieku reizi pārbaudīt," piekrīt Bagula.

Tieši šādas sarunas Kivinens cer kultivēt jauniešu vidū no mācībām brīvajā laikā.

Būt somam - tā ir "superspēja"

Kad Somija 2016.gadā pamanīja dezinformācijas apjomu palielināšanos no kontiem, kas saistīti ar austrumu kaimiņu, tā pieaicināja ārvalstu ekspertus.

"Viņi zināja, ka Kremlis jaucas Somijas politikā, bet trūka konteksta, kā to interpretēt. Viņi prātoja - vai tas nozīmē, ka [Krievija] iebruks, vai gaidāms karš?" stāsta Hārvarda Universitātes Franklina Delano Rūzvelta Globālās iesaistes centra direktors Džeds Vilards, kurš piedalījās Somijas amatpersonu apmācīšanā.

Aiz slēgtām durvīm Vilarda apmācības galvenokārt koncentrējas uz vienu lietu: spēcīga nacionālā naratīva veidošanu tā vietā, lai atspēkotu katru nepatiesību atsevišķi.

"Somiem ir ļoti unikāla un īpaša priekšrocība - viņi zina, kas viņi ir.

Un viņu būtība tiešā veidā sakņojas cilvēktiesībās un likuma varā. Daudzās lietās, kuru Krievijā pašlaik nav," uzsver Vilards. "Pastāv spēcīga izpratne par to, ko nozīmē būt somam. Tā ir superspēja."

Somija ir pirmajā pieciniekā globālajos reitingos par preses brīvību, apmierinātību ar dzīvi, caurspīdīgumu, sociālo taisnīgumu un dzimumu līdztiesību. Izcili panākumi tai ir arī izglītības jomā.

Somi daudz lasa - valstī ar 5,5 miljoniem iedzīvotāju grāmatas no bibliotēkas ik gadu tiek izņemtas gandrīz 68 miljonus reižu. Somija var lepoties ar vieniem no Eiropas augstākajiem lasītprasmes rādītājiem PISA reitingā (šogad Somiju apsteidza Igaunija).

Piesārņotais internets

Daži gan uzskata, ka ar medijpratības un kritiskās domāšanas attīstīšanu tik un tā ir par maz. Daļa atbildības jāuzņemas arī sociālo tīklu uzņēmumiem, kuru platformās dezinformācija tiek izplatīta.

""Facebook", "Twitter", "Google", "YouTube"... Tie visi ļauj Krievijas troļļiem darboties. [Platformas] vajadzētu regulēt," pauž Somijas sabiedriskā medija YLE žurnāliste Jesika Aro. Viņa bija viena no pirmajiem "troļļu fermu" atmaskotājiem un samaksāja par to augstu cenu - viņa joprojām cīnās ar uzstājīgu, nerimtīgu vajāšanu internetā.

"Rūpnīcas, kas piesārņo gaisu, mežus un ūdeņus, tiek regulētas. Bet šie uzņēmumi piesārņo cilvēku prātus. Tātad tiem arī ir jāmaksā un jāuzņemas atbildība," uzskata Aro.

"Facebook", "Twitter" un "Google" (kam pieder "YouTube") parakstījuši Eiropas Komisijas (EK) praktiskās vadlīnijas pret dezinformāciju. Uzņēmumi raidorganizācijai CNN apstiprināja, ka esot spēruši dažādus soļus, lai veicinātu caurspīdīgumu Eiropā: pirms EP vēlēšanām publicējuši politisko reklāmu bibliotēku, sadarbojušies ar faktu pārbaudītājiem un dzēsuši viltus kontus.

Nebeidzams mačs

Viens no lielākajiem Somijas panākumiem cīņā pret dezinformāciju ir fakts, ka citas valstis vēlas sekot tās paraugam. Krievijas dezinformācija novērota daudzviet Eiropā: saistībā ar Katalonijas neatkarības referendumu un "Brexit, kā arī pirms vēlēšanām Francijā un Vācijā.

Somijā pirms šā gada vēlēšanām notika reklāmas kampaņa ar saukli "Somijā ir pasaulē labākās vēlēšanas - padomā, kāpēc". Tajā pilsoņi tika aicināti vairāk aizdomāties par viltus ziņām.

Amatpersonas neatrada pierādījumus par iespējamu Krievijas iejaukšanos.

Toivanens optimistiski bilst - tā varētu būt zīme, ka "troļļi" vairs neuzskata Somijas vēlētājus par tādiem, kas uzķersies.

"Pirms pāris gadiem viens no maniem kolēģiem izteica domu, ka Somija uzvarējusi pirmajā raundā pret ļaunprātīgām ārvalstu informācijas aktivitātēm. Kaut arī Somija bijusi diezgan veiksmīga, es nedomāju, ka varam runāt par pirmo, otro vai trešo raundu. Tas ir nebeidzams mačs," viņš saka. "Šāda veida  aktivitātes nākotnē kļūs aizvien grūtāk apkarojamas. Mums jābūt gataviem."

https://www.tvnet.lv/6852270/atslega-kritiska-domasana-somijas-cina-pret-viltus-zinam

24.12.2019 00:04

Dezinformācijas sindroma ietekme uz organizācijas reputāciju  

Zane Driņķe, Biznesa augstskolas “Turība” Uzņēmējdarbības vadības fakultātes dekāne

Viltus ziņas, baumas, faktu interpretācija – šie ir vieni no pēdējā laika lielākajiem izaicinājumiem kā ziņu veidotājiem – medijiem, tā arī ziņu patērētājiem – sabiedrībai. Kā neapmaldīties šajos ziņu "džungļos" un kā attīstīt kritisko domāšanu un medijpratību – uz šo jautājumu ne vienmēr ir viennozīmīgas atbildes.

Tieši korekta ziņu veidošana un spēja lasīt starp rindiņām – būtiski ietekmē iedzīvotāju attieksmi pret notikumiem valstī un liecina par sabiedrības brieduma pakāpi. Diemžēl Latvijas iedzīvotāju spēja atšķirt viltus ziņas no patiesām ir vidējas, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm – proti, pirms kāda laika rīkotajā starptautiskajā konferencē Rīgā "Dezinformācijas un viltus ziņu izaicinājums demokrātijai" atklāja, ka Latvijā viltus ziņas no patiesām nespēj atšķirt 43% iedzīvotāju.

Ne viss ir melns, kā to mālē

Piemēri apšaubāmām ziņām Latvijā nav mazums. Vēl šoruden tika izplatītas baumas par Latvijas lielākās bankas "Swedbank" finanšu stāvokli, kam sākotnēji sekoja cilvēku rindas pie bankomātiem, bet vēlāk jau kriminālprocess par apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu. Kādu laiku atpakaļ bija savstarpēja melnā PR kampaņa starp mācību platformām "E-klase" un "Mykoob", kas diezgan ātri noplaka. Pa retam parādās publikācijas par pudeļu ūdens iepakojumu kaitīgumu, ko vieni ražotāji izplata par citiem – proti, mazākie ūdens ražotāji sāka izplatīt informāciju par lielāku tirgus spēlētāju "Venden". Savukārt šī gada nogalē parādījās nekorekta informācija par "Latvijas hipotēkas" reversās nomas pakalpojumiem, ko izrādās kompānija nemaz vairs nepiedāvā.

Protams, nav dūmu bez uguns, un tomēr – šāda informācija vai precīzāk – dezinformācija var ne tikai būtiski kaitēt konkrētās organizācijas reputācijai, bet arī atstāt tālejošas negatīvas sekas uz organizācijas pārstāvēto nozari kopumā. Kam par to būtu jāuzņemas atbildība? Sākumā pirmā doma ir, ka atbildīgi ir ziņu izplatītāji un veidotāji, taču arī ziņu lasītājiem ir jābūt apveltītiem ar kritisko domāšanu, lai neuzķertos uz šādām provokācijām. Viegli gan ir pateikt, jo Latvijā nav mazums gadījumu, kad dienas laikā no troņa "krīt" lielas finanšu institūcijas un cilvēki zaudē naudu, tāpēc iedzīvotāju saasināto attieksmi pret šādām ziņām it kā varētu saprast. Tajā pašā laikā ziņu patērētāji nedrīkstētu kļūt par viltus ziņu, baumu un sensacionālu virsrakstu upuriem un marionetēm kādu publiski neredzamu spēku virsvadībā.

Ir aitas, ir cirpēji

Nesen sastapos ar gadījumu, kur viens vīrietis bija uzrakstījis iesniegumu par apkrāpšanu. Proti, kāds ārzemju portāls reklamējis, ka ieguldot 3000 eiro – ātri var divkāršot savu investīciju. Taču brīdī, kad summa sasniegusi 6000 eiro un kungs izlēmis daļu naudu izņemt – platformas uzturētāji lūdza vīrieti iemaksāt vēl 1500 eiro, jo tad naudas izņemšana būs iespējama, pie viena prasot vīrietim "WhatsApp" atsūtīt personas datus un foto, un viņš iemaksā vēl...

No vienas puses, fakts ir tāds, ka cilvēks ir apkrāpts, bet, no otras puses, cilvēkam arī pašam ir jādomā līdzi, vai konkrētajam uzņēmumam drīkst uzticēties vai nē, ņemot vērā ļoti apšaubāmo pieeju klientu apkalpošanā. Šis it kā ir viens konkrēts gadījums, taču, ja mēs vispārinām šo precedentu uz sabiedrību kopumā, tad aina ir diezgan bēdīga, ja pieņemam, ka šāds cilvēks, kuram nepiemīt kritiskās domāšanas, piedalās arī vēlēšanās, balsojot par tiem, kuri ir lielāki populisti, un pēc tam sūdzas, ka valstī viss ir slikti.

Vāja medijpratība negatīvi var ietekmēt arī uzņēmumu reputāciju. Augstāk minētie piemēri publiskajā telpā tam ir spilgts apliecinājums. Neviens uzņēmums no apšaubāmas informācijas par to publiskajā telpā nav pasargāts. Tam iemesli var būt visdažādākie – sākot ar vienu nepamierinātu pircēju un beidzot ar konkurentu izvērstajām melnajām PR kampaņām. Nereti pat sensacionāli mediju ziņu virsraksti, kas izrauti no konteksta, pie tam, ja lasītājs pašu ziņu neizlasa, var radīt nepatīkamus pārpratumus. Šeit gan ir jāatzīst vecā patiesība – ir aitas, ir cirpēji, jeb citiem vārdiem – tik ilgi, kamēr cilvēki neiedziļināsies saturā, tik ilgi būs laba augsne viltus ziņu un baumu izplatīšanai.

