Cilvēkkapitāls modernajā pasaulē

                                                                    Omnia mutantur et nos mutamur in illis

Cilvēkkapitāls modernajā pasaulē

Visā civilizācijas evolūcijas gaitā cilvēks ir bijis nežēlīgas ekspluatācijas objekts, kurš vienmēr asociējies kā darbaspēks, bet tirgus ekonomikas apstākļos – arī kā kapitāls. Cilvēka personība ir tikusi noniecināta, atstāta otrajā plānā. Bet vai šodien situācija ir mainījusies?

          Patērētāju sabiedrība turpina uzspiest savus dzīves ieradumus: ar visiem pieejamajiem veidiem un līdzekļiem liek dzīties pēc naudas, lai to tērētu izreklamētajām izklaidēm, daudzveidīgajam patēriņam; liek darbiniekiem strādāt tik intensīvā darba režīmā, ka bieži vien vairs neatliek laika personības radošai attīstībai, zūd vēlme komunicēt, iepazīt pašam sevi. Parastam darba rūķim dzīvi aizpilda naudas pelnīšanas un karjeras intereses, mājas un ģimenes rūpes. Daudz ļaužu dzīvo stresā, rodas kompleksi, fobijas. … turpinājums grāmatā “Kā atbrīvoties no totalitārisma skavām. Izaicinājums pārvarēt politisko vientiesību“: https://buki.lv/product/ka-atbrivoties-no-totalitarisma-skavam-e-gramata

                                           *     *      *

  

Laikmeta fenomens – dati un to vērtība 

Jānis Rozenbergs 19. marts, 2019 

Saskaņā ar Eiropas Komisijas aprēķiniem datu ekonomika 2020.gadā veidos ap 4% no iekšzemes kopprodukta. No pašvaldības vadītāja skatpunkta tas nozīmē milzīgas iespējas izaugsmei, bet vienlaikus arī tikpat lielu atbildību nodrošināt datu pieejamību, vidi un sabiedrības prasmes datu kopas izmantot.

Pašvaldības un valsts iestādes skrupulozi uzkrāj visdažādākos datus izglītībā, sociālajā un veselības aprūpē, grāmatvedībā, būvvaldē, attīstības jomā un tā joprojām, kas teorētiski varētu būt noderīgi. Diemžēl mana kā pašvaldības vadītāja pieredze liecina, ka mēs ieguldām milzīgu darbu datu savākšanā un uzkrāšanā, bet to izmantošanas iespējas ir niecīgas – dati reti ir analizējamā un apstrādājamā formātā, tie nav pieejami sabiedrībai, un arī kolēģi īsti nesaprot, ko ar tiem iesākt un kādu informatīvo vērtību tie glabā.

Ir jāatzīst, ka šobrīd mēs kā sabiedrība kopumā un katrs atsevišķi esam nedaudz apjukuši datu pārbagātībā.

Teorētiski saprotam datu vērtību, bet faktiski īsti nezinām, kā tos izmantot – jo dati ir tikai izejmateriāls, īstā vērtība ir tajā, ko mēs varam iegūt, datus skatot dažādos griezumos, protams, ievērojot visus datus drošības aspektus.

Tāpēc Cēsu novadā esam sākuši diskusiju par atvērto datu stratēģijas izveidi. Mūsu mērķis ir pašvaldības rīcībā esošos datus “izvilkt no atvilktnes”, lai ikviens iedzīvotājs, uzņēmējs, nevalstiskā organizācija varētu ar šiem datiem strādāt, tos analizēt dažādos šķērsgriezumos un balstīt savus lēmumus un izvēli patiesā un plašā informācijā.

Esmu pārliecināts, ka datu pieejamība un prasme tos analizēt dažādos šķērsgriezumos paver pilnīgi jaunus apvāršņus.

Tas vairo atklātību sabiedrības pārvaldībā, atbalsta biznesa attīstību – labākus lēmumus par cilvēku pārvietošanos, pakalpojumu migrāciju, tūristu piesaisti, labāko vietu veikalam vai medicīnas iestādei, jaunam mājoklim un daudz ko citu. Pasaules prakse rāda, ka ar brīvu pieeju datiem privātais bizness bieži vien nāk ar saviem risinājumiem datu analīzes un izmantošanas jomā, piemēram, Londonā ir radīts datu analīzes rīks, kas apkopo, kādas prasmes un iemaņas būs nepieciešamas nākotnē un kādas interešu izglītības iespējas pastāv Londonā. Lietojot šo risinājumu, cilvēks var atrast visērtāko un praktiskāko risinājumu savu prasmju pilnveidošanai nākotnes vajadzībām.

Lai spertu soli no skaistās teorijas grūtajā praksē, Cēsīs esam uzsākuši sadarbību ar Latvijas Datu skolu (http://eprasmes.lv/latvijas-skolu-atverto-datu-hakatons-2019/ ), kas ir daļa no starptautiska tīkla sabiedrības datu pratības veicināšanai. Vēlamies kļūt par piemēru citām Latvijas pilsētām un novadiem datu pieejamībā un izmantošanā tā, lai radītu reālu ekonomisko efektu. Kopā ar Datu skolu iniciatīvu sabiedrības digitālās identitātes stiprināšanai “Valsts #196” un citiem partneriem aicinām Cēsu novada iedzīvotājus un uzņēmējus ieteikt idejas un priekšlikumus par to, kādas datu kopas būtu nepieciešamas un kāds atbalsts vajadzīgs, lai no datiem iegūtu izmantojamu informāciju.

Savukārt 21.martā konferencē “Es. Identitāte. Dati” Cēsīs ikviens ir aicināts izkāpt no komforta zonas un aizdomāties, kā attīstīt savu digitālo identitāti un iespējas datu laikmetā.

Latvija pēdējo gadu laikā ir būtiski pavirzījusies uz priekšu atvērto datu infrastruktūras un tiesiskā ietvara izveidē, tagad laiks valsts atvērto datu portālu piepildīt ar iedzīvotājiem un uzņēmējiem izmantojamu saturu un attīstīt prasmes datus pārvērst informācijā un pamatotos, gudros attīstības lēmumos.

Jānis Rozenbergs ir Cēsu novada domes priekšsēdētājs

https://www.delfi.lv/bizness/versijas/janis-rozenbergs-laikmeta-fenomens-dati-un-to-vertiba.d?id=50922499

Lai robots ir draugs, ne drauds  

Jānis Krievānsб "Junior Achievement Latvia" valdes priekšsēdētājs

Jau gadiem ilgi informatīvajā telpā klātesošs ir vēstījums par robotiem, kas tūlīt, tūlīt nāks un atņems cilvēkiem darbvietas. Nenoliedzami, tehnoloģijas progresē, turklāt situācija darba tirgu spiež uzņēmējus meklēt risinājumus, kas kompensētu darbaspēka trūkumu, kā arī reducētu izmaksas vienkāršākajos darbos.

Taču neatkarīgi no robotizācijas un automatizācijas pakāpes dažādās nozarēs vienmēr visaugstāk kotēsies tādas spējas kā empātija, radošums un spēja adaptēties dažādos apstākļos. Tās ir svarīgi attīstīt jau kopš bērnības, un nav labākas vietas šādu kognitīvi sociālo spēju attīstīšanai kā skolas ar pārdomātu un uz bērna vispārējo attīstību vērstu mācību programmu. Kā vienu no tādām var minēt uzņēmējdarbības izglītības programmu, kas Latvijā darbojas jau 27 gadus un ir pieejama 220 skolās visā Latvijā.

No teorijas uz prasmēm

Šīs vasaras sākumā Francijas pilsētā Lillē notika Uzņēmējdarbības izglītības samits, kurā kā Latvijas pārstāvji piedalījāmies arī mēs – lielākā izglītības organizācija "Junior Achievement Latvia" ("JA Latvia"). Secinājumi pēc tā ir skaidri un nepārprotami – skolām, mācību programmām ir jāpārorientējas no tīras teorijas uz dzīves prasmju integrēšanu mācību programmās. Turklāt ieteicams, lai apstākļi skolās sāktu tuvināties reālajai darba videi – no rindā izkārtotiem soliem, kur bērni sēž pa vienam vai divatā, uz darbu grupās brīvākā vidē.

Šīs atziņas pauda nevis izglītības sistēmas ierēdņi, bet gan pasaules lielāko kompāniju, tādu kā "FedEx", "Nestle", "Ernst&Young", VISA, "Microsoft", un citu uzņēmumu augstākā līmeņa vadītāji, aplūkojot izglītības programmas no biznesa skatpunkta. Tas šiem secinājumiem piešķir īpašu svaru, jo spriedumi ir balstīti ilggadējos novērojumos darba tirgū un saskan ar nākotnes tirgus prognozēm – sociālās spējas būs vienas no svarīgākajām veiksmīgā nākotnes karjerā.