Dezinformācija par uzņēmumu – neskriet ar pieri sienā

Runājot par uzņēmumu kaitējumu reputācijai, ko izraisa viltus ziņas, baumas un nekorekta faktu interpretācija un pasniegšana, var izdalīt divas sekas – īslaicīgās un ilglaicīgās. Pirmajā gadījumā viss vairāk vai mazāk ir vienkārši – pie ikdienas lielā ziņu apjoma pēc nedēļas visticamāk visi jau ziņas būs aizmirsuši (tik vien, ka "Google" meklētājā tās vēl kādu laiku uzrādīsies, kamēr svaigās ziņas tās nebūs pabīdījušas uz leju). Par to liecina arī manis iepriekš uzskaitītie piemēri – pie "Swedbank" bankomātiem garas cilvēku rindas vairs nestāv, E-klase ir funkcionējoša mācību saziņas platforma skolotājiem, vecākiem un skolēniem, "Venden" joprojām ir viens no ūdens tirgus līderiem, "Latvijas hipotēka" turpina darbu ierastajā režīmā, norobežojoties no publiskās dezinformācijas.

Savukārt, otrajā gadījumā nereti tiek iedragāta arī uzņēmuma finansiālā stabilitāte. Ilglaicīgās sekas parasti izpaužas ne tikai ar klientu uzticības mandāta pazaudēšanu, bet arī ar finanšu iestāžu skeptiskāku attieksmi, vērtējot lūgto aizdevumu uzņēmuma attīstībai vai kaut tik vienkāršas prasības apmierināšanu kā jaunu uzņēmuma konta atvēršanu bankā. Tomēr, kopumā raugoties, Latvijā nav daudz tādu uzņēmumu, kuru reputācija būtu iedragāta ilgtermiņā, vai dezinformācijas seku rezultātā organizācija būtu spiesta pieteikt maksātnespēju.

Daudz kas no tā, vai sekas būs īstermiņa vai ilgtermiņa, ir atkarīgs ne vien no notikumiem publiskajā telpā – respektīvi kādu rezonansi konkrētā ziņa izraisa, bet arī no tā, kā uz šo ziņu reaģēs pats uzņēmums. Paniska "atšaudīšanās", t.i. pretēja viedokļa paušana un draudēšana ar tiesu darbiem, pēc pirmā publiskā trieciena noteikti nav tas pats labākais, ar ko sākt uzņēmumam krīzes komunikācijas sākumposmā. Tas ļoti izskatīsies pēc taisnošanās, pēc principa – kas vainīgs, tas bailīgs. Vēl trakāk ir tad, ja uzņēmums iesaistās demagoģisko komentāru, kas anonīmi izvietoti pie rakstiem, diskusijās. Šajā cīņa uzvarēt ar korektiem argumentiem ir neiespējami.

Pie tam jāpatur prātā, ka mediji nereti ir lobēti no savu īpašnieku (pastarpināto) puses, un šādā gadījumā veidot pretēju viedokli ir skriet ar pieri sienā, jo konkrētais medijs, ja tas ir bijis pasūtījums, šā vai tā rakstīs par to, par ko ir saņēmis pasūtījumu. Jebkurā gadījumā – ejot biznesā – uzņēmējam atvilktnē ir jābūt krīzes komunikācijas plānam, jo krīze parasti piemeklē tad, kad to vismazāk gaida.

Jāattīsta emocionālā inteliģence

Šobrīd mediju pratības nozīme ir lielāka kā jebkad agrāk. Jo žurnālistiku jau kādos tiesiskuma rāmjos ielikt ir ļoti grūti. Mums tomēr ir demokrātija un Satversme, kas aizliedz cenzūru. Tajā pašā laikā kaut kādām robežām tomēr būtu jābūt, piemēram, nosakot, ka ziņas virsrakstam būtu jābūt nepārprotamam u.tml. Taču lielākoties, lai mazinātu dezinformācijas sindromu, būtu jāsekmē sabiedrības izglītības līmenis kopumā.

Savukārt uzņēmējdarbībā būtu jāattīsta jaunā tendence, kas pamazām ienāk arī pie mums – proti, emocionālā inteliģence. Tās būtība ietver uzņēmēja spēju attīstīt psiholoģisko noturību krīzes situācijās. Tā, piemēram, ir svarīgi saprast, ka tajā mirklī, kamēr tu meklēsi vainīgos, tu tērēsi savus resursus. Kad būsi iztērējis savus resursus, tev tāpat būs jārisina tā situācija, bet tu jau būsi bezspēkā. Bet to var uztrenēt tikai ar laiku. Tad, kad tu esi situāciju atrisinājis, tad emocijas ir noplakušas, un viss aiziet savu gaitu. Tā ir emocionālā inteliģences tendence. Noturība uz to, kas notiek ārējā un iekšējā vidē.

Krīzes situācijā vainīgā meklēšana nav prioritāte, svarīgākais ir krīzi atrisināt tagad un uzreiz. Pēc tam, kad situācija atrisināta, var analizēt krīzes cēloņus, lai mācītos uz priekšdienām. Šādu pieeju mēs apskatām arī "Turībā" ar maģistrantiem, stāstot studentiem, ka emocionālā inteliģence ir ļoti būtiska biznesā.

Šajā kontekstā es uz Latvijas jauno uzņēmēju paaudzi raugos ar piesardzīgu optimismu, jo jaunie biznesmeņi, kas ienāk tirgū, runā par vērtībām, noturību, komunikāciju, fantazē, redz misiju un vīziju. Tas priecē un dod cerību, ka jaunos tās krīzes situācijas skars mazāk nekā mūs – Padomju laika "produktus", kas vienmēr satraucas par to, lai tik kāds cits ko sliktu par mums nepasaka.

Demokrātija ir svarīga, īpaši jau mediju telpā, taču viltus ziņu, baumu un dezinformācijas samazināšanu risināt tikai ar medijpratības sekmēšanu ir par maz. Kaut kādiem regulējumiem tomēr ir jāpastāv. Kaut vai runājot par anonīmajiem komentētājiem, kuriem tomēr nedrīkstētu ļaut tiešā veidā nomelnot kādu organizāciju vai personu, jo dīvaini sanāk, ka par anonīmu zvanu uz skolu par it kā ievietotu spridzekli zvanītājam iestājas likumā noteiktā atbildība, bet virtuālajā telpā par līdzīgiem izteikumiem regulējums tomēr ir maigāks. Šeit būtu jāatrod līdzsvars.

https://www.delfi.lv/news/versijas/zane-drinke-dezinformacijas-sindroma-ietekme-uz-organizacijas-reputaciju.d?id=51748477

 

Technology vs. Truth: Deception in the Digital Age In the digital age, information, both true and false, spreads faster than ever. The same technology that provides access to data across the globe can abet the warping of truth and normalization of lies. In this eBook, we examine the intersection of truth, untruth and technology, including how social media manipulates behavior, technologies such as deepfakes that spread misinformation, the bias inherent in algorithms and more. https://www.infoscum.com/articles/5389586/technology-vs-truth-deception-in-the-digital-age

Ievads

Patiesība, nepatiesība un tehnoloģijas

1. sadaļa: Digitālais prāts

1.1 Vai digitālās ierīces maina mūsu smadzenes?

1.2 Jūsu smadzenes pakalpojumā Google Maps      

2. sadaļa: Ienaidnieks esam mēs: kā sociālie mediji manipulē ar cilvēka uzvedību

2.1. Kāpēc mēs uzticamies meliem,

2.2 Jaunās pasaules traucējumi        

2.3. Echo Chamber iekšpusē        

2.4. Kā viltus ziņas kļūst vīrusiskas - lūk, matemātika        

2.5. Joprojām nepietiekami apkaro sociālo mediju teroristus        

2.6. Kad redaktori uzskata, ka   “Patīk” ir ierocis          

3. sadaļa: Tiešsaistes maldināšana

3.1 Klikšķi, meli un videolente
        

3.2 Vai AI varētu būt viltus ziņu un produktu pārskatu nākotne

3.3 Neticiet savām acīm

3.4. AI radītie viltojumi un noteikšanas izaicinājums        

3.5 Kāpēc viltotas ir tik efektīvas?

 4. sadaļa: AI, aizspriedumi un cilvēka seja

4.1 Kā mašīna apgūst aizspriedumus
4.2. Šaubu izpausme      

4.3 Kā NIST pārbaudīja sejas atpazīšanas algoritmus rasu aizspriedumiem        

4.4. Aizspriedumu detektīvi:  pētnieki cenšas padarīt algoritmus taisnīgus        

4.5 Sejas atpazīšanas tehnoloģijai ir nepieciešams lielāks redaktoru regulējums
        

5. sadaļa: Jūsu demokrātija ir uzlauzta

5.1. Kā krāpties no demokrātijas
5.2. “Viltus ziņu” vietnēm var nebūt lielas ietekmes uz vēlēšanām        

5.3. Facebook domstarpības: nav privātums

https://theworldonlinenews.com/technology-vs-truth-deception-in-the-digital-age/

 

Action Plan against Disinformation

1.     INTRODUCTION

Freedom of expression is a core value of the European Union enshrined in the European Union Charter of Fundamental Rights and in the constitutions of Member States. Our open democratic societies depend on the ability of citizens to access a variety of verifiable information so that they can form a view on different political issues. In this way, citizens can participate in an informed way in public debates and express their will through free and fair political processes. These democratic processes are increasingly challenged by deliberate, large-scale, and systematic spreading of disinformation. Disinformation is understood as verifiably false or misleading information that is created, presented and disseminated for economic gain or to intentionally deceive the public, and may cause public harm1 . Public harm includes threats to democratic processes as well as to public goods such as Union citizens' health, environment or security. Disinformation does not include inadvertent errors, satire and parody, or clearly identified partisan news and commentary. The actions contained in this Action Plan only target disinformation content that is legal under Union or national law. They are without prejudice to the laws of the Union or of any of the Member States that may be applicable, including rules on illegal content…:

https://cdn1-eeas.fpfis.tech.ec.europa.eu/cdn/farfuture/lpM1X9RnuE28GrR78F7yFA0HtKjii4TzKMvXoSg5Bn0/mtime:1544008849/sites/eeas/files/action_plan_against_disinformation.pdf

Tu nekad neticēsi, kas notika pēc tam

Re:Baltica viltus ziņu tīklus pēta jau vairākus gadus. Lūk, Melnais saraksts – uzkrītošākie piemēri ar viltus, klikšķu un politiskās ievirzes lapām. Pilnu sarakstu var skatīt šeit.