Jādomā plašāk

Nereti kā droša izglītības un karjeras izvēle tiek minētas STEM (zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātne un matemātika) disciplīnas. Nenoliedzami, Latvijā un arī citur Eiropā trūkst eksakto zinību pārstāvju, jo īpaši informācijas tehnoloģiju (IT) jomā. Taču ir jādomā plašāk – ir nepieciešamas arī tā dēvētās "softskills" jeb dzīves prasmes, lai sabiedrība spētu attīstīties ne tikai lineāri, bet arī plašumā, paverot jaunus apvāršņus turpmākai izaugsmei.

Pagājušā gada Pasaules Ekonomikas forumā eksperti mēģināja identificēt prasmes, kas būs svarīgākās nākotnes darba tirgū, un izvēlētā desmitnieka sarakstā ne velti dominē tieši tās, kas vērstas uz sadarbību un spēju domāt līdzi, – kompleksa problēmu risināšana, kritiskā domāšana, radošums, cilvēkresursu vadība, spēja sadarboties un citas. Mūsdienu sabiedrību vada vizionāri, kuru idejas realizē speciālisti un savas jomas eksperti. Lai atklātu un attīstītu jaunietī spēju izdomāt konceptus, radīt idejas un iedvesmot apkārtējos, jau kopš skolas sola ir jādod iespēja sevi atrast un pierādīt dažādās dzīves situācijās.

"JA Latvia" īstenotā skolēnu uzņēmējdarbības programma ļauj izpausties visās iespējamās jomās – kļūt par uzņēmuma vadītāju, kuram ir vīzija par sasniedzamajiem mērķiem, mārketinga speciālistu, kurš strādā pie izstrādātā produkta popularitātes, tehnisko direktoru, kurš tur rūpi par izmantojamiem materiāliem, IT speciālistu, kurš saredz iespējas izmantot jaunākās tehnoloģijas... Šādi varētu turpināt bezgalīgi. Te jāatzīmē, ka skolēnu mācību uzņēmumu programma sniedz arī visaptverošas iespējas izmantot citos mācību priekšmetos gūtās zināšanas, papildinot tās ar praksē iegūtajām, tā veidojot skolēnu izpratni par uzņēmējdarbību kopumā. Pat ja visi skolēnu mācību uzņēmumu programmas dalībnieki nekļūs par veiksmīgiem uzņēmējiem, viņiem būs skaidrāks priekšstats par ekonomikas procesiem – gan makro, gan mikro līmenī. Līdz ar to jau tagad tiek veicināta iedzīvotāju izpratne par finanšu līdzekļiem, tā mazinot neapdomīgu aizņēmēju un citas finanšu kļūmes pieļaujošu cilvēku īpatsvaru sabiedrībā.

Draugs, ne drauds

Un tomēr – kā tur īsti ir ar tiem robotiem? Nenoliedzami, automatizācija un robotizācija arvien spēcīgāk ienāks mūsu visu ikdienā. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) pērn publicēja pētījumu, kas atklāja – "robotu darbaspēka" ietekme uz darba tirgu būs lielāka valstīs, kur mazāk tiek radīti produkti ar pievienoto vērtību. Nav lietderīgi vērtēt automatizācijas risku attiecībā pret profesijām, jo katras profesijas ietvaros specifika atšķiras – cik daudz nepieciešama emocionālā inteliģence, lai veiktu konkrēto darbu, un cik lielā mērā tās ir tehniskas iemaņas.

Taču jau tagad ir skaidrs, ka nav apdraudētas profesijas, kuras pieprasa sekojošas prasmes: sociālā inteliģence, tostarp spēja efektīvi vadīt sarunas sociālā saspringuma gaisotnē, ieskaitot spēju rūpēties par citiem vai atpazīt sensitīvus kultūras jautājumus; kognitīvā inteliģence – radošums un spēja kompleksi risināt jautājumus; uztvere un spēja pielāgoties, tostarp spēja veikt fizisku darbu nestrukturētā darba vidē. Līdz ar to šodien mūsu uzdevums ir izstrādāt izglītības pieejas, kas veicinātu šīs spējas un ļautu robotus uztvert kā tehnisko atbalstu, ne kā zināmu apdraudējumu, un skolēnu uzņēmējdarbības izglītības programma ir viena no tādām.

https://www.delfi.lv/news/versijas/janis-krievans-lai-robots-ir-draugs-ne-drauds.d?id=51307267

Kā mēs varam radīt jaunu līderu paaudzi postkapitālisma laikmetam? 

Claudio A. Rivera 26. novembris , 2019 7.28

Vai kapitālisma stundas ir skaitītas? Vai zinām, kas mūs sagaida nākotnē? Vai protam izglītot cilvēkus postkapitālisma laikmetam? Šajā rakstā dalīšos ar savām domām par šiem svarīgajiem jautājumiem.

Esam pārmaiņu laikmetā. Mums nav “planētas B”, un izskatās, ka beidzot sabiedrība to ir sapratusi. Cilvēcei ir kļuvis skaidrs, ka nepietiek ar “nepārtrauktu progresu”. Tirgus ir pilns ar produktiem, kurus  cilvēkam nevajag, jaunās tehnoloģijas bieži traucē cilvēka labklājībai, stress un citas ar “moderno dzīvi” saistītās slimības ir kļuvušas epidēmiskas. Rodas jautājums: “Kāpēc turpinām patērēt šos produktus un veicinām šo dzīves veidu?” Arī jaunieši jau kādu laiku pastiprināti interesējas par sarežģītiem, ar pasaules attīstību saistītiem jautājumiem. Beidzot arī pasaules līderi ir sapratuši, ka tik liela globālā nevienlīdzība un nestabilitāte nav ilgtspējīgi.

Kas īsti notiek? Vienkāršojot sabiedrībā esošos procesus, var teikt,  ka sabiedrība mēģina ietekmēt, ierobežot un dažos gadījumos pat aizvietot kapitālisma galveno līderi, proti – “kapitāldaļu īpašnieku”. Tas nenotiek, noniecinot privātīpašumu, kā to darītu komunismā. Galvenā doma ir privātīpašuma sociālfunkcijas atjaunošana. Cilvēce pastiprināti vēlas “humanizēt kapitālismu”.

Kā minēju, pasaules līderi ir sadzirdējuši šo vēlmi – ANO ir uzņēmusies izveidot un veicināt “ilgtspējīgas attīstības mērķus” (sustainability development goals). Ievērojams skaits korporāciju līderu ir skaidri norādījuši, ka kapitālismam ir nepieciešama “pārformulēšana.” Arī politiķi atrodas jaunas pārregulācijas (piemēram, datu aizsardzības regulēšana) un protekcionisma veicināšanas procesos.

Kas ir postkapitālisma pamats?

Šajā sarežģītajā pārmaiņu laikmetā, kad tirgus ekonomika sāk ieņemt citādu lomu cilvēku dzīvēs, jāmainās arī veidam, kā tiek izglītoti nākotnes ekonomikas dalībnieki un veidotāji. Eksistē dažādi filozofiski domāšanas veidi, caur kuriem varam skatīt pasauli un veikt secinājumus, vai kaut kas ir labs vai slikts, derīgs vai nederīgs. Manuprāt, divi domāšanas veidi, kuri vislabāk ilustrē dilemmu, ar kuru saskaramies šajā pārmaiņu laikmetā, ir utilitārisms un humanitārisms.

Gan kapitālisma sistēmai, gan šīs sistēmas līderu izglītībai ideoloģiskais pamats ir bijis viens – utilitārisms. Utilitārisms ir filozofisks domāšanas veids, kas nosaka, ka galvenais ētikas standarts ir sasniegt lielāka cilvēku skaita lietderības vai laimes maksimizāciju. Tehniski uzņēmējdarbībā šī paradigma izplatās caur  “uzņēmējdarbības principu”: uzņēmumu vadītājiem jāmaksimizē akcionāru vērtība. To darīt palīdz “izmaksu un ieguvumu analīze”, kura iekarojusi popularitāti visdrīzāk savas vienkāršības dēļ.

Utilitārisms nebalstās uz vērtībām vai normām, bet vērtē rīcību, pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu analīzi.  Jaunajā postkapitālisma laikmetā šī paradigma vairs nav pieņemama pieaugošā daļā dzīves jomu, arī biznesā. Vēl nesen slavenais amerikāņu menedžmenta guru Pīters Drukers (Drucker, Peter F.) nopietni kritizēja akcionāru vērtības maksimizācijas principu: “Apjukumu rada maldīgs uzskats, ka tā sauktais uzņēmēja peļņas motīvs izskaidro viņa uzvedību vai virzību uz viņaprāt pareizu rīcību. Apgalvojums, ka šāds peļņas motīvs pastāv, ir ļoti apšaubāms.”

Pretēji utilitārismam humānisma perspektīva galvenokārt nav vērsta uz rezultātu un sekām, bet gan uz pašas darbības pareizību vai nepareizību. Humānismā galvenais ir cilvēks, utilitārismā cilvēks var būt galvenais tikai tad, ja tas maiksimizē vērtību lēmuma pieņēmējam. Tāpēc uz utilitārisma principu balstītā ekonomika mēs turpinām piedāvāt produktus, kas patērētajam īsti nav vajadzīgi.