Avārijas, izvarošanas, nāvējoši vīrusi un arvien jauni cilvēku pazušanas gadījumi. Tas viss klikšķu un peļņas vārdā. Vienīgais veids, kā pārtraukt viltus biznesa izplatību – cilvēkiem pārstājot klikšķināt. Taču bez klajiem meliem ir arī lapas, kas pievilna ar sensacionāliem virsrakstiem vai slēpti iemāna politisku saturu.

Piedāvājam apkopojumu, kurā kategorizējām ziņas trīs grupējumos.

Grupējums 1: Viltus ziņas

Šajā sadaļā ierindoti portāli, kas nodarbojas ar pilnīgu dezinformāciju. Tas, kas tiek pieteikts kā “ziņas”, 90% gadījumu ir izdomājumi – cits par citu šausminošāki. To īpašnieki pelna no klikšķiem un balansē uz likuma robežas.

Netici nekam, kas šeit rakstīts. Ja arī kāda ziņa vai tās daļa pārmaiņas pēc būs patiesa, avots sevi ir pilnībā diskreditējis. Neklikšķini – nelasi – nedalies! Katrs klikšķis audzē interneta lapai apmeklējuma skaitu. Jo lielāks apmeklējums, jo Google tur automātiski izvieto vairāk reklāmu, un vietņu īpašnieku peļņa tikai aug.

Šajā sadaļā Re:Baltica ir atklājusi trīs grupējumus.

Vissenākais ir par ballīšu zvēru sauktā Raivja Raspopova viltus ziņu tīkls. Viņš atbild par lapām best4u.lv, vip-klubs.lv un kosjauns.lv. Neviena no tām šobrīd nav aktīva.

Re:Baltica žurnālists izlikās ieinteresēts šo lapu iegādē. Facebook (FB) sarakstē Raspopovs izteica nožēlu, ka konkurence esot augusi. Viņš šo biznesu pamazām slēdzot. Lapu kosjauns.lv ar visu domēnu viņš žurnālistam piedāvāja iegādāties par 300 eiro, vēlāk cena nokrita līdz 200 eiro, “ja ņem šodien”.

Otra grupējuma autors ir Raspopova “skolnieks”, pašmāju reperis Niks Endziņš. Sarunā ar Re:Baltica Endziņš stāsta, ka 16 gadu vecumā abi ar Raspopovu dzīvojuši vienā Rīgas hostelī. Tajā laikā Raspopovs jau sāka parādīties izklaides portālu slejās, un hosteļa saimnieks piedāvājis nakšņošanu apmaiņā pret reklāmu medijos. Raspopovs tolaik Endziņam arī ierādījis, kā pelnīt ar viltus ziņām.

“Visu galveno, to ideju, es aizguvu no viņa (Raspopova – red.). Viņš man ir draugs, un es simtām reižu esmu teicis paldies, ka viņš man radīja ideju taisīt tos ziņu portālus. Tas ir daudzkārt atmaksājies!” stāsta Endziņš.

Endziņš apgalvo, ka pārvalda redzams.lv (šobrīd pārcelts uz redzams.net), tv-play.lv un delffi.lv vietnes. Pēdējais pagaidām ir neaktīvs, bet Endziņš Re:Baltica sola, ka tas esot vien uz laiku – līdz brīdim, kad viņš samaksās rēķinu par hostinga pakalpojumiem.

Trešais ir Endziņa fana, kāda Artūra tīkls. Endziņš Re:Baltica stāsta, ka Artūrs esot “16 gadīgs puisis no Bauskas. Viņš arī ir laimīgs un pateicas man, ka es viņu apmācīju, bet es neatbalstu lietas, ko viņš publicē. Piemēram, manā lapā redzams.net bija publicēta ziņa par Alffu ar diviem “f”, bet viņa lapā – ka Riga Plaza aizdegusies.”

Uz jautājumu, kas īsti tas ir par cilvēku, Endziņš vien atbild: “Es viņu pazīstu, bet nebūtu smuki… Artūrs. Uzvārdu neteikšu.”

Re:Baltica izpētīja, ka lapām parvisu.lv (šobrīd pārcelts uz parvisu.net), neticams.com, atklats.com un kasjauns.net vienojošais ir kāds 16 gadīgs Artūrs V., kurš parādās draugos pilnīgi visiem Re:Baltica atklātajiem viltus profiliem. Tā kā Artūrs ir nepilngadīgs, neminam viņa pilno uzvārdu. Viņš arī piedāvā par zemāku cenu iegādāties jebkuru mājas lapas dizainu no vietnes themeforest.net. Re:Baltica ar Artūru sazinājās caur FB, un viņš apstiprināja, ka ir šī tīkla autors kopā ar savu kolēģi – kādu Edgaru K.

Artūrs atbildot par lapām neticams.com, parvisu.net un atklats.com, bet Edgars – par kasjauns.net. Pēdējo gan plānojot tuvākajā laikā slēgt, jo “no Google saņemti vairāki brīdinājumi tieši par šo lapu,” Re:Baltica raksta Artūrs. No tiesvedības ar īsto mediju īpašniekiem viņš nebaidās, jo uzskata: “Es domāju, ka nekas nedraud, jo dizains ir brīvi pieejams themeforest.net. Un nosaukums kasjauns.net nebija aizņemts.”

Par to, ka tīkls darbojas vienoti, liecina viltus cilvēku profili, kas dalās ar ziņām.

Pēc līdzīga principa darbojas visi šie grupējumi. Viltus portāliem ir piesaistītas FB lapas, kas dalās ar portāla viltus ziņām, savukārt tās tālāk izplata cilvēku profili, kas galvenokārt ir viltoti – pirkti vai, iespējams, uzlauzti. Par to liecina:

• Profila bildes, kas neatbilst cilvēku vārdiem;
• FB sienas saturs – nekā oriģināla, tikai viltus ziņu posti;
• WEB pārlūkā redzams, ka oriģināli profils darbojies ar citu vārdu, bet nu ticis pārsaukts.

Vienojošas ir pazīmes arī pašiem viltus portāliem. To nosaukumi un dizains atgādina profesionālus medijus, un tā nav nejaušība. Kopēto mediju saimnieki gatavojas aizstāvēt savu intelektuālo īpašumu tiesā (lasi šeit).

Skaties video, kā ziņot par aizdomīgām ziņām, profiliem un Facebook lapām:

Grupējums 2: Klikšķu ziņas

Šajā sadaļā ierindoti portāli, kuri pēc satura ir visai nevainīgi, taču par pilnīgi nopietniem šos avotus arī nevar uzskatīt. Mērķis tāds pats kā viltus ziņu lapām – vākt klikšķus, lai pelnītu. Tēmu loks plašs, no skaistuma un veselības brīnumlīdzekļiem līdz slavenību dzīves līkločiem, automašīnām un politiķu “nejēdzībām”.

Vienojošās ir pazīmes:

• Rakstam nav autora;
• Raksts dalīts vairākās lapās, lai salasītu vēl vairāk klikšķu;
• Virsraksti ir sensacionāli un svarīgāko noklusē: “Tu nekad neticēsi, kas notika pēc tam…”

Pie klikšķu ziņām pieskaitāmas šādas lapas:

• vipi.tv
• slavenibas.lv
• zinivairak.eu
• lasipirmais.eu
• ekskluzivs.eu
• rakstubiblioteka.lv
• lasipirmais.lv
• mirklistev.lv
• raditstev.lv
• tavsportals.lv
• iecienits.lv
• uzsmaidi.lv
• ekskluzivs.lv
• rakstuguru.lv
• starpbridis.lv
• interesants.lv
• zinivairak.lv
• atzinubiblioteka.lv
• labakaistev.lv

Grupējums darbojas līdzīgi viltus ziņām – pēc raksta publicēšanas dažu minūšu laikā ar to dalās FB lapu un viltus profilu tīkls. Visi padod tālāk vienu un to pašu ziņu.

Kritiku tie uztver ārkārtīgi saasināti. Kad Re:Baltica žurnālists FB šos portālus novērtēja ar zemāko atzīmi un nosauca par muļķībām, kāda Liene Vizbulīte FB publiski atbildēja, ka par tādu vērtējumu “vajadzētu smadzenes izšķaidīt”.

Privātā sarakstē draudus izteica arī kāda Samanta Grigule: “Sāc domāt ar galvu, pirms kāds sāk apmelot tevi.” Tādas Lienes un Samantas, visticamāk, nemaz nav. Abu meiteņu konti izskatās pēc tipiskiem viltus profiliem. Šī gada 19. jūlijā izveidota pat Samantas Grigules FB lapa. Tai ir tikai viena profila bilde, FB sienā – tikai viens ieraksts (koplietota klikšķu lapas ziņa par traģēdiju dziedātājas Aijas Andrejevas ģimenē), bet nepilna mēneša laikā lapai ir jau 5600 sekotāju.

Grupējums 3: Lapas ar politisku ievirzi

Šīs ir lapas, kur starp jokiem, dabasskatiem, sportu, mīļiem dzīvniekiem un pat pāru attiecībām nonāk arī politisks saturs.

Visaktīvākais šajā sadaļā ir mārketinga jomā strādājošais Alberts Jodis. Viņam zem Nacionālās Mediju Grupas“jumta” izdevies izveidot tīklu, “ko veido plaša spektra, dažādu specifikāciju interneta portāli, sākot no biznesa, turpinot ar sociālajiem, sporta un beidzot ar izklaides interneta resursiem.” Mājaslapā viņš norāda uz 57 dažādām lapām, taču Re:Baltica izpētījusi, ka tīkls, kura resursi nonāk pie sekotājiem, ir vēl plašāks, jo viņš aktīvi koplieto arī citu ar Lembergu saistītu lapu saturu. Lielākajām, kā Mūsu Rīga, Mūsu Latvijai un Latvijas Produkts FB lapām, sekotāju skaits pat pārsniedz 20 000.

Varētu jautāt – kāds sakars Latvijas produktiem, Rīgas ainavām vai saulrieta fotogrāfijām ar ZZS Aivaru Lembergu? Tāds, ka šo lapu veidotājam simpatizē Lemberga idejas, bet, piemēram, Artusa Kaimiņa un Alda Gobzema (KPV LV) aktivitātes derdzas. Jodis nesaskata neko sliktu tajā, ka lapās, kuras pēc nosaukuma sola pārsvarā izklaidējošu saturu, dalās ar Ventspils vadītāja redzējumu par situāciju valstī, koplieto Lemberga uzstāšanās un izteikumus presē, bet konkurentus apkaro ar izsmejošām karikatūrām un vēršas pēc vajadzības pat pret amatpersonu, kas “šķērsojusi” Lemberga ceļu, kā Valsts Vides dienesta (VVD) ģenerāldirektores Ingas Koļegovas gadījumā. Lembergs asi kritizē, viņaprāt, Koļegovas un VVD bezdarbību, nesodot Ventspils Tirdzniecības ostu par ogļu pārkraušanā radītajiem putekļiem, kas pilsētā nosēžas uz palodzēm, ietvēm un soliņiem. Ostā padomes locekļa statusā saimnieko Lemberga bijušais advokāts, tagad – kaislīgākais oponents, Šveices advokāts Rūdolfs Meroni, kas arī izskaidro Lemberga lielo aizkaitinājumu.