Kā varam izglītot līderus postkapitālisma laikmetam?

Utilitārisms ir ļoti ietekmējis arī izglītību. Ja svarīgākais princips izglītībā ir utilitārisms, mēs radām izglītības programmas ar izteiktu specializāciju un disciplīnu fragmentāciju. Tas diemžēl noved pie liela intelektuālā sašaurinājuma. Ja svarīgākais princips izglītībā ir humānisms, mēs radām izglītības programmas, kas veicina kritisko domāšanu (vai intelektuāli plašu redzes loku) un starpdisciplinaritāti. Iemesls ir šāds: utilitārisma domāšanas veids – radīt efektivitāti. Humānisma domāšanas veids – radīt izcilību. Un mēs dzīvojam laikmetā, kur sabiedrībai nepietiek ar nepārtrauktu efektivitāti un progresu, kas radies no utilitārisma principiem.

Mūsu nespēja risināt daudzšķautņainas sabiedrības problēmas konceptuāli radusies no  “kastīšu domāšanas”. Finansisti nesadarbojās ar inženieriem, inženieri nesadarbojās ar māksliniekiem utt. Reālās problēmas nerespektē utilitārisma izglītībā apgūtās disciplīnu robežas. Spēja efektīvi darboties vienā specifiskā jomā nekorelē ar spēju efektīvi risināt problēmas, kuras sastāv no neskaitāmi daudziem aspektiem un jomām.

Ja mēs vēlamies radīt jaunu līderu paaudzi, kura atbilst postkapitālisma laikmeta prasībai skatīties uz pasauli caur plašāku prizmu kā izmaksu un ieguvumu analīze, mums ir jāpiedāvā topošajiem līderiem starpdisciplinārās programmas. Tās ir programmas, kurās dalībnieki kritiski meklē visaptverošas atbildes uz reālām problēmām, izmantojot gan “teorētiskās disciplīnas” (piemēram, filozofiju, matemātiku), gan “praktiskās disciplīnas” (piemēram, finanses, inženieriju, medicīnu). Starpdisciplinārajās programmās galvenais nav efektīvi akumulēt zināšanu blokus. Starpdisciplinārajās programmās galvenais ir prasmīgi “skatīt realitāti no jauna” caur integrētām zinātnēm.

Redzu, ka jau tuvākajā nākotnē vadošās izglītības institūcijas būs tādas, kur programmas nebūs strukturētas pa kursiem, bet ap sabiedrībā svarīgiem jautājumiem.  Pasniedzēji nebūs piesaistīti disciplīnām, mācības vadīs starpdisciplināras komandas, studenti pavadīs vairāk laika laboratorijās un kafejnīcās, nevis auditorijās.

Pasaulē jau ir augstskolas, kuras sāk jaudīgi strādāt tieši šajā – plašu domāšanu attīstošā – virzienā. Daļa no šīm augstskolām ir tradicionālās Ivy League skolas, piemēram, Hārvarda Universitāte, bet daļa ir jaunpienācēji  – Minerva at KGI un Quest College. Sekojot šim trendam, Latvijā radies spilgts starpdisciplinārās izglītības piemērs – starp Latvijas vadošajām augstskolām nodibinātā Baltijas IT līderu programma (www.bitl.lv).

Postkapitālisma laikmets ir periods, kur tirgus ekonomikas pieņēmumi ir zem jautājuma zīmes.  Taču viena lieta ir skaidra – no vadošiem uzņēmumiem tiks prasīta cilvēciskāka attieksme pret procesiem un lēmumu pieņemšanu. Vairāk tiks prasīti inovatīvi un ilgtspējīgi risinājumi. Turklāt humānistiskais biznesa redzējums jebkuru uzņēmumu uzskata par vietu, kur caur kopīgu darbu notiek cilvēka personīgā un sociālā attīstība. Lai izveidotu šādus biznesus nepieciešami izcili izglītoti līderi, kuri ir eksperti gan produktu izstrādē, gan cilvēku izpratnē. Esmu pārliecināts, ka tikai starpdisciplinārā izglītība var veicināt nepieciešamo līderu kapacitāti, lai veicinātu sabiedrības ilgtermiņa attīstību.

https://ir.lv/2019/11/26/ka-mes-varam-radit-jaunu-lideru-paaudzi-postkapitalisma-laikmetam/