Re:Baltica Jodis stāsta, ka Lembergu dzīvē nav saticis un atbalsta viņu tikai pēc savas iniciatīvas. “Bija 2011. gads – Zatlers atlaida Saeimu un tika rīkoti oligarhu kapusvētki. Es pamanīju, ka, lai aizstāvētu sevi, Lembergam nācās laist ilgstošas reklāmas LNT. Domāju – nomušīs to cilvēku,” Re:Baltica stāsta Jodis. “Es pats no Kurzemes nāku, Kurzemē labas atsauksmes par Lembergu. Un tā es lēnā garā sāku.”

“No malas izskatās, ka tas viss ir dārgi, bet mana mediju grupa ir neliela, esam četri pieci cilvēki. Lapas ir veidotas pirms 5 – 6 gadiem. Es tās uzturu no saviem ieņēmumiem par reklāmas pakalpojumiem un apmācībām,” stāsta Jodis.

Uz jautājumu, vai, viņaprāt, tas ir godīgi pret sekotājiem, kuri, pašiem nezinot, kļūst par politiska satura patērētājiem, Jodis piekrīt, ka biežāk varētu cilvēkus brīdināt, ka šeit tiek publicēts politisks saturs. Pēdējais šāds brīdinājums bijis vien martā, turklāt tikai dažās no plašā tīkla lapām.

“Mēs arī turpmāk starp bilžu stāstiem un dažādu notikumu aprakstiem informēsim par viedokļiem, kas orientēti uz patiesības izzināšanu un problēmu identificēšanu, tostarp arī Ventspils mēra Aivara Lemberga viedokli,” teikts paziņojumā.

Tagad, kad sociālajos tīklos notiek cīņa par vēlētāju prātiem pirms 6. oktobrī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, šāds brīdinājums nav publicēts.

MELNAIS SARAKSTS

Viltus ziņu grupējumi

Mājaslapas, ko reklamē	FB lapas, kas dalās	Profili, kas dalās vai atbalsta
neticams.com	Arturs Vasilijevs	Edgars Krustkalns
parvisu.net	Ziņas Pasaulē	Anete Stepkveviča
atklats.com	Laila Tutane	Sabīne Rāsma Smilškalne
kasjauns.net	Viktorija Ivanova	Krists Auzinieks
parvisu.lv	Loreta Bondare	Kas Jauns (iepriekš – Inara Granta)
	Ziņu Portāls	Elīna Koklaine
	Aktuālas Ziņas	Paula Paklājiņa
	Aktuālas Ziņas	Santa Ieva Aizkalne
	Aktuālākas Ziņas	Aleksandra Paškuna
	Kasjauns	Arturs Vasilijevs
	Aigars Šmits Page	Artūrs Vasiļjevs
	Neticams Latvijā	Aigars Šmits

*Artūra V. un Edgara K. grupējums.

**Pārsvītroti šobrīd neaktīvie.

Mājaslapas, ko reklamē	FB lapas, kas dalās	Profili, kas dalās vai atbalsta
delffi.lv	Ziņas Latvijā	Anete Kapare
redzams.net	Ēriks Ķesteris	Aiva Zālīte
tv-play.lv	Māra Kalniņa	Madara Madeira
redzams.lv	Madara Vasiļevska	Līga Rakovska
	Marika Latvele	Andris Briedis
	Oknet Lv	TVplay Ziņas (agrāk – Samanta Dreimane)
	Arina Kisy	Daira Kukle
	Ziņas Latvijā	Andris Pastars
	Ziņas tev
	Страница «Ziņas»
	Ziņas visiem

*Nika Endziņa grupējums.

**Pārsvītroti šobrīd neaktīvie.

Mājaslapas, ko reklamē

best4u.lv

kosjauns.lv

vip-klubs.lv

*Šīs trīs FB lapas Re:Baltica žurnālistam piedāvāja nopirkt Raivis Raspopovs.

**Pārsvītroti šobrīd neaktīvie.

Klikšķu lapu grupējumi

Mājaslapas, ko reklamē	FB lapas, kas dalās	Profili, kas dalās vai atbalsta
vipi.tv	Atpūtas Stūrītis	Samanta Grigule
slavenibas.lv	Starpbrīdis.lv	Alīna Meijere
zinivairak.eu	Lasi Pirmais	Liene Vizbulīte
lasipirmais.eu	Rakstu Bibliotēka	Jana Šlesere
ekskluzivs.eu	Ekskluzīvs
rakstubiblioteka.lv	Tavs Portāls
lasipirmais.lv	Ačgārnā Latvija
mirklistev.lv	Aktuālās Ziņas
raditstev.lv	Uzsmaidi.LV
tavsportals.lv	Viss Vienuviet
iecienits.lv	MirklisTev.lv
uzsmaidi.lv	Uzsmaidi
ekskluzivs.lv	Rakstubibliotēka
rakstuguru.lv	Iecienīts.lv
starpbridis.lv	Atpūtas-Stūrītis
interesants.lv	Uzsmaidilv
zinivairak.lv	Smieklīgie Gifi
atzinubiblioteka.lv	Interesants
labakaistev.lv	Iecienīts
	Jociņš brīdistev
	Zini Vairāk
	Brīdis Tev.
	RakstuBiblioteka.lv
	Atpūtas Bibliotēka
	Mirklistev
	Viss Ģimenei
	Starpbrīdis

*Pārsvītroti šobrīd neaktīvie.

**Īpašnieki nav zināmi.

Mājaslapas, ko reklamē	FB lapas, kas dalās	Profili, kas dalās vai atbalsta
chilltv.lv	Rinalda Joki	Dominika Leitnante
	Veiksmes atslēga	Natālija Irlanova
	Motivātors	Gaļina Kuzņecova
	Chilltv.lv	Judīte Staņevičus
	Jaunākās ziņas	Rinalds Staņevičus
	Melody Beats

*Īpašnieks nav zināms.

Mājaslapas, ko reklamē	FB lapas, kas dalās
focus.vesti.lv	Toma Joki
	TOMS Jaunumi
	TOMS Trendi
	Nozagts Latvijā

*Saistīts ar avīzi vesti.lv.

Grupējumi un lapas ar politisku ievirzi

Mājaslapas, ko reklamē	FB lapas, kas dalās
labdien.lv	LABDIEN.lv
tautasbalss.lv	Mēs Mīlam Latviju
sliktaszinas.lv	Skandāli
dzeltenais.lv	Latvija par Lembergu
dienaszinas.lv	TautasBalss.lv
ekonomika.lv	Dzeltenais.lv
bizness.lv	Mēs Mīlam Rīgu
	Ko mediji Tev nestāsta - līdzīgi Skandāliem, saistība ir, ne tieša
	Ventspilī
	Ventspilnieks
	Zaļā Latvija
	Mūsu Rīga - top interneta portali
	Mūsu Latvijai - top portals
	Vēlētājiem - top portals
	Sliktās Ziņas
	Sabiedrība par atklātību
	Es mīlu Kurzemi
	Latvijas Nacionālais biznesa portāls Bizness.lv
	Latvijas Produkts
	Garšīgi
	Runā Ventspils
	Es mīlu Latviju
	Labās Ziņas
	Kultūras Ziņas
	Sabiedriskais medijs
	Novados.lv
	Sievietes Klubs
	Es mīlu Ventspili
	Latvijas Daba
	Sajūtas
	Runā Lembergs
	Patiesības ministrija
	Jautrais
	Vislabākais internetā
	Iedzeram
	Attiecības
	Dabas skati
	Es mīlu Latgali
	Es mīlu Zemgali
	Es mīlu Vidzemilatv
	Latvijas uzņēmēji
	Latvijas uzņēmējs
	VISAS ZIŅAS
	Rīdzenes sarunu Ziņu dienests
	Mīlulis
	Hokejs.lv
	Meteoziņas
	Latvijas Zelts
	Balvas
	Studenti
	Sabiedriskās domas un tirgus izpētes centrs / SDTIC
	Latvijas lepnums
	iLatvija
	Pēdējā brīdī
	Tviteris
	Space
	Ekonomika.lv

*Šis lapu grupējums pieder mārketinga ekspertam Alberta Jodim un tas regulāri publicē pozitīvas ziņas par Aivaru Lembergu. Iekrāsotās lapas dalās ar līdzīgu saturu, bet A.Jodis apgalvo, ka tās neesot viņa.

Citas FB lapas ar politisku ievirzi

Esi atbildīgs

Pārdomu Pērles

Memory Water

101. kilometrs

Cita Ogre

velesanas.com

Saeimas vēlēšanas Latvijā

TTK Tautas tiesību kustība

Tautas Balsošana

Brīvības bulvāris

Memes.lv

Rīgas Mēris

Tautas Mediji

Kā saprast, ka cilvēks melo? Bijušā FIB darbinieka padomi 

Jauns.lv

Teju katrs mēdzam sameloties par sīkumiem, taču ir ne mazums cilvēku, kuri melo arī par svarīgākām lietām. Par tādām, kuras uz visu mūžu var sabojāt attiecības, par tādām, kuru dēļ var zaudēt darbu vai pat tikt cietumā.

Atpazīt rūdītus meļus un augsta līmeņa krāpniekus ir Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) darbs, un viņiem ir savas metodes, kā saprast, ka kaut kas šajā lietā nav tīrs. Pazīmes par iespējamiem meliem FIB meklē, analizējot cilvēka sejas izteiksmi, ķermeņa valodu un arī izteicienus, kurus cilvēks lieto.

Kā atpazīt meļus, portālam "Business Insider" stāsta Marks Boutons, kurš 30 gadus strādājis FIB un savu pieredzi apkopojis arī grāmatā "How to Spot Lies Like the FBI".

Taču, ja tu spēj pēc ķermeņa valodas un sejas izteiksmes saprast, ka cilvēks tev melo, šādas prasmes noder arī tad, ja nestrādā kriminālistikā.

"Ir ļoti daudz dažādu izpausmju un ar to saistītu reakciju, kas ļauj secināt, ka cilvēks nav patiess pret tevi," saka Boutons, "dažas no tām rada nervozitāte, dažas - noteiktas fiziskas vai ķīmiskas reakcijas."

Bijušais FIB darbinieks arī uzsver: pirms sāc analizēt cilvēku, vispirms tev jāsaprot, kāda ir potenciālā meļa uzvedība normālos apstākļos.

"Vislabāk kādu laiku pavērot šo personu, sarunājoties un uzdodot neitrālus jautājumus. Tad arī apmēram sapratīsi, kādas ir viņa tipiskās reakcijas noteiktās situācijās," saka Boutons. "Un pēc tam, ja sarunu biedrs parāda noteiktus melu indikatorus, kad tu uzdod konkrētāku vai divdomīgāku jautājumu, un viņa ķermeniskā reakcija atšķiras no tās, kādu redzēji iepriekš, tu vari būt pārliecināts, ka viņš, visticamāk, melo."

Lūk, dažas meļu pazīmes, kam bijušais FIB darbinieks iesaka pievērst uzmanību:

• Ieskaties acīs. Vai viņa skatiens ir šaudīgs?
• Kā cilvēks sevi "nodod", ka ir satraucies melu dēļ
• Kā melojot ieslēdzas "aizsardzības mehānisms"
• Kur cilvēks skatās, melojot par dzirdēto
• Kā cilvēks uzvedas, ja melo par savām izjūtām
• Ja smaida tikai lūpas, nevis acis
• Melojot cilvēki bieži pieskaras sejai un pakasa to
• Melojot kļūst sausa mute, tāpēc cilvēki mēdz saraukt lūpas
• Ja cilvēks melo, viņš vairāk svīst
• Daži melojot nosarkst. Parasti - sievietes
• Ja cilvēks kaut ko saka, taču vienlaikus noraidoši krata galvu

 http://jauns.lv/raksts/sievietem/292236-ka-saprast-ka-cilveks-melo-bijusa-fib-darbinieka-padomi

11.01.2019 00:04

  Arja Pānanena: 'Mēs nevienu neapdraudam' un 23 citi izkropļoti Krievijas apgalvojumi 

Arja Pānanena Laikraksta "Ilta-Sanomat" speciālkorespondente

Krievijas vēstnieka Somijā Pāvela Kuzņecova otrdienas (2018. gada 11. decembrī) uzrunā Pāsikivi biedrībā bija iekļauti daudzi apgalvojumi, kas, no Somijas un rietumvalstu viedokļa raugoties, ir vai nu nepatiesi, vai izkropļoti.

Turpinājumā saraksts ar Kuzņecova apgalvojumiem un to pretargumentiem, kas izklāstīti tādā pašā secībā, kādā tie tika pausti vēstnieka uzrunā.

1) Kuzņecovs: "Politiskais dialogs starp Somiju un Krieviju patiesībā ir atgriezies iepriekšējā stāvoklī, kāds tas bija pirms Ukrainas krīzes."

Pretarguments: Somija, neskatoties uz Krimas sagrābšanu, ir saglabājusi dialogu ar Krieviju, taču savstarpējās attiecības vairs nav atgriezušās iepriekšējā līmenī, nedz arī Somija ir atzinusi Krievijas rīcību. Saspīlējumi izriet no pašas Krievijas rīcības. Somija pati ir pieņēmusi lēmumu par kopējo Eiropas Savienības sankciju politikas ieviešanu (pret Krieviju) un nav no tās atkāpusies.

Turklāt termins "Ukrainas krīze" ir maldinošs, jo Krievijai kā ārvalstij ir galvenā loma konflikta radīšanā un uzturēšanā.

2) Kuzņecovs: "Dažas valstis joprojām lolo cerības, ka tās spēs saglabāt dominējošo stāvokli. Tā vietā, lai mēģinātu nonākt pie pieņemamiem kompromisiem, mēs tomēr redzam iebaidīšanu, ultimātus, sankcijas."

Pretarguments: Atsauce uz Amerikas Savienoto Valstu (un acīmredzami arī uz ES) vēlmi saglabāt savu "dominējošo stāvokli" pasaules politikā neizskaidro to, kāpēc pret Krieviju tiek vērsta "iebaidīšana, ultimāti, sankcijas". Pret Krieviju vērsto sankciju iemesls, starp citu, ir Krievijas pretlikumīgi veiktā Krimas okupācija, kara provocēšana un uzturēšana Austrumukrainā, iejaukšanās Amerikas Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanās, kā arī Sergeja un Jūlijas Skripaļu noindēšanas mēģinājums ar ķīmiskajiem ieročiem Lielbritānijas valsts teritorijā.

3) Kuzņecovs: "Pretlikumīgu darbību rezultātā tiek noniecināta starptautisko tiesību aktu vērtība, uz kuru pamata izveidota pēckara pasaules kārtība. Mēs dzirdam skaļā balsī paustus izteikumus, kas ne tikai liek apšaubīt starptautisko līgumu spēkā esamību, bet arī pauž savtīgu pieeju saistībā ar līgumiem, kas noslēgti ANO."

Pretarguments : Krievija saistībā ar Krimas sagrābšanu ir pārkāpusi vairākas starptautisko tiesību normas. Turklāt Krievija 1994. gadā ir parakstījusi Budapeštas memorandu, saskaņā ar kuru Krievija kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Lielbritāniju garantē Ukrainas neatkarību un valsts robežu neaizskaramību apmaiņā pret to, ka Ukraina atsakās no padomju laika kodolieročiem.

Pēdējos gados Krievija ANO Drošības padomē ir aktīvi izmantojusi savas veto tiesības, lai izvairītos no sev nevēlamu lēmumu pieņemšanas, starp citu, attiecībā uz ķīmisko ieroču izmantošanu Gruzijā, Ukrainā un Sīrijā.

4) Kuzņecovs: "[Pret Krieviju] tiek izvirzītas nepamatotas apsūdzības par iejaukšanos šo valstu iekšējās lietās."

Pretarguments: Krievija ir iejaukusies vairāku bijušās Padomju Savienības teritorijā esošo valstu iekšējās lietās, piemēram, okupējot daļu Gruzijas un Ukrainas, kā arī izvietojot savu karaspēku Moldovas Piedņestrā. Krievija iejaucās Amerikas Savienoto Valstu 2016. gada prezidenta vēlēšanās ar hakeru un sociālo mediju palīdzību, taču īpašā prokurora Roberta Millera vadītā izmeklēšana varētu atklāt vēl daudz vairāk.

5) Kuzņecovs: "Atklāti tiek izrādīti centieni [pēc Amerikas Savienoto Valstu vēlmes] destabilizēt un gāzt demokrātiski ievēlēto valdību."

Pretarguments: Ņemot vērā vēsturi, Amerikas Savienotās Valstis te nav bez grēka, taču arī Krievija tāda nav. Krievija ir iejaukusies, piemēram, varas maiņas procesā Ukrainā un centusies saglabāt valstī prokrieviski orientētu prezidentu vai gāzt rietumnieciski domājošu prezidentu. Tuvojoties Ukrainas prezidenta vēlēšanām, Krievija centās tās ietekmēt tā, lai Petro Porošenko nespētu turpināt darbu vai jaunā prezidenta pozīcija uzreiz būtu nestabila.

6) Kuzņecovs: "Pretēji tautu gribai dažas valstis tiek mēģināts iesaistīt militārajā aliansē, kas izveidota atbilstoši savām vajadzībām."

Pretarguments: Krievija grib interpretēt NATO kā vienkāršu Amerikas Savienoto Valstu gribas īstenotāju Eiropā. Katra valsts, kas pievienojusies NATO, ir patstāvīgi pieņēmusi lēmumu par savu dalību tajā, NATO nevienu valsti nav "iesaistījusi pret pašas tautas gribu". Kuzņecovs neprecizēja, ko viņš bija domājis ar "dažas valstis", bet acīmredzami izteikumā bija slēpts mājiens arī par Somijas tuvināšanos NATO.

7) Kuzņecovs: "Citām valstīm tiek draudēts ar sankcijām par savu partneru vai sabiedroto brīvu izvēli."

Pretarguments: Piemēram, Austrumukrainas prokrieviski orientētās Doņeckas un Luhanskas pašpasludinātās "marionešu republikas" vai tā sauktās Dienvidosetijas un Abhāzijas valstis, kas cenšas atdalīties no Gruzijas, nav "citas valstis", jo par tādām tās neatzīst starptautiskā sabiedrība un Krievija tās ir radījusi pati ar savām hibrīdaktivitātēm. Tāpat arī to attiecības ar Krieviju nav veidotas uz "brīvas izvēles" pamata.

8) Kuzņecovs: "Krievija necenšas konfrontēt ar Rietumu sabiedrību. Mūsu ārpolitikas mērķis nav ekspansija, nedz arī savas ietekmes paplašināšana visā pasaulē. Mēs nevienam nedraudam un arī neplānojam nevienam uzbrukt."

Pretarguments: Krievija jau ir agresīvi paplašinājusi savu teritoriju uz Ukrainas rēķina un praktiski tur savā kontrolē Gruzijai piederošo Abhāziju un Dienvidosetiju. Krievija ar savas specvienības palīdzību anektēja Krimu, Austrumukrainā Krievija piegādā militāro munīciju un karaspēku tā dēvētajiem nemierniekiem un pavisam nesen Kerčas šaurumā apšaudīja ukraiņu karakuģus.

9) Kuzņecovs: "Pēc Padomju Savienības sabrukuma pasaules līderi uzskatīja, t.i., valdīja maldīgs priekšstats, ka tagad Krievijai ir jāpārņem visas rietumvalstu sabiedrības liberālās vērtības."

Pretarguments: Pēc Padomju Savienības sabrukuma Krievijas vadība un tauta pati signalizēja, ka vēlas pārņemt demokrātijas un rietumnieciskās vērtības. Rietumu valstis centās integrēties sadarbībā ar Krieviju, un daļēji tas arī izdevās. Valdīja maldīgs priekšstats par Krievijas spēju atbrīvoties no totalitārās sabiedrības nastas, taču Rietumi nav mēģinājuši reformēt Krieviju ar varu.

10) Kuzņecovs: "[Krievijas] ekonomikas un finanšu darba lietu ministrijās strādāja ārvalstu eksperti. Ārpolitikas virziens tika veidots kā izejas punkts, lai visos galvenajos starptautiskās dzīves jautājumos apvienotos ar Rietumiem, pametot novārtā Krievijas nacionālās intereses saistībā ar mūsu austrumu un dienvidu kaimiņiem."

Pretarguments: Apgalvojums norāda uz to, ka 90. gados ārvalstu eksperti esot darbojušies kā sava veida sabotieri Krievijas pārvaldē, kaut arī Krievija pati lūdza viņu palīdzību, lai spētu modernizēt savu pārvaldi. Krievijai bija vēlme kļūt par daļu no ārvalstu sabiedrības, kas savukārt nosaka lēmumu pieņemšanas kārtības demokratizāciju un atteikšanos no padomju laika kontrolējošās attieksmes attiecībā uz kaimiņvalstīm.