Tauta, kas grib un prot mainīties, lai stiprinātu Latviju

Agnis Stibe, #EsiLV Zinātnes, inovāciju un tehnoloģiju domnīcas vēstnieks 

28. jūlijs , 2020 7.00

Tauta un tās valsts ir kā organisms ar miljoniem šūnu. Katra no tām rūpējas par organisma kopējo labsajūtu. Ar vienu ziņu, jo pašai no tā būs labāk. Līdzīgi kā šūnas organismā katrs tautietis, tuvu vai tālu, ir spējīgs radīt pienesumu savai tautai un valstij, ja patiesi to vēlas. Vēl katrā organismā ir saziņas un pārvaldes procesi, kas palīdz šūnām vienoti virzīties izvēlētajā virzienā. Cilvēka organismā par to rūpējas neironu šūnas un tīkli. Valstī tā ir pārvalde. Abos gadījumos, ir spēja klausīties un atspoguļot kopēju vīziju, kurp doties. Viegli tverams un vienots skatījums par to, kā celt un stiprināt kopējo nākotni.

Latvija un latvieši var sasniegt to, ko patiesi vēlas. Tieši tāpat tas ir iespējams jebkurai citai tautai un valstij. Svarīga ir izvēle, virziens un izlēmība turp doties katru brīdi. Latvija var būt pašnoteicoša un atvērta pasaules valsts. Latvieši var būt ilgtspējīga un laimīga pasaules tauta. Vai mēs visi kopā to patiesi vēlamies? Es, jā! Un tu?

Kā to izdarīt?

Apzināties, kas mūsos ir vērtīgs pamats, uz kura varam atsperties. Atsijāt traucējošas domas un apstākļus. Skaidri redzēt vienotu nākotni. Un tad sākt virzību. Kā tas nozīmē? Pārmaiņas! Nevis tādas, ko kurām gribas bēgt. Bet tādas, kuras no sirds vēlies paveikt katru dienu. Un katru vakaru, pirms došanās gulēt, jau domā par to, ko spēsi paveikt rīt.

Latvieša dabā ir dots izturīgums, elastīgums, atsperīgums, inteliģence un daudzas citas lieliskas īpašības. Mēs esam izdarīgi, radoši, amatnieciski un ļoti varoši vēl daudzās citās izpausmēs. Mūsu gēnos ir ierakstīta spēja izdzīvot un plaukt jebkuros apstākļos. Izmantosim to, lai mēs, mūsu bērni un viņu bērni lepotos par savu tautu un valsti, kuru paši veido tādu, kā vēlas.

Labā ziņa it tāda, ka pārmaiņas esam mēs. Dzīve ir pārmaiņas. Paskatāmies katra bērnības foto, dzīves gājumu, darbu, idejas, pārliecības un domas. Tas viss ar laiku ir mainījies. Pat tad, ja kāds to nav pamanījis vai ir piemirsis. Pārmaiņas ir izaugsmes un attīstības pamatā. Tās ir mūsu draugs, kas patiesi jāiepazīst. Laipni jāpieņem ceļabiedra lomā izvēlētās vīzijas virzienā. Kopā ejot, ar laiku apgūstot pārmaiņu viedumu.

Kā kļūt par pārmaiņu meistaru?

Pirmkārt, katrā no mums ir dabā ielikta izpratne par pārmaiņām. Tas ir mūsu evolūcijas pamatā. Cilvēces attīstība kā nepārtrauktu pārmaiņu process. Otrkārt, pārmaiņas sākas no katra paša izvēles un rīcības. Protams, ir ārējie apstākļi, kas var traucēt. Bet tā ir katra paša izvēle ko un kā darīt esošajos apstākļos. Visa pamatā ir vēlēšanās atklāt savu iekšējo pārmaiņu algoritmu. To veidu, kā pārmaiņas notiek un var notikt tieši tevī.

Treškārt, ir svarīgi saprast, ka pārmaiņas nav mistika un maģija. Bet tās ir diezgan vienkārši saprotamas un paveicamas. Sākumā ir jāsaprot, kāda doma visvairāk traucē konkrētai pārmaiņai. Tad ir jāizvēlas to aizvietot ar pilnīgi pretēju domu. Piemēram, traucējošā doma: “Man nav katru dienu vienas stundas, kuru veltīt pašattīstībai.” Pretējā domā: “Man ir katru dienu viena stunda, kuru veltīt pašattīstībai.”

Lai palīdzētu turpināt un nepārtraukt šo domu nomaiņu, var izmantot vektoru transformācijas ceļvedi. Tas attēlo izvēlēto virzienu “man ir viena stunda” kā zaļu bultu, bet pārējos blakus virzienus kā dzeltenas “man ir pusstunda” un sarkanas “man ir desmit minūtes” bultas. Šādu rīku izmantošana palīdz stiprināt apziņu un ceļu līdz sava iekšējā pārmaiņu algoritma atklāšanai. Kad tas ir atrasts, to var sekmīgi pielietot gan mazām ikdienas pārmaiņām, gan kopā ar tautiešiem un atbalstītājiem veicināt būtiskas valsts pārmaiņas.