11) Kuzņecovs: "90. gados mēs akli sekojām Rietumu norādījumiem, un kur tas Krieviju ir novedis? Ekonomikas sabrukums, separātisma pieaugums reģionos. Valsts kapitāls tika izlaupīts un nonāca oligarhu rokās, liela daļa tika izvesta uz rietumvalstīm. Bruņotie spēki bija sabrukuma stāvoklī, un valsts bija gandrīz uz valstiskās suverenitātes zaudējuma robežas."

Pretarguments: Pēc Padomju Savienības sabrukuma tika pieļautas kļūdas pēcpadomju režīma politisko un ekonomisko procesu vadīšanā, taču Rietumi nav apzināti centušies virzīt Krieviju pretī haosam un nabadzībai. Rietumi mēģināja palīdzēt Krievijai finansiāli un ar padomnieku palīdzību, jo baidījās, ka Krievijas haoss atsauksies arī ārpus tās robežām.

Šobrīd Krievijas kapitāls ir oligarhu rokās, bet tie ir Putina "savējie oligarhi" un pats Putins.

12) Kuzņecovs: "Problēmas sākās, kad Krievija 2000. gadā līdz ar prezidenta Putina nākšanu pie varas sāka attālināties no ieturētā politiskā virziena, saskaņā ar kuru tika ievēroti visi Rietumu ieteikumi bez jel kādas kurnēšanas. Krievijā sākās ekonomiskā un militārā augšupeja, un tā vairs nebija apmierināta ar situāciju, kurā Rietumi uzskatīja, ka Krievija ir to pakļautībā."

Pretarguments: Problēmas sākās tāpēc, ka Putins uzsāka izaicināt starptautisko nolīgumu sistēmu, apspiest opozīciju, izskaust vārda brīvību un atjaunot padomju laika "interešu sfēras domāšanu" attiecībā uz kaimiņvalstīm.

13) Kuzņecovs: "Jūs droši vien atceraties Putina runu, ar kuru viņš uzstājās Minhenē 2007. gadā. Viņš norādīja uz problēmām, kuras vajadzēja risināt uz vienlīdzīga dialoga pamata, nevis ar ultimātiem un pārkāpjot visas saistības, kuras uzņēmās laikā, kad tika risinātas nākotnes Vācijas problēmas 80. gadu beigās, un pēc tam, kad Padomju Savienība beidza pastāvēt. Toreiz... tika zvērēts un apliecināts, ka NATO nevirzīsies nevienu collu tālāk uz austrumiem."

Pretarguments: Ar Krieviju nav noslēgta neviena oficiāla vienošanās par to, ka NATO nepaplašināsies austrumu virzienā. Kad 1990. gada pavasarī tika risinātas sarunas par Austrumvācijas un Rietumvācijas apvienošanu, Padomju Savienība pieprasīja, lai NATO neizvieto savu karaspēku un kodolraķetes Vācijas austrumos. Tādējādi diskusija attiecās uz Vāciju un Padomju Savienību; neviens nespēja paredzēt, ka pēc nepilniem diviem gadiem ne Padomju Savienība, ne Varšavas pakta savienība vairs nepastāvēs.

Drīz pēc Padomju Savienības krišanas Austrumeiropas valstis un bijušās padomju republikas sāka izrādīt savu vēlmi kļūt par NATO dalībvalstīm, jo tās izjuta nedrošību, būdamas Krievijas kaimiņvalstis.

14) Kuzņecovs: "Gruzijā notika tā, ka Saakašvili nolēma, ka tagad viņam ir atļauts viss, un viņš aizsūtīja bruņotos spēkus uz Dienvidosetiju [vērsties] pret tur esošajiem miera uzturētājiem un civiliedzīvotājiem."

Pretarguments: Krievija jau sen bija sagatavojusies pārņemt Abhāziju un Dienvidosetiju, tostarp izdāļājot savas valsts pases un radot militāro spriedzi reģionos. Mihails Saakašvili bija pazīstams kā karstgalvis, un viņš tika izprovocēts uz 2008. gada karu un pataisīts par tā tehnisko aizsācēju. Tomēr Saakašvili darbojās savas valsts iekšienē, turpretim Krievija ieveda savus bruņotos spēkus svešā zemē.

15) Kuzņecovs: "Eiropas Savienība nav spējusi palikt nomaļus un atturēties no centieniem izveidot plaisu starp Krieviju un tās kaimiņiem. Tika izgudrota programma ar nosaukumu "Austrumu partnerība". Tajā visi darbības modeļi tika izveidoti uz tāda principa pamata, ka Austrumeiropai ir jāizlemj, ar kuru tā būs kopā – Krieviju vai ES."

Pretarguments: Eiropas Savienība nav centusies izveidot plaisu starp Krieviju un tās kaimiņiem, bet gan palīdzēt bijušajām padomju republikām reformēt savu sabiedrību pēc to pašu vēlmes. Ja kāda valsts pati grib saistīties ar demokrātiju un eiropeiskām vērtībām, tai nav jāpārtrauc, piemēram, tirdzniecība un savstarpējie kontakti ar Krieviju.

16) Kuzņecovs: "Mēs esam brīdinājuši, ka Ukrainu nedrīkst piespiest izvēlēties, kura pusē tā būs. Tā rezultātā valsts ir sašķēlusies un tajā ir sācies pilsoņu karš."

Pretarguments: Ukrainas vadība pati gribēja tuvināties Eiropas Savienībai jau Viktora Janukoviča laikā – līdz brīdim, kad Krievija pārliecināja Janukoviču atteikties no šī nodoma, pretī solot milzīgu palīdzības paketi. Kad Janukovičs 2014. gadā tautas sacelšanās laikā tika gāzts, Krievija sašķēla Ukrainu, sagrābjot Krimu un izraisot karu Austrumukrainā. Runa nav par pilsoņu karu, bet gan par aktivitātēm, kas vadītas no Krievijas puses.

17) Kuzņecovs: "Mēs atbalstījām Krimas centienus, kad viņi rīkoja tautas referendumu par savu neatkarību un pēc tam par pievienošanos Krievijai. Rietumi sāka mūs nosodīt un mēģināt piespiest atzīt mūsu kļūdas."

Pretarguments: Krima nerīkoja tautas referendumu, bet gan Krievija organizēja balsojumu Ukrainas teritorijā. Krimas balsojums neatbilda jebkāda veida starptautiskajiem kritērijiem, jo tas notika Krievijas specvienības kontrolē un izsludinātais "balsojuma rezultāts" pat no statistiskas viedokļa nebija iespējams. Sankcijas pret Krieviju tika ieviestas tādēļ, ka tā bija prettiesiski piesavinājusies citas suverēnas valsts teritoriju sev.

18) Kuzņecovs: "Kas attiecas uz pašreizējo Ukrainu, mēs atbalstām noslēgtā līguma ievērošanu. Ir jāīsteno Minskas vienošanās pasākumu kopums. Kijevas vadība nespēj sarežģītās Ukrainas iekšpolitiskās situācijas dēļ izpildīt savas saistības, proti, tieši iesaistīties dialogā ar Doņecku un Luhansku."

Pretarguments: Strīds ir par kārtību, kādā tiek īstenoti Minskas vienošanās punkti. Krievija negrib pirmā izbeigt karadarbību un atzīt savu lomu Austrumukrainā, bet gan tā vēlas būt pirmā, kas Ukrainā izveido pastāvīgu dihotomiju "neatkarīgu republiku" veidolā.

19) Kuzņecovs: "Ukrainas prezidentam ir zems atbalsta līmenis. Šajā nolūkā tika plānota un realizēta 25. novembra ukraiņu karakuģu provokācija Krievijas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā netālu no Kerčas šauruma. Mums ir skaidrs, ka krievu robežsargi rīkojās likuma ietvaros, lai nosargātu Krievijas teritoriālo neaizskaramību."

Pretarguments: Starptautiskā sabiedrība uzskata, ka Krima aizvien vēl pieder Ukrainai, līdz ar to arī Krievijas uzceltais Krimas tilts nepadara Azovas jūru par Krievijas iekšējo jūru. Krievija apšaudīja ukraiņu kuģus starptautiskajos ūdeņos un uzskrēja tiem ar nodomu. Ukrainai ir jānodrošina netraucēta piekļuve savām ostām, no tā izriet, ka kuģu apšaude ir pretlikumīga. Krievijai būtu bijuši daudzi citi veidi, kā atrisināt situāciju mierīgā ceļā.

20) Kuzņecovs: "Vēl ir trīs mēneši laika līdz Ukrainas prezidenta vēlēšanām. Neizslēdzu varbūtību, ka pēc dažām nedēļām vai pat ātrāk varēsim kļūt par Kijevas nākamās provokācijas lieciniekiem."

Pretarguments: Ir novērots, ka Krievija koncentrē savu karaspēku Ukrainas pierobežā, un pastāv bažas, ka Krievija varētu uzsākt jaunu iebrukumu Austrumukrainā vēl pirms pavasarī gaidāmajām vēlēšanām. Ja Krievijai būtu šādi nolūki, tai varētu būt izdevīgi jau laikus nodrošināties, ka iegansts tiek novelts uz Ukrainu.

21) Kuzņecovs: "Vašingtona apsūdz mūs INFT (vidējā un tuvā darbības rādiusa kodolraķešu likvidācijas) līguma pārkāpšanā. Tā nav taisnība."

Pretarguments: Somijai, šķiet, nav citas iespējas, kā vien mēģināt izvērtēt abu pušu uzticamību. Amerikas Savienotās Valstis agrāk balstījās uz rietumnieciskā principa, ka par meliem vismaz kaut kādā brīdī sekos sods, taču Donalda Trampa laikā ticība tam ir piedzīvojusi smagu sakāvi. Par Krieviju zināms, ka meli tiek uzskatīti pat par pašsaprotamiem: lai vai cik tuvu nebūtu, tā jebkurā gadījumā tāpat nekad tos neatzīs.

22) Kuzņecovs: "Mēs neplānojam doties briesmīgās bruņojuma sacensībās, mēs to nemaz nespētu. Nauda mums ir nepieciešama iekšzemes ekonomisko problēmu risināšanai."

Pretarguments: Krievija cenšas ierobežot savus militāros izdevumus, taču vienlaikus notiek masveida bruņoto spēku modernizācija un jaunu ieroču izstrāde, vismaz kopš mākslīgā intelekta ieroču radīšanas. Nav, vismaz līdz šim brīdim, nekādu pierādījumu tam, ka Krievija būtu ievērojami novirzījusi finansējumu no militāro izdevumu pozīcijas sociālajiem tēriņiem.

23) Kuzņecovs: "Mēs aizvien esam atvērti konstruktīvai sadarbībai ar visiem ārvalstu sadarbības partneriem."

Pretarguments: No Rietumu viedokļa raugoties, ir grūti nosaukt par "konstruktīvu sadarbību" Krievijas principus, saskaņā ar kuriem tā nekad neatzīst nevienu no savām kļūdām vai savu agresiju, pat ja tam ir neapstrīdami pierādījumi.

24) Kuzņecovs: "Daudzi Eiropā sāk apsvērt, cik neperspektīvi viņiem tika uzspiesta konfrontācijas politika ar Krieviju. Esmu pārliecināts, ka veselais saprāts un tikai cilvēciskais pašaizsargāšanās instinkts galu galā uzvarēs."

Pretarguments: Krievija mēģina ietekmēt Eiropas valstis ar dažādām hibrīdaktivitātēm tādējādi, lai tās viena pēc otras sāktu novirzīties no Eiropas Savienības kopējās politikas. Publiski Krievija to pasniedz tā, ka Eiropas valstīm "tika uzspiesta" konfrontācija ar Krieviju – vai nu no Amerikas Savienoto Valstu, vai Briseles puses.

https://www.delfi.lv/news/versijas/arja-pananena-mes-nevienu-neapdraudam-un-23-citi-izkroploti-krievijas-apgalvojumi.d?id=50728583

Deepfake - mākslīgais intelekts kā propagandas ierocis

Kaspars Ozols 2019. gada 2. aprīlis 00:02

Kaut arī šķiet, ka pazīstam to jau gadiem ilgi, termins "viltus ziņa" publiskajā apritē parādījās tikai 2017. gadā - visbiežāk to saista ar ASV prezidenta priekšvēlēšanu laiku. Šobrīd, nepilnus divus gadus vēlāk, viltus ziņa ir sasniegusi jaunu kvalitātes līmeni - pasaules informatīvo telpu apdraud Deepfake - ar mākslīgā intelekta palīdzību radīti viltus videoklipi.

21. gadsimta pirmās desmitgades beigas iezīmēja jaunu tendenci - videoklipu izvietošana internetā kļuva tik vienkārša, ka deva iespēju miljoniem cilvēku radīt savu saturu un padarīt to pieejamu publiski.

Sociālo tīklu sprādzienveida popularitāte bija lielisks stimuls jaunu programmu un aplikāciju izstrādē, un nebija ilgi jāgaida, lai šai sacīkstē iesaistītos arī augsto tehnoloģiju speciālisti.

Par pirmo jomu, kurā tika izmēģinātas mākslīgā intelekta iespējas, kļuva pornogrāfija.

2017. gada beigās kāds sociālā tīkla "Reddit" lietotājs ar pseidonīmu 'deepfakes' izvietoja savā profilā vairākus pornogrāfiskus videoklipus, kuros galveno darbojošos personu ķermenim bija pievienotas slavenību, piemēram, Skārletas Johansones, Teilores Sviftas, Kanjes Vesta, Meisijas Viljamsas un citu sejas.

Tehnoloģijām veltītā interneta vietne "Motherboard", kas pirmā ziņoja par šiem viltus jeb "face swap" pornoklipiem, izpētījusi, ka viltus video radīšanai 'deepfakes' bija nepieciešams vien mašīnmācīšanās algoritms, mājas dators, nelielas zināšanas programmēšanā un publiski pieejami videoklipi.

"We are truly f****d!" - tik daiļrunīgu virsrakstu savam materiālam bija izvēlējies "Motherboard", un tam nevar nepiekrist.

Dažus mēnešus vēlāk cits "Reddit" lietotājs izlika brīvai lejupielādei pašizstrādātu aplikāciju un izsmeļošas instrukcijas, kas ļāva jebkuram ikdienas lietotājam pašam radīt viltus pornoklipus. Maisam bija gals vaļā - par viltus porno upuriem kļuva bijušie laulātie, klasesbiedri un darba kolēģi.

Kaut arī par lēmumu boikotēt viltus pornoklipus ir paziņojis interneta pornogrāfijas flagmanis "PornHub", kā arī sociālās saziņas vietne Twitter un vairākas citas populāras tīmekļa vietnes, jebkurš interesents var pārdesmit sekunžu laikā atrast internetā viltus porno ar slavenību piedalīšanos, savukārt minētajā Reddit interesentu grupā jau ir vairāk nekā 60 tūkstoši dalībnieku. Šķiet, ka 'deepfakes' ir izdevies atvērt digitālo Pandoras lādi.

Tādēļ ir tikai godīgi, ka šī anonīmā lietotāja izvēlētais tīmekļa pseidonīms šobrīd jau ir kļuvis par apzīmējumu pašam procesam un tā radītajam produktam - viltus video.

Nidžma Hana (Nijma Khan), kura pārstāv Londonā esošo mākslīgā intelekta izstrādes kompāniju "faculty", šo viltus produktu dēvē par sintētisko video. Marta beigās viņa Rīgā uzstājās ar prezentāciju NATO StratCom COE organizētajā seminārā par jaunākajām tendencēm sociālajos medijos.

"Diemžēl kļūs tikai sliktāk," atzīst Nidžma, "mākslīgais intelekts rada jaunas iespējas ietekmēt politiskos procesus - ir sākusies jauna politiskās dezinformācijas ēra."

Pirmais publiskais brīdinājums par šo jauno ēru parādījās 2018. gada aprīlī.

Augstāk aplūkojamo video radīja Holivudas režisors Džordans Pīls - tas ir mākslīgā intelekta radīts Baraks Obama, kurš atkārto paša Pīla sejas grimases un mutes un lūpu kustības. Audio programma nodrošina, ka Pīla teiktais skan Obamas balss tembrā - nepieciešams vien atdarināt eksprezidenta runas manieri. Šis video tapa kā brīdinājums par to, kādas manipulācijas ar realitāti mūs gaida.

"Patiesībā Deepfake ir mašīnmācīšanās, izmantota ar mērķi radīt viltus video - publiska persona saka to, ko nekad nav teikusi. Tā ir sintētiskā audio un video jaunā paaudze.

Apvienojot šīs abas jomas, tiek radīts jaudīgs politiskās dezinformācijas ierocis," saka Nidžma Hana.

Džordana Pīla Obamas video tika radīts, izmantojot mākslīgā intelekta un postprodukcijas iespējas, kas bija pieejamas Holivudas studijās. Taču progress, kas sasniegts sintētiskā audio un video jomā, tagad padara iespējamu šo tehnoloģiju izmantošanu arī ārpus specefektu studijām  - kā politpropagandas, tā terorisma nolūkos.

"Lielākais izaicinājums ir tas, ka šī tehnoloģija attīstās ļoti strauji," atzīst Nidžma. "Kad mēs sākām to pētīt, prognozējām, ka būs nepieciešami 2-3 gadi, līdz Deepfake tehnoloģija kļūs plaši lietota un brīvi pieejama. Pāris mēnešus vēlāk jau bija skaidrs, ka tas notiks  1-2 gadu laikā. Jau gada laikā Deepfake ir kļuvis teju par mediju ikdienu. Raksti par šo tēmu parādās regulāri -

tas ir izraisījis milzīgu interesi, taču arī slēpj sevī nopietnu apdraudējumu demokrātijai un sabiedrības integritātei."

Lieliskākais piemērs tam, ko ar mākslīgā intelekta palīdzību var radīt labi finansēta valsts organizācija, tika publiskots 2018. gada 9. novembrī. Ķīnas oficiālā ziņu aģentūra "Xinhua" atklāja pasaulei savu sintētisko ziņu diktoru, kurš spēj lasīt ziņas 24 stundas no vietas. Šobrīd tas ir visaugstākās kvalitātes mākslīgā intelekta projekts pasaulē.

Šā gada 21. februārī ķīniešu diktoram pievienojās arī sieviešu kārtas kolēģe. Būtiski piebilst, ka abām šīm sintētiskajām TV sejām ir konkrēti prototipi reālajā dzīvē - televīzijas diktori, kurus auditorija pazīst un kuriem uzticas.

Ja paturam prātā, ka šīs sintētiskās ekrāna personības pārliecinoši nolasīs jebkuru tiem priekšā noliktu tekstu, neaizdomājoties par tā patiesumu, var tikai minēt, cik milzīgas manipulācijas iespējas paveras "Xinhua" telekanālam, kuram ir simtiem miljoni skatītāju.  

Un arī to, cik telekanālu sekos ķīniešu piemēram tuvākā vai tālākā nākotnē. Tādējādi politiskās propagandas cīņa ir sākusies arī mākslīgi radītās realitātes telpā. Tādas kompānijas kā "faculty" tagad nodarbojas ar risinājumiem Deepfake video identificēšanā.

"Tehnoloģija attīstās, un, ja kāds izlems padarīt publisku arī šo programmas kodu, nebūs ilgi jāgaida, līdz tas nonāks zemāka līmeņa hakeru rokās un - arī mūsu guļamistabās," saka Nidžma. "Vienīgais, ko varam mēs, ir padarīt grūtāku Deepfake video izplatīšanas procesu, kā arī sadarboties ar visdažādākajām organizācijām, lai pievērstu uzmanību šim jaunajam apdraudējumam. Mēs jau tagad sadarbojamies ar Lielbritānijas valdību, lai izveidotu rīku terorisma propagandas identificēšanai tīmeklī. Datoru iespējams apmācīt atpazīt šādus sintētiskos video. Šobrīd izstrādē ir arī rīks, ar kura palīdzību žurnālisti un organizācijas spēs identificēt viltus video. Tas būs brīvi pieejams visiem."

Tomēr šobrīd neviens neņemas prognozēt, kas mūs gaida nākotnē un kā 21. gadsimta dezinformācijas ierocis Deepfake ietekmēs pasaulē notiekošo.

Jo cilvēkam ir tendence ticēt tam, kam viņš vēlas ticēt, neuzdodot kritiskus jautājumus.

https://www.tvnet.lv/6558937/deepfake-maksligais-intelekts-ka-propagandas-ierocis

Sazvērestību teorijas: ticība tām sakņojas nevis nezināšanā, bet evolūcijā

Par spīti centieniem apkarot to visu, sazvērestību teorijas, alternatīvā vēsture un viltus ziņas neizrāda nekādas sakāves pazīmes. Ir skaidrs, ka tā ir milzīga problēma, kad runājam par klimata pārmaiņām, vakcināciju un zināšanām kopumā, jo nezinātniska vai pseidozinātniska uzvedība arvien vairāk turpina ietekmēt politiku.