Ceturtkārt, mēs esam sabiedriskas būtnes, tāpēc mūsu dabai piemīt sociālā spoguļošana. Ko tas nozīmē? Cilvēku mijiedarbībā katrs pamana daļu no sevis apkārtējos cilvēkos. Kaut arī bieži domā, ka tas pamanītais piemīt tiem citiem cilvēkiem. Patiesībā mēs citos pamanām to, kas esam paši. Tādā pašā veidā arī pamanām to, ja kāds ir mainījies. Mēs redzam, ne tikai to, ko kāds ir sasniedzis, bet arī to, par kādu cilvēku kāds ir kļuvis šī mērķa sasniegšanā. Spējam pamanīt, ka cilvēkā ir notikušas iekšējās pārmaiņas, kas deva iespēju šim sasniegumam.

Bieži to nevar precīzi paskaidrot sīkumos, jo tas ir tā cilvēka atklātais pārmaiņu algoritms, kas var atšķirties to tavējā. Bet viens ir ļoti skaidrs, to var sajust. Var sajust, ka pastāv šis iekšējais pārmaiņu viedums, kas dabā dots ikkatram. Tādejādi pārmaiņu meistari spoguļo sabiedrībai ne tikai savu virzību un rezultātu, bet arī šo sajūtu, ka katrs no mums var par tādu kļūt. Tas dabiski atspoguļojas sabiedrībā kā vilnis, kas ceļo cauri tautas apziņai.

Piektkārt, katrā organizācijā, uzņēmumā un pārvaldē ir tās vadība. Līderi, kuri stāsta vīziju, rāda ceļu un iedrošina katru virzīties kopā ar visiem izvēlētajā virzienā. Šie vadoņi ir viens no visspēcīgākajiem atbalstiem mūsu tautas un valsts labesīgai virzībai nākotnē. Ar savu piemēru un iedvesmu šie cilvēki var palīdzēt mainīties ne tikai savai komandai un darbiniekiem, bet arī uzmundrināt citus līdzīgus uzņēmumus un organizācijas Latvijā, kā arī latviešu apvienības un kopienas visā pasaulē. Ļoti praktiski un izdarāmi, piemēram, vadītāji var piedāvāt un iekļaut pārmaiņu apmācības un pašizglītošanās iespējas saviem darbiniekiem. Pārmaiņu izpratni un būtību var arī pieņemt kā daļu no ikdienas būtiskām vērtībām un darbības pamatiem uzņēmumos un organizācijās.

Noslēgumā svarīgi ir uzsvērt to, cik lielā mērā iepriekš aprakstīto gaitu var paātrināt izmantojot tehnoloģijas. Tās var veidot ar nodomu palīdzēt cilvēkiem atklāt savu iekšējo pārmaiņu algoritmu. Tehnoloģiskas inovācijas var papildināt uzņēmumu un organizāciju darba vidi, tādejādi uzmundrinot darbiniekus pievērst uzmanību notiekošajām un nepieciešamajām pārmaiņām. Un tieši tāpat šādas inovācijas var piemērot pilsētvidei, kurā katrs var saņemt tūlītēju ieskatu pārmaiņu gaitā. Kā arī rast iespēju saskatīt sava paša pārmaiņu artavu kopēja virzībā. Šāds tehnoloģisks atbalsts ne tikai veicina izvēlētās pārmaiņas, bet arī pastiprina katra cilvēka pārliecību par notiekošo pārmaiņu realitāti un tās neatraujamo ietekmi un paša dzīves kvalitāti.

Pārmaiņu pieredze?

Nav noslēpums, ka daudzi cilvēki vēlas mainīties. Veikt uzlabojumus dzīves apstākļos un savās izvēlēs. Kā piemērs, par to liecina pirmā janvāra apņemšanās. Mēs zinām, ka ne vienmēr visi spēj viegli un ātri sasniegt izvēlētos mērķus. Tajā pašā laikā ir arī daudz piemēru, kas liecina par cilvēkiem, kuri grib un var pārliecinoši virzīties savos izvēļu virzienos.

Savā dzīvē esmu veicis neskaitāmas paliekošas pārmaiņas, kuras dēvēju par transformācijām. Jaunībā tās darīju, pat īsti nespējot līdz galam saprast, kā un kas notiek. Bet vienmēr zināju, ka ir ceļš. Ir iespēja, kuru vēl neesmu pamēģinājis. Ar gadiem mana ziņkārība pārauga pārmaiņu zinātnē, kuru ikdienā praktizēju, palīdzot uzņēmumiem un organizācijām.

Ilustrācijas nolūkā izstāstīšu nesenu atklāsmi, kas līdzīgā veidā savieno manu bērnības pieredzi ar šībrīža sapratni par cilvēka iekšējo pārmaiņu algoritmu. Vai ir pazīstams Kubiks Rubiks? Šo kubiku izgudroja Ernö Rubik 1974. gadā Budapeštā, Ungārijā. Viņš vēlējās radīt spēli, kas vienlaicīgi palīdzētu izprast trīs dimensiju ģeometriju un radītu pasaulē pārdotāko rotaļlietu. Pēc aptuveni sešiem gadiem šī spēle strauji kļuva populāra un katrs piektais jau bija to pamēģinājis.

Sakritība. Esmu dzimis vienlaikus ar šo spēli. Arī manās rokās tā nonāca manā bērnībā. Man patika ar to spēlēties, bet ne reizi nespēju to pabeigt līdz galam. Lai kā arī centos, tas nebija man pa spēkam. Nesen iegādājāmies šo kubiku maniem bērniem. Šoreiz man par lielu pārsteigumu kopā ar kubiku saņēmu tā salikšanas pamācību. Spēlējot ar to kādu laiku un apgūstot pamācību, tagad varu to salikt trīs minūtēs. Lūk, arī atklāsme par to, ka visam ir savs iekšējais ritms, savas vadlīnijas, savs algoritms. Cilvēkam bez izpratnes par savu iekšējo algoritmu, iespējams, vienmēr būs līdzīgs rezultāts kā man bērnībā ar kubiku rubiku. Tāpēc aicinu apsvērt šo domu un katram paņemt no tās to, kas šķiet noderīgs.

Skats uz Latviju 2040

Latviju pēc vienas paaudzes vēlos redzēt kā pāšnoteicošu un atvērtu pasaules valsti ar tautu, kas grib un stiprina to. Tādu, kas neizšķiež savu inteliģenci nebūtiskos trokšņos, bet stabili balstās uz skaidru apziņu par savām spējām un pārliecinoši virzās uz kopīgu laimi. Mani bērni pašlaik uzaug ārpus Latvijas, bet ļoti iedvesmojošā latviskā vidē. Zinot, ka Latvija ir zeme, kas vienmēr būs atvērta viņu pienesumam. Vieta, kas vienmēr viņus uzskatīs par savējiem un ar lepnumu priecāsies par katru viņu sasniegumu pasaulē. Atvērta domu telpa, kas dos patiesu saskaņu ar mūsu dabu, dvēseles piepildījumu tradīciju bagātībā un to sajūtu, kuru nevar iegūt nekur citur. Atkārtošos — latvietis latvieša sajūtu var iegūt tikai Latvijā.

Ko darīt katru rītu?

Katru rītu ieteicams sev pajautāt un godīgi atbildēt uz šiem diviem vienkāršiem jautājumiem:

— Vai es vēlos laimīgu un jēgpilnu dzīvi?

— Vai es vēlos stipru, ilgtspējīgu un atvērtu tautu un valsti?

https://ir.lv/2020/07/28/tauta-kas-grib-un-prot-mainities-lai-stiprinatu-latviju

Strange Tools: Art and Human Nature 

by Alva Noë

A philosopher makes the case for thinking of works of art as tools for investigating ourselves.
The philosopher and cognitive scientist Alva Noë argues that our obsession with works of art has gotten in the way of understanding how art works on us. For Noë, art isn't a phenomenon in need of an explanation but a mode of research, a method of investigating what makes us human--a strange tool. Art isn't just something to look at or listen to--it is a challenge, a dare to try to make sense of what it is all about. Art aims not for satisfaction but for confrontation, intervention, and subversion. Through diverse and provocative examples from the history of art-making, Noë reveals the transformative power of artistic production. By staging a dance, choreographers cast light on the way bodily movement organizes us. Painting goes beyond depiction and representation to call into question the role of pictures in our lives. Accordingly, we cannot reduce art to some natural aesthetic sense or trigger; recent efforts to frame questions of art in terms of neurobiology and evolutionary theory alone are doomed to fail.
By engaging with art, we are able to study ourselves in profoundly novel ways. In fact, art and philosophy have much more in common than we might think. Reframing the conversation around artists and their craft, Strange Tools is a daring and stimulating intervention in contemporary thought.: https://www.amazon.com/Strange-Tools-Art-Human-Nature/dp/0809089165