…jaunā pētījumā, kas publicēts Klintmana grāmatā “Knowledge Resistance: How We Avoid Insight from Others”, parādīts, ka šī spēja ignorēt pamatotus faktus, visticamāk, sakņojas cilvēka evolūcijā. Turklāt tā ir iekodēta arī mūsdienu cilvēka gēnos, tāpēc šā fakta aptveršana ir labākais veids, kā tikt galā ar problēmu.

Pagaidām sabiedrības inteliģence ir izvirzījusi divus pamata argumentus par mūsu post-patieso pasauli. Ārsts Hanss Roslings un psihologs Stīvens Pinkers spriež, ka tas ir radies faktu un argumentētas domāšanas trūkuma dēļ un veids, kā tikt ar to galā, ir izglītība.

Tikmēr Nobela prēmijas ekonomikā laureāts Ričards Tālers un citi ekonomisti ir parādījuši, kā lielāks daudzums nozīmīgāku faktu bieži vien noved pie jau polarizētas cilvēku grupas vēl lielākas pieķeršanās saviem uzskatiem (“The Backfire Effect").

Tālera secinājums ir tāds, ka cilvēki ir dziļi neracionāli, darbojoties ar kaitīgiem aizspriedumiem.

Evolucionārais spiediens

… pretošanās zināšanām labāk saprotama kā sociālās racionalitātes izpausme. Cilvēks ir sociāls dzīvnieks; iekļaušanās grupā cilvēkam ir vissvarīgākā. Bieži vien objektīvās zināšanas var palīdzēt stiprināt saites starp grupas locekļiem.

Tomēr, kad zināšanas un grupas saliedētība nonāk pretrunā viena ar otru, mēs bieži par prioritāti izvirzām iekļaušanos grupā, pieņemot piemērotākās zināšanas.

Izvairīšanās no pretējās grupas viedokļa izzināšanas ļāva cilvēkiem izvairīties no savā grupā valdošo uzskatu kritizēšanas.

…Šī prioritāšu noteikšanas loģika parāda, ka mūsu vēlme tikt pieņemtam un atzītam grupā, ko mēs respektējam, ir ļoti dziļa. Arī mūsu senču vidū tie, kas riskēja nepiekrist grupas kopējam viedoklim, varēja tikt izslēgti no tās. Un sociālā izslēgšana varēja ļoti apdraudēt izdzīvošanas spējas.

Tātad pretošanās zināšanām un faktiem, izskatās, ir evolūcijas ceļā iegūta īpašība, lai cilvēks saglabātu savu stāvokli noteiktā grupā.

…Pētījumā Klintmans parāda, kāda tam ir nozīme, kad cilvēks nonāk līdz pretestībai faktiem. Komunicējot par faktiem un argumentiem ar dažādām grupām, mums ir jāņem vērā sociālie aspekti. To varētu izdarīt, izmantojot jaunus modeļus, jaunus problēmu strukturēšanas veidus, jaunus likumus un rutīnas mūsu organizācijās, kā arī jaunus zinātniskā naratīva veidus, kas rezonētu ar intuīciju un vairāk nekā vienas grupas interesēm.

Šai problēmai nav ātra un vienkārša risinājuma, tomēr, ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir iespējams atrast efektīvus veidus, kā cīnīties pret ticību sazvērestību teorijām un viltus ziņām.

https://www.tvnet.lv/6851176/sazverestibu-teorijas-ticiba-tam-saknojas-nevis-nezinasana-bet-evolucija

15.03.2021 00:00

Pētījums: ieskats Kremļa troļļu pasaulē  

Didzis Bērziņš, Komunikācijas zinātnes doktors

Troļļu "Facebook" kontu anatomija

Foto: AFP/Scanpix

Viltus ziņas, konspirācijas teorijas, dezinformācija, propaganda: ar mediju starpniecību šie un citi tematiski tuvi atslēgas vārdi bijuši mūsu sabiedrības uzmanības lokā nu jau vismaz desmitgadi. Turklāt to pieminēšanai gan mediju ziņās, gan ikdienas sarunās izteikti augoša tendence – progresija pat drīzāk ģeometriska nekā aritmētiska.

Latvijas intelektuāļu publiskajās pārdomās šie jēdzieni izmantoti arvien biežāk, tostarp ietverot arī skaudrus un skarbus brīdinājumus. Divu gadu garumā esmu pētnieciski darbojies laukā, kura raksturlielumi minēti ievadrindkopā, tas ir, centies saprast, ko dara un kā darbojas Kremļa troļļi sociālajā tīklā "Facebook". Ieskatu tanī, kā tas notika, kas noskaidrots un kādus secinājumus tas varētu raisīt, piedāvāšu šajā rakstā.

• Troļļu "Facebook" kontu anatomija
• "Latvija esot neizdevusies valsts"
• "Latviju vadot neizdevušies politiķi, nacionālisti"
• "Starptautiskās institūcijas un partnervalstis iznīcinot Latviju"
• "Krievija ir attīstīta, spēcīga, brīnišķīga valsts"
• "Brīnišķīgā Latvijas padomju pagātne"
• "Fašistiskie noziedznieki Krievijas kaimiņos"
• Kremļa dezinformācija kaimiņu un reģiona valstīs
• Medijpratības izaicinājumi un Kremļa dezinformācijas atpazīšana

https://www.delfi.lv/news/national/politics/petijums-ieskats-kremla-trollu-pasaule.d?id=53014705

 Dezinformācijas troļļi – savu izplatāmo ideju meistari

Plaši uzdarbojušies interneta vidē Krimas aneksijas laikā, kā arī 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanu laikā, troļļi jeb personas, kas uzdodas par citām personām, lai veidotu savu naratīvu, nav reta parādība sociālajos tīklos un dažādu ziņu portālu komentāru sadaļās. Atsevišķi izceļami ir tieši dezinformācijas troļļi, kuru galvenais darbības mērķis ir virzīt dezinformāciju. Kā troļļi spēj darboties ar vairākām sabiedrības grupām vienlaikus, lai radītu polarizāciju? To šajā projekta "Atmaskots.lv" podkāsta epizodē DELFI žurnālists Ansis Īvāns noskaidro kopā ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieku Mārci Balodi. DELFI redakcijas veidotos podkāstus vari klausīties arī "Podbean", "Spotify", "Apple Podcasts" un "Google Podcasts".

Pieci Krievijas dezinformācijas pīlāri

Pavisam nesen ASV Valsts departaments publicēja ziņojumu par Krievijas dezinformācijas ekosistēmu, ko veido pieci pīlāri. Oficiālā valsts pozīcija, sociālie mediji, valsts amatpersonu paustais ir tikai viens no šiem pīlāriem. Vai šāda prakse valstu diplomātijā ir ierasta? Un kādi ir pārējie propagandas pīlāri? Par šo tēmu sīkāk stāsta Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieki Mārcis Balodis un Marika Petrovska projekta "Atmaskots.lv" podkāsta jaunākajā epizodē. DELFI redakcijas veidotos podkāstus vari klausīties arī "Podbean", "Spotify", "Apple Podcasts" un "Google Podcasts".

Nostalģiskā propaganda – kā vēstures atmiņas izmanto dezinformatīvos vēstījumos

Atmaskots.lv podkāsta septītajā epizodē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Kristīne Skujiņa-Trokša stāsta par to, kā propagandas mediji, spēlējot uz tā patērētāju emocijām, izmanto nostalģiskus vēstījumus par padomju laikiem. Tāpat pētniece pastāsta par individuālajiem ideoloģistiem, kuru pārdomas pēc tam pārtver Krievijas propagandas mediji, izmantojot krasi pretējas nokrāsas viedokļos, salīdzinot situāciju Latvijā

https://www.delfi.lv/podkasti/atmaskots/atmaskots-9-dezinformacijas-trolli

Ideas / Fact-checking / The case for a public health approach to moderate health misinformation online : https://meedan.com/blog/the-case-for-a-public-health-approach-to-moderate-health-misinformation/

The Factual - News Evaluator

thefactual.com ; https://chrome.google.com/webstore/detail/the-factual-news-evaluato/clbbiejjicefdjlblgnojolgbideklkp?hl=en

Fact-Check with Logically

https://www.logically.ai/factchecks

Fabula AI Limited

https://about.crunchbase.com/products/crunchbase-pro/

Alexios Mantzarlis 

Director, International Fact-Checking Network at The Poynter Institute

Saint Petersburg, Florida

The Poynter InstituteInstitut d'Etudes politiques de Paris / Sciences Po Paris See contact info

Alexios Mantzarlis writes about and advocates for fact-checking. He also trains and convenes fact-checkers around the world.

As Director of the IFCN, Alexios has helped draft the fact-checkers' code of principles, shepherded a partnership between third-party fact-checkers and Facebook, testified to the Italian Chamber of Deputies on the "fake news" phenomenon and helped launch International Fact-Checking Day. In January 2018 he was invited to join the European Union's High Level Group on fake news and online disinformation. He has also drafted a lesson plan for UNESCO and a chapter on fact-checking in the 2016 U.S. presidential elections in Truth Counts, published by Congressional Quarterly.

The International Fact-Checking Network (IFCN) is a forum for fact-checkers worldwide hosted by the Poynter Institute for Media Studies. These organizations fact-check statements by public figures, major institutions and other widely circulated claims of interest to society.

It launched in September 2015, in recognition of the fact that a booming crop of fact-checking initiatives could benefit from an organization that promotes best practices and exchanges in this field.

Among other things, the IFCN:
* Monitors trends and formats in fact-checking worldwide, publishing regular articles on the dedicated Poynter.org channel.
* Provides training resources for fact-checkers.
* Supports collaborative efforts in international fact-checking.
* Convenes a yearly conference (Global Fact).
* Is the home of the fact-checkers' code of principles.

The IFCN has received funding from the Arthur M. Blank Family Foundation, the Duke Reporters’ Lab, the Bill & Melinda Gates Foundation, Google, the National Endowment for Democracy, the Omidyar Network, the Open Society Foundations and the Park Foundation.

To find out more, follow @factchecknet on Twitter or go to bit.ly/GlobalFac

Peter Pomerantsev

NOTHING IS TRUE AND EVERYTHING IS POSSIBLE. THE SURREAL HEART OF THE NEW RUSSIA

New York: Public Affairs, 2014

https://euvsdisinfo.eu/%D0%BA%D0%BE%D0%B3%D0%B4%D0%B0-

Книга британского публициста Питера Померанцева «Россия: ничего не правда и все возможно».

Примечания

1.     См. рецензию на эту книгу Gessen M. The Dying Russians // The New York Review of Books. 2014. September 2^nd. URL: http://www.nybooks.com/daily/2014/09/02/dying-russians